Juškevičs, J. Kauja pie Saules 22.sept. 1236.gadā. Aizsargs. 1926. 5, 140.-143.lpp.
_____________________________________________________________________________

Jau 1220.gadā sakās cīņa, kuŗa ilga līdz 1290.gadam un beidzās ar zemgaliešu valsts sagraušanu un ar 100.000 zemgaliešu aizvešanu trimdā uz Žemaiteni. Šajā cīņā norisinājās daudz lielas kaujas, kuŗas nereti apdraudēja vācu Māras valsts eksistenci. Viena no vissmagākām kaujām bija pie Saules 1236.gadā, netāli no Bauskas.

Vācieši ar savu ekspanzijas kāri uzdūrās uz Novgorodas krieviem, kuŗi 1234.g. sasita vācu kaŗaspēku pie Tērbatas. Nemitīgi vervējot spēkus, jau julijā 1236.g. Rīgā sanāca ļoti daudz krustnešu un svētceļotāju (apm. 4000); tie garlaikojās bez kaŗa darbības un uzstājās savās dzīrēs ar pieprasījumu sarīkot kādu “ceļojumu”, t.i. karagājienu pret lietuviešiem (kuŗi bija labi draugi un palīgi zemgaliešiem), lai ar to satricinātu Zemgales pretošanos. Ārzemnieki, starp kuŗiem kāds grafs Danenbergs un fon Hazeldorfs visvairāk aģitēja, uzsvērdami savu kristīgu ticību, varonību, loloja sevī cerības iegūt uz mierīgo cilvēku aplaupīšanas rēķina lētus laurus. Veltīgi zobeņnešu ordeņa mestrs Folkvins, kurš labi pazina vasaras un rudens laika gŗūtos apstākļus Zemgalē un Lietavā, mēģināja atturēt mutes bajārus no tādiem nodomiem. Galu galā viņam bij jāpadodas un viņš izsludināja “vasaras ceļojumu” uz Lietavu. Pie tā viņš pareģoja, ka visi viegli iekļūs Lietavā, bet tikai ar zobeņa palīdzību izglābsies uz Rīgu. Tad viņš sāka plānveidīgi sagatavoties uz kaŗagājienu un sāka koncentrēt visus Mārasvalsts spēkus, jo kaŗa laikā ordeņa mestrs bij visas valsts kaŗaspēka vadonis. Visas Mārasvalsts armija sadalījās trīs galvenās daļās: 1) neliela pastāvīga kaŗaspēkā, 2) lielākā vācu un 3) liela mobilizēto iedzimto daļās. Pastāvīgā daļa bija ordenis: “fratres militiae temdli christi in Livonia”; (kareivji-brāļi Kristus svētnīcās Livonijā), jeb vienkārši: “fratres gladiferi” (brāļi zobeņneši). Viņam bija padots lielkonturs (viņa palīgs), 5 mestri (Siguldā, Cēsīs, Zemgalē, Kurzemē un Igaunijā); 1 treslers (Pfleger-pārvaldnieks) ar konventu (t. i. zinamu skaitu ordeņa brāļu). Tā ka ordeņa brāļi kaŗa laikā bija domāti kā visa kaŗaspēka virsnieki, tad, protams, to skaits bija samēra mazs un nesniedzās pāri 70. Viņu apģērbs bija balts mētelis ar iezīmētu sarkanu krustu un zobenu kreisā pusē. Ieroči bija vienlīdzīgi: vairogs, zobens, šķēps, vēzda, bruņkreklis un podam līdzīga bruņcepure. Bez ordeņa brāļiem bija otra šķira: servi fratrum (brāļi apkalpotāji) jeb famuli, kuŗus sadalīja divās pašķirās: brāļi-vapeneri (paži) ar vieglākiem ieročiem, skaitā ap 150, un brāļi amatnieki, no kuŗiem izlasīja strēlniekus (Armbrustirer), skaitā ap 200. Visā ordeņa kaŗaspēkā bija 420 bruņujātnieku, no kuŗiem vismaz 350 (50,100,200) ņēma dalību šinī kaŗa gājiena. Ordeņa nozīme bija tā, ka viņš disciplinēts, labi apbruņots un vienmēr gatavs kaujai. Brāļi veda līdz pa 3 (mestrs pat 4) zirgus; (1 zirgs nesa smagus ieročus), pusbrāļi (vapeneri) un strēlnieki pa 1 zirgam, kopā 450 smagus zirgus.

