Kurzemes bīskapija pastāvēja apm. 1234-1583 un bij, atskaitot Rēveles b-u, vismazākā no visām Livonijas b-ām (apm. 4500 kv. km.). Tās territorija (Stift) ieņēma tagadējo Ventspils, Aizputes un Talsu apr. daļas kā arī zviedŗu zemnieku apdzīvoto Roņu salu, bet garīgā diëcēze aptvēra visu K-i un Zemgali apm. līdz Misas upei. B-as territorija Vācu ordeņa politikas dēļ bij sadalīta 3 daļās, kas aptvēra 8 administrātīvus iecirkņus (Amt): Pilteni, Dundagu, Ārlavu, Puzi (z-os), Aizputi, Valtaiķus, Embūti (d-os), Cīravu un Pērkoni (r-os) pie jūŗas. Iecirkņi savukārt sastāvēja no vaku ciemiem. Laicīgās pārvaldes un tiesas priekšgalā bij bīskapa iecelts soģis (Stiftsvogt); atsevišķos iecirkņos darbojās zemāki ierēdņi ar lauku skrīveŗiem. Lauku iedz. (kopā ne vairāk par apm. 25-30000) bij kurši un lībji; piejūŗas novados viņi nodarbojās g.k. ar zveju. Lauku ražojumus un zivis zemnieki 16 g.s. pat izveda uz Prūsiju un Z. Vācijas jūŗas ostām. Pilsētas bij maz attīstītas. Bij tikai 2 mazpilsētas: Aizpute, kurai 1378 piešķīra Rīga tiesības, un kur atradās domkapitula sēdeklis ar 6 domkungiem, sv. Māŗas dombaznīca un 15 g.s. dibinātais franciskāņu klosteris, un Piltene ar bīskapa pili. Ari Piltenei 20.6.1557 piešķīra Rīgas tiesības. Abās pilsētiņās 16 g.s. beigās dzīvoja apm. 80 vācu un pārvācotu namnieku. Par Dundagas miestiņu (Hackelwerk) pagaidām trūkst ziņu. B-as vasaļu skaits nav skaidri zināms, bet kāds 16 g.s. sākuma munsturrullis (Roβdienstliste oder Musterrolle) min 77 vasaļus (no tiem 20 Embūtē un 2 Dundagā) ar 85 bruņotiem jātniekiem un 22 strēlniekiem. Viņu lēņa tiesības bij tādas pašas kā ordeņa valstī, t.i. bez vasaļu paplašinātām mantošanas tiesībām un tiesas varas. Polītikā viņi nav spēlējuši nekādu lomu līdz 16 g.s. Ari Livonijas landtāgos viņi ieradās tikai vēl 16 g.s. - Lit.: L. Arbusow, Ein Verzeichnis der bäuerlichen Abgaben im Stift Kurland 1582/83 (L.U. raksti X, 1924, 163-286). - Vēsture no 13 g.s. -1583. Bīskaps Alberts laikam jau pēc Daugavas līnijas nodrošināšanas bij nodomājis virzīt iekaŗošanu uz r-iem un dr-iem, bet zobenbrāļu ordeņa polītika apm. kopš 1208 virzīja visu vācu un viņu sabiedroto latgaļu un lībju kaŗaspēkus uz z-iem pret Igauniju. Tikai 1230, sakarā ar bada gadu, daļa kuršu noslēdza līgumu ar Rīgas domkapitulu, ordeni un Rīgas pilsētu un apņēmās pāriet, kristietībā un pildīt attiecīgos pienākumus. Misijā radīja sarežģījumus strīds ar pāvesta vicelegātu Alnas (Aulne) Balduīnu, kas ar 28.12.1230 un 17.1.1231 līgumiem (sk. Lamekins) kuršus pakārtoja tieši pāvestam. 1232 janvārī pāvests viņu iecēla par Zemgales bīskapu, bet 3.2.1232 ari par K-es administrātoru līdz mūža beigām. Tomēr 1234 pāvests atcēla Balduīnu no visiem amatiem un iecēla par leātu Modenas Vilhelmu (sk.), kas 1234 septembrī laikam iecēla pirmo K. bīskapu Engelbertu. 1234 uzskatāms par K. b-as dibināšanas gadu. Bet kurši drīz sacēlās un nonāvēja Engelbertu (1242?), un tikai vēl pēc savas za. polītikas neveiksmes Krievijā 1240 Vācu ordenis sāka sistēmatiski iekaŗot Zemgali un K-i. No pēdējās pāvests 1245 ar Modenas Vilhelma starpniecību piešķīra ordenim, pēc Prūsijas parauga, 2/3 , bet b-ai tikai 1/3; 1246
