2000.gadā aprit 460 gadi kopš Dānijas prinča Magnusa dzimšanas un 430 gadi kopš Livonijas karalistes nodibināšanas. Nedz princim, nedz arī viņa lolotajai valstij nebija ilgs mūžs. Taču tā bija viena no spilgtākajām lappusēm Latvijas un Igaunijas vēsturē. 16.gadsimta Livonijas kara cīņu apstākļos kāds dāņu princis loloja un centās piepildīt domu par valsts izveidi, kas viņa varā vienotu agrāko Livonijas konfederāciju vienā valstī.

Dānijas princi Magnusu latviešu historiogrāfijā vērtē ļoti dažādi un pretrunīgi. Viņa tēls tiek rādīts no savtīga, nodevīga nelieša un plānprātiņa, kas nespēj adekvāti uztvert realitāti[1], un personas, kurai “rūpēja tikai palielināt paša īpašumus un ienākumus”[2], līdz pat cēlam un nesavtīgam politiķim[3]. 16.gadsimta vidus bija visai pretrunīgs laikmets, kad mainījās dzīves priekšstati, plosījās reliģiskie konflikti, tika apgūti iepriekš veiktie Lielie ģeogrāfiskie atklājumi, uzplauka humānisms un zinātnes. Magnuss ir šī laikmeta pārstāvis, kas Latvijā un Igaunijā vēlējās dibināt savu valsti un savu laimi, tāpat kā Gothards Ketlers, Meklenburgas Kristofers, kā arī citi vairāk vai mazāk veiksmīgi Livonijas kungi. Galvenais ierocis cīņā par savu mērķi Magnusam bija nevis militārais spēks, bet diplomātija. No savām Livonijas valsts plāniem un cerībām Dānijas princim izdevās saglabāt tikai nelielu daļu – Kurzemes bīskapiju. Savukārt, lielāko daļu Livonijas izdevās iegūt valdniekiem, kuru rīcībā bija lielāki līdzekļi un plašākas iespējas.  

Magnuss dzimis 1540.gada 26.augustā[4] kā Dānijas un Norvēģijas karaļa Kristiana III un Saksijas–Lauenburgas princeses Dorotejas otrais dēls[5]. Savu vārdu jaunais Oldenburgu dinastijas princis ieguva par godu savam vectēvam no mātes puses – Saksijas-Lauenburgas hercogam Magnusam. 1557.-1559.gadā princis Magnuss dzīvoja galvenokārt Saksijas kūrfirstu galmā pie savas māsas Annas, kas 1548.gadā bija precējusies ar Saksijas kūrfirstu Augustu, un 1559.gadā imatrikulējās Vitenbergas universitātē[6]. Magnuss tika gatavots reliģiskai karjerai, tāpēc izglītība bija tendēta teoloģiski.

1559.gada 1.janvārī mira Magnusa tēvs karalis Kristians III un par karali kļuva vecākais brālis Frederiks II. Pēc mirušā karaļa testamenta Frederikam II bija jāiedala saviem jaunākajiem brāļiem Magnusam un Johanam zemes Holšteinā un Šlēzvigā. No šī laika Magnuss ieguva tiesības uz Holšteinas, Šlēzvigas, Stormarnas un Ditmarsenas hercoga titulu. Tā kā Frederiks II gribēja lai brāļa tituls paliktu vienīgi skanīgs nosaukums, proti, izvairīties no kroņa zemju sadalīšanas, viņš pastiprināti turpināja tēva iesāktās sarunas par Magnusa iecelšanu kāda Svētās Romas impērijas bīskapa katedrā. Magnusa pārcelšana uz attālāku nostūri novērstu arī iespējamās opozīcijas pulcēšanos Dānijā ap troņmantnieku Magnusu. Jau no Kristiana III valdīšanas laika tika vestas sarunas un izskatīti piedāvājumi par Magnusa kandidatūru uz bīskapa vietu Šlēzvigā, Hildesheimā, koadjutora vietu Lībekas bīskapijā, Rīgas un Brēmenes arhibīskapijās[7], un visbeidzot Sāmsalas - Vīkas bīskapijā. Tas nebūt nebija viena paša Frederika lēmums. Magnuss arī bija ieinteresēts kļūt par impērijas firstu un par relatīvi suverēnu valdnieku, turklāt tas deva iespēju veikt savas garīgās valsts sekularizāciju, radot savu valsti un kļūstot par laicīgu valdnieku. Tāpēc jau 1559.gada 31.augustā Magnuss paziņoja par atteikšanos no savas mantojuma daļas Šlēzvigā un citās Dānijas kroņa zemēs, ja karalis Frederiks II panāks Magnusa ievēlēšanu par Sāmsalas – Vīkas (Sāremā – Lēnemā) bīskapu[8].  

Sākoties Livonijas karam 1558.gada janvārī Livonijas konfederācija cīņā ar Krieviju demonstrēja gan militāro, gan iekšpolitisko nevarīgumu[9]. Rezultātā gan Livonijas tuvākie, gan tālākie kaimiņi piedāvāja savu protekciju Livonijas zemēm, arī paši Livonijas zemes kungi meklēja atbalstu pie kaimiņvalstu valdniekiem. Pretenzijas uz aizbildniecību pār plašākiem vai mazākiem Livonijas novadiem izrādīja gan Zviedrijas karalis Gustavs I Vāsa, gan Somijas hercogs Juhans[10], gan Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds II Augusts[11], gan arī Dānijas karalis Kristians III[12].

1558.gada vasarā Dānijā ieradās virkne Livonijas zemes kungu sūtniecību, kas uz dažādiem noteikumiem mēģināja panākt Dānijas atbalstu pret krievu iebrukumu. Jūlijā no Livonijas uz Dāniju devās gan Tartu (Tērbatas) bīskapa Hermaņa II[13], gan Sāmsalas – Vīkas un Kurzemes bīskapa Johana fon Minhauzena[14], gan Tallinas (Rēveles) pilsētas pārstāvju[15], gan Livonijas ordeņa mestra Vilhelma fon Firstenberga un koadjutora Gotharda Ketlera sūtņi[16]. Abu bīskapu sūtņi par Dānijas karaļa palīdzību solīja par saviem koadjutoriem iecelt karaļa Kristiana III otro dēlu Magnusu. Uzreiz jānorāda, ka Dānijas stratēģiskie mērķi Livonijā bija nosprausti rēķinoties ar Krieviju, ar kuru Kristians III nekādā gadījumā nevēlējās sabojāt attiecības, nemaz nerunājot par karošanu.

