Saules kauja (22.09.1236.)

Pāvests Gregors IX 1236. gada 16. februārī izdeva bullu, kurā uzdeva legātam Modenas Vilhelmam gādāt, lai krustneši no Brēmenes baznīcas provincēm Saksijā - Magdeburgas, Havelbergas, Brandenburgas, Verdenes, Mindenes, Paderbornas diecēzēm un Gotlandes tiktu aicināti doties uz Livoniju. Līdz ar to, 1236.gada vasarā Livonijā no jauna, pēc vairāku gadu pārtraukuma, iieradās krustnešu paildspēki. Kā ievērojamākie starp tiem minēti Dītrihs no Hāzeldorfas un Heinrihs no Dannenbergas, dižciltīgi sakšu augstmaņi.

Atbraukušie krustneši prasīja Zobenbrāļu ordenim rīkot iebrukumu lietuviešu zemē pēc iespējas ātrāk, lai līdz ziemas salam vēl paspētu atgriezties Vācijā. Zobenbrāļu ordeņa mestrs krustnešu spiests Folkvins sapulcināja ordeņa spēkus - igauņus, līvus, letgaļus, kā arī sabiedrotos krievus no Pleskavas. Kopējais karotāju skaits nav precīzi zināms, rakstītie avoti sniedz informāciju tikai par vismaz 48 ordeņbrāļiem un 200 Pleskavas karavīriem. Pēc vācu pētnieka Fridriha Beninhofena domām [Fr.Benninhofen, 1965. 327.-347.lpp.] ordeņa pusē karagājienā piedalījās apmēram 3000 vīru, bet lietuviešu karaspēkā bija 4000-5000 karavīri.

Krustnešu un sabiedroto karaspēks jau atgriežoties mājup nonāca pie kādas upes, kur tos gaidīja lietuviešu savāktais karaspēks. Folkvins brīdināja krustnešus par draudošajām briesmām un iespējamo kauju, taču pārgājienā nogurušais karaspēks nevēlējās uzsākt cīņu un iekārtojās nometnē. Otrā rītā, ar pēkšņu uzbrukumu, kauju uzsāka lietuvieši, uzbrukdami krustnešu karaspēkam, kurš bija vairāk noskaņots turpināt mājupceļu, nekā cīnīties. Pēkšņais uzbrukums pārsteidza krustnešus, daļa karaspēka metās bēgt, bet ielenktie ordeņbrāļi, zaudējuši smagās kavalērijas priekšrocības, pēc sīvas cīņas tika nogalināti. Savukārt caur Zemgali mājup bēgošā karaspēka atliekām, uzbruka zemgaļi. Rakstu avotos kritušo ordenbrāļu skaits svārstās no 48 - 60, taču visticamākās ir Atskaņu hronikas ziņas par 48 ordeņbrāļiem. Krita arī augstdzimušie krustnešu vadoņi, grāfi - Dītrihs no Hāzeldorfas un Heinrihs no Dannenbergas, kā arī lielākā krustnešu daļa. Pēc Novgorodas 1. hronikas ziņām no krievu karavīriem mājās atgriezās tikai katrs desmitais.

Rakstītie avoti sniedz skopas un pretrunīgas ziņas par Saules kaujas notikuma vietu, līdz ar to historiogrāfijā nav vienprātības šajā jautājumā. Atskaņu hronikā apgabals, kur notika kauja tiek saukts par Soule, Vartbergas Hermaņa hronikā circa terram Sauleorum, kas nozīmē sauliešu zemes tuvumā. Literatūrā ir divas plašāk pamatotas hipotēzes par iespējamo Saules kaujas vietu. Pirmā, ka tā notikusi uz ziemeļiem no Šauļiem Lietuvā, kur Šauļu - Jonišķu vecais lielceļš pie Jaunjūniem šķērso Mūšas upi [Fr.Benninhofen, 1965. S. 337]. Otrā, ka Latvijā, Bauskas rajonā, Vecsaules pagastā, Čapānu mājas robežās [A.Bīlenšteins A., 1892.; P.Stepiņš.1993. 68.-69.lpp.]. Taču līdz šim neviena no tām nav neapstrīdami pierādīta un Saules kaujas vieta līdz ar to jāuzskata par pagaidām nenoskaidrotu.

Pēc Saules kaujas no Livonijas atkrīt sāmsalieši, zemgaļi un daļa kuršu. Vācu ordeņa lielmestrs Hermans no Zalcas bija izšķīries par labu Zobenbrāļu ordeņa pievienošanai Vācu ordenim vēl pirms Saules kaujas iznākuma uzzināšanas, taču apvienošanos kavēja Dānijas karaļa prasības. Tikai pēc Zobenbrāļu ordeņa sūtņa Gerlaka Rota ierašanās Viterbo pie pāvesta ar ziņām par Saules kaujas iznākumu šis jautājums tika galīgi atrisināts (skatīt dokumentu). Pāvests pret apvienošanās atļauju prasīja atdot Dānijas karalim atņemto Ziemeļigauniju, kas arī tikai izdarīts. Rezultātā 1237.gada 14.maijā, Viterbo notiek abu ordeņu apvienošana.

Informācija citās enciklopēdijās:

Latviešu konversācijas vārdnīca. 19.sējums, 37792.-37794.sleja.

Latvijas padomju enciklopēdija. 8.sējums, 610. lpp.

Tildes Datorenciklopēdija Latvijas vēsture

Avoti:

Atskaņu hronika. No vidusaugšvācu valodas atdzejojis V.Bisenieks; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. R.: Zinātne, 1998. 389 lpp. (1860-1969 rinda.)

Latvijas vēstures avoti. 2. sēj.: Senās Latvijas vēstures avoti. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1937. 1. burtn., dok. 212. (189.-192. lpp.), 218. (194.-196.lpp.)

Ливонская хроника Германа Вартберга. Перевод от латинского E. Чешихина. Сборник статей и материалов по истории Балтийского края. Рига, 1879. ­ т. 2. ст. 83- 155.>ст.91.

Новгородская первая летопись Старшего и младшего изводов. Под редакцией и с предисловием А.Н.Насонова. - Москва; Ленинград, 1950. 640 ст. > 74, 285.

Gudavičius, E. Saules mūšio (1236 m.) vietos problematika. Lietuvos TSR Mokslu Akademijos darbai. T. 4, 1988.

Juškevičs, J. Kauja pie Saules 22.sept. 1236.gadā. Aizsargs. 1926. 5, 140.-143.lpp.

Stepiņš, P. Saules kauja 1236.gada 22.septembrī. Latvijas vēsture. 1993.1(8), 68.-69.lpp.

Šterns, I. Kauja Saules Zemē. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1999. Nr.1(30), 133.-136.lpp.

Rīga © 2001. Dagnis Dedumietis, Mag. hist.

Ievietots: 16.05.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

Pēdējie labojumi un papildinājumi: 10.08.2001.

HISTORIA.LV