Saturs

Šīs sadaļas teksts vidusaugšvācu valodā (10041.-11031.rinda)

Iepriekšējā sadaļa latviešu valodā (09037.-10042.rinda)

Nākamā sadaļa latviešu valodā (11032.-12018.rinda)

Atskaņu hronika (10043.-11031.)

(10043.) Pagāniem nu it paties

(10044.) bij desmit dienās izdevies

(10046.) tas bija tā, kā saku es.

(10047.) Daudz tūkstoš vezumu tie koku

(10049.) Bet dienā vienpadsmitajā

(10050.) dažs pagāns gāja zudībā:

(10051.) kam šeitan miesu nāve guva,

(10052.) tam dvēsle lielā postā kļuva.

(10055.) uz grāvi bīdīja ar sparu,

(10057.) pirms kalnā uzkāpt paguva.

(10058.) Tur varoņdarbus darīja

(10059.) nu brāļi: nāvi viņi sēja.

(10060.) Bet lietuvieši negribēja,

(10061.) ka tos tik lēti sakāva:

(10062.) kā mūris viņi stāvēja.

(10063.) Ar kokiem viņi svaidījās,

(10064.) un dažam labam gadījās,

(10065.) kad gribēja viņš noliekties,

(10066.) ka nespēja vairs piecelties,

(10067.) bet smagi zemē nosēdās

(10068.) un svaidīties tam aizmirsās:

(10069.) no bultu ašuma tas nāca,

(10070.) ka dažu labu nāve vāca.

(10071.) Bet neatlaidās lietuvieši,

(10072.) kas prātā ieņēmušies cieši

(10073.) bij brāļu mantas grābt un gūt:

(10074.) par to tiem nācās postā kļūt.

(10075.) Kā vācu brūte tika vests

(10076.) dažs žemaitis un projām nests.

(10077.) No asinīm sniegs sarkans bija.

(10078.) Bet, kolīdz brāļi ieraudzīja

(10079.) to ribaldi tur grāvjmalā,

(10080.) bij akmeņmešiem jāstrādā.

(10081.) Un tad nu tika pagāni

(10082.) ar akmeņiem tā nobērti,

(10084.) Daudz kritušo tie atstāja.

(10085.) Tur bija dažs tāds nešpetnis:

(10086.) ja zemē krist tam vajadzēja,

(10087.) pret pili tas vēl kājas slēja,

(10088.) kad sirds tam pukstēt apstājās.

(10089.) Vēl dažam šitā gadījās:

(10090.) kad to aiz kājas pavilka,

(10091.) tā biedrs no tā aizmuka.

(10092.) Tā gāj' tas visu dieniņu.

(10093.) To pasacīt jums nevaru,

(10094.) cik lieli kristīgiem bij prieki,

(10095.) kad zemē gulēj' ienaidnieki

(10096.) un viņus krāva ragavās.

(10097.) Tad pagāni gan bēdājās,

(10098.) ka bultas tā tos pļāvušas.

(10099.) Bet vakarā, kad izbeigtas

(10100.) jau cīņas bij, tad kritušos

(10101.) tie dedzināja uguņos.[329]

(10102.) Tad mājās jādodas bij tiem

(10104.) no tiem dažs vēlāk nomira.

(10105.) Par savu postu raudāja

(10106.) nu tie, kam pieredzēt to nācās,

(10107.) kas Heiligenbergai virsū mācās.

(10108.) Tie, kas bij draugus zaudējuši,

(10109.) tie bija ļoti noskumuši.

(10110.) Tai kaujā viņus bargi sita:

(10112.) dažs tādas brūces ieguva,

(10113.) ka vesels vairs ar nekļuva.

(10114.) Bet brāļi pilī palika,

(10115.) tie Heiligenbergā dzīvoja

(10116.) par nepatiku zemgaļiem.

(10117.) Viss prieks bij zudis pagāniem.

(10118.) Kad divas dienas pagāja

(10119.) un trešā diena pienāca,

(10120.) tad zemgalieši apspriedās,

(10121.) un viņos dusmas vārījās.

(10122.) Tie tomēr lēma kopīgi,

(10123.) ka nodedzinās Tērveti.

(10125.) tā kādu pili vārdā sauca.

(10126.) Bet tie, kas Heiligenbergā mita,

(10127.) tie, dievu teicot, ceļos krita.

(10128.) Tad vēsti brālis izsūtīja,

(10129.) kurš komturs tanī pilī bija,

(10130.) kam pagāni gan uzbruka,

(10132.) Viņš mestram labu vēlēja,

(10133.) kā draugs ar draugu runāja.

(10134.) Kas Zemgalē viss notika,

(10135.) kā Tērvete tur nodega,

(10136.) par visu to viņš liecināja.

(10137.) Kad mestrs to nu uzzināja,

(10138.) no visas sirds tas līksmoja

(10139.) un debestēvu slavēja.

(10140.) Tā pastāvēja pasargāta

(10141.) šī pils, kas bieži daudzināta:

(10143.) un sacīts ir par to jau daudz.

(10144.) Tie, kas tai pilī mita,

(10145.) drīz ienaidniekiem šķita

(10146.) it lielu postu nodarām,

(10147.) kad tie ar draudzēm savāktām

(10149.) apstrādāja dvēseles.

(10150.) Tas bija tā, kā saku es.

(10151.) Šie brāļi tur ar savu baru

(10152.) nu parādīja savu varu.

(10153.) Bet zemgaļiem bij bēdīgs prāts,

(10154.) ka šurp tik bieži tika jāts.

(10155.) Tā pils tiem dikti sirdi spieda,

(10156.) tos dziļā izmisumā svieda,

(10157.) tie mantu, vīrus zaudēja

(10158.) un bēdu dziesmas dziedāja

(10160.) tiem bēdāt bija ne par niekiem.

(10161.) Un tad tie sāka pārdomāt,

(10162.) kā brāļiem par to atmaksāt.

(10163.) Naids viņos zvērot zvēroja,

(10164.) kad pilspriekšā tie sanāca.

(10165.) Pie vārtiem tad ar godprātību

(10166.) nu piešķīra tiem atlīdzību:

(10167.) to brāļi deva tiem it aši.

(10168.) Vēl bija varoņi tur braši

(10169.) un kalpi krietni, drošsirdīgi,

(10170.) un zemes ļaudis uzticīgi.

(10171.) Kad zemgaļi pret brāļiem nāca,

(10172.) tad šādi spriedelēt tie sāca:

(10173.) būt' Eke[330] šitā darījis

(10174.) vai arī Bernes Dīterihs[331],

(10175.) tiem slavas būtu vesels klājiens.

(10176.) Tur sanāca dažs karagājiens,

(10177.) kur bultas raidīja

(10178.) un šķēpus svaidīja.

(10179.) Tad mājās viņi atgriezās.

(10180.) Bet dažs uz lauka palikās.

(10181.) Tā pilī laiku sev arvien

(10182.) tie īsināja dažudien.

