[1457.gada 6.februārī, Raunā]
____________________________________________________________

Mēs Silvestrs, no Dieva un pāvesta žēlastības Vācu ordeņa Svētās Rīgas baznīcas arhibīskaps, mūžīgai turpmākai atmiņai darām zināmu atklātībā visiem, kas šo rakstu redz, dzird vai lasa, ka pie mums atnāca mūsu uzticamā bruņniecība un Rīgas bīskapijas uzticamie lēņu vīri, un lūdza viņiem piešķirt lēņu mantošanas tiesības, bet ne tādas, kā tās jau pastāvējušas, bet izstrādātas citā veidā, un mums padevīgi lūdza, lai mēs viņu mantojumiem uz mūžīgiem laikiem nodrošinātu rakstītu žēlastību par lēņu mantošanas tiesībām piektajā radniecības pakāpē abos dzimumos.

Un mēs devām mūsu padotajiem, mūsu pēcnācējiem un mūsu baznīcai šādu rakstītu žēlastību par ievērojamu naudas summu, ar kuru mēs mūsu baznīcas pilis, zemi un ļaudis atbrīvojam no ievērojamajiem mūžīgajiem procentiem, par ko tie bija ieķīlāti, un citu naudu, ko izmantosim katru gadu mūsu baznīcas piļu neatliekamiem būvdarbiem.

Pārdomājot padevīgo lūgumu, ko izteica kopējā bruņniecība no Tartu bīskapijas, Sāremā bīskapijas un Harjumā un Virumā novadiem, kuri pakļauti godājamajam Livonijas ordeņa mestram un viņa uzticamajam ordenim, mēs nolemjam, ka tiem, kuri ir radi savā starpā vai arī citiem, kuri šādas tiesības varētu mantot, mums ir par to jāziņo, un ar viņu zemeskungu, proti, cienījamo Dieva vārdā Tartu bīskapa un Sāremā bīskapa un viņu kapitulu un godājamā Livonijas mestra un viņa cienījamā ordeņa atļauju, šādiem lēņu vīriem tiek piešķirtas lēņu mantošanas tiesības piektajā radniecības pakāpē abos dzimumos [Rīgas arhibīskapijā].

Tāpat mēs, klātesot mūsu kapitulam, uzklausījām mūsu un citas augšminētās bruņiniecības daļas padevīgo lūgumu un prasību, ko viņi kopīgi lūdz jau otro gadu, un rīkojamiem tā, lai mums, mūsu pēcnācējiem un baznīcai darītu labāko un pieņemamāko šajos laikos un lai mūsu kopējā zemē saglabātu un vairotu mīlestību un draudzību. Mēs atradām mūsu baznīcu smagos parādos un apķīlātu ar mūžīgiem procentiem, un tā mēs par šo parādu summu, ko mums iepriekšminētā bruņniecība un lēņu vīri deva un uzrakstīja, varam atķīlāt mūsu pilis, zemi un ļaudis no mūžīgajiem procentiem, un ne tikai mēs, bet arī mūsu pēcnācēji uz mūžīgiem laikiem ir brīvi no tiem. Un tā, lai izmantotu šos līdzekļus mūsu baznīcas piļu būvniecībai un daudzām citām nozīmīgām lietām, mēs ar mūsu kapitula piekrišanu mūsu uzticamajai bruņniecībai un lēņu vīriem, viņu likumīgajiem mantiniekiem mūsu Rīgas bīskapijā par viņu uzticamo dienestu, ko viņi un viņu priekšgājēji mums un mūsu baznīcai darījuši agrāk un darīs turpmāk, saskaņā ar šo vienošanos noteicām šo rakstīto žēlastību. Kā to apliecina šis dokuments, uz mūžīgiem laikiem visas viņu muižas, viss nekustamais īpašums, skaidra nauda un kustamā manta un lietas var tikt nodotas un ir jānodod mantojumā piektajā radniecības pakāpē abos dzimumos ieskaitot, kā vīriešu, tā sieviešu dzimumā, šādā rakstītā kārtībā:

Pirmkārt, ja mirst vīrs un atstāj likumīgus bērnus, un tie ir tikai dēli, tad dēliem jāmanto tēva atstātais īpašums, kā arī mātes īpašums, ja viņa mirst neatdalījusies [vēlreiz neapprecas].

Ja vīrs pēc nāves atstāj meitas un neviena dēla, meitas manto tēva īpašumus tāpat kā dēli un manto arī mātes īpašumus, kā jau iepriekš minēts, un jaunavas saņem pūru ar mūsu un mūsu pēcnācēju ziņu un padomu un ar jaunavu un viņu tuvāko radu piekrišanu.

Ja mirst vīrs un atstāj likumīgus bērnus - dēlus un meitas, un ir meitas, kas jau ir saņēmušas pūru, tad tās nekādā ziņā nepiedalās mantošanā tēva mantojumā un muižās, kamēr dzīvo dēli un neizprecinātās meitas. Tāpat neizdotās meitas nevar nekādi piedalīties tēva mantas un muižu mantošanā, kamēr dzīvo dēli, bet dēliem ir jāsaņem tēva manta un muižas, un neizprecinātām meitām jādod pūrs saskaņā ar mantojuma lielumu, un pēc viņu aizbildņu un tuvāko radu padoma ar pašu jaunavu piekrišanu.

