Silvestra žēlastība (06.02.1457.)

- vācu valodā: Sylvestersche Gnade

- Rīgas arhibīskapa piešķirta privilēģija vasaļiem Livonijā
___________________________________________________________________

Silvestra žēlastība bija viens no nozīmīgākajiem Rīgas arhibīskapa izdotiem tiesību aktiem par lēņu mantošanu. Vasaļu kārtai dotā privilēģija paplašināja lēņa mantošanas tiesības, kā arī vispār kārtoja vasaļu un kleriķu mantošanu pēc zemes un lēņa tiesībām. Žēlastība daļēji pielīdzināja lēņus alodiem un nekustamu mantu kustamai, nosakot, ka gan kustamu mantu, gan nekustamu mantu (lēņus) var mantot vasaļa dēli, meitas un abu dzimumu sānu radi līdz piektajai radniecības pakāpei ieskaitot. Žēlastība ieviesa arhibīskapijā jaunu lēņu tipu - žēlastības lēņus. Šī privilēģija jeb imunitāte turpināja lēņu alodifikācijas procesu un skaidri parādīja tendenci, ka bruņniecība ieguva arvien lielāku politisku varu Rīgas arhibīskapijā. Privilēģijas paraugs lēņu mantošanas ziņā bija Jungingena žēlastība (1397.), bet tās tapšana saistīta ar arhibīskapa Silvestra Stodevešera (?-1479.) vārdu. Sava loma bija Rīgas arhibīskapijas domkapitulam un, protams, arhibīskapa vasaļiem.

Arhibīskaps bija laicīgais un garīgais galva arhibīskapijā un garīgais kungs arhidiacēzē, kas aptvēra arī Livonijas ordeņa novadus un Rīgas pilsētu. Bez tam Rīgas arhibīskaps bija metropolīts jeb galvenais bīskaps Tartu, Sāremā-Vīkas, Kurzemes, Sembas, Pamedes, Vārmes un Kulmas bīskapijās, un šīs septiņas pakļautās diacēzes kopā ar Rīgas arhidiacēzi veidoja Rīgas baznīcas provinci. Silvestrs Stodevešers bija Rīgas arhibīskaps no 1448. līdz savai nāvei 1479. Dzimis Toruņā, no 1427. studēja Leipcigā, ieguva bakalaura (1431.) un maģistra (1439.-1440.) grādu, kļuva par profesoru. No 1441 bija Vācu ordeņa virsmestra kanclers un kapelāns.[1]

Pēc kanoniskajām tiesībām arhibīskapa ievēlēšanas tiesības piederēja domkapitulam, bet 15.gs. pāvests pārkāpa šīs tiesības, nozīmējot savus kandidātus. Tas notika arī gadījumā ar Silvestru Stodevešeru. Viņa atbalstīšanai virsmestrs 1448.gadā iemaksāja pāvesta kūrijā 4000 dukātus. Šī naudas summa, faktiski kukulis, tika izlietota iecelšanas bullas izpirkšanai, kā arī par palliju, kroni jeb mitru, zizli un citiem amata tērpa atribūtiem, un kļuva par arhibīskapa parādu. Vācu ordenis to pieprasīja no Livonijas ordeņa, bet tas savukārt uzstādīja rēķinu arhibīskapam. Parāds bija jāatmaksā divu gadu laikā.

