Magnuss (26.08.1540. – 18.03.1583.)

- Magnus

- Livonijas karalis (1570. – 1577.g.), Dānijas un Norvēģijas princis. Livonijas konfederācijas sabrukuma un Livonijas kara (1558. – 1583.) laikā vēlējās Livonijā (tag. Latvijas un Igaunijas teritorijā)  izveidot savu valsti. Aktīvs šī laika Livonijas politiskais darbinieks.
_________________________________________________________________________________

Magnuss dzimis 1540.gada 26.augustā kā Dānijas un Norvēģijas karaļa Kristiana III un Saksijas – Lauenburgas princeses Dorotejas dēls. Bērnību un jaunību pavadīja galvenokārt Dānijā un Saksijā. Magnuss tika gatavots reliģiskai karjerai un 1559.gadā imatrikulējās Vitenbergas universitātē. 

1559.gada 1.janvārī mira Magnusa tēvs karalis Kristians III un par karali kļuva vecākais brālis Frederiks II. Pēc mirušā karaļa testamenta Frederikam II bija jāiedala saviem jaunākajiem brāļiem Magnusam un Johanam zemes Holšteinā un Šlēzvigā. No šī laika Magnuss ieguva tiesības uz Holšteinas, Šlēzvigas, Stormarnas un Ditmarsenas (Dītmaršas) hercoga titulu. Lai izvairītos no kroņa zemju sadales, Frederiks II pastiprināti turpināja tēva iesāktās sarunas par Magnusa iecelšanu kāda Svētās Romas impērijas bīskapa katedrā. Jau no Kristiana III valdīšanas laika tika vestas sarunas un izskatīti piedāvājumi par Magnusa kandidatūru uz bīskapa vietu Šlēzvigā, Hildesheimā, koadjutora vietu Lībekas bīskapijā, Rīgas un Brēmenes arhibīskapijās, un visbeidzot Sāmsalas - Vīkas bīskapijā. Arī Magnuss bija ieinteresēts kļūt par impērijas firstu un par relatīvi suverēnu valdnieku, turklāt tas deva iespēju veikt savas garīgās valsts sekularizāciju, radot savu valsti un kļūstot par laicīgu valdnieku. Tāpēc jau 1559.gada 31.augustā Magnuss paziņoja par atteikšanos no savas mantojuma daļas Šlēzvigā un citās Dānijas kroņa zemēs, ja karalis Frederiks II panāks Magnusa ievēlēšanu par Sāmsalas – Vīkas (Sāremā – Lēnemā) bīskapu. 

Sākoties Livonijas karam 1558.gada janvārī Livonijas konfederācija cīņā ar Krieviju demonstrēja gan militāro, gan iekšpolitisko nevarīgumu. Palīdzību un aizbildniecību meklēja kā paši Livonijas zemes kungi, tā arī piedāvāja kaimiņvalstu valdnieki - Zviedrijas karalis Gustavs I Vāsa un viņa dēli, Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds II Augusts, Dānijas karalis Kristians III un Frederiks II u.c. Rezultātā Zviedrijas aizbildniecībā nonāca Rēvele ar Ziemeļigauniju, Polijas – Lietuvas valsts – Livonijas ordeņa zemes (atskaitot zviedru Ziemeļigauniju) un Rīgas arhibīskapija, bet Dānijas – Sāmsalas – Vīkas un Kurzemes bīskapijas. 

1559.gada 26.septembrī starp Dānijas karali Frederiku II un Sāmsalas – Vīkas bīskapa Johana pārstāvi K.Minhauzenu tika noslēgts Nīborgas traktāts. Tā pirmā daļa paredzēja Sāmsalas – Vīkas bīskapijas nonākšanu Dānijas karaļa pakļautībā, dodot tiesības Dānijas karalim pārvaldīt bīskapiju bīskapa vietas vakances laikā, kā arī iecelt Sāmsalas -Vīkas bīskapu. Otrā līguma daļa paralēli oficiālajam līgumam paredzēja bīskapa katedras un īpašumu nodošanu hercogam Magnusam, kā arī 30 000 dālderu samaksu bīskapam Johanam. 1559.gada 10.decembrī Magnuss parakstīja galīgo aktu par atteikšanos no mantojuma daļas Šlēzvigā, Holšteinā u.c. Sāmsalā Magnuss ieradās 1560.gada aprīļa vidū ap 400 landsknehtu un dāņu muižnieku svītas pavadībā. 1560.gada 13.maijā bīskaps Johans svinīgi atteicās no bīskapa amata un domkapituls par Sāmsalas – Vīkas bīskapu ievēlēja Magnusu. 