Galvenā vācu kaŗaspēka masa sastādījās no 1) ārzemniekiem, krustnešiem un svētceļotājiem; 2) ordeņa un bīskapa leimaņiem, 3) bīskapa kareivjiem un 4) Rīgas birģeriem (pilsoņiem). Krustneši un svētceļotāji bija ļoti mainīgs un nedrošs elements. Viņi atnāca no Vācijas, Francijas, Beļģijas un citām valstīm uz sava rēķina uz solījuma pamata, bet ne ilgāk kā uz vienu gadu. Viņi bija nevienādi apbruņoti un apgādāti, ļoti patvarīgi un nedisciplinēti, jo tos laikos uzskatīja, ka īsts bruņinieks nepaklausa nevienam. Tos katrā ziņā varēja izlietot tikai pret vājāku vai līdzīgu pretinieku un tikai līdzenā vietā. Viņu galvenais un īstais nolūks bija: uzdzīvot, laupīt - un tādēļ bieži notika, ka laupīšanas dēļ viņi atteicās no kaujas. Viņus veda augstāks bruņinieks, t. s. “dux peregrinus” (svētceļotāju vadītājs). Toreiz visa Vācija skaitījās ap 30.000 bruņinieku, kādēļ mēs varam pieņemt, ka krustnešu barā bijušu ap 2000 bruņinieku (bruņinieku un vapeneru) ar 2500 zirgiem un 2000 kājniekiem. Ordeņa un bīskapa leimaņu bija apm. 550 bruņujātnieku ar 900 zirgiem (250 un 450 ordeņa, 300 un 450 bīskapa). Bīskapa kareivju bija apm. 150 bruņ. un 550 vapen. ar 850 zirgiem un 2000 kājniekiem, Rīgas pilsēta sastādīja nodaļu no apm. 100 bruņiniekiem, 400 viegliem jātniek. ar 600 zirgiem un ap 1500 kājnieku. Iedzimto kaŗaspēku mēs varam rēķināt uz 1500 igauņu, 3000 latgaliešu, 2000 lībiešu, 200 pleskaviešu draugiem, kopā apm. 1700 jātnieku un 5000 kājnieku. Pierēķinot visādus pavadošus ļaudis (garīdzniekus, tirgotājus un t.t.), mēs varam pieņemt, ka zem Folkvina bija sapulcēti:

Bruņinieku parastā kaujas kārtība

Pēc tolaiku kaujas parašas, rietumnieki skaitīja karaspēku tikai pēc jātnieku skaita, bet kaujas spēku tikai pēc bruņotiem kaujaszirgiem, kuŗu skaits bija ap 1300. Krustneši nezināja, ka mūsu zemē kājniekam piemita lielāka nozīme, nekā Rietumeiropā, jo Latvijas un Lietavas purvājos bruņujātnieks varēja tikt cauri tikai ziemas laikā.

