Lamberts (Lambertus), Sēlas, vēlāk Zemgales bīskaps, 1224.-apm. 1231. Pamatodamies uz pāvesta Honorija III 1217. dotās pilnvaras bīskaps Alberts, pēc pirmā Sēlas bīskapa Lipes Bernharda nāves, 1224. starp maiju un septembri iecēla Lambertu par Sēlas un Zemgales daļas (t.i. Mežotnes) bīskapu noteiva viņa diacēzes robežas, ko pāvests apstiprināja 14.11.1224. Bet drīz Sēlas bīskapiju likvidēja, un jau 1225. Lamberts saucas par Zemgales bīskapu, lai gan pāvests viņu arī vēl 1228. sauc par Sēlas bīskapu. Kādu robežu strīdu ar Rīgas pilsētu ap Babītes ezeru un Lielupi pāvesta legāts Modenas Vilhelms 12.1225. izšķīra tādā kārtā, ka Lamberts dabūja tikai apgabalu starp Lielupi un jūru. Bet 21.3.1226., pirmā Rīgas koncila laikā, bīskaps Alberts, leg`qatam Vilhelmam piekrītot, pilnīgi pārveidoja Lamberta diacēzi: Lamberts atsacījās no Sēlas, ko pieskaitīja pie Rīgas bīskapijas, par ko Alberts viņam piešķīra par bīskapiju visu Zemgali (t.i. arī tās vēl neiekaroto daļu), bet uztura dēļ Lambertam pagaidām atstāja Sēlas ienākumus. Ap to laiku tiesības uz Zemgali dalīja starp bīskapu un Zobenbrāļu ordeni, ko pāvests 10.12.1226. nodrošināja pret Lamberta varbūtējām ierunām. Lamberts acīmredzot nedzīvoja savā diacēzē, bet uzturējās Rīgā vai vispār augsto garīdznieku pavadonībā. 1225. augustā, kad legāts Vilhelms Rīgā veltīgi centās pierunāt Viesturu kristīties, Lamberts būs bijis klāt, jo no sarunu iznākuma atkarājās Zemgales bīskapijas drošība. Bet Viesturs nekristījās un atļāva tikai sūtīt uz Zemgali kādu misionāru. Arī 12. 1225. Lambertu atrodam Rīgā pie legāta. 1226. sākumā Lamberts pavadīja Vilhelmu ceļojumā pa Livoniju, bet 4. 1226. bija atkal Rīgā. 1227. sākumā viņš piedalījās vispārējā karagājienā uz Sāmsalu, bet 1228. bija Vācijā, kur saņēma pāvesta atļauju izraudzīt sev palīgus no cisterciešiem misijai Zemgalē. Jādomā, ka pēc tam pāvesta nuncijs Alnas Balduīns izspieda Lambertu no amata un, kādas formālas kļūdas dēļ viņa iecelšanā, lika atsacīties no savas bīskapijas. Jau 28.1.1232. pāvests viņa vietā par Zemgales bīskapu iecēla Balduīnu. Bet 1251. Zemgales bīskapiju likvidēja (sk. Licelburgas Indriķis). Avoti: Fr. v. Bunge, Livl. U. B. (1852. u.t.); Indriķa hronika XXIX 4, 7, XXX 3; Hildebrand, Livonica aus dem Vatikan. Archiv, 18 (1887); L. Arbusow sen., Livlands Geistlichkeit IX, 53. XVI, 118 (1900-13). Lit.: Fr. v. Bunge, Der Orden der Schwertbrüder, 44 (1875); Ph. Schwartz, Kurland im 13. Jh., 12-19, 28, 29 (1875); H. Hildebrand izdev. Mitteilungen a. der livl. Gesch. XV, 369; F. Schonebohm, turpat, XX, 349, 350 (1910); E. Chudzinski, Die Eroberung Kurlands durch den Deutschen Orden im 13. Jh. (1917); W. Donner, Kardinal Wilhelm von Sabina (1929).
Latviešu konversācijas vārdnīca. 10.sējums, 19921.-19923.sleja. A. Švābe(?).
Ievietots: 11.04.2001.