- literatūrā saukts arī: Teitoņu ordenis

- latīniski: hospitale sancte Marie Theutonicorum Jerosolimitanum

- vāciski: der orden des Dûschen hûses

- mūku - bruņinieku ordenis, kas pārsvarā apvienoja vāciskas izcelsmes locekļus
_____________________________________________________________________________

Ordeņa priekšgalā atradās lielmestrs un augstāko amatpersonu (lielkomturs, kas atbildēja par ordeņa finansēm, maršals, kas pārzināja militārās lietas u.c.) veidotais kapituls, kas pildīja padomdevēja un kontroles funkcijas. Atsevišķu novadu pārvalde atradās komturu un fogtu rokās, kuriem pakļāvās ierindas ordeņbrāļi. Izplešoties Vācu ordeņa zemes valdījumiem tika veidoti ordeņa atzari, kas pakļāvās ordeņa virsvadībai. To priekšgalā atradās zemes mestri ar analoģiskām pakļautības institūcijām.

Sākumā Vācu ordenim bija nelieli dāvināti zemes īpašumi Sīrijā un Palestīnā, rezultātā tur tas nespēlēja lielu lomu, un drīz pēc Akras krišanas musulmaņu rokās ordeņa lielmestra rezidence tika pārcelta uz Venēciju. Izmantojot politisko cīņu starp pāvestu un imperatoru, kuri centās iegūt Vācu ordeņa atbalstu, ceturtais ordeņa lielmestrs Hermanis fon Zalca (1209.-1239.g.) prata iegūt lielus zemes īpašumus Itālijā un Vācijā, padarot Vācu ordeni par ietekmīgu spēku Eiropā.

Austrumeiropā Vācu ordenis ieradās 1211.gadā, kad Ungārijas karalis Andrejs II piedāvāja tam zemes Transilvānijā par atbalstu cīņās ar polovciešiem, tomēr jau 1225.gadā karalis, nobijies no ordeņa patstāvības pieauguma, šīs zemes atņēma. 1226.gadā Mazovijas kņazs Konrāds piedāvāja Vācu ordenim Kulmas zemi kā atlīdzību aizsardzībai no prūšiem. Sarunās starp Vācu ordeni un kņazu, kurās iesaistījās arī imperators Fridrihs II, tika panākts, ka Prūsijā tiek izveidota Vācu ordeņa parvaldīta valsts. 1228.gadā Prūsijā ieradās pirmie Vācu ordeņbrāļi ar Prūsijas mestru Hermani Balki priekšgalā. 1237.gadā Vācu ordenim tika pievienots Zobenbrāļu ordenis un tika izveidots Vācu ordeņa atzars Livonijā.

Prūsijas un Livonijas iekarošana ilga gandrīz visu XIII gadsimtu. Rezultātā Vācu ordenis kļuva par plašu patstāvīgu teritoriju pārvaldītāju arī Austrumeiropā. XIII un XIV gadsimts bija Vācu ordeņa varenības ziedu laiki. Tomēr šajā laikā nostiprinājās arī Polija un Lietuva, kas arvien jūtamāk apdraudēja ordeņa varenību, kas arī izpaudās mainīga rezultāta karos XIV un XV gadsimtā. Smagu sakāvi Vācu ordenis cieta kaujā pie Grīnvaldes 1410.gadā, pēc kuras tam nācās atteikties no pretenzijām uz daudzām teritorijām. Bez tam bija zaudēts ordeņa ideoloģiskais mērķis- cīņa pret neticīgajiem, jo Lietuvai pieņemot kristietību ordeņa zemes robežojās ar kristīgām valstīm. Šīs krīzes rezultātā 1525.gadā ordeņa lielmestrs Brandenburgas Albrehts pieņēmis luterticību sekularizēja ordeņa zemes Prūsijā un saņēma tās no Polijas karaļa jau kā hercoga lēni. Rezultātā Vācu ordenis kā valstisks veidojums pārtrauca savu pastāvēšanu.

Atsevišķi ordeņbrāļi, kas saglabāja uzticību ordeņa idejām, devās uz Vāciju, kur izveidoja jaunus ordeņa statūtus un par jauno ordeņa lielmestru ievēlēja Valteru fon Kronbergu, tomēr politisko nozīmi ordenis atgūt vairs nespēja. Šādi Vācu ordenis pastāvēja līdz XIX gadsimta sākumam, kad tika likvidēts ar Napoleona izdotu dekrētu. Pēc šīs likvidācijas Austrijā izveidojās reliģioza aristokrātu apvienība, kas saglabāja Vācu ordeņa nosaukumu un savu darbību saistīja ar labdarību.