(10183.) Bij brāļiem darba pilnas rokas,

(10184.) bet nesagādāja tas mokas:

(10185.) tie cirta, raka, apsargāja

(10186.) un tā sev laiku īsināja;

(10187.) tie baļķus vēla, cēla, nesa,

(10188.) bet reti kāds kaut vaidu dvesa

(10189.) vai neērtības lādēja.

(10190.) Cits citu brāļi godāja.

(10191.) Šie pagāniem bij liela klemme,

(10192.) un zemgaļiem par to bij cemme,

(10193.) ka spēlēties šie neatļāva

(10194.) un dažu no tiem beigtu šāva,

(10195.) caur ko to skaits nu mazāks bija.

(10196.) Ceļus brāļi uzmanīja:

(10197.) ja kādu notvēra,

(10198.) kas pa tiem staigāja,

(10199.) tam jāatdod kā samaksa

(10200.) bij manta vai ar dzīvība.

(10201.) Tas gavēņlaikā[332] notika,

(10202.) ka zemgaliešus redzēja

(10203.) pie Rīgas, kur tiem tikās būt:

(10204.) tie postīt gribēja un gūt.

(10205.) To Heiligenbergā uzzināja,

(10206.) un sūtņi nu uz Rīgu jāja.

(10207.) Kad ziņa Rīgā nonāca,

(10208.) tad arī maršals saprata,

(10209.) kāds pilsētai draud postījums.

(10210.) Viņš teica: “Jānovērš tas mums.”

(10211.) Viņš brāļiem lika bruņoties,

(10212.) un tie to darīja paties.

(10213.) Kad viņš tos kopā savāca,

(10214.) no pilsētas tie izjāja.

(10215.) Tiem gāja līdz daudz pilsoņu

(10216.) un milzīgs bars vēl krustnešu,

(10217.) un leti, līvi arīdzan

(10218.) tiem līdzi taisījās, jā gan,

(10219.) tie visi līdzi ņemti tika,

(10220.) kad līdzi nākt tiem labpatika.

(10221.) Tai karpulkā, ko salasīja,

(10222.) tur piecarpussimts vīru bija.

(10223.) Tie vienu dienu apkārt slāja

(10224.) un šā tā laiku īsināja:

(10225.) cīkstēdamies, rikšodami,

(10226.) lēkdami un auļodami.

(10227.) Drīz vien jau vakars tuvu bija,

(10228.) bet naidnieku vēl nemanīja.

(10229.) Tad pilsoņi uz mājām jāja

(10230.) un maršals brāļus aicināja,

(10231.) lai viņi stallī atgriežas:

(10232.) par zirgustalli[333] saucās tas,

(10233.) un Rīgā labi pazīstams

(10235.) Bet zemes ļaudis visur gāja.

(10236.) Un landmaršals tad aicināja,

(10237.) lai vārtus vaļā atstājot.

(10238.) “Tos aizstāvēt lai vīri prot,”

(10239.) viņš sacīja, “ja naidnieks nāks

(10240.) un iekšā iekļūt censties sāks.

(10241.) Ikkatrs tā lai šķēpu tur,

(10243.) Ja lauzīsies pie mums tie iekšā,

(10244.) tad mēs jau būsim viņiem priekšā.”

(10245.) Tā vārti vaļā palika,

(10246.) un maršals brāļus sasauca

(10247.) un lika tiem ar kalpiem jāt

(10248.) pret naidnieku tos aizsargāt.

(10249.) Bet te viņš pievīlās:

(10250.) ja dievs mūs nesargās,

(10251.) tad, lai ar kā mēs sargāsimies,

(10252.) mēs saviem spēkiem neglābsimies.

(10253.) Tas redzams būs no lietām nu,

(10254.) par kurām es jums stāstīšu.

(10255.) Bij maršals sargiem izjāt licis,

(10256.) kā tas jau jums ir zināms ticis.

(10257.) Par laiku ziņa man ir šāda:

(10258.) bij naktī auksts un tumsa tāda,

(10259.) ka ienaidnieku neredzēja.

(10260.) Neko tur sargi nelīdzēja.

(10261.) Līdz Rīgai naidnieks ticis bija,

(10262.) ka it neviens to nemanīja,

(10263.) līdz tas pie staļļa nonāca,

(10264.) kur visi brāļi gulēja;

(10265.) i zemes ļaudis miegā bija.

(10266.) Viens kalps tik svešos ieraudzīja,

(10267.) viņš skaļi sauca: “Ienaidnieks!”

(10268.) Nu dažam pārgāja viss miegs.

(10269.) Ja nebūtu tos sargājs die's,

(10270.) neviens tad nebūt' izglābies.

(10273.) Tie nedarīj' neko nevienam,

(10274.) pirms līvus redzēj' projām skrienam -

(10276.) tad nelaime pār brāļiem bruka.

(10277.) Nu brāļi tvēra ieročus,

(10278.) lai atvairītu pagānus.

(10279.) Gan šķēpus mest bij brāļiem spars,

(10280.) bet pārāk liels bij pagānbars:

(10281.) bij brāļu astoņpadsmit vien.

(10282.) Lūk, zemes ļaudis prom jau skrien.

(10283.) Bet brāļi ienaidniekus sita,

(10284.) līdz pieci brāļi kaujā krita,

(10285.) tos citus smagi kapāja,

(10286.) trīs vien tik sveikā palika.

(10288.) un apraudāti varoņi,

(10289.) bet zirgustallim zemgaļi

(10290.) klāt lika tūdaļ uguni

(10291.) un devās tad ar karpulku

(10292.) it priecīgi uz pilsētu.

(10293.) Bet pilsoņi ver vārtus ciet,

(10294.) lai naidnieks iekšā neieiet.

(10295.) Un jau pēc kādas stundiņas

(10296.) rīta blāzma sārtojas.

(10297.) Tad naidnieks mājup atgriezās

(10298.) un līķi guļam palikās.

(10299.) Tad mirušos nu uzlasīja,

(10300.) ar dievvārdiem tos apbedīja.

(10301.) Kāds mirušajiem nākas gods,

(10302.) tāds tika viņiem arī dots.

(10303.) Pie mestra sūtņus aizsūtīja,

(10304.) kas tam šo ziņu pavēstīja.

(10305.) Mestram sakāmais bij šāds:

(10306.) “Vienmēr notiek dieva prāts,

(10307.) un vienmēr notikt būs ar tam.

(10308.) Lai mūžam viņu slavējam!

(10309.) Ko dod viņš savā žēlastībā,

(10310.) tas jāpieņem mums pateicībā.

(10311.) Dievs labi dar' ko darīdams,

(10313.) Ja vienmēr labi ietu mums,

(10314.) tas dvēselei būt' zaudējums,

(10315.) jo ļoti labi zina die's,

(10316.) kā viņam ar mums apieties:

(10317.) kā lēmis viņš, lai notiek viss!

(10318.) Viņš mūs no briesmām izglābis.

(10319.) Tik daudz viņš mums, kā redzams tas,

(10320.) ir devis savas svētības.

(10321.) Cik viņš mums tās vēl turpmāk dos,

(10322.) to zin tik viņš tur augstumos,

(10323.) tas labestības pilnais die's!

