Švābe, A. Senā Kursa. Grām.: Straumes un avoti. I sējums. Rīga: A.Gulbis, 1938. 408 lpp.>45.-114.lpp.
_________________________________________________________

Pirmās chronoloģiski datējamās ziņas par kuršiem atrodam katoļu misionāru rakstos. 9.g.s. pāvesta legāts dāņu, zviedŗu un slavu zemēs bij t.s. Ziemeļu apustulis Ansgars (801.-865.g.), kam bij uzticēts gŗūtais uzdevums katolizēt Ziemeļeiropu, kas toreiz atradās ļoti stiprā pagāniskās vīkingu kultūras ietekmē. Misijas centrs bij Hamburga, kur minētais Ansgars no 831.g. bij virsbīskaps, bet no 845.g. arī Brēmenes bīskaps.[1] Cik nesekmīgs bij Ansgara darbs, redzams no tā, ka savai klosteŗa skolai Hamburgā viņam nācās dāņu audzēkņus pirkt no dreļļiem, un ka 845.g. dāņu vīkingi ieņēma un nodedzināja Hamburgu un tās katedrāli. Labāk Ansgara misionāriem neklājās arī Zviedrijā. Te Ansgars par misijas centru bij izraudzījis slaveno tirdzniecības pilsētu Birku, kas atradās uz kādas Melara ezera salas; te tika uzcelta arī pirmā zviedŗu baznīca.[2] Bet pēc Hamburgas nopostīšanas arī zviedŗi padzina savus misionārus.[3] Lai gan pēc tam Ansgaram, starp 852.-54.g. otrreiz apmeklējot Zviedriju un personīgi [46.lpp.] satiekoties ar karali Olavu, izdevās panākt viena katoļu svētnieka uzturēšanos Zviedrijā, tomēr visumā Ansgara nāves gadā 865.g. katoļu misijas panākumi Ziemeļeiropā bij loti niecīgi: 2 baznīcas dāņu pierobežā un 1 misionārs Birkā. Vēl visu 10.g.s. Zviedrija bij pagānu zeme. Arī pēc Ansgara nāves apstākļi katoļu misijai nekļuva labāki. Viņa mīļākais skolnieks un pēcnācējs amatā (865.-888.g.) Rimberts devās misijas ceļojumos uz Dāniju un Zviedriju, kā arī ap 875.g. sarakstīja kuršu senvēsturei svarīgo darbu “Vita s. Anskarii”.[4]

Šai Ziemeļu apustuļa svētās dzīves un darbu aprakstā Rimberts stāsta,[5] ka Ansgaram otrreiz apmeklējot Zviedriju, dāņi daudz kuģos iebrukuši Kursas karaļvalstī (regnum), kuŗai bijušas 5 civitātes. Kurši sakāvuši iebrucējus, pie kam kaujā kritusi puse dāņu; kurši ieguvuši arī lielu kaŗa laupījumu: pusi flotes, ieročus, zeltu un sudrabu. Nākošā gadā [Birkas salas] karalis Olavs (Oleph) izmēģinājis savu kaŗa laimi, iebrukdams ar milzīgu kaŗaspēku Kursā un nodedzinādams kuršu karaļvalsts pilsētu (urbs regni) Ezerpili (Seeburg), ko aizstāvējuši 7000 kaŗavīri. Atstājuši savu floti Ezerpilī, zviedŗi - starp kuŗiem bij arī tirgotāji - 5 dienu gājienā sasnieguši otru kuršu pilsētu Apoli (Apulia), ko aizstāvējuši 15.000 kaŗavīru. Devītā aplenkuma dienā zviedŗi meta meslus, bet pagānu dievi tiem nenāca palīgā. Tikai pēc kristiešu Dieva pielūgšanas noticis brīnums, un zviedŗi atjaunojuši uzbrukumu. To redzot, kurši likuši priekšā slēgt mieru, apsolot izdot zviedŗiem pagājušā gadā [47.lpp.] dāņiem atņemto zeltu un ieročus, kā arī pusmārciņas sudraba no katra vīra (homo), kas atrodas aplenktā pilsētā. Bez tam kurši apņēmās, tāpat kā agrāk, turpmāk maksāt kunga tiesu (censum) Zviedrijai un atzīt sevi par tās pavalstniekiem. Ar labās rokas devumu noslēgtā miera līguma nodrošināšanai viņi nodeva uzvarētājiem 30 ķīlniekus un kā kaŗa laupījumu neskaitāmus dārgumus (thesauri). - Jau sava Kursas tēlojuma sākumā Rimberts stāsta, ka zviedŗiem arī pirms minētā dāņu iebrukuma izdevies kādu laiku pakļaut sev kuršus (Cori), bet pēc tam viņi sacēlušies un sen jau atpakaļ nokratījuši zviedŗu jūgu.

Izņemot Ansgara dzīves aprakstā minētos skaitļus par kuršu kaŗavīru skaitu Ezerpilī un Apolē (tagad Lietavā), Rimbertam visumā var ticēt, jo viņš bij labi informēts par sava laika notikumiem Baltijas jūŗas zemēs. Bez tam arī Nestora chronika zina stāstīt, ka zviedŗu vīkingi, t.s. rūsiņi Krievijā parādījušies pirmo reizi 9.g.s. vidū; jau 859.g. viņi prasījuši kunga tiesu no krieviem un igauņiem (čudj). Gan 862.g. zviedŗi atkal padzīti, bet pēc tam ieradušies no jauna. Pastāv vienīgi domstarpības, kuŗā gadā īsti notikusi Rimberta aprakstītā dāņu jūŗas kauja ar kuršiem. Daži to datē ar 854., citi ar 853. vai pat 852.gadu.[6] Līdz ar to svārstās zviedŗu iebrukuma gads starp 853.-855.g.

Lai gan Rimberts neko tuvāk nesaka par zviedŗu karali Olavu, tomēr ir drošs pamats pieņemt, ka tas bij Birkas valdnieks, jo tur taču atradās katoļu misijas centrs, un uz turieni arī devās Ansgars ap 852.g. Zviedrijā 9.g.s. valdīja divi karaļu nami - viens Birkā, otrs Upsalā. Kādu laiku pastāvēja šī divvaldība, līdz beidzot Upsalas Eriks, [48.lpp.] Emunda dēls, kļuva par vienīgo Zviedrijas valdnieku. Viņš mira 882.g., būdams jau labi vecs, bet zināms, ka savos spēka gados viņš katru vasaru pulcinājis kaŗaspēku un izsiŗojis dažādas zemes. B.Nermans domā,[7] ka Upsalas karaļa Erika kaŗa gājiens uz Baltiju noticis 9.g.s. sešdesmitos gados - pa daļai tāpēc, ka kurši bij pēc kāda laika atteikušies maksāt Birkas Olavam solīto kunga tiesu. Arī Islandes vēsturnieks Snorri Sturlusons (1178.-1241.g.) savā sv. Olava sāgā[8] stāsta, ka Upsalas karalis Eriks pakļāvis savai varai austrumu zemes - Somiju, Karēliju, Igauniju un Kursu, kur licis celt pilis (jardborgir) un citus apcietinājumus. Tas liecina, ka 9.g.s. otrā pusē zviedŗu vīkingi mēģināja uz ilgāku vai īsāku laiku pakļaut sev tautas, kas dzīvo uz austrumiem no Baltijas jūŗas. Parasti uzvarētie pēc kāda laika atkal sacēlās un nokratīja savu aizjūŗas meslu kungu varu.

Rimberta tēlojums ir ļoti svarīgs, jo liecina, ka jau 9.g.s. vidū kuršiem bij sava lielkunga valsts, kas savukārt sastāvēja no piecām kungu valstīm - regnum vero ipsum quinque habebat civitates. Par civitātēm ģermāņi sauca mazas novadu valstiņas,[9] kam bij savs kungs (princeps, Kleinkönig, kundziņš), svētnieks (sacerdos civitatis), kaŗaspēka dižais vedējs (dux) un dažreiz arī sava nacionālā padome (concilium civitatis). Turpretim par regnum sauca visas cilts valsti, bet tās valdnieku par rex - lielkungu jeb karali. Diemžēl, Rimberts nezina pateikt, kā sauca šīs 5 Kursas valstis un viņu valdnieku.

No šī paša avota dabūjam zināt, ka Ansgara [49.lpp.] laikā Kursa bij daudz lielāka nekā vēlāk, jo tā aptvēra arī daļu tagadējās Lietavas, iesniegdamās tajā, pēc prof. K.Būgas domām, līdz pat Kauņai. Spriežot pēc Rimberta aprakstā minētā garnizona lieluma, Apole bij lielāka pilsēta nekā Ezerpils. Apoles pilskalns atrodas apm. 13 km no Skodu miestiņa, divu upīšu satekā, ar 3 pūrvietas lielu virsas plakumu.

Pēc B.Nermana 1929./30.g. rakumiem Rimberta “Seeburg” meklē pie tagadējās Grobiņas,[10] kur Ālandes krastā, no trim pusēm ezera apskalots, atrodas sens kuršu pilskalns, iepretim Vācu ordeņa pilsdrupām, un tuvumā pie Mācītāja muižas, kā arī pie Smukumu un Pūrānu mājām lieli skandinaviešu kapu lauki. Pie Smukumu mājām Liepājas ceļa grants bedrēs ir 600 m gaŗš gotlandiešu jeb gūdu kapu lauks ar kādiem 1000 vīriešu un sieviešu kapiem no 650.-800.g.; kā šo līdzeno ugunskapu apbedīšanas veids, tā arī kapu inventāra priekšmeti ir gotlandiski.[11] Šī gūdu tirgotāju un amatnieku kolōnija Grobiņā pastāvēja 150 gadus un visu laiku uzturēja sakarus ar Gotlandi. Otrs skandinaviešu kapu lauks atrodas uz austrumiem no Grobiņas pie Mācītāja muižas ar kādiem 450 uzkalniņu kapiem, kas lielāko tiesu ir vīriešu kapi un pieder ienācējiem no Viduszviedrijas ap Melara ezeru; šie zviedŗi (svear) nebij tirgotāji, bet kaŗavīri, kas acīm redzot sastādīja Seeburg'as pilsētas garnizonu.

Grobiņa bij ļoti noderīga ostai, jo tā atrodas tikai 10 km no Liepājas ezera, kas gan bij labs patvērums kuģiem pret jūŗas vētrām, bet zemās un mežainās apkārtnes dēļ bij maz apdzīvots jūŗas krasts, kamēr vīkingu kuģiem kuģojamā Ālandes upe tos cauri Liepājas ezeram aizveda uz Grobiņu, kur sākās Rietumkursas auglīgā augstiene. Jādomā, ka “Seeburg” ir kāda kuršu nosaukuma tulkojums ģermāņu valodās; tās latviskais vārds varēja būt vai nu Jūŗpils vai Ezerpils, jo “See” nozīmē kā jūŗu tā ezeru. Ievērojot to, ka Grobiņas pilskalns atrodas nevis jūŗas, bet ezera krastā, jāpievienojas A.Bīlenšteinam,[12] ka paši kurši šo pili varēja saukt par Ezerpili.

Grobiņas sakarus ar Gotlandi jeb gūdu zemi apstiprina arī valodas liecības un literāri avoti. Liepājas apriņķa māju vārdos sastopam vēl šodien nosaukumus Gudēni (Bārtas pag.), Gūds (Gaviesnes pag.) un Gudiņi (Medzes pag.).[13] Bez tam Grobiņas pagastā ir mājas Turaidi,[14] ko es, tāpat kā Vidzemes Siguldu un Turaidu, uzskatu par Gotlandes izceļotāju līdzatnestiem vietu vārdiem. Nemaz nerunājot par tīri ziemeļnieciskiem Gotlandes vietu nosaukumiem Sigvalda un Sigulds,[15] t.s. Gutasāga stāsta,[16] ka laužu biezuma dēļ vienai iedzīvotāju daļai bijis jāizceļo no Gotlandes uz Dagdu (Dagaidi) un citām Igaunijas (Aistland) salām. Bet tie, kas izvilkuši izceļotāja lozi, sadumpojušies un nocietinājušies Tora pilī (Torsborg), no kurienes viņus tomēr padzinuši pārējie gūdi. Tad izceļotāji devušies uz Dagdas (Dagó) salu, uzcēluši pili, bet nespēdami sevi uzturēt, devušies pa Daugavu (Dyna) tālāk uz Krieviju un Grieķiju. [51.lpp.] Šai sāgā aprakstītos notikumus archaiologi[17] datē starp 400.-850.g. - Gotlandes Tora pils (“Turaida”) ir viens no lielākiem Skandinavijas pilskalniem, kuŗa mūŗu gaŗums sniedzas līdz 1,5 km. Dabiski, ka gūdi šo savas dzimtenes stiprākā cietokšņa nosaukumu deva arī kādai apmetnei jaunā tēvijā.

Arī kāda cita ziemeļnieku teika, t.s. Hervararsāga vēstī,[18] ka dāņu un zviedŗu karalim Ivaram (miris ap 675.g.) izdevies pakļaut sev Kursu (Kurland) un Igauniju (Eistland), kā arī visu Austrumu valsti (Austrriki) līdz Krievijai. Attiecībā uz Grobiņu šo sāgas ziņu apstiprina minētie archaioloģiskie izrakumi. Pieņem, ka zviedŗu kolōnija Grobiņā beidza pastāvēt ap 800.g., kad kurši sacēlās un padzina savus meslu kungus. Iespējams, ka uz šo 8. un 9.g.s. maiņā notikušo kuršu sacelšanos zīmējās Rimberta vārdi[19] sv. Ansgara dzīves apraksta 30.nodaļas sākumā: “Tālu no viņiem dzīvodama tauta, ko sauc par kuršiem, bij agrāk pakļauta zviedŗu varai, bet tas jau toreiz bij sen atpakaļ, kad viņi bij sacēlušies un nosvieduši šo jūgu.”

Protams, ka Apole un Ezerpils nebij vienīgās kuršu pilsētas un pilis. Ja tagad Kursā skaita ap 80 pilskalnu, tad nevar būt šaubu, ka lielākā daļa no tiem pastāvēja jau 9.g.s. Būtu nevēsturiski arī domāt, ka jūŗas tirdzniecība Ezerpilī un citās Kursas pilsētās atradās vienīgi Gotlandes gūdu un Birkas zviedŗu rokās. Citādi jāpieņem, ka pēc zviedŗu padzīšanas no Grobiņas, būtu izbeigušies arī Kursas tirdzniecības sakari ar aizjūŗas zemēm. [52.lpp.] Jau tas fakts vien, ka latvieši stāva krasta nosaukumu “klints” aizguvuši no Gotlandes rietumu krasta klintīm (“klintar”), liecina par šīs salas labu pazīšanu, no kurienes vēl 12.g.s. mūsu senči ieveda sāli un vadmalu.[20]

Tikai jūŗas tirdzniecība, kas vīkingu laikos bij nešķiŗama no jūŗas laupīšanas, varēja dot kuršiem tos lielos dārgmetallu krājumus, par kuŗiem stāsta Rimberts. Par lielu sudraba daudzumu liecina arī Apoles aizstāvētāju piedāvājums maksāt zviedŗiem kaŗa kontribūciju - pusmārciņas no vīra. Ja Apoles vīru skaitu pieņemam kaut trīsreiz mazāku, nekā to uzdod Rimberts, arī tad iznāk, ka viena pati Kursas valsts varēja nodot 2500 mārciņas sudraba. Sudraba svēršanu savukārt pierāda no bronzas darinātu naudas svaru un atsvariņu atradumi Latvijā 10.-12.g.s. Tāpat 10.g.s. pieder Medzes pagasta Kalnakušķos atrastais naudas depozits ar 106 arabu sudraba monētām; šis pagasts taču saiet kopā ar Grobiņas pagastu un Liepāju. Archaiologi pamatoti uzsveŗ, ka šai laikā Latvijā atrasto monētu izejas punkts bij Gotlande, kur izraktas ap 67.000 dažādu monētu: 23.000 arabu, 14.000 angļu-sakšu, 27.000 vācu un citu. Līdz pat 1100.g., kad radās Visbijas pilsēta un līdz ar to tirgotāju kārta, Gotlandē ar tirdzniecību nodarbojās zemnieki. Vērtīgākās preces bij dzintars, zvērādas un dreļļi (vergi).

Par vīkingu tirdzniecības raksturu un tai paša laikā par īslandiešu un dāņu sakariem ar kuršiem sniedz dažas ziņas t.s. Egila sāga, ko pēc vecām teikām literāriski apstrādāja un uzrakstīja Snorri Sturlusons 12.g.s. beigās vai 13.g.s. sākumā. [53.lpp.] Egila sāga 87 nodaļās stāsta par īslandiešu vīkingu un dzejnieku Egilu Skallagrima dēlu (Skallagrimsonu), kas dzīvoja no 900.-982.g., un viņa senčiem. Kad karalis Haralds Skaistmatis[21] bij pakļāvis sev visu Norveģiju un centās iekaŗot arī Skotiju, Egila vectēvs Kveldulvs ap 874.g. kopā ar dēlu Skallagrimu izceļoja uz Islandi. Te Skallagrimam piedzimst divi dēli: Egils un Torolvs. Lai atriebtos Haralda namam un atkaŗotu zaudētos īpašumus, Egils jau 15 gadu vecumā dodas (915.g.) no Īslandes jūŗas siŗojumā uz Norveģiju, bet pēc tam uz Kurzemi, Dāniju un atkal Norveģiju, 924.g. iestādamies angļu karaļa Adalsteina kaŗa pulkos. Sāgas tēlojumā Egils ir tipisks vīkings, reizē augstsirdīgs un atriebīgs, devīgs un mantkārīgs, kas jau bērnībā pārspējis citus ar savu spēku un gudrību.

Egila sāgas 46.nodaļā[22] tēlots Egila Skallagrima dēla un viņa brāļa Torolva siŗojums uz Kursu, kas varēja notikt ap 920.-25.g. Īsumā minētās nodaļas saturs ir šāds. - Pavasarī Torolvs un Egils saveda kārtībā kaŗa kuģi (t.s. gaŗkuģi) un iesauca kaŗa draudzi, bet vasarā devās Austrumu ceļā, kur viņi laupot tika pie lielas mantas. Nonākuši līdz Kursai (Kúrland), viņi noslēdza ar šo zemi mieru un tirdzniecības līgumu uz pus mēnesi. Līgumam beidzoties, vīkingi sāka laupīt, siŗodami dažādās vietās. Kādu dienu viņi apmetās lielas upes grīvā un, sadalījušies 12 vīru lielos pulciņos, devās pa krastu uz augšu; atrada apdzīvotu nometni un to izlaupīja. Vakarā Torolvs lika taurētājam pulcināt savus ļaudis kopā, pie kam izrādījās, [54.lpp.] ka Egila un viņa kaŗa draudzes nebij. Egils bij iebrucis kādā kuršu ciemā un sācis to izlaupīt, bet tad kurši viņam uzbruka, šaudami bultām un mezdami šķēpiem. Mājām visapkārt bij dēļu sēta, kuŗas stūrī kurši iedzina Egila vīrus; sviezdami drēbes uz viņu ieročiem un uzmākdamies ar zobeniem un šķēpiem, kurši tos beidzot sagūstīja un ieslodzīja kādā ēkā, lai otrā rītā nogalinātu. Egilam nakti izdevās atsvabināties no saitēm un atbrīvot arī savu draudzi. Ēka bij celta no lieliem baļķiem un sadalīta trīs telpās, pie kam grīdā bij lūks uz pagrabu. Tur bij ieslodzīts kāds dāņu gūsteknis Ake ar diviem dēliem, kas bij padarīti par dreļļiem. Izvilkuši dāņus no pagraba, vikingi Egila vadībā devās pa kāpnēm uz ēkas augšistabu, kur bij daudz ieroču. Paņēmuši tos, viņi nolaidās apakšstāvā zem grīdas un iesaiņoja kuršu saimnieka mantas, starp kuŗām bij daudz sudraba; pats Egils paķēra lielu medalus krūzi, pilnu ar sudrabu. Kad vīkingi ar laupījumu bij nonākuši mežā, Egils teica, ka viņiem nepieklājoties zagt, un tāpēc uzaicināja savu draudzi doties atpakaļ uz ciemu, lai cīnītos ar kuršiem. Tā kā neviens viņa neklausīja, Egils viens pats atgriezās ciemā un redzēja, ka kalpi nesa no nama ēdienu uz dzīvojamo ēku. Paķēris no pavarda degošu baļķi, Egils devās uz istabu un aizbāza degošo galu aiz paspārnes. Kad kurši, kas sēdēja pie mielasta, pamanīja māju degam, viņi skrēja uz durvīm, kur Egils tos nonāvēja. Pēc tam Egils kopā ar savu draudzi devās uz kuģi, un trīs dāņu vīri iestājās viņa pulkā. Torolva ļaudis bij priecīgi par Egila atgriešanos, un, gaismai austot, viņi atstāja Kursas krastus, lai dotos atpakaļ uz Dāniju, kur visu vasaru laupīja tirgotāju kuģus.

