Kurzemes bīskapija (1234.IX-1583)

- literatūrā arī: Kursa bīskapija; Piltenes bīskapija

- latīņu valodā: episcopatus vai diocesis Curoniensis

- vismazākā no visām Livonijas bīskapijām (atskaitot Rēveles bīskapiju) - ~ 4500 km². Tās teritorijā ietilpa tagadējo Ventspils, Aizputes un Talsu apriņķu daļas, kā arī zviedru zemnieku apdzīvotā Roņu sala, bet garīgā diacēze aptvēra visu Kurzemi un Zemgali līdz Misas upei.
_________________________________________________________________________________

Saskaņā ar Kurzemes bīskapa 1503.gada sniegtajām ziņām bīskapijā ietilpa zemes no agrākajām kuršu valstīm (Bandava, Ceklis, Duvzare, Miera Kursa un Piemare). Bīskapijas teritorija Vācu ordeņa politikas dēļ bija sadalīta trijās daļās, kas bija iedalītas vismaz 9 draudžu novados (Amt): ziemeļu daļā – Piltenes, Ēdoles un Ārlavas draudzes novadi un pēc agrākā Rīgas domkapitula Dundagas un Tārgales pievienošanas Kurzemes bīskapa zemēm 1434.gadā klāt nāca Dundagas draudzes novads; rietumu daļā – Cīravas un Sakas draudzes novadi; dienvidu daļā – Embūtes un kopš 1392.gada. Valtaiķu draudzes novadi; bīskapijas Aizputē (Aizputi bīskapija dalīja ar ordeni) valdīja domkapituls, un Aizpute veidoja savu draudzes novadu. Draudžu novadi savukārt sastāvēja no vaku ciemiem. Laicīgās pārvaldes un tiesas priekšgalā bija bīskapa iecelts soģis (Stiftsvogt). Lauku iedzīvotāji (25-30.000) bija kurši un lībieši. Piejūras novados viņi nodarbojās galvenokārt ar zvejniecību. Pilsētas bija mazattīstītas. Bija tikai divas mazpilsētas – Aizpute, kurai 1378.gadā piešķīra Rīgas tiesības un kur atradās domkapitula sēdeklis ar 6 domkungiem, sv. Marijas (Māras) baznīca un franciskāņu klosteris, un Piltene ar bīskapa pili. Arī Piltenei 20.06.1557. piešķīra Rīgas tiesības. Abās mazpilsētās 16.gs. beigās dzīvoja ~ 80 vācu un pārvācotu vietējo izcelsmes namnieki. Bīskapijas vasaļu skaits nav skaidri zināms, bet kāds 16.gs. sākuma munsturrullis (Roßdienstliste oder Musterrolle) min 77 vasaļus (no tiem 20 Embūtē un 2 Dundagā) ar 85 bruņotiem jātniekiem un 22 strēlniekiem. Viņu lēņa tiesības bija tādas pašas kā ordeņa valstī, t.i., bez vasaļu paplašinātām mantošanas tiesībām un tiesas varas. Politikā līdz 16.gs. viņi nav spēlējuši nekādu lomu. Arī Livonijas landtāgos viņi ieradās tikai sākot no 16.gs.

Lai gan saskanā ar dāņu avotiem Kurzemes bīskapija ar bīskapa sēdekli tagadējā Palangā dibināta, jau 1161.gada 24.jūnijā, drošu ziņu par bīskapijas pastāvēšanu līdz Livonijas periodam nav. Tikai 1230.gadā, sakarā ar bada gadu, daļa kuršu noslēdza līgumu ar Rīgas domkapitulu, ordeni un Rīgas pilsētu (skatīt dokumentu), apņemoties pāriet kristietībā un pildīt attiecīgus pienākumus. Misijā sarežģījumus radīja strīds ar pāvesta vicelegātu Alnas Balduīnu (Balduin von Alna, bei Thuin), kas ar 28.12.1230. un 17.01.1231. līgumiem kuršus pakļāva tieši pāvestam, acīmredzot, nolūkā Kursu izdalīt no Livonijas. 1232.gada janvārī pāvests Gregorijs IX viņu iecēla par Zemgales bīskapu, bet 03.02.1232 arī par Kurzemes administratoru. Kurzemi Balduīns neiegūst kā bīskaps - ar 3.02.1232. bullu Gregorijs IX Kursu nodeva Balduīnam personīgā rīcībā uz visu laiku, kamēr viņš dzīvos. Lai nevarētu apšaubīt Balduīna tiesības, pāvests 11.02.1232. apstiprināja abus minētos Balduīna slēgtos līgumus. Tomēr 09.02.1234. pāvests atcēla Balduīnu no visiem amatiem un par legātu iecēla Modenas Vilhelmu (Wilhelm von Modena), kas 1234.gada septembrī iecēla pirmo Kurzemes bīskapu Engelbertu (Engelbert,  Hengelbert). Līdz ar to 1234.gads uzskatāms par Kurzemes bīskapijas dibināšanas gadu. 1237.gada septembra vidū pāvesta legāts Modenas Vilhelms izdarīja diacēžu limitāciju, t.i., noteica robežas Rīgas, Kurzemes un Zemgales diacēzēm. Rīgas diacēzei tika pievienotas jaunas zemes - jaunā robeža sākās pie bīskapa Kokneses pils, gāja taisnā līnijā uz Abavas izteku, t.i., uz Jaunpili, pa Abavu līdz Ventai un pa Ventu līdz jūrai, iekļaujot Rīgas diacēzē visas kuršu un zemgaļu zemes starp šo līniju un Rīgas jūras līci. Kursas diacēzē tika iekļautas visas zemes starp Nemunu un Ventu, kā arī tās zemes, kas atradās starp Abavu, Ventu un Zemgales robežu.

