Rīgas archibīskapija (1255-1562), vecākā un lielākā (ap 18 400 km2) Livonijas bīskapija, kuras 1.sēdeklis bij Ikšķilē, bet kopš 1201-02 Rīgā. No 1186-1214 tā bij atkarīga no Brēmenes mētropolīta, bet 1215-45 eksemta, tieši pakļauta Romas kūrijai, pie kam 3. bīskapam Albertam pāvests piešķīra tbu iecelt sufragana bīskapus. Tikai 1245 pāvests paaugstināja Albertu II par Prūsijas, Livonijas un Ig. archibīskapu ar sēdekli Prūsijā; bet tā kā Vācu ordenis liedza viņam apmesties savā zemē, pāvests 1255 noteica par sēdekli R-u. Visā R. a-as pastāvēšanas laikā bijuši 4 bīskapi (1186-1253) un 20 archibīskapi (1255-1562). Lai gan juridiski R. domkapitulam bij tba vēlēt archibīskapus, tomēr līdz 1508 tie principā bij pāvesta iecelti, jo ievēlētiem kandidātiem (t.s. elektiem) nācās Romā atteikties no savām tbām, pēc kam pāvesti tos iecēla kā savus kandidātus. Jaspers Linde (1509-24) bij 1. R-as archibīskaps, ko pāvests apstiprināja kā R. domkapitula elektu. Tomēr jau 1529 Toms Sēnings izraudzīja par savu pēcnācēju (1539 -63) domkapitula nevēlētu koadjutoru Brandenburgas markgrāfu Vilhelmu. - R. a-ā bij 4 sufragana bīskapijas Prūsijā: Sembas (1252-1525), Pamedes jeb Pomezānijas (1249-1527), Varmijas jeb Ermlandes (1250-1512), Kulmas (1245-1566). Kopš 14.gs. šo bīskapiju saites ar R. mētropoli bij ļoti vaļīgas, jo tās bij inkorporētas Prūsijas ordeņa valstī, un bīskapiem bij jābūt Vācu ordeņa brāļiem. Ap 1247/48 izdevās nodib. vēl 2 sufragana bīskapijas Polockas kņaza Tautviļa latg. un krievu zemēs, bet tās jau 1264 nācās likvidēt, pie kam viņu zemes pa daļai ieguva Livonijas ordenis. Pašā Livonijā R. mētropolē ietilpa visas bīskapijas, izņemot Tallinas, kas bij pakļauta Lundas archibīskapam. Tās bij šādas: Tērbatas, Sāmsalas un Kurz-es. Ari Kurzemes bīskapija (sk.) bij inkorporēta Livonijas ordenī, lai gan tai palika sava territorija. Sēlijas (1218-24) un Zemg. (1225-51) bīskapiju territoriju 1251 pievienoja R. a-ai. Katra jauna archibīskapa iecelšanas gadījumā R. a-ai bij jāmaksā Romas kūrijai 800 zelta florini. R. archibīskaps bij nevien no pāvesta atkarīgs augstākais katoļu garīdznieks Livonijā, bet ari trrritoriālas valsts galva un sv. Romas vācu imperijas vasalis ar valsts firsta tbām izdot likumus, spriest tiesu, uzlikt nodokļus, kalt naudu, dibināt pils-as, piešķirt lēņus, pieteikt kaŗu, slēgt mieru. Kopš bīskapa Alberta laikiem ari Livonijas ordeņa mestrs juridiski bij archibīskapa vasalis, lai gan faktiski un laikiem ari tiesiski mestrs turēja savā varā R. a-u. 1542 vācu karalis Ferdinands pat uzdeva mestram kontrolēt a-u un nepieļaut iecelt Livonijā bīskapus, kuŗu katolicisms likās šaubīgs. Izmantojot Vācijas politisko nespēku, ne R. archibīskaps, ne viņa sufragani necentās atjaunot bīskapa Alberta 1207 nodibināto lēņtiesisko atkarību no imperijas; viņi to darīja tikai 1520/21, cerēdami nodrošināt R. a-as neatkarību no mestra. Tas neko nelīdzēja, jo 1530 ari mestrs Pletenbergs tika iecelts valsts firsta kārtā. Kā valsts galva archibīskaps prezidēja a-as mantāgos (sk.) un Livonijas landtāgos (sk.). Lai gan Alberts dibināja Rīgu kā bīskapa pils-u, tā jau 1226 ieguva autonomiju