Kā tas ir visās ziemeļnieku sāgās, tā arī šajā dažādi ceļojoši motīvi, kas sastopami citās tradicijās, savīti kopā ar vēsturiski patiesiem notikumiem un dzīves īstenības tēlojumiem. Runājot [55.lpp.] par sāgā minētām senceltnēm, P.Kundziņš aizrāda,[23] ka apraksts satur vērtīgus materiālus latvju celtniecības vēsturei, lai gan “uz objektīvo pareizību viscaur nevar paļauties, jo apraksts sastādīts dzejiskā formā un tanī viegli varēja tikt iepludināti elementi no autora dzimtenes apstākļiem un iekļūt pārspīlējumi.” To pašu varam teikt par sāgas varoņa Egila ideālizēšanu un kuršu cīņas paņēmienu noniecināšanu, it kā viņi būtu izvairījušies doties atklātā zobenu cīņā, jo vīkingi pēdējo uzskatīja par savu priekšrocību. Zīmīgi, ka vīkingi devušies siŗot 12 vīru lielos pulciņos ar kādu draudzes vedēju priekšgalā.

Lai gan nezinām, kādas Kurzemes upes grīvā vīkingi pameta savu kuģi, tomēr patiesībā varam runāt tikai par nedaudz upēm - vispirms par Ālandi, Saku, Užavu un Ventu. No Egila sāgas tēlojuma redzam, ka tas pats vīrs, kas vienu dienu uzstājās kā miermīlīgs precinieks, jau otrā dienā, īstermiņa miera līgumam beidzoties, pārvērtās par siŗotāju ienaidnieku, lai ar ieročiem iegūtu tās preces, kuŗu tirgū bij trūkums vai par kuŗām prasīja pārāk augstu cenu. Parasti tirgus vietas izraudzīja Elka kalnu un tiesas vietu tuvumā, kur ļaudīm bij vajadzība sapulcēties zināmas reizes gadā. Vispirms tirgu apmeklēja novada kungi, kas izraudzīja sev patīkamās vai vajadzīgās preces, bet pārējām noteica cenu.[24] Arī šī sāga tēlo kuršu zemniekus kā bagātus ļaudis, kam veseli krājumi sudraba, pie kam viņu saimniecību apkopj kalpi un dreļļi. Jādomā, ka paši kuršu brīvnieki, sevišķi jūrmalā, jau 10.g.s. vairāk nodarbojās ar jūŗas tirdzniecību un vikingu siŗojumiem nekā ar zemkopību.

Kuršiem bij arī sava kaŗa flote, jo taču citādi viņi nevarētu ap 853.g. sakaut un saņemt gūstā dāņu kaŗa kuģus. Vecākie vīkingu kaŗa kuģi bij lielāko tiesu oša laivas (askar), ko apdzied arī mūsu tautas dziesmas. Par kuršu jūŗas spēkiem un jūŗas kaujām vairākkārt stāsta jau minētais Īslandes vēsturnieks un dzejnieks Snorri Sturlusons savā 1230.g. pabeigtā darbā Heimskringla[25] (“Pasaules loks”), tēlodams norveģu karaļu vēsturi līdz 1177.g. Šim darbam vēsturnieki piešķiŗ diezgan lielu ticamību, un to, bez šaubām, var izlietot nevien kā kultūras, bet arī kā polītiskās vēstures avotu. Pēc Sturlusona ziņām, jau kādā 740.g. kaujā starp dāņiem un zviedŗiem piedalījušies arī kurši un lībji, bet vendu, kuršu un igauņu uzbrukumi Dānijai notikuši vēl 11.g.s. Magnusa (1041.g.) un Sveina II (1049.g.) laikā, kāpēc dāņu baznīcās bieži lūguši: “Dievs, sargi mūs no kuršiem!” Pēc dažām tradicijām arī zviedŗu tirdzniecības pilsētas Sigtūnas nopostīšanā 1187.g. bez igauņiem piedalījušies arī kurši. Pat vēl 13.g.s. turpinājušies šie kuršu jūŗas siŗojumi, jo Latviešu Indriķis, aprakstīdams, kā 1203.g. sāmi ar 12 kuģiem iebrukuši Dānijā, nodedzinājuši kādu baznīcu, nogalinājuši un sagūstījuši dāņus, piebilst: “Sāmi bij nopostījuši arī šo zemi un aizveduši zvanus un baznīcas lietas, kā to līdz šim igauņi un kurši bij paraduši darīt dāņu un zviedŗu karaļvalstīs.”[26] Ka kuršiem bij dāņu gūstekņi jau 10.g.s., par to liecina Egila sāga. No tās dabūjam zināt, ka sagūstītam dānim Akem bij uzticēta visa kuršu sētas saimniecība, tā tad viņa stāvoklis nebij slikts; tikai pēc nelaimīga bēgšanas mēģinājuma viņu līdz ar dēliem turēja ieslodzījumā. Par dāņu kolōnistiem Rietumu Latvijā un Prūsijā stāsta Erika chronika: Ripes baznīcas cēlēja [57.lpp.] Erika Knuta, Berna dēla, laikā (ap 900.g.) no Dānijas aizbēguši daudz dreļļu un zemnieku, kas apmetušies uz dzīvi Prūsijā un Zemgalē (Semgallia), priecādamies par šīs zemes lielo auglību. Man šķiet, ka vismaz pa daļai ar šo dāņu dreļļu saimniekošanu dažās kuršu vīkingu sētās jāizskaidro, kāpēc Kursā vēlākais 12.g.s. ieviesās dāņu trejlauku sistēma, pie kam katru lauku sauca dāņu vārdā par vangu[27] (sal.: Alšvanga, t.i. Alkšņu vanga).

Savukārt arī dāņi vairākkārt mēģināja nostiprināties Baltijas jūŗas austrumu piekrastē, jo sevišķi Prūsijā un Kursā. Par to visvairāk ziņu atrodam dāņu vēsturnieka Sakša (Saxo Grammaticus, ap 1150.- ap 1220.g.) darbā Gesta Danorum,[28] kas tēlo Dānijas vēsturi līdz 1185.g. - Saksis Gramatiķis (t.i. Valodnieks) atradās Lundas virsbīskapa Absalona (1179.-1201.g.) un viņa pēcnācēja Andreja dienestā un viņu uzdevumā arī šo darbu beidza rakstīt ap 1216.g. Gesta Danorum ir pavisam 16 grāmatas, no kuŗām pirmās 9 satur teiksmainas, bet tomēr ļoti vērtīgas ziņas arī par Baltijas tautām. Saksis izlietojis loti dažādus avotus, starp kuŗiem pirmā vietā jāmin dāņu varoņu dzeja un īslandiešu teikas par vīkingu dēkainiem braucieniem uz austrumiem. Bez tam sava darba pirmās 9 grāmatās autors iestrādājis arī visām Eiropas tautām kopīgus teiku motīvus, viduslaiku pasakas un leģendas, lokālizēdams dažādus ceļojošus [58.lpp.] motīvus. Mācījies stilu no Cicerona un Līvija, Saksis ir sekojis vairākiem vēlīnās klasiskās senatnes literāriem paraugiem, jo sevišķi Valerijam Maksimam (1.g.s. pēc Kr.). Lai gan Saksis “Dāņu vēsturi” beidza rakstīt tikai drusku agrāk pirms Latviešu Indriķa chronikas, tomēr starp abiem historiografijas darbiem ir ļoti liela starpība. Līdzīgi daudziem citiem 12.g.s. annālistiem, Indriķis rakstīja savu chroniku Romas katoļu baznīcai par godu un izvairījās tēlot tautas dzīvi un kultūru. Turpretim Saksis rakstīja “Dāņu vēsturi” nacionālā garā dāņu tautai par godu, ar lielu lepnumu un mīlestību tēlodams viņas varonīgo pagātni pagānu laikos. Saksis ienīst visus Dānijas apspiedējus un savos aprakstos bieži vien ir netaisns pret dāņu ienaidniekiem - jo sevišķi vāciešiem un slaviem, bet arī norveģiem un pat kuršiem. Cēlies no dižciltīgiem kaŗavīriem, Saksis mīl aprakstīt kaŗa notikumus un karaļa galmu, lai gan arī zemnieku dzīve neiet gaŗām viņa vērīgam skatam.[29]

Dažiem vārdiem raksturojuši šo dāņu literāro avotu, apskatīsim, ko Saksis zina stāstīt par dāņu un kuršu cīņām vīkingu laikos. Jau “Dāņu vēstures” pirmā grāmata savā Hadinga sāgā[30] stāsta par dāņu vīkinga Hadinga, resp. Hastinga siŗojumu uz Latviju. Ar īpašām formālām darībām noslēdzis asins brālību ar vīkingu Lizeru, Hadings pieteica kaŗu kuršu kungam Lokeram (Lokero, Curetum tyranno). Bet Lokers uzvarēja abus dāņu vīkingus un saņēma Hadingu gūsta, no kā viņš atbrīvojās, iemidzinādams savus sargus ar pasaku stāstīšanu. Pēc tam Hadings uzbruka Helesponta karalim Handuvanam, kas bij nocietinājies Daugavas pilsētā (apud Dunam urbem). Nevarēdams ieņemt augstos mūŗus, Hadings izdomāja kaŗa viltību: [59.lpp.] licis saķert dažādus “Daugavpils” putnus, viņš piesēja tiem pie spārniem degļus, lai putni glābdamies savās lizdās aizdedzinātu pilsētu. Kamēr pilsētnieki dzēsa ugunsgrēku, Hadings ar dāņu pulkiem ielauzās Daugavpilī un sagūstīja karali, ļaudams viņam vēlāk izpirkt savu dzīvību ar līdzību zeltā, kas svēra tikpat, cik viņa augums.

Hadinga sāgā, bez šaubām, ir apvienoti dažādi elementi ar nevienādu vērtību. Visumā šai vīkingu dēku teikai ir liela līdzība ar īslandiešu piedzīvojumu romānu par Örvar-Oddru. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka sāgas varoņi ir vēsturiskas personas un vismaz daļa viņām piedēvēto notikumu patiesi ir notikuši.[31] Aiz Hadinga vārda slēpjas pazīstamais dāņu vīkingu vadonis Hastings, kas 866.-894.g. izsiŗoja Franciju, Angliju un citas zemes. Ja, sekodami nepareizai mītoloģiskai metodei, agrākie sakšu “Dāņu vēstures” iztulkotāji centās valdnieku Lokeru identificēt ar ziemeļnieku dievu Loki, tad tagad šai vārdā jāmeklē kāda vēsturiska persona - citos avotos neminēts kuršu kungs. Neviens nešaubās, ka Hadinga sāgā aprakstītais Helesponts bij Daugavas un Dņepras ūdensceļš no Baltijas uz Melno jūŗu. Toreiz šo ceļu Rietumeiropā iedomājās kā jūŗas ceļu un identificēja to ar klasisko Helespontu. Tas nozīmē, ka Sakša helespontieši bij vidzemnieki un latgaļi, kuŗu karaļa vārds atvasināts no Daugavas nosaukuma (Duna, Dyna, Wina, Weina) vīkingu laikos un sastopams četrās dažādās formās: Dians, Anduans, Handuvans un Winus, ko visos gadījumos var latviskot kā Daugavieti. Kur atradās sāgā minētā Daugavas pilsēta, nezinām, bet katrā ziņa Daugavas krastos.

Tomēr Hadinga sāgā ir arī vairāki ceļojoši motīvi, kam nav nekāda vēsturiska sakara ar Latviju.[32] [60.lpp.] Tā stāsts par dedzinātājiem putniem sastopams jau 6.g.s. vecfranču epā, t.s. Gormona epā, kur zvirbuļiem pie spārniem tiek piesietas riekstu čaulas, pildītas ar piķi un sēru. Tāpat citās vīkingu tradicijās atrodam Hadinga sāgas motīvu par sagūstīto valdnieku, kam uzvarētājs atļauj izpirkties brīvībā, atsveŗot savu miesas svaru ar zeltu.

“Dāņu vēstures” otrā grāmata savā Frodi sāgā stāsta par Hadinga dēla Frodi siŗojumiem uz Latviju un Krieviju[33]. Šī sāga ir pārņēmusi dažas personas no iepriekšējās Hadinga teikas, kuŗas turpinājums tā patiesībā ir. Kā daži citi vīkingi, Frodi iesāk savu dzīvi ar pūķa kauju, pie kam nokaudams pūķi iegūst viņa lielās bagātības, kas apslēptas kalna alā. Šis Frodi sāgas ievads ir vēsturiski nevērtīgs un uzskatāms par 11.g.s. sacerētās jarla Sigurda pūķa kaujas pārstrādājumu.

Ar pūķa mantu Frodi spēj uzcelt kaŗa floti, lai dotos ar to uz kuršu zemi (Curetum partibus). Dabūjis to zināt, kuršu karalis Dorno (rex Dorno) nolemj izmērdēt ienaidnieku ar badu un sērgām, pie kam Saksis liek viņam kuršu labiešiem turētā gaŗākā runā motīvēt savu taktiku. “Mēģināsim pārspēt ar badu šo tālo ienaidnieku, ko ar saviem ieročiem un līdzekļiem atbalsta gandrīz visa Rietumeiropa (tocius ferme Occidentis armis opibusque succinctum); vienīgi izturība cīņā var mūs glābt”, teicis Dorno. “Mēs nevaram vērst pret ienaidnieku asāku šautru par badu ... Daudz vairāk sekmju būs ieročiem, ja kauju ievadīs bads kā mūsu priekšcīnītājs. Uzvara tur droša, kur novārgušam jācīnās pret spēcīgo.” Pēc šiem vārdiem Dorno lika nopostīt savu zemi tā, kā to nedarītu pat nežēlīgākais ienaidnieks, lai nekas nekristu dāņu rokās. Tad Dorno ar saviem pulkiem atkāpās stipri nocietinātā pilsētā un ļāva dāņiem [61.lpp.] to aplenkt. Necerēdams ieņemt to ar joni, Frodi lika savā kaŗa nometnē izrakt lielāku skaitu dziļu bedŗu, bet zemes slepus aiznest grozos uz upi, kas tecēja netālu no pilsētas mūŗiem. Pēc tam bedres kuršu krāpšanai nosedza ar velēnām, un dāņi šķietami atkāpās no savas nometnes. Kad kurši, to redzot, atstāja savu cietoksni, lai vajātu ienaidnieku, viņi iekrita dāņu izraktās vilku bedrēs, kur Frodi lika viņus nogalināt ar šķēpu metieniem.

Uzvarējis Dorno, Frodi ar jaunu kaŗa viltību iznīcina krievu kņaza Tranno jūŗas spēkus, slepus aizurbdams viņa kaŗa kuģus, lai kaujas laikā varētu tos nogremdēt. Bet atgriezies dzimtenē, Frodi dabū zināt, ka krievi nogalinājuši dāņu sūtņus, kas bij ieradušies pēc mesliem. Sašutis par šādu rīcību, Frodi dodas atkal uz Baltiju un Krieviju, lai sodītu atkritējus. Vispirms viņš ieņem Rotalas pilsētu Igaunijā, bet pēc tam apsēž un ieņem arī Paltisku, kā toreiz sauca Polocku. Pēc šiem panākumiem Frodi cerēja pakundzēt sev visus Austrumus un nolēma ieņemt arī Handuvana pilsētu. Atcerēdamies, ka savā laikā Hadings bij ar viltu aizdedzinājis “Daugavpili”, Handuvans lika to iztīrīt no putnu lizdām. Tad Frodi izdomāja jaunu kaŗa viltību: pārģērbies par kalponi, Frodi ielavījās pilsētā un, labi ar to iepazinies, ar kādu ziņnesi uzdeva savam kaŗaspēkam otrā rītā ienākt pilsētā, jo piekrāpis sargus, pats Frodi tam atvēra vārtus. Bet Handuvanam tomēr izdevās paturēt savas karaļvalsts neatkarību, izprecinot Frodim savu meitu.

Lai gan arī šai sāgā ir vesela rinda ceļojošu motīvu, kas 12.g.s. bij sastopami daudzās citās īslandiešu vīkingu teikās (piem., kuģu aizurbšana, pārģērbšanās, izlikšanās par mirušu), tomēr dāņu pētnieks Aksels Olriks[34] ir pierādījis, ka Frodi sāgai [62.lpp.] ir vēsturisks pamats un tās izveidojums atiet atpakaļ uz 9.g.s., pie kam šī vēsturiskā vīkinga Frodi galvenais cīņas lauks bij Skotija un Īrija. Saksis Gramatiķis šim angļu Frodi tēlam ir diezgan brīvi piedzejojis klāt citu vīkingu varoņu darbus un licis viņam darboties Austrumeiropā, izmantodams ziemeļnieku vēsturiskās cīņas pret kuršiem un krieviem 9.-11.g.s.

“Dāņu vēstures” trešā grāmata stāsta, ka teiksmainā dāņu karaļa Rūrika (Roricus, Rörik) laikā kurši un zviedŗi nodomājuši ar ieročiem rokā nokratīt dāņu meslu kundzību[35]. Viņiem pievienojās arī Pomerānijas slavi, t.s. vendi. Rūriks dodas apspiest nemierus, pie kam galu galā vienojas izšķirt šo lietu divu stiprinieku divkaujā, kas abi palika guļot cīņas laukā. To redzot, nemiernieki solījās atkal maksāt dāņiem meslus. - Pētnieki uzskata šo Sakša stāstu vai nu par viņa paša izdomātu, vai par 12.g.s. teiku, kas pārnes uz karali Rūriku dāņu cīņas ar vendiem un varbūt arī prūšiem un kuršiem 1158.g. Valdemāra Lielā (1157-1182.g.) laikā.

“Dāņu vēstures” sestā grāmatā atkal tiek runāts par kuršiem, zemgaļiem un citām austrumu tautām stāstā par dāņu nacionālo varoni Starkadu (Starkatherus), kas nozīmē “Stiprinieks”. Pēc A.Olrika domām teika par Starkadu izcēlusies ap 970.g., pie kam tā vēl Sakša Gramatiķa laikā bij plaši pazīstama nevien paša Dānijā, bet arī Saksijā un Zviedrijā, protams, paplašināta un izpušķota ar vēlāku laiku motīviem. Teika stāsta, ka vecais bārdainais Starkads cēlies no Baltijas tautām, bijis dabas apbalvots ar milža augumu un spēku, un kā profesionāls kaŗavīrs, neskaitāmās rētās sacirsts, devies no vienas zemes otrā un cīnījies dažādu vadoņu kaŗa draudzēs no Konstantinopoles līdz Dublinai, no Hamburgas līdz Baltai jūŗai, bet [63.lpp.] jo sevišķi pret slaviem un somiem[36]. Starkads nav ne vēsturiska, ne reāla persona, bet vīkingu laiku ideāltips. Savā jaunības dziesmā Starkads stāsta, ka slavu kunga Vina (t.i. Daugavieša) vadībā[37] viņš ticis sūtīts apspiest austrumu tautu sacelšanos pret saviem meslu kungiem, pie kam izcīnījis daudzas spožas uzvaras pār zemgaļiem, sembjiem un kuršiem (Curetum, Semborum, Semgalorum). Arī mirstamā dziesmā, kas bij īslandiešiem raksturīga varoņa eleģija, Saksis liek Starkadam mutē vārdus, ka esot pārspējis kuršus, zemgaļus un citas aistu tautas[38]. Šai pašā reizē Starkads, uzskaitīdams savus 14 slavenākos darbus, dižojas, ka esot iemācījis vīkingus staigāt koka tupelēs pa kuršu jūrmalu un ceļiem, ko viņi nobārstījuši ar asiem piešiem (kāju dzelžiem?), lai aizkavētu ienaidnieka uzbrukumu.

