Rīgas arhibīskapija (1255-1562)

- latīniski: archiepiscopatus provincia Rigensis

- vadošā Livonijas baznīcvalsts, kuras arhibīskaps bija Baznīcas galva 7 bīskapijām Livonijā un Prūsijā
_________________________________________________________________

Rīgas arhibīskapijas attīstībā var izdalīt trīs tās ģenēzes periodus: Ikšķiles bīskapiju (1186-1200), Rīgas jeb Livonijas bīskapiju (1201-1255) un Rīgas arhibīskapiju (1255-1561). Rīgas arhibīskapijas  platība bija apmēram 18 400 km². To pārvaldīja pāvesta iecelts arhibīskaps (archiepiskopus). Kā Vācijas impērijas firsts, arhibīskaps savā teritorijā bija arī augstākais laicīgais valdnieks, kura garīgais kungs bija pāvests, bet laicīgais - Vācijas ķeizars. Arhibīskapijas pārvaldībā atradās arī trīs Livonijas (Kurzemes, Sāmsalas-Vīkas, Tērbatas) un četras Prūsijas (Kulmas, Pamedes, Vārmes, Sembas) bīskapijas, bez tam faktiski tai pakļāvās arī Tallinas bīskapija, kas formāli bija atkarīga no Lundas dāņu arhibīskapa. Tās teritoriju pārvaldīja arhibīskaps kopā ar domkapitulu, bet no 1432.gada kopā ar arhibīskapijas padomi (Syiftsratg). Pavisam bija 20 arhibīskapu (skatīt Rīgas arhibīskapu sarakstu), neskaitot 4 iepriekšējos Livonijas bīskapus- Meinardu, Bertoldu, Albertu un Nikolaju (skatīt Rīgas bīskapu sarakstu). Sākumā arhibīskapi uzturējās īpašā namā pie Rīgas Doma, bet no 14.gadsimta arhibīskapa rezidences bija Raunas (Ronnenburg, apmēram no 1420.gada galvenā rezidence), Limbažu un Kokneses pilis. Tomēr pārtikas sagādes grūtības arhibīskapam Raunā ļāva rezidēt tikai no Miķeļiem līdz februārim. No februāra līdz Vasarsvētkiem arhibīskaps uzturējās Limbažos (Lemsal), bet līdz Miķeļiem ­ Koknesē (Kochenhusen).

Domkapituls valdīja kopā ar arhibīskapu, un viņa funkcija bija uzraudzīt tā darbību. Tajā ietilpa 12 augstākie arhibīskapijas garīdznieki ­ domkungi jeb kanoniķi. Domkapitula priekšgalā atradās domkungu vēlēts prāvests (praepositus), kas vienlaicīgi bija arhibīskapa tuvākais palīgs. Pārējie domkungi veica dažādus garīgos un valsts amatus. Pagrabmeistars (cellerarius) gādāja par domkungu uzturu, priors jeb dekāns rūpējās par statūtu un disciplīnas ievērošanu, bibliotēkas, arhīvus un domskolas lietas pārzināja sholastiķis (scholasticus), baznīcas mūzikas un kora jautājumus ­ kantors (cantor), finansu lietas 13.gs. ­ kamerārijs (camerarius), bet vēlāk ­ fabrikators (fabricator), par baznīcas dārglietām bija atbildīgs tesaurārijs (thesaurarius). Visvecāko no domkungiem sauca par senjoru, un viņš bija prāvesta vai dekāna vietnieks. Domkungu dzīve bija līdzīga ordeņa brāļu ikdienai ­ katra dienas stunda bija reglamentēta, viņiem bija jādzīvo vienā klosterī, jāēd un jāguļ vienā telpā. Rīgas arhibīskapijas domkungi nāca gan no muižnieku, gan Rīgas un Tērbatas pilsoņu vidus. Daudzi bija ārzemnieki. Domkapituls ne tikai ierobežoja arhibīskapa varu, bet 13. un 14.gs. pat noteica valsts politiku. Domkungiem bija arī savi kopīgi, prāvesta pārzināti īpašumi ­ zemes, pilis, baznīcas, muižas, dzirnavas un kapsēta. Ar domkapitula zemes tiešu pārvaldi nodarbojās Krimuldas (Kremon) fogts.