un 1330 kļuva par ordeņa pils-u, kur archibīskaps pēc reformācijas bij spiests atteikties pat no garīgās jurisdikcijas (1542), bet laicīgā virskundzībā (kopš 1452) dalīties ar mestru. Tāpēc archibīskapi ap 1420 pārcēla savu rezidenci no R-as uz provinci un rezidēja: no Miķeļiem līdz febr. Raunā, no febr. līdz Vasarsvētkiem Limbažos, no tiem līdz Miķeļiem Koknesē. Bez dombaznīcas un domkapitula namiem archibīskapam R-ā piederēja tikai Bīskapu sēta (Bīskapu gātes tuvumā). Turpretim provincē viņa domēnes bij t.s. galda zemes (bona mensalia), ko apsaimniekoja baznīcas fogti ar saviem ierēdņiem. Sākumā bij 4 (Turaidas, Kokneses, Lielvārdes, Raunas) fogtijas, 16.gs. vairs tikai 2 (Turaidas un Kokneses). Fogtiju centrs bij kāda pils, un tās savukārt bij iedalītas ap 16 muižas tiesās (Amt), bet pēdējās pag. jeb vakās. Fogtiju galvenie ienākumi bij zemnieku desmitā tiesa (sk.). R. a-as territorija radās, 13.gs. sadalot iekaroto lībju, latg. (Tālavu un Jersiku), kuršu un zemgaļu cilšu valstis starp R. bīskapu un ordeni. Daļu no šīm zemēm jau 13.gs. 2.pusē piesavinājās ordenis, bet 15.gs, a-os Pliskavas krievi (sk. 1346.lapp.). Ordeņa valsts novadi ar t.s. Gaujas koridoru sadalīja R. a-u 2 daļās: uz z-iem no Gaujas lībju gals, uz d-iem latv. gals. 16.gs., kad lībji bij pārlatviskoti, tos sauca par Turaidas un Kokneses galiem jeb fogtijām. Pie Turaidas gala tad piederēja nevien agrākais lībju gals, bet ari Dzērbene, Smiltene, Bērzaune, Mēdzula un Piebalga. R. baznīcas provinces koncili notika 1226, 1258, 1428 un 1437. Visā R. a-ā bij ap 45 draudžu baznīcu, pār kurām patronāta (sk.) tbas piederēja archibīskapam (līdz 1272 ari Visbijas Jēkaba baznīcā) vai domkapitulam. Tikai 1524 muižnieki ieguva patronātu par baznīcām savos lēņa novados, kas izņēmuma veidā dažiem piederēja jau agrāk (piem., Tīzenhauzenam Bērzaunē). Baznīckungu materiālais stāvoklis bij slikts, tāpēc baznīcas bieži bij bez mācītājiem, vai ari šo amatu ieņēma nepiemērotas personas. Tā kā zemnieki nesaprata ne latīņu tēvreizi (pātarus), ne sprediķi, jo baznīckungs runāja l.t. tikai vāciski, tad baznīcas stāvēja tukšas. Tāpat nevāci izvairījās kristīt bērnus, laulāties un apbedīt mirušos kapsētās, jo par to bij dārgi jāmaksā (par apbedīšanu parasti vērsis vai govs). Reformu koncilu ietekmē ari Livonijas prelāti 1512/22 vairākos landtāgos ierosināja dibināt augstskolu zemnieku dēlu sagatavošanai par katoļu priesteriem, bet pils-as un bruņniecība tam pretojās. Tikai Linde 1513 lika Holandē iespiest R. baznīcas breviāriju. Reformācijas dēļ R. a. cieta smagus zaudējumus (sk. 2113.lapp.): svētbilžu grautiņos izpostīja katoļu baznīcu un klosteŗu iekārtu, domskolu pārvērta par luterāņu ģimnaziju, dombaznīcu par luterāņu dievnamu; baznīcas īpašumi un manta pārgāja laicīgu personu un pils-u rokās. Jau katoļu laikos no bīskapu jurisdikcijas bij atbrīvoti klosteŗi (sk.) , kuru vairums gāja bojā 1524. Tikai cisterciešu Marijas-Magdalēnas klosteris R-ā (tam piederēja Jumpravmuiža) un franciskāņu klosteŗi Limbažos un Koknesē pārdzīvoja reformāciju. Politiskā ziņā R. a. bij tipiska lēņa valsts, kuŗas territorijas lielākā daļa