Ieradies Sāmsalā Magnuss nekavējoties ķērās arī pie Johana fon Minhauzena otras bīskapijas (Kurzemes) iegādes. Tā kā J.fon Minhauzens vairs nepretendēja uz Kurzemes bīskapiju, Magnuss 1560.gada maijā Kurzemes bīskapa tiesības atpirka no koadjutora U.Bēra, kuram saskaņā ar kanoniskajām tiesībām pēc bīskapa nāves vai atteikšanās būtu jākļūst par jauno Kurzemes bīskapu. Drīz pēc tam Magnuss īsā laikā (1560.g.) nokārtoja Livonijas ordeņa Māsilinnas (Soneburg) pils un fogtijas (Sāmsalā) pārņemšanu no ordeņa fogta Heinriha fon Vulfa - Lidinghauzena, kā arī Tallinas bīskapa tiesību un īpašumu iegādi no bīskapa Morica fon Vrangela. 

Šī patstāvīgā Magnusa rīciba īpašumu paplašināšanā noveda viņu pie konflikta ar ordeņa mestru Gothardu Ketleru un brāli karali Frederiku II. Dānijas karalis gribēja, lai Magnuss būtu viņa ārpolitikas ierocis Livonijā – paklausīgs vietvaldis, kas nerīkojas bez Frederika akcepta. Savukārt, Magnuss gribēja būt autonoms un patstāvīgs valdnieks, kuram Dānijas karalis kalpotu kā politiskā aizmugure. Būtībā Dānijas karaļa protektorātā Magnuss centās likt pamatus savai valstij. Loģiski bija, ka Magnuss nonāca konfliktā ar konkurentiem. 

1560.gada rudenī Ziemeļigaunijā, tajā skaitā Magnusa pārvaldītajā Vīkas novadā, uzliesmoja zemnieku nemieri. 13.oktobrī un arī vēlāk Magnuss rakstīja par tiem Frederikam II un lūdza palīdzību. Taču Frederiks II atteicās sniegt atbalstu. Zemnieku nemieru un krievu militāro operāciju gaisotnē bez Dānijas atbalsta palikušais Magnuss 1561.gada sākumā atstāja savu Sāmsalas rezidenci Kuresāri un martā ar ievērojamu svītu ieradās Dānijā. 1561.gada 4.jūnijā Magnusa un Frederika II parakstītais akts pilnībā likvidēja Magnusa sākotnējo autonomiju Livonijā. Magnusa atteikšanās no rīcības brīvības bija cena par finansiālo atbalstu no Dānijas un noturēšanos Livonijā vispār. 1561.gada vasarā Magnuss atgriezās no Kopenhāgenas Kuresārē un dzimtenē vairs nekad neatgriezās. 

1562.gada 7.augustā dāņu diplomāti veiksmīgi noslēdza Možaiskas līgumu ar Ivanu IV Bargo, kurā Krievija atzina Dānijas tiesības uz īpašumiem Igaunijā, Sāmsalā un Kurzemē. Neskatoties uz Dānijas diplomātiskajiem panākumiem pie Krievijas cara, 1563.gadā Dānijas un līdz ar to Magnusa pozīcijas Livonijā sāka svārstīties. Līdz ar Zviedrijas – Dānijas Septiņgadu karu (1563. – 1570.) 1563.gada vasarā zviedri uzsāka ofensīvu pret dāņu Vīkas novadu. 7.augustā pēc desmit dienu aplenkuma zviedri ieņēma dāņu Igaunijas kontinentālo īpašumu centru Hāpsalu (Hapsal), vēlāk arī Lihulas (Leal) u.c. dāņu pilis. No Dānijas rokām izslīdēja visi Igaunijas kontinentālie īpašumi, ko Frederikam II bija pakļāvis Magnuss. Rezultātā uz 1563.gada beigām dāņu pārvaldē palika vienīgi Sāmsala, Hījumā (Dago sala), kā arī Kurzemes bīskapija. 

Šajā laikā Magnuss saņēma vāju atbalstu no Dānijas. Tāpēc princis nolēma rīkoties patstāvīgi un 1566.-1567.gadā veda sarunas ar Polijas – Lietuvas valdnieku. Magnuss Sigismundam II Augustam lūdza viņa māsas Annas roku un piedāvāja sadarbību. Taču princis kā pūru prasīja visu Livoniju, tāpēc sarunas nevainagojās panākumiem. 