pāvests apstiprināja K-es domkapitula dibināšanu. Bet tikai vēl 1251, kad Zemgales b. bij likvidēta un tās bīskaps Licelburgas Indriķis pārcelts uz K. b-u, mēs te atrodam diëcēzes ganu. 1253 viņš noslēdza svarīgos līgumus ar Vācu ordeni par K-es sadalīšanu, kur starp citu ari nodrošināja kuršu īpašuma tiesības un noteica viņu kaŗa pienākumus un uzlika nodokli sardzes uzturēšanai. 1260 kurši atkal sacēlās. Pēc Durbes kaujas (13.7.1260) ari bīskaps Indriķis laikam atstāja savu diëcēzi; pāvests viņu pārcēla uz Chīmzejas (Chiemsee) b-u, bet K. domkapituls izbeidzās. Pēc 8 gadus ilga kaŗa ordenis uzvarēja, un 8.1267 noslēdza jaunu līgumu ar kuršiem, kur 15 pantos noteica viņu nodokļus un klaušas, mantojuma un īpašuma tiesības u.c. Starpbrīdī Romas kūrija, kas vispār, ari pretrunā ar Rīgas mētropolīta kanoniskajām tiesībām, pastāvīgi iejaucās K. b-as ganu iecelšanā, 1263 bij iecēlusi Jaunu bīskapu Verdas Edmundu (1263-98), Vācu ordeņa brāli. Bet tikai vēl kopš l290, proti, kad prūšu un zemgaļu sacelšanās bij pilnīgi apspiesta, K. bīskapam bij iespējams pastāvīgi dzīvot savā diëcēzē; 1290 izdevās ari nodibināt jaunu domkapitulu, kas sastāvēja no Vācu ordeņa garīdzniekiem. Kopš tā laika K. b. bij uzņemta Vācu ordenī; pēdējais varēja rīkoties ar tās kaŗa iesaukumu, bīskapa amatu (ciktāl ar ordeni nekonkurēja pāvesta provīzijas tiesības) un ar 6 domkungu vietām; tāpat ari visa lēņu iekārta un parasti ari K. bīskapu polītika atradās ordeņa ietekmē. Tikai ar 1290 beidzās b-as tapšanas laikmets un varēja sākties kārtējais garīgais darbs. Sakarā ar to iedz. pagānisma pēdas pastāvēja samērā ilgi. - Mazās ,b-as ārējā un iekšējā vēsture norisinājās klusi. Zīmīgas bij 2 ilgas prāvas 14-15, resp. 16 g.s. par īpašumu robežām ar Rīgas domkapitulu, kam vēl no 13 g.s. bij zināmas tiesības Dundagā un Targalē, un ar ordeni, kas laiku gaitā noņēma b-ai dažus apgabalus, starp citu ap Liepājas ezeru. - Līdz 1583 b-ā valdījuši 18 bīskapi (sk. ari Jānis I-IV). Garīgās kultūras laukā Jāmin bīskapu portretu galerija Piltenes pils zālē un kāda Diždarbu grāmatiņa (Libellus gestorum), kas pēc Rēveles vēstures parauga piedēvēja K. b-as iekaŗošanu un dibināšanu kādam teiksmainam Dānijas karalim; tās saturs 15 g.s: sākumā, pateicoties minētajām gleznām un viņu ierakstiem, bij pazīstams ari K. b-as zemniekiem. Bīskaps Indriķis Tīrgarts 1438 izrādās par Rīmju chronikas (sk.) pazinēju, kuŗa l.t. apraksta taisni K-es kaŗus. Pēc kāda vēl nenoskaidrota ugunsgrēka Aizputes franciskāņu klosterī 1523 reformācija sāka izplatīties K. b-ā kopš 1526, laikam Prūsijas ietekmē, par spīti stingri reakcionārai katoļu bīskapa Hermaņa Ronneberga (1524-40) polītikai. Bet katolicisms izzuda ļoti lēnām; f'ranciskāņu klosteris pastāvēja vēl ap 1558. No 1551-57 par K. domprāvestu bij viens no ievērojamākiem luterisma garīgiem apkaŗotājiem, Gētelenes (Gethelen) Augustīns. 1559 Dānijas karalis Frīdrichs II nopirka no K. un Sāmsalas bīskapa Jāņa IV (sk.) viņa tiesības uz Sāmsalu, bet pēc tam, ar domprāvesta Ulricha Bēra starpniecību, ari uz K. b-u savam jaunākam brālim Magnum, (sk.) par labu. Pēdējais pēc pilnīgas neveiksmes Sāmsalas bīskapa un Livonijas karaļa lomā apmetās 1578 Piltenē kā luterticīgais pēdējais K. bīskaps, precējies ar Jāņa Briesmīgā radnieci. 