Engelbertu nāves apstākļi nav skaidri, pēc Vartbergas Hermaņa Livonijas hronikas viņs tiak nogalināts tūlīt pēc Saules kaujas.

Tikai pēc savas politikas neveiksmes Krievijā 1242.gadā Vācu ordenis sāka sistemātisku Zemgales un Kurzemes iekarošanu. 1245.gada 5.februārī pāvests ar Modenas Vilhelma starpniecību Livonijas ordenim piešķīra ²/3 no Kursas zemēm, bet Kurzemes bīskapijai tikai ¹/3. Rezultātā bīskapijas teritorija tika sašķelta trīs daļās, starp kurām stiepās Livonijas ordeņa valsts Kursas novadi. Ziemeļos bīskapija aizņēma Ventspils apriņķa ziemeļu un vidus daļu un Talsu apriņķa ziemeļrietumus, Rietumos – Aizputes apriņķa rietumu piekrasti un ieloku līdz Durbei, un dienvidos – Aizputes apriņķa dienvidu galu (ar Ventu kā robežu) un Liepājas apriņķa dienvidaustrumu stūri. 1246.gadā pāvests apstiprināja Kurzemes domkapitula dibināšanu. Bet tikai 1251.gadā, kad Zemgales bīskapija bija likvidēta un tās bīskaps Licelburgas Heinrihs (Heinrich von Lützelburg) tika pārcelts uz Kurzemes bīskapiju (tikai tagad viņš beidzot arī ierodas Livonijā), parādās diacēzes garīgā vadība. 18.10.1252. Kurzemes bīskaps un ordeņa virsmestra vietnieks vienojas par 11 katoļu baznīcu celtniecību iekarotajā Kursā. 1253.gada aprīlī Kuldīgā Heinrihs noslēdz līgumus ar Vācu ordeni par Kurzemes sadalīšanu: 4.aprīlī - par Ziemeļkursas (skatīt dokumentu), bet 5.aprīlī - par Dienvidkursas sadalīšanu, kuros, starp citu, arī nodrošināja kuršu īpašuma tiesības un noteica viņu militāros pienākumus un uzlika nodokli sardzes nodrošināšanai.

1260.gadā kurši atkal sacēlās. Pēc Durbes kaujas (13.07.1260.) arī bīskaps Heinrihs 05.03.1263. atstāja Kurzemes bīskapa amatu un pāvests viņu pārcēla uz Chīmzejas (Chiemsee) bīskapiju, bet Kurzemes domkapituls pārtrauca savu darbību. Pēc 8 gadus ilga kara ordenis uzvarēja, un 1267.gada augustā noslēdza jaunu līgumu ar kuršiem, kura 15 pantos noteica viņu nodokļus un klaušas, mantojuma un īpašuma tiesības utml. Starplaikā Romas kūrija, kas pretrunā ar Rīgas metropolīta tiesībām pastāvīgi iejaucās Kurzemes bīskapijas garīgās vadības iecelšanā, 05.03.1263. bija iecēlusi jaunu bīskapu – Verdas Edmundu (Edmund von Werde) (1263.-99.), Vācu ordeņa brāli. Bet tikai kopš 1290.gada, t.i. pēc prūšu un zemgaļu sacelšanās pilnīgas apspiešanas, Kurzemes bīskapam radās iespēja pastāvīgi uzturēties savā diacēzē.