(10324.) Lai palīdz viņš, ka turamies

(10325.) pie viņa baušļiem nestundā!”

(10326.) Tā teica mestrs zemībā.

(10329.) Tai laikā tika sūtīti

(10330.) tad brāļi nu uz Līvzemi.

(10331.) Par Folmāru to vienu sauca,

(10332.) kas līdz ar citiem turpu brauca,

(10333.) kā lielmestrs to vēlējis.

(10335.) viņš dieva priesteris bij šķīsts

(10336.) un tikumos un darbos īsts.

(10337.) Par Zīvertu to otru sauca,

(10338.) tas dzīvot patiesībā trauca.

(10339.) No Prūsijas vēl daži brāļi

(10340.) tiem līdzi ceļoja turp tāļi.

(10341.) Tie visi tika saņemti

(10342.) kā viesi, mīļi gaidīti.

(10343.) Tie savu ziņu pavēstīja,

(10344.) ar kuru sūtīti tie bija

(10345.) šai zemē visi kopā nu,

(10346.) kā to jums tikko sacīju.

(10347.) Kad ziņa bija pavēstīta,

(10348.) kas bija no tiem sagaidīta,

(10350.) un Rīgā tūdaļ sanākt lika

(10352.) bij visiem jāsanāk nu tiem.

(10353.) Pats mestrs Villekīns ar nāca

(10354.) un visus fogtus kopā vāca.

(10355.) Tad dienā divpadsmitajā

(10356.) pēc tam, kad nelaime bij tā,

(10357.) par ko jūs tikāt dzirdējuši,

(10358.) tie bij nu Rīgā sanākuši.

(10359.) Tur arī brālis Folmārs bija

(10360.) ar tiem, kas viņu pavadīja,

(10361.) un brāļi visi kopīgi

(10362.) to sagaidīja sirsnīgi.

(10363.) Nu stāstīšu jums īsumā:

(10364.) kad pienāca nu diena tā,

(10366.) par ko jums tiku stāstījis,

(10367.) tad visu, kas bij jādara,

(10368.) nu visi arī darīja

(10369.) un arī mesu dziedāja.

(10370.) Tad nākamdien pēc mielasta

(10371.) kāds ziņnesis šurp atjoņoja

(10372.) un mestram, lūk, ko paziņoja:

(10373.) ka šonakt esot zemgaļi

(10374.) redzēti ap Ikšķili -

(10375.) pa apkārtni tie sirojuši.

(10376.) No pils gan viņus atsituši,

(10377.) bet posts it liels tur nodarīts -

(10378.) tā tika mestram pavēstīts -,

(10379.) jo pilsētā[335] tie laupījuši,

(10380.) pēc tam to nodedzinājuši,

(10381.) un tagad ejot tie uz mājām.

(10382.) Tie atnākuši esot kājām,

(10383.) un panākt tos vēl iespējams -

(10384.) tas bij šim sūtnim ziņojams.

(10385.) Kad mestram tas nu zināms tika,

(10386.) viņš steigšus gatavoties lika.

(10387.) Cik brāļu Rīgā atradās,

(10388.) no visas sirds tie priecājās.

(10389.) Kas vien tik karot gribēja

(10390.) un šitam darbam derēja,

(10391.) tie netika ar smādēti

(10392.) un līdzi devās priecīgi.

(10395.) bij vienīgie, kas palika,

(10396.) bet citi līdzi aizgāja.

(10397.) Vēl vienam brālim palikt lika,

(10398.) kas mestra vietā atstāts tika -

(10399.) ar to viņš tā bij vienojies.

(10400.) Nu nebij vairs ko kavēties.

(10401.) Viņš lika iejāt Rīgas salā[336] -

(10402.) tā saucās sēta Rīgas malā -

(10403.) un lūdza, lai tik līdzi nāk

(10404.) it visi, kas vien karot māk.

(10405.) Kā lūdza viņš, tā notika:

(10406.) daudz brašu kalpu sanāca,

(10407.) tie bija vīri itin moži,

(10408.) to bruņas spīguļoja spoži

(10409.) un bruņcepures mirdzēja.

(10410.) Cik letu, līvu sanāca,

(10411.) tos visus pulkā ieskaitīja:

(10412.) ap divi simti viņu bija.

(10413.) Krustnešu un pilsoņu

(10414.) ap sešdesmit bij varoņu,

(10415.) vīri gribīgi un braši

(10416.) brāļu pulkā nāca knaši.

(10417.) Tad karaspēku sakārtoja

(10418.) un katru vietā ierindoja.

(10419.) Tur bij kāds drosmīgs varonis

(10420.) no Šauenburgas atnācis,

(10421.) tas bija Bertolds[337], brālis kāds,

(10422.) uz kuru visiem labs bij prāts:

(10423.) tam uzticēja karogu,

(10425.) un arī vīrišķība bija,

(10426.) ko gājienā viņš parādīja.

(10427.) Kad tie nu redzēja, ka viss

(10428.) to karaspēks bij sanācis,

(10429.) tad tie vairs ilgāk nekavējās

(10430.) un karagaitai kājās slējās.

(10431.) Tā tie nu savā karagaitā

(10432.) pa ceļu jāja solī raitā,

(10433.) līdz Ikšķilē tie nonāca,

(10434.) kur patiesību dzirdēja

(10435.) un ieraudzīja ar tūlīt.

(10436.) Tad mestrs lūdza pastāstīt,

(10437.) vai daudz jau laika pagājis,

(10438.) kopš pagānspēks ir aizgājis.

(10439.) Tai pilī, kas šeit minēta,

(10440.) par Ikšķili kas dēvēta,

(10441.) tai pilī bruņinieks kāds bija,

(10442.) kurš tad nu mestram pavēstīja,

(10443.) ap kādu laiku noticis,

(10444.) ka naidnieks projām aizgājis,

(10445.) un kurp tam pakaļ jādzenas.

(10446.) Jo, redzot liesmas milzīgas,

(10447.) ikkatrs no tā secināja,

(10448.) ka rīts bij, kad tas projām gāja.

(10449.) Kad mestram tas nu ziņots tika,

(10450.) viņš tur vairs ilgāk nepalika

(10451.) un, tā kā naidnieks priekšā bija,

(10452.) tā pēdas drīz vien pamanīja.

(10453.) Viss pagānbars nu drāž uz mājām,

(10454.) tam seko brāļi ātrām kājām,

(10455.) tie pakaļ dzenas nenorimti,

(10456.) to vairāk nav kā pieci simti.

(10457.) Daudz vairāk bija zemgaļu,

(10458.) tiem milzīgs pulks bij kareivju:

(10459.) to tūkstoš četri simti bija,

(10460.) kad pēcgalā tos saskaitīja.

(10461.) Bet brāļi braši pakaļ jāja,

(10462.) vai slikti tiem vai labi gāja.

(10464.) tie tūdaļ viņiem uzbruka

(10465.) caur dievu un dēļ kristietības.

(10466.) Tiem kremta ar tās negantības,

(10467.) kas Rīgas stallī pieredzētas.