bij izlēņota vasaļiem ar visām tbām par lēņa novadu zemniekiem un amatniekiem. Stiprākie un bagātākie vasaļi bij Rozeni lībju galā un Tīzenhauzeni latv. galā. Vasaļi bij vienīgais R. a-as kaŗaspēks, ko kopā ar zemniekiem līdz 1397 iesauca kaŗā ordeņa mestrs, bet pēc tam baznīcas fogti. Tikai 15.gs. 2.pusē un it īpaši 16.gs, vasaļu bruņniecība zaudēja savu militāro nozīmi, un viņu vietā stājās dārgie un neuzticamie ārzemju algotņi - landsknechti. Salīdzinot ar Livonijas ordeņa valsti (sk.), R. a. bij militāri un politiski ļoti vāja. 14. un 15.gs. cīņās ar ordeni archibīskapi bij spiesti atbalstīties uz bruņniecību, kas par to prasīja dažādas privilēģijas: lēņa mantojuma tbu paplašināšanu (sk. 1451.lapp.) un īpaša pārvaldes organa jeb valdības pad. (t.s. Stiftsrat) iecelšanu. Kopā ar mantāgu šī a-as valdība, kas sastāvēja no domkapitula un bruņniecības loc., vēlākais kopš 1432 izlēma visus svarīgākos pārvaldes un ārējās politikas (piem., karu pieteikšanu) jautājumus. Tā 14. un 15.gs. maiņā R. a-ā ieviesās 3 kārtu satversme ar domkapitulu, bruņniecību un R. pils-u. Šis kārtas bieži vien sadarbojās ar archibīskapa dabisko ienaidnieku Livonijas ordeni. Domkapitula (sk.) kanoniķi jeb domkungi (skaitā 12, kopš 1522 tikai 8) dzīvoja pēc mūku ordeņu statūtiem, kuŗus vairākkārt grozīja; viņu prku sauca par prāvestu, bet palīgu par prioru (1226-1374) vai dekānu (1374-1566). Mūsu laiku izpratnē prāvests bij domkapitula prezidents un ārlietu min., bet dekāns - iekšlietu min. R. domkapitula loc. komplektējās no Livonijas muižniekiem un namniekiem. Archibīskapa vakances laikā daži domkungi (t.s. ekonomi) izpildīja ari viņa funkcijas. Bez tam viņi iecēla sev vietniekus (vikārus) R. baznīcu daudzo altāŗu (dombaznīcai - 30, Pēteŗa b. - 32, Jēkaba b. - 7) garīgai aprūpei. Domkungiem bij kopdzīvei ierādīts miteklis dombaznīcas klosterī (t.s. Krusta ailē), un viņiem piederēja daži nami pie Bīskapu gātes, 2 dzirnavas (pie Māŗas dīķa un Juglas), 2 skolas pie Doma un Pēteŗa baznīcām, tīrumi R, pievārtē, vairākas muižiņas R. a-ā, 1248-1439 kādi 32 ciemi Ventspils apr., 1251-72 puse Zemgales u.c. Krimuldas draudze kopā ar pili piederēja prāvestam. 1522 Linde sadalīja domkapitula īpašumus un ienākumus 8 prebendās, ko piešķīra atsevišķiem domkungiem, ar ko izbeidzās viņu kopdzīve. Prāvests dabūja Doles un Bīriņu muižu, dekāns Suntažus u.t.t. R. archibīskapu cīņā ar Livonijas ordeni 13. un 14.gs. galvenais strīda priekšmets bij virskundzība R-ā, ko mestrs iekaŗoja un paturēja līdz 1452. Tad sekoja cīņa pret ordeņa hēgemoniju R. a-ā, ko mestrs gribēja inkorporēt vai vismaz panākt savu kandidātu iecelšanu par archibīskapiem. 6 archibīskapi ( 1300-74) dzīvoja trimdā un mira Romā vai Aviņonā. 1391 archibīskaps un domkungi ar dombaznīcas mantu un archīvu aizbēga uz Lībeku. Tad mestrs okupēja R. a-u un 1394 panāca pāvesta piekrišanu a-as inkorporācijai. R. domkapituls kļuva par Livonijas ordeņa konventu ar mestra ieceltiem domkungiem. Kad Dancigas kongress (1397) nespēja samierināt pretiniekus, Jānis V Vallenrode devās uz ārzemēm un uz 12 g. (1405-17) iznomāja R. a-u mestram. 