Dedumietis, D. Saules kaujas 1236.gada 22.septembrī norises rekonstrukcijas mēģinājums. (Pirmpublicējums).
___________________________________________________________________

Saules kaujas 1236.gada 22.septembrī norises rekonstrukcijas mēģinājums.         

Saules kaujas problemātikas pētniecībai historiogrāfijā ir veltīti daudzi darbi. Lielākoties šajos darbos pētāmie jautājumi tiek reducēti uz kaujas vietas lokalizāciju, par ko arī vēsturiskajā literatūrā atrodamas visatšķirīgākās hipotēzes. Tomēr nav labi Saules kaujas izpēti reducēt līdz kaujas vietas meklēšanai.            Visplašākais kaujas apraksts, atrodamais Atskaņu hronikā, satur vērtīgus datus par daudz ko citu, piemēram, taktiku un cīņas paņēmieniem.  

Līdz ar to šī raksta mērķis ir apskatot būtiskākos faktorus, kas varēja būt par iemeslu krustnešu karaspēka sagrāvei un par kuriem historiogrāfijā izteikti atšķirīgi viedokļi, mēģināt atklāt kaujas norisi, tajā izmantoto taktiku un cīņas paņēmienus. Analizējot kaujas norisi iegūtā informācija papildinātu jau zināmo par kaujām Livonijā XIII gs., it sevišķi ja ņem vērā, ka šī bija pirmā lielākā lietuviešu uzvara pār krustnešiem. Savukārt salīdzinājumi ar citām viduslaiku kaujām palīdz izprast Saules kaujā lietotos cīņas paņēmienus. 

Apskatot Saules kaujas norisi vispirms svarīgi ir noteikt karotāju skaitu, kas ņēma dalību kaujā. Diemžēl avoti nesniedz mums precīzas ziņas par skaitļiem, tāpēc lielākoties visi šie dati balstās uz vairāk vai mazāk ticamiem pieņēmumiem. 

Historiogrāfijā sastopamas daudz atšķirīgas versijas par karotāju skaitu krustnešu pusē. Tomēr pēc vispamatotākajiem aprēķiniem, kas lielākoties balstās uz pētījumiem par citām kaujām Livonijā XIII gs., domājams, ka krustnešu pusē dalību sirojumā ņēmuši apmēram 3000 vīru. Precīzi to noteikt nav iespējams, jo avotos skaitliski precīzas ziņas ir tikai par 200 karavīriem no Pleskavas[1]. 

Ziņas par Zobenbrāļu ordeņa brāļu skaitu krustnešu karaspēka sastāvā ir pretrunīgākas. Tā Atskaņu hronika sniedz informāciju par vismaz 48 zobenbrāļiem[2], kas ņēmuši dalību kaujā, tomēr ir ziņas, ka kaujā krituši 50[3] vai pat 60 brāļi[4]. Diemžēl nav zināms vai Atskaņu hronikā minētie ordeņbrāļi visi bija brāļi bruņinieki. Iespējams starp tiem  bija arī priesteri, kas tika pielīdzināti brāļiem. Katrs ordeņbrālis bruņinieks nozīmē ne vienu kareivi, bet veselu nodaļu, jo katram bruņiniekam gāja līdzi kara kalpi un ordeņa algotņi- gan jātnieki gan kājnieki. Ordeņbrāļi bruņinieki uztverami kā komandējošais sastāvs, kaut gan viduslaikos pašā kaujā bruņinieki sastādīja atsevišķas vienības, bet viņu ļaudis, cīnījās savās vienībās. Bez tam jāņem vērā, ka lielu daļu ordeņa kavalērijas sastādīja t.s. pusbrāļi, kas sastāvēja ordenī un bruņojuma ziņā daudz neatšķīrās no ordeņbrāļiem. 

Tātad ordeņa karavīru skaitu traucē noteikt arī tā sarežģītā struktūra. Tomēr, pamatojoties uz avotu ziņām par citām kaujām, šo Zobenbrāļu ordeņa brāļu pakļauto vienību skaitu var rēķināt uz 500- 550 vīriem[5].  