(10468.) Bij Villekīnam dusmas svētas,

(10469.) kad teica viņš: “Tos sitīsim

(10470.) vai arī visi kritīsim.”

(10471.) Tiem brāļiem, kas ar mestru bija

(10472.) un viņa vārdus uzklausīja,

(10473.) tiem brāļiem dikti patika,

(10474.) ka viņš tik braši runāja:

(10476.) Tiem jāstaigā bij ceļi slikti,

(10478.) it kā kad kāds tos dūkstī viltu.

(10479.) Trīs dienas viņi noklaiņoja

(10480.) un grūtību daudz piedzīvoja.

(10481.) Tie reizēm upē iekrita

(10482.) un tajā dikti samirka.

(10483.) Bet trešās dienas vakarā

(10484.) tie kādā mežā upmalā

(10485.) uz brīdi lēma apmesties

(10486.) un tur mazlietiņ atpūsties.

(10487.) Tāds biezoknis bij ap to vietu,

(10488.) ka nevajadzēja tiem mietu,

(10490.) tie ļāva, lai šie mežā iet.

(10491.) Kad pulks bij kopā savācies,

(10492.) uz naktsguļu jau apmeties,

(10493.) tiem cērtot, dimdēj' vēris viss,

(10494.) tie visur kūra ugunis.

(10495.) Bij ļaudis, zirgi piekusuši,

(10496.) pēc atpūtas kā izslāpuši.

(10497.) Un dažs no tiem tā apgūlās,

(10498.) ka augšā tas vairs necēlās.

(10499.) Jau zināms bija pagāniem,

(10500.) ka seko karapulks kāds tiem.

(10502.) un gribēja nu atpūsties,

(10503.) tad visi jutās atviegloti.

(10504.) Ka zemgaļi tik tuvu ļoti,

(10505.) to karaspēks šis nezināja

(10506.) un mierīgi tik gulēt gāja.

(10507.) Nu īstais laiks bij pagāniem,

(10508.) tie lika brašiem varoņiem

(10509.) šo brāļu pulku izlūkot

(10510.) un naktsguļā tos novērot.

(10511.) Ar steigu izlūki turp trauc,

(10513.) Tik tuvu viņi bija,

(10514.) ka visu izpētīja.

(10515.) Tad atpakaļ tie atgriežas

(10516.) un saka tā: “Spēks visai mazs

(10517.) no Daugavas mums pakaļ nāk.”

(10518.) Kāds zemgalis tad runāt sāk:

(10519.) “Mēs visi esam izjutuši,

(10520.) cik bieži postu darījuši

(10521.) mums ir šie brāļi karotāji.

(10522.) Tad neesiet vairs sirdī vāji,

(10523.) ir laiks mums visiem cīņā stāt,

(10524.) kad naidnieks jau tik tuvu klāt!

(10526.) tad Heiligenberga bojā ies,

(10527.) no pils tie pulkus projām vāks

(10528.) un miers pār mūsu zemi nāks.

(10529.) Prom no šīs zemes iesim mēs,

(10530.) ja šitā pils tiem pastāvēs:

(10531.) ir labāk, ka mēs visi krītam,

(10532.) ne svešumā tikt projām dzītam.

(10533.) Kam žēlot dzīvību mums savu!

(10534.) Ja dievi grib mums piešķirt slavu,

(10535.) tad mums še spēku pietiekoši.

(10537.) kas mums tik tuvu pienācis!” -

(10538.) “Mums lieti derēs padoms šis,”

(10539.) tie atbildēja atsaukdamies,

(10540.) “par to mēs visi priecājamies.”

(10541.) Ko salaupījuši tie bija,

(10542.) uz Zemgali to aizsūtīja.

(10543.) Tad ilgāk vairs tie nekavējās:

(10544.) viss karaspēks nu sapulcējās

(10545.) un pretī devās brāļiem šiem

(10546.) ar saviem pulkiem kārtīgiem.

(10547.) Kad gulētājus rīts jau sveica,

(10548.) tad mestrs kādam sūtnim teica:

(10549.) “Jums brāļi jāaicina šurp.”

(10550.) Šis sūtnis tad nu devās turp,

(10551.) un brāļi visi pasteidzās,

(10552.) pie mestra aši ieradās.

(10553.) Ar tiem viņš spriezdams sēdēja,

(10554.) tad kādam brālim vēlēja,

(10555.) lai sardzi pārbaudīt tas liek

(10556.) un arī izlūkots lai tiek,

(10557.) vai svešu pēdu nav kaut kur.

(10558.) Tā sacīja tam mestrs tur.

(10559.) Tad lūkotājus izsūtīja,

(10560.) un itin drīz tie klāt jau bija

(10561.) un sacīja: “Nāk ienaidnieki,

(10563.) tie nāk un nāk un nebeidz nākt,

(10564.) nu nāksies drīz mums cīņu sākt.”

(10565.) Vēl mestrs sēdē sēdēja,

(10566.) un visi brāļi dzirdēja,

(10567.) ko pavēstīja izlūks šis.

(10568.) Kad viņš nu tā bij runājis,

(10569.) ne mirkli tie vairs nekavējās

(10570.) un kaujai aši kājās slējās.

(10571.) Brālis Bertolds, drosminieks,

(10572.) kas viņiem bija karodznieks,

(10573.) tas karogu nu tvēra knaši,

(10574.) uz lauka iznāca tas aši.

(10575.) Vairs brāļi nebij jāskubina:

(10577.) Daudz pilsoņu un krustnešu

(10578.) tiem gāja līdz ar patiku.

(10579.) Tik zemes ļaudis pajukuši,

(10580.) kas mežā bija gulējuši:

(10581.) gan vieni cīņai pulcējās,

(10582.) bet citi projām aizlaidās.

(10583.) Tur dažs tik ātri mājup skrēja,

(10584.) ka ienaidnieku neredzēja;

(10585.) tie bēga, pulkus atstādami

(10586.) un zirgus mežā pamezdami.

(10587.) Bet bij daudz kalpu varonīgu,

(10588.) pēc dabas cēlu, tikumīgu,

(10589.) kas savus kungus aizstāvēja.

(10590.) Ar vairogiem tur vīri skrēja

(10591.) pa mežu itin nadzīgi,

(10592.) un cīnījās tur vareni

(10593.) brālis Folmārs, drošprātis,

(10595.) Kur ienaidnieks tam pavīdēja,

(10596.) tas droši barā iekšā skrēja:

(10597.) ar pagāniem tam kauties prieks.

(10598.) Tam pakaļ trauca karodznieks.

(10599.) Viņš vienīgais bij tas, kas jāja,

(10600.) tie citi cīņā kājām gāja,

(10601.) tie cērtot, durot virsū bruka,

(10602.) līdz pagānu bars projām muka:

(10604.) nu jābēg bija pārējiem.

(10605.) Dažs kalps ar guļam palikās.

(10606.) Tad brālis Folmārs atgriezās,

(10607.) pie sava karoga viņš stāja

(10608.) un atkal zirgu skubināja

(10609.) un ienaidniekam virsū skrēja:

(10610.) bet šoreiz vīru nonāvēja.