1418 pāvesta ieceltais Jānis VI Ambundi ieradās R-ā un, atbalstīdamies uz landtāgu, turpināja cīņu pret ordeni. R. rāte un ģildes nostājās gan mestra, gan archibīskapa pusē atkarībā no katrreizējās situācijas. Līgumu laušana un piekukuļošana bij parasta parādība. Pēc ordeņa neveiksmīgām kaujām ar Lietuvu (1431 un 1435) abi sāncenši nolēma uz 12 g. atlikt strīdu par virskundzību R-ā un izlīga 1435 Valkas landtāgā: mestrs atteicās no R. a-as inkorporācijas, bet domkapituls savukārt no tbām uz Sēliju un Zemgali. Jaunā archibīskapa Silvestra laikā (1448-79) abi zemes kungi vispirms (1451) vienojās, ka domkapituls atkal iestājas Vācu ordenī, un pēc tam 30.11.1452 uzspieda R-ai t.s. Salaspils līgumu, kas ar dažiem pārtraukumiem līdz 1562 nokārtoja mestra un archibīskapa divvaldību R-ā. Bet viņu vienprātība nebij ilga. Abu nesaticība deva R-ai cerību atgūt autonomiju. Mestrs uzsāka slepenas sarunas ar R-u nolūkā izstumt Silvestru no kundzības par galvas pils-u un 1472 atcēla Salaspils līgumu. Savu vasaļu spiests, Silvestrs 1474 uz 60 g. atteicās no kundzības par R-u, bet vēlāk šo aktu vairs neatzina un 1477 ekskomūnicēja kā mestru, tā R: rāti un ģildes. Tad mestrs 1479 okupēja R. a-u un sagūstīja Silvestru, kas mira Kokneses cietumā. Cīņa par R-u ar to nebeidzās. R. nostājās jaunā archibīskapa Stefana Grūbes pusē, un 1481 atkal sākās kaŗš starp ordeni un R-u. Lai gan R-ai ieradās palīgā zviedri (1485), tā jau 1491 šo cīņu zaudēja. 1492 abi zemes kungi atjaunoja Salaspils līgumu, un virskundzība par R-u palika dalīta starp abiem. Reformācijas laikā radās jauni konflikti starp ordeni un archibīskapu Jāni VII Blankenfeldu, kuŗu R. vairs neatzina par savu virskungu. Tas meklēja palīdzību Lietuvā un Krievijā, bet mestrs 1525 piespieda viņu kapitulēt. Tikai 1546 panāca jaunu izlīgumu Ādažos, kad archibīskaps Brandenburgas Vilhelms apsolīja neaizkart mestra Pletenberga R-ai 1525 piešķirto ticības brīvību. Rāte piekāpās un apņēmās zvērēt uzticību kā mestram, tā archibīskapam. Pēdējais kopā ar domkapitulu 1551 noslēdza līgumu ar R-u, saskaņā ar ko tā solījās 3 g. laikā izmaksāt Vilhelmam 30 000 dāldeŗus par protestantu nodarītiem zaudējumiem, domkapituls atguva R-ā savus namus un gruntsgabalus, bet Vilhelms ieķīlāja pils-ai dombaznīcu. Kad 1556 izcēlās koadjutora kaŗš (sk. 1540.lapp.), R. pils. nostājās mestra pusē un pieteica kaŗu Vilhelmam. To sagūstīja, bet pēc Polijas karaļa intervencijas atkal atbrīvoja. 1599 Vilhelms ieķīlāja karalim Koknesi u.c. R. a-as pilis, bet 1562 zvērēja viņam uzticību, ar ko R. a. kļuva par Polijas provinci (sk. Pārdaugavas hercogvalsts), ko Grodņas seimā 25.12.1566 apvienoja ar Lietuvu. Tad pat sekulārizēja R. domkapitula īpašumus. Ar to R. a. beidza pastāvēt. Pēdējais archibīskaps Vilhelms mira 1563, bet viņa koadjutors Kristaps krita Polijas karaļa gūstā (līdz 1569). Pēc Livonijas kaŗa jezuīti uzsāka Pārdaugavas hercogvalsts rekatolizāciju un 1582 nodibināja Livonijas bīskapiju (sk.). - 1923 pāvests atjaunoja R. archidiecēzi ar A.Springoviču kā archibīskapu, ko 1937 iecēla par mētropolītu (sk. 999.lapp.).
Latvju enciklopēdija. 3.sējums, 2154.-2159.lpp.
Ievietots: 21.11.2002.