Sarunas un arī saistības ar Tartu bīskapiju nevarēja būt produktīvas Dānijas neieinteresētības dēļ, jo Tartu bīskapijas finansiālās saistības ar Krieviju bija Livonijas kara “casus belli”. Tātad Tartu bija viens no primārajiem Krievijas militārās ekspansijas mērķiem, ko arī apliecināja krievu 1558.gada jūlijā veiktā Tartu ieņemšana. Pat ja Kristians III spētu novienoties ar Ivanu IV Bargo par Tartu bīskapijas atbrīvošanu un Dānijas protektorātu šajā bīskapijā, tad Kristianam III nebūtu izdevīgi segt Tartu bīskapijas meslu parādus par vairāk kā 50 gadiem, kā arī maksāt meslus turpmāk. No mesliem Krievija noteikti neatteiktos. Pie kam, kopš 1554.gadā Tartu bīskaps atzina meslu saistības ar Krieviju, caram bija teorētiski pamats uzskatīt Tartu bīskapiju par vasaļvalsti.

Kā atbilde uz Livonijas ordeņa sūtniecību, bija Kristiana III sūtņu ierašanās Rīgā 1558.gada decembrī[17]. Dānijas karalis 26.septembra instrukcijā saviem sūtņiem bija norādījis, ka jāpanāk vienīgi Livonijas ordeņa mestra Vilhelma fon Firstenberga atteikšanās no Tallinas un Ziemeļigaunijas novadiem – Harjumā un Virumā, piesolot par tiem 50 000 dālderu. Attiecībā uz vispārīgo Dānijas protekciju pār ordeni, sūtņiem tika dots norādījums izvairīties no šādām sarunām, atsaucoties uz pilnvaru trūkumu[18]. Savukārt ordeņa mestrs V.fon Firstenbergs 1559.gada 1.janvārī sagatavoja projektu, kurā tika paredzēts, ka Livonijas ordenis atsakās Dānijai par labu no Ziemeļigaunijas - Harjumā, Virumā, Jerves novadiem, ieskaitot Tallinu, Rakveri (Wesenberg), Narvu (Narwa), Vasknarvu (Neuschloss), Tolsi (Tolsburg), Paidi (Weissenstein), ja Dānija ņem savā aizsardzībā pret krieviem visas Livonijas ordeņa zemes un Rīgas arhibīskapiju[19]. Tā kā sūtņiem nebija dotas pilnvaras vest sarunas par protekciju, tad arī izpalika projekta apspriešana. Būtībā tas bija piedāvājums uzsākt karu ar Krieviju, jo tā ar Tartu vien neapmierinātos. Ordenis piedāvāja Dānijas karalim novadus, kas jau bija krievu rokās (Igaunijas ziemeļaustrumu daļā), tātad, kuri  būtu jāatkaro.

Pēc sarunām Rīgā, Dānijas sūtņi devās pie Krievijas cara. Krievijas – Dānijas 1559.gada pavasara sarunu vienīgais pozitīvais sasniegums bija dāņu sūtņu panāktais pamiers Livonijā, proti, Krievija garantēja karadarbības pārtraukšanu pret Livonijas konfederāciju no 1559.gada maija līdz novembrim. Šajā laikā mestram vai mestra sūtņiem būtu jāierodas pie Ivana IV un jālūdz žēlastība[20]. Krievu diplomāts I.Viskovatijs pilnībā noraidīja jebkādas Dānijas pretenzijas uz Ziemeļigauniju, nemaz nerunājot par Livonijas atstāšanu[21].

V.Firstenberga uz Dānijas protekciju orientētā politika nevainagojās panākumiem. Tāpēc arvien lielāku ietekmi Livonijas ordenī ieguva Polijas-Lietuvas protekcijas piekritēji ar mestra koadjutoru Gothardu Ketleru priekšgalā. Pārsvaru guva pēdējie, par mestru tika iecelts Ketlers un jau 1559.gada 31.augustā Livonijas ordenis nodevās Polijas-Lietuvas valdnieka Sigismunda II Augusta protekcijā. Septembrī Polijas – Lietuvas aizbildniecībā stājās arī Rīgas arhibīskaps Vilhelms.[22]  

Abpusēji ieinteresētākas un produktīvākas bija Dānijas un Sāmsalas - Vīkas bīskapijas sūtņu sarunas. 1558.gada 27.jūlijā uz Dāniju devās Sāmsalas - Vīkas bīskapa Johana fon Minhauzena sūtniecība ar viņa brāli Kristofu fon Minhauzenu priekšgalā[23]. Sāmsalas – Vīkas bīskaps ar sava brāļa starpniecību Kristianam III piedāvāja iecelt par bīskapijas koadjutoru un tātad nākošo Sāmsalas - Vīkas bīskapu karaļa dēlu princi Magnusu tajā gadījumā ja Dānija uzņemtos protekciju pār bīskapiju.