(10611.) Viņš nomira kā varonis.

(10612.) Pie dieva nu viņš aizgājis.

(10613.) Tad mestrs brāļus aicināja,

(10614.) tie atkal kaujas laukā stāja,

(10615.) bet tas par šauru maķenīt

(10616.) tiem bija: pulkus nostādīt

(10617.) tur šajā jūklī nevarēja.

(10618.) Te liela varza šurpu skrēja.

(10619.) Nu nespēja tie vairīties,

(10620.) tiem vajadzēja cīnīties.

(10621.) Bij brāļi karotāji knaši,

(10622.) pie karoga tie kāvās braši;

(10623.) bij arī kalpiem kaujas spars.

(10624.) Tad šurpu nāca vēl viens bars,

(10625.) starp brāļiem tas un zirgiem stāja:

(10626.) brangs laupījums to vilināja.

(10627.) Tad brāļi, palikdami kājās,

(10628.) zem karoga tam pretī stājās.

(10629.) Tie zirgus atgūt nevarēja,

(10630.) nedz zemgaļus vairs atsist spēja,

(10631.) jo pārāk liels bij viņu bars.

(10632.) Tad zemes ļaudīm zuda spars,

(10633.) no tiem dažs labs jau projām skrēja.

(10634.) Tik brāļi briesmās pastāvēja.

(10635.) Bij brāļu vairs tik četrdesmit,

(10636.) un vāciešu bij piecdesmit;

(10637.) nu ielenkuši pilnīgi

(10638.) bij tos visapkārt zemgaļi.

(10639.) Tie citi vairums projām skrēja,

(10640.) vairs tiltus, laipas nemeklēja.

(10641.) Dažs pēcāk tika sagūstīts,

(10642.) uz viņsauli dažs aizraidīts.

(10643.) Bet mestru reizēm divcīņā

(10644.) tur redzēja it drosmīgā.

(10645.) Bij brāļi vairs tik kājnieki,

(10646.) tāpat kā arī zemgaļi.

(10647.) Tur abām pusēm karsti bija,

(10648.) tur bruņukrekliem cauri lija

(10650.) Tur šķinda zobeni,

(10651.) tur bruņcepures sķaidīja

(10652.) un vīrus nāvē raidīja.

(10653.) No sitieniem un dūrieniem

(10654.) tā apreiba nu galva tiem,

(10655.) ka prāta spējas aizmirsās

(10656.) un dažs uz zemes apsēdās.

(10657.) Brāļu priekšā atkāpās

(10658.) un prom uz mežu aizlaidās

(10659.) jau itin bieži pagāni.

(10660.) Jau abās pusēs zaudēti

(10661.) bij daudzi šajā cīniņā.

(10662.) No brāļiem gūla karlaukā

(10663.) trīsdesmit trīs, un guruši

(10664.) bij visi, kas šurp nākuši.

(10665.) Tur sešus brāļus sagūstīja,

(10666.) kas kaujā ievainoti bija.

(10667.) Viens baram cauri izcirtās,

(10668.) un, kā tas viss tur notikās,

(10669.) dažs zemgalis to redzēja

(10670.) un pēcāk par to stāstīja.

(10671.) No tiem viņš vienu nositis,

(10672.) zirgs viņu mājās pārnesis.

(10673.) Ar šķēpiem savainots viņš bijis,

(10674.) bet ievainojums drīz vien dzijis.

(10675.) Bij mestrs Villekīns tur kauts,

(10676.) to apraudāja ļaužu daudz:

(10677.) nu viņam zemes klēpī jādus.

(10678.) Viņš valdījis bij piecus gadus

(10679.) un piecus mēnešus turklāt.

(10680.) Viņš prata dievu godināt,

(10681.) zem dieva mātes karoga

(10682.) viņš cīnīdamies nomira.

(10683.) Nu aizlūgsim par kritušiem,

(10684.) lai viņa žēlīga ir tiem:

(10685.) jo lēja asinis tie savas

(10686.) dēļ viņas dēla dižās slavas.

(10687.) No asinīm viss lauks bij sārts,

(10688.) bet tas, kas kaujā nebij skarts,

(10689.) uz Rīgu laidās mudīgi.

(10690.) Tiem pakaļ dzinās zemgaļi

(10691.) un, ko pa ceļam noķēra,

(10692.) tos gūstā līdzi aizveda.[338]

(10693.) Kas zirgos jāja, pārradās.

(10694.) Kad dzirdēja tie vēstis tās,

(10695.) cik daudz tiem draugu apkāva,

(10696.) tad viņi gauži sēroja

(10697.) par tiem, kas kaujā krituši.

(10698.) Bij bēdīgi ar zemgaļi,

(10699.) jo vadoni[339] bij zaudējuši.

(10700.) Uz brāļiem dusmās iesviluši,

(10701.) ko sagūstīja cīniņā,

(10702.) ar vienu darīja tie tā:

(10703.) tie viņu sagrāba,

(10704.) uz zirga uzsēja

(10705.) un tad ar rungām nomētāja;

(10706.) kā moceklis viņš bojā gāja.

(10707.) Kad viens nu šādi nomira,

(10708.) tie otru sadedzināja.

(10709.) Uz ugunssārta tie šo lika,

(10710.) tā dzīve izdzēsta šim tika.

(10711.) To trīsdesmit un pieci bija,

(10712.) kas nāvi vaigā ieraudzīja;

(10713.) kaut arī četri izglābās,

(10714.) tie tomēr gūstā palikās.

(10715.) Bij lieli prieki zemgaļiem,

(10716.) ka tā nu bija veicies tiem.

(10717.) Tie saviem dieviem pateicās,

(10718.) ka cīņa tā tiem pašķīrās.

(10719.) Tie ieročus un zirgus ņēma

(10720.) un mājās atgriezties nu lēma

(10721.) ar visiem saviem gūstekņiem:

(10722.) šis guvums bija vērtīgs tiem.

(10723.) Tie vēlāk viņus izpirkt ļāva,

(10724.) un maksa bija itin prāva.

(10725.) Kas nenomira, atgriezās

(10726.) un dikti par to priecājās,

(10727.) ka izpirkts viņš no pagāniem.

(10728.) Bij lielas bēdas kristīgiem,

(10731.) kam tikās karagaitā jāt,

(10732.) un mestrs Villekīns turklāt.

(10733.) Pavisam četrdesmit brāļu

(10734.) bij mērojuši ceļu tāļu;

(10735.) trīsdesmit pieci galu ņēma,

(10736.) tik četriem izglābties dievs lēma:

(10737.) tie cīņā tika sagūstīti.

(10738.) Bet piektais cauri tika glīti:

(10739.) tas izcirtās caur pagānbaru,

(10740.) kā apgalvot es jums to varu.

(10741.) To visu, ko viņš izcietis,

(10742.) viņš vēlāk tika atriebis:

(10743.) daudz bēdu bija zemgaļiem,

(10744.) kad karā jāja viņš pret tiem.

