Satura rādītājs

Zeļenkovs, A. Militārā tehnika un cīņa par nocietinājumiem Livonijā XIII-XIV gs. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes XII Zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture. VI sējums, II daļa. Daugavpils: Daugavpils Universitātes izdevniecība Saule, 2003. 108 lpp.>98.-106.lpp.
_____________________________________________________________________

[98.lpp.]

Viduslaiku militārās vēstures norises liecina, ka daudzas stratēģiski nozīmīgas kaujas Eiropā un tajā skaitā Livonijā norisēja pie nocietinājumiem - pilīm un pilsētu sienām. Šī iemesla dēļ prasmei iekarot ienaidnieka nocietinājumus un aizstāvēt savējos bija ievērojama nozīme. Aplenkuma un pret to vērstajā nocietinājumu aizsardzības taktikā svarīga bija gan nocietinājumu fortifikācija, gan bruņojums. Līdz pulvera šaujamieroču ienākšanai īpaša loma cīņā par nocietinājumiem bija tā laika militārajai tehnikai - smagām mehāniskām ierīcēm, kas bija paredzētas dažādu nocietinājumu elementu vai ienaidnieka dzīvā spēka iznīcināšanai, kā arī kā līdzekļi dažādu uzbrukuma operāciju veikšanai.

Šāda veida ierīču sākumi meklējami jau senajā pasaulē. Liecības par to nāk no dažādiem reģioniem - Asīrijas, Grieķijas, Romas, Tālajiem Austrumiem u.c. Viduslaiku Eiropā pirmspulvera militārā tehnika plašāku pielietojumu guva sākot ar XII - XIII gs. Savukārt tagadējās Latvijas teritorijā, kā arī Livonijā kopumā pirmās ziņas par militārās tehnikas pielietošanu attiecas uz 13.gadsimta sākumu. Šajā referātā uzmanība tiek fokusēta uz Livoniju, telpā ierobežotu teritoriju, kur militārās tehnikas attīstība XIII - XIV gadsimtā nebūtu teritoriāli smalkāk dalāma. Referāta hronoloģiskie rāmji atbilst pirmajām ziņām par militāro tehniku Livonijā un, attiecīgi, pulvera šaujamieroču ienākšanu šajā reģionā [1]. Jānorāda, ka mehāniskās ierīces tika lietotas arī pēc pirmo lielgabalu ienākšanas 15., un pat 16.gadsimtā. Tikai ar laiku mehāniskās ierīces pilnībā nomainīja pulvera artilērija, un vēlāk pirmspulvera laika militārās tehnikas (galvenokārt, aplenkuma ierīču) pielietojumam bija gadījuma raksturs.

Šīs ierīces ietekmēja militārās taktikas un nocietinājumu fortifikācijas attīstību. Tā laika aplenkuma un nocietinājumu aizstāvības ierīces ne tikai parāda militārās tehnikas attīstību, bet arī tehnisko progresu kopumā. Tas arī apliecina šī jautājuma nozīmi militārajā vēsturē.

Referāta ietvaros skatāmā militārās vēstures jautājuma izpētei kā avoti kalpo hronikas, atsevišķi tā laika dokumenti, kā arī arheoloģiskie pētījumi un novērojumi tā laika fortifikācijas pieminekļos.

Starp hronikām īpaši jāizceļ Indriķa hronika [2], kuras autors bija daudzu hronikā aprakstāmo notikumu un, pēc hronikas komentētāju viedokļa, dažu kauju par nocietinājumiem aculiecinieks. Šis darbs satur visai smalkus par nocietinājumiem notikušo cīņu aprakstus. Tāpat atsevišķu savā hronikā aprakstīto kara ainu laikabiedrs un, iespējams, aculiecinieks bija Atskaņu hronikas (Vecākā Livonijas Atskaņu hronika) [3] autors. Viņa sarakstītā hronika satur visai daudz apskatāmā jautājuma izpētē svarīgu detaļu.