Vasaļu kārta. Arhibīskapijas pilīs pastāvīgo karavīru skaits bija neliels, sākumā tie bija galvenokārt krusta karotāji, tāpēc kara gadījumos tika sasaukts vasaļu karaspēks un zemnieku zemessardze. Pirmie lēņi tika piešķirti 1201.gadā Konrādam no Meiendorfas Ikšķilē un bruņiniekam Danielam Lielvārdē, vēlāk arī Dolē, Koknesē, Straupē u.c. Tā rezultātā arhibīskapijas teritorijā izveidojās spēcīga vasaļu kārta.  Kā atalgojumu par dienestu bīskapi un arhibīskapi piešķīra lēni - valdījumu pār dažāda lieluma teritoriju. Līdz ar to radās plaši lēņu novadi, kuros saimniekoja vasaļi, bieži vien nerēķinoties ar zemes kungu interesēm. Pakāpeniski vasaļi ieguva noteicošo lomu arhibīskapijas pārvaldē un politikā. 14.gadsimta otrajā pusē vasaļi sāka pulcēties savās sanāksmēs - mantāgos, kuros piedalījās arī domkungi un Rīgas rātskungi. No 1432.gada sāka darboties arī arhibīskapijas padome, kurā ietilpa arhibīskaps, 6 domkungi un 6 vasaļi. Arhibīskapijas padome 15.-16.gadsimtā kļuva par galveno valsts iekšpolitikas un ārpolitikas veidotāju, turklāt balsošanā izšķirošais vārds piederēja vasaļiem. Lai gan zemnieku stāvoklis šeit bija labāks nekā dāņu Ziemeļigaunijas novados, jau 1494.gadā tiek noslēgts līgums par izbēgušo zemnieku izdošanu. Rīgas arhibīskaps Jespers Linde (1509.­1524.g.) bija pirmais, kuru amatā neiecēla pāvests, bet ievēlēja domkapituls.

Ikšķiles bīskapija. 1186-1201. Pirmais zināmais sludinātājs Livonijā ir  Meinards, kura darbības sākumu Daugavas lejtecē, saskaņā ar uzrakstu uz viņa kapa plāksnes [Kučinskis, 28], varētu pieņemt par 1182.gadu. Sākumā viņš ziemo ar tirgotājiem Lejasdaugavā, un saņēmis atļauju no Polockas kņaza Vladimira [Indriķa hronika, I: 3], uzsāk kristietības sludināšanu Lejasdaugavas līvu vidū. Lietuvju uzbrukumu apdraudēti, līvi piekrīt formāli pieņemt katoļu ticību, un pieņem Meinarda piedāvājumu celt mūra pilis Ikšķilē un Mārtiņsalā.

Ikšķiles bīskapiju Meinards izveido de facto 1186.gadā [Arnold, 213], tiek izveidots mūku konvents – domkapituls, kuram pieņēma augustīniešu ordeņa statūtus. Jādomā, ka Meinards šai laikā aizceļoja uz Vāciju, kur Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II saskaņā ar pastāvošajiem noteikumiem viņu iesvētīja par bīskapu. Livonijas izveide de iure būtu datējama ar 1188.gada 1.oktobri, kad Meinardu bīskapa amatā apstiprina arī pāvests Klements III [Senās Latvijas vēstures avoti, 1, 16].