1290.gadā Edmundam ar Rīgas arhibīskapa atļauju  izdevās nodibināt arī jaunu Sv. Marijas katedrāles domkapitulu, kas sastāvēja no Vācu ordeņa brāļiem, kas šim nolūkam tikuši nominēti jau Livonijas ordeņa mestra Villekina (Willekin von Endorp) (1281.-1287.) laikā. Ar Kurzemes domkapitula dibināšanas aktu bīskaps Edmunds noteica, ka ¹/3 no bīskapijas ienākumiem patur domkapituls, bet ²/3 bīskaps. Šos noteikumus par jaunu 10.04.1300. apstiprināja bīskaps Burhards (Burchard).

Tikai ar 1290.gadu beidzās bīskapijas tapšanas periods, un varēja sākties normāls garīgais darbs. Kopš šī brīža Kurzemes domkapituls – līdz ar bīskapu – bija inkorporēti Vācu ordenī, un visi vēlākie domkungi un bīskapi nāca tikai no Vācu ordeņa brāļu vidus. Ordenis varēja rīkoties ar Kurzemes kara iesaukumu, bīskapa amatu (ciktāl ar ordeni nekonkurēja pāvesta provīzijas tiesības) un ar 6 domkungu vietām (prāvests, dekāns, mantzinis, ekonoms un 2 kanoniķi). Tāpat arī visa lēņu iekārta un parasti arī Kurzemes bīskapu politika atradās ordeņa ietekmē. Īstenībā tas nozīmēja, ka Kurzemes bīskapija bija tapusi par Vācu ordeņa filiāli. Domkungiem bija jādzīvo pēc Vācu ordeņa statūtiem, un viņi baudīja tās pašas tiesības kā citu domkapitulu locekļi. Lai gan, līdzīgi kā Rīgas arhibīskapijā, tā arī Kurzemes bīskapijā tās laicīgais un garīgais valdnieks bija Kurzemes bīskaps (episcopus Curoniensis, bischop to Curlande), kas vismaz nomināli bija arhibīskapa sufragāns un kam bija jādod uzticības zvērests savam metropolītam, tomēr Rīgas arhibīskapam nebija nekādas ietekmes uz Kurzemes bīskapa izraudzīšanu, jo, līdz ar domkapitula inkorporāciju Vācu ordenī, virsmestrs uzskatīja par savu privilēģiju iecelt Kurzemes domkungus un nominēt bīskapu no ordeņa brāļu vidus. Bīskapu vai nu vēlēja Kurzemes domkapituls no savu domkungu vidus un amatā investēja pāvests, vai iecēla pāvests pēc Vācu ordeņa virsmestra ieteikuma. Ap 15.gs. beigām bija izveidojusies paraža, ka katram domkapitula izraudzītajam kandidātam vispirms bija jāiegūst Livonijas mestra akcepts, un tikai pēc tā saņemšanas Vācu ordeņa virsmestrs viņu proponēja pāvestam iecelšanai. Kurzemes bīskapu pāvesta galmā pārstāvēja Vācu ordeņa prokurātors, un bīskapam bija jāpiedalās viņa izdevumu segšanā. Savā zemē bīskapam bija soģis, kam par soģa dienesta pildīšanu bīskaps piešķīra lēņos zemi. Kurzemes bīskapam bez soģa vēl bija rakstvedis, notārs un dažādi kalpotāji (familiares). Embūtes novadā bīskapam bija amatvīrs, saukts burggrāfs. Atsevišķas fragmentāras ziņas liecina, ka Kurzemes bīskapam un domkapitulam dažkārt izraisījušas ķildas ar Livonijas ordeni atsevišķu pilsnovadu robežu dēļ, tomēr līdz militārai sadursmei šīs ķildas nekad nenonāca. Līdz 1583.gadam bīskapijā valdījuši 20 bīskapi. Kopš 1526.gada Kurzemes bīskapijā sāka izplatīties reformācija, bet katolicisms izzuda ļoti lēnām (franciskāņu klosteris vēl pastāvēja aptuveni līdz 1558.gadam).