Silvestra darbošanos Livonijā raksturo politiska godkārība un mēģinājumi gūt virsroku pār Livonijas ordeni, kas visspilgtāk izpaudās strīdos ar ordeni par varu Rīgas pilsētā. Sākotnēji viņa darbība bija veiksmīga un tas atspoguļojās 1452.gada Salaspils līgumā, kura rezultātā Rīga ieguva divus virskungus - Rīgas arhibīskapu un Livonijas mestru. Vēlāk tomēr tik raiti nevedās, un svaru kausi krasi nosvērās par labu ordenim. Tā kā citu ietekmes līdzekļu arhibīskapam nebija, 1477.gadā Silvestrs izsludināja interdiktu Rīgai un Livonijas ordenim jeb ekskomunicēja tos no baznīcas. Vēl vairāk - arhibīskaps meklēja palīdzību pie Zviedrijas valsts pārvaldnieka Stena Gustafsona Stūres (1440.-1503.) pret ordeņa varmācību un pat noslēdza militāru savienību ar zviedriem. Tad arhibīskapa vasaļi atkrita no Silvestra, uzskatīdami viņa biedrošanos ar ārzemju valdniekiem par savstarpējas uzticības laušanu, un militārā konfliktā arhibīskapam nebija, uz ko balstīties. Ordeņa mestrs Bernts fon der Borhs (1472.-1483.) 1479.g. sākumā sakāva zviedru karaspēku, kas bija ieradies Salacā, izpostīja šo vienīgo arhibīskapijas ostu, ieņēma visu arhibīskapijas teritoriju, Kokneses pilī sagūstīja Silvestru un visus viņa uzticamos domkungus. Tā kā pāvests iestājās pret ordeņa rīcību, tas Silvestru drīz vien atbrīvoja. Notikumu satriekts, Silvestrs drīz mira.[2]

Aiz arhibīskapa nākošā augstākā instance Rīgas arhibīskapijā bija domkapituls, kas valdīja arhibīskapa prombūtnes laikā. Domkapituls bija īpaša garīdznieku kolēģija, ko veidoja Doma baznīcas klosterī dzīvojošie mūki, kas no sava vidus ievēlēja 12 domkungus. Tie bija arhibīskapa padomdevēji garīgās un laicīgās lietās. Atšķirībā no Rīgas arhibīskapiem un Livonijas ordeņa brāļiem, kas pēc izcelsmes pārsvarā nāca no Vācijas vai Prūsijas, domkungi visbiežāk bija vietējas izcelsmes un radnieciskām saitēm saistīti ar Livonijas vasaļiem un pilsētniekiem. No domkungiem visnozīmīgākais bija prāvests - Doma baznīcas galvenais priesteris un arhibīskapa pirmais palīgs un vietnieks, kas pārzināja arhibīskapijas ārlietas. Silvestra laikā prāvests bija Teodors (Dīters) Nāgels. Viņš sākotnēji bija Rīgas pilsētas rakstvedis (1420.-1423.), tad kļuva par domkungu un ap 1440. - par Rīgas domkapitula prāvestu. Viņš nodzīvoja līdz 1468.gadam vai 1469.gada sākumam. Nāgels iegājis vēstures histiorogrāfijā ar savu dienasgrāmatu un vairāku tiesu procesu dokumentiem (1434., 1454.). Viņš, šķiet, ir bijis arī kādas lielākas hronikas autors, kas Livonijas kara rezultātā bija nonākusi Šklovas dominikāņu klosterī (tagad Baltkrievija), bet vēlāk gājusi zudumā.[3]

Otrs svarīgākais amats domkapitulā bija priors, ko, sākot ar 1374., dēvēja par dekānu. Dekāns bija prāvests vietnieks un pārzināja domkapitula iekšējo dzīvi.

Domkapitulam bija savi zīmogi - lielais un mazais, kas tika lietoti ne tikai dokumentu apstiprināšanai, bet arī plašāk, piemēram, uz atsevišķām Rīgā kaltām monētām. Lai arī galvenais saturs domkungu dzīvē bija klostera dzīve, un viņu politiskā vara bija stipri ierobežota, domkungi visai bieži tika iesaistīti politiskās cīņās ar Rīgas pilsētu un Livonijas ordeni. 1394.gadā ordenim izdevās gūt pārsvaru pār domkungiem - domkapitulu inkorporēja Vācu ordenī, un pāvests pavēlēja domkpitulam pieņemt Vācu ordeņa statūtus. Tomēr domkungi izrādīja pretestību, un tikai arhibīskapa Silvestra laikā strīdu atrisināja: 1451.gadā tika slēgta vienošanās starp arhibīskapu, kapitulu un arhibīskapijas vasaļiem no vienas un Livonijas ordeni no otras puses, ka kapituls pēc pāvesta atļaujas apņēmās pieņemt ordeņa statūtus, bet pašreizējam kapitulam bija iespēja izvēlēties, vai iestāties Vācu ordenī, vai ne. Kad šo vienošanos apstiprināja pāvests Nikolajs V (1447.-1455.), dokumentā domkungi saucās “Svētās Marijas Jeruzālemes hospitāļa Vācu ordeņa Svētās Rīgas baznīcas kanoniķi”. Līdzīgi par Vācu ordeņa Svētās Rīgas baznīcas arhibīskapu sevi dēvē Silvestrs 1457.gada privilēģijā.