Nav skaidrs cik patiesa sākumā bija līvu vēlēšanās kristīties, visticamāk, ka galvenais viņu mērķis bija panākt mūra piļu uzcelšanu savās zemēs. Kā galvenais iebildums kristietības ieviešanai līviem bija desmitās tiesas maksāšana bīskapam, kas ir viens no vēlākā konflikta iemesliem. 12.gs. 90.gadu pirmajā pusē Daugavas un Gaujas lībieši ignorē katoļu garīdznieku centienus nodibināt bīskapijā  kristīgajām normām atbilstošu  kārtību, un Ikšķiles bīskaps praktiski pār viņiem zaudēja reālo varu. Zaudējot regulāru tirgotāju atbalsta iespējas, Meinards vairākkārt neveiksmīgi mēģināja tikt uz Vāciju pēc palīdzības, bet 1196.gada 12. (11.?) oktobrī nomira un tika apglabāts Ikšķiles baznīcā pie altāra. Daži pētnieki par nāves datumu nosauc 14.augustu [Bruiningk H., 1904],   katoļu vēsturnieks Cēzara Baronijs (1607.gadā) min 10.maiju, taču uzrakstā uz kapa plāksnes Doma baznīcā minēts oktobra mēnesis. Vēlākā vācu cīņa bīskapa Alberta vadībā tiesiski bija balstītas uz katoļticības atjaunošanu, jo gandrīz 20 gadus līvi labprātīgi bija pieņēmuši katoļu misionārus, tāpat pakļāvušies Ikšķiles bīskapijas varai.

Rīgas bīskapijas sākums meklējams 1201.gadā, kad bīskaps Alberts fon Bukshēfdens (Albert von Buxhövden, 1199.-17.01.1229.) dibina Rīgas pilsētu, un pārnes savu rezidenci no Ikšķiles. 1202.gadā Livonijā ierodas bīskapa brālis Engelberts (1202.-1209.), un tiek ievēlēts par Svētās Jaunavas Marijas konventa (domkapitula), kas dzīvoja pēc augustīniešu mūku ordeņa regulas (statūtiem), prāvestu. 1209.gadā notiek pāreja uz premonstriešu ordeņa statūtiem, un melno ietērpu nomainīja uz baltām vilnas drānām [Senās Latvijas vēstures avoti, 1, 42]. Dalot lībiešu un latgaļu zemes ar ordeni un Rīgas pilsētu (1207.-1224.), tas iegūst savā īpašumā 2/3 teritorijas Gaujas un Daugavas labajā krastā, t.s. Līvu gals (rietumu daļa) un Latvju jeb Latgaļu gals (austrumu daļa). Abas šīs daļas atdalīja ordeņa zemju josla, t.s. Gaujas koridors upes kreisajā krastā. 1245.gadā pāvests arhibīskapa sēdekli gribēja novietot Prūsijā, taču pēc Vācu ordeņa sīvas pretestības, par tā metropoli tikai izvēlēta Rīga, un pēc bīskapa Nikolaja nāves brīvais Rīgas bīskapa amats tika piešķirts Albertam Zauerbēram (Albert Suerbeer). Līdz ar to notika Rīgas bīskapijas ilgi gaidītā pāreja uz metropoles statusu, par ko iestājās jau bīskaps Alberts, 1218.gadā iegūstot tiesības iecelt jaunus bīskapus Livonijā.

Livonijas ordeni pēc 1237.gada Viterbijas apvienošanās, neapmierināja zobenbrāļu atstātais mantojums ­ lēņtiesiskā un baznīcas atkarība no Rīgas arhibīskapa. Vācu ordenim laicīgās dzīves jautājumos pakļāvās arī Prūsijas četri bīskapi, neraugoties uz to, ka viņu garīgais kungs bija Rīgas arhibīskaps. Livonijas ordeņa brāļi, Prūsijas ordeņbrāļu iedvesmoti, uzsāka cīņu par visas Livonijas zemes pakļaušanu savai varai. Pirmās sadursmes vērojamas jau 13.gadsimta vidū, kad brāļi atņem bīskapam novadus Burtnieku ezera kreisajā krastā. Kamēr vēl ritēja cīņa ar vietējām pagāniskajām tautībām un katoļu pozīcijas Austrumbaltijā vēl nebija pietiekami drošas, Livonijas valdnieki savas pretrunas risināja galvenokārt ar diplomātiskām metodēm, tomēr atsevišķi konflikti sasniedza bīstamu robežu. Piemēram, 1269.g. ordeņbrāļi uzdrošinājās arestēt arhibīskapu Albertu II Zauerbēru. Neliels konflikts 1297.g. pavasarī starp Rīgu un ordeni pārauga karā. Rīgas pusē nostājās arhibīskaps, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapi.