Abas minētās hronikas aplūko galvenokārt notikumus Livonijas teritorijā 13.gadsimtā. Vartbergas Hermaņa Livonijas hronika [4], kā arī Pleskavas [5] un Novgorodas [6] [99.lpp.] hronikas atspoguļo Livonijas karaspēku militārās tehnikas pielietojumu ārpus Livonijas robežām - Krievzemes un Lietuvas dižkunigaitijas teritorijā 14.gadsimtā.

Atsevišķos dokumentos parādās galvenokārt netiešas ziņas par cīņu pie nocietinājumiem un šeit pielietoto militāro tehniku. Piemēram, pieminams Rīgas pilsētas memorands (ap 1299.gadu) [7], kas bija vērsts pret Vācu ordeni Livonijā. Rīdzinieku dokuments satur ziņas, ka Rīgas pilsētas un ordeņa savstarpējā kara (1297. - 1330.) laikā ordeņa brāļi uzbrukumā Rīgai izmantoja aplenkuma tehniku [8].

Arheoloģiskie pētījumi un novērojumi XIII - XIV gadsimta fortifikācijas pieminekļos daļēji palīdz savietot rakstīto vēstures avotu ziņas ar reālo karadarbības vidi.

Diemžēl agrāku rakstīto avotu trūkums neļauj ar precizitāti izgaismot Livonijas vietējo iedzīvotāju (kuršu, letgaļu, zemgaļu, sēļu, līvu, igauņu) aplenkuma kara veikšanas taktikas nepārtrauktu attīstību līdz krusta karu sākumam Baltijā.

Pirmo uzbrukumu laikā krustnešu nocietinātajiem centriem avoti nepiemin jebkādu aplenkuma ierīču pielietošanu no vietējo karotāju puses [9]. Vēl vairāk, vietējo iedzīvotāju militārās vienības deva priekšroku ātram un negaidītam uzbrukumam ienaidnieka nocietinājumiem [10]. Nosacīti ilgstoši aplenkumi parādījās jau pēc ilgākas vietējo karavīru iepazīšanās ar atnākušo krustnešu taktiku.

Ar laiku vietējie iedzīvotāji pārņēma daudzus aplenkuma kara vešanas paņēmienus no galvenokārt vācu un dāņu krusta karotājiem. Vietējo karavīru vienības šos paņēmienus pielietoja arī pret pašiem krustnešiem (piemēram, t.s. igauņu sacelšanās laikā XIII gadsimta 20.gados [11]), bet lielākoties jau būdami Zobenbrāļu ordeņa (vēlāk Vācu ordeņa) un Livonijas bīskapu karaspēka sabiedrotie kā pret lietuviešiem un krieviem, tā pret “dumpīgajiem” Livonijas pavalstniekiem [12].

Tāpat, kā vietējās izcelsmes karavīri, krustneši pie iespējas centās ieņemt ienaidnieka nocietinājumus ar ātru un pēkšņu uzbrukumu iekļūstot nocietinājuma iekšienē [13], acīmredzot, ar virvju un kāpņu [14] palīdzību. Kā labs piemērs minams Livonijas bīskapu, Zobenbrāļu ordeņa un viņu sabiedroto spēku uzbrukums igauņu Muhu pilij Sāmsalā 1227.gada sākumā: “Tad vācieši vispirms uzbruka valnim, cerēdami uzkāpt pilī, taču tika atdzīti atpakaļ un ievainoti ar mestiem akmeņiem un šķēpiem un tāpēc bija spiesti cīnīties tiklab ar māku, kā ar spēku” [15]. Taču ar fortifikācijas attīstību tas kļuva mazāk iespējams vai vispār neiespējams - arvien biežāk bija nepieciešams pielietot aplenkumu un triecienuzbrukumu ar militārās tehnikas pielietošanu.

Jānorāda, ka aplenkumos liela nozīme bija arī tā laika rokas šaujamieročiem - lokiem un arbaletiem, kā arī šķēpiem un lingām. Lokšāvēju un arbaletistu (stopšāvēju) izšautās bultas, šķēpmetēju izmestie šķēpi un lingotāju izmestie akmeņi “piesedza” karavīru darbību, pārvietojot un apkalpojot dažādas aplenkuma ierīces. Tāpat, jādomā, zināma nozīme bija kāpnēm [16], ārdāmajiem kāšiem [17] u.c.