Lai arī Silvestrs bija Vācu ordeņa ieliktenis, viņš savas darbības sākumā nesastapa nopietnu opozīciju no domkapitula puses, bet mūža nogalē domkungi bija vienīgie, kas atbalstīja viņa pretordeņa politiku. Domkapituls pirms Silvestra stāšanās amatā prasīja garantijas no Livonijas ordeņa mestra pret iespējamām arhibīskapa patvarībām, kā arī sūtīja delegāciju uz Malborgu (Marienburgu) Prūsijā, lai panāktu vienošanos, ka jaunais arhibīskaps neaizskars domkapitula un vasaļu tiesības un nesāks karu bez Livonijas kārtu atļaujas. No otras puses, Silvestrs bija spiests arī parakstīt slepenu apliecinājumu Vācu ordeņa virsmestram, ka viņš vienmēr paliks uzticīgs Vācu ordenim un visas lietas izšķirs ordenim par labu. Savā darbības laikā Silvestrs panāca domkapitula paklausību, ko demontrēja 1451. vienošanās starp Livonijas ordeni un domkapitulu, taču par Livonijas ordeņa vai Vācu ordeņa interešu īstenotāju viņu nekādi nevar nosaukt.

Galvenie ieguvēji no Silvestra žēlastības bija Rīgas arhibīskapijas vasaļi. Kādas bija vasaļu attiecības ar senjoru? Ārējā vasaļu goddevīgā attieksme pret Silvestru kā savu senjoru pieder pie sava laika bruņinieku kultūras, kāda nu tā atrodama 15.gs. vidus Livonijā. Viņa apstiprināšanas ceremoniju 1449.gada 22.jūnijā krāšņoja svinīga 2000 vasaļu parāde ar stabulniekiem, bet pēc mises Doma baznīcā vasaļu vecākais pasniedza Silvestram apzeltītu zobenu. Arhibīskaps gan pretojās un negribēja pieņemt kailu zobenu baznīcā, bet vasaļi nepiekāpās un teica, ka drīzāk miršot nekā atkāpšoties no savas vecās tradīcijas. Mielastā vasaļu pārstāvji apkalpoja arhibīskapu pie galda. Pēc divām nedēļām vasaļi svinīgi zvērēja uzticību jaunieceltajam arhibīskapam. Vasaļu zvērests atstāja uz Silvestru lielu iespaidu: “.. pēc tam katrs vasalis man zvērēja uzticību šādi: katrs nolika cepuri, jostu un ieročus un nometās ceļos manā priekšā un lūdza, Dieva dēļ, lai es viņiem izlēņoju tēvu mantojumu un vēl klāt tiesības .. un daži lūdza koproku vai pirkumu. Tad es izlēņoju katram viņa muižu un skūpstīju viņu uz mutes. Pēc tam tie piecēlās un zvērēja man padevību..”

Tomēr jau piecus gadus vēlāk 1454.gada Valmieras landtāgā vasaļi nostājās pret savu lēņu kungu jautājumā par Salaspils līguma atjaunošanu. Astoņus gadus vēlāk, kā teikts žēlastībā, lai “zemē saglabātu un vairotu mīlestību un draudzību”, arhibīskaps būtiski paplašināja vasaļu mantošanas tiesības. Silvestrs saskārās ar sev padotās bruņniecības prasību pēc paplašinātas lēņu mantošanas kārtības jau 1454.gadā, kad mantošanas privilēģiju saņēma Tartu bīskapijas vasaļi. Iedarbojās ne tikai vasaļu spiediens, bet arī kaulēšanas rezultātā panāktā pateicība par mantošanas privilēģiju paplašināšanu - ievērojama naudas summa no vasaļiem, lai atbrīvotu ieķīlātās arhibīskapa pilis un muižas. Bez tam vasaļi apsolījās sniegt palīdzību piļu nocietināšanai un celtniecībai. Arhibīskaps cerēja uz savu vasaļu atbalstu, ja izceltos nesaskaņas ar Livonijas ordeņa mestru. Šis cerības gan attaisnojās uz īsu laiku, un vasaļu uzticība arhibīskapam mainījās atkarībā no kārtas interesēm un politiskām intrigām.