(10746.) un iepriekšējo tālāk teiksim:

(10748.) ko Villekīns pirms miršanas

(10749.) bij savā vietā atstājis.

(10750.) Tur tikām bija mestrs šis,

(10751.) līdz kamēr citu atsūtīja

(10752.) no Vāczemes. Tik ilgi bija

(10753.) šis komturs Rīgā palicis

(10754.) un savu laiku vadījis,

(10755.) līdz patiesību dzirdēja

(10756.) par tiem, kas mājās pārnāca.

(10757.) Kad viņam visu izstāstīja,

(10758.) viņš šādus vārdus izsacīja:

(10759.) “Mēs paliekam ar drošu prātu.

(10760.) Ja visus brāļus apraudātu,

(10761.) kas Līvzemē ir apkauti,

(10762.) tad nebūtu tas pareizi.

(10763.) Par dieva kalpiem daudzi kļūs,

(10764.) un dvēsele tiem glābta būs.

(10765.) Kam ērkšķu kronis bij ap galvu,

(10766.) tas debess valstībā gūs balvu.”

(10767.) Tad brālis kāds, kas gudrs bija,

(10768.) nu gudrus vārdus pasacīja:

(10769.) “Lai mirušie guļ mierā tur,

(10770.) mēs brāļus ņemsim citur kur,

(10771.) lai zeme tiktu apsargāta.”

(10772.) Un notika pēc viņa prāta.

(10773.) Kur amatvieta brīva bija,

(10774.) tur tūdaļ citu izraudzīja:

(10776.) no jauna tika vēlēti.

(10777.) Kad viņi ievēlēti bija,

(10778.) tad vairs ar ilgāk negaidīja,

(10779.) tie aši izlēma

(10780.) un brāļus sūtīja

(10782.) un viņam ziņoja,

(10783.) ka mestrs Villekīns ir beigts.

(10785.) ko brāļi visu izcietuši,

(10786.) jo paši bij to redzējuši.

(10787.) Tie brāļi, kurus sūtīja

(10788.) no Līvzemes pie lielmestra,

(10789.) nu teica, kas tiem pavēlēts

(10790.) un kāds šai zemē posts ir sēts.

(10791.) Tam brāļi teica vārdus šos:

(10792.) ka līvzemieši priecātos,

(10793.) ja viņiem mestru izraudzītu

(10794.) un arī brāļus atsūtītu.

(10795.) Lai zeme spētu turēties,

(10796.) nu nedrīkstot vairs kavēties.

(10797.) Kad mestrs Burhards[340] dzirdēj' to,

(10798.) viņš darīja to labāko,

(10799.) viņš sacīja: “Tos mierināt

(10800.) es gribu un ar priecināt.

(10801.) Kam lai es ilgāk dzīvotu,

(10802.) ja viņiem nepalīdzētu

(10804.) Šos vārdus tikās mestram teikt.

(10805.) “Jūs nepaliksit nelaimē,

(10806.) jo brāļu daudz ir Vāczemē.”

(10807.) Nu tūdaļ saviem ziņnešiem

(10809.) viņš lika doties gaitā raitā.

(10810.) Tie ieradās drīz lielā skaitā.

(10811.) Kad tie nu sanāca

(10812.) un vēsti dzirdēja

(10813.) un zināms kļuva tiem it viss,

(10814.) kas Līvzemē bij noticis,

(10815.) tie visi izlēma nu tā,

(10816.) ka mestrs dosies ceļgaitā,

(10817.) lai apskatītu Līvzemi.

(10818.) Kad tā tie bija lēmuši,

(10819.) tad lielmestrs ar nekavēja

(10820.) un komturiem nu pavēlēja

(10821.) vākt brašus varoņus,

(10822.) šim ceļam derīgus,

(10823.) lai nāk tie steidzīgi,

(10824.) līdz dodas veicīgi.

(10825.) Tos lūdza viņš sev atsūtīt.

(10826.) No visām malām ar tūlīt

(10827.) tam jaunus brāļus nosūtīja.

(10828.) Vēl Švābija[341] un Frankonija[342]

(10829.) tam brāļus sūtīja, un tā

(10830.) liels bars tur bija kopskaitā,

(10831.) kas uz šo vēsti saradās.[343]

(10832.) Par to nu mestrs priecājās.

(10833.) Tad devās viņš uz Prūšzemi.

(10834.) Bij sūtņi iepriekš sūtīti

(10835.) tā atnākšanu piesacīt.

(10836.) Tad pats tas ieradās tūlīt.

(10837.) Un tad nu uzņemts tika tas,

(10838.) kā mestru uzņemt pieklājas.

(10839.) Šī vēsts pa visu zemi gāja,

(10840.) un visur, kur vien uzzināja,

(10841.) ka mestrs Burhards šurpu jājot,

(10842.) tur tūdaļ, ilgi nedomājot,

(10843.) tam pretī jāja, kājām gāja

(10844.) un cēli viņu sveicināja.

(10845.) Viņš visas pilis apskatīja

(10846.) un tad vairs ilgāk negaidīja:

(10847.) viņš kapitulu sasauca.

(10848.) Turp ierasties viņš vēlēja

(10850.) un drīz bij klāt ikviens no tiem.

(10851.) Tai laikā bij viņš Elbingā,[344]

(10852.) kas pilsēta ir Prūsijā,

(10853.) kur brāļi bija sanākuši,

(10854.) kā tikko tikāt dzirdējuši.

(10855.) Nu liekas runas atmetīšu

(10856.) un īsos vārdos pasacīšu,

(10857.) kā brāli Kūno[345] izraudzīja -

(10858.) jo varonis it brašs viņš bija -

(10859.) par mestru Līvzemē; šis gods

(10860.) no ordeņa tam tika dots.

(10861.) Vārds Līvzeme, kā noprotams,

(10862.) jums ir jau labi pazīstams.

(10863.) Šim godam viņš gan pretojās,

(10864.) bet beigās tomēr padevās:

(10865.) lai ko viņš arī iebilda,

(10866.) tak lielmestra prāts notika,

(10867.) un tā nu viņš tam paklausīja

(10868.) un darīja, kā vēlēts bija.

(10869.) Kad amatu tas saņēma,

(10870.) tam mestrs Burhards sacīja:

(10871.) “Mīļais draugs, jums došu nu

(10872.) visu, ko jūs gribētu.

(10873.) Uz Līvzemi nu brauksit jūs,

(10874.) jums to, kā nākas, sargāt būs,

(10875.) lai paklausības kronis kļūtu

(10876.) tā alga, ko jūs beigās gūtu.”

(10877.) Tam mestrs Kūno atteica:

(10878.) “Tiem Līvzemē sirds bēdīga,

(10879.) tiem gudrie brāļi nokauti.

(10880.) Lai beigtos viņu sirdēsti,

(10881.) jums jāsūta turp brāļi braši,

(10882.) tiem līdzi brauciet arī paši!” -

(10883.) “Tas diemžēl nava iespējams,”

(10885.) “Dodieties vien turpu jūs!