XIII - XIV gadsimta Livonijā zināms četru tipu militārās tehnikas pielietojums. Šie četri pamattipi bija:

[100.lpp.]

1. metamās ierīces, kas tika ieviestas darbībai no attāluma, metot galvenokārt akmens vai aizdedzinošus lādiņus;

2. tiešas iedarbības sienu graujamās ierīces jeb tarāna tipa ierīces;

3. pārvietojami aplenkumtorņi [18];

4. aizsega ierīces parakumu darbu un pašu uzbrucēju aizsardzībai.

Tāpat bija iespējamas šo tipu ierīču, galvenokārt pēdējo triju, kombinēti varianti [19].

Metamās ierīces bija pats izplatītākais vai vismaz pieminētākais tā laika militārās tehnikas tips. Rakstītajos vēstures avotos latīņu valodā šīs ierīces tiek sauktas - patherella [20] - vai vienkārši - machina [21], vidusaugšvācu - blîde [22], krievu - порок, прак [23]. Pirmās ziņas par metamo ierīču pielietošanu Livonijas teritorijā attiecas uz 1206.gadu [24], kad Rīgas bīskapa Alberta spēki aplenca līvu aizstāvēto Holmes pili (Mārtiņsalā). Aplenkums ar metamo ierīču pielietojumu noslēdzās ar panākumiem un veicināja līvu nemieru viļņa apslāpēšanu. Pēc šī notikuma rakstītajos avotos tiek visai bieži minēts metamo ierīču pielietojums nocietinājumu aplenkumos. Metamās ierīces tika pielietotas arī nocietinājumu aizsardzībā. Piemēram, kuršu uzbrukuma laikā Rīgai 1210.gada jūlijā pilsētas aizstāvībā izmantoja metamās ierīces [25], arī Tērbatas pils aplenkuma laikā 1224.gada augustā pils aizstāvji (igauņi un krievi) pret krusta karotājiem izmantoja metamās ierīces [26]. Pēc savas darbības principa šīs ierīces bija vienīgās, kuras bija iespējams izmantot nocietinājumu aizsardzībā. Savukārt, pārējo tipu ierīces bija vienīgi aplenkuma ierīces [27].

Ziņas par metamo ierīču pielietošanu Livonijas teritorijā attiecas arī uz krievu (piemēram, 1206.gadā pie Holmes pils [28]) un lietuviešu militārajām vienībām (piemēram, 13.gadsimta 70.gados pie Dinaburgas [29], 1330.gadā pie Piltenes pils [30]). Tāpat metamās ierīces pielietoja Livonijas spēki lietuviešu (piemēram, pie Godesverderas 1369.gadā [31]) un krievu nocietinājumu aplenkumos (piemēram, pie Pleskavas 1323.gadā [32], pie Izborskas 1341.gadā [33], 1368.gadā [34]).

Pēc metamo ierīču darbības aprakstu un Nikona hronikas ikonogrāfiskā materiāla analīzes [35] iespējams izdalīt divu atšķirīgu darbības principu metamās ierīces, kas tika pielietotas Livonijā:

1. Barobalistiskās ierīces, kas darbojās uz smaguma spēka principa. Atsvars un/vai cilvēku spēks ar sviras palīdzību raidīja lādiņu, kas tika izmests no liela izmēra lingas.

2. Arkbalista - pēc būtības un izskata gigantiska izmēra stacionārs arbalets, kas lādiņus raidīja ar loka un stiegras palīdzību.

Tiešas darbības sienu graujamās ierīces - tarāni - bija paredzēti nocietinājuma sienu (arī vārtu) graušanai tiešā to tuvumā. Ši tipa ierīces avotos tiek pieminētas daudz retāk un galvenokārt Krievzemes hronikās ar nosaukumu - боран [36]. Pret sarežģītākām nocietinājumu sistēmām - ar ūdenšķēršļiem un sausiem grāvjiem u.c. - šādu ierīču pielietojums kļuva grūti realizējams un pat faktiski neiespējams.

