Valters fon Pletenbergs Livonijā ieradās, domājams, agrā jaunībā jau 15.gadsimta 60.gados. Valtera uzņemšanu ordenī varēja sekmēt viņa radnieciskie sakari, proti, sākot no 14.gadsimta 80.gadiem ordenī sastopami vairāki Pletenbergi. Viens no ievērojamākjiem šīs dzimtas pārstāvjiem - ordeņa Livonijas landmaršals Gederts Pletenbergs (landmāršala amatā 1450. - 1461.), domājams, bija Valtera tēva brālis.

V. fon Pletenberga pirmās gaitas ordenī attiecina uz Narvas pili (tag. Igaunijā). Daži vēsturnieki pieņem, ka 1469.gadā bez vārda pieminētais Aizkraukles pils saimniecības pārzinis (šenks) Pletenbergs bija topošais mestrs. Tomēr pilnīgi drošas ziņas par Pletenberga darbību konkrētā ordeņa struktūrā attiecināmas uz 15.gadsimta 70.gadu pirmo pusi, kad V. fon Pletenbergs atradies Alūksnes komturijā. Jau 1481.gadā viņš minēts kā nozīmīga ordeņa amatpersona - Rīgas pils finansu un saimniecības pārzinis (šafers). Savukārt, 1482. - 1488.g. Valters fon Pletenbergs bija Rēzeknes fogts ar rezidenci Rēzeknes pilī.

Nozīmīgs pavērsiens Pletenberga karjerā bija 1489.gada maijā, kad viņš Vācu ordeņa Livonijas kapitulā tika ievēlēts par ordeņa Livonijas landmāršalu (karaspēka pavēlnieku un mestra padomnieku) ar rezidenci Siguldas pilī. Šajā amtā Pletenbergs guva panākumus veiksmīgi noslēdzot ordeņa karu ar Rīgas pilsētu. 1491.gada martā izšķirošajā kaujā pie Bukultiem ordeņa karaspēks landmāršala vadībā sakāva rīdzinieku karaspēku. Rezultātā Rīgas pilsēta 1491.gadā bija spiesta parakstīt t.s.Valmieras nolīgumu, kas atjaunoja 1452.gada Salaspils līgumu, t.i. Rīgas arhibīskapa un ordeņa divkāršo kundzību pār Rīgas pilsētu. Valmieras nolīgums paredzēja arī karadarbībā nopostīto Rīgas un Daugavgrīvas piļu uzbūvēšanu, kas bija jāveic pilsētai.

Svarīgākais Pletenberga ārpolitikas darbības virziens bija Krievzeme, ar kuru 15.gadsimta beigās saasinājās Livonijas attiecības. 1478.gadā Maskavas lielkņazs Ivans III bija pievienojis saviem īpašumiem Novgorodu un Maskavas lielkņazistes intereses arvien ciešāk saskārās ar Livonijas interesēm. Neskatoties uz to, ka 1493.gada 13.martā ar krieviem tika noslēgts miera līgums uz 10 gadiem, 1494.gadā lielkņazs Ivans III slēdza Hanzas tirgotāju kantori Novgorodā un apcietināja tur esošos vācu (t.sk. Livonijas) tirgotājus. Jaunais mestrs izvērsa plašas diplomātiskas aktivitātes - triju gadu laikā (1494. - 1497.g.) uz Maskavu un Novgorodu tika nosūtītas vismaz 7 sūtņu delegācijas. Diplomātija daļēji vainagojās panākumiem un 1497.gadā tika atbrīvoti 45 no 49 apcietinātajiem tirgotājiem. Tomēr konflikts pilnībā netika atrisināts, brieda karš.

Paredzēdams karadarbību ar Krievzemi, Pletenbergs vērsa savu diplomātiju arī citos virzienos, meklēdams sabiedrotos briestošajā karā. Atbalsts tika meklēts pie Mēklenburgas hercogiem, Svētās Romas impērijas ķeizara Maksimiliāna I, Romas pāvesta, Dānijas karaļa u.c. Militāra savienība tika noslēgta ar Lietuvas dižkunigaiti Aleksandru Jagellončiku. 1501.gada janvāra Livonijas landtāgā Valmierā tika noslēgts aizsardzības un uzbrukšanas savienības līgums uz 10 gadiem starp Livonijas konfederāciju un Lietuvas dižkunigaitisti. Atbildot uz krievu spēku koncentrēšanos Livonijas pierobežā (Pleskavā ieradās Maskavas karaspēka vienības), mestrs virzīja savu karaspēku robežas virzienā. Pēc sabiedroto vienošanās, šo karagājienu bija jāatbalsta lietuviešu karaspēkam. Pletenberga vadītais karaspēks 1501.gada 26.augustā pārgāja Livonijas ārējo robežu uz austrumiem no Vastselīnas pils (Tērbatas bīskapijā; tag. Igaunijā) un sadūrās ar krievu karaspēku, kas devās karagājienā (domājams, sirojumā) uz Livoniju. Krievu karaspēks tika sakauts un Livonijas spēki veica postījumus krievu Izborskas un Ostrovas novados (netālu no Pleskavas). Nesagaidījis solīto sabiedrotās Lietuvas palīgspēku ierašanos, V. fon Pletenbergs kopā ar Livonijas karaspēku no krievu zemēm 14.septembrī atgriezās Livonijā.