1559.gada jūlijā pie jaunā karaļa Frederika II ieradās kārtējā Sāmsalas – Vīkas bīskapijas sūtniecība, kas 12.jūnijā bija saņēmusi instrukciju no bīskapa Johana un bīskapijas domkapitula dompropsta Arnolda fon Fītinghofa panākt Dānijas aizsardzību, neuzņemoties nekādas bīskapijas saistības[24]. Tūlīt pēc šīs vizītes Dānijā ieradās jauna Sāmsalas – Vīkas bīskapa sūtniecība ar K.Minhauzenu priekšgalā. Tā kā Dānija nebija pieņēmusi priekšlikumu aizsargāt Sāmsalas – Vīkas bīskapiju bez noteiktām bīskapijas saistībām, bīskapijas sūtņi noslēdza līgumu uz Dānijai izdevīgākiem noteikumiem. 1559.gada 26.septembrī starp Dānijas karali Frederiku II un Sāmsalas – Vīkas bīskapa Johana pārstāvi K.Minhauzenu tika noslēgts Nīborgas traktāts[25]. Tā pirmā daļa paredzēja Sāmsalas – Vīkas bīskapijas nonākšanu Dānijas karaļa pakļautībā, dodot tiesības Dānijas karalim pārvaldīt bīskapiju bīskapu “sedes vacant” laikā, kā arī iecelt Sāmsalas -Vīkas bīskapu. Otrā līguma daļa paralēli oficiālajam līgumam paredzēja bīskapa katedras un īpašumu nodošanu hercogam Magnusam, kā arī 30 000 dālderu samaksu bīskapam Johanam. Dānijas karalim Frederikam II šī summa būtu jānomaksā divu gadu laikā pēc traktāta realizācijas un domkapitula veiktās Magnusa ievēlēšanas par Sāmsalas – Vīkas bīskapu[26].  Magnusa atzīšanu par Sāmsalas – Vīkas bīskapu, Frederiks II atklāti deklamēja vēstulē Sāmsalas – Vīkas bīskapijas garīgajam senjoram – Rīgas arhibīskapam Brandenburgas Vilhelmam jau 1559.gada 9.decembrī[27].

Pēc Nīborgas traktāta noslēgšanas Frederiks II deva pavēli sagatavot 3 kuģus, kam būtu jānogādā Sāmsalā Magnusu kopā ar 300 landsknehtiem. Magnuss ar lielu entuziasmu un aktivitāti ķērās pie ekspedīcijas sagatavošanas, pats personīgi Kopenhāgenā uzraudzīja kuģubūvi un sagatavošanu, kā arī steidzināja ekspedīcijas gatavošanās procesu. 1559.gada 10.decembrī Magnuss parakstīja galīgo aktu par atteikšanos no mantojuma daļas Šlēzvigā, Holšteinā u.c., kad arī saņēma no Frederika II 7000 dālderu, kas bija paredzēti galvenokārt algu izmaksām knehtiem Sāmsalā - Kuresāres (Arensburg) pilī, kas skaitījās jau Dānijas karaļa dienestā[28]. Laika apstākļu dēļ brauciens no Dānijas līdz Sāmsalai bija ilgstošs. 1560.gada februārī Magnuss ieradās Gotlandē, kur bija spiests aizkavēties uz 6 nedēļām. Sāmsalā viņš ieradās tikai aprīļa vidū[29]. Magnusu pavadīja 400 landsknehtu un svīta, kas sastāvēja no jauniem dāņu muižniekiem un Frederika II nozīmētajiem padomniekiem.

Kuresārē Magnusu sagaidīja bīskaps Johans kopā ar bīskapijas domkapitulu un nodeva prinča rīcībā bīskapa Kuresāres pili. 1560.gada 13.maijā bīskaps Johans svinīgi atteicās no bīskapa amata un domkapituls par Sāmsalas – Vīkas bīskapu ievēlēja Magnusu[30]. Saistības ar Johanu fon Minhauzenu sakarā ar Sāmsalas – Vīkas bīskapiju tika nokārtotas 1560.gada 16.jūnijā samaksājot 15 000 dālderu un pilnībā – 1562.gada 8.jūlijā samaksājot pārējo summu[31].

Ieradies Sāmsalā Magnuss nekavējoties ķērās arī pie Johana fon Minhauzena otras bīskapijas iegādes. Kurzemes bīskapija pārvaldes ziņā bija cieši saistīta ar Sāmsalas – Vīkas bīskapiju: 1) Kurzemes bīskaps Johans no 1541.gada būdams arī Sāmsalas - Vīkas bīskaps rezidēja galvenokārt Sāmsalā; 2) Kurzemes bīskapijas amatpersonas un muižniecība bija gan radnieciski, gan politiski saistīti ar Sāmsalas – Vīkas bīskapijas muižniecību un amatpersonām (piemēram, Kurzemes bīskapa koadjutors un domkapitula dompropsts Ulrihs fon Bērs bija Sāmsalas – Vīkas bīskapijas Vīkas fogta Dītriha fon Bēra dēls[32]). Tāpēc vienoties nenācās grūti. Tā kā J.fon Minhauzens vairs nepretendēja uz Kurzemes bīskapiju, Magnuss 1560.gada maijā Kurzemes bīskapa tiesības atpirka no koadjutora U.Bēra, kuram saskaņā ar kanoniskajām tiesībām pēc bīskapa nāves vai atteikšanās būtu jākļūst par jauno Kurzemes bīskapu. Ulrihs fon Bērs šajā darījumā ieguva 9200 dālderu, ko izmaksāja Frederiks II, un plašus zemes īpašumus Kurzemes bīskapijā (bijušo domkapitula Ēdoles (Edwahlen) pili ar novadu, Zlēku (Schleck) muižu u.c.), ko izlēņoja pats Magnuss[33]. Jau 1560.gada 20.maijā Magnuss sevi dēvē - “No Dieva žēlastības Sāmsalas, Vīkas un Kurzemes bīskaps” (Von Gottes Gnaden Bischoff der Stiffte Osell, Wieck und Churlandt)[34].

Uzreiz pēc nostiprināšanās Sāmsala-Vīkas un Kurzemes bīskapijās Magnuss vērsa savu diplomātisko ofensīvu uz Livonijas ordeņa īpašumiem Sāmsalā un Tallinu. Rezultātā, Magnuss īsā laikā (1560.g.) nokārtoja Livonijas ordeņa Māsilinnas (Soneburg) pils un fogtijas (Sāmsalā) pārņemšanu no ordeņa fogta Heinriha fon Vulfa - Lidinghauzena[35], kas to izdarīja separāti rīkojoties bez mestra akcepta, kā arī Tallinas bīskapa tiesību un īpašumu iegādi no apostazējušā bīskapa Morica fon Vrangela[36]. Savam titulam Magnuss varēja pievienot vārdus “administrator des Stiftes Revel”[37]. Magnuss par savas diplomātijas svarīgu mērķi izvirzīja panākt Tallinas pilsētas pakļaušanos. Princis turpināja sava tēva Kristiana III 1558.gada vasarā uzsāktās sarunas ar Tallinu. Taču Dānijas piekritēju skaits Tallinā bija mazinājies un jau 1561.gada jūnijā pilsēta nodevās Zviedrijas karaļa aizsardzībā[38].