Rīgas arhibīskapi pēc ordeņa uzvaras 1330.gadā neatteicās no garīgās virskundzības pār ordeņbrāļiem, tomēr paši lielākoties uzturējās pāvesta galmā Dienvidfrancijas pilsētā Aviņonā. Cīņa abu pušu starpā nenorima un ar mainīgiem panākumiem turpinājās visu 14.gs. Arhibīskapiem izdevās arvien biežāk iegūt pāvestu simpātijas un uzkūdīt pāvestus ordenim. Rezultātā Livonijas ordenim nācās daļēji atteikties no pilnīgas uzvaras lauriem. Pāvests 1332.gadā pieprasīja ordenim, lai tiktu atdoti arhibīskapijas domkapitulam atņemtie īpašumi ­ pilis un lauki. Trīs gadus vēlāk ordenis šo prasību bija spiests izpildīt. 1353.gadā pāvests pat mēģināja pārņemt Rīgu savā pārvaldē, bet, kad ordenis tam nepiekrita, ordeņbrāļus izslēdza no baznīcas un izsludināja interdiktu pār ordeņa īpašumiem. 1360.gadā pāvests atzina arhibīskapa laicīgo un garīgo virsvaru pār Rīgu, bet ordenim saglabāja visus ienākumu avotus Rīgā un tās patrimonālajā apgabalā. Savukārt rīdzinieki, redzot, ka diplomātiskajās cīņās arhibīskaps gūst virsroku un ar pāvesta un ķeizara atbalstu nostiprina savu varu, bija ar mieru atzīt ordeņa uzvaru pār pilsētu.

Diplomātiskās sadursmes reizēm pārauga arī militāros konfliktos. Piemēram, 1373.gadā sākās t.s. “Apģērbu kari”. Arhibīskaps Zigfrīds bija nolēmis saviem garīdzniekiem pēc Augustīniešu ordeņa parauga ieviest melnus apmetņus, lai viņi atšķirtos no ordeņa brāļiem. Līdz tam gan vieni, gan otri nēsāja baltas drēbes, un vienīgā atšķirības zīme bija ordeņa melnais krusts. Ordeņbrāļi arhibīskapa rīcību uzskatīja par apvainojošu un uzsāka kara darbību, kas beidzās ar ordeņa uzvaru. Arhibīskaps un Rīga pretspēku ordeņa agresivitātei joprojām turpināja meklēt Lietuvā, tāpēc ordeņbrāļi visiem spēkiem centās traucēt viņu sakarus ar lietuviešu zemēm. Vienlaikus Livonijas iekšpolitikā arvien lielāku nozīmi ieguva Hanzas Livonijas trešdaļa ­ Rīgas, Tērbatas un Tallinas pilsētu savienība. Minēto pilsētu pārstāvji sāka pulcēties savās sanāksmēs (Städtetage), lai koordinētu politisko un ekonomisko darbību.