Privilēģija tika izziņota landtāga priekšā 1457.gada 6.februārī Raunā. Vienlaicīgi tika izdots cits dokuments, kas papildus regulēja arhibīskapijas lēņu un galda muižu tiesisko statusu. Bez arhibīskapa, prāvesta, dekāna, arhibīskapijas oficiāla un kanclera un Rīgas arhibīskapijas vasaļu priekšstāvja dokumenta sastādīšanā piedalījās arī Sāremā-Vīkas bīskapijas un Tartu bīskapijas vasaļi. Visus Rīgas arhibīskapijas vasaļus pārstāvēja viens cilvēks - “varenais un drošsirdīgais bruņinieks Konrāds Ikšķils”. Tas ataino vasaļu kārtas korporatīvo attīstību šajā laikā - notika regulāri arhibīskapijas mantāgi (vasaļu sapulces), kuros tika apspriestas kārtas intereses un izvirzīti pārstāvji savu interešu kārtošanai. Bez tam Livonijas landtāgā visu bīskapiju un ordeņa vasaļi veidoja vienu kūriju, un vasaļu savstarpējā sadarbība parasti bija vienota un mērķtiecīga.

Privilēģijas pirmās daļas pamatā ir Ziemeļigaunijas Harjumā un Virumā vasaļiem dotā Vācu ordeņa mestra Konrāda fon Jungingena (1392-1407) žēlastība, par ko liecina daži gandrīz identiskie izteicieni un mantošanas principi abos dokumentos. Dokumenta nobeigumā privilēģija nosaukta par “jaunajām vīra lēņu tiesībām” iepretī vecajām lēņu tiesībām, kas Rīgas arhibīskapijā bija 1422.gadā par likuma grāmatu apstiprinātās Vidējās bruņinieku tiesības. Jāpiezīmē, ka Vidējās bruņinieku tiesības arī turpmāk darbojās Rīgas arhibīskapijā, un 1537. tās tika arī iespiestas grāmatas formātā. Zviedrijas karaliene Kristīna (1626.-1689.) tās 1648. atzina par Vidzemes zemes tiesībām. Atšķirībā no Silvestra privilēģijas, Vidējās bruņinieku tiesības regulēja ne tikai lēņu mantošanu, bet arī krimināllietas, tiesas procesu u.c. Mantošanas tiesības vasaļiem “vecajās lēņu tiesībās” bija samērā plašas. Sava daļa pienācās katram dēlam, lai arī par vislabāko tika atzīts nedalīts lēņu īpašums koprokas īpašumā. Meitām un atraitnēm pienācās mūža uzturs lēņu īpašumā vai daļa pūra veidā.

Lai arī Silvestra žēlastība būtiski neizmanīja atraitnes mantošanas tiesības, un tikai zināmā mērā paplašinājās meitu bez brāļiem mantošanas tiesības lēņu īpašumā, tomēr valststiesiski tika akceptēts, ka sieviete var pilntiesīgi turēt lēņu īpašumus. Būtisks žēlastības devums lēņu mantošanas attīstībā bija abu dzimumu sānu radu iesaistīšana kustamā un nekustamā īpašuma mantošanā līdz piektajai radniecības pakāpei ieskaitot. Vēstures avotu trūkuma dēļ nav precīzi nosakāmi tie radinieki, kas bija iesaistīti mantošanā, bet, jādomā, ka radniecība tika rēķināta pēc principiem, kas raksturīgi vācu radniecības sistēmai.[4]

