Jungingena žēlastība (1397.)

- Vācu ordeņa piešķirta privilēģija vasaļiem Livonijā
____________________________________________________________________

Privilēģija, žēlastība jeb imunitāte bija zemes kunga izdots tiesisks akts, kas kādai personai vai personu grupai radīja tiesisku izņēmuma stāvokli attiecībā pret vispārējo kārtību. Privilēģijām viduslaiku Livonijā bija visai liela loma pilsētu dzīvē, bet īpašu nozīmi privilēģijas ieguva lēņu sistēmā. Nozīmīgākā privilēģija, kas ievadīja lēņu alodifikācijas procesu Igaunijas un Latvijas teritorijā, bija t.s Jungingena žēlastība. Privilēģijas saturs skar lēņu mantošanas tiesības.

Ziemeļigaunijas vasaļi ieguva šo žēlastību 1397.g. un tās bija spēkā līdz pat lēņu alodifikācijai 1783.g. Tā bija lokāla privilēģija, bet atstāja iespaidu uz lēņu tiesībām, kārtu un zemes kungu attiecībām visā Livonijā. Jungingena žēlastība kļuva par paraugu līdzīgām lēņtiesiskām privilēģijām Livonijas bīskapijās, un 1454.g. Tērbatas bīskapijas, bet 1457.g. Rīgas arhibīskapijas vasaļi piespieda savu senjorus izdot līdzīgas privilēģijas. Rīgas arhibīskapijā arhibīskapa Silvestra Stodevešera doto privilēģiju nodēvēja par Silvestra žēlastību [1].

Jungingena žēlastību Ziemeļigaunijas Harjumā un Virumā (Harijas un Vīrijas) lēņu turētājiem deva Vācu ordeņa virsmestrs Konrāds fon Jungingens Gdaņskas (Dancigas) kongresā 1397.gada 13.jūlijā, vienlaicīgi apstiprinot t.s Valdemāra Ērika bruņinieku tiesības [2]. Tiesību apstiprināšanai bija diezgan gara priekšvēsture.

Vācu ordenis ieguva Ziemeļigauniju pēc igauņu t.s. Jurģu nakts sacelšanās (1343.-1345.g.). Nesagaidījuši sava zemes kunga - Dānijas karaļa - palīdzību pret igauņu karaspēku, Ziemeļigaunijas vācieši aicināja palīgā Vācu ordeni, Livonijas ordeni, Rīgas arhibīskapu un Tērbatas bīskapu. Livonijas ordenis guva nozīmīgas uzvaras pār igauņiem, un 1346.g. Dānija bija spiesta Ziemeļigauniju pārdot Vācu ordenim, kas to tālāk nodeva Livonijas ordenim.

Zemes kunga un kārtu attiecības prasīja, lai bruņniecība izteiktu uzticību jaunajam zemes kungam, bet zemes kungs savukārt apstiprinātu iedzīvotāju tiesības. Tam bija jānotiek jau 1347.g, bet attiecību nodibināšana starp Vācu ordeņa mestru un vasaļiem nevedās. Vācu ordenis atteicās apstiprināt vasaļu lēņu tiesības, jo tās deva ļoti plašas tiesības vasaļiem, bet senjora jeb lēņu kunga vara bija visai niecīga. Gandrīz piecdesmit gadus abas puses nespēja vienoties, nonāca pat līdz militāram konfliktam, un 1396.-1397.g. ordeņa karaspēks uzveica vasaļu sabiedroto - Tērbatas bīskapu. Tomēr dažādu iemeslu dēļ (diplomātiskas neveiksmes, Kalmāras ūnijas un Polijas ārpolitiskie draudi) ordenis bija spiests piekāpties saviem “jauniegūtajiem” vasaļiem un apstiprināt ne tikai Valdemāra Ērika tiesības, bet vēl vairāk - žēlastību, kas būtiski palielināja vasaļu mantošanas tiesības. Ziemeļigaunijas vasaļu mantošanas tiesības lēņos arī līdz tam bija visai plašas, tai skaitā tās ietvēra arī sieviešu mantošanas tiesības, lai arī ne pilnā veidā. Valdemāra Ērika bruņinieku tiesības, ko Dānijas karalis kodificēja 1315.g. (tiesības sastādītas, iespējams, jau ap 1248.-1241.g.) [3], paredzēja visu dēlu un meitu tiesības uz mantojumu jeb galvas daļu. Tiesības lēni nodot mantojumā meitai tika apstiprinās arī 1329.g. [4]. Sava daļa sievietei bija tikai mūža lietošanā, un mantojuma daļa atgriezās dzimtā - brāļiem, vīriešu kārtas mantiniekiem, nevis tika nodota sievietes pēcnācējiem. Jungingena žēlastība saglabāja dēlu priekšroku lēņu turējuma mantošanā, bet arī paplašināja sieviešu mantošanas tiesības. Meitas kļuva par pilntiesīgām mantiniecēm. Bez tam jauna norma bija vasaļu tiesības nodot lēņu īpašumu mantojumā sānu radiem līdz piektajai radniecības pakāpei abos dzimumos [5]. Tādejādi tika paplašināts lēņa mantotāju loks, un iespēja, ka lēnis mantinieku trūkuma dēļ varētu atgriezties lēņu kungam, faktiski izzuda. Zemi pārdot un ieķīlāt tomēr nedrīkstēja bez zemes kunga atļaujas, taču 16.gs. sākumā atcēla arī šo ierobežojumu.

Žēlastības tiesības bija it kā tiesisks starpposms starp klasisko izlēņošanas kārtību un pilnīgu zemes alodifikāciju [6]. Šāda paplašināta lēņu mantošana nebija raksturīga Vācu ordeņa un Livonijas ordeņa zemēm, jo visizplatītākais izlēņojums ordeņa zemēs 14.-15.gs. bija t.s. vīra lēnis, kurā mantinieku loks aprobežojās ar vīriešu kārtas tiešajiem pēcnācējiem. Harjumā un Virumā vasaļu mantošanas tiesības ilgu laiku bija visplašākās Livonijā, un tieši te straujāk nekā citos Livonijas novados izveidojās bruņniecība kā korporatīva kārta, kam bija liela politiska nozīme Livonijā, te vērojams visstraujākais muižu, muižas klaušu un dzimtbūšanas attīstības process.

[1] Livländische Güterurkunden / hrsg.v. H.v.Bruiningk, N. Busch. - Bd. 1. - Riga, 1908. - N. 377.; A. Švābe. Tiesību vēsture // Latvju enciklopēdija. - 3.sēj. - Stokholma, 1953. - 2482. lpp.

[2] Latvijas konversācijas vārdnīca. - 8.sēj. - R., 1932. - 14580. sleja.

[3] T. Zeids. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - R., 1992. - 61.lpp.

[5] J. Uluots. Grundzüge der Agrargeschichte Estlands. - Tartu, 1935. - S. 61-62; V.Stikāne. Lēņu mantošanas tiesības Livonijā 13.-15.gs. // Latvijas vēsture - 1997 / 3 (27) -17.lpp.

[6] Latvijas tiesību avoti: Teksti un komentāri. - I.sēj.: Seno paražu un Livonijas tiesību avoti 10.gs.-16.gs. / E.Meļķiša red. - R., 1998. - 125.lpp.

Jugingena žēlastības teksta tulkojums latviešu valodā.

Rīga © 2001. Vija Stikāne, mag.hist.