Neilgi pēc Pletenberga vadīto spēku atgriešanās un izkliedēšanās 1.novembrī Livonijā iebruka ievērojams krievu karaspēks. Ienaidnieka karaspēks veica postījumus, laupīja un gūstīja cilvēkus. Krievu karaspēks vērā ņemamu pretestību nesastapis, savus sirojumus veica līdz pat Cēsīm un pēc tam netraucēti aizgāja. Nākošajā landtāgā Valmierā 1502.gada sākumā Pletenbergs aktīvi aicināja gatavoties aktīvai karadarbībai pret krieviem. Tika ieviests īpašs nodoklis kara turpināšanai ar Krieviju.

1502.gada vasarā Livonijā tika sapulcināts ievērojams karaspēks, kas Pletenberga vadībā iebruka krievu Pleskavas novadā. Livonijas spēki veica postījumus Pleskavas apkārtnē, ieņēma tās priekšpilsētas, ielenca pilsētu un piedāvāja tai padoties. Pleskavieši gaidīja palīgspēku ierašanos un piedāvājumu nepieņēma. Pēc krievu palīgspēku ierašanās septembrī notika kauja pie Smoļinas ezera. Šajā kaujā Pletenberga, ordeņa landmāršala Johana Plātera un Rīgas arhibīskapa Mihaela Hildebranda komandētais Livonijas karaspēks atvairīja krievu karaspēka uzbrukumu un piespieda to bēgt. Atkārtots krievu uzbrukums nesekoja un Livonijas karaspēks pēc trim dienām atgriezās Livonijā. Arī šajā karagājienā Lietuvas dižkunigaitis Aleksandrs, kas 1501.gadā bija kļuvis arī par Polijas karali, nesniedza Livonijai atbalstu, motivējot savu rīcību ar gaidāmo karu pret tatāriem Polijas dienvidos.

Livonijā Smoļinas kauja tika uzskatīta par svarīgu Livonijas karaspēka uzvaru. Arī krievi saskatīja to kā savu panākumu, jo Livonijas spēki drīz pēc kaujas pameta krievu novadus. Tomēr Pletenbergs bija panācis savu - miers uz Livonijas austrumu robežas tika nostiprināts līdz pat 1558.gadam. Livonijas sūtņi Maskavā, Novgorodā un Pleskavā 1503.gadā noslēdza mieru uz 6 gadiem, 1509.gadā miers tika pagarināts uz 14 gadiem, 1521.gadā - atkal pagarināts, bet 1531.gadā - vēlreiz atjaunots nu jau uz 20 gadiem. Domājam, tieši Smoļinas kauja pozitīvi ietekmēja Krievzemes piekāpību.

15.gadsimta 20.gados Livonijā strauji izplatījās Reformācija. Sākotnēji protestantu sludinātāji guva panākumus pilsētās, vēlāk arī lauku novados un arī pašā ordenī. Vācu ordeņa Livonijas atzaram kā Katoļu Baznīcas institūcijai tie bija ļoti lieli draudi. Pilsētās notika pret Katoļu Baznīcu un bīskapu varu vērstas akcijas. Reformācijai izvēršoties plašumā Pletenbergs izvēlējās mērenu pozīciju un nevēlējās saasināt Livonijas iekšpolitisko situāciju. Livonijas mestrs apzinājās, ka apturēt luterānisma izplatību nav viņa spēkos. Tomēr mestrs palika uzticīgs katolicismam un, pēc tam kad 1525.gadā Vācu ordenis Prūsijā tika pārveidots par mantojamu hercogisti ar pēdējo lielmestru luterticīgo Albrehtu Hoencollernu kā hercogu, Pletenbergs nepieņēma ieteikumu to pašu veikt Livonijā. Pēc Vācu ordeņa Prūsijā likvidācijas ordeņa Livonijas mestrs atbrīvojās no nominālās atkrības attiecībā pret Vācu ordeņa lielmestru un 1526.gadā tika iecelts par Svētās Romas impērijas firstu. Pletenbergs gan mēģināja ierobežot luterānisma izplatību un aizkavēt jaunā luterticīgā Prūsijas hercoga Albrehta brāļa Vilhelma stāšanos Rīgas arhibīskapijas koadjutora (arhibīskapa vietnieka un amata mantinieka) amatā. Tomēr rezultātā 1533.gadā bija spiests izlīgt ar koadjutoru, vienojoties netraucēt luterānisma izplatību. Bīskapi bija neapmierināti ar šādu pavērsienu un nevēlējās samierināties ar luterānisma kustības paplašināšanos, kā rezultātā jau 1534.gadā landtāgs līgumu anulēja. Šī rīcība gan principiālas izmaiņas nedeva.

Valters fon Pletenbergs miris sirmā vecumā 1535.gada 28.februārī Cēsu pilī, apglabāts Cēsīs Sv.Jāņa baznīcā.

Informācija citās enciklopēdijās:

Latvijas padomju enciklopēdija. 8.sējums, 13.lpp.

Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 3.sējums, 45.lpp.