Ikgadējais krustnešu skaits Livonijā svārstījās starp 300 un 1000 vīriem[6]. Tā kā zināms, ka 1236. gadā krustnešu skaits bija liels, pat neparasti liels, tad to skaitu var droši rēķināt uz 1000 karavīriem. Diemžēl nav nosakāmas atšķirības apbruņojuma ziņā starp šiem atbraukušajiem karavīriem. Nav zināms cik starp tiem bija bruņinieku- jātnieku, un cik kājnieku. 

Visvājāk argumentētais pamats ir skaitliskajam pieņēmumam par vietējo iedzīvotāju sastādīto vienību skaitu. Igauņu, latgaļu un lībiešu skaitu 1236. gada karagājienā var rēķināt uz 1500 vīriem[7]. Viņi veidoja tā saucamās turkpoles- no vietējiem iedzīvotājiem komplektētas vienības, kas iekļāvās sarežģītajā ordeņa struktūrā, bet kaujā gāja kā atsevišķa vienība. 

Vēl mazāk iespēju mums spriest par pretējā pusē karojošo skaitu. Lietuviešu skaitu pieņemts rēķināt uz 4000-5000 vīriem. Šajā skaitlī gan neietilpst zemgaļu karavīri, tā ka apvienotais zemgaļu un lietuviešu karaspēks varēja būt arī lielāks. 

Par  pašu kaujas norisi visplašāko informāciju sniedz Atskaņu jeb Rīmju hronika, tomēr jāņem vērā, ka hronika tapusi vairāk kā 50 gadus pēc notikuma un tāpēc detaļu aprakstos pastāv iespēja par līdzīgu notikumu uzslāņošanos.   

No Atskaņu hronikas mēs uzzinām, ka 1236. gada 21.septembrī, Zobenbrāļu ordeņa mestra Folkvina (Volkewin,Volkwin [1209-1236]) vadītais, ap 3000 vīru lielais, karaspēks nonāca pie kādas upes, kur tos gaidīja lietuviešu karaspēks[8]. Visticamākais, ka pie šīs upes krustnešu karaspēks nonāca, dodoties pa mājupceļu, ar mērķi pārcelties pār kādu braslu un doties tālāk. Ļoti ticams, ka Folkvins zināja par šo priekšā esošo ienaidnieku un nemaz nepūlējās izvairīties no kaujas. Par to liecina kaujas vieta, kas atrādās staignā vietā un nevarēja būt kaujai Folkvina izvēlēta. Ja karavadonis būtu gribējis izvairīties no kaujas, viņš būtu nogriezies no ceļa, lai izvairītos no ienaidnieka. Katrā ziņā vismaz meklējis izdevīgāku kaujas vietu, ja nebūtu bijis iespējams izbēgt no sadursmes. Tomēr Folvins acīmredzot bija pārliecināts, ka kauju uzvarēs arī staignā vietā, nemaz nerunājot par viņa vēlēšanos no kaujas izbēgt. Folkvina pārliecībai bija arī pamats. Viņam bija liels un stiprs karaspēks, bet pat ar mazāku viņš bija pratis uzvarēt iepriekšējā iebrukuma laikā Lietuvā. 

Tātad mājupceļā nonākot pie upes braslas Folkvins saprata, ka ceļu pār upi aizšķērso ienaidnieka karaspēks un ka kauja būs jāpieņem nelabvēlīgā situācijā.  

Historiogrāfijā pastāv doma, ka lietuvieši bija izvietojušies upes pretējā krastā un ka kauja notika pēc Folkvina vadītā karaspēka pārcelšanās pār šo upi. Tas ir noraidāms, jo avotos nav ziņu par upes šķērsošanu. Maz ticams, ka Folkvins kā pieredzējis karavadonis šādā situācijā celtos pāri upei, drīzāk gan rīkotos kā kaujā pie Emeles upes 1218.gadā, kad guva spožu uzvaru līdzīgā situācijā[9]. 

Acīmredzami lietuviešu karaspēks gaidīja krustnešus, izvietojies tā, lai neļautu tiem pārcelties, neļautu tiem nemaz nokļūt līdz upes braslam.  

Tātad nostājoties pret ceļu aizšķērsojušo lietuviešu karaspēku krustnešu karaspēks izvietojās nometnē. Avoti neliecina, ka šajā dienā starp abiem karaspēkiem notiktu kādas sadursmes- neuzbrūk ne krustneši ne lietuvieši. Krustneši acīmredzot neuzbruka, jo bija tieši no ceļa un karaspēks bija noguris. Grūti izskaidrojams fakts, kāpēc neuzbruka lietuviešu karaspēks. 