(10886.) Tiklīdz man iespējams tas būs,

(10887.) var būt, ka sekošu es jums.

(10888.) Tā būs nu jāvienojas mums.”

(10889.) Tad viņi paņēma tos brāļus,

(10890.) kas līdzi mestram ceļus tāļus

(10891.) uz Prūšzemi bij nākuši.

(10892.) Ar mestru Kūno sūtīti

(10893.) četrdesmit brāļi tika,

(10894.) nu līdzi viņam jāt tiem lika.

(10895.) Šis jājiens brāļus priecināja.

(10896.) No Prūšzemes nu viņi jāja

(10897.) pa jūras krastu veicīgi,

(10898.) līdz sasniedza tie Kurzemi.

(10899.) Tie brāļi, Kuldīgā kas bija,

(10900.) ar prieku viņus sagaidīja

(10901.) un ļāva viņiem atpūsties:

(10902.) tiem prieks to darīt bij paties.

(10903.) Bet ilgi viņi nekavējās:

(10904.) drīz mestrs atkal kājās slējās,

(10905.) uz Rīgu nesās viņam prāts.

(10906.) Ar pulku, kas bij pulcināts,

(10907.) drīz pāri Daugavai viņš jāja.

(10908.) Kad Rīgā par to uzzināja,

(10909.) tad brāļi līdz ar pilsoņiem

(10910.) nu labprāt pretī nāca tiem

(10911.) pie Rīgas Smilšu laukumā -

(10912.) klajumā, tā dēvētā.[346]

(10913.) Tie kādu jūdzi jāja,

(10914.) un tad tie atkal stāja.

(10915.) Tie šā tā laiku īsināja,

(10916.) līdz beidzot mestrs šurpu jāja

(10918.) Kad redzēja tie viņu pašu,

(10919.) tie viņu mīļi sagaidīja,

(10920.) par ko viņš pateicīgs tiem bija.

(10921.) Tur brāļus labi uzņēma.

(10922.) Lai ko ar kāds tur nesaka,

(10923.) tiem līdzi jāja pilsoņi

(10924.) caur pilsētu nu jūsmīgi

(10925.) līdz sētai tai, kur brāļi mīt,

(10926.) kur vienmēr var tos ieraudzīt.

(10927.) Tad redzēja drīz atkal jājam

(10928.) nu pilsoņus uz savām mājām.

(10929.) Ko lai tur vairāk pasaka?

(10930.) Pēc dažām dienām notika,

(10931.) ka brāļi tika savākti,

(10932.) kas mestram līdz bij nākuši,

(10933.) un nolemts tika sūtīt tos

(10934.) uz pilīm visos novados.

(10935.) Pēc kāda laika notika,

(10936.) ka mestrs raudzīt uzsāka

(10937.) tās pilis, Līvzemē kas bija.

(10938.) Kad ļaudīm par to pavēstīja,

(10939.) tad viss pēc paražas tur gāja:

(10940.) uz lauka viņam pretī jāja

(10941.) un laipni viņu izguldīja.

(10942.) Un daudz šīs laipnības tur bija.

(10943.) Viņš redzējs nebij pili vienu,

(10944.) ko minējis es jums arvienu:

(10945.) par Heiligenbergu saucās tā

(10946.) un bija naidnieknovadā.

(10947.) Tur vīri varonīgi

(10948.) bij tiešām vajadzīgi,

(10949.) lai turpu drēbes, pārtiku

(10950.) bez traucējumiem aizvestu.

(10951.) Tas kādu gadu tika veikts,

(10952.) līdz Villekīns tur krita beigts.

(10953.) Kad mestrs Kūno valdīja

(10954.) un atkal ziema pienāca,

(10955.) tad ziņa kļuva zināma,

(10956.) ka pārtikas tiem vajaga.

(10958.) un aši izpētīja,

(10959.) kā ziemā tikt pie zemgaļiem

(10961.) Kā brāļi ieteica,

(10962.) viņš sūtņus sūtīja

(10963.) uz Igauņzemi vīrus vākt.

(10964.) I letiem nācās talkā nākt.

(10965.) No Lēales un Tērbatas

(10966.) nu braši vīri sarodas.

(10967.) Tos visus Rīgā pulcēja.

(10968.) To bieži tādēļ darīja,

(10969.) ka pulku apgādāt bij tur

(10970.) daudz labāk nekā citur kur

(10971.) ar pārtiku un barību.

(10972.) Ir pilsoņi ar gudrību

(10973.) jau iepriekš visu gādājuši,

(10974.) ko ceļā dot tie domājuši.

(10975.) Kad brīdis tas bij pienācis,

(10977.) tad brāļi ar bij sanākuši

(10978.) un karaspēku atveduši.

(10979.) Tad pulkus kopā pulcināja,

(10980.) un tūdaļ tie no Rīgas jāja

(10981.) pa ledu un pa zemi tā,

(10982.) ka drīz jau bija Mītavā.

(10983.) Tur nogādāti vasarā

(10984.) bij milti, iesals vairumā,

(10985.) un gaļa, cita pārtika,

(10986.) no Rīgas kuģos savesta,

(10987.) tur gana labi glabājās.

(10988.) Nu visu krāva ragavās:

(10989.) gan drēbes, gan ar pārtiku.

(10990.) Daudz ļaužu bij tur rosīgu.

(10992.) un pārbraucienam kārtotas,

(10993.) tad karapulks vairs nekavējās,

(10994.) vairs ilgāk gaidīt nevēlējās

(10996.) No pulka šī uz Dobeli

(10997.) tad sešsimt vīru nosūtīja,

(10999.) To vīri darīja labprāt:

(11000.) uz Dobeli tie steidza jāt.

(11001.) Tas rīta agrumā vēl bija,

(11002.) kad tos pie pils jau ieraudzīja.

(11003.) Kad tie pie vārtiem nonāca,

(11005.) kas steigšus sāka aizsargāties

(11006.) un brāļu pulkam pretī stāties.

(11007.) Tiem manta, dzīvība

(11008.) nu bija jāsarga.

(11009.) Tie bērnus, sievas pilskalnā

(11010.) tad nogādāja drošībā

(11011.) un pilsētu nu aizsargāja.

(11012.) Bet brāļi tikai virsū gāja.

(11013.) Vairs nespēja tie turēties,

(11014.) tos briesmas spieda atkāpties.

(11015.) Kaut daļu no tiem apšāva,

(11016.) tie tomēr vārtos iemuka.

(11017.) Bet brāļu pulks nu vārtpriekšā

(11018.) palika tur pilsētā.

(11020.) un lielu postu darīja,

(11021.) tie daudzus lopus nokāva

(11022.) un ugunī tur atstāja.

(11023.) No Dobeles tie aizgāja,

(11024.) uz mestra pulku aizjāja,

(11025.) kas nācis bij ar krājumiem,

(11026.) no Mītavas šurp atvestiem.

(11027.) Kad viņi Heiligenbergā tika,

(11028.) tad mestrs tūdaļ brāļiem lika,

(11029.) lai viņi savas teltis slien.

(11030.) Pie pils uz lauka kā arvien

(11031.) tad nometni tie ietaisīja.