Silvestra žēlastības otrajā daļā minēta vesela virkne ierobežojumu, kas attiecās uz rakstītu lēņa grāmatu īpašniekiem. Tiem vasaļiem, kuriem nebija rakstītu lēņu grāmatu, saskaņā ar Silvestra žēlastību nebija tiesību uz jauno lēņu mantošanas kārtību. Silvestra privilēģijā sastopam viduslaiku dokumentiem raksturīgo ievadu: “kas šo dokumentu redz, dzird vai lasa”, tomēr no tālākā ir skaidrs, ka šinī laikā galvenā loma mantošanas un vispār tiesisku lietu kārtošanā jau bija rakstītam dokumentam. Uz iepriekšējā arhibīskapa Heninga Šarpenberga (1424.-1448.) savā laikā izšķērdīgi izlēņotajām arhibīskapijas galda muižām tika attiecināti visstingrākie lēņa mantošanas noteikumi, lai rastos iespēja, ka tie atkal atgriežas pie arhibīskapa galda muižām. Žēlastība nedarbojās koprokas muižās, kur mantošana jau tā bija pietiekoši plaša. Reizē ar privilēģiju Silvestrs izdeva citu dokumentu, kas papildināja žēlastību un vēl precīzāk noteica lēņus, uz kuriem neattiecās žēlastības tiesības.[5] Tie bija jau minētie arhibīskapa Heninga lēņi, kā arī muižas Turaidas pilsnovadā (dokumentā lietots termins “borchsöckinge”) un draudzē, Lēdurgas draudzē, izņemot Igates (Idesell) muižu, Aderkasu muižas un visas fon Rozenu koprokas muižas, lai kur tās atrastos - vai nu Straupes draudzē vai citur visā Livonijā. Bez tam žēlastība neattiecās uz muižām Smiltenes, Raunas, Piebalgas, Dzērbenes, Cesvaines, Gulbenes, Bērzaunes draudzēs, izņemot Zvārtavas jeb Švarchofas (Schwartzhawes) muižu. Savas koprokas tiesības saglabāja fon Tīzenhauzeni, lai kurās draudzēs vai pilsnovados (borchsöckinge) viņu muižas atrastos. No žēlastības bija “atbrīvoti” divu brālēnu Hinrika un Jirgena fon Ungernu koprokas īpašumi, kā arī muižas Krustpils, Ļaudonas, Kokneses, Lielvārdes, Ikšķiles, Suntažu un Madlienas pilsnovados un draudžu novados. Šeit minētās Rozenu, Tīzenhauzenu un Ungernu koprokas vasaļu dzimtas ar īpašām mantošanas privilēģijām bija sava laika varenākās, ar vislielāko politisko ietekmi apveltītās dzimtas arhibīskapijā, kuru ģeneoloģija ir saistāma ar 13.gs. sākumu un lēņu sistēmas iedibināšanos Livonijā.[6]

Par žēlastības lēņiem kļuva liela daļa muižu arhibīskapijas Lībiešu galā, kas piederēja lielajiem vasaļiem Aderkasiem, Gutslefiem, Ikšķiliem, Koskuliem, Krīdeneriem, Orgesiem (Orghes), Pāleniem, Patkuliem, Persevaliem, Zalciem un Fitinghofiem. Tagad žēlastības lēņus varēja iegūt arī tādi īpašnieki, kas nebija Rīgas arhibīskapa vasaļi, ja viņu radnieciskās saites nodrošināja mantošanas tiesības saskaņā ar žēlastību. Žēlastībā tika noteikts, ka Sāremā-Vīkas un Tartu bīskapiju vasaļi, kā arī Livonijas ordeņa Harjumā un Virumā novadu vasaļi ar savu senjoru atļauju varēja iegūt mantojumā muižas Rīgas arhibīskapijā. Arī domkungiem un augstākajai garīdzniecībai varēja piederēt žēlastības muižas, ko pēc viņu nāves mantoja tuvākie radi. Jāpiezīmē, ka domkungi dzīvoja klostera mūku dzīvi, un saskaņā ar vispārīgiem lēņu principiem, šādi, pie kādas mūku regulas piederoši, mūki principā nevarēja turēt lēņus. Tika noteikts, ka garīdzniekiem, kuriem bija lēņu muižas, pašiem vai, nozīmējot pārstāvi, bija jāveic lēņu dienests. Žēlastībā tika stingri uzsvērts, ka pienākumi pret senjoru līdz ar šo privilēģiju nekādi nemainās, tomēr var pieņemt, ka kopumā garīdznieku, sieviešu un citu Livonijas valstiņu vasaļu iesaistīšana muižu mantošanā mazināja aktīvo arhibīskapa vasaļu loku, kuriem bija jāpilda vasaļa karadienests, jāpiedalās mantāgos un jāveic citi pienākumi attiecībā uz senjoru.