Ja arī Sakša “Dāņu vēstures” 9 pirmās grāmatās dokumentētie fakti ir apauguši ar vīkingu leģendām, kāpēc ne katrreiz ir iespējams noskaidrot vēsturisko patiesību, tomēr arī tai veidā, kādā šīs sāgas mums stāsta Saksis, tās nepārprotami liecina par dāņu un kuršu miera un kaŗa laiku sakariem, pie kam savstarpējos kaŗos vienreiz uzvarēja dāņi, otrreiz kurši. Tas arī saprotams, jo dāņu tirdznieciskā ekspansija uz austrumiem ar viņiem redzam sacenšamies visas trīs Baltijas jūŗas dienvidus un austrumu piekrastes tautas - vendus, prūšus un kuršus. Ka šī sacensība dāņiem nebij viegla, zinām no tā, ka vendu zemē starp Elbu un Vislu jau ap 960.g. dāņu karalis Haralds Zilzobis uzcēla varenu cietoksni Jomsborgu taisni blakus vendu pilsētai Jumnei jeb Vinetai [64.lpp.] pie Oderas grīvas[39]. Kad šī varenā cietokšņa aizsardzībā, kuŗa ostā bij patvērums kādiem 360 kaŗa kuģiem, vendu tirdzniecība kļuva bīstama Dānijai un kad Jomsborgas vīkingu jarli neatzina Norveģijas un Dānijas karali Magnu, Olava dēlu, par savu valdnieku, tad pēdējais 1043.g. ar lielu kaŗa floti ieņēma un iznīcināja Jomsborgu. Bet tai pašā gadā vendi atriebdamies ar lieliem spēkiem iebruka Dānijā, apdraudēdami tās eksistenci.

Arī par prūšu cīņām ar Dāniju stāsta Saksis Gramatiķis. Jau minētā Haralda Zilzobja (935.- 985.g.) dēls Hākons izmēģināja kaŗa laimi prūšos. Lai nevarētu atgriezties atpakaļ dzimtenē, viņš jau pirms cīņas sadedzinājis savus kuģus un pēc tam ar kaŗa draudzi uzbrucis Prūsijas sembjiem un nogalinājis visus vīriešus, pēc kam uzvarētāji apprecējuši nokauto sembju sievietes un palikuši Prūsijā uz dzīvi. Pēc Hākona nāves prūši sacēlušies un padzinuši dāņus[40]. Bet ir zināms, ka pēcnākošais dāņu karalis Knuts Lielais (1018.-35.g.) ap 1020.g. no jauna pakļāva savai varai daļu vendu un prūšu, kāpēc viņu sauca nevien par dāņu, angļu un norveģu, bet arī sembju karali. Šos dāņu iekaŗojumus paplašināja Knuts Svētais (karalis no 1080.-86.g.), kas savas valdīšanas pirmos gados, ap 1080.g., esot izpostījis kuršu, sembju un igauņu valstis[41]. Ko tas nozīmēja iekaŗotām tautām, var spriest no tā, ka šis pats Knuts - par bēgšanu no kādas jūŗas kaujas - uzlika dāņiem tik smagu “deguna naudu” (nefgiald) un bez tam vēl mēģināja ievest katoļu baznīcai par labu desmito tiesu, ka [65.lpp.] zemniekiem draudēja neglābjama parāda kalpība. Tāpēc viņi sacēlās, aiztrieca nodokļu piedzinējus un kādas baznīcas altārī nogalināja pašu karali[42].

Dāņu iebrukumi Rietumu Latvijā nemitējās pat vēl 12.g.s. Pēc dažām tradicijām Valdemāra I dēls Knuts VI (1182.-1202.g.) esot nevien sarīkojis krusta kaŗu pret igauņiem (Gesta Danorum, XIII), bet iebrucis arī Zemgalē (vai Sembā?) un Kursā. Lai nu kā, Valdemāra II laikā ap 1220.g. sastādītais Liber Census Daniae uzskaita arī Kursu un Zemgali (Zambia, Scalwo, Lammato, Curlandia, Semigallia[43]), bet kādos nolūkos, nav zināms: agrāk domāja, ka šai sarakstā minētas tās baltu zemes, kas kādreiz piederēja Dānijai un uz kuŗām viņa pretendēja vēl 13.g.s. sākumā; turpretim P.Johansens liek priekšā maz ticamu hipotezi, ka sarakstā uzglabājies pāvesta legāta Alnas Balduīna lieliskais plāns dibināt no visām šīm zemēm pāvestam pakļautu baznīcas valsti.

Lai nu kā, bet šie vairākos literāros avotos apliecinātie Skandinavijas ilgie sakari ar Kursu ir ļoti svarīgi katram vēsturniekam, kas vēlas saprast veselu rindu iezīmīgu parādību kuršu polītiskā un tiesiskā kultūrā, kādu vācu ienācēji 13.g.s. to atrada jau pilnīgi izveidotu sev priekšā.

Līdz šim apskatījām 9.-12.g.s. literāro avotu liecības par seno Kursu. Tagad iztiŗzāsim svarīgākās 13.g.s. ziņas par kuršu polītisko kultūru viņu brīvības cīņu sākumā. Diemžēl, chroniku liecības ir trūcīgas un vienpusīgas, jo: 1.Latviešu Indriķis maz pazina Kursu un savas annāles [66.lpp.] nobeidza ap 1227.g., kad Kursas iekaŗošana vēl nemaz nebij sākusies; 2.Vecākā atskaņu chronika sacerēta ap 1290.g., tā tad 20 gadus pēc pēdējām kuršu cīņām, pie kam tās nolūks bij slavināt abu bruņnieku ordeņu varonību un noklusēt savus ienaidniekus vai tēlot tos kā nodevējus un gļēvuļus. Ievērojot šo vācu dzejnieka tendenci, kļūst saprotams, kāpēc viņš savās vājās rīmēs gan sauc vārdā visus kaut cik ievērojamus vācu bruņniekus, bet no kuršiem piemin tikai kādu Utili (5761) un no zemgaļiem trīs: Viestartu, Nameisi un Skabi. Tas, protams, nenozīmē, ka arī kuršiem toreiz nebūtu bijis savu polītisko vadoņu un valdnieku, ne arī to, ka kurši nebūtu varonīgi cīnījušies ar vācu pārspēku. Pavisam otrādi, t.s. kuršu ķoniņu vēsture nepārprotami pierāda, ka kuršiem 13.g.s. bij sava karaļvalsts, un ka daži šo valdnieku pēcteči prata nosargāt savu privilēģēto stāvokli pat vācu laikos.

Par Kursu 13.g.s. ir uzglabājies daudz vairāk dokumentu nekā par Zemgali un Latgali, un tie paši ir loti svarīgi. Diemžēl, arī šais Kursas grāmatās ir sastopams tikai viens personas vārds - Lammekinus rex. Šī dokumentēto kuršu personu vārdu nabadzība izskaidrojama ar to, ka minētie 13.g.s. dokumenti ir tautu līgumi, kuŗus slēdzot bruņnieku ordenis - laikam gan ar nolūku - centās noklusēt un apiet agrākos valdniekus, lai viņi, atsaukdamies uz šiem līgumiem, kādreiz vēlāk atkal nemēģinātu atjaunot savu pazaudēto polītisko stāvokli, Tāpēc ordeņa 13.g.s. miera līgumi tā rediģēti, ka latviešu kontrahenti vai nu nemaz netiek minēti, vai tikai anōnimi - “pagāni”, “zemes vecajie” un tml. Toties Vācu ordenis slēdza privātus līgumus ar atsevišķiem baltu tautu zemes vecajiem un kungiem, bet tajos, protams, bij runa tikai par katram vasalim individuāli piešķirtām brīvībām un priekšrocībām, ar ko jauna valsts vara centās skaldīt tautas vienību un radīt sev uzticīgu piekritēju partiju. Šādi 13.g.s. lēņa līgumi [67.lpp.] ar senprūšu vitingiem un ķoniņiem diezgan lielā skaitā ir atrasti archīvos un arī izdoti dažādās Prūsijas avotu edicijās.

Turpretim kuršu ķoniņa Tontegodes vecākā lēņa grāmata datēta vēl tikai ar 1320.g. Kā to izskaidrot? - Jau minētais 1320.g. dokuments apliecina, ka Tontegodes lēņa novads agrāk, tā tad 13.g.s., piederējis viņa nelaiķa priekštecim Krišjānim. Bez tam pašam Tontegodem 13 gadus vēlāk dotā lēņa grāmatā teikts, ka viņam tiek piešķirtas tās pašas brīvības, kādas pieder pārējiem Kursas jaunkristītiem vasaļiem. Šāds kuršu novadnieku saraksts no 14.g.s. vidus pa daļai uzglabājies par Jaunpils, Alsungas, Aizputes un Durbes pils tiesām[44]. Viss tas pierāda, ka Vācu ordenis tiešām 13.g.s. radījis veselu kuršu novadnieku kārtu. Gŗūti ticēt, ka šie Kursas, Zemgales un Latgales nevācu leimaņi būtu vēlākos gadu simteņos zaudējuši visas savas lēņa grāmatas, ja tai pašā laikā samērā lielā skaitā uzglabājušies senprūšu vītingu un ķoniņu 13.g.s. privātie līgumi. Man šķiet, ka izskaidrojums meklējams citur, proti tai faktā, ka 13.g.s. lēņa darījumus varēja apliecināt arī ar lieciniekiem, un ka tikai izņēmuma gadījumos vasaļi pret sevišķu atlīdzību lūdza savu lēņa kungu apstiprināt lēņtiesisko investitūru ar īpašu dokumentu - lēņa grāmatu.

Lai nu kā, šādi privāti kuršu līgumi no 13.g.s. nav uzglabājušies, kāpēc arī neko nezinām par kuršu valdniekiem. Kā jau teicu, ir tikai viens svarīgs izņēmums - pāvesta Grēgorija IX vicelegāta Alnas Balduīna 1230.g. 28.decembŗa līgums ar kuršu karali Lamiķi, resp. Lamekinu. Blakus Jersikas karaļa Visvalža 1209.g. līgumam ar Rīgas bīskapu Albertu, minētais 1230.g. akts ir viens no polītiski svarīgākiem un juridiski interesantākiem [67.lpp.] senās Latvijas dokumentiem, kāpēc dodu šī latīņu teksta tulkojumu[45].

“Brālis Balduīns, Alnas mūks, kardināļa Otona kunga, Apustuliskā krēsla legāta bikts tēvs un sūtnis, visiem Kristus ticīgiem mūžībā. Tā kā karalis Lamekins un Kursas pagāni no Esestua, proti Durpis, un Saggara zemēm un kiligundām, kuŗu vārdi ir šādi: Thargolae, Osua, Langis, Venelis, Normis, Kiemala, Pygawas, Sarnitus, Riwa, Saccze, Edualia, Aliswanges, Ardus, Alostanotachos, kā arī no citām kiligundām un ciemiem, kas atrodas Ventas abās pusēs, - Svētā Gara žēlastībai iedvesmojot, kas dvesmo kur, kad un cik grib - nāca pretim Kristus ticības pieņemšanai, nododami savas zemes, sevi un savus ķīlniekus caur mūsu rokām pāvesta kunga rokās un apsolījās vienmēr paklausīt visiem viņa rīkojumiem, tad mēs, pāvesta kunga vietā šai pusē darbodamies, kopīgi apspriedušies ar Rīgas baznīcu, Daugavgrīvas abatu, visiem [ārzemju] tirgotājiem, zobenbrāļiem, krustnešiem un Rīgas namniekiem, noslēdzam ar viņiem [kuršiem] šādu līgumu un apstiprinājām šādus nosacījumus, proti: viņi nekavējoties pieņems baznīckungus, kuŗu iecelšana mums pienākas; godam rūpēsies par viņu pārtikšanu un visur viņiem paklausīs kā īsti kristieši un visās lietās ievēros viņu derīgos noradījumus; viņi aizsargās tos pret ienaidniekiem kā sevi pašus; visi, kā vīrieši, tā arī sievietes un bērni, tūliņ saņems no viņiem svētās kristības atdzimumu un ievēros citu kristiešu parašas. Bet bīskapu, kas viņiem ar pāvesta kunga autoritāti ieceļams, viņi uzņems bijīgi un pazemīgi kā savu tēvu un kungu, un - kā tas jādara visiem kristiešiem - viņam visur kā savam kungam un bīskapam pilnīgi paklausīdami, tam padosies, parādīdami bijību un padevību, kāda pienākas viņu kungam un bīskapam. Bez tam viņiem no visa vienmēr pienāksies ik gadus maksāt savam bīskapam un saviem prelātiem tās pašas tiesas, kas pienākas dot Gotlandes iedzimtiem, [69.lpp.] bet līdz ar to viņi nevarēs tikt pakļauti ne Dānijas, nedz Zviedrijas karaļvalstij: mēs viņiem esam devuši mūžīgu brīvību, kamēr viņi neatkrīt. Pēc šī līguma noslēgšanas un ierakstīšanas šai tīstoklī, kas iegūst mūžīgu spēku, viņi piedalīsies kaŗa gājienos pret pagāniem kā kristiešu zemes aizsardzībai, tā arī ticības izplatīšanai. Divu gadu laikā viņi ieradīsies pie pāvesta kunga un visur un vienmēr izturēsies saskaņā ar viņa lēmumu un rīkojumu. Bet starplaikā pilnīgi ievērodami mūsu iestādījumus un priekšrakstus, viņi paklausīs mums visur un visās lietās, neaizkaŗot nekur pāvesta kunga augstāko varu. Lai tas iegūtu mūžīgu spēku, tad šo uzrakstīto grāmatu mēs esam nostiprinājuši, piekaŗot mūsu, Leāles bīskapa Ērmaņa kunga un citu augšā minēto zīmogus. Dots tā Kunga 1230.g. Innocenta dienā [28.decembrī].”

Tā kā par šo līgumu esmu jau vairākkārt rakstījis[46] un plaši to iztirzājis savās universitātes lekcijās, kas pa daļai ierosinājušas manu skolnieku B.Āberu veltīt šim svarīgam valststiesiskam aktam īpašu, ļoti interesanti uzrakstītu apcerējumu,[47] tad šoreiz aprobežošos tikai ar šī akta polītiski-ģeografisko apskatu. Pretstatā citiem 13.g.s. līgumiem, 1230.g. 28.decembŗa akts nav noslēgts ar Livonijas zemes kungiem, kas bij vācu tautības, bet ar paša pāvesta vicelegātu, Lježas bīskapijas Alnas (Aulnes) cisterciešu klosteŗa mūku Balduīnu (Baudouin), kas bij valoņu tautības. Jau tas vien, ka līdz pat pēdējam laikam vācu vēsturnieki nebeidz pelt un noniecināt šī katoļu polītiķa darbību Latvijā, liek domāt, ka Alnas Balduīns ir stājies ceļā vācu centieniem Livonijā.

Šo vācu polītiku 13.g.s. tagadējā vēstures zinātne izsaka ar formulu: misija uz kalpību, t.i. [70.lpp.] ar katoļticības izplatīšanas aizganstu Ziemeļvācijas pilsētu tirdzniecības kapitāls centās sev nodrošināt tiešus sakarus ar Krievijas hinterlandi, pie kam jaunās vācu kolonijas izkaŗotājiem par algu bij jāatdod gadu simteņiem ilgi iekoptā latviešu un igauņu zeme, lai svešā bruņniecība varētu kalpināt šīs zemes kopējus un baŗotājus zemniekus. Turpretim pāvesta Innocentija III (1198.-1216.g.) un viņa pēcnācēju Honorija III un Grēgorija IX laikā Romas kūrija sava teokratiskā cēzarisma interesēs sludināja misiju uz brīvību, t.i. centās jaunkristītām tautām nodrošināt Dieva bērnu brīvību nacionālās baznīcas valstīs, kuŗas bij paredzēts pakļaut tieši pāvestam un pārvaldīt ar legātiem, pie kam jaunkristītiem netika uzlikti nekādi pienākumi ne pret vācu tautības Romas ķeizaru, ne pret vietējiem zemes kungiem. Šai laikā Svētais Krēsls bij kļuvis par Eiropas polītisko tribūnālu, un vispārīgie baznīcas koncili 13.g.s. varēja tikt pielīdzināti tagadējās Tautu Savienības pilnsapulcēm.[48]

Zinot šos Eiropas lielās polītikas diplomātiskos gājienus, kļūst saprotams, kāpēc Romas kūrija nesūtīja uz Livoniju par legātiem vāciešus - pirmais legāts Modenas Viļums bij italietis, otrais Alnas Balduīns beļģietis; kļūst ari saprotams, kāpēc 1230.g. 28.decembŗa līgumā kuršiem nav nekādu pienākumu pret Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni. Nemaz nerunājot par to, ka šis līgums dokumentāriski pierāda Kursas senos polītiskos un saimnieciskos sakarus ar Dānijas un Zviedrijas karaļvalstīm un it īpaši ar Gotlandi, latviskā skatījumā tas ir jo sevišķi interesants ar diviem nosacījumiem līguma sākumā un beigās. Sākumā teikts, ka kurši nodod savas zemes, sevi un savus ķīlniekus caur Alnas Balduīna rokām pāvesta rokās; [71.lpp.] šādu valsts tradiciju jeb nodošanu prasīja ari Rīgas bīskaps no latgaļu valdniekiem Visvalža un Tālivalža. Starpība bij tā, ka pēdējie ar šo lēņtiesisko darījumu kļuva par Vācijas ķeizarvalsts firsta Alberta vasaļiem, turpretim kuršu karaļa Lamiķa lēņa kungs bij pats pāvests. Toreiz polītiski bij izdevīgi būt par pāvesta vasali, un 13.g.s. sākumā par tādiem skaitījās vesela rinda varenu Eiropas valdnieku: Aragonas karalis Pedro II, Anglijas karalis Jānis Bezzemis, Portugales karalis Alfonss, kā ari Polijas un Zviedrijas valdnieki.

Pēc līguma kuršiem bij divu gadu laikā jānosūta uz Romu sūtņi ar karaļvalsts nodošanu saistīto formalitātu nokārtošanai. Iespējams, ka bij paredzēta paša karaļa Lamiķa došanās uz Romu, līdzīgi tam, kā 1203.g. devās pie pāvesta lībju valdnieks Kaups. Diemžēl, nav nekādu ziņu par līgumā paredzētās kuršu sūtniecības likteni. Spriežot pēc Alnas Balduīna 1234.g. sūdzības raksta, kuŗā viņš pārmet zobenbrāļiem pagānu sūtņu aizturēšanu Gotlandē,[49] lai tie nevarētu pāvestam sūdzēties par Livonijas zemes kungu patvarībām, jādomā, ka kuršu sūtņiem neizdevās nokļūt Romā. Bez tam zinām, ka paša Alnas Balduīna stāvoklis 1231.g. bij tik apdraudēts, ka viņš bij spiests meklēt glābiņu no rīdziniekiem Daugavgrīvas klosterī, kur kāds kuršu ķīlnieks tika nogalināts,[50] bet pārējos viņam atņēma jaunais Rīgas bīskaps Nikolajs, domkapituls, zobenbrāļi un Rīgas namnieki, uz kāda netaisna šķīrējtiesas sprieduma pamata.[51] Beidzot, kad vicelegāts 1231.g. rudenī aizceļoja uz Romu, lai panāktu kuršu līgumu apstiprināšanu, zobenbrāļi 1231./32.g. ziemā iebruka Kursā, dedzināja kuršu ciemus, nogalināja ļaudis un atņēma viņiem ari Alnas Balduīna dotās brīvības [72.lpp.] grāmatas,[52] lai pēc tam jaunkristītos varētu nospiest savā kalpībā.