[329] Kā lietuvjiem, tā žemaišiem bija pieņemts mirušos sadedzināt.

[330] Iespējams, ka hronists šeit atsaucas uz t.s. Ekes dziesmu, kas, tāpat kā citi senvācu varoņepikas darbi, pierakstīta Austrijā - Bavārijā. Ir zināms, ka dziesmas par Bernes Dītrihu bija izplatītas tautā un tās bieži izpildīja arī zemnieki (Schneider 1962, 65; Volk und Wissen 1990, 30, 31), tādēļ nav pamata piekrist V. Biļķinam un K. Klaustiņam, kuri saredz ievērojamu “galma dzejas” un bruņinieku literatūras ietekmi Hronikā (Biļķins 1935, 7; Klaustiņš, Saiva 1936, XVI). Arī A. Jaunzemes (Mallenas) minētā mīlestības dziesminieku daiļrades ietekme ir diezgan problemātiska (Mullen 1974, 4).

[331] Dziesma par Bernes Dītrihu patiesībā ir ostgotu karaļa Teodoriha (6.gs.) poetizācija; tā pauž viņa varonību cīņā ar mītiskām būtnēm. Bavāriešiem, kas ieņēma daļu no kādreizējās ostgotu valsts, Bernes Dītrihs kļuva par vācu 12.-13.gs. varoņteiku centrālo figūru. Dītriha tēma sastopama arī citu viduslaiku tautuepikā Vācijā, Anglijā un Skandināvijas valstīs (Heinzle, Metzner 1986, 1016-1021).

[332] Zemgaļu uzbrukums Rīgai notika 1287.gadā (Biļķins 1973, 213).

[333] Vieta, kas te nosaukta par zirgustalli (marstal), iespējams, atradusies tagadējās Zirgu ielas rajonā, kur 13.gs. sākumā bijusi pirmās vācu apmetnes ziemeļu robeža. Nosaukums Zirgu iela dokumentos parādās 15.gs. - de perdestaven strate (Rīga 1988, 755). Savukārt, Rīgas kartē, kura parāda pilsētas apbūvi 1230.-1330. g., zirgustallis (Marstall) novietots (gan ar jautājuma zīmi) netālu no Svētā Gara hospitāļa, t.i., tagadējās Rīgas pils tuvumā (Benninghoven 1961).

[334] Folmārs no Bernhauzenes (Volmâr von Bernhûsen; Bernhusin, Bernhausen) - lielmestra sūtnis Livonijā, bruņinieku brālis Kēnigsbergā (1257), zemeskomturs Frankonijā (1268-1272), zemeskomturs Spānijā (1282). Folmārs ir cēlies no ievērojamas ministeriālu dzimtas Vācijā. Kritis cīņā ar zemgaļiem 1287.gadā (Fenske, Militzer 1993, 799).

[335] Ar pilsētu (hachelwerc) Ikšķilē jāsaprot vēl 13.gs. beigās pastāvošais ciems ap pili. Tas aizņēmis vairākus hektārus, un te konstatētas celtnes ar pavardu un krāšņu apkuri, kas jau liecina par vācu ietekmi (Graudonis 1975, 35-38).

[336] Sēta Rīgas salā (Rîgeholme) atradusies tieši blakus pilsētas mūriem Rīgas upes (Rīdziņas) kreisajā krastā iepretī senajai ostai (Benninghoven 1961, 63, 64; Caune 1992, 43).

[337] Bertolds no Šauenburgas (Bertolt von Schowenburc) - ordeņa bruņinieks. Minēts vienīgi šai hronikā kā karognesējs. Bertolda izcelsme neskaidra. Ticamāk, ka viņa dzimtā puse ir Šēneberga (Schöneberg; Vācijas vidienē, ap 30 km uz ziemeļiem no Kaseles), kur 12.-13.gs. vairāku paaudžu laikā dižciltīgo dzimtās sastopams vārds Bertolds (Fenske, Militzer 1993, 570).

[338] Šī kauja, kurā zemgaļi izcīnīja spožu uzvaru, notikusi 1287.gada 26. martā pie Lielupes pietekas Garozes (ad locum Grose. - Wartberge 1863, 51). Lai gan kaujas vieta pilnīgi droši nav nosakāma, spriežot pēc attāluma, ko trijās dienās spēj veikt karaspēks maršrutā Rīga-Ikšķile, upe zemgaļu zemē, kur notikusi kauja, patiešām varētu būt Garoze (Biļķins 1973, 205).

[339] Šā zemgaļu vadoņa vārds nav zināms.

[340] Burhards no Švandenes (sk. 323. piez.).

[341] Švābija (Swâben) - vēsturisks novads Vācijā, Reinas un Donavas augšteces apgabalā, 10.-13.gs. Švābijas hercogiste. Tās iedzīvotāji ir rietumģermāņu svēbu (švābu) un alemaņu pēcnācēji.

[342] Sk. 89. piezīmi (Tīringa (Duringen) – Tīringene, vēsturisks novads Vācijas vidienē, Tīringenes Meža apvidū, ko agrajos viduslaikos apdzīvoja tīringi. 1130.gadā šai teritorijā izveidota Tīringenes landgrāfiste.
Frankzeme (Vranken, Vranken lant) ir Frankonija, vēsturisks novads Vācijā starp Reinas vidusteci un Mainas augšteci. Tās iedzīvotāji ir rietumģermāņu franku pēcteči, no kuriem daļa jau 1.g.t. vidū bija pārcēlusies uz tagadējo Franciju.).

[343] Lielākā daļa Vācu ordeņbrāļu 13.-14.gs. nāca no Švābijas, Frankonijas un Tīringenes, resp., tie bija Vācu ordeņa lielākie pārvaldes apgabali - Balleien (Benninghoven 1993, 40, 41).

[344] Vācu ordeņa kapituls Elbingā notika 1288.gada februārī (LRC 1857, 292).

[345] Te minētais brālis Kūno (Kûne) jeb Kūno no Hacigenšteinas (Kûne von Hazigenstein) ir Livonijas mestrs (1288-1289) Konrāds no Hatšteinas (Konrad von Hattstein). Cēlies no dižciltīgas ministeriālu dzimtas Hatšteinā (25 km uz ziemeļrietumiem no Frankfurtes pie Mainas). Bijis Nātangas fogts un komturs (1275-1289), komturs Toruņā (1283), Elbingā (1284-1286), pēc tam (1296-1303) Brandenburgā (Fenske, Militzer 1993, 296-298).

[346] Acīmredzot runa ir par tagadējo Esplanādi, kas arī citos avotos dēvēta par smilšainu vietu (Wartberge 1863, 23).

[347] Karagājiens pret zemgaļiem notika 1289.gadā (Biļķins 1973, 207-209).

Saturs

Šīs sadaļas teksts vidusaugšvācu valodā (10041.-11031.rinda)

Iepriekšējā sadaļa latviešu valodā (09037.-10042.rinda)

Nākamā sadaļa latviešu valodā (11032.-12018.rinda)

HISTORIA.LV