Ja notiek tā, ka vīrs mirst un neatstāj dēlus, bet tikai meitas, no kurām daļa ir izprecināta, bet daļa - ne, tad gadījumā, ja izdotās meitas grib dalīt mantojumu ar neizprecinātajām, izprecinātas meitas atgriež mantojumā sava pūra vērtību - naudu, rotas, iedzīvi un apģērbus, un tad dalās ar neizprecinātajām meitām līdzīgās daļās.

Ja vīrs mirst un atstāj īsto sievu, bet nevienu viņu kopīgo bērnu, tad viņa pēc tiesībām patur visu kustamo mantu, iedzīves lietas, apģērbu un visu labību, kas atrodas muižās, bet to labību, kas vēl atrodas uz lauka, iegūst mantinieki. Un viņai paliek īpašumā viņas rīta dāvana, un viņa pieliek muižā gadu un vienu dienu, un viņai pienākas visa nauda, iedzīve un īpašums, kas atrodas muižā, bet pārējā nauda paliek mantiniekiem. Un kad ir pagājis gads un viena diena, viņai mantinieki dod rīta dāvanu, kas viņai pienākas. Ja tas nenotiek, tad atraitne paņem rīta dāvanu no tām muižām, kas ir mantojumā un paliek šajā īpašumā tik ilgi, kamēr viņai tiek izdalīta rīta dāvana. Ja notiek tā, ka atraitne pēc laika muižas, kuras viņai bija dotas kā rīta dāvana, nesaņem, jo tās izput (izmirst), tad viņai tās tomēr pienākas un ir jāpatur, it kā viņa tās mantotu. Un no savas daļas viņai ir jāizdala bruņinieka kara apbruņojums pēc mūsu bīskapijas paražām.

Ja vīrs mirst un atstāja savu likumīgo sievu un likumīgos bērnus, un viņa atraitne negrib palikt pie bērniem, tad viņai pienākas mantojumā bērna daļa no nekustamā īpašuma viņas mūža uzturam. Novāktā labība, kas palikusi muižā pēc vīra, pienākas atraitnei, un viņa patur labību no ziemas un vasaras izsējuma, kas atrodas muižā, vai arī , ja muižā ir nauda, tad sievai pienākas nauda atbilstoši bērna daļai no mantojuma. Un viņa patur visu kustamo mantu, mājas iedzīvi un apģērbus, un tādā gadījumā mantiniekam ir pienākums dot bruņinieka kara apbruņojumu. Ja ir palikuši viņas vīra atstāti parādi, tad tie jāadod no bērna daļas pēc mantojuma sadales.

Ja vīrs mirst bez bērniem, tad muižu manto tuvākais radinieks vai nu no sieviešu līnijas vai vīriešu līnijas līdz piektajai radniecības pakāpei ieskaitot.

Ja atraitnei vai jaunavai, kas mirst neizprecināta, ir bijušas muižas, vai viņa manto muižu un nomirst, to manto viņas tuvākie radi kā no vīriešu, tā no sieviešu puses līdz piektajai radniecības pakāpei, kā jau iepriekš noteikts.

Mēs dodam žēlastību mums un mūsu domkungiem, kuri ir augstdzimuši un ordinēti [Vācu ordenī] un viņiem līdzīgiem garīgiem kungiem, kuriem ir mantojumā muižas ar rakstītām lēņu grāmatām, ka viņi šīs muižas var mantot šeit rakstītā veidā, kamēr vien viņi dzīvo. Ja viņi nomirst, tad visas muižas ar visu, kas tur atrodas, krīt mantojumā tuvākajiem radiem līdz piektajai radniecības pakāpei, kā šeit jau norādīts. Un to nevar novērst ne kopīgās, ne īpašās tiesības vai kas cits, lai kas tas būtu.

Tādu pašu žēlastību mēs dodam visiem kleriķiem un priesteriem, kuriem ir īpašumi Rīgas bīskapijā, pārējās bīskapijās un Livonijas ordeņa zemēs - tātad domkungi, priesteri un kleriķi var mantot līdzīgā veidā. Uz citiem garīdzniekiem un abu dzimumu ļaudīm, kuri pieder kādai mūku regulai, šī žēlastība neattiecas, un garīdzniekiem, kas grib mantot šādā veidā, tāpat kā visai bruņniecībai un lēņu vīriem, pašiem vai, nolīgstot citu, jāpilda pienākumi un dienests mūsu, mūsu pēcnācēju un mūsu baznīcas labā.