Faktiski līdz ar to cieta pilnīgu neveiksmi kūrijas nodomi par neatkarīgas Kursas karaļvalsts dibināšanu Svētā Krēsla protektorātā. Gan pāvests Grēgorijs IX vēl mēģināja glābt sava vicelegāta stāvokli, 1232.g. 11.novembrī apstiprinādams viņa līgumus ar kuršiem un drīz pēc tam pašu ieceldams par Zemgales bīskapu un savu legātu Prūsijā, Latvijā, Igaunijā, Somijā un Gotlandē. Tomēr rīdzinieku pretestība bij tik liela, ka jau pēc nepilniem diviem gadiem 1234. g. 9.februārī Alnas Balduīns tika atbrīvots no legāta amata un par viņa pēcteci iecelts agrākais, vāciešiem draudzīgākais legāts Modenas bīskaps Viļums.[53] Šis liktenīgais pagrieziens kūrijas polītikā notika pa daļai tāpēc, ka pāvestam nebij bruņotu spēku savu nodomu izvešanai dzīvē. Tas nozīmēja, ka turpmāk kuršiem un citām baltu tautām vairs nebij ko cerēt ari uz reālu polītisku palīdzību no Romas: bij beidzies diplomātu laiks, sākās kuršu un zemgaļu brīvības cīņas ar visas katoliskās Ziemeļeiropas krustnešiem un jo sevišķi vācu bruņnieku ordeņa smago kavaleriju.

Ja tā tad Alnas Balduīna 1230.g. 28.novembŗa līgumā dokumentētie kūrijas nodomi par katolisku kuršu karaļvalsti palika tikai projektā, tad tomēr šim dokumentam ir liela vēsturiska vērtība vēl šodien, jo no tā iegūstam svarīgas ziņas par Kursas valstisko organizāciju latviešu senos laikos. Redzam, ka kuršiem bij savs karalis (rex), ko viņi paši droši vien sauca pēc ziemeļnieku parauga par kungu vai lielkungu. Tā kā jau Rimberts 9.g.s. vidū runā par kuršu karaļvalsti (regnum), tad ar to ir pierādīts vismaz 400 gadus ilgs Kursas karaļvalsts mūžs. Diemžēl, 1230.g. 28.decembŗa [73.lpp.] līgums uzglabājies tikai noraksta veidā Vatikāna regestos kā pāvesta Grēgorija IX 1232.g. bullas transsumts. Tas nozīmē, ka bullā minētās kuršu personas un vietu vārdi var būt kļūdaini: daži burti izlaisti, citi sajaukti; bez tam interpunkcijas trūkuma dēļ iespējami divu vietu vārdu savienojumi vienā vai viena vārda sadalīšana divos un tml. Visi šie 1230.g. līguma palaiografiskie trūkumi jāņem vērā, identificējot kuršu īpašvārdus.

Kuršu karalis nosaukts par Lammekinus; atmetot latīnisko galotni -us, dabūjam Lamekins. Tā kā Zlēkas pagastā vēl tagad ir māju vārds “Lameks”,[54] resp. Lamiki,[55] tad jāpieslienas A.Bīlenšteina domām,[56] ka šai māju vārdā saglabājies kuršu karaļa Lamiķa (sal.: Peniķa) vārds. Šīs agrākās mežsarga mājas atrodas netāl no Abavas ietekas Ventā, kāpēc nevar celt nekādus iebildumus ari pret šo vietu vārdu no vēsturiskās ģeografijas viedokļa, jo minētais novads ietilpst Lamiķa valstī. Vēl 14.g.s. vidū Zlēku pag. Abavas ciemā dzīvoja kāds no karaļa Lamiķa pēctečiem - Kuldīgas komturijas novadnieks Lammike, otrs Īvandes pag. Edzēs - Nassote Lammike, bet trešais Alsungas pag. Almāles ciemā - Lammike. Tā kā Liber Census Daniae piemin kādu “terra Lammato” starp Prūsiju un Kursu, bet 1252.g. līgumā starp virsmestra vietnieku un Kurzemes bīskapu par Klaipēdas dibināšanu sastopama pagāniskā “terra Lammethin”,[57] tad prof. [74.lpp.] E.Blese[58] liek priekšā Lamiķa vārdu saistīt ar baltu tautu vārdu *lāmata, resp. lamata, pieņemdams, ka kādreiz bijusi hipotetiska kuršu dižciltīgo dzimta *Lāmatiņi (ar nozīmi “Lāmatas valdnieki”), pie kuŗas piederējis ari 1230.g. rakstos apliecinātais kuršu karalis.[59] Lai cik vilinoša ir E.Bleses konstrukcija, tomēr man šķiet, ka būs gŗūti atrast tai kādu drošu vēsturisku pamatojumu. Kuldīgas komturijas sardzes nodokļa (wartgut) maksātāju sarakstā 14.g.s. vidū redzam, ka Lāmatiņi (Lammathe) un Lamiķi bij divas dažādas dzimtas.

Lamiķa, resp. Lamekina vārda etimoloģija rada gŗūtības ari tāpēc, ka šo vārdu sastopam Ziemeļigaunijā jau 14.g.s: (famulus Lamechinus Tallinā 1337.g.). Tas nozīmē, ka vārds varētu būt ari somisks, ko protams nedrīkst izlietot kā pierādījumu arvien no jauna atkārtotām domām, it kā kurši bijuši somugru cilts. Pēc J.Endzelīna 1912.g. publicētā pētījuma[60] un mūsu citu baltu filologu vēlākiem rakstiem nevaram šaubīties, ka kurši bij “senprūšiem ļoti tuvu radniecīga rietumbaltu cilts un tāda ari palika līdz vidējam dzelzs laikmetam, kad iesākās kuršu zemgaliskošanās, pie kam zemgaļu ietekme kļuva arvien stiprāka, līdz beidzot kuršiem tika uzspiesta zemgaļu valoda, kas nozīmē, ka kuršu valoda kļuva par austrumbaltu valodu, bet tomēr paturēja veselu rindu īpatnēju, senprūšu valodai tuvu elementu, t.s. kursismus.”[61]

Bet tikpat neapstrīdams vēstures fakts ir ari tas, ka blakus baltiskiem kuršiem agrā (0.-400.g. pēc Kr.) un vidējā (400.-800.g.) dzelzs laikmetā novados uz ziemeļiem no Abavas un uz austrumiem no Ventas dzīvoja kāda somu cilts, kas apbedīšanas un kapu formas ziņā saistāma ar Igauniju. Tikai vēl vēlā (800.-1250.g.) dzelzs laikmetā - šķiet, jau 9.g.s. otrā pusē, baltiskie kurši pāriet šo savu veco robežu un, dodamies pāri abām minētām upēm, iekaŗo somugriskos novadus ziemeļos un ziemeļaustrumos.[62] Sakarā ar šo kuršu ekspansiju, pēc mūsu archaiologu domām, sākusies Ziemeļkursas pārkuršošanās (kuronizācija), bet līdztekus tai notikusi somugru izceļošana[63] gaŗām Tukumam un Slokai[64] ar sekojošo invāziju Ziemeļu un Rietumu Vidzemē, Gaujas un Daugavas baseina lejasgalā, kur līdz ar to parādās jauna tautība - lībji. Cik man zināms, visplašāk šo archaioloģisko schēmu centies pamatot Ed.Šturms, līdz ar to aizrādīdams, ka tā pagaidām ir tikai darba hipoteze, un uzsvērdams, ka “ar archaioloģijas metodēm un materiāliem vien Kursas senatnes problēmas nemaz nav atrisināmas,”[65] bet gan tas jādara sadarbībā ar vēsturi, valodniecību, folklora un etnografiju. Bet lai pierādītu, ka neapšaubāmi [76.lpp.] somiskie Ziemeļkursas iedzīvotāji tiešām bij lībieši, jāpārvar vesela rinda tīri archaioloģisku gŗūtību, nemaz nerunājot par vēsturiskām un valodnieciskām, proti, ka Ziemeļkurzemes un Rietumvidzemes smilšu uzkalniņu kapenes pieder vienai un tai pašai ciltij.[66] Man šķiet, ka Ed.Šturmam nav vēl izdevies pierādīt šo kapu identitāti, kas izskaidrojams ar trūcīgo un pretrunīgo archaioloģisko materiālu no vienas puses, ar pārāk lielo konstruktīvismu metodoloģiskā ziņā no otras puses. Bet ja šī teze nav pierādīta, tad zūd pamats ari darba hipotezei par Rietumvidzemes lībju izceļošanu no Ziemeļkurzemes un par lībju pirmdzimteni apgabalā starp Abavu un Ventu. Šī hipoteze psīcholoģiski kļuva apzīmogota ar to, ka autors centās ar tās palīdzību atrisināt ja ne visas, tad pārāk daudzas Kursas senvēstures problēmas.

Ed.Šturms it pareizi aizrāda, ka 9. un 10.g.s. Ziemeļkursā konstatēto trīs kapeņu tipu chronoloģija un kultūrālā piederība nav noskaidrojama ar Latvijas atradumiem vien, bet tiešas parallēles tiklab akmens uzkalniņu, kā ari pazemes krāsmatu kapiem atrodamas Igaunijas salās, Sāmsalā un Muhu, un ari Rietumigaunijā, Vīkas novadā. Lielā līdzība, kāda novērojama starp Ziemeļkursas un Igaunijas salu kapu formām, runā par labu tam, ka šīs kapenes piešķiŗamas kādām tuvi radnieciskām rietumsomu ciltīm.[67] Šo archaiologa novērojumu atbalsta ari dažas vēstures liecības. Vienīgi runājot par ziemeļigauņiem un kuršiem, bet ne lībjiem, 13.g.s. chronisti un 13.-14.g.s. dokumenti kaŗa gaitas apzīmē ar igauņu vārdu “malewa”.[68] Tas pats sakāms par kiligundas jeb draudzes vārdu, ko Latviešu Indriķis lieto, aprakstot [77.lpp.] Sāmsalu (XXX. 5) un Vīku (XXVIII. 2, XXIX. 7), bet ne dienvidigauņu, lībju un latgaļu zemi.[69] Ari 13.g.s. dokumentos kiligundas sastopam vienīgi Sāmsalā[70] un Kursā. Tāpat “ežas” (ig. pīr) nosaukuma ziemeļigauņu dialektisko formu “pīrd” sastopam Kursā.[71] Par nejaušību nevarēs uzskatīt ari to, ka izkapts nosaukumu “victen” dokumenti lieto vienīgi runājot par Kurs[72] un Ziemeļigauniju[73], pie kam abas tautas pazina ari īpašu siena nodevu, t.s. izkapšu naudu (pecunia de victen[74]). Atmetot citas pa daļai nepareizas, pa daļai šaubīgas parallēles un hipotezes ziemeļkuršu, sāmu un ziemeļigauņu radniecības pierādīšanai, ko uzskaita jau minētais A.Vestren-Dolls[75], vēl jāatzīmē avotos vairākkārt apliecinātā kuršu un sāmu ieroču brālība[76], kā ari visiem zināmais un citādi gŗūti izskaidrojamais fakts: igauņi sauc Kursu (Kuramaa) un Sāmsalu (Kuresaar, Kuremaa) vienādi par Kuršu zemi, bet latviešu un lībiešu (Sāme mō) nosaukums Sāmsalai un sāmiem sastopams Ventspils apriņķa māju vārdos “Sāmieši” Sarkanmuižas, Užavas un Zūru pagastos.[77] Tas pierāda, ka senvēsturiskos laikos notikusi Sāmsalas sāmu invāzija Ziemeļkursā, bet nezinām, vai [78.lpp.] tā bijusi tautas staigāšana vai tikai atsevišķu kolonistu ieceļošana. Citiem vārdiem, archaioloģijas, vēstures un valodas liecības apstiprina vispār pazīstamo novērojumu, ka starp Ziemeļkurzemi, Sāmsalu, Muhu un Ziemeļigauniju pastāv veci kultūras sakari un aizguvumi. Cits jautājums, kas mums pašreiz nerūp, vai tiešām ekspansijas centrs, kā to pieņem A.Vestren-Dolls,[78] bij Sāmsala, no kurienes somugri devās kā ziemeļu (Ziemeļigaunija), tā dienvidu (Ziemeļkursa) virzienā. Lai nu kā, hipoteze, ka somugri uz ziemeļiem no Abavas un austrumiem no Ventas bij sāmieši, vēsturniekam labāk noder dažādu faktu izskaidrošanai Ziemeļkursas senā vēsturē nekā otra hipoteze par šo somugru lībiskumu. Ar to zustu ari vajadzība izskaidrot, kāpēc ne dokumenti, ne literāri avoti 13. un 14.g.s. nekur nepiemin Kursas lībiešus. Ja ari ir zināms pamats Ed.Šturmam apgalvot,[79] ka 13.g.s. Ziemeļkursas “lībieši” jau bijuši kuronizēti, un ka dokumentos minētie kurši ir tiklab īstie kurši, kā pārkuršotie somugri, tad tomēr būtu liela kļūda domāt, ka 13. un 14.g. s. šī kurōnizācija jau būtu pabeigta. Nemaz nerunājot par to, ka Alnas Balduīna laikā Ziemeļkursā vēl ir spēkā senais sāmiešiem raksturīgais zemes administrātīvais iedalījums kiligundās, pat 1341.g. Kuldīgas komturijā pagasta vārda vietā lieto somugrisko “vaka”[80] un 1434.g. robežu sauc ziemeļigauņu vārdā par “pīrdi” (pyrde).

Spriežot pēc 1230.g. līguma un citiem vēlākiem dokumentiem, Lamiķa lielkunga valsts bij iedalīta vairākās zemēs (terra), kas laikam atbilst [79.lpp.] Rimberta pieminētam Kursas 9.g.s. dalījumam (5) kungu valstīs (civitātēs). Kādas Rimberta laika 5 valstis atbilst 13.g.s. dokumentos apliecinātām 9 Kursas valstīm vācu iebrukuma laikā (sk. grāmatas beigās pievienoto karti), par to izteiktas dažādas domas. Ed.Šturms ir pārliecināts[81], ka Rimberta kuršu valstis identificējamas ar Kursas 1253.g. dalāmo grāmatu valstīm: Pilsaten, Ceklis, Megowe, Duvzare un Bihavelanc, turpretim vēlākā Miera Kursā (Vredecuronia) un Ventavā (Winda) 9.g.s. vēl kurši neesot dzīvojuši. Turpretim Fr.Balodis liek priekšā Rimberta pieminētās 5 valstis identificēt ar šādām 13.g.s. valstīm[82]: 1. karaļa Lamiķa valsti Ziemeļkursā ar apgabaliem Ventavu, Bandavu un Piemari (Bihavelanc); Bandavas galvas pilsēta bijusi Kuldīga, bet Piemares - Jūŗpils; 2. zemi starp Skrundu un Zemgali; 3. Duvzari, kuŗā atradās varenā Impiltas pils; 4. Ceklis ar Rimberta aprakstīto Apoles pilsētu; 5. Klaipēdu ar apgabaliem “Megowe” un “Pilsaten”. Protams, ka tie ir tikai minējumi: 400 gadu laikā no zviedŗu karaļa Olava iebrukuma Kursā līdz kuršu brīvības cīņām ar Vācu ordeni nevien notika kuršu ziemeļu robežas ielaušana somugru zemē pāri Abavai un Ventai, bet varēja notikt ari lielas pārmaiņas pašu kuršu valstu robežās un nosaukumos. Nevaru pievienoties Fr.Balodim, ka t. s. “zeme starp Skrundu un Zemgali” varētu tikt uzskatīta par kuršu valsti: drīzāk tā bij mežaina robežu josla, kuŗai nebij pat sava nosaukuma un par kuŗas valstisko organizāciju mums nav itnekādu liecību. Nevaru ari līdz ar autoru vienai Rimberta laika kunga valstij (civitas) pielīdzināt Lamiķa lielkunga valsti (regnum) un savukārt tās kungu [80.lpp.] valstis, resp. zemes Ventavu, Bandavu un Piemari uzskatīt tikai par administrātīviem “apgabaliem”. Kungu valstis dalījās vēl mazākās territōriālās vienībās, ko 1230.g. 28.decembŗa līgums sauc somugru vārdā par kiligundām (igauņiem kihelkond nozīmē draudzi) un ko varētu ari latviskot par draudzēm jeb tiesām.

Minētā 1230.g. konversijas un oblācijas līgumā starp Lamiķi un Alnas Balduīnu nosauktas trīs kungu valstis, bet diemžēl šo vietu vārdu identificēšana rada lielas gŗūtības. Pirmkārt, neviens nezina, uz kādu īpašvārdu attiecās latīņu scilicet (proti) teikumā: “de terris Esestua scilicet Durpis et Saggara”. Ja, sekojot G.Berkholcam, liekam kommatu pēc “scilicet”, tad dabūjam trīs territōriju nosaukumus; tādā gadījumā teikums būtu jārediģē: “scilicet de terris Esestua, Durpis et Saggara”. Ja turpretim, sekojot Fr.G.Bungem un A.Bīlenšteinam, liekam kommatu pirms “scilicet”, tad dabūjam tikai divas patstāvīgas territōrijas: attiekdamies uz Durpis, vārds “proti” norāda, ka Esestua un Durpis ir viena kunga valsts, kur Durpis (formu Durbji sastopam Lutriņu pag. māju vārdos) ir vai nu tās pašas territōrijas cits nosaukums vai tās daļa[83].

Vēl vairāk gŗūtību rada pats vārds “Esestua”, jo tas sastopams tikai šai dokumentā, un mēs pat nezinām, ar kādu valodu to varētu saistīt. G.Berkholcs cēla priekšā hipotezi[84], ka tas esot pāvesta kancelejā sakropļots kuršu vārds “Esertua”, Ezertuva, t.i. novads tuvu pie [Liepājas] ezera. šo Berkholca hipotezi pieņēma visi vēlākie vācu pētnieki,[85] lai gan leišu valodnieks K.Būga jau 1923.g. [81.lpp.] aizrādīja,[86] ka latviešu valodā tauta šādu novadu nekad nesauktu par Ezertuvu, jo to neatļauj valodas likumi; tad jau drīzāk varētu runāt par Ezeri, Paezeri, Ezermali vai Ezergalu.

Prof. E.Blese meklē šim vārdam jaunu izskaidrojumu un domā, ka Esestuas vārds jālasot “Iesēstuve” ostas vai ostmalas nozīmē: tas bijis Liepājas ezera austrumu krasts, kur jūŗas braucēji sēdušies laivās.[87] Par atbalstu savai hipotezei autors ņem “sēstuves” (sola) un “iebrauktuves” vārdu analoģijas, lai gan tūliņ pats piebilst, ka priedēkļa ziņā šis vārds nav kursisks, jo tad vajadzētu būt prefiksam en- vai an-. “Tā kā tas tomēr nebij īsts īpašvārds, bet pa plašāku novadu tiklab kuršu kā zemgaļu valodā pazīstams nosaukums, tad dokumenta sastādītājs to varēja būt dzirdējis no kāda zemgaļa, resp. latvieša mutes, kas kādreizējo en- bij pārvērtusi par ie.” Ar to pats autors aizrāda uz daudzajiem šķēršļiem, kas kavē atzīt viņa hipotezi par pieņemamu. Nav nekāda vēsturiska pamata domāt, ka 1230.g. līguma sastādītājs varētu būt šo vārdu dzirdējis no kāda zemgaļa mutes: Alnas Balduīns slēdza šo līgumu ar “Kursas karali un pagāniem” vai nu Rīgā vai Daugavgrīvā un, protams, šai kuršu brīvības grāmatā ierakstīja tikai tos novadus, kuŗu sūtņi bij pilnvaroti vest ar viņu sarunas, un tikai tai fonētiskā formā, kādā paši kurši vicelegātam nosauca savas “zemes” un “draudzes”. Bez tam, iztulkojot Esestua par Iesēstavi, autors īpašvārda vietā liek sugas vārdu, uz ko apskatāmais dokuments nedod tiešu iemeslu, jo visi pārējie vietu vārdi paliek “neizskaidroti” īpašvārdi, kuŗu nozīmi nezinām un nespējam racionālizēt ar tagadējās latviešu leksikas palīdzību. Man šķiet, [82.lpp.] ka hipotetiskais “Iesēstuves” vārds maz noder ari kādas valsts nosaukumam.