Blakus žēlastības un koprokas muižām arhibīskapijā saglabājās arī citi lēņu un zemes turējuma veidi - jau minētās “vecās vīra tiesības”, arhibīskapa un domkapitula galda muižas un lēņu veidā noformētie dzimtsnomas līgumi, kas bija raksturīgi pilsētu lauku novadiem, krogiem, tirgiem u.c. Arhibīskaps Mihaels Hildebrants (1484.-1509.), stājoties amatā, mēģināja atcelt Silvestra žēlastību, taču tas viņam neizdevās, jo vasaļi bija pietiekoši spēcīgi, lai spētu aizsargāt savas privilēģijas. Arī Hildebranta pēcteči arhibīskaps Jespers Linde (1509.-1524.) un Johans VII Blankenfelds (1524.-1527.) saskatīja žēlastībā savas varas apdraudējumu. Savukārt nākošais arhibīskaps Tomass Šēnings (1528.-1539.) nespēja stingri noturēt savas senjora pozīcijas un daudzus vīra lēņus ar speciālām privilēģijām pārvērta par žēlastības lēņiem.

Dažādu lēņu veidu un sazaroto radniecības saišu dēļ radās diezgan daudz strīdu par mantojumiem. Tā 1497.gadā Rīgas arhibīskapijas mantāgā tika iztiesāta lieta par Hermaņa fon Tīzenhauzena atstātajām muižām starp Jirgenu Fitinghofu un Fromoldu Švarchofu no sieviešu līnijas radiem un visiem Tīzenhauzeniem. Arhibīskapa Hildebranta domas par mantošanu pilnīgi saskanēja ar kopročiem Tīzenhauzeniem: mantot varēja tikai vīriešu līnijas radi. Arhibīskaps izmantoja izdevību, lai deklarētu, ka sievietes nevar saņemt lēņus, jo nevar tos atkalpot, un vīriešu priekšrocība lēņu mantošanā saglabājas visos, t.sk. žēlastības lēņos.[7] Laika gaitā koprokas vasaļu pārsvars pār citiem arhibīskapijas vasaļiem kļuva arvien izteiktāks. Acīmredzot mantošanas rezultātā daudzas muižas pārgāja koproku dzimtām, tādēļ žēlastības vasaļi 1523.g. 20.martā Limbažos slēdza vienošanos, kuru ar saviem zīmogiem apstiprināja 35 vasaļi. Vienošanās mērķis bija novērst žēlastības lēņu nonākšanu koprokas vasaļu rokās. Tādēļ tika noteikts, ka žēlastības lēņus nedrīkst ieķīlāt vai pārdot kopročiem, pirms tie nav piedāvāti žēlastības muižu īpašniekiem. Ja vasaļa meita precējās ar koprokas vasali, tad viņai nedrīkstēja dot pūrā žēlastības muižas, bet gan ekvivalentu naudas summu. Ja žēlastības muiža krita koprokas vasalim mantojumā, tad tuvākajam radam no žēlastības vasaļiem vajadzēja izpirkt mantojumu. Žēlastības vasaļi vienojās, ka sniegs viens otram savstarpēju palīdzību. Vasaļu vienošanos apstiprināja arhibīskaps un 1528. Vācijas impērijas ķeizars Kārlis V.