[101.lpp.]

Pārvietojami aplenkumtorņi - latīņu valodā - propugnaculum [37], arī turris lignea [38], vidusaugšvācu - ebenhôe [39], krievu - городы, городи [40] - bija nosegtas daudzstāvu koka konstrukcijas, kuras pārvietoja pie aplencamā nocietinājuma sienas. No torņa, kas bija nocietinājumu augstumā [41] vai pat augstāks, augšējās platformas uzbrucēji centās nokļūt uz nocietinājuma sienas vai cita elementa. Uzbrukuma laikā aplenkumtorni vajadzēja piebīdīt sienas tiešā tuvumā. Lai piebīdītu torni, ja šķērslis bija kanāls, to mēģināja aizbērt [42], bet, ja zemes nocietinājumu konstrukcijas, tās centās parakt un nobrucināt [43].

Aizsega ierīces primitīvākajā variantā varēja būt kas līdzīgs elementāriem lieliem pārnēsājamiem vairogiem, kādi bija kuršiem Rīgas aplenkuma laikā 1210.gadā [44]. Tomēr avoti piemin arī konkrētākas pārvietojamas konstrukcijas, tā saucamos “ežus” (latīņu valodā - ericios) [45] un “cūku” (latīņu valodā - porcus) [46], kuras pielietoja kā sava veida pārvietojamu aizsargbruņu mehānismu zemes konstrukciju pārracēju aizsardzībai. Acīmredzot, aizsega ierīču jumts kalpoja kā galvenais šo aplenkuma operāciju veicēju aizsegs.

Avotos ir minētas arī citas ierīces, kuras pielietotas Livonijā vai tās izmantojuši Livonijas karavīri, - възграды, возграды [47], ribalde, ribalt [48], залесы [49] u.c. Šo ierīču attiecināšanai kādam noteiktam tipam un funkcionālā pielietojuma izpratnei būtu nepieciešama dziļāka analīze.

XIII - XIV gadsimta Livonijas militārās tehnikas, militāro nocietinājumu aplenkšanas un aizsardzības taktikas izpētē ir jāsaskaras ar vairākām problēmām, no kurām atsevišķas būtu pieminamas arī šī referāta ietvaros:

1. kā jau minēts, trūkst rakstīto vēstures avotu, kas neļauj ar drošu pārliecību noskaidrot militārās tehnikas esību vai neesību Livonijas vietējo iedzīvotāju militārajos konfliktos pirms krusta karu sākuma Baltijā;

2. tā laika terminu ierobežotība un hroniku autoru vispārēja, neiedziļinoša attieksme pret tā laika militāro tehniku. Piemēram, krievu avotos visas metamās ierīces figurē ar nosaukumu ‘порок’, Livonijas avotos līdzīga situācija ir ar terminu ‘machina’. Savukārt, nosaucot citas ierīces laikabiedri nereti aprobežojas ar skaidrojumu ‘alii instrumenti bellici’ [50] vai ‘ceteri instrumenti ad castri impugnationem’ [51]. Tāpēc pēc rakstīto avotu ziņām ir ļoti grūti izprast attiecīgo ierīču konstrukciju;

3. konkrētu ierīču pielietojums ir visai hipotētisks, jo tās ir pilnībā izgājušas no aprites. Atsevišķas ierīces mūsdienās ir gan piedzīvojušas taustāmu rekonstrukciju un eksperimentus ar to darbināšanu [52], tomēr būtu nepieciešami plašāki praktiski pētījumi ar katra ierīču tipa (un arī to paveidu) efektivitāti pret attiecīgiem nocietinājumiem un to elementiem;

4. tāpat pārbūves, kari un vienkārši laiks ir izmainījuši viduslaiku militāro nocietinājumu izskatu. Tāpēc ierīču savietošana ar attiecīgajiem nocietinājumiem nav mazāk teorētiska. Uzbrukuma paņēmienu, ierīču iespēju un nocietinājuma formas hipotētiskuma dēļ karadarbības vides un apstākļu atainojums aprobežojas, pat apstājas pie konkrētiem skaitļiem (piemēram, dažādu ierīču trieciena augstums un [102.lpp.] leņķis; ierīču lielums; metamo ierīču lādiņa smagums, darbības attālums un postījumu apjoms; dažādu nocietinājumu būvkonstrukciju izturība, amortizācijas iespējas u.tml.).