Bez tam, lokālizējot 1230.g. aktā minētās kuršu kiligundas, redzam, ka pēdējie droši identificējamie draudžu nosaukumi nesniedzas tālāk uz dienvidiem par Sakas un Apriķu pagastiem. Citiem vārdiem, nemaz nav pierādīts, ka Esestua jeb Durbju zeme aptvēra ari tagadējo Durbi un Grobiņu: iespējams, ka tā sauca kunga valsti starp Durbes, Tebras, Alokstes un Rīvas upju baseiniem, kuŗu novadā varam atrast kādus 5 kiligundu nosaukumus: Aloksti, Saku, Rīvu, Alsungu un varbūt ari Ķimali. Turpretim nav neviena droša draudzes nosaukuma, ko saskaņā ar 1230.g. dokumentu varētu atrast Liepājas-Grobiņas-Durbes novadā. Tas nozīmē, ka nav vēsturiska pamata meklēt Esestuas vārda izskaidrojumu pie Liepājas ezera.

Tāpat tagadējos Kurzemes vietu vārdos nevaram atrast ari otras 1230.g. līgumā minētās kunga valsts nosaukumu “Saggara”. Laikam gan šis vārds būs saistāms ar somugru valodām (piem., igauņu “sagara” nozīmē pūli, “metsasagarik” - meža biezokni), jo Saggaras zeme atradās ventiņu territōrijā, kur jau pirmsvācu laikos notika sāmnieku pārkuršošanās un ar to saistīta agrāko somugrisko vietu vārdu izzušana vai latviskošana. Par laimi vietu vārds Sagere sastopams ari 1253.g. Kursas dalāmā grāmatā, no kuŗas varam spriest, ka Saggara jeb Sagere bij Ventavas valsts agrākais nosaukums; tā atradās abpus Ventai no Abavas ietekas uz leju līdz pat jūŗai.

Tā kā 1230.g. līgumā vispirms uzskaitītas Saggaras kunga valsts kiligundas, tad meklēsim tās pa toreizējās Ventavas tagadējiem pagastiem. Ventavas “zemē” tagad ietilpst kādi 8 Ventspils apr. pagasti: Sarkanmuižas, Vārves; Zūru, Užavas, Piltenes, Ziŗas, Zlēku un Ēdoles. Dokumenta [83.lpp.] “Thargolae” ir agrākā Tārgales muiža Sarkanmuižas pagastā. Osua - Užava Užavas pag., Langis - Landze Zūru pag., Sarnitus - Sārnate ari Užavas pag., Edualia - Ēdole Ēdoles pag. Tā kā pāvesta kancelejas transsumētā 1231.g. 17.janvāŗa kuršu līgumā[88] sajaukti burti s un l, tad ir pamats domāt, ka ari 1230.g. dokumentā kiligunda Venelis jālasa “Veriesis”, ko atbalsta 1253.g. dalāmās grāmatas forma “Vense”. Tādā gadījumā jāpievienojas A.Bīlenšteinam, ka 13.g.s. Venelis, resp. Venesis atbilst vēlākai Vendzavas muižai Ziŗas pagastā.

Kiligundas “Normis” vārdu A.Bīlenšteins[89] uzskatīja par vienkāršu sugas vārdu: lībju valodā “nurm” nozīmē lauku.[90] Man šķiet, ka tas runā pretim 1230.g. līguma principiem un ka ari Normis šai dokumentā ir vietas nosaukums. Pēc manām domām, tas meklējams vēlākā Ziŗas pagasta “Laukmuižā”. Tā tad Ziŗas pagastā atrodas trīs Lamiķa kiligundas: Laukmuiža (Normis), Sārnate un Vendzava. Nav skaidrības ari kiligundas “Pygawas” ziņā, ko A.Bīlenšteins, sekodams G.Berkholcam, identificēja ar 1253.g. dalāmā grāmatā minēto Tigvi (Tygwe), līdz ar to uzskatīdams formu Pygawas par rakstības kļūdu pareizā Tygawas vārda vietā.[91] Tā kā pie Tigves muižas atrodas Pilskalns, “sešpadsmitā verstī pa lielceļu no Kuldīgas uz Ventspili braucot”,[92] tad šāda hipoteze ir ļoti vilinoša. Tomēr par to var ari šaubīties, jo H.Dopkeviča aizrāda, ka kādā 1461.g. [84.lpp.] lēņa grāmatā[93] sastopams vietas vārds “Pigow” Ventspils novadā. Diemžēl, šī lēņa grāmata vēl nav izdota, kāpēc man nav iespējams neko tuvāk teikt par šīs vietas atrašanos. Ja šī 15.g.s. Pigava atbilst Dundagas pagasta Pigām, tad tā nevar būt 1230.g. Pygawas.

Otra Kursas kunga valsts Ventas un Abavas baseinā bij Bandava (Bandowe), kas pirmoreiz minēta otrā Alnas Balduīna līgumā ar kuršiem (1231.g. 17.janvārī) un citos vēlākos dokumentos. Tikai pats 1230.g. līgums šo vārdu nepazīst, bet - kā jau redzējām - runā par Esestua, proti Durbi. Ari šīs kunga valsts robežas varam noteikt tikai aptuveni. Kā ari būtu, šai otrā Lamiķa valstī bij vairākas vārdā nosauktas kiligundas, kuŗas tikai pa daļai varam identificēt. Nav šaubu, ka Riwa atbilst tagadējai Rīvas upei, kas no Vilgāles ezera dodas uz jūŗu, kur tā ietek pie Labraga, tecēdama cauri vairākiem (Planicas, Basu, Gudenieku, Apriķu un Ulmales) pagastiem. Kuŗiem pagastiem atbilst 1230.g. Riwa, nezinām, bet iespējams, ka toreizējā Riwa jāmeklē vēlāko kuršu ķoniņu novadā ap Vilgāles ezeru kā centru. Rīvas un Užavas upju baseinā atradās ari Aliswanges - tagadējā Alšvanga jeb Alsunga. Tāpat pētnieki ir vienojušies, ka Lamiķa kiligunda Kiemala ir tagadējā Padures pagasta Ķimale; ja pieņem G.Berkholca hipotezi par Pygawas identificēšanu ar Tigvi, tad ari šī kiligunda atradās Padures pagastā. Tāpat nav šaubu, ka Saccze jeb Saceze meklējama Sakas pagastā, vai vismaz Durbes un Tebras, resp. Alokstes upju baseinā. Turpretim neviens nezina, kur meklējama kiligunda Ardus. Tā kā 1230.g. līgumā minētais nosaukums seko tūliņ aiz Alšvangas, tad ir pamats pieņemt, ka Ardus atradās šai novadā - varbūt aiz šī latīnizētā [85.lpp.] vārda saskatāma vēlākā Adzu muiža Gudenieku pagastā?

Ciets rieksts ir pēdējais kiligundas nosaukums Alostanotachos. Pēc G.Berkholca hipotezes šai vārdā slēpjoties nosaukums “Alokstes attakas”, pie kam pretēji tagadējai parašai agrāk Aloksti uzskatījuši nevis par Tebras pieteku, bet otrādi -Tebru par Alokstes sānupi jeb atteku.[94] Ir ari mēģinājumi “attakas” vietā lasīt “noteka”. Tomēr es nezinu nevienu gadījumu, kur kādas senlatviešu draudzes nosaukums būtu līdzīgs proponētai “Alokstes attakai” - tad jau varētu gaidīt ari pagastus: “Gaujas noteka”, “Ventas upe” un tml. Man šķiet, ka īpašvārdā Alostanotachos slēpjas divi, pāvesta kancelejas kļūdas dēļ kopā sarakstīti kiligundu nosaukumi. Tā kā Alokstes upi ari vēlākie dokumenti raksta bez k (Alouste), tad tiešām pirmā vārda pusē Alosta- jāmeklē Alokste, kā 13.g.s. varēja saukties plašāks novads ap Aizputi, Tebras un Alokstes upju baseina augšgalā. Turpretim vārda otrā pusē -Notachos man gribētos saskatīt Asītes pagasta Nodegu muižu, kas neatrodas tālu no Tebras iztekas. Ja ventiņi varēja Durbes vārdu izrunāt kā Durpis, tad viņu mutē ari Nodegas varēja pārvērsties par Notechas, resp. Notekas. Novietojot -Notachos kiligundu Asītes pagastā, ko tikai viens (Nīkrāces) pagasts šķiŗ no Ventas, kļūst saprotams tālākais 1230.g. līguma teksts: “kā ari no citām kiligundām un ciemiem, kas atrodas Ventas abās pusēs”. Bez tam gar Asītes pagastu tek Vārtājas upe, ko piemin jau 1253.g. dalāmā grāmata un Atskaņu chronika. Tas pierāda, ka Nodegu jau 13.g.s. bij kāds kuršu centrs.

Še iztirzātie vietu vārdi ari nosaka kuršu lielkunga Lamiķa valsts robežas vispārīgos vilcienos. Acīm redzot, tās kiligundas, kas sava attāluma dēļ [86.lpp.] vēl nejutās vācu apdraudētas, nemaz nebij savus sūtņus un ķīlniekus sūtījušas miera sarunām ar Alnas Balduīnu, kāpēc ari tās nav vārdā nosauktas, lai gan piederēja pie Lamiķa valsts. Spriežot pēc konteksta un vietu vārdu topografiskās kārtības, jāpieņem, ka šo neminēto kiligundu daļa atradās Ventas baseinā ap Skrundu un Nīgrandu.

Lietojot Kursas dalāmo grāmatu terminoloģiju, varam teikt, ka 1230.g. Lamiķa karaļvalstī pilnīgi vai pa daļai ietilpa šādas kuršu territōrijas jeb “zemes”: Ventava, Rietumu Bandava un Piemare (Bihavelanc). Tā kā šai laikā Kursā bij pavisam 9 kunga valstis, tad redzam, ka Lamiķis nebij visas Kursas valdnieks. Nav nekāda vēsturiska pamata uzskatam, it kā Lamiķis būtu dzīvojis Talsu pilī un no turienes valdījis pār visām Kursas zemēm. Nav ari pierādījumu, ka viņš būtu valdījis pār visu Piemari, jo acīm redzot vecākais Piemares centrs - Grobiņas pils un pilsēta 1230.g. neatradās viņa rokās. Varbūt toreiz Piemares dienvidrietumu daļai bij savs valdnieks; kam klausīja ari četras pārējās Dienvidkursas zemes - Dovzare (Duvzare), Ceklis, Megowe (Megava) un Klaipēda (Pilsāts). Diemžēl, mums nav nekādu ziņu par šīm Dienvidkureas valstīm Alnas Balduīna laikā.

Divi citi līgumi runā par Austrumkursas zemēm: vienu no tiem noslēdza rīdzinieki 1230.g.,[95] laikam starp 25.martu un 28.decembri, bet katrā ziņā pirms jau apskatītā Alnas Balduīna līguma ar Rietumkursas karali Lamiķi; otru slēdza Alnas [87.lpp.] Balduīns 1231.g. 17. janvārī[96] Par šiem abiem līgumiem ir samērā daudz rakstīts, bet vēl šodien nav īstas skaidrības ne attiecībā uz šo svarīgo aktu ģenetiskiem sakariem, ne ari par tiem drāmatiskiem polītiskiem notikumiem, kas aiz tiem slēpjas. Šai rakstā nav iespējams iztirzāt visus šos sarežģītos jautājumus, jo tad nāktos rakstīt sevišķu apcerējumu par pašu vicelegātu Alnas Balduīnu.

Maniem nolūkiem pietiek konstatēt, ka vicelegātam bij pazīstams[97] rīdzinieku 1230.g. izlīgums ar kuršiem, ko starp citu pierāda ari tas, ka savā 1231.g. 17.janvāŗa tekstā viņš kuršu ciemus ierakstīja tai pašā kārtībā kā rīdzinieki, bet ar vairākām lasības kļūdām, piem., pareizā rīdzinieku Walegalle vietā Wasa Galle, Pure vietā Pyrre, Ugesse vietā Ugenesse, Candowe vietā Cadowe. Visumā var teikt, ka slēdzot savu otro (1231.g.) līgumu ar kuršiem, vicelegāts to rediģēja, kombinējot abus 1230.g. kuršu līgumus.[98] Radies kompromisa ceļā, 1231.g. 17.janvāŗa teksts polītiskā ziņā ir neskaidrāks un redakcijas ziņā paviršāks par Alnas Balduīna 1230.g. 28.decembŗa līgumu. Patiesībā tas drīzāk atgādina līguma uzmetumu nekā pašu līgumu, kāpēc ari viņam trūkst to vācu kontrahentu (zobenbrāļu, krustnešu, Rīgas namnieku u.c.) parakstu (t.i. zīmogu), par kuŗiem runā t.s. konsensa formula.

Savukārt ari rīdzinieku 1230.g. līgums šķiet tikai vienpusīgs vācu kungu gribas izteikums, jo tajā nepiedalās neviens kuršu valdnieks, un tas neko nesaka par kuršu ķīlniekiem, bez kuŗiem toreiz vispār šādiem starptautiskiem līgumiem nebij nekāda spēka. Tas deva pamatu J.Krodzniekam šaubīties, vai vispār kurši kaut ko ir zinājuši par [88.lpp.] rīdzinieku līgumu.[99] Vēlāk rīdzinieki kuršu piedalīšanos šai līgumā izskaidroja ar viņu solījumu 1228./29.g. bada gadā, pieņemt katoļu svētniekus pateicībā par vācu sniegto palīdzību.[100]

Turpretim pašā dokumentā 1230.g. akts nosaukts par “līdzību” (compositio), kas norāda, ka pirms tam Kursa un Rīga atradušās kaŗa attiecībās. Šķiet, ka kuršu un zemgaļu uzbrukumam Daugavgrīvas klosterim 1228.g. 20.augustā būs sekojis krustnešu un zobenbrāļu siŗojums uz Austrumkursu un Zemgali, kur ienaidnieks nopostīja viņu ciemus līdz ar ievākto labību, no kā izcēlās bads. Pēc tam rīdzinieki varēja sagatavot kuršiem savu 1230.g. miera diktātu. Protams, ka tā ir tikai viena no iespējamām kombinācijām, kas cenšas atrast kauzālitāti starp dažiem atsevišķiem faktiem, kuŗu sakarība mums nav zināma. Līgums atzīst kuršu īpašuma tiesības (salvis sibi possessionibus et proprietatibus agrorum, ceterarumque rerum sine contradictione cuicislibet potestatis), bet prasa no viņiem kristietības jūgu: pusbirkava rudzu (t.i. ap 82 kg jeb 2 Rīgas pūrus) kunga tiesai no vienzirga zemes, baznīckungu sieciņus un kaŗa gaitas pret Kristus ienaidniekiem.

Kursas pilskalni (pēc E.Brastiņa, Latvijas pilskalni,
Aizsargs, 1937.g. n.6, 415.lp.)

To Kursas “zemi”, kas 1230.g. noslēdza miera derību ar rīdziniekiem, vācieši sāka saukt par Miera Kursu - dat Vredecuren land,[101] terra Vredecuronia.[102] Šos nosaukumu sastopam tikai no 1252.-1258.g.,[103] kad pēc Durbes kaujas (1260.g.) kurši atkal sacēlās un atteicās no vācu miera līguma. Turpretim ne rīdzinieku 1230.g., ne Alnas Balduīna 1231.g. 17.janvāŗa līgumā ar kuršiem [89.lpp.] Miera Kursas vārdu nesastopam. Tāpēc runājot par senās Kursas polītisko iedalījumu, stingri ņemot, nav nekāda pamata lietot šo ienaidnieku doto lejasvācu (vrede, miers, pamiers) nosaukumu, vēl jo mazāk tāpēc, ka tas minēts tikai 3 dokumentos un īsā laika sprīdī. Ja tas tomēr tiek darīts, tad vienīgi tā iemesla dēļ, ka šie dokumenti ir ļoti svarīgi un ļauj noteikt Miera Kursas robežas. [90.lpp.] Ja nu tā, tad atliek noskaidrot, kādas senkuršu zemes atradās vēlākās vācu Miera Kursas territōrijā.

Rīdzinieku 1230.g. miera derībā teikts, ka šis izlīgums slēgts ar 9 ciemu kuršiem: “cum Curonibus de locis, quorum hec sunt nomina: Rende, Walegalle, Pidewale, Matecule, Wane, Pure, Ugesse, Candowe, Anses.” Nevien no Latviešu Indriķa chronikas (IV. 3), bet ari no kāda cita, pašu rīdzinieku sastādīta dokumenta[104] dabūjam zināt, ka par loci viņi sauca ari ciemus (villae). Izņemot divus, nav gŗūti tos identificēt ar tagadējiem Kurzemes vietu vārdiem[105]. Rende ir vēlākā Rendas muiža Kuldīgas apriņķa Rendas pagastā. Walegalle ir Valgāles, Matecule - Matkules, Wane - Vānes, Pure - Pūres, Candowe - Kandavas pagasti Talsu apriņķī. Matkules pagastā atrodas ari Pidewale - agrākā Pidoles muiža. A.Bīlenšteins Ugesses vārdu meklēja tagadējā Upesgrīvas pagasta Ugunciemā[106], bet nevar būt šaubu, ka taisnība ir G.Berkholcam, kas 1230.g. formu Ugesse un 1253.g. Uge, resp. Ugen uzskata par vienu vārdu un identificē ar Vandzenes pagasta Iģeni. Valodnieciski pret to nevar būt nekādu iebildumu, jo zinām ari citus gadījumus, kur vecos somugru vārdos u skaņu latvieši izrunā kā i (piem., Ugandi, Ugaunia vietā Igaunija). Bez tam 1234.g. 27.aprīļa lēņa grāmatā[107] teikts, ka Ugeses “novads” ir Laidzes pils tiesā (kastellatūrā). Tā kā Laidzes pagasts atrodas starp Talsu pilsētu un Vandzenes pagastu, tad ari tas liecina par labu Ugeses meklēšanai Vandzenes pag. Iģenē.

Tāpat es nevaru pieslieties A.Bīlenšteinam, ka 1230.g. līgumā minētais “Anses” ciems ir tagadējais Ances pagasts, agrākā Ances muiža, Ventspils apriņķī.[108] Apskatot uz kartes 1230.g. līgumā minētos kuršu ciemus, redzam, ka tie nosaukti zināmā kārtībā, ejot pa Abavu uz augšu līdz Kandavai. Tā kā neviens droši identificējams vietas vārds nav sastopams uz ziemeļiem no Ventspils-Talsu-Upesgrīvas lielceļa, tad tas pierāda, ka šai līgumā nav piedalījušies plašā Dundagas novada kuronizētie sāmnieki, kāpēc ari nav pamata Ances vārdu meklēt Ventspils apriņķī un pie tam šī apriņķa pašos ziemeļos, pie Miķeļu bākas. Ievērojot to, ka dokumentā “Anses” ir pats pēdējais novada nosaukums, un ka tas seko tūliņ aiz Kandavas vārda, jāpieņem, ka tas atradies Kandavas tuvumā. Šo pieņēmumu atbalsta divi māju vārdi - Ansiņi Kandavas un Anziņi Cēres pagastā. Tā kā Kandavas pagastā sastopam ari Kundziņu mājas un tautā par Pilskalnu sauktu kalnu pie Čāpuļu mājām, tad ir vairāk ticamības hipotezei par “Anses” ciema atrašanos Kandavas pagastā. Ja ari Čāpuļu pilskalnam nav parastā plakuma, un tā kultūras slānis ir plāns[109], tad iespējams, ka šis pilskalns vācu iebrukumu laikā vēl tikai atradās darbā, bet palika nepabeigts, ar ko varētu izskaidrot viņa atipisko formu.

Alnas Balduīna 1231.g. 17.janvāŗa līgumā kuršu kontrahenti aprakstīti šādiem vārdiem: “pagani de Curonia, scilicet de Bandowe, de Wanneman, de citra Winda, de villis, quarum nomina sunt hec: Rende, Walegalle, Matichule, Wanne, Pyrre, Ugenesse, Candowe, Anzes, Talse, Arowelle, Pope et pluribus aliis.” Salīdzinot ar rīdzinieku 1230.g. līgumu, redzam, ka: 1. Alnas Balduīns kuršu nometnes sauc par ciemiem; 2. ciemu saraksts [92.lpp.] līdz vārdam “Talse” ir vienāds ar rīdzinieku sarakstu, izņemot Pidoli (Pidewale), ko vicelegāta teksts nepiemin; 3. Alnas Balduīna līgumā nosaukti trīs citi ciemi (Talsi, Ārlava un Pope), par kuŗiem nerunā rīdzinieki, pie kam saraksta beigās aizrādīts uz “daudziem citiem”, vārdā nenosauktiem ciemiem; 4. ciemu sarakstu ievada trīs plašāku Kursas territōriju nosaukumi - de Bandowe, de Wanneman, de citra Winda, - pie kuŗām šie 11 vārdā nosauktie ciemi pieder.