Visticamākais, ka lietuvieši gaidīja pienākam papildspēkus, iespējams zemgaļus. Atskaņu hronikā tieši norādīts, ka pagāni pilnībā sapulcējās tikai pēc krustnešu novietošanās[10]. 

Uzbrukums notika tikai otrā rītā, un spriežot pēc Atskaņu hronikas apraksta tas bija pēkšņs un pārsteidzošs priekš krustnešiem[11]. Līdz ar to bija zaudēta iniciatīva, zaudēts bruņinieku smagās kavalērijas trieciena spēks, kas, manuprāt, arī lielā mērā izšķīra kaujas likteni.   

Acīmredzot, šis pēkšņais uzbrukums izsauca daļēju paniku krustnešu rindās. Daļa no tiem metās bēgt. Kā stāsta Atskaņu hronika, tad ar bēgošajiem izrēķinājās zemgaļu karavīri[12]. To vēsturiskajā literatūrā ir mēģināts izskaidrot tā, ka zemgaļu vienīgais kaujas nopelns ir bēgošo nogalināšana. Manuprāt gan zemgaļu nopelnam bija jābūt lielākam un kaujā jāņem tieša dalība, lai vērstu hronista uzmanību uz sevi. Tāpēc, manuprāt, zemgaļu karavīru izvietojums sakrita ar vietu pa kurieni mēģināja bēgt krustneši, un viduslaiku kaujās, bieži vien, tieši bēgošo vajāšanā ir vislielākais zaudētāju kritušo skaits. 

Kas attiecas uz cīņas paņēmieniem, tad historiogrāfijā pastāv vairāki atšķirīgi viedokļi par to, kas ir Atskaņu hronikā minētie koki (boumen)[13], ko lietuvieši izmantoja cīņā, un kas pēc dažu vēsturnieku domām spēlēja lielu lomu cīņas iznākumā.  

Pastāv viedoklis, ka te domāti t.s. aizcirtumi- uz ceļa sagāzti koki, kas traucēja pārvietošanos[14]. Manuprāt tas ir apšaubāms uzskats, jo šādu taktiku nevarēja izmantot kaujas vidū, it sevišķi pret bruņiniekiem, kas bija saslēgušies ap karogu. Šo bruņinieku spēku izvietojumu vajadzēja izklīdināt, bet to ar aizcirtumiem izdarīt nevar. Daudz ticamāks liekas viedoklis, ka lietuvieši kaujā pret bruņiniekiem veiksmīgi lietojuši kaujas vāles, kas arī ir Atskaņu hronikā minētie koki.            

Avoti sniedz ziņas, ka arī citās XIII.gs. kaujās vietējās baltu tautas izmantojušas kaujas vāles. Pēc Livonijas Indriķa hronikas ziņām kaujas vāles (pedum) 1208.gadā lietojuši lietuviešu jātnieki uzbrūkot zemgaļu un vāciešu apvienotajam karaspēkam[15]. Tieši šo kauju vislabāk varētu salīdzināt ar Saules kauju, jo arī šeit kaujas vāļu lietotāji ir lietuvieši. Viņi tās izmantojuši kā metamo ieroci līdzās šķēpiem. Minēto terminu “pedum” burtiski tulko kā metamnūjas[16]. Lietuvieši šajā kaujā, iespējams tāpat kā Saules kaujā, ar saviem ātrajiem zirgiem krustnešus ielenca no visām pusēm un apmētājot ar šķēpiem un vālēm centās izjaukt to ierindu. 

Kā tālcīņas ieroci “pedum” 1215.gadā izmantojuši arī sāmsalieši- jūras kaujā uzbrūkot vāciešiem[17]. Stāstot par Garozas kauju 1287.gadā arī Atskaņu hronikā vāle (klupfeln) minēta zemgaļiem metamā rīka nozīmē[18].  

Iespējams, ka pēdējos 3 hronikās minētos gadījumos jāsaprot koka vāle ar paresninātu galu- varbūt arī bez metāliska uzgaļa. Jebkurā gadījumā avotos ir vairāki piemēri par kaujas vāles lietošanu cīņās pret bruņiniekiem un tāpēc domājams, ka arī aprakstā par Saules kauju Atskaņu hronikā ir domāta kaujas vāles izmantošana par tālcīņas ieroci. 