Dānijas princim Magnusam un viņa brālim Dānijas karalim Frederikam II bija atšķirīgas intereses Livonijā. Frederiks II gribēja, lai Magnuss būtu viņa ārpolitikas ierocis Livonijā – paklausīgs vietvaldis. Savukārt, Magnuss gribēja būt autonoms un patstāvīgs valdnieks, kuram Dānijas karalis kalpotu kā politiskā aizmugure (līdzīgi kā Livonijas firstu un Svētās Romas impērijas imperatora attiecības viduslaikos).

Sākotnēji Magnusam izdevās būt par “dāņu politikas” Livonijā svarīgāko balstu. Pieņēmis Sāmsalas – Vīkas bīskapijas pārvaldi, princis organizēja Kurzemes un Tallinas bīskapiju iegādi, ordeņa Māsilinnas fogtijas pakļaušanos, kā arī aicināja padoties Tallinas pilsētu.  Katra Magnusa solis tika veikts Dānijas karaļa vārdā un garantējot karaļa aizsardzību pret ienaidniekiem. Taču būtībā Dānijas karaļa protektorātā Magnuss centās likt pamatus savai valstij.

Jau pats Magnusa ierašanās fakts izsauca Livonijas ordeņa mestra Gotharda Ketlera neapmierinātību[39], ko pastiprināja Magnusa politiskās aktivitātes ordeņa ietekmes sfērā. Triju bīskapiju pārvaldes koncentrācija vienas personas rokās absolūti neatbilda ordeņa mestra tieksmēm saglabāt dominējošo lomu Livonijā. Bet pēc separātas Māsilinnas fogtijas nonākšanas Magnusa rokās, Dānijas prinča un ordeņa mestra G.Ketlera konflikts draudēja izvērsties karā. Livonijas ordenis 1559.gada 31.augustā bija nodevies Polijas karaļa un Lietuvas dižkunigaiša Sigismunda II Augusta aizsardzībā, tāpēc jebkura Magnusa rīcība, kas aizskartu mestra intereses varēja novest arī pie Magnusa un Polijas – Lietuvas valdnieka konflikta un pat kara. Magnusa – Ketlera konflikts bija pilnīgi pretējs Dānijas interesēm. Frederikam II bija svarīgi saglabāt mieru ar Livonijas ordeni, ar kuru jau kopš 1558.gada tika vestas sarunas par daļas ordeņa zemju nodošanu Dānijas pārvaldē. Lai arī ordenis bija nodevies Polijas - Lietuvas protektorātā, Frederiks II cerēja panākt ordeņa piekrišanu dāņu aneksijai Ziemeļigaunijā. Jau 1560.gada 28.jūnijā vēstulē Magnusam, Frederiks II pauda savu neapmierinātību ar Magnusa pārsteidzīgo rīcību pret ordeni Māsilinnā un Tallinā[40]. Ar Rīgas arhibīskapa Brandenburgas Vilhelma un viņa koadjutora Meklenburgas Kristofera starpniecību Pērnavas landtāga laikā 1560.gada 6.augustā Magnuss noslēdza pamieru ar mestru[41]: Ketlers sniedza Magnusam rīcības brīvību Tallinā, kā arī apsolīja atdot Padises (Padis) klosteri Ziemeļigaunijā, par ko Magnusam jāatbrīvo okupētās ordeņa pilis Sāmsalā – Māsilinnu un Peidi (Peude).

Tomēr Magnusa un Ketlera domstarpības netika atrisinātas un jau 1560.gada augustā draudēja izcelties jauns militārs konflikts starp hercogu Magnusu un mestru, par ko raksta Rīgas arhibīskaps Vilhelms vēstulē Meklenburgas hercogam Albrehtam 1560.gada 21.augustā[42].

Magnusu neapmierināja Frederika II nogaidošā nostāja attiecībā uz ordeni, kas visādi kavēja prinča politisko darbību. Magnuss nevēlējās gaidīt uz Dānijas karaļa ilgtermiņa diplomātisko spēli, un gribēja panākt respektu no ordeņa puses nekavējoties. Lai attaisnotu savu rīcību Frederika II acīs, Magnuss nosūtīja pie karaļa savu sekretāru Hermanu Šneideru. Nedz sekretāra, nedz Tallinas bīskapijas domkapitula aizstāvība nemīkstināja Frederika II kritisko nostāju pret brāli. Krīze Dānijas karaļa un Magnusa attiecībās nonāca tiktāl, ka Frederiks II apdomāja Magnusam liegt jebkādu atbalstu no Dānijas puses vai pat panākt Magnusa atteikšanos no Livonijas, pārceļot brāli uz Hildesheimas bīskapiju[43]. Brāļu attiecību saspīlējums sakrita ar draudīgu situāciju Livonijā. 1560.gada rudenī Ziemeļigaunijā, tajā skaitā Magnusa pārvaldītajā Vīkas novadā, uzliesmoja zemnieku nemieri. 13.oktobrī un arī vēlāk Magnuss rakstīja par tiem Frederikam II un lūdza palīdzību[44]. Taču Frederiks II atteicās sniegt atbalstu.  

Zemnieku nemieru un krievu militāro operāciju gaisotnē bez Dānijas atbalsta palikušais Magnuss 1561.gada sākumā atstāja savu Sāmsalas rezidenci Kuresāri un martā ar ievērojamu svītu ieradās Dānijā. Ar mātes Dānijas karalienes – atraitnes Dorotejas starpniecību tika panākts brāļu izlīgums, kas pilnībā noformēja Sāmsalas – Vīkas, Kurzemes bīskapa un Rēveles bīskapijas administratora  Magnusa attiecības ar Dānijas karaļtroni. 1561.gada 4.jūnijā Magnusa un Frederika II parakstītais akts pilnībā likvidēja Magnusa sākotnējo autonomiju Livonijā. Magnusam tika aizliegts slēgt līgumus bez Dānijas karaļa akcepta, turklāt Magnusa rīcību ierobežoja arī karaļa ieceltais štathalters. Frederiks II pilnībā noliedza dāņu Livonijas īpašumu sekularizāciju un aizliedza brālim precēties bez karaļa akcepta. Magnusa atteikšanās no rīcības brīvības bija cena par finansiālo atbalstu no Dānijas (3000 dālderu pabalsts, kā arī 1000 dālderu aizdevums)[45] un noturēšanos Livonijā vispār. 1561.gada vasarā Magnuss atgriezās no Kopenhāgenas Kuresārē un dzimtenē vairs nekad neatgriezās.  