Patiesībā trešais kuršu zemes nosaukums “šaipus Ventas” (de citra Winda) nav īpašvārds, bet tikai ciemu novietnes virziena rādītājs, raugoties no Rīgas uz Ventu: tā tad visi novadi no Ventas uz austrumiem. Šādu iztulkojumu apstiprina daži vēlāki dokumenti[110], kuŗi vairs nemaz nemin atsevišķās kuršu zemes, bet vienīgi runā par zemēm viņpus un šaipus Ventas. Tāpēc 1231.g. līgumā vārdi “de citra Winda” vienīgi paskaidro, ka pretēji Alnas Balduīna 1230.g. līgumam šoreiz kontrahenti ir Austrumkursas pagāni.

Ja nu tā, tad līdzīgi Rietumkursas trim zemēm (Esestua, scilicet Durpis, et Saggara), ari Austrumkursas trīs nosaukumi jāreducē uz diviem: de Bandowe, de Wanneman. Pēdējā vārda galotne tiek dažādi rakstīta. Lai gan vienīgi lasījums “Wanneman” ir pareizs, tomēr Fr.G.Bunge un A.Bīlenšteins lasīja to Wannenia, tā tad ar latinizētu galotni, kas ieviesusies ari latviešu rakstos. A.Vestren-Dolls uzskata[111] “Wanneman” par somugru vārdu ar uzglabātu ģenitīva galotni -n, kas nozīmējot Altland (vecaine, vecā zeme) pretstatā Usmai (līdums, jaunā zeme, no lībju ūsmān, avotos Husman). Turpretim Bandavas vārds vismaz ar savu galotni -ava ir latvisks. [93.lpp.] A.Bīlenšteins izteica domas, ka Vanemanes vecais nosaukums uzglabājies Vānes pagasta vārdā, kam agrāk būšot bijusi latviska galotne -ene, tā tad Vānene[112]. Diemžēl, tāda forma dokumentos nav sastopama. Bez tam no 1231.g. 17.janvāŗa līguma ir redzams, ka Wanneman un Wanne ir divi dažādi nosaukumi: pirmais apzīmē veselu “zemi”, otrs tikai ciemu. Tāpēc nav pamata tos identificēt. Man šķiet, ka drīzāk veco Vanemanes vārdu var saskatīt tagadējā Vandzenes pagasta nosaukumā, kas varētu būt Vannemaa latviešu tulkojuma (Vāņuzeme) sakropļota izruna pēc analoģijas: Jaunzemis-Jaudzems, Tautciems-Taucens. “Vāņu” vārdu sastopam vēl tagad dažos Ventspils apriņķa māju nosaukumos: Vāņi un Vānieki Sarkanmuižas pagastā, Vāņi Zūru pagastā, kā ari Kuldīgas apr. Ezeres pag. “Vāņos”.

Vadīdamies no 1253.g. Kursas dalāmās grāmatas vietu vārdiem, A.Bīlenšteins - pretēji 1231.g. 17.janvāŗa līguma skaidram tekstam - pieņēma, ka šai līgumā “Wannenia citra Winda” nozīmējot vēlāko Vredecuronia, bet Bandowe esot līdzīga 1253.g. dalāmās grāmatas Bandavai[113]. Šī nepamatotā mācība atspoguļojās ari A.Bīlenšteina zīmētās Kursas vēsturiskās kartēs, kas vēl tagad tiek lietotas mūsu skolās, un kuŗas mums rāda Bandavu daudz mazāku nekā tā bij patiesībā. Turpretim 1231.g. līgums, ja to iztirzājam bez kādiem aizspriedumiem, liecina, ka vēlākā Miera Kursa it nebūt nav identiska ar Vanemani, bet aptveŗ ari daļu Bandavas, proti tos Bandavas novadus, kas atradās uz austrumiem no Ventas. Diemžēl, šī līguma teksts tā rediģēts, ka nav skaidri redzams, kuŗi no dokumentā minētiem 11 ciemiem pieder pie Bandavas un kuŗi pie Vanemanes.

Bet salīdzinot 1230.g. rīdzinieku miera derību ar 1231.g. Alnas Balduīna līgumu, jāsecina, ka rīdzinieki derēja mieru tikai ar Bandavas austrumu kuršiem, kamēr Alnas Balduīns savu līgumu slēdza ar visiem kuršiem “šaipus Ventas”, tā tad kā ar Bandavas, tā ari Vanemanes kuršiem. Ja šī hipoteze ir pareiza, tad pie Austrumu Bandavas piederēja viss Abavas baseins ar abos līgumos minētiem kuršu ciemiem: Rendu, Valgāli, Pidoli, Matkuli, Vāni, Pūri, Kandavu un Ansiņiem; varbūt, pie Bandavas piederēja ari Talsi un Iģene. Turpretim Vanemanē atradās Ārlava, Pope un “daudzi citi” vārdā nenosaukti ciemi “šaipus Ventas”. Starp pēdējiem laikam gan bij domāti vēlākos dokumentos sastopamie Miera Kursas novadi Ventspils apriņķī - Dundaga, Puze, Ugāle, Usma un citi. Vanemane bij senā somugru zeme Ziemeļaustrumu Kursā, ko pamazām jaunākā dzelzslaikmetā bij iekaŗojuši kurši.

Redzējām, ka Lamiķa lielkunga valsts sadalījās divās, resp. trīs kunga valstīs (terrae), kas savukārt sastāvēja no 15 vārdā nosauktām draudzēm (killigundae) un ciemiem. Svarīgi, ka 1230.gada 28.decembŗa līgums nemaz nepiemin pilis. Tas liecina, ka Alnas Balduīns nav aizkāris Lamiķa valsts iekārtu, jo tās militārais pamats bij un palika kuršu cietokšņi - pilis. Līgums runā tikai par Lamiķa pavalstnieku pienākumiem pret katoļu baznīcu, atstājot spēkā agrākos kuršu pienākumus pret savu valsti un valdnieku.

Tomēr, salīdzinot 67 pazīstamo kuršu pilskalnu novietojumu, redzam, ka tikai neliela daļa no tiem atradās Lamiķa valsts zināmās robežās. Vismazāk to bij Ventavā - tikai 3, un tie paši uz Ventavas un Bandavas robežām: pie Piltenes pag. [95.lpp.] Lagzdenes muižas, pie Zlēkām un Tigvē. Turpretim vairāk nekā desmit pilskalni atrodami Rietumu Bandavas identificējamos novados: Padurē, Veckuldīgā, Alšvangā, Tadaiķos, Basos, Mazsālijās, Lipaiķos, Turlavā, Raņķos u.c.

No vairākiem 13.g.s. dokumentiem dabūjam zināt, ka senās kuršu zemēs pilis bij svarīgi polītiski un administrātīvi centri, no kuŗiem vairāk vai mazāk bij atkarīgi apkārtējo ciemu un pagastu ļaudis. Tāpēc kādas pils pārvaldīto territōriju avoti apzīmē kā īpašu vienību - lejasvācu tekstos ar vārdu “borchsoking”, latīņu tekstos - “castellatura”. Ir pamats domāt, ka Piemarē šādu zemes polītisko dalījumu ieviesa jau 7. un 8.g.s. Grobiņas jeb Ezerpils zviedŗu un gūdu kolonisti, no kurienes šis institūts varēja tikt pārņemts ari citās Kursas zemēs. Savukārt vācieši, iekaŗojot kuršus, visu 13. un 14.g.s. paturēja Kursas pagānu laiku “pils tiesas” jeb kastellatūras, vietumis grozot tikai šo “apriņķu” (districtus castri) robežas. Tā no Kuldīgas ordeņa komturijas sardzes nodokļu maksātāju sarakstiem 14.g.s. vidū redzam, ka šai komturijā bij 5 kastellatūras: Jaunpils (Nove Domus), Alšvangas, Aizputes jeb Draugpils (Vrundenborgh), Durbes jeb Vecpils (Lyndale) un Kuldīgas[114]. Tā kā senos somugru novados Ziemeļkursas Ventavā un Vanemanē pilskalnu ir maz, tad jāpieņem, ka kiligundās jeb draudzēs bij iedalīta galvenokārt Kursas “sāmiešu” zeme, kamēr pašiem kuršiem bij raksturīga “pils tiesa” kā polītiskās ģeografijas pamatelements. Tikai 14. un 15.g.s. vācu zemes kungi sāk kursisko kastellatūru ievest ari agrākās somugru zemēs turienes kiligundu vietā.

Protams, “pils tiesās” bij iedalīta ari vēlākā Miera Kursa. Ne velti kastellatūras vārdu pirmo [96.lpp.] reizi rakstos sastopam taisni še, proti 1234.g. tiek minēta Laidzes (Lodgia) pils tiesa tagadējā Laidzes pagastā. Diemžēl, nav uzglabājies Kuldīgas komturijai līdzīgs Talsu komturijas kastellatūru saraksts no 14.g.s. Tikai varenā pilskalnu rinda Abavas baseina upju krastos, kuŗa acīm redzot šķīra kursisko Austrumu Bandavu no sāmiskās Vanemanes, vēl šodien nepārprotami liecina, ka ari Austrumu Kursā pils tiesa jeb kunga novads bij zemes polītiskā dalījuma svarīgākā vienība blakus valstij.

Izejot no šī neapšaubāmā Kursas senvēstures fakta, vēlreiz apskatīsim austrumu kuršu līgumus 1230. un 1231.g. Tāpat kā Lamiķa līgumā ar Alnas Balduīnu, nevienā no abām austrumu kuršu grāmatām neatrodam ne mazāko aizrādījumu uz viņu pilīm. Tas nozīmē, ka paliek neskartas kuršu attiecības pret viņu pašu valdību, izņemot reliģisko kultu. Ja tas tā, tad jājautā, kādas territōriālas vienības īstenībā slēpjas aiz rīdzinieku miera derības termina “loci” un Alnas Balduīna 1231.g. līguma “villae”. Laikam gan būsim tuvāk patiesībai, pieņemdami, ka šais dokumentos ciemi nozīmē vismaz pagastus vai vēl plašākus novadus. To apstiprina jau vairākkārt minētais 1234.g. 27.aprīļa dokuments[115], no kuŗa dabūjam zināt, ka abos austrumu kuršu līgumos minētais “ciems” Ugesse [Iģene] ir 25 arklus liels un nosaukts par “provinci”.

Ir vēl otrs ceļš spriest par Austrumu Kursas lielumu Alnas Balduīna laikā. No minētā legāta sūdzības pāvestam 1234.g. redzam, ka 1231.g. jūlijā[116] Alnas Balduīns bij spiests savus kuršu ķīlniekus izdot jaunam Rīgas bīskapam Nikolajam, kas viņus un līdz ar to līgumu saistībās ierauto [97.lpp.] Kursu, ko reprezentēja minētie ķīlnieki, sadalīja trīs līdzīgās daļās starp Rīgas dombaznīcu, Zobenbrāļu ordeni un Rīgas pilsētu. 1231.g. 9.augustā Rīgas bīskaps minēto pilsētas trešdaļu Kursā un Zemgalē izlēņoja Rīgai 12 rātes kungu personās[117], kas to savukārt izlēņoja tālāk 56 Rīgas namniekiem un 71 ārzemju tirgotājam. Bet šo lēņu dēļ izcēlās strīds starp rīdziniekiem un ārzemniekiem, ko 1232.g. 16.februārī izšķīra Rīgas bīskaps, noteikdams, lai Rīgas namnieki atsakās ārzemju tirgotājiem par labu no savas trešdaļas uz Zemgali un atdod viņiem ari pusi no savas Kursas trešdaļas viņpus Ventas[118], pilnos apmēros paturēdami savu trešdaļu šaipus Ventas. Bet atsaukdamies uz pāvesta 1232.g. 3.februāŗa bullu,[119] jau 1233.g. 30.jūlijā legāts Alnas Balduīns piespiež Rīgas namniekus un ārzemju tirgotājus atteikties no saviem lēņiem Kursā un Zemgalē[120].

Pēc tam Rīgas namnieki lūdza pāvesta legātu atjaunot viņiem agrāk piešķirtos lēņus Kursā, kam Balduīns ari piekrita un 1234.g. 1.aprīlī izlēņoja katram no 56 minētiem namniekiem pa 25 arkliem zemes Kursas trešdaļā šaipus Ventas un Kursas sestdaļā viņus Ventas[121]. Tā tad 56 vasaļi kopā dabūja Kursā 1400 arklus; tāpat palika spēkā 5. citu vasaļu lēņi, ari katrs 25 arklus liels jeb kopā 125 arkli. Vērtējot baznīcām piešķirtos novēlējumus (piem., Pēteŗa baznīcai Rīgā 25 arklus) uz kādiem 75 arkliem, dabūjam, ka 61 vasalim Austrumu Kursas trešdaļā un Rietumu Kursas sestdaļā bij izlēņoti 1525 arkli, bet kopā ar baznīcām - 1600. Tā kā 1234.g. 1.aprīlī legāts deva minētiem vasaļiem solījumu, varbūtējo lēņa arklu iztrūkumu [98.lpp.] segt ar piešķīrumiem citās Kursas daļās (in aliis Curlandiae partibus), tad jāsecina, ka visa Rīgas pilsētas trešdaļa Miera Kursā un sestdaļa Pārventā bij izlēņota.

Izmērījis pēc A.Bīlenšteina kartes atsevišķo kuršu valstu territōriju, poļu vēsturnieks H.Lovmjanskiss[122] dabū šādus rezultātus: visā Miera Kursā bijis 6800 kv. km, bet Pārventas trīs valstīs - Ventavā, Rietumu Bandavā un Piemarē kopā ap 6100 kv. km; tā tad visā katoļu baznīcai 1230. -34.g. pakļautā Kursas daļā ap 12.900 kv. km, - Legāta Alnas Balduīna izlēņotā Miera Kursas trešdaļa aptvēra ap 2300, bet Pārventas sestdaļa ap 1000 kv. km jeb kopā 3300 kv. km, kas līdzinās apm. vienai ceturtdaļai no visas pakļautās Kursas. Tā kā šai ceturtdaļā bij ap 1600 arklu, tad iznāk, ka Piemarē, visā Bandavā, Ventavā un Vanemanē kopā bij arklu četrreiz vairāk, t.i. ap 6500. Citiem vārdiem, uz katriem 2 kv. km valsts territōrijas bij 1 arkls iekoptas zemes.

Nemaz nepiešķiŗot šiem skaitļiem absolūtu vērtību, tomēr ar to iegūstam zināmu kvantitātīvu priekšstatu par Kursu pagānu laikos. Vienkāršības dēļ ņemsim tikai Miera Kursu. Pamatojoties uz iepriekšējiem datiem, varam izrēķināt, ka 1234.g. Miera Kursā bij 6800:2, t.i. 3400 arklu. Tā kā katra vasaļa lēnis bij 25 arklus liels, tad redzam, ka visā Miera Kursā vajadzēja caurmērā būt kādiem 136 novadiem. Diemžēl, no abiem austrumu kuršu līgumiem zinām tikai 12 “ciemu” nosaukumus; ari 1253, g. Kursas dalāmā grāmata Miera Kursā sauc vārdā tikai 28 novadus - 15 ordeņa, 13 bīskapa valstī. Tas pierāda, ka visi novadi nebij nosaukti vārdā, un ka katrs novads bij lielāks par parasto ciemu.

Tagad agrākās Miera Kursas territōrijā atrodas [99.lpp.] ap 50 pagastu; ja mēs teōrētiski pieņemtu, ka ari 13. g.s. Miera Kursā bij tikpat pagastu, tad dabūtum, ka katra senkuršu pagasta caurmēra lielums bij 3400:50, t.i. 68 arkli; pieņemot novadu skaitu ap 30, dabūjam ap 110 arklu katrā. Protams, ka šādi izrēķinātais senkuršu novadu skaits un lielums nav nekādas vēsturiskas reālitātes, bet vienīgi noder pierādījumam, ka: 1. Kursas nometņu skaits 1234.g. bij lielāks nekā līgumos minēto vietu vārdu skaits, un ka 2. izejot no 25 arklus liela kuršu “ciema”, kā vidēja ciemu lieluma, dabūjam zināt, ka ciemi bij apvienoti pagastos, bet pagasti pils tiesās jeb kunga novados, kuŗu arklu skaits varēja sniegties pāri simtam.

Ir zināms pamats pieņemt, ka 13. g.s. kuršu arkls nozīmēja zemnieka mājas ar vienzirga zemi. Saskaņā ar rīdzinieku 1230.g. līgumu, no šādām mājām bij jādod gadā pusbirkava rudzu, kas līdzinās 2 pūriem Rīgas mērā. Tā tad vācu zemes kungi saņēma 13. g.s. pirmā pusē no Lamiķa valsts kuršu 3100 mājām ap 6200, bet no Miera Kursas 3400 mājām ap 6800 pūru rudzu jeb kopā 13.000, t.i. pūru no katra kv. km katoļu baznīcai pakļautās territōrijas.

Bez tam kuršiem bij jādod baznīckungu uzturam t.s. mācītāju sieciņi - pēc 1252.g. noteikumiem, sieks rudzu, sieks miežu, sieks auzu no katra arkla, rēķinot 10 siekus pūrā. No visiem 6500 arkliem baznīckungi[123] saņēma 19.500 sieciņus jeb 1950 pūrus mācītāju labības, kas kopā ar 13.000 pūriem kunga tiesas dod ap 15.000 pūru. Tik liels ir tas tiešais materiālais labums, ko 1230. un 1231.g. līgumi deva vācu zemes kungiem Kursā. Tā kā Alnas Balduīna līgumi neuzlika kuršiem pienākumu maksāt tiesu laicīgiem vai garīgiem zemes kungiem, bet prasīja vienīgi sieciņus baznīckungu un prelātu uzturam, tad, protams, šie legāta līgumi [100.lpp.] bij jāuzskata par “brīvības grāmatām”, pretstatā rīdzinieku miera derībai, kas patiesi uzspieda kuršiem “kristiešu jūgu” (iugum christianitatis).

Tomēr salīdzinot ar vēlākiem 13.g.s. līgumiem, trīsdesmito gadu akti kuršiem bij izdevīgāki nekā turpmākie. Līdz pat 1245.g. miera līgumam ar Vācu ordeni kurši patur savu nacionālo valdību un savas polītiskās brīvības militārās garantijas - pilis. Noslēgto līgumu nodrošināšanai kurši nodeva vāciešiem zināmu skaitu ķīlnieku, kuŗus uzturēja visi trīs zemes kungi - Rīgas baznīca, zobenbrāļi un Rīgas namnieki kopā ar ārzemju tirgotājiem, pie kam katrs sedza šos izdevumus samērā ar savu territoriālo kvoti. Nav nekādu pierādījumu, ka līdz 13.g.s. vidum Kursā vācieši būtu uzcēluši jel vienu baznīcu; tas nozīmē, ka faktiski ari reliģiskā ziņā kurši joprojām turējās pie savas nacionālās baznīcas un senā pagāniskā kulta, atpirkdamies no kristietības jūga ar sieciņiem, ko saņēma Rīgas baznīckungi. Tāpat kuršu rokās palika tiesas vara.