Tātad no Atskaņu hronikas mēs uzzinām, ka lietuvieši vāles izmantoja kā tālcīņas ieroci pret ordeņbrāļiem, kas bija vislabāk bruņoti un saslēdzoties ap karogu veidoja dzīvu cietoksni. Domājams, ka kaujā gāja bojā visi ordeņbrāļi, kas tajā piedalījās. Maz ticams, ka kādam izdevās aizbēgt. Bez tam ordeņa statūtos pie pašiem smagākajiem noziegumiem pieskaitīta bailīga bēgšana no karoga vai karaspēka kaujas laikā.  

Historiogrāfijā pastāv vairāki viedokļi par to, kas tad bija tas nozīmīgais kaujas pavērsiens, kas to izšķīra par sliktu krustnešiem. Pastāv viedoklis, ka pavērsienu kaujā deva kaujas vāļu izmantošana[19]. Tomēr nelielais vāļu atradumu skaits liecina, ka vāles lomu kaujā nedrīkst pārvērtēt. Tās uzskatāmas par palīgieroci.  

Par cīņas taktiku historiogrāfijā pastāv dažas, drīzāk par autoru fantastiskām iedomām uzskatāmas versijas. Piemēram, ka lietuvieši pirmoreiz izmantojuši tādu taktiku, ka vispirms nodūruši bruņinieku zirgus[20]. Tik savādai teorijai pamatu nedod neviens avots. 

Jāatzīmē tikai viens faktors krustnešu militārai neveiksmei par kuru vēsturnieku domas nedalās. Tā ir kaujas purvainā vieta, kas apgrūtināja smagi apbruņotos bruņiniekus. Bruņinieki kļuva mazāk kustīgi, jo to zirgi grima. Folkvina ierosinājums cīnīties kājās stāvot pie krustnešiem atsaucību neguva. 

Vēsturiskajā literatūrā izplatīts uzskats par pagriezienu kaujā sakarā ar pagānu nodevību. Pastāv pat tāds, absolūti nepamatots, viedoklis, ka nodevēji bijuši zemgaļi, kas pārgājuši lietuviešu pusē pašā kaujas karstumā[21]. 

Diemžēl par krustnešiem pakļauto vietējo iedzīvotāju karavīru darbību kaujā avotos ziņu gandrīz nav. Tiesa Vācu ordeņa un Zobenbrāļu ordeņa apvienošanas apstiprināšanas rakstā pāvests Gregorijs IX norāda uz pagānu nodevību kaujas laikā[22]. Jāatzīmē, ka šis avots ir jāvērtē ļoti kritiski, jo pāvesta rīcībā esošā informācija varēja būt nepilnīga vai sagrozīta. Ar pagānu nodevību pāvestam vislabāk varēja attaisnot militāro neveiksmi Saules kaujā. 

Atskaņu hronika turpretim ne tikai nesniedz nekādu informāciju par šādu nodevību, bet nepiemin vispār neofitus kaujas laikā. To ir grūti izskaidrot, jo daudzos citos kauju aprakstos Atskaņu hronikā neofitu rīcība tiek aprakstīta, it sevišķi ja tie rīkojušies nodevīgi. Jāatceras, ka vietējo iedzīvotāju karavīri sastādīja apmēram pusi no 1236. gada karagājiena karavīru skaita un tāpēc jebkura šīs karaspēka daļas rīcība varēja būtiski ietekmēt kaujas iznākumu. 

Manuprāt to var izskaidrot ar to, ka neofitu karavīru skaits 1236. gada karagājiena kaujas laikā bija krietni mazāks nekā karagājiena sākumā. Tas ir daļa no šie karotājiem atgriezās mājās pa citu ceļu nekā pārējais karaspēks. Piemēram, latgaļiem nebija izdevīgi doties atpakaļ pa to pašu ceļu pa kuru krustneši devās uz Rīgu, tiem noteikti bija izdevīgāk izmantot ceļu, kas no Lietuvas gar Saukas ezera austrumu krastu un Sēliju gāja uz Koknesi. Diemžēl šāds problēmas aspekts neparādās citu vēsturnieku darbos. Protams, tas ir tikai pieņēmums, kuru nevar pierādīt, bet tas vislabāk izskaidro kāpēc rakstītie avoti nemin neofitu karavīru veikumu vai nodevību Saules kaujā. 