Visu kaŗaspēku sadalīja: 1) Ordeņa karogā (ordeņa brāļi, ordeņa leimaņi, iedzimtie), 2) Krustnešu karogā, 3) Galvenā (bīskapa) Mārasvalsts karogā (bīskapa leimaņi un kareivji), 4) Rīgas pilsētas karogā. - Domājams, ka mestrs deva mobilizācijas pavēli junija beigās. Tad julija beigās varēja sākties kaŗaspēka savilkšana un augusta beigās - kaŗaspēka izvadīšana no Rīgas. Tā ka visu laiku Rīgas tirgus nebija slēgts, tad arī zemgalieši un lietavieši juta tuvojošās briesmas, saprata ka kautkas nav tā, kā tas vajadzēja būt, bet jādomā, ka ar faktisko kaŗagājienu rudens sākumā viņi nerēķinājās. Tā tad vācieši nāca negaidīti. Kad Rīgā viss kaŗaspēks sanāca, bīskaps Māras baznīcā noturēja svinīgo mesi, aplaistīja karogus un karodziņus ar svēto ūdeni un kaŗagājiens iesākās. Zem lielā Māras baznīcas kaŗa zvana duņošanas kaŗaspēks sāka izvākties no Rīgas sekošā kartībā: kā pirmie gāja izlūkotāji, pavadoņi, tad krustnešu pulks. Tad viens pēc otra ordeņa pulki, viņa leimaņi, igauņi, pleskavieši; bīskapa pulks, viņu leimaņi, Rīgas pilsoņi, lībieši, latvieši (latgalieši) un, beigās, pārtikas vezumnieku rotas.

Kaŗagājiena kārtība 1236.g. vāciem izejot no Rīgas.

Ceļš veda par Rīdziņupi, pa lielceļu uz Doles salu un tāļāk līdz Ķekavai, tad gar Ķekavas upi līdz tagad. Genča mājām, tad taisnā līnijā līdz Misas upei. Līdz šejienei viss gāja bez noteiktas kartības, pēc katra iegribas; nu bij jāiesāk kaŗagājiens, jo kaŗaspēks bija pienācis pie Zemgales vārtiem. Katrā brīdī zemgaliešu kaŗapulki varēja uzbrukt ienaidniekiem. Purvājos bija ūdens un ceļš gāja caur mežiem un siliem, kur smagi apbruņoti zirgi dziļi iegrima un kaujas gadījumā viņi bija bezvērtīgi. Tikai vieglie jātnieki un kājnieki varēja izlauzties caur Upmalu un Lietavu. Tā tad smagie ieroči palika bagāžā un visa armija vieglā bruņā gāja augšup Misas, caur Medeni (tag. Skaistkalna pusē) līdz Mēmelupei.

Rēķinot priekš kaŗaspēka savākšanas līdz kaŗagājiena sākumam 6 nedēļas, gājienam caur Doli līdz Mēmelei - 3 dienas, vācieši ap 15.septembri varēja būt Lietavā. Lietavieši un zemgalieši bija pilnīgi pārsteigti, jo viņi gaidīja ienaidniekus tikai ar pirmām salnām. Kaut gan vāciešiem izdevās dedzināt, laupīt un kaut pēc patikas, tomēr vēsts par viņu iebrukšanu ar zibeņa ātrumu aplidoja visu zemi. No visām pusēm kareivji salasījās pulciņos un pulkos lietaviešu lielkunga Ringauda vadībā. Tā ka vācu kaŗaspēks siroja pa zemi bez plāna, un aprēķina, Ringauds viņiem viegli sadzina pēdas un, brīdinot zemes iedzīvotājus, lietaviešu-zemgaliešu kaŗaspēks sāka apdraudēt vāciešus no kreisajiem sāniem un no muguras. Tādam kaŗa veidam Ringauda armija bija ļoti piemērota. Viņa sastāvēja no apm. 15.000 lietaviešu (5.000 jātnieku un 10.000 kājnieku) un ap 5.000 zemgaliešu (5000 jātnieku, 2.500 kājnieku). Starp jātniekiem bija bruņinieki-bajari (ap 10.daļu) ar saviem draugiem (arī jāšus); kājnieki sastāvēja no smirdiem, kuri sadalījās nodaļās savu pils vecāku vadībā.