Report describes written sources used by author. Researcher discovers siege tactics used by belligerent sides at that time. Author classifies and characterizes siege engines used in Livonia. From written sources we can find out four types of siege engines used in Livonia: 1) throwing machines (patherella, machine, blîde, порок); 2) battering rams (боран); 3) movable siege towers (propugnaculum, turris lignea, ebenhôe, городы); 4) defensive devices (ericios, porcus).

[1] Pirmās ziņas par pulvera šaujamieroču ienākšanu Livonijā attiecas uz XIV - XV gs. miju. Ose I. Ugunsieroču nozīme Viduseiropas piļu arhitektūras attīstībā un tās ietekme Livonijā 15. - 16.gadsimtā // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls.- 1997.- Nr.3.- 51.-67.lpp. Daži pētnieki uzskata, ka 1377.gada notikumu aprakstā minētās ierīces ar apzīmējumu ‘huke’, kas bija Livonijas karaspēka bruņojumā karagājienā pret Novum Castrum Rutenorum (domājams, Druja) Polockas zemē - Hermanni de Wartberge Chronicon Livonia. Herausgegeben von Ernst Strehlke.- Leipzig, 1863.- S. 105.- bijušas pulvera šaujamieroči - Вилинбахов В.Б., Мурьянов М.Ф. Новый факт знакомства Руси с огнестрельным оружием // Вопросы истории.- 1960.- № 8.- C.218, 219.

[2] Indriķa hronika / Ē.Mugurēviča priekšvārds un komentāri. - Rīga, 1993. (Turpmāk - Indriķa hronika.).

[3] Atskaņu hronika / Ē.Mugurēviča priekšvārds. Ē.Mugurēviča, K.Kļaviņa komentāri.- Rīga, 1998. (Turpmāk - Atskaņu hronika.).

[5] Псковские летописи.- Москва, Ленинград, 1941.- Вып.1..; Псковские летописи.- Москва, 1955.- Вып.2.

[7] Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch nebst Regesten. Herausgegeben von F.G.von Bunge. Erster Band. 1093 - 1300.- Reval, 1853.- Nr.DLXXXV.- S.744.-750.

[9] Šeit jānorāda uz Indriķa hronikā pieminēto igauņu veikto Cēsu pils (vecākā pils Riekstukalnā) aplenkumu, kad igauņi “...no mežiem atvilka lielus kokus ar visām saknēm, no tiem izveidoja kaut ko līdzīgu aplenkumtornim...” (XIV:8). Šī pagaidu būve kalpoja uzbrukuma frontes pacelšanai augstāk, tāpat kā aplenkumtornim. Tā kā šī konstrukcija nebija pārvietojama, tā nebūtu pieskaitāma pie aplenkuma ierīcēm, bet gan pie sava veida pagaidu nocietinājumiem. Piemēram, Ē.Mugurēvičs uzskata, ka šī igauņu pielietotā konstrukcija bija stāvus saslieti koki, pa kuru zariem karavīri kāpa uz augšu - Mugurēvičs Ē. Komentāri // Indriķa hronika.- Rīga, 1993.- 384.lpp., ats.nr.27.

[10] Piemēram, kuršiem uzbrūkot Rīgai 1210.gada jūlijā: “Bet pagāni, cerēdami pilsētu ieņemt negaidītā triecienā, iekams viņiem būs aizsteigusies priekšā kāda vēsts... ātri jo ātri [laivās] īrās uz pilsētas pusi” - Indriķa hronika, XIV:5.