Tiesu lietas, kas rastos saistībā ar mantošanu, pēc Silvestra žēlastības bija jāizšķir arhibīskapijas mantāgā. Vasaļiem nebija tiesību iesniegt apelācijas sūdzības kādās citās tiesās. Ar citām tiesām vai instancēm jāsaprot ne tik daudz Livonijas kārtu sapulce landtāgs, bet pāvesta kūrija un Vācijas impērijas institūcijas - ķeizars un reihstāgs. Savu privilēģiju nostiprināšanai vasaļi visai bieži un veiksmīgi izmantoja šādu ārpus Livonijas esošu augstāku varu apstiprinājumus un lēmumus. Tā vācu ķeizars Frīdrihs III (1440.-1493.) 15.gs. 40.gados apstiprināja dažādas mantošanas privilēģijas Livonijas vasaļu dzimtām, piemēram, 1442. Ropu dzimtas sievietes un jaunavas ieguva mantošanas tiesības Tartu bīskapijā, bet 1488. tika dota īpaša privilēģijas Klausa Ikšķila meitai Margaretai.[8] Cik lielā mērā šis nepārsūdzēšanas princips tika ievērots, bija atkarīgs no senjora - arhibīskapa autoritātes. Katrā ziņā pēc Vācijas impērijas Augstākās tiesas izveides 1495.gadā paradums pārsūdzēt mantojuma un citas lietas stabili ieviesās Livonijas vasaļu vidū.

Vērtējot Silvestra žēlastības nozīmi un ietekmi uz muižu veidošanos Livonijā, jāņem vērā žēlastībā sastopamie ierobežojumi, kā arī lēņu attiecību un muižu saimniecības attīstība Livonijā kopumā. Žēlastības lomu lēņu alodifikācijas procesā nevar pārspīlēt. Vēstures literatūrā Silvestra žēlastība dažkārt tiek traktēta diezgan viennozīmīgi kā liela vasaļu uzvara un politiskais panākums.[9] Tiešām, lēņu alodifikācijas politiskās sekas kopumā bija tādas, ka privātmuižu attīstība vājināja zemeskunga varu. Vasaļu loma arhibīskapijā arvien pieauga, un 15.gs. beigās arhibīskapa ievēlēšanas tiesības jau piederēja ne domkapitulam, bet arhibīskapijas padomei, kurā bija 6 domkungi un 6 vasaļi. Arvien pieauga vasaļu nozīme Livonijas landtāgā. Vasaļu varenības pieaugumam Latvijas vēsturē bija tālejošas sekas, īpaši attiecībā uz zemniecību, kas, sākot ar 15.gs. beigām, kļuva par gandrīz beztiesisku “lēņu inventāru”, jo Rīgas arhibīskaps nespēja ietekmēt tiesu lietas vasaļu lēņu īpašumos. Vasaļi ieguva pat visaugstāko tiesu varu pār saviem padotajiem - tiesības uz “roku un kaklu” jeb tiesības piespriest nāves sodu. Vasaļu varas pieaugums bija tieši proporcionāls valsts varas ietekmes mazināšanās gaitai, un 16.gs. tas noveda pie tāda iekšpolitiska vājuma, ka Livoniju par viegli iekarojamu mērķi uzskatīja visas kaimiņvalstis. Daļa arhibīskapa vasaļu 1558.-1559. krievu karaspēka iebrukuma laikā gan nodemonstrēja savu uzticību senjoram, un tika iznīcināta Tirzas kaujā 1559.g. 18.februārī, kas pilnīgi nekādi neietekmēja kara gaitu un Livonijas sabrukumu. Starp kritušajiem dižciltīgajiem minēti gan žēlastības vasalis Johans Pālens, gan koprokas vasaļi Reinholds fon Tīzenhauzens un Reinholds fon Rozens. Tomēr kopumā līdz ar Livonijas sabrukumu vasaļu kārta nepalika zaudētājos, un 1561. Sigismunda Augusta privilēģija un 1570. Gotharda privilēģija vēl vairāk paplašināja bruņniecības tiesības.