Šķiet, ka ari “kunga tiesas” ievākšana bij uzticēta pašiem kuršu ciemu un pagastu vecākiem, no kuŗiem to savukārt saņēma vācu zemes kungu sūtītie ierēdņi, ko avoti sauc par sūtņiem (nuncii). Pretēji vēlāko laiku soģiem šie vācu “sūtņi” nedzīvoja pašā Kursā, bet tikai vien- vai divreiz gadā “jāja pagastos”, lai saņemtu kunga tiesu no kuršu arkliem. Šo sūtņu uzturēšanā bij jāpiedalās nevien visiem zemes kungiem, bet ari viņu vasaļiem samērā ar savu arklu skaitu. Bet Kursā nedzīvoja un nesaimniekoja ari vasaļi, jo viņu lēņa novadi nemaz nebij ierādīti dabā - tie bij tā sauktie valsts kases lēņi; piem., katrs no 56 Rīgas namniekiem saņēma piecdesmitsesto daļu no visas kuršu maksātās arkla jeb kunga tiesas Miera Kursas trešdaļā un Lamiķa Kursas sestdaļā. Tas liecina, ka vāciešiem Kursā nebij ne muižu, ne piļu, kāpēc kuršiem nebij jādod viņiem ari klaušas.

Lai šādos apstākļos jaunie zemes kungi patiesi varētu Kursā reālizēt savas nodokļu tiesības, bij nepieciešami, lai viņiem būtu kuršu arklu saraksti, sastādīti pa atsevišķiem kunga novadiem, pagastiem un ciemiem. Šāds 13.g.s. saraksts uzglabājies Igaunijā un saucas Liber Census Daniae. Diemžēl, analoģisks Liber Census Curoniae ir gājis bojā. Bet no šai rakstā apskatītiem dokumentiem dabūjam zināt, ka paši kurši ik pa 20 gadiem izdarījuši savu arklu pārvērtēšanu, kas katrā ziņā bij saistīta ar arklu sarakstu sastādīšanu, jo nevar būt šaubu, ka kuršiem jau pirms 1230.g. notikumiem bij jāmaksā zināmas tiesas un jādod gaitas ari savai nacionālai valdībai. Tas ir netiešs pierādījums, ka kuršiem nebij sveša rakstu māksla - vai nu tās bij vienkāršas birku zīmes, vai zviedŗu rūnām līdzīgs raksts, tas pagaidām nav nosakāms.

Pēc Saules kaujas 1236.g. sacēlās ari kurši, pie kam drīz vien tika nogalināts 1234.g. ieceltais pirmais Kursas bīskaps Engelberts. Vairāk gadus kurši bij atkal brīvi. Tikai pēc tam, kad Ledus kaujā uz Pleskavas ezera 1242.g. 5.aprīlī Aleksandrs Ņevskis bij sakāvis Livonijas ordeņa spēkus, vācu ekspansijas vilnis vēlās no austrumiem atpakaļ uz rietumiem. Cietis neveiksmi Krievijā, ordenis uzsāka pirmo Kursas iekaŗošanu, kas ilgst līdz 1252.g. No visas Igaunijas, Lībijas un Latgales sapulcinātais kaŗaspēks laupot, dedzinot un kaujot devās iekaŗot Kursu, pie kam jau pirms 1245.g. mestram Grōningam izdodas iekaŗot Kursas lielāko daļu un piespiest slēgt miera līgumu,[124] kuŗa teksts nav uzglabājies. Uz šī līguma pamata [102.lpp.] kuršiem 1245.g. jāceļ Kuldīgas pils, kas kļūst par vācu militāro bazi un ordeņa valdības sēdekli Kursā. Tā kā jau 1248.g. avoti piemin Kursenieku ciemu (Cursiculle[125]) Krimuldā, tad jādomā, ka kuršu kaŗa gūstekņi tika aizdzīti trimdā uz Vidzemi un varbūt ari Igauniju. Cīņas turpinājās joprojām, un 1252.g. 1.augustā kāds teksts runā par vēl neiekaŗotām Kurzemes bīskapijas zemēm (et aliis terris, nondum subiugatis[126]).

1252.g. Livonijā ar sevišķu misiju ieradās virsmestra vietnieks Saines Eberhards, kas kopā ar Kurzemes bīskapu Indriķi I (1251.-63.g.) noteica Kursas turpmāko satversmi uz pāvesta legāta Modenas Viļuma 1245.g. 7.februāŗa deklarācijas pamata:[127] Kursa valststiesiski uzskatāma par Prūsijas daļu un pēc tās parauga 2/3 piešķiŗamas ordenim, bet 1/3 bīskapam. 1252.g. 18.oktōbrī Kurzemes bīskaps un virsmestra vietnieks vienojās par 11 katoļu baznīcu celšanu iekaŗotā Kursā: 9 agrākā Lamiķa kaŗaļvalstī (3 Piemarē, 3 Bandavā, 3 Ventavā) un 2 Miera Kursā.[128] Līdz ar to tika noteiktas zemes kungu un kuršu nodevas baznīcu (katrai 4 arkli aŗamzemes) un baznīckungu uzturēšanai: mācītāju sieciņi (pa siekam rudzu, miežu un auzu no arkla) un upuŗa naudas.

1253.g. sākumā sanāca kopā virsmestra vietnieks Saines Eberhards, Kurzemes un Sāmsalas bīskapi, Daugavgrīvas abats un galvenie Livonijas ordeņa pavēlnieki, lai pēc ilgām apspriedēm vienotos, kā dabā sadalīt 9 Kursas zemes starp ordeni un bīskapu. Tikai 1253.g. aprīlī Kuldīgā varēja parakstīt divas dalāmās grāmatas - 4.aprīlī par Ziemeļkursas, 5.aprīlī ari par Dienvidkursas sadalīšanu.[129] [103.lpp.] Pirmais akts vēlreiz apstiprina kuršu (“mūsu ļaužu”) īpašuma tiesības (hereditas) uz viņu laukiem, zvejām, dravām un mežiem, izņemot svētbirzis, pie kam zemes kungi patur sev tikai valdnieku tiesības (ius dominorum) prasīt no sava novada pavalstniekiem desmito tiesu, kaŗa gaitas un citus publiski tiesiskus pienākumus.[130] Tad pat Kuldīgā bīskaps un ordenis kādā citā dokumentā noteica, ka kuršiem jāpiedalās aizsardzības un uzbrukuma kaŗos un jāmaksā sardzes nodoklis (wartguit[131]). Iesaukšanu izdara ciemu vecākie ar soģu (fōgtu) pavēli. Pirmie kuršu soģi rakstos apliecināti 1252.g.[132]

Pēc Durbes kaujas 1260.g. 13.jūlijā, kas deva stipru triecienu ordeņa spēkiem, sacēlās no jauna prūši, kurši, zemgaļi un sāmi, padzīdami savus soģus. Bet jau tai pašā gadā par vicemestru ieceltais Siguldas komturs Juris uzsāka Kursas otro iekaŗošanu, pie kam ordeņa spēki vispirms uzbruka Dzinteres (Sinteles) pilij, kas atradās 39 km no Veckuldīgas. Te viņi sarīkoja īstu asins pirti, aizdedzinādami pili un apkaudami visus garnizona leišus un kuršus, kas bij vecāki par 11 gadiem, pie kam ievainotos meta atpakaļ liesmās.[133] Tādā pašā kārtā 8 gadu laikā vācieši ieņēma pārējās Kursas pilis, pie kam šo “kultūrnesēju” cīņas paņēmienus [104.lpp.] zīmīgi raksturo E. Chudzinskis:[134] “Seit 1260 hatte der Orden planmäβig das ganze Land heimgesucht, die Häuser verbrannt, die Bewohner erschlagen oder gefangen fortgeführt. Ereignisse wie das Schreckensgericht von Sinteles werden nicht nur vereinzelt vorgekommen sein. Dazu die Fortführung der Überlebenden! Im ganzen bieten die Erzählungen der Reimchronik darüber das Bild einer absichtliehen, zielbewuβten und zwangsmäβigen Aussiedlung einer unzuverlässigen Völkerschaft.” Sava darba noslēgumā tas pats autors vēlreiz nekautrēdamies pasaka, kādā ceļā ordenis pieveica kuršus un zemgaļus. - “Im ersten (Unterwerfungskampfe) galt es nur die militärische Niederzwingung, im zweiten dagegen die planmäβige Erschöpfung, ja die brutale blutmäβige Ausrottung der beiden unzuverlässigen Vöolkerschaften, deren spärliche Reste teils ausgesiedelt, teils in harter Knechtschaf gehalten wurden; harte Rücksichtslosigkeit und eiserne Entschlossenheit führten den Orden an sein Ziel: im Jahre 1290 ist er endgültig Herr in Kurland.”[135]

Ja ari minētais vācu autors pārspīlē Kursas iekaŗošanas sekas, it kā pēc vācu uzvarām kuršu “niecīgās atliekas” pa daļai tika izraidītas, pa daļai turētas “bargā kalpībā”, tad tomēr 1267.gadu var uzskatīt par Kursas polītiskās neatkarības beigu cēlienu. Jau 1265.g. mestrs Mandernas Konrads dibināja Jelgavas pili, kuŗai tāpat kā 1245.g. celtai Kuldīgai bij jākļūst par vācu operāciju bazi - šoreiz pret zemgaļiem. Lai atraisītu rokas Zemgales iekaŗošanai un nodrošinātu aizmuguri, nākošais mestrs Luterbergas Otons 1267.g. augustā Rīgā noslēdza līgumu ar kuršiem, kas diemžēl uzglabājies [105.lpp.] tikai norakstā un lejasvācu tulkojumā.[136] Tā kā šis līgums uz ilgiem laikiem noteica kuršu stāvokli jaunā ordeņa valstī, tad iztirzāsim to sīkāk, salīdzinot ar 5 gadus vēlāk slēgto zemgaļu līgumu.

Līguma ievadā teikts, ka tas slēgts ar visiem kuršiem un visu Kursu (des ganzen landes to Curlande); turpretim no tālākā teksta redzams, ka tas attiecas tikai uz Kursas ordeņa novadiem - uz “brāļu” zemi. Nevar būt šaubu, ka līguma saturs tika izstrādāts un pieņemts pēc ilgākām sarunām starp ordeni un kuršu zemes vecajiem. Šāda kārtība, starp citu, apliecināta 1272.g. 6.jūlija līgumā starp zemgaļiem no vienas un Rīgas virsbīskapu un mestru no otras puses.[137] Uz to norāda ari kuršu līguma vārdi, ka tas slēgts kopā ar visas Kursas zemes padomi (mit gemeinen rade des ganzen landes). Salīdzinot šo formulu (de communi consilio et consensu[138]) ar līdzīgām ordeņa kancelejas lietotām konsensa formulām,[139] kļūst skaidrs, ka mestrs šai lietā ir prasījis nevien savu brāļu, bet ari kuršu domas.

Kā kuršu, tā zemgaļu līgums ir miera līgumi, jo nodibina jaunas tiesiskas attiecības starp divām kaŗotāju pusēm: sacelšanās laikā (in der tijt der werrunge) abas tautas bij atkritušas no vācu kristietības (§ 6) un atgriezušās pie savas nacionālās dievticības un polītiskās brīvības.[140] 1267.g. abas puses atteicās no atriebības kaŗa (wrake) jeb vaidu tiesībās pamatotām pretenzijām, un ordenis [106.lpp.] piešķīra amnēstiju visiem kuršu nemierniekiem. Zemgaļu 1272.g. līgumā teikts, ka miera sarunu priekšmets bijis viņu nodokļi un pienākumi (op iren tins und ir recht tuschen in und uns), pie kam rezultātā uzvarētāji atvieglojuši viņu tiesas, salīdzinot ar stāvokli pirms sacelšanās. Ari 1267.g. līguma saturs ir kuršu nodokļi, pienākumi un tiesības.

Tas iesākas ar zirgu zādzībām, kas ir nepārprotams norādījums uz zirgkopības lielo nozīmi kuršu miera un kaŗa laiku saimniecībā. Šai sakarībā jāatgādina, ka saliešu franku kōdeks Lex Salica (ap 508.-511.g.) ari jau pašā sākumā (2.nod.) runā par cūku zādzībām, jo cūka frankiem bij viens no svarīgākiem mājkustoņiem. Kuršu zirgi pazīstami jau pirms vācu laikiem. Tā 11.g.s. autors Brēmenes Ādams, rakstot par Kurzemi (4.grāmatā) piebilst: “ļoti labi zirgi” (equi optimi). 13.g.s. kaŗos zirgi bij vērtīgākais kaŗa laupījums, ko vairākkārt apliecina Latviešu Indriķa un Atskaņu chronikas. Kā Talsu pilskalna izrakumi, tā citi avoti pierāda, ka kurši daļu no ienaidniekam atņemtiem zirgiem ziedoja Dievam.[141] Jāja nevien vīrieši, bet ari sievietes. Vēl Rozīns Lentilijs,[142] kas 1677.-80.g. bij mājskolotājs Dobelē, varēja teikt, ka kurzemnieki ļoti reti iet kājām; ari zemnieki vai nu jāj, vai brauc ratos. Laikam gan tāpēc, ka kuršu zirgiem bij laba slava, Vācu ordenis taisni Kuldīgas komturijā ierīkoja valsts ķēvnīcu un zirgkopības centru. Pēc K.Zalta pētījumiem Kursā audzināja galvenokārt bēros (brūnos) zirgus, pie kam izšķīra aŗamos un ecējamos, jājamos un [107.lpp.]

braucamos kumeliņus.[143] No Rīgas parādnieku grāmatas dabūjam zināt, ka labs zirgs 1291.g. maksāja 2 ½-3 sudraba mārkas, kas 13.g.s. bij ļoti liela nauda. Sacelšanās laikā 1260.-67.g. kurši zaudēja daudz zirgu - nevien kaujās kritušos, bet ari ienaidnieka atņemtos. Tomēr laba daļa palika vēl viņu rokās, paslēpta pilenēs un purvu salās. Tāpēc šo svešām personām uzticēto zirgu atdabūšana bij ļoti svarīga miera laiku saimniecības uzsākšanai. Tā es gribētu iztulkot klauzulu: kas zog “under guden truwen”. Īstu skaidrību te varētu dot vienīgi nozudušais latīņu pirmteksts. Šiem zirgu zagļiem sods līgumā nav paredzēts, bet teikts, ka abas puses paliek “nelīdzināti ienaidnieki” (in einer unvruntlicher minne). Pēc manām domām tas nozīmē,[144] ka cietušais var pret vainīgo izlietot savas vaidu tiesības (Fehderecht) - ari nogalināt viņu, jo zirgu zādzība bij t.s. lielā zādzība, par ko zaglim draudēja karātavas.

Tālāk 1267.g. līgums runā par kuršiem uzlikto kristietības jūgu - par viņu nodokļiem (§ 3-4) un klaušām (§ 5-7). Ordeņa brāļiem maksājamo nodokli lejasvācu teksts sauc par tins (latīņu pirmtekstā bij census). Zemgaļu 1272.g. līgumā lasām, ka tins ir samazināts (metiget) kanoniskās desmitās tiesas nodoklis (in der stede des tehendes). To pašu Latviešu Indriķa chronika apliecina jau 1211.g. (XV. 5.), kad bīskaps Alberts Daugavas un Gaujas lībjiem aiz polītiskiem iemesliem “atviegloja” desmitās nastu, ievedot tai vietā labības berus - mēru no katra zirga.[145] Tā kā census bij laicīgs zemes nodoklis, ko saņēma zemes kungs vai viņa vasaļi, tad latvieši to sauca par [108.lpp.] “kunga tiesu” (vācu Gerechtigkeit) vai vienkārši par tiesu (Kursā somugru vārdā ari par vaku).

Aplikšanas vienība kuršiem jau 1230.g. līgumā ar rīdziniekiem bij zirgs, pie kam minētais latīņu teksts izšķiŗ divējādas saimniecības: vienzirga zemē saimnieks to pašu zirgu jūdz kā arklā, tā ecēšās;[146] turpretim divzirgu zemē ir viens aŗams, otrs ecējams kumeļš. Tā kā kunga tiesa vispirms tiek noteikta divzirgu lielām mājām, tad jāsecina, ka šādu saimniecību Kursā nebij maz vai pat vairāk nekā vienzirga sētu. Ari 1267.g. līgums apliek ar nodokļiem visus darba zirgus, kas vecāki par trim gadiem, pie kam 3.pantā minēts aŗams, bet 4.pantā ecējams zirgs. Salīdzinot ar 1230.g. līguma latīņu redakciju, 1267.g. vācu teksts izteikts daudz neskaidrāk, tomēr paliek iespaids, ka tagad pirmām kārtām domātas vienzirga mājas. Vai iemesls būtu kuršu lielie zirgu zaudējumi abos sacelšanās kaŗos, vai ari vienīgi tā ir teksta neskaidrība?

Vienzirga mājas sauca par arklu jeb arkla zemi, jo tās apara ar vienā arklā (leišu arklas) jūgtu aŗamo kumeļu jeb arkli (leišu arklys, zirgs[147]). Ja turpretim kādās mājās bij divi darba zirgi, tad tās aplika divreiz smagāk un vērtēja kā 2 arklu lielas. Ari Vidzemē lībju novados par aplikšanas vienību ir minēts kā arkls (Indriķa chr., X. 13.: de aratro); tā zirgs (XV. 5.: de quolibet equo). Zemgalē jau pirms vācu okupācijas 1255.g. ir apliecināti zemes arkli.[148] Tāpēc nav nekāda pamata dažu vācu vēsturnieku minējumiem, it kā Latvijā zemes arklus [109.lpp.] ieveduši vācu zemes kungi.[149] Nevar būt šaubu, ka jau senā Latvijā fiskālām vajadzībām tika sastādīti arklu saraksti (varbūt, uz birkām), jo zinām, ka Kursā ap 1234.g. notika šādu arklu revīzija, ko atkārtoja ik pa 20 gadiem, lai noteiktu starplaikā notikušās pārmaiņas arklu skaita un lieluma ziņā.[150] 20 gadu ilgs periods starp 2 arklu revīzijām, laikam, tika pieņemts tāpēc, ka ataugas un vecaines uzplēsa un atkal apsēja ik pa 20 gadiem.

Arkla nodokļa lielums kā kuršiem 1267.g., tā zemgaļiem 1272.g. noteikts vienāds - 2 pūri labības, pie kam zemgaļiem to vajadzēja nobērt Rīgas pūrā, bet kuršiem savā lauku pūrā. Kuršu pūram 1252.g. bij 10 sieku[151] (17.g.s. jau tikai 6 sieki), bet Rīgas pūrs bij mazāks (17.g.s. ari 6 sieki). Zemgaļiem arkla tiesa bij jānobeŗ ar pūru rudzu un pūru miežu, turpretim kuršiem bij jādod tikai rudzi, lai gan ari viņi tos varēja atvietot ar pūru kviešu un pūru miežu. Salīdzinot ar 1230.g. rīdzinieku līgumu, kas kuršiem no vienzirga zemes lika maksāt pusbirkava rudzu, redzam, ka par spīti divkārtējai atkrišanai no kristietības 1267.g. viņu arklu tiesa bij apmēram tikpat liela: divi pūri rudzu Rīgas mērā sveŗ 230 mārciņas[152] jeb 11,5 poda, bet pusbirkavā ir 10 podu (81,9 kg). Divreiz mazāka kunga tiesa bij tālaviešiem - pūrs labības [110.lpp.] no 2 zirgiem, jo viņi 1214.g. brīvprātīgi atdevās Rīgas bīskapa varā.

Neražas gadījumā zemgaļi varēja savu arkla tiesu nolīdzināt naudā, dodot par 1 Rīgas pūru 2 sudraba ārtavas, vai ari zvērādās - ar divām caunām vai 8 vāverēm. Tā kā sudraba mārkā bij 24 ārtavas, tad iznāk, ka zemgaļi savu arkla tiesu zemes kungam varēja nomaksāt ar 1/6 mārkas; apmēram tikpat liels bij kuršu zemes nodoklis, ja to pārrēķina naudā. To nekādā ziņā nevar uzskatīt par sakautiem nemierniekiem uzliktu soda naudu, kas 13.g.s. parasti bij daudz lielāka. Tā 1234.g. apspiežot Jervas un Virijas igauņu nemierus, nemierniekiem bij jāmaksā no katra arkla 5 sudraba mārkas liela kontribūcija, tā tad 30 reiz vairāk nekā kuršiem.[153] Lai spriestu par kuršu arkla tiesas smagumu, jāzina, ka zemnieku zemes arkla sējas platību Kurzemē 1431.g. pirmo reizi apliecina divi liecinieki, pie kam viens no tiem saka, ka arklā varot izsēt 30 pūrus labības;[154] tā tad arkls 15.g.s. bij vienzirga zeme.