[11] Piemēram, 1222.gada vasarā Sāmsalas igauņi ar 17 metamajām ierīcēm aplenca dāņu un vācu krustnešu aizstāvēto pili (Sāmsalā), kuras garnizons bija spiests slēgt mieru un pili pamest - Indriķa hronika, XXVI:3.

[12] Piemēram, t.s. Jurģa nakts sacelšanās (1343. - 1345.) laikā 1344.gada februārī Vācu ordeņa spēki Livonijas mestra vadībā devās karagājienā pret nemierniekiem Sāmsalā. Karagājiena laikā minēta arī metamā tehnika (mašīna). Hermanni de Wartberge Chronicon Livonia. Herausgegeben von Ernst Strehlke. - Leipzig, 1863. - S.63, 64.

[13] Piemēram, Rīgas bīskapa Alberta vasaļa Lielvārdes Daniela nakts uzbrukums Kokneses pilij 1208.gada pavasarī - Indriķa hronika XI:8; Rīgas bīskapa Kokneses bruņinieku uzbrukums Jersikas pilij 1214.gadā - Indriķa hronika, XVIII:4.

[14] Piemēram, Vācu ordeņa Prūsijas atzara karaspēks uzbrukumā Balgas pilij 1239.gadā lietoja kāpnes - Skatīt: Petri de Dusburg. Chronicon terrae Prussiae // Scriptores rerum Prussicarum. Bd.I.- Leipzig, 1861.- III:19.

[15] Indriķa hronika, XXX:4. Pēc nesekmīgā pirmā uzbrukuma aplencēji sāka gatavot militāro tehniku: metamās ierīces, aizsega ierīci - cūku, aplenkumtorni.

[16] Piemēram, 1323.gadā uzbrukumā Pleskavai Livonijas karaspēks līdz ar metamajām ierīcēm, aplenkumtorņiem u.c. izmantoja arī kāpnes: “...и лествица исчиниша на стену лезти...” (Псковские летописи.- Москва, Ленинград; 1941.- Вып.1.- C.15, 16.).

[17] Piemēram, dzelzs kāšu (latīņu valodā - uncus) pielietojums minēts igauņu aizstāvētās Muhu pils aplenkuma laikā 1227.gada sākumā: “...viņi [uzbrucēji] ar atpakaļ atkliektu dzelzi jeb dzelzs kāsi ņēmās ārdīt aizsargsienu, izvelkot citu pēc cita lielākos baļķus, kas saturēja to [sienu] kopā...” - Indriķa hronika, XXX:4.

[18] Aplenkumtornis pēc būtības arī ir aizsega ierīce, tikai ar to atšķirību, ka pirmais ir paredzēts arī triecienuzbrukuma līnijas vertikālai pacelšanai.

[19] Piemēram, aplenkumtornis kā vienlaikus arī parakuma aizsegs. Piemēram: “...daži piepildīja grāvi ar sanestiem baļķiem; tiem uzstūma virsū aplenkumtorni, zem kura citi raka...” - Indriķa hronika, XXIII:8 (zemgaļu aizstāvētās Mežotnes pils aplenkums 1220.gada februārī); “...uzcēla ļoti stipru un augstu koka torni, kuru piebīdīja pie grāvja, lai no apakšas paraktos zem pils” - Indriķa hronika, XXVII:2 (igauņu un krievu aizstāvētās Vilandes pils aplenkums 1223.gada augustā)).

[20] Indriķa hronika, X:9; XIV:10; XVI:4; XXVI:3,4; XXVII:2,6; XXVIII:5 u.c.

[21] Turpat, XIV:5,10,11; XXVI:3; XXVII:2,6; XXVIII:5 u.c.; Hermanni de Wartberge Chronicon Livonia. Herausgegeben von Ernst Strehlke.- Leipzig, 1863.- S. 57, 64, 83, 86, 87, 105.; arī ap 1299.gadu sastādītajā Rīgas memorandā pret ordeni - Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch nebst Regesten. Herausgegeben von F.G.von Bunge. Erster Band. 1093 - 1300.- Reval, 1853.- Nr.DLXXXV.- S.749.