Jātnieki sastāvēja no lībiešiem, kuŗi varēja pēc rietumnieka parauga arī labāki apbruņoties. Viņus vadīja vadoņi ar savām draudzēm un uzbrukumus izdarīja mazās grupās, ķīļos vai pulciņos, meklējot sev līdzīgus pretiniekus. Samērā ar vāciešu armiju, lietaviešu-zemgaliešu armija bija sliktāki apbruņota un apmācīta, bet viņa kāvās par dzimteni un brīvību, pazina ari vislabāk visus ceļus un stigas, ari savus silus un dumbrājus. Ringauds, pēc vec-vecas parašas, apspriedās ar kaŗa vadoņiem un nāca pie slēdziena, ka ienaidnieks ies uz Mežotni, lai no turienes dotos ar liellaivām pa Lielupi uz Rīgu. Vāciešiem nemanot Ringauds devās ar lielu ātrumu gar vācu kreiso pusi taisni uz Rateni (tag. Vec-Sauli), lai ienaidnieku atgrieztu no gala punkta. Ar šo soli vāciešu stāvoklis bija bez cerības. Strateģiski viņi kaŗa gājienu jau bija zaudējuši. Ap 20.septembri Ringauds nostādīja savus spēkus gar Saules upes labo krastu. Labais spārns pieslējās Ratenes pilij, kuŗa atradās pie Saules ietekas Mēmelē. - Šī Ratenes pils pēc 35 gadiem no vāciešiem tika ieņemta un sadedzināta. Pils vieta vēlāk saucās par Raden, jeb pareizāk Radden. Arī tagadējā pusmuiža - Žurkumuiža (Rattenhof) Vec-Saules tuvumā pierāda, ka vārds “Ratene” saistīts ar minēto apkārtni. Tuvākā apkaimē bieži atrodamas senātnes atliekas, kuŗas pierāda, ka tur kādreiz bijis kāds senču ciems.

Ratenes pils sabiedrotam kaŗaspēkam bija loti svarīgs bazas punkts, jo neveiksmes gadījumā viņi varēja pretoties aiz pils sienām. Labais spārns sastādījās no lietaviešiem Ringauda vadībā. Kreisā spārnā bija zemgalieši, jo tur ienaidnieks varēja aizsprukt gaŗām uz Ķekavu un zemgalieši vislabāk prata aizsprostot visus ceļus. Beigās, 21.septembra pēcpusdienā izlūkotāji atgāja atpakaļ un viņiem uz pēdām sekoja vācu kaŗaspēks, kuŗš nāca no Poniemuniem. Pilnā nekartībā ar daudz gūstekņiem un laupījumu viņi bezbēdīgi jāja un gāja, kā katram patika un priecājās, ka visvēlākais pēc nedēļas būšot atkal Rīgā. Jādomā, ka viņi smejas par ordeņa mestru, kas tos pārāk brīdināja,- jo kur tad lietavieši un zemgalieši, laikam pazuduši no bailēm!? - Pēkšņi, pirmās rindas apstājas - kliedzieni: ienaidnieks! Visi sāk salasīties ap saviem karogiem, bruņinieki sauc pēc saviem vapenieriem, lai padotu smagus zirgus un kauju bruņas. Vācu kaŗaspēks bija izstiepts apmēram 5 kilometros; kamēr visas nodaļas sakārtojās, bij jau vakars klāt. Nezināmā vietā piespieda vāciešus palikt turpat pārgulēt. Ja Ringauda rīcībā būtu bijušas labas strēlnieku nodaļas, viņš jau vakara krēslā varēja sacelt paniku ienaidnieka nometnēs. Bet viņi zināja,

ka vāciešiem izejas nav, jo atpakaļ, caur izpostīto zemi viņi arī nevarēja iet. Lietavieši un zemgalieši klusi pārgulēja un rītam austot, tie bija kaujas gatavībā, kamēr vācieši nakti pavadīja sedlos un bruņās. Agri no rīta tie nāca pie slēdziena, ka tomēr būs jācīnās, jo citas izejas nav. Mestrs lika visiem bruņiniekiem priekšā, kauties nokāpjot no zirga, bet visi atsacījās, jo “kāpēc mums jāzaudē zirgi?” Tā tad bruņinieki palika jāšus, kaut mestrs viņiem pareģoja, ka visi ies bojā ar visiem saviem zirgiem. Saule lēca, bet vācieši nedomāja uzbrukt saviem pretiniekiem.