Mēs gribam, lai visi tie, kuriem ir koprokas lēņu īpašuma tiesības un kuriem muižas ir vai būs koprokā, manto saskaņā ar viņu lēņu grāmatām un privilēģijām. Taču, kas attiecas uz citām muižām, ko viņi iegūs ar rakstītu lēņu grāmatu, tās viņi mantos pēc šīm tiesībām, bet ne pēc koprokas tiesībām. Un te nevar līdzēt ne viņu lēņu grāmatas vai privilēģijas, ne kas cits nekādā veidā.

Un mēs gribam, lai mūsu krogi, tirgi, miesti un pilsētas ar lauku novadiem, kas pieder mums, mūsu pēcnācējiem un mūsu baznīcai, lai uz tām neattiecas rakstītās lēņu tiesībās.

Un mēs, mūsu pēcnācēji un mūsu baznīca nosakām, ka tās muižās, ko mūsu tuvākais priekštecis pirms mums - arhibīskaps Henings - žēlastības vārdā deva un izlēņoja no mūsu un mūs baznīcas galda muižām, tātad tās lēņu grāmata, kas ir divas vienas uz otras iesietas vienam cilvēkam (?), rakstītas uz pergamenta, apzīmogotas ar mūsu piekaramo zīmogu un parakstītas, lai tie, kam ir īpašumā šīs muižas no tiem laikiem, tās nodod mantojumā tikai viņu vīriešu kārtas bērniem, un šīs muižas nemanto ne brālis brālim, ne rads radam. Tikai tur, kur brāļi mirst neatdalījušies, vai divi brāļi ir izdalījušies, tad viņi desmit gadu laikā var nodot mantojumu cits citam, bet citi - nevar. Ja kāds mirst bez mantiniekiem šajās augšminētajās bīskapijas galda muižās, tās krīt atpakaļ mums un mūsu pēcnācējiem kā galda muižas, kā līdz šim mūžīgi ir noticis.

Tiem, kuriem mēs devām īpašu mantošanas privilēģiju un kuriem ir rakstītas lēņu grāmatas mūsu galda muižām, tie var saņemt mantojuma daļu no radiem un tuvākiem draugiem pēc rakstītām tiesībām. Pārējiem mūsu Rīgas bīskapijā šīs tiesības nodot īpašumus mantojumā līdz piektajai radniecības pakāpei abos dzimumos netiek dotas, un, ja kāds nevar uzrādīt rakstītas lēņu grāmatas, tas tas arī nevar mantot muižas mūsu bīskapijā pēc šīm mūsu rakstītajām jaunajām vīra lēņu tiesībām.

Un, kad mēs šīs aprakstītās jaunās lēņu tiesības ar mūsu kapitula ziņu, gribu un atļauju dodam rakstītā veidā, mēs nolemjam, ka mēs un mūsu pēcnācēji izšķirs visas ķildas, nesaskaņas un visus pārkāpumus pret šo rakstīto žēlastību, ja tie kādreiz izceltos, ar mūsu kapitula un lēņa vīru, kuri nav piederīgi strīdus pusēm, gribu un padomu. Un, ko mēs un mūsu pēcnācēji rakstiskā veidā izšķirsim un nolemsim, pie tā būs jāpaliek, un uz priekšu nevarēs meklēt apelāciju kādā citā tiesā.

Mēs un mūsu pēcnācēji un mūsu baznīca negrib neko grozīt un neko nav grozījusi ar šo rakstīto žēlastību citos rakstītos pienākumos, dienestos un tiesībās. Tie visi ir jāpilda mūsu, mūsu pēcnācēju un mūsu baznīcas labā saskaņā ar vietējiem paradumiem, tāpat kā tas tika pildīts un tiek pildīts pašreiz.

Lielākai drošībai mēs, Rīgas arhibīskaps Silvestrs, apstiprinām so dokumentu ar mūsu zīmogu un mūsu, prāvesta, dekāna un visa cienījamās svētās Rīgas baznīcas kapitula jeb mūsu domkapitula zīmogu un piestiprinām to pie šīs žēlastības, kas ir dota un rakstīta mūsu baznīcas pilī Raunā, svētās Jaunavas Dorotejas dienā mūsu Kunga Kristus 1457. gadā. Te klāt bija godājamie augstdzimušie mūsu baznīcas garīgie vīri un kungi prāvests Teodors (Dītrihs) Nāgels, dekāns Johans Trepe un cienījamais, varenais un drošsirdīgais bruņinieks Konrāds Ikšķils un lēņu vīrs Klauss Ikšķils no Sāremā bīskapijas, un Otto fon Dālens un lēņu vīrs Dītrihs fon Tīzenhauzens no Tartu bīskapijas, kā arī Bekemas baznīcas dekāns, mūsu oficiāls un kanclers Andreass Pepers, un mūsu rakstvedis Martins Fūge un daudzi citi cienījami ļaudis.

Notāra paraksts: Ad mandatum reverendissimi patris, Rigensis ecclesie archiepiscopi, Martinus Vughe notarius.
_________________________________________________________

© 1991. Vija Stikāne, tulkojums no viduslejasvācu valodas.

Ivietots: 11.07.2002.

HISTORIA.LV