Lai izlīdzinātu savu Livonijas īpašumu robežas, Dānijas karalis instruēja savu štathalteru Dītrihu fon Bēru panākt Kurzemes bīskapijas apmaiņu pret ordeņa Māsilinas pili Sāmsalā[46]. Šajā maiņā bija ieinteresēts arī G.Ketlers, kuram 1561.gada 28.novembra padošanās līgumā to garantēja Polijas – Lietuvas karalis[47]. Magnuss 1561./1562.gada ziemā pārcēlās no Kuresāres uz Kurzemes bīskapiju, kur uzturējās Embūtē (Amboten), Piltenē (Pilten), Cīravā (Zirau) u.c.[48], un nepiekrita maiņas priekšlikumiem.  

Jau 1561.gada 15.jūnijā Polijas – Lietuvas valdnieks Sigismunds II aicināja Magnusu uz kopīgu karadarbību pret zviedriem un krieviem[49]. Magnuss tikai nesen bija spiests atteikties no patstāvīgas politikas par labu Frederikam II, tāpēc nepieņēma šo priekšlikumu, kas bija klajā pretrunā ar Dānijas karaļa interesēm. Proti, Frederikam II bija vitāli svarīgs miers ar Krieviju, bet sadarbība ar Poliju – Lietuvu garantētu dāņu – krievu labo attiecību sabrukumu. 1562.gada 7.augustā dāņu diplomāti veiksmīgi noslēdza Možaiskas līgumu ar Ivanu IV Bargo, kurā Krievija atzina Dānijas tiesības uz īpašumiem Igaunijā, Sāmsalā un Kurzemē. Līgums arī paredzēja kopīgu Dānijas un Krievijas rīcību pret Poliju – Lietuvu un Zviedriju[50], taču Dānijas un Sigismunda II Augusta attiecības nepārauga karā. Gan Dānija, gan Polija – Lietuva bija ieinteresēta sadarbībā: abām bija kopīgs konkurents - Zviedrija.  

Neskatoties uz Dānijas diplomātiskajiem panākumiem pie Krievijas cara, 1563.gadā Dānijas un līdz ar to Magnusa pozīcijas Livonijā sāka svārstīties. Līdz ar Zviedrijas – Dānijas Septiņgadu karu (1563. – 1570.) 1563.gada vasarā zviedri uzsāka ofensīvu pret dāņu Vīkas novadu. 7.augustā pēc desmit dienu aplenkuma zviedri ieņēma dāņu Igaunijas kontinentālo īpašumu centru Hāpsalu (Hapsal), vēlāk arī Lihulas (Leal) u.c. dāņu pilis[51]. No Dānijas rokām izslīdēja visi Igaunijas kontinentālie īpašumi, ko Frederikam II bija pakļāvis Magnuss. Rezultātā uz 1563.gada beigām dāņu pārvaldē palika vienīgi Sāmsala, Hījumā (Dago sala), kā arī Kurzemes bīskapija.  

Frederika II ārpolitika attiecībā uz Krieviju nenesa cerētos augļus, kā to pierādīja 1567.gada 16.februāra Maskavas līgums starp Krieviju un Zviedriju, kurā Ivans IV par Zviedrijas īpašumu atzina agrākos Dānijas īpašumus Vīkā[52]. Šajā laikā Magnuss saņēma vāju atbalstu no Dānijas. Princis nomināli saglabāja padevību Dānijas kronim un regulāri atskaitījās par savu darbību, taču arvien vairāk attālinājās no dzimtenes. Frederika II politika nesa zaudējumus Magnusam un ierobežoja viņa rīcībspēju. Tāpēc princis nolēma rīkoties patstāvīgi un 1566.-1567.gadā veda sarunas ar Polijas – Lietuvas valdnieku. Magnuss Sigismundam II Augustam lūdza viņa māsas Annas roku un piedāvāja sadarbību. Taču princis kā pūru prasīja visu Livoniju, tāpēc sarunas nevainagojās panākumiem[53].  

Magnusa alianses projekts ar Poliju – Lietuvu nerealizējās, bet 1569.gadā uzsāktās sarunas ar Krieviju bija veiksmīgākas. Jau sākot no 1568.gada rudens periodiski notika Dānijas – Zviedrijas miera sarunas, kas draudēja juridiski noformēt Magnusa pārvaldīto īpašumu samazināšanu. Tādēļ 1569.gadā princis stājās kontaktos ar Ivanu IV Bargo[54].  

Magnuss nebija iniciators sadarbībai ar Krieviju. Proti, jau agrāk cars Ivans IV Bargais kopā ar saviem Livonijas vācu padomniekiem Johanu Taubi un Elertu Krūzi plānoja izveidot autonomu Livoniju Krievijas protektorātā[55]. Sākotnēji projektam kā caram padotu Livonijas valdnieku gribēja piesaistīt bijušos Livonijas ordeņa mestrus V. fon Firstenbergu un G.Ketleru[56]. Un tikai pēc Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda Ketlera atteikšanās, 1569.gada aprīlī J.Taube un E.Krūze kā Ivana IV pārstāvji stājās kontaktos ar Magnusu. Ivans IV Bargais piedāvāja izveidot visu Livoniju par Krievijas vasaļvalsti (tajā skaitā arī tos novadus, ko krievi pakļaus nākotnē), par kuras valdnieku kļūtu Magnuss. Princim radās iespēja atbrīvoties no Dānijas aizbildniecības. Magnuss pieņēma sūtņu priekšlikumu nesazinājies ar Dānijas karali; Frederiks II tika informēts par sarunām 1569.gada 6.jūlija vēstulē – tikai pēc tam, kad Magnuss jau bija pieņēmis cara priekšlikumus. 1569.gada rudenī Magnuss sūtīja uz Maskavu sūtniecību ar Vīkas fogtu K.Aderkasu, hofmaršalu T.Vrangelu un savu kancleru K.Burmeisteru priekšgalā[57]. Bet jau 1570.gada vasarā Magnuss pats ieradās Maskavā pie cara.  