Ringauds pilnā gatavībā arī nekustējās, bet novēroja pretinieku. Pamazām vāciešiem pārgāja vēlēšanās uz kaušanos - viņi domāja tikai par atkāpšanos uz Rīgu. Viņu skaitu mēs varam pieņemt uz 4500 jātnieku ar 6000 zirgiem un 10.000 kājnieku, jo pēc krievu kronikas ir zināms, ka latgalieši un zināmā mērā ari lībieši aizgāja uz dzimteni, jo cīņā ar lietaviešiem bij maz kritušu kājnieku.

Kad mestrs krustnešus uzaicināja uzsākt kauju, viņi atbildēja: “te mēs negribam kauties” un devās pār Saules upi uz ziemeļiem. Sacēlās liela panika, jo tanī pašā laikā Ringauds deva pavēli uzbrukt un viss sabiedroto kaŗaspēks ar lielu sparu uzbrukt vāciešiem. Mestrs lūdza igauņus, rīdziniekus, lībiešus, bet neviens nepaklausīja. Īsā laikā vācu armija bija sašķelta un visa kauja norisinājās mazos kautiņos. Vissliktāki gāja krustnešiem: viņiem zemgaliešu kājnieki nokāva zirgus un bruņinieki, krizdami bija sakauti. Varam droši teikt, ka no viņiem neviens netika mājās. Rīdzinieki arī cieta ļoti smagus zaudējumus un varbūt, ka dažs no viņiem, kā arī ordeņbrāliem, ar lībiešu palīdzību ieradās Rīgā, kur vēlāk salasījās tikai kādi 1500 kaŗeivji no visas lepnās armijas. Mestrs, redzēdams savas armijas sabrukumu, savilka brāļus un atsita lietaviešus, bet zaudējot zirgus, visi brāļi kāvās kā vienkārši kājnieki un centās izlauzties uz Rīgu. Gan sabiedrotie cieta lielus zaudējumus, bet beidzot ordeņa brāļi bija iedzīti purvainā pļavā un nosisti ar mačulām un vezdam. Ka viens no pēdējiem krita mestrs. Kā lietavieši, tā zemgalieši, nesaudzēja ienaidniekus-vāciešus un gūstā saņēma tikai nedaudz iedzimtus. Sabiedroto zaudējumus varam aprēķināt ar 1500 2000. Tā kā krievu kronikas raksta, ka atnāca sveiks tikai desmitais kareivis, tad vācu zaudējumus varam novērtēt uz 15.000 cilvēku. - Šai kaujai sekoja kuršu atkrišana, Sāmusalas un Igaunijas atbrīvošanas kaŗa uzliesmošana. Zemgales iekaŗošana bija apturēta uz 50 gadiem. Zobeņnesēju ordenis bija sakauts un saplūda ar vācu ordeni. Mārasvalsts stāvēja bezdibeņa malā un bija vajadzīgs tikai neliels spēriens, lai viņu galīgi satriektu. Bet mūsu senči vēl nedomāja valstiski un apmierinājās ar kaujas iznākumu. Gadu vēlāk laime ziedēja vāciešiem. Viņi papildināja savus spēkus un nogaidīja, kamēr dziļā rēta saaugs un mūsu senčiem vēlāk dārgi bija jāsamaksā par šo uzvaru.
_________________________________________________________________________

[*] Tekstā saglabāta autora lietotā latviešu valodas pareizrakstība. Labotas tikai acīmredzamas drukas kļūdas. Tekstā sastopamie citāti vai atsevišķi vārdi svešvalodās atšķirībā no oriģināla šajā publikācijā doti kursīvā.

Publicēts: Aizsargs. 1926. 5, 140.-143.lpp.

Ievietots: 23.08.2001.

HISTORIA.LV