14.gs. beigās Livonijas ordenis tomēr guva nozīmīgu diplomātisku uzvaru. 1393.gadā ordeņbrāļu uzpirktais pāvests Bonifācijs IX no Rīgas arhibīskapa amata atcēla Johanu fon Zinteru, bet viņa vietā iecēla Vācu ordeņa virsmestra Konrāda fon Vallenrodes brālēnu Johanu fon Vallenrodi. Viņš, būdams arhibīskaps, iestājās ordenī. 1397.gadā pāvests izdeva t.s. inkorporācijas bullu, kurā tika noteikts, ka turpmāk par arhibīskapiem drīkst kļūt tikai ordeņa brāļi. Līdz ar to Rīgas arhibīskapijas politiskā patstāvība uz laiku bija likvidēta. Ordenis tuvojās savam mērķim ­ vienotas Livonijas (ordeņa) valsts izveidei.

Tomēr ordeņa uzvara nebija ilgstoša, jo ordeņbrāļu ceļā stāvēja Livonijas pilsētas Tērbatas bīskaps, kurš nevēlējās atzīt jauno arhibīskapiju, kā arī Ziemeļigaunijas ordeņa vasaļi, kas pēc Jungingena žēlastības bija ievērojami nostiprinājuši savu politisko ietekmi. Atklāti naidīgi pret ordeņa varas pieaugumu izturējās Kalmāras ūnija. Pēc Lietuvas kristīšanas 1386.gadā samazinājās arī Eiropas katoļu valstu finansiālais un militārais atbalsts ordenim. Livonijas ordeņbrāļu stāvokli jūtami ietekmēja Lietuvas un Polijas armiju uzvara pār Vācu ordeni Prūsijā 1410.gadā.

Rīgas arhibīskaps, teoloģijas profesors Johans VI Ambundi atsāka cīņu pret ordeni. Viņa pusē nostājās domkapituls, Rīgas pilsēta, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapi. Ap 1420.gadu Johans VI Ambundi sasauca pirmo mums zināmo Livonijas landtāgu ­ Livonijas kārtu un valdnieku sapulci. Ar tās palīdzību arhibīskaps gribēja ierobežot ordeni un konsolidēt Livonijas valstiņas un kārtas kopīgai ārpolitikai, iekšpolitikai un ekonomikai. Kā iepriekš norādīts, līdz šim valstiņām un kārtām bija savas atsevišķas sapulces: ordenim ­ kapituls, pilsētām ­ pilsētu sapulces, vasaļiem ­ mantāgi.

1452. g. Rīgas arhibīskaps ­ kādreizējais Vācu ordeņa loceklis un virsmestra kapelāns Silvestrs Stodevešers un Livonijas ordeņa mestrs Mengdens, baidoties, ka Rīga varētu pievienoties Prūsijas savienībai, noslēdza Salaspils līgumu. Tajā tika noteikta Rīgas divkārša atkarība no ordeņa un arhibīskapa. Tomēr abi Rīgas senjori nebija apmierināti ar līguma noteikumiem un katrs atsevišķi tiecās pēc vienvaldības pār pilsētu. Arhibīskaps Stodevešers palīdzību cīņā pret ordeni meklēja Zviedrijā. Izcēlās karš, kura rezultātā ordeņbrāļi arhibīskapu saņēma gūstā, bet viņa sabiedrotos zviedrus 1479. gadā pie Salacas sakāva. Ordeņa mestrs Bernts Borhs panāca, ka vācu ķeizars Fridrihs III 1481.gadā Rīgas arhibīskapiju izlēņoja ordenim. Tajā pašā gadā arhibīskaps un domkungi atkal iestājās Vācu ordenī un sāka valkāt ordeņbrāļu apmetņus, taču karu pret ordeni uzsāka Rīga un 1484.gadā pie Ādažiem pieveica ordeņa armiju. Rīdzinieki nopostīja arī Rīgas ordeņa pili. Tikai jaunajam arhibīskapam Mihaelam Hildebrantam 1486.gadā izdevās panākt miera noslēgšanu. 1492.gadā arhibīskaps un ordenis atjaunoja Salaspils līguma darbību.