1579 Magnus padevās Polijas virskundzībai, kuŗas karalis Jau 28.11.1561 līgumā bij apsolījis Gothardam Ketleram apvienot K. b-u ar hercogvalsti. Izšķērdējis savas b-as mantu un muižas, Magnus nomira Piltenē 18.3.1583, neatstādams mantiniekus. Lit.: Ph.Schwartz, Kurland im 13.Jh. (1875); Mollerup, Dänemarks Beziehungen zu Livland 1346-1561 (1884); F.Schonebohm, Die Besetzung der livländ. Bistümer (Mitteil. a.d, livl. Gesch. 20, 1910, 354-361); E.Chudzinski, Die Eroberung Knrlands durch den Deutschen Orden (1917); P.Johansen, Die Estlandliste des Liber Census Daniae, 720-730 (1933); L. Arbusow sen., Livlands Geistlichkeit, sev. XVI, 296-303; L.Arbusow jun., Die Einführung der Reformation (1921). - Piltenes apgabals 1583-1819. Pēc pēdējā b-a nāves uz K. b-as territoriju pretendēja Dānijas karalis, kas par Magnus b-ām 1559 bij samaksājis 30000 dālderu, un Polijas karalis Stefans Batorijs; pēdējais lika savam kaŗaspēkam izpostīt bijušo b-u, t.s. Piltenes apgabalu. Sākās t.s. Piltenes mantojuma kaŗš b-as robežās starp Dāniju un Poliju, kas beidzās ar Kronenborgas miera līgumu 10.4.1585, uz kura pamata Dānija par 30000 dālderiem atstāja K. b-u jeb t.s. Piltenes apgabalu Polijai. Pēdējai šo summu aizdeva Prūsijas hercogs un par to paturēja Piltenes apgabalu ķīlā līdz 1612. Ari pēc tam K-es hercogiem neizdevās panākt Piltenes apgabala apvienošanu ar savu hercogvalsti, jo tam bieži pretojās Piltenes muižniecība, bet g.k. Polija. Pēdējā 1617 pilnīgi atcēla hercogu tiesības uz šo apgabalu un 9.5. radīja tur atsevišķu satversmi un pārvaldi ar t.s Piltenes Formula regiminis. Kā likumu grāmatu lietoja muižniecības ierosinājumā Dunalkas barona Karla Sakena sastādītos un 28.10.1611 Polijas karaļa apstiprinātos Piltenes statūtus (sk.), kas saturēja nevien muižniecības, bet ari vispārējās zemes tiesības un ar laiku izspieda ari no Piltenes un Aizputes pilsētas turienes Rīgas tiesības. 1656 kaŗā Piltenes bruņniecība pievienojās K-es hercogam, kas ari samaksāja 1585 ķīlas summu (3000 dāldeŗus), 1660 Olīvas mierā un pēc tam vēl vairākas reizes Polija ari apstiprināja hercoga tiesības. Baidīdamās no draudošās poļu rekatolizācijas, Piltenes muižniecība 1685 atjaunoja ūniju ar K. hercogvalsti. Bet Polijas karalis 1685 nevien attiecināja poļu Vidzemes (Latgales) bīskapa (Daugavpilī) episkopālās tiesības ari uz Piltenes apgabalu (ko Polijas seims atcēla tikai 1768), bet ari 1717 vēlreiz atcēla visas hercoga tiesības uz Pilteni un apstiprināja Polijas karaļa tiešo virskundzību. Ari vēl 1727, 1732 un 1791 Polijas karalis mēģināja Piltenes apgabalu pilnīgi apvienot ar Poliju. Visus šos mēģinājumus aizkavēja Krievija, kuŗai beidzot 28.3.1795 ari padevās Piltenes bruņniecība (apstiprinājums 26.4.1795). Tikai vēl 1817/19 Piltenes apgabalu pilnīgi apvienoja ar toreizējo Kurzemes guberņu (sk.) - Lit.: (Rahden u. Sievers). Geschichtliche Übersicht der Grundlagen des Provinzialrechts, 76-78, 106-107 (1845); Bunge, Einleitung i.d. Rechtsgeschichte, 262-268 (1849); K.v. Kurnatowski, Georg Fr. Markgtaf v. Brandenburg u.d. Erwerbung des Bistums Kurland (1903); Th. Schiemann, Das Piltensche Archiv (Mitteil. 12, 295-308).
Latviešu konversācijas vārdnīca. 10.sējums, 19117.-19124.sleja.
Ievietots: 07.11.2002.