Sarunu rezultātā 1570.gada augustā Magnuss tika pasludināts par Livonijas karali un stājās laulībā ar Ivana IV Bargā radinieci Eifimiju Vladimirovnu[58], kurai pūrā cars solīja dot piecas mucas zelta[59]. Par godu svinībām cars atlaida Krievijā esošos gūstekņus no Livonijas. Livonijas karalistei tika garantēta ticības brīvība, agrākās tiesības un privilēģijas, kā arī brīva tirdzniecība Krievijā bez muitām un nodevām. Savukārt, Livonijas karalistei bija jānodrošina brīvs ārzemju tirgotāju un amatnieku tranzīts caur Livoniju. Magnuss arī uzņēmās cara karaspēkam piegādāt 2000 karavīru, kurus karagājiena laikā uzturētu pats cars[60].  

Lai arī Livonijas karaliste bija teorētiski Dānijas – Krievijas kopprojekts, kurā abas solīja ieguldīt savas kontroles apgabalus Livonijā, reāli Magnuss mēģināja atbrīvoties no ciešajām saistībām ar Dāniju, ko arī juridiski veica kļūstot par Krievijas cara vasali (goldovņiku). Tiesa, par katru savas diplomātijas soli Magnuss informēja Frederiku II, taču tikai pēc tam, kad tas jau bija izdarīts.  

Sniedzot plašas privilēģijas Magnusam un viņa karalistei, Ivans IV cerēja, ka Magnusa un arī Krievijas pakļautībā nonāks plašas teritorijas Livonijā. Taču pēc nesekmīga Magnusa vadītā Tallinas aplenkuma (1570.g.augusts - 1571.g.marts) gan Ivana IV, gan Magnusa, gan citu Livonijas karalistes piekritēju entuziasms apsīka. Proti, Livonijas iedzīvotāji Livonijas karalistes projektu uztvēra skeptiski. 1571.gadā plaisu Livonijas karalistes projektā iecirta arī paša projekta iniciatoru J.Taubes un E.Krūzes pāriešana Lietuvas – Polijas dienestā[61], kā arī Magnusa vasaļa Reinholda fon Rozena nodevība Tartu.. Pēc Magnusa karavadoņa R.Rozena organizētā neveiksmīgā dumpja Tartu ar mērķi sagrābt pilsētu savā varā[62], Magnuss paredzēja, ka cara represijas varētu skart arī viņu, un pameta cara izlēņoto Peltsamā (Oberpahlen) pili un pārcēlās uz Kuresāri. Tomēr konflikts starp caru un Magnusu neizcēlās.  

Situācija uzlabojās 1572./1573.gada ziemā, kad krievu un Magnusa spēku veiksmīgo operāciju laikā tika ieņemtas vairākas pilis Igaunijā. 1573.gada pavasarī Novgorodā tika nostiprinātas Magnusa un Krievijas attiecības. Proti, bija mirusi Magnusa sieva Eifimija, un tika atjaunota Ivana IV matrimonālā alianse ar Magnusu, kurš 12.aprīlī apprecēja nelaiķes māsu Mariju Vladimirovnu[63]. Neskatoties uz attiecību renovāciju, Ivans Bargais kavējās ar līguma izpildi un nodeva tiešā Magnusa pārvaldē tikai dažas pilis (Karksi (Karkus), Peltsamā u.c.)[64], kā arī neizmaksāja solīto pūra naudu. Šaurie īpašumi un finansiālais iztrūkums lielā mērā ierobežoja Magnusa rīcībspēju.  

Šajā laikā Magnuss pilnībā atteicās no sadarbības ar Dāniju, kas tāpat kā Ivans IV vairījās no solījumu izpildes. Dāņu štathalters neizlaida no savas kontroles Frederika II īpašumus, kas teorētiski skaitījās Magnusa Livonijas karalistē. Tāpat arī 1575.gada akcijas Vīkā štathalters Klauss fon Ungerns veica Dānijas karaļa un nevis Livonijas karaļa vārdā[65], turklāt nevien pret zviedriem, bet arī pret Magnusa sabiedrotajiem – krieviem. 1575.gada vasarā Ivana IV pārmetums Frederika II sūtnim, ka Dānija nav atdevusi Magnusam visas zemes, ko solīja pēc Livonijas projekta[66], pilnībā apliecina faktu, ka Magnuss nekontrolēja agrāko Sāmsalas – Vīkas bīskapiju un tā bija kļuvusi par Dānijas sastāvdaļu..  

Neskatoties uz grūtībām un šķēršļiem Magnuss izmisīgi turpināja savu valsts izveides plānu realizāciju un 1575.gada pavasarī viņam izdevās pakļaut Helmes (Helmet), Ērģemes (Ermes), Ungurpils (Pürkeln), Vecsalacas (Salis), Rūjienas (Rujen) novadus, no kuriem pēdējo drīz zaudēja. 1576.gada rudenī Magnuss panāca arī Limbažu (Lemsal) padošanos.  

1576.gada sākumā krievu kontrolē bija nonākusi Vīka, bet Ivans IV nesteidzās to nodot Magnusa pārvaldē. Tā kā Krievijas cars ignorēja Magnusa prasības, Livonijas karalis stājās kontaktos ar Poliju – Lietuvu (no 1569.g. – Žečpospolita).  