Kā kuršu 1267.g., tā zemgaļu 1272.g. līgumi ir ļoti svarīgi tai ziņā, ka dod mums pirmās noteiktās liecības par abu sakauto, bet ne uzvarēto tautu klaušām zemes kunga labā. Abi līgumi nosaka, ka iedzīvotājiem jādod klaušas pie pils būvēm, t.s. pils gaitas, un bez tam vēl jāsūta darbinieki 4 dienas gadā - 2 vasarā un 2 ziemā. Ari Saksijā un Vestfālē t.s. tiesas klausība bij noteikta uz 2-4 dienām gadā, un tai bij publiski tiesisks raksturs: tiesas sesijās piegādāt sienu un salmus soģa un viņa pavadoņu guļas vietām un zirgu uzturam. Tāpēc šo 2 dienu tiesas dienestu, ko vēlāk palielināja līdz 4 dienām gadā, izteica ar formulu “pie siena un salmiem”. Turpretim senprūšiem [111.lpp.] bij jākalpo savam kungam divreiz ilgāk, proti 8 dienas gadā.[155]

Kādi darbi bij kuršiem jādara šais 4 klaušu dienās, nav skaidri zināms. Jādomā, tie paši, par kuŗiem runā zemgaļu līgums: vienu dienu jāsūta vezumnieks no katra arkla, bet pārējās 3 dienās jādod muižai kājnieks, lai tas pļautu sienu, kā ari cirstu un sanestu malku. No šī darba uzskaitījuma redzam, ka minētās klaušas nebij domātas valsts muižām (kādu vēl nemaz nebij, vai ari tās apstrādāja kaŗa gūstekņi), bet tika prasītas soģa apgādāšanai un aizvešanai no viena pagasta uz otru. Toties kuršu līgums precīzē pils būvju gaitas, nosakot, ka ordenim ceļot pilis pret pagāniem, visiem (atkritējiem?) savā maizē jākalpo 1 mēnesis gadā (§ 6). Turpretim no pārējām pils klaušām kurši tiek atsvabināti uz visiem laikiem (§ 7); tāpat kuršiem atlaiž agrāk uzlikto kaŗa nodokli (teenden des reise gudes), kuŗa vietā viņiem jau 1253.g. bij jādod sardzes nauda (wartgut). Zemgaļu līgumā pils būvklaušu ilgums nav noteikts, bet tās vēl papildinātas ar ceļa klaušām.

Kuršu līguma 8. un 9.pants ir pāreja no viņu publiski tiesiskiem pienākumiem uz civīltiesisko stāvokli. “Katra vieta, kur kāds kursis apmetas uz dzīvi, paliek viņa mūžīgs īpašums (ewich erve), ja šai sētai jau nav cita īpašnieka” (§ 9). Ar to tiek atkārtots jau 1230.g. līgumā un vairākos vēlākos aktos atzītais princips, ka pāriedami kristietībā kurši patur savu lauku un citu lietu īpašuma tiesības (proprietas) bez jebkādas varas ierunām. Bet pāri šīm vispār atzītām jaunkristīto tiesībām (ius neophitorum) zemes kungi nodibina savas kungu tiesības (ius dominorum), ko literātūrā sauc par gruntskundzību, bet 13.g.s. avotos [112.lpp.] ari vienkārši par dominium[156] vai herscap (kundzību).

Gruntskungam bij tiesība prasīt no saviem ļaudīm visus šai un citos līgumos minētos pienākumus: kunga tiesu, gaitas u.t.t. Kā jauninājums, kam mūsu zemnieku vēsturē bij svarīgas sekas, jāmin 8.panta noteikums: “katru nekustamo mantu viņi mantos līdz 4.celim, bet ar nosacījumu, ka ar to netiek kaitēts viņu kungu tiesībām.” Ar šo no sakšu tiesībām pārņemto Vācu ordeņa noteikumu tika nospraustas dzimtas tiesiskās robežas: tā beidzās “ceturtā celī” (in dem vijrden knie), skaitot radniecību uz vienu pusi, vai 7.celī, skaitot uz abām pusēm. Tas nozīmēja, ka turpmāk nozariešus vairs neuzskatīja par dzimtas mantiniekiem: izmirstot īsteniekiern, beidzās ari dzimtas locekļu bāliņu mantojuma tiesības, bet vakanto bezmantinieku mantu mantoja zemes kungs.[157]

Šāds iekaŗotāju uzspiests kuršu mantojuma tiesību ierobežojums bij ļoti izdevīgs jaunai valsts varai kaŗa un sērgu gadījumos, kad izmirstot daudzām dzimtām, viņu kustamā manta nonāca zemes kungu rokās, ar ko viņi varēja brīvi rīkoties: izlēņot postā pamestās sētas saviem novadniekiem, pārdot citiem saimniekiem “more curonico”, nometināt tur bezzemniekus un kaŗa gūstekņus, ierīkot valsts muižas vai ari nodibināt kolonizācijas fondu vācu zemniekiem.[158]

Ar 9.pantu 1267.g. līgums beidz kārtot kuršu laucinieku tiesības un piegriežas kuršu jūŗniekiem, ar ko tas pilnīgi atšķiŗas no visiem pārējiem līgumiem, kuŗus vācu zemes kungi 13.g.s. slēdza [113.lpp.] ar latvju ciltīm un novadiem. 10.pants nosaka, ka no Kurzemes jūrmalā atrastām lietām atradējs patur šo lietu trešdaļu, bet divas daļas jānodod soģim,[159] kas tās glabā gadu un dienu, kamēr atprasa īpašnieks; ja tas neierodas, lietas piekrīt zemes kungam. Tāda pat kārtība paredzēta kuģu enkuriem, kam nav īpašuma zīmes. Šī kopsakarība rāda, ka pants runā par krastmalā izmesta, bojā gājuša kuršu kuģa kŗavu.

Nākošais (11.) pants nosaka atradēja daļu precēm, kas kuģim bojā ejot vēl peld jūŗā un nav piestājušas pie krasta; tā kā šādu lietu glābšana ir gŗūtāka, tad ari atradējs saņem vairāk (pusi), bet zemes kungs mazāk (ari pusi). Tāpat vienīgi jūrnieku dzīves apstākļos ir saprotams 12.pants, kas atļauj dzīvības briesmās pamestam slīcējam solīt savam glābējam zināmu atlīdzību, ne vairāk par savas mantas trešdaļu. Beidzot 13.pants nosaka preklūzīvos termiņus, kādos kuršu jūrnieki var stādīt tiesai priekšā lieciniekus, lai pierādītu savas īpašuma tiesības kuģa avarijas gadījumā: ja liecinieki dzīvo aiz Daugavas, tā tad Rīgā, Vidzemē vai Krievijā, tiem jāierodas 3 mēnešu laikā; ja viņi dzīvo aiz Baltijas jūŗas, tā tad Igaunijā, Zviedrijā, Dānijā, tiem jāierodas gada un dienas laikā.

Šādi noteikumi par kuģa avariju, krasta tiesībām, jūŗā vai jūrmalā atrasto mantu un ārzemju lieciniekiem ir nepārprotams pierādījums, cik ļoti svarīgu lomu Kursas tautsaimniecībā spēlēja jūŗas kuģniecība un tirdzniecība. Te juridiski precīzās un stingrās formās lasām kuršu jūrnieku seno varenību, par ko jau vīkingu laikos zina stāstīt ziemeļnieku sāgas. Lai gan Vācu ordenim bij izdevies salauzt Kursas polītisko patstāvību, tomēr [114.lpp.] kuršu saimnieciskā vara bij tikai iedragāta par spīti visām tām brutālām cīņas un iznīcināšanas metodēm, ar kuŗām ienaidnieks viņus vajāja un vārdzināja, sākot ar 1242.g.

Ar maziem starplaikiem cīņa ilga 25 gadus. Vācu kaŗa mašīnām par upuri viena pēc otras krita kādas 67 Kursas pilis, kuŗu vietā nu uzvarētie bij spiesti celt ordeņa cietokšņus, kam gadu simteņiem ilgi bij jāsargā nevis vairs kuršu brīvība, bet kalpība. Simtiem un tūkstošiem kaŗavīru dabūja galu, pilīm degot un sabrūkot virs cīnītāju galvām, vai ari tie krita tuvcīņā kaŗa lielceļu malā un meža biezokņu aizcirtņos. Tukšās, cīnītāju pamestās sētās tika nometināti vai brīvprātīgi spiedās iekšā zemgaļi un pat Vidzemes lībieši, kam mestrs Mandernas Konrads (1263.-66.g.) atlaida lopu desmito, lai iekārdinātu viņus kaŗa gājienam pāri Daugavai. Ne velti 1267.g. līguma pēdējais (14.) pants uzliek kuršiem par pienākumu recipēt lībju zemes tiesības,[160] kas šo līgumu papildina galvenokārt ar krimināltiesiskām normām.

Tiesa, ar šo pēdējo mums zināmo līgumu tiek uzvelts pirmais akmens uz Kursas brīvības kapa. Bet lasot šo pergamentu, kas gadu simteņiem ilgi glabājās ordeņa pilī Kuldīgā, mēs vēl dzirdam, kā kuršu brašo kaŗa kumeļu pakavi dimd pār nodedzināto pilskalnu vaļņiem; jūtam, kā bagātīgi piekŗautiem kuršu vīkingu kuģiem ejot bojā Kurzemes krastā, sājš jūŗas ūdens iešļāc mums sejā; redzam, kā svītrotā vadmalas buŗa noplok, lai hercoga Jēkaba laikos celtos no jauna un nestu Kurzemes slavu uz vēl tālākām zemēm viņpus ōkeanam.

Skatīt Kursas karti
______________________________________________________________

[*] Tekstā saglabāta autora lietotā latviešu valodas pareizrakstība. Labotas tikai acīmredzamas drukas kļūdas. Tekstā saglabāti autora izcēlumi. Tekstā sastopamie citāti vai atsevišķi vārdi svešvalodās atšķirībā no oriģināla šajā publikācijā doti kursīvā.

[5] 30. nodaļā. Latīņu orīģināls iespiests LVI. Žurnāla, n.1, 1937.g., 57.-60.lp. un Senās Latvijas vēstures avotos, I. n.5. Teksta latv. tulkojumu devis A.Spekke, Brēmenes Ādamu lasot ar latv. tautas vēsturnieka acīm, LVI. Žurnāls, n.1, 49.-51.lp.

[6] Sal. krievu akadēmiķa Kunika domas: A. Bielenstein, Die Grenzen des lettischen Volksstammes, 482.lp. Petersburg 1892.

[8] Senās Latvijas vēstures avoti, I. n.6; Heimskringla, II. Cap.80.

[10] Jau 1894.g. A.Bīlenšteins izteica domas, ka “Seeburg” jāmeklē pie Liepājas ezera vai Grobiņā. Turpretim citi vēsturnieki to meklēja citur; piem., K.Frišs 1860.g. to identificēja ar Sēļpili, K.Millers 1914.g. un R.Nordenstrengs vēl 1924.g. ar Rīgu.

[11] B.Nerman, Funde und Ausgrabungen in Grobiņa 1929, 196.-99.lp. (Congressus secundus archaeologorum Balticorum Rigae 1930.)

[13] J.Plāķis, Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi. I 68., 76., 85.lp. Rīgā 1936.g.

[15] Sal.: A.Švābe, Pagasta vēsture, I 22.lp. Rīgā 1926.g.

[16] Senās Latvijas vēstures avoti, I n.2.

[20] Latv. Indriķa chronika, I. 11.

[22] Senās Latvijas vēstures avoti, I. n.10. Latv. Tulkojumi: R.Klaustiņš, Kā Egils Skalagrimesons braucis vikingos uz Kurzemi (Druva, 1914.g., 51.-56.lp.) un M.Ūdre, Egila vikinga brauciens uz Kurzemi (L.Ū. Filol. un filosofijas fakultāte, studiju darbs n.245, rokraksts).

[23] Latvijas archaioloģija prof. Fr.Baloža redakcijā, 150.lp. Rīgā 1926.g.

[25] Šo sāgu izdevis F.Jońssons 1893.-1900.g. Kopenhagenā.

[26] Indriķa chronika, VII.1.

[27] A.Švābe, Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijā, 18.lp. Rīgā 1930.g.

[28] Pirmizdevums 1514.g. Parīzē, pēdējais labākais izdevums iznāca Dānijā 1931.g.: Saxonis Gesta Danorum, recogn. et edid. J.Olrik et H.Raeder. Pirmo 9 grāmatu vācu tulkojumu un kommentāru izdevis P.Hermans, Erläuterungen zu den ersten 9 Büchern der Dänischen Geschichte des Saxo Grammatkus, I-II. Leipzig 1901-22.

[30] Senās Latvijas vēstures avoti, I. n.7.

[33] Senās Latvijas vēstures avoti, I. n.8-9.

[34] A.Olrik, Danmarks Heltedigtning. En Oltidsstudie, II. 314. Kjöbenhavn 1910. Citēju pēc P.Hermana Erläuterungen, II. 130.lp.

[35] Senās Latvijas vēstures avoti, I. n.20.

[45] Latīņu teksts iespiests Latvijas Vēstures Institūta izdotos Senās Latvijas vēstures avotos, 1.burtn., n.162, Rīgā 1937.g.

[46] A.Švābe, Latvju kultūras vēsture, II. 95.lp., Rīgā 1922.g.; Lamekins (Latviešu Konversācijas Vārdnīca, X. 19925.-28.lp., Rīgā 1934.g.).

[47] B.Ābers, Kuršu brīvības grāmata, 25.-35. lp. (Senatne un Māksla, IV. Rīgā 1937.g.).

[49] Senās Latvijas vēstures avoti, I, n.204, § 35.

[54] J.Plāķis, Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi, I. 294.lp. Rīgā 1936.g.

[55] J.Endzelīns, Latvijas vietu vārdi, II. 154.lp. Rīgā 1925.g.

[58] E.Blese, Seno kuršu etniskā piederība, 75.lp. (Senatne un Māksla, II. Rīgā 1937.g.).

[59] Ari A.Bīlenšteins (248.-49.lp.) iztirzā Lamatas vārdu, bet nesaista to ar Lamekinu.

[60] Über die Nationalität und Sprache der Kuren (Finnisch-Ugrische Forschungen, XII, 59.-72.lp.); sal. ari viņa rakstu Druvā, 1912.g., 623.-33.lp.

[62] Fr.Balodis, 9.-12.g.s. Latvija, 6.lp. (Senatne un Māksla, II. 1936.g.)

[63] Pēc Fr.Baloža domām starp 840.-855.g. (Die baltische - finnisch-ugrische Grenze in Lettland in vorgeschichtlicher Zeit, 32.lp. Novilkums no Mémoires de la Société Finno-ougrienne, LXVII), pēc Ed.Šturma hipotezes galvenokārt ap 1000.g. (Kursas aizvēstures problēmas, 12.lp. Novilkums no IMM. 1934.g n.7-9., un Zur Vorgeschichte der Liven 42.lp. Novilkums no Eurasia Septentrionalis Antiqua X 1935.g.)

[64] Pēc Ed.Šturma domām; pēc Fr.Baloža - nevis pa sauszemi, bet pāri Rīgas jūŗas līcim.

[65] Ed.Šturms, Kursas aizvēstures problēmas, 13.lp. Rīgā 1934.g.

[67] Kursas aizvēstures problēmas, 8.lp.

[68] Latv. Indriķa chronikā XIX. 9 (Sāmsalā), XX. 2 (Harijā), XXIII. 7 (Virijā). LUB., I n.250 (1253.g. Kursā) un n.603 (1300.g. Kursā).

[71] LUB., III 891-a, 1349.g., Ķimalē: “ascendendo de distinctione agrorum, vulgariter pirde dicta”. LUB., IX. 535 Peniķa 1439.g. lēņa grāmatā: “von der eyken eyne pyrde entlanges”.

[76] Latv. Indriķa chronika, VII. 1, XIV. 1, XXX. 1.

[77] J.Endzelīns, Latvijas vietu vārdi, II. 152; 154, 155.lp. Sal. ari Kuldīgas apr. Turlavas pag. “Sāmeiši”, Snēpeles pag. “Sāmveši”, Sātiņu pag. “Sāmeļi”; Talsu apr. Nurmuižas pag. “Sāmieši”.

[79] Kursas aizvēstures problēmas, 16.-17.lp.

[81] Kursas aizvēstures problēmas, 8.lp.

[82] 9.-12. gadsimteņu Latvija, 6.lp. (Senatne un Māksla, II. 1936.g.)

[84] Pēc autora manuskriptiem un vēstulēm, ko izmantojis A.Bīlenšteins.

[86] Leišu valodas vārdnīcas ievads, XCIII lp.

[87] E.Blese, Seno kuršu etniskā piederība, 70.lp.

[88] Senās Latvijas vēstures avoti, I n.163: “Walegalle” vietā “Wasa Galle”.

[92] E.Brastiņš, Latvijas pilskalni, I. 122.lp. Rīgā 1923.g.

[95] Senās Latvijas vēstures avoti, I. n.161.

[98] Sal.: B.Abers, Kuršu brīvības grāmata. 33.lp.

[99] J.Krodznieks, Līgumi ar kuršiem, 15.-16.lp. (Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, n.1, 1921.g.)

[100] Senās Latvijas vēstures avoti, I. n.164.

[105] Sk. attēlu ar Kursas pilskalnu karti. Pēc E. Brastiņa; Latvijas pilskalni, 415.lp. (Aizsargs, 1937.g. n.6.)

[107] Senās Latvijas vēstures avoti, I. n.201: “dotamus ecclesiam beati Petri in Riga ... in viginti quinque uncis in Curonia, in castellatura Lodgie, in provincia Ugesse.”

[109] E.Brastiņš, Latvijas pilskalni, I. 43.lp.

[110] Senās Latvijas vēstures avoti, I. n.183, 200.

[115] Senās Latvijas vēstures avoti, I. n.201

[122] H.Łowmiański, Studja nad początkami społeczeństwa i państwa Litewskiego, t. I, str. 81-82. Wilno 1931.

[124] Atskaņu chron., 2402.

[130] LUB., I. 248: “Universi et Curones a sua hereditate tam in agris, quam in predictis piscariis, et in silvis non sanctis et in arboribus melligeris nullatenus excludantur, salvo iure dominorum, sub quorum dominio predicta bona continentur.” Kamēr nav vēl izdots 1253.g. dalāmo grāmatu normālizēts teksts, ar nolūku tuvāk neiztirzāju šos ārkārtīgi svarīgos dokumentus.

[133] Atskaņu chr., 5865-5976.

[141] Atskaņu chron., 2672-75. - Sal.: K.Zalts, Kumeliņš latv. tautas dziesmās, 466-470. (Endzelīna-Klaustiņa, Latvju tautas daiņas, II. Rīgā 1928.g.).

[142] Curlandiae quaedam notabilia, 1692.g. No jauna izdevis latv. tulkojumā A.Tentelis, L.U. rakstos, XI, 1924.g. 58.lp.

[143] K. Zalts, Jāšana un jājamie piederumi, 322. (Latvju tautas daiņas, V. Rīgā 1930.g.).

[145] Indriķa chr., XXI 6, 1217.g: “censum … vel annonae mensuram pro decima institutam.”

[147] Vēl G.Stenders atšķiŗ vārdus (Lexikon, II. 303 un 457) “arklis” (Haaken Landes) un “arkls” (Pflug).

[155] A. Švābe, Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijā, 50-51. Rīgā 1930.g.

[157] A. Švābe; Dzimts, 6392.lp. (Latviešu konversācijas vārdnīca, IV. Rīgā 1929.g.).

[159] Nīcā un Bārtā šādu Jūrmalas fogtu sauca par lejsoģi, bet jūrmalas zemnieku par lejnieku: E. Bleses izdotā J. Langija Latviski-vāciskā vārdnīca, 139.lp. Rīgā 1936.g.

[160] A. Švābe, Vecākās zemnieku tiesības, 7.-9.lp. Rīgā 1927.g.

Skatīt Kursas karti
________________________________________________

Publicēts: Švābe, A. Straumes un avoti. I sējums. Rīga: A.Gulbis, 1938. 408 lpp.>45.-114.lpp.

Ievietots: 27.05.2003.

HISTORIA.LV