[22] Latviski tulkots - akmeņmetis. Atskaņu hronika, 8216. (8215.), 8230. (8227.), 8266. (8264.), 8269. (8268., 8270.), 9461., 9469., 9943. (9944.), 10080. rindas. (Šeit un turpmāk iekavās norādīta oriģinālvalodas termina atrašanās rinda, ja tā ir atšķirīga no latviski atdzejotās).

[23] Новгородская первая летопись старшего и младшего изводов.- Москва; Ленинград, 1950.- C.86 и др.; Псковские летописи.- Москва; Ленинград, 1941.- Вып.1.- С.15, 18 и др.; Псковские летописи.- Москва, 1955.- Вып.2.- C.22-25, 28 и др.

[24] Indriķa hronika, X:9.

[25] Turpat, XIV:5.

[27] Atskaņu hronikā tiek minēts, ka Vācu ordeņa Livonijas atzara brāļi, kas atradās Heiligenbergas (Svētkalna) pils garnizonā Zemgalē, aizstāvībai pret žemaišu uzbrukumu (ap 1286.gadu) pilī uzstādījuši aplenkumtorni (ebenhôe) - Atskaņu hronika, 10031.-10033. u.c.rindas - domājams, hronists nav aprakstījis pārvietojamu torni, bet gan vienkāršāku torņveida pagaidu celtni, kurai vajadzēja stiprināt pils aizsardzības spējas, dodot papildus vietu aizstāvju izvietošanai vertikāli augstākās pozīcijās.

[28] Indriķa hronika, X:12.

[29] Aplenkuma apraksts - Atskaņu hronika, 8208.-8272. rindas.

[30] Hermanni de Wartberge Chronicon Livonia. Herausgegeben von E.Strehlke. - Leipzig, 1863. - S.57. Hronikas tekstā minēts, ka uzbrukums noticis 1329.gadā, taču hronikas izdevējs norāda uz 1330.gadu.

[32] Псковские летописи.- Москва; Ленинград, 1941.- Вып.1.- С.15, 16.

[34] Псковские летописи.- Москва, 1955.- Вып.2.- C.28; Hermanni de Wartberge Chronicon Livonia. Herausgegeben von E.Strehlke.- Leipzig, 1863.- S.83. Pleskavas hronika šo karagājienu datē ar 1369.gadu.

[36] Псковские летописи.- Москва, 1955.- Вып.2.- C.28.u.c.

[37] Indriķa hronika, XIV:8; XIV:11; XVI:4; XIX:8; XXIII:8; XXVIII:5.

[38] Koka tornis; Indriķa hronika, XXVII:2; XXVII:6; XXVIII:5, XXX:4; arī XXX:5 - turris contra munitionem castri (no latīņu valodas burtiski - tornis pret pils aizsargsienu).

[39] Atskaņu hronika, 5381.(5382.), 9583.(9581.), 9596.(9595.), 9647., 10033.(10032.) rindas. Hronikas atdzejojumā ierīces sauktas - bīdāmtornis, tornis, aplenkuma tornis.

[40] Псковские летописи.- Москва; Ленинград, 1941.- Вып.1.- С.15, 18.; Псковские летописи.- Москва, 1955.- Вып.2.- C.22-25 и др.

[41] Piemēram, Tērbatas pils aplenkumam (1224.g.) “...uzcēla aplenkumtorni - ļoti izturīgu koka torni, kuru astoņās dienās bija prasmīgi izveidojuši no vareniem, ļoti gariem kokiem tikpat augstu kā pils...” - Indriķa hronika, XXVIII:5.

[42] Piemēram, “...līvi un leti ar sanestiem kokiem piepildīja grāvi no apakšas līdz augšai un uzstūma virsū aplenkumtorni...” (Zobenbrāļu ordeņa, Rīgas bīskapa un to sabiedroto spēku veiktais igauņu Vilandes pils aplenkums 1211.gadā) - Indriķa hronika, XIV:11. Arī Atskaņu hronikā aplenkumu aprakstos piemin, ka aplenkumtorni stumj pie vai uz grāvja - 5386., 9584., 9596., 9597. rindas.