Livonijas karalistes projekts gan primāri bija vērsts pret Zviedriju, tomēr bija pilnīgā pretrunā arī ar Polijas – Lietuvas interesēm. Krievijas un Magnusa darbība poļu – lietuviešu kontrolētajās zemēs nostādīja Magnusu un Poliju – Lietuvu krasu ienaidnieku pozīcijās. Taču tajā mirklī, kad Magnusam bija līdz šim lielākie panākumi poļu pārvaldītajās zemēs un viņa kontrolē atradās plaši pilsnovadi Ziemeļlatvijā un Dienvidigaunijā, Livonijas karalis stājās kontaktos ar Žečpospolitu. 1576.gada beigās Magnuss solīja par Polijas – Lietuvas atbalstu nodot pakļautībā karalim Stefanam Batorijam Livonijas karaļa kontrolētās zemes. Par Magnusa piedāvājumu karaļa pārstāvim J.Hodkevičam 1576.gada 24.oktobrī vēstulē rakstīja starpnieki – poļu virsnieki K.Mlodavskis un A.Podvinskis[67]. Tālāk sarunas ar karali Stefanu Batoriju turpinājās ar Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda Ketlera starpniecību[68]. Taču arī šīs sarunas nenoslēdzās ar vienošanos un tās pārrāva Ivana IV Livonijas karagājiena fonā notiekošie Livonijas karaļa panākumi poļu kontrolētajās pilīs, kuras padzina poļu garnizonus un labprātīgi padevās Magnusam.  

Neskatoties uz to, ka cars bija informēts par Magnusa kontaktiem ar karali Stefanu, 1577.gada sākuma Pleskavas sarunās Magnuss panāca attiecību uzlabošanos ar caru. Tika noslēgts Pleskavas līgums, ar kuru Ivans IV apstiprināja visas agrākās Magnusa tiesības uz zemēm Livonijā, atskaitot tās zemes, kas atradās uz D un A no Gaujas (Aa) upes[69].  

1577.gada vasarā Ivans IV uzsāka plašas militārās operācijas Polijas – Lietuvas kontroles novados Livonijā. Krievijas cara uzbrukumu gaisotnē Magnuss proklamēja uzsaukumu Livonijas piļu un pilsētu aizstāvjiem, kurā aicināja padoties, kas tos pasargātu no Krievijas cara karapulkiem. Tā Livonijas karalim Magnusam padevās Krustpils (Kreuzburg), Koknese (Kokenhusen), Ērgļi (Erlaa), Valmiera (Wolmar), Piebalga (Pebalg), Ļaudona (Laudon), Bērzaune (Bersohn), Suntaži (Sunzel), Nītaure (Nitau), Aizkraukle (Ascheraden), Lielvārde (Lennewarden), Mālpils (Lemburg), Cēsis (Wenden) u.c.[70] Piļu un pilsētu iemītnieki padzina poļu – lietuviešu garnizonus un pieņēma Magnusu kā savu karali. Magnuss kā Ivana IV vasalis ziņoja savam senjoram par šo piļu ieņemšanu kā jau par notikušu faktu[71]. Cars bija neapmierināts par Magnusa neatkarīgo darbību. Lai gan arī visas Magnusa pilis atzina caru kā savu virsvaldnieku un ielaida cara karaspēku, Ivans IV uztvēra visus to iemītniekus par ienaidniekiem. Piemēram, ieradies Ērgļu pilī cars 28.augustā lika nogalināt 12 muižniekus, kā arī citus pils iemītniekus, neņemdams vērā, ka pils garnizons caram vārtus bija nekavējoties atvēris[72]. Ivans IV vainoja Magnusu Pleskavas līguma pārkāpšanā, jo Magnuss bija rīkojies galvenokārt caram tiešā padotībā plānotajos apgabalos starp Gauju un Daugavu. 1577.gada 31.augustā Ivans IV Bargais ieradās pie Cēsu pils[73], kas nesen bija kļuvusi par Magnusa rezidenci, kur arī notika cara un Magnusa tikšanās[74]. Magnuss kā nepaklausīgs padotais tika arestēts, bet visi viņa kontrolētie valdījumi atsavināti. Līdz šim arestam Magnuss bija tik tuvu savas karalistes idejas realizācijai dzīvē, taču šoreiz viņa ‘fait accompli’[75] politika iznīcināja gandrīz visu. 1577.gada rudenī cars par izpirkuma maksu 40 000 Ungārijas guldeņu apmērā[76] atbrīvoja Magnusu un atdeva viņam lēņus, kas atradās Magnusa rokās Pleskavas līguma noslēgšanas laikā. Teorētiski tika saglabāta kādreizējā situācija, taču šoreiz Livonija bija nevis jāatkaro kopā ar sabiedrotajiem – krieviem -  no ienaidniekiem – zviedriem un poļiem, bet tā jau atradās sabiedroto – krievu – rokās. Nekas neliecināja, ka cars gatavotos nodot pakļautos novadus Magnusam, bet pat pastiprināja Krievijas administrāciju ieņemtajās pilīs un novados.  

1578.gada pavasarī Magnuss atteicās no ilūzijas par Livonijas karalisti: krievi kontrolēja lielāko daļu Livonijas  uz ziemeļiem no Daugavas un nevēlējās no šīm zemēm atteikties. Tāpat arī Frederiks II nedomāja atteikties no Sāmsalas. Magnusa cerības pilnībā sagrāva Dānijas un Krievijas pamiers uz 15 gadiem, kurā Dānija atzina cara tiesības uz Livoniju, saglabājot vienīgi Sāmsalu ar nelielo Muhu salu[77]. Magnusam atlika vienīgi daži novadi krievu kontroles zonā un Kurzemes bīskapija, kuru teritoriāli aplenca Polijas – Lietuvas karaļa vasaļa, kādreizējā Livonijas ordeņa mestra Gotharda Ketlera hercogiste. Lai nezaudētu arī Kurzemes bīskapiju, Magnuss atteicās no Livonijas karaļa titula, padevās Polijas – Lietuvas valdnieka Stefana Batorija aizsardzībā, pameta krievu lēņus Igaunijā un apmetās Kurzemes bīskapijas galvaspilsētā – Piltenē[78].  

Savlaicīgā piesliešanās Stefanam Batorijam kā vēlāk izrādījās bija viens no pareizākajiem Magnusa soļiem. Proti, Livonijas kara noslēguma posmā 1579. – 1583.gados Krievija pilnībā zaudēja savus īpašumus Livonijā un, ja Magnuss būtu saglabājis lojalitāti Krievijai, zaudētu, gan Peltsamā, ko sagrāba zviedri, gan Karksi, ko ieņēma poļi, gan iespējams arī G.Ketlera zemju ielenkto Kurzemes bīskapiju. 

