Dieva vārdā āmen. Tā kā laika pagājības un cilvēku mirstības dēļ lietas, kas notikušas, zūd no cilvēku atmiņas, tad, lai tās paliktu ilgākā atmiņā, ir nepieciešamība nākt tām talkā ar rakstiem.

Ar šo mēs, brālis Konrāds fon Jungingens, Jeruzalemes sv. Marijas vācu hospitāļa ordeņa brāļu virsmestrs, darām zināmu visiem tiem, kas šo vēstuli redz vai dzird lasām, ka mēs no īpašas žēlastības dodam un piešķiram ar mūsu līdzpavēlnieku padomu, gribu un piekrišanu visiem mums mīļajiem, uzticīgajiem bruņiniekiem un kalpiem, mītošiem zemēs, sauktās Harija un Vīrija, un visiem viņu likumīgiem mantiniekiem un pēctečiem uz mūžīgiem laikiem ar šo vēstuli apstiprinām, ka viņi visu savu mantu, abas zemes un kustamo īpašumu var un (viņiem) jādod mantojumā saviem bērniem, abu dēliem un meitām ar tādu atšķirību, kā šeit stāv rakstīts.

Ja vīrs nomirst un atstāj bērnus, dēlus un meitas, ja kāda no meitām ir precējusies, tad tā nekādā veidā nedrīkst iegūt tēva mantojumu vai mantu, kamēr dzīvo dēli un neprecētas meitas; tāpat arī neprecētajām meitām nevajag un viņas nedrīkst ne ar kādām tiesībām iegūt tēva gruntsgabalu un mantu, kamēr dzīvi dēli, turpretim dēliem jāpatur sava tēva manta un gruntsgabals un jādod neprecētajām meitām pūrs no sava un no tuvāko radu īpašuma. Bet, ja nomirst vīrs bez dēliem un atstāj neprecētas meitas, meitām jāpatur sava tēva gruntsgabals un cita manta, un tuvākajiem aizbildņiem jādod meitām pūrs, pēc Livonijas valdnieka gribas un padoma.

Tālāk, ja vīrs nomirst bez bērniem, tātad (bez) dēliem un meitām, manta jāmanto tam, kas ir viņa tuvākais radinieks, vai tas ir vīrietis vai sieviete, no zobena vienas vai no otras puses, un jāmanto viņa manta ar šādām mantošanas tiesībām līdz piektajai pakāpei.

Un sievas, kuras kļūst atraitnes un negrib palikt pie saviem bērniem, tās jāatstāj pie tādām tiesībām un ieradumiem, kādas tās no senatnes bijušas šajā zemē.

Kura atraitne vai jaunava nomirst bez pūra, visu tās tēva mantojumu un pārējo mantu jāmanto tās tuvākajam radiniekam, vai tas būtu vīrietis vai sieviete, līdz piektajai pakāpei, tātad tā, kā tas augšā rakstīts.

Šīs lietas mūžīgai atmiņai un saglabāšanai mēs likām pie šīs vēstules piekārt mūsu zīmogu, tas izdots mūsu namā Danckā mūsu Kunga tūkstoš trīssimt deviņdesmit septītajā gadā, svētās jaunavas Margarētas dienā. Klātesot godājamiem garīdzniekiem, mūsu mīļajiem brāļiem Venemarusam no Brigenejas, Livonijas pavēlniekam, Vilhelmam fon Helfensteinam, lielkomturam, Verneram fon Tetingenam, augstākajam staļļmeistaram, grāfam Konrādam fon Kīburgam, hospitāļa augstākajam (priekšniekam) un Elbingas komturam, Johannam fon Befardam, augstākajam trapierim un Kristburgas komturam, Burghardam fon Vobekem, dārglietu pārzinim, grāfam Albrehtam fon Švarcburgam, Danckas komturam, Konrādam fon Fitinghofam, Vīlandes komturam, Dīteriham fon Vīburgam, Rēveles komturam, Frankam Spēdem, Cēsu fogtam, Nikolasam Holannda kungam, mūsu kapelānam Bertoldam fon Truhpurgam un Eberhardam fon Vallenfelzam, mūsu biedriem Matiasam un Herekem, mūsu rakstvežiem, un daudziem citiem godājamiem cienījamiem ļaudīm.
_______________________________________________________________________

Avots: Latvijas tiesību avoti: Teksti un komentāri. I sējums: Seno paražu un Livonijas tiesību avoti 10.gs.-16.gs. Red. E.Meļķiss. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 1998. 123.-124.lpp.

Publicēts arī: Liv-, Est- und Curländisches Urkundenbuch. Hrsg. von F.G.Bunge u.a. Bd. 4, Dorpat, 1859. S. 180-181, N.1756.

Skatīt arī šķirkli: Jugingena žēlastība