1559.gadā Dānijas karalis Fridrihs II no Kurzemes un Sāmsalas bīskapa Johannesa IV (Johannes von Münchhausen) nopirka viņa tiesības uz Sāmsalu, bet pēc tam 1560.gada maijā no koadjutora Ulriha Bēra, kuram saskaņā ar kanoniskajām tiesībām pēc bīskapa nāves vai atteikšanās būtu jākļūst par jauno Kurzemes bīskapu, atpirka arī Kurzemes bīskapa tiesības par labu savam jaunākajam brālim Magnusam (Magnus Herzog von Holstein). Magnuss 1578.gadā apmetās Piltenē kā pēdējais luterticīgais Kurzemes bīskaps. 1579.gadā Magnuss padevās Polijas virskundzībai. Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs Sigismunds II Augusts 28.11.1561. Viļņā noslēgtajā padošanās līgumā (Pacta subjectionis, jeb, kā kurzemnieki to biežāk dēvēja Provisio Ducalis), ar kuru pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers (Gotthard Kettler) padevās Polijas virskundzībai, kā hercogs saņemot lēnī ordeņa zemes uz dienvidiem no Daugavas, t.i., Kurzemē un Zemgalē, apsolīja apvienot Kurzemes bīskapiju ar Kurzemes un Zemgales hercogvalsti. Magnuss 18.03.1583., neatstādams mantiniekus, mira Piltenē. Līdz ar to Kurzemes bīskapijas pastāvēšanu uzskata par izbeigušos. 1585.gadā pamatojoties uz Kroneborgas miera līgumu pēc tā sauktā Piltenes mantojuma kara Dānija pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas par labu Polijai. Neskatoties uz Kurzemes hercogu centieniem šo teritoriju pievienot hercogistei, 1617.gadā tā tika pārvērsta par autonomu Piltenes apgabalu.

Kurzemes bīskapi.

Engelberts 1234.-1242.

Heinrihs (Heinrich von Lützelburg) 1245.(1251.)-1263.

Edmunds (Edmund von Werde) 1263.-1299.

Burhards (Burchard) 1300.-1311.

Pauls I (Paul) 1322.-1326.

Johanness I (Johannes) 1328.-1331.

Johanness II (Johannes Jodis) 1332.-1353.

Ludolfs (Ludolf) 1354.-1359.

Jēkabs (Jacob) 1360.-1371.

Otto 1371.-1398.

Ritgers (Ritger von Brüggenei) 1399.-1408.

Gotųalks (Gotschalk Schutte) 1405.-1424.

Johanness III (Johannes Tiergart) 1425.-1456.

Pauls II (Paul Einwald, die Walteris) 1457.-1473.

Mārtiņš (Martin Lewitz) 1473.-1500.

Mihaels (Michael Sculteti) 04.05.1500.-04.11.1500.

Heinrihs II (Heinrich Basedow) 1501.-1523.

Hermanis (Hermann Ronneberg) 1524.-1540.

Johanness IV (Johannes vom Müchhausen) 1540.-1560.

Magnuss (Magnus Herzog von Holstein) 1560.-1583. 

Informācija citās enciklopēdijās:

Latviešu konversācijas vārdnīca. 10.sējums, 19117.-19124.sleja.  

Latvju enciklopēdija. 2.sējums, 1127.lpp.

Latvju enciklopēdija 1962-1982. 2.sējums, 246.lpp.

Tildes Datorenciklopēdija Latvijas vēsture.

Avoti:

Latvijas vēstures avoti. 2.sēj.: Senās Latvijas vēstures avoti.  Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1937. 1.burtn.140.-141., 142.-146., 154.-155., 156., 157., 159.-160., 167.-168., 196.197. lpp.

Literatūra: 

Ērglis, R. Zemgales neatkarības vēsture.  Rīga: Grāmatrūpnieks, 1936. 135. lpp.

Biļķins, V. Zemgaliešu brīvības cīņas. Minneapolisa: Sēļzemnieka apgāds, 1973. 82.-83., 93. lpp.

Jakovļeva, M. Kurzemes hercogistes teritorija un Robežas 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1998. Nr. 2. (27.), 33.-56. lpp.

Juškevičs, J. Talsu novada vēsture ordeņa un hercogu laikos. Grām: Talsu novads: Enciklopēdisks rakstu krājums. Rīga: Talsu un Tukuma studentu biedrība, 1935. 201.-206. lpp.

Rusmanis, S. Vīks, I. Kurzeme.Rīga: Izdevniecība "Latvijas Enciklopēdija", 1993. 228. lpp.

Šterns, I. Latvijas Vēsture 1290-1500. Rīga: Daugava, 1997. 143.-152. lpp.

Švābe, A. Senā Kursa. Grām.: Straumes un avoti. I sējums. Rīga: A.Gulbis, 1938. 408 lpp.>45.-114.lpp.

Vaivods, J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. 1. sēj. Kristīgās baznīcas vēsture senajā Livonijā. Latvijas rekatolizācija. Rīga: Rīgas metropolijas kūrija, 1994. 126.-130., 234.-235. lpp.

Zeids, T. Trīs dokumenti par feodālā īpašuma attīstību Kursā. Grām.: Vēstures problēmas. 4.sējums. Rīga: Latvijas PSR Zinātņu akadēmija, 1961. 3.-11.lpp.

Dokumenti

Ievietots: 30.03.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

Pēdējie labojumi un papildinājumi: 04.03.2003.

HISTORIA.LV