No otras puses, vērtējot žēlastību un arhibīskapa Silvestra darbību, nav jāaizmirst viņa sākotnēji veiksmīgā darbība, kārtojot attiecības ar Livonijas ordeni, Rīgas pilsētu un saviem varenajiem vasaļiem. Ir autori, kas žēlastību vērtē ne kā arhibīskapa politisku neveiksmi, bet gan panākumu.[10] Bez tam vēlreiz jāuzsver, ka gan Silvestra laikā, gan vēlāk Rīgas arhibīskapijā visbagātākie un visietekmīgākie bija koprokas vasaļi. Viņu lēņu īpašumos mantošanas paplašināšanās bija notikusi ar privātām privilēģijām. Jautājums, cik lielā mērā šī vasaļu grupa ietekmēja Silvestra žēlastības rašanos, vēstures literatūrā līdz šim nemaz nav uzdots. Privilēģijas par dzimtas sānu radu kopīgu mantošanu dalītā īpašumā, kā arī dzimtas koprokas tiesības uz vēl neiegūtiem īpašumiem u.c. tika dotas dažādos laikos. Pirms Silvestra žēlastības koprokas privilēģiju ieguva Tīzenhauzeni - 1417., sekoja Rozeni 1428., Ungerni 1455. Savukārt Ikšķili apstiprināja koprokas privilēģiju jau pēc žēlastības - 1477.gadā.[11] Lēņu transformēšanos par privātmuižām, kas tiesiski noslēdzās tikai 18.gs. (Kurzemes hercogistē 1776., Vidzemes un Igaunijas guberņā 1783.), tikpat lielā mērā kā Silvestra žēlastība un koprokas dzimtu privilēģijas ietekmēja 16.gs. sākumā atceltie ierobežojumi pārdot un ieķīlāt muižas bez senjora atļaujas.

Silvestra žēlastības oriģināls - pergaments ar arhibīskapa un domkapitula zīmogiem, kuri bija piestiprināti ar sarkani baltu un zaļi violetu zīda pavedienu - ilgu laiku atradās Livonijas bruņniecības arhīvā Rīgā privilēģiju kolekcijā, kuras kodolu sastādīja septiņas bruņniecības privilēģijas 1449.-1549. No 1920. bruņniecības arhīvs ir Latvijas Valsts arhīva (tagad Latvijas Valsts vēstures arhīva) sastāvdaļa. Privilēģija ir iekļauta visos Livonijas bruņniecības tiesību un privilēģiju kopojumos,[12] ir vairākkārt publicēta[13], bet līdz šim nebija tulkota latviešu valodā.

[1] Silvestrs Stodevešers // Latviešu konversācijas vārdnīca / red. A. Švābe. - 19.sēj. - R., 1939.

[2] I. Šterns. Latvijas vēsture 1290-1500. - R., 1997. - 30.lpp.

[6] Sk. V. Stikāne. Lēņu mantošanas tiesības Livonijā 13.-15.gs. // Latvijas vēsture - 1997. - Nr. 3 (27). - 17.-26. lpp.

[7] Livländische Güterurkunden / hrsg.v. H.v.Bruiningk, N. Busch. - Bd. 1. - Riga, 1908. - Nr. 629., sal. Nr.608 par sievas pūra mantošanu saskaņā ar Silvestra žēlastību.

[9] Piemēram, J. Zutis. Baltijas jautājums XVIII gadsimtā. - R., 1951. - 18.lpp.; T.Zeids. Feodālisms Livonijā. - R., 1951. - 89.lpp.

[10] J. Lazdiņš. Komentārs. Bruņinieku tiesības // Latvijas tiesību avoti : teksti un komentāri. - 1.sēj.: Seno paražu un Livonijas tiesību avoti 10.gs.-16.gs. - R., 1998. - 126.lpp.

[12] T. Zeids. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800.gadam. - R., 1992. - 61.lpp.

[13] Izmantota publikācija krājumā: Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch nebst Regesten / hrsg.v. F.G.Bunge, H. Hildebrandt, P. Schwartz, L. Arbusow und A.v.Bulmerincq. - 1.Lieferung - Bd. 9. - Riga; Moskau, 1889. - Nr. 644.

Silvestra žēlastības teksts - (viduslejasvācu valodā) (tulkojums latviešu valodā)

Rīga © 2002. Vija Stikāne, mag.hist.