Kas attiecas uz krustnešu militārās neveiksmes cēloņiem, tad, manuprāt, tie slēpjas vairāku faktoru mijiedarbībā.  

Pirmkārt- kavēšanās ar uzbrukumu. Krustneši neuzbruka jau pirmajā dienā un tas ļāva pienākt lietuviešu palīgspēkiem. 

Otrkārt- lietuviešu pēkšņais uzbrukums, kas  izsauca paniku. Līdz ar to zuda iniciatīva un bruņiniekiem jācīnās aizstāvoties, kad smagā kavalērija zaudē savu trieciena spēku, un līdz ar to lielo pārsvaru. 

Treškārt- purvainā kaujas vieta, tomēr purvainās vietas nozīmi nedrīkst pārvērtēt, jo slapjā zeme kavē ne tikai smagāk noslogotos krustnešu zirgus, bet arī par vieglāku uzskatāmo lietuviešu kavalēriju, bet tieši kustīgums uzskatāms par vienu no lietuviešu kavalērijas prioritātēm. 

Historiogrāfijā strīdīgs jautājums ir arī par to kurš bija pagānu karaspēka vadonis. Vispopulārākā versija ir tā, ka tas bija žemaišu kunigaitis Vikints. Šīs versijas pamatā ir vācu atsauksme Galicijas kņazam Danielam par Vikintu, kur teikts, ka tas nogalinājis daudzus no vāciešiem[23]. 

Tomēr jāatzīmē, ka maz ticams, ka šajā vietā hronikā minētais Vikinta nodarījums attiecināms uz Saules kauju. Līdz 1252. gadam, kad notika šīs vācu  sarunas ar Galīcijas kņazu, Livonijas ordenim jau vairākkārt nācās saskarties ar žemaišu karaspēku un pat tieši karot pret Vikintu, palīdzot Mindaugam pieveikt tā pretiniekus[24]. Tādēļ apšaubāms, ka hronikā būtu minēti pirms 16 gadiem nogalinātie, drīzāk gan nesen kritušie. Bez tam Vikints valdīja Žemaites dienvidrietumu daļā, un palīdzot sembiem varēja nogalināt Vācu ordeņa vīrus un tā izsaukt uz sevi vāciešu dusmas. 

Manuprāt Vikints nevarēja būt Saules kaujas uzvarētāju vadonis, jo žemaiši Saules kaujā nepiedalījās. Apšaubāma ir arī versija, ka vadonis varētu būt bijis arī Mindaugs, jo Atskaņu hronika tādu faktu minētu. 

Drīzāk gan pagānu vadonis Saules kaujā bija kāds Augštaites kunigaitis, ko hronists nepazīst vai arī neuzskata par tik nozīmīgu, lai pieminētu. Iespējams, ka bija pat vairāki vadoņi, to apliecina lietuviešu karaspēka pakāpeniskā ierašanās. 

Tātad uzvarētāju vadonis Saules kaujā vēl nebūt nav noskaidrots, jo rakstītie avoti par to nesniedz ziņas. To ir mēģināts pierādīt ar netiešām norādēm, bet šie pierādījumi ir nepārliecinoši. Tāpat avoti sniedz nepilnīgas ziņas par kaujas norisi, kas noteicis daudzo hipotēžu izstrādāšanu šajā jautājumā. Tomēr, balstoties uz ziņām par citām viduslaiku kaujām, varam gūt priekšstatu arī par Saules kaujas norisi un par faktoriem, kas noteica krustnešu sakāvi. Tomēr uz daudziem jautājumiem grūti atrast atbildes. Galvenais nav zināms kā sadarbojušies lietuviešu un zemgaļu karavīri, bet šī jautājuma noskaidrošana ļautu papildināt jau esošo informāciju par militāro taktiku starp baltu tautām.    

Kas attiecas uz Saules kauju tad tomēr krustnešu sakāves iemesli meklējami pašu krustnešu kļūdās, nevis pagānu izstrādātajā plānā. Iespējams tieši tāpēc avoti mums neļauj pilnībā spriest par vietējo tautu taktiku un sadarbību Saules kaujā.