16.gs. pirmajā pusē Livonijas bīskapu valstis piedzīvoja dziļu politisku krīzi, jo reformācijas rezultātā Livonijas garīgi-laicīgo valdnieku ietekme strauji mazinājās.  Īpaši sāpīgi luterānisma mācības izplatība skāra arhibīsbīskapa valsti, kurā šajā laikā bija izveidojusies spēcīga muižniecība. Bīskapu vasaļi, kas zemi praktiski bija jau ieguvuši privātīpašumā, pilnīgi ignorēja bīskapus. Bīskapiju straujāku novājināšanos izmantoja ordenis un 1526.gadā atjaunoja varu pār arhibīskapiju. Arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms 16.gs. 50.gados gan centās atbrīvoties no ordeņa virskundzības, bet tas noveda pie t. s. koadjutoru 1.kara. Vilhelms par savu koadjutoru 1554.gadā bija aicinājis Raceburgas bīskapu, Meklenburgas hercoga brāli un Polijas karaļa radinieku Kristoforu. Līdz ar to arhibīskapija politiski tuvinājās Polijai un Lietuvai. Šāds notikumu pavērsiens uztrauca ordeni un pārējos Livonijas bīskapus, jo Livonijas baznīcas valstiņām sāka draudēt Vācu ordeņa liktenis Prūsijā ­ nonākšana Lietuvas-Polijas virskundzībā un zemju sekularizācija. Tāpēc Livonijas ordeņa mestra koadjutors Firstenbergs ­ nikns poļu un lietuviešu ienaidnieks ­ 1556.gadā noslēdza ar Sāmsalas-Vīkas, Tērbatas un Kurzemes bīskapiem pret Rīgas arhibīskapu un viņa koadjutoru vērstu savienību. Daugavpils (Dunaburg) komturs Gothards Ketlers tika sūtīts uz Vāciju vervēt landsknehtus gaidāmajam karam. Kara darbība sākās 1557.gadā, un ordenis tajā guva pārliecinošu uzvaru, saņemot gūstā Vilhelmu un Kristoforu. Taču arhibīskapa pusē Livonijas notikumos iesaistījās Polijas karalis Sigismunds jeb Žigimonts II Augusts. Karali atbalstīja arī ordeņa zemju laicīgā bruņniecība. Tajā pašā gadā Livonijas ordenis bija spiests Lietuvas pilsētā Pasvālē parakstīt līgumu ar Lietuvu un Poliju. Līgums paredzēja Vilhelma un Kristofora atjaunošanu amatos. Pasvāles līgums kļuva par vienu no iemesliem krievu agresijai Livonijā, kuras rezultātā gāja bojā gan ordeņa valsts, gan bīskapijas. Arhibīskapa un Livonijas ordeņa sacensība par vadošo lomu Livonijā, kā arī biežie savstarpējie kari, novājināja baznīcvalstu spēkus, līdz ar ko jau  Livonijas kara pirmajā posmā (1558.-61.) šo valstiņu konfederācija saira, bet arhibīskapijas teritoriju 1562.gadā iekļāva Pārdaugavas hercogistē. 

Rīgas bīskapi.

Meinards (Meinhard, 1186.-14.08.1196.);

Bertolds (Berthold, 1196.-24.07.1198.);

Alberts fon Bukshēfdens (Albert von Buxhövden, 1199.-17.01.1229.);

Nikolajs fon Nauens (Nikolaus von Nauen ?, 1229.-1253.)

Rīgas arhibīskapi.