Krievijuas cars Ivans IV Bargais kopā ar saviem Livonijas vācu padomniekiem Johanu Taubi un Elertu Krūzi plānoja izveidot autonomu Livoniju Krievijas protektorātā. 1569.gada aprīlī J.Taube un E.Krūze kā Ivana IV pārstāvji stājās kontaktos ar Magnusu. Ivans IV Bargais piedāvāja izveidot visu Livoniju par Krievijas vasaļvalsti (tajā skaitā arī tos novadus, ko krievi pakļaus nākotnē), par kuras valdnieku kļūtu Magnuss. Princim radās iespēja atbrīvoties no Dānijas aizbildniecības. Magnuss pieņēma sūtņu priekšlikumu un 1570.gada vasarā Magnuss pats ieradās Maskavā pie cara. Sarunu rezultātā 1570.gada augustā Magnuss tika pasludināts par Livonijas karali un stājās laulībā ar Ivana IV Bargā radinieci Eifimiju Vladimirovnu, kurai pūrā cars solīja dot piecas mucas zelta. Livonijas karalistei tika garantēta ticības brīvība, agrākās tiesības un privilēģijas, kā arī brīva tirdzniecība Krievijā bez muitām un nodevām. Savukārt, Livonijas karalistei bija jānodrošina brīvs ārzemju tirgotāju un amatnieku tranzīts caur Livoniju. 

Sniedzot plašas privilēģijas Magnusam un viņa karalistei, Ivans IV cerēja, ka Magnusa un arī Krievijas pakļautībā nonāks plašas teritorijas Livonijā. Taču pēc nesekmīga Magnusa vadītā Tallinas aplenkuma (1570.g.augusts - 1571.g.marts) gan Ivana IV, gan Magnusa, gan citu Livonijas karalistes piekritēju entuziasms apsīka. Proti, Livonijas iedzīvotāji Livonijas karalistes projektu uztvēra skeptiski. 1571.gadā plaisu Livonijas karalistes projektā iecirta arī paša projekta iniciatoru J.Taubes un E.Krūzes pāriešana Lietuvas – Polijas dienestā. 

Situācija uzlabojās 1572./1573.gada ziemā, kad krievu un Magnusa spēku veiksmīgo operāciju laikā tika ieņemtas vairākas pilis Igaunijā. 1573.gada pavasarī Novgorodā tika nostiprinātas Magnusa un Krievijas attiecības. Proti, bija mirusi Magnusa sieva Eifimija, un tika atjaunota Ivana IV matrimonālā alianse ar Magnusu, kurš 12.aprīlī apprecēja nelaiķes māsu Mariju Vladimirovnu. Neskatoties uz attiecību atjaunošanu, Ivans Bargais kavējās ar līguma izpildi un nodeva tiešā Magnusa pārvaldē tikai dažas pilis (Karksi, Peltsamā u.c.), kā arī neizmaksāja solīto pūra naudu. 

Neskatoties uz grūtībām un šķēršļiem Magnuss izmisīgi turpināja savu valsts izveides plānu realizāciju un 1575.gada pavasarī viņam izdevās pakļaut Helmes, Ērģemes, Ungurpils, Vecsalacas u.c. novadus. 1576.gada rudenī Magnuss panāca arī Limbažu padošanos. 

1576.gada sākumā krievu kontrolē bija nonākusi Vīka, bet Ivans IV nesteidzās to nodot Magnusa pārvaldē. Tā kā Krievijas cars ignorēja Magnusa prasības, Livonijas karalis stājās kontaktos ar Poliju – Lietuvu (no 1569.g. – Žečpospolita). 1576.gada beigās Magnuss solīja par Polijas – Lietuvas atbalstu nodot pakļautībā karalim Stefanam Batorijam Livonijas karaļa kontrolētās zemes. Taču arī šīs sarunas nenoslēdzās ar vienošanos un tās pārrāva Ivana IV Livonijas karagājiena fonā notiekošie Livonijas karaļa panākumi poļu kontrolētajās pilīs, kuras padzina poļu garnizonus un labprātīgi padevās Magnusam. 