 Tiesa, Magnusa saistības ar Žečpospolitu nebija viennozīmīgas. Žečpospolitas protekcija pār Magnusa Kurzemes bīskapiju nebija juridiski noformēta. Magnuss pāriedams Stefana Batorija pusē bija noslēdzis Saprašanās paktu ar Stefana Batorija pārstāvi Viļņas vojevodu Nikolaju Radzivilu, ko gan karalis, gan Žečpospolitas seims nebija ratificējis. Turklāt, Kurzemes bīskapijas muižniecība atteicās pakļauties Polijai – Lietuvai un 1582.gadā Magnuss neieradās Varšavā seimā dot vasaļa zvērestu[79]. Tāpēc juridiski Kurzemes bīskapija joprojām bija Dānijas īpašums. Jādomā, ka neierašanās seimā bija ar nodomu, un Magnuss plānoja saglabāt neatkarību un valdīt suverēnā valstī. Taču diemžēl lai arī kādi būtu Magnusa plāni tiem nebija lemts piepildīties… 1583.gada 18.martā Piltenē nesasniedzis 43 gadu vecumu vienīgais Livonijas karalis atvadījās no dzīves[80].  

Dānijas princis Magnuss bija viens no aktīvākajiem politiķiem un spilgtākajām personībām 16.gadsimta Livonijā. Taču viņa darbības novērtējums ir visai kritisks. Magnusam visvairāk pārmeta situācijas destabilizāciju Livonijas konfederācijā, nepastāvīgo politiku, kā arī sadarbību ar krieviem.  

Livonijas konfederācijas destabilizāciju izsauca Magnusa un Livonijas ordeņa mestra konkurence. Objektīvi izvērtējot Livonijas apstākļus, jāsecina, ka mestra G.Ketlera un Magnusa konflikts bija neizbēgams. Proti, Magnusa ierašanās vien bija mestram nepieņemama, jo draudēja mestram ar noteicēja pozīciju zaudēšanu Livonijas konfederācijas kungu vidū. Ketleram nebija pieņemama augstdzimušā prinča Magnusa augstprātība un arī viņa karaliskā izcelsme, jo Magnuss bija karaļa dēls, bet Ketlers – kāda Vestfālenes brīvkunga (barona) atvase. Mestru napmierināja arī triju bīskapiju pārvaldes koncentrācija vienās rokās. Magnusa un G.Ketlera konflikts, protams, kā jebkuru konfederācijas locekļu nesaskaņas krievu militāro akciju laikā ir destabilizējošs faktors. Tāpēc neapšaubāmi arī Magnusa ierašanās Livonijā ir viens no Livonijas konfederācijas iziršanas faktoriem. Izvērtējot Magnusa darbību jāņem vērā, ka prinča galvenais mērķis bija savas valsts izveide. No tā arī izrietēja arī Magnusa daudzpusējā un šķietami nepastāvīgā politika.  

Vainojot Magnusu savienībā ar Krieviju, autori nevērtē Magnusa soli no politiskā viedokļa, bet gan uztver Magnusa laikabiedru priekšstatus par krieviem un morāli ietekmējas no Livonijas kara asiņainajiem tēlojumiem. Sabiedroto attiecībās ar Krieviju bija stājušies gan Dānijas karalis Frederiks II, gan Zviedrijas karalis Eriks XIV. Šiem valdniekiem tāpat kā Magnusam aliansi ar Krieviju diktēja politiskie apsvērumi. Ir ziņas ka pēc padošanās Polijai – Lietuvai saisībā ar sadarbību sakaros ar Ivanu IV Bargo bija stājies arī pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers[81]. Neviens no kungiem neafišēja savus sakarus ar Krieviju, kas bija ļoti nepopulāri Eiropas acīs. Tāpēc arī Magnuss vēstulēs uz Eiropu taisnojas par saistību ar Ivanu IV Bargo[82].  

Balstoties uz vasaļa tiesībām, ja senjors nespēj aizsargāt vasali pret ienaidnieku, vasalis ir tiesisks meklēt sev citu senjoru, Livonijas zemes kungi, pilsētas, muižniecība, garīdzniecība bija nodevušies dažādu valdnieku protekcijā: Sāmsalas – Vīkas un Kurzemes bīskapijas un dažas ordeņa amatpersonas – Dānijas karaļa; Tallina un Ziemeļigaunija – Zviedrijas karaļa, Rīgas arhibīskapija un Livonijas ordenis, kā arī 1581.gadā Rīgas pilsēta – Polijas un Lietuvas valdnieka. Gadījumos, kad senjors nespēja sniegt palīdzību pavalstnieki bija spiesti meklēt palīdzību citur un mainīt pavalstniecību. Tā tas bija ar lielu daļu piļu un pilsētu Livonijā (Pērnava, Peltsamā, Cēsis, Limbaži u.c.), tā tas bija ar muižniecību (galvenokārt, krievu militārās ofensīvas zonā), tā tas bija ar atsevišķiem zemes kungiem (Meklenburgas Kristofu, Dānijas Magnusu). Diplomātiskās sarunas un dubulto politiku veda rinda Livonijas zemesīpašnieku. Būtībā Magnusam arī bija tiesības mainīt senjoru jau 1560.-1561.gadā kad rindā vēstuļu Magnuss lūdza palīdzību Frederikam II un tika ignorēts. Tieši Dānijas karaļa atbalsta trūkums noveda pie Ivana Bargā un Magnusa alianses. Savukārt, Ivana IV neieinteresētība noveda pie Magnusa sadarbības ar Poliju – Lietuvu.

Magnusam izdevās saglabāt tikai nelielu daļu no savas iecerētās valsts – Kurzemes bīskapiju. Ar diplomātiju izrādījās par maz, lai noturētu lielākus īpašumus. Sīvas sāncensības rezultātā Livoniju sadalīja valdnieki, kuru rīcībā atradās lielākas iespējas. Diemžēl Magnusa rīcībā nebija tādu finansiālu līdzekļu un karaspēka mobilizācijas iespēju kā Polijas – Lietuvas, Zviedrijas un Krievijas valdniekiem.