[43] Piemēram, “...šis koka tornis ātri nostiprināts un uzbīdīts virsū grāvim, apakšā parokoties zem pils.” (krustnešu spēku uzbrukums līvu Sateseles pilij 1212.gadā t.s. Autīnes sacelšanās laikā) - Indriķa hronika, XVI:4.

[44] “...un ikviens [kursis] nesa sev priekšā no diviem dēļiem sastiprinātu koka vairogu un gana spieķim līdzīgu rungu tā atbalstīšanai”. Kuršu lielie vairogi gan nav pieskaitāmi militārajai tehnikai - Indriķa hronika, XIV:5.

[45] Indriķa hronika, XXIII:8. Domājams, par ezi (ericius) ierīce saukta tādēļ, ka to klāja nevien parasts jumts - Indriķa Livonijas chronika. Tulkojis J.Krīpēns.- Rīga, 1936.- 162.lpp. [tulkotāja komentārs - ats.nr.6.]; Mugurēvičs Ē. Komentāri // Indriķa hronika.- Rīga, 1993. - 404.lpp., ats.nr.47.), bet arī dzelkšņi, kas varēja aizkavēt ienaidnieka pietuvošanos ierīcei. Savukārt, agrāk par ezi tika saukts pozicionālās cīņas ierocis (šķērslis) - baļķis ar asiem dzelzs zariem ienaidnieka atturēšanai - Latīņu - latviešu vārdnīca / Sast. K.Veitmane, L.Čerfase, H.Novackis, A.Apīnis.- Rīga, 1955.- 306.lpp. - kustības ierobežošanai un aizkavēšanai. Piemēram, V.Kostočkins uzskata, ka šī ierīce varētu būt nosaukta par “ezi” arī tāpēc, ka “...rakusi zemi kā ezis” - Косточкин В.В. Русское оборонное зодчество конца XIII - начала XVI веков.- Москва, 1962.- С.104.

[46] “...[uzbrucēji] pagatavoja cūku, zem kuras rakās zem pils, līdz viņi nokļuva līdz vaļņa vidum. Tad viņi atvilka cūku atpakaļ un tās vietā nolika stipru koka torni...” - Indriķa hronika, XXX:4 (Muhu pils aplenkums 1227.gadā). Ierīce kalpoja vaļņa parakšanai un sagatavoja aplenkumtorņa piebīdīšanai nepieciešamo vietu. Ierīces nosaukuma izcelsme nav skaidri zināma; iespējams, nosaukuma izvēli diktēja laikabiedru asociācija ar dzīvnieku - cūku, kas rokas zemē.

[47] Псковские летописи.- Москва, 1955.- Вып.2.- C.28.

[48] Atskaņu hronika, 2504. (2505.), 10025., 10045. (10043.), 10054. (10052.), 10079., 10083. rindas. Precizitātes labad jānorāda, ka atdzejotājs vienā vietā vidusaugšvācu ‘ribalde’ (9597.rinda) pārtulkojis kā ‘akmeņmeši’ (9595.rinda).

[49] Псковские летописи.- Москва; Ленинград, 1941.- Вып.1.- C.15, 16.

[50] No latīņu valodas - citas kara ierīces. Hermanni de Wartberge Chronicon Livonia. Herausgegeben von Ernst Strehlke.- Leipzig, 1863.- S. 83, 86, 87.

[51] No latīņu valodas - pārējās ierīces pils aplenkumam, Indriķa hronika, XXIII:8.

[52] Šeit būtu izceļama Dānijas “Middelaldercentret” (“Viduslaiku Centrs”) darbība 20.gadsimta 90.gados - Vemming Hansen P. Experimental Reconstruction of a Medieval Trèbuchet // Acta Arhaeologica. Vol.63.- København, 1992.- p.189-268; arī Internetā (http://www.middelaldercentret.dk./acta.html).