Neskatoties uz to, ka cars bija informēts par Magnusa kontaktiem ar karali Stefanu, 1577.gada sākuma Pleskavas sarunās Magnuss panāca attiecību uzlabošanos ar caru. Tika noslēgts Pleskavas līgums, ar kuru Ivans IV apstiprināja visas agrākās Magnusa tiesības uz zemēm Livonijā, atskaitot tās zemes, kas atradās uz D un A no Gaujas (Aa) upes. 1577.gada vasarā Ivans IV uzsāka plašas militārās operācijas Polijas – Lietuvas kontroles novados Livonijā. Krievijas cara uzbrukumu gaisotnē Magnuss proklamēja uzsaukumu Livonijas piļu un pilsētu aizstāvjiem, kurā aicināja padoties, kas tos pasargātu no Krievijas cara karapulkiem. Tā Livonijas karalim Magnusam padevās Krustpils, Koknese, Ērgļi, Valmiera,  Aizkraukle, Cēsis u.c. Piļu un pilsētu iemītnieki padzina poļu – lietuviešu garnizonus un pieņēma Magnusu kā savu karali. Magnuss kā Ivana IV vasalis ziņoja savam senjoram par šo piļu ieņemšanu kā jau par notikušu faktu. Cars bija neapmierināts par Magnusa neatkarīgo darbību. Lai gan arī visas Magnusa pilis atzina caru kā savu virsvaldnieku un ielaida cara karaspēku, Ivans IV uztvēra visus to iemītniekus par ienaidniekiem. Ivans IV vainoja Magnusu Pleskavas līguma pārkāpšanā, jo Magnuss bija rīkojies galvenokārt caram tiešā padotībā plānotajos apgabalos starp Gauju un Daugavu. 1577.gada 31.augustā Ivans IV Bargais ieradās pie Cēsu pils, kas nesen bija kļuvusi par Magnusa rezidenci, kur arī notika cara un Magnusa tikšanās. Magnuss kā nepaklausīgs padotais tika arestēts, bet visi viņa kontrolētie valdījumi atsavināti. 1577.gada rudenī cars par izpirkuma maksu atbrīvoja Magnusu. Nekas neliecināja, ka cars gatavotos nodot pakļautos novadus Magnusam, bet pat pastiprināja Krievijas administrāciju ieņemtajās pilīs un novados. 

1578.gada pavasarī Magnuss atteicās no ilūzijas par Livonijas karalisti: krievi kontrolēja lielāko daļu Livonijas  uz ziemeļiem no Daugavas un nevēlējās no šīm zemēm atteikties. Tāpat arī Frederiks II nedomāja atteikties no Sāmsalas. Magnusa cerības pilnībā sagrāva Dānijas un Krievijas pamiers uz 15 gadiem, kurā Dānija atzina cara tiesības uz Livoniju, saglabājot vienīgi Sāmsalu ar nelielo Muhu salu. Magnusam atlika vienīgi daži novadi krievu kontroles zonā un Kurzemes bīskapija, kuru teritoriāli aplenca Kurzemes un Zemgales hercogiste. Lai nezaudētu arī Kurzemes bīskapiju, Magnuss atteicās no Livonijas karaļa titula, padevās Polijas – Lietuvas valdnieka Stefana Batorija aizsardzībā, pameta krievu lēņus Igaunijā un apmetās Kurzemes bīskapijas galvaspilsētā – Piltenē. 

Savlaicīgā piesliešanās Stefanam Batorijam kā vēlāk izrādījās bija viens no pareizākajiem Magnusa soļiem. Proti, Livonijas kara noslēguma posmā 1579. – 1583.gados Krievija pilnībā zaudēja savus īpašumus Livonijā. 1583.gada 18.martā Piltenē Magnuss mira kā Kurzemes bīskapijas pārvaldnieks, nerealizējis savus grandiozos plānus. 

Literatūra:

Busse, K.H. Herzog Magnus, König von Livland. Ein fürstliches lebensbild aus dem 16.Jahrhundert. Leipzig, 1871.

Lēvenbergs Z. Livonijas karalis Magnuss (Fragmenta historica). Rīga, [b.g.]

 Schiemann, T. Magnus, König von Livland. // Schiemann, T. Characterköpfe und Sittenbilder aus der baltischen Geschichte des fechszehnten Jahrhunderts. Hamburg; Mitau, 1885. S.79–102.

Zeļenkovs A. Dānijas prinča Magnusa (1540 – 1583) darbība Livonijā. Grām.: Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. Rīga, 2000. 15.-30.lpp.

Rīga © 2001. Andris Zeļenkovs, Latvijas Kara muzeja speciālists

Ievietots: 19.04.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

HISTORIA.LV