Alberts Zauerbērs (Albert Suerbeer 1253.-1273. Livonijas, Igaunijas un Prūsijas archibīskaps, par Rīgas archibīskapu, apstiprināts 20.01.1255.); 

Johanness I fon Lūne (Johanness I von Lune, 1273.-1284.);

Johannes II fon Fechtens (von Vechten, 1285.-1294.);

Johannes III, Šverīnas grāfs (von Schwerin, 1294.-1300.);

Izarnus Takons (Isarnus Takkon, 19.12.1300.-11.04.1302.);

Frīdrichs fon Pernšteins (Friedrich von Pernstein, 21.03.1304.-1341.);

Engelberts fon Dolens (von Dolen, 1341. 18.X - 1347. 9.IX), miris Aviņonā;

Fromholds fon Fifhūzens (Bromhold von Fünfhausen, Vyffhusen, 17.03.1348.-28.12.1369.);

Zīgfrīds Blombergs (Siegfried Blomberg, 11.02.1370.-30.06.1374.);

Johannes IV fon Zintens (von Sinten, Zinten, 23.10.1374.-24.09.1393.);

Johannes V fon Vallenrods (von Wallenrodt, 27.08.1393.-30.05.1418.);

 Johannes VI Ambundi (Ambundi, 11.07.1418.-16.06.1424.);

 Hennings Šarpenbergs (Henning Scharpenberg, 13.10.1424.-05.04.1448.);

 Silvestrs Stodevešers (Silvester Stodewescher, 09.10.1448.-12.07.1479.);

 Stefans Grūbe (Stephan Grube, 12.03.1480.-20.12.1483.);

 Michaels Hildebrands (Michael Hildebrand, 04.06.1484.-06.02.1509.);

 Jaspers Linde (Jasper, Casparus, Linde, 18.02.1509.-29.06.1524.);

 Johannes VII Blankenfelds (Blankenfeld, 29.06.1524.-09.09.1527.);

 Tomass Šēnings (Thomas Schöning, 06.02.1528.-11.08.1539.);

 Vilhelms, Brandenburgas markgrāfs (Wilhelm, Markgraf von Brandenburg, 1539.-04.02.1563.).

Informācija citās enciklopēdijās:

Latviešu konversācijas vārdnīca. 18.sējums, 35851.-35871.sleja.

Latvju enciklopēdija. 3.sējums, 2154.-2159.lpp.

Latvju enciklopēdija 1962-1982. 4.sējums, 82.lpp.

Tildes Datorenciklopēdija Latvijas vēsture. 

Arnoldi chronica Slavorum. Monumenta Germaniae historica Scriptores rerum Germanicarum in usum scholarum separatim editi, ex recensione J.M.Lappenbergii. Unveränderter Nachdruck der Ausgabe von Hannoverae 1868. Hannover, 1978. 295 p.

Annales Stadenses auctore Atberto, ed. M.Lappenberg. Monumenta Germaniae historica Scriptorum. T. XVI. Hannoverae, 1859. Unveränderter Nachdruck 1963, S.271-379.

Atskaņu hronika. No vidusaugšvācu valodas atdzejojis V.Bisenieks; Ē.Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1997. 389 lpp. Vidusaugšvācu un latviešu valodā.

Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā.Feldhūns; Ē.Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1993. 453 lpp. Latīņu un latviešu valodā.

Latvijas vēstures avoti. II. sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 1.-2.burtnīca. Redaktors A.Švābe. Rīgā: Latvijas Vēstures instituta apgādiens, 1937.-40. XIV, 416 lpp.

Quellen fur Hanse-Geschichte. Ausgewälte Quellen zur deutschen Geschichte des Mittelalters; Lübeck Urkunden. Band.36. Darmstadt, 1982 S. 554.

Гельмольд. Славянская хроника. Москва: Наука, 1963. 299 с.

Грамоты Северо Западной России с Ригой. Санкт-Петербург, 1852.

Новгородская первая летопись. Старшего и младшего изводов. Под редакцией и с предисловием А.Н.Насонова. Москва; Ленинград, 1950. 640 с.

Kučinskis, S. J. Svētais Meinards - Latvijas apustulis. Rīga: Rīgas Romas Katoļu garīgais seminārs, 1993. 48 lpp.

Ievietots: 06.12.2002.

HISTORIA.LV