Saturs

Šīs sadaļas teksts vidusaugšvācu valodā (11032.-12017.rinda)

Iepriekšējā sadaļa latviešu valodā (10043.-11031.rinda)

Atskaņu hronika (11032.-12018.)

(11032.) Kad pulks nu kopā savākts bija,

(11033.) tad visus vīrus saskaitīja:

(11034.) to seši tūkstoši tur bija.

(11035.) Tie naktī labi atpūtās.

(11036.) Kad rīta blāzma sārtojās,

(11037.) tad pulkā mesu nodziedāja.

(11038.) Ilgs laiks pēc tam vairs nepagāja

(11039.) pēc ēšanas, kad pulks šis viss,

(11040.) rindās kārtots, nonācis

(11041.) pie Raktes pilsvārtiem jau bija

(11042.) tik žigli, ka to nemanīja.

(11043.) Tik reti kāds tam pretojās,

(11044.) kad pilsētā tas ielauzās.

(11045.) Tur vīrus, sievas, bērneļus,

(11048.) uz pili mūkam redzēja.

(11049.) Pie pilsvārtiem tie piesteidzās

(11050.) un tad nu sīvi pretojās.

(11052.) un tas tos pēcāk izglāba.

(11053.) Kad iesākās nu uzbrukums,

(11055.) tam nevarēja virsū stāt,

(11056.) nedz ar pa valni piekļūt klāt,

(11057.) un tos, kas pilī netika,

(11058.) tos pilsētā tur apsita.

(11060.) ko karaspēks tur salaupīja.

(11061.) Bij karaspēkam priecīgs prāts,

(11062.) ka labums šāds bij sagādāts.

(11063.) Un, kad jau vakars tuvojās,

(11064.) uz naktsguļu tas apmetās.

(11065.) Pie pils uz kāda laukuma

(11066.) tas daudzas teltis uzslēja.

(11067.) Pie Raktes brāļi stāvēja,

(11068.) līdz trešā diena pienāca.

(11069.) Pastarpām dažu nošāva,

(11071.) Un pa to laiku pilsēta

(11072.) ar tika nodedzināta;

(11073.) tā liela bij un varena.

(11074.) Un zemgaļi nu noskuma,

(11075.) kad viņi šajā postā vērās.

(11076.) Pie sirds tas viņiem ļoti ķērās,

(11077.) kad redzēja tie nelaimi,

(11078.) kas bij pār viņiem nākusi.

(11079.) Tad brāļi ceļā taisījās

(11080.) un atkal Rīgā atgriezās.

(11081.) Tie sveiki mājās pārnāca

(11082.) un debestēvu slavēja,

(11083.) ka viņiem tā bij paveicies

(11084.) un lemts bij Rīgā atgriezties

(11086.) pēc sīviem cīniņiem.

(11087.) Neviens vairs ilgi nedomāja,

(11088.) it visi viesi mājup jāja.

(11089.) Pēc tam jau visā drīzumā

(11090.) to uzzināja Lietuvā,

(11091.) ka mestrs Zemgalē ir bijis,

(11092.) kā jums to tiku nolasījis,

(11093.) un pili labi apgādājis.

(11094.) Bij savu sirdi pilnu krājis

(11095.) ar dusmām katrs lietuvietis,

(11096.) kas šādu pārdrošību cietis.

(11097.) Tie kopā pasēdēja

(11098.) un pulku sapulcēja

(11099.) it drīzi vien no žemaišiem,

(11100.) ko dēvē ar par lietuvjiem:

(11101.) uz Zemgali tiem nesās prāts,

(11102.) kur brangu laupījumu vāc.

(11103.) Zemgaļi it līksmi bija

(11104.) un ilgāk ar vairs negaidīja.

(11105.) Kad leiši bija atnākuši

(11106.) un zemgaļi tos apsveikuši,

(11107.) tad tie, kas gribēja iet karā,

(11108.) tie visi gāja leišu barā,

(11109.) lai tiktu viņiem piebiedroti,

(11110.) jo karot gribējās tiem ļoti.

(11111.) Nu leiši pulku kuplināja,

(11112.) un tad uz Līvzemi tas jāja.

(11113.) Daudz brašu varoņu šai barā

(11114.) pār Daugavu tie veda karā.

(11115.) Bij virsbīskapam šķērms prāts

(11116.) ka karaspēks tiem bija tāds,

(11117.) kad tie pa viņa zemi jāja

(11118.) un laupīja un dedzināja.

(11119.) Un mestram Rīgā sirds vai stājās,

(11120.) par ziņu šo viņš nepriecājās.

(11121.) Nu sūtīti tiek ziņneši

(11122.) uz Igauņzemi, Rēveli,

(11123.) uz Lēali, uz Tērbatu,

(11124.) lai tie šo vēsti nodotu.

(11125.) Mestrs Kūno ar turklāt

(11126.) uz Kuldīgu vēl lika jāt

(11127.) un žēlojās par zemes bēdām.

(11128.) Un komturu uz karstām pēdām

(11129.) pie sevis viņš uz Rīgu sauca,

(11131.) ar lepnu pulku paklausīgi.

(11132.) Tai pulkā brāļi varonīgi

(11133.) un tūkstoš divsimt kuršu bija,

(11134.) ko ierodamies ieraudzīja.

(11135.) No Kurzemes, kā jums nu paužu,

(11136.) šurp nāca sešsimt bīskapļaužu.

(11137.) Un tad vēl varoņi

(11138.) pavisam drosmīgi -

(11139.) tiem arī vēsts bij sūtīta;

(11140.) to pils ir bieži minēta:

(11142.) no kuras knašā pulkā trauc

(11143.) šurp varoņi, kā pieklājas.

(11144.) Vēl ieradies no Mītavas

(11145.) bij komturs: būdams varonis,

(11146.) viņš varoņus bij atvedis,

(11147.) kas, stiprām tēraudbruņām klāti,

(11148.) bij gana labi pasargāti.

(11149.) Tos bij viņš līdzi paņēmis,

(11150.) ar tiem uz Rīgu atnācis.

(11151.) Tas pulks bij tāds kā reti kāds,

(11152.) par to bij mestram priecīgs prāts.

(11153.) Tur nākuši bij tuvu, tāļu

(11154.) daudz varoņu, daudz brašu brāļu.

(11155.) Tiem padomu lūgt mestrs steidz,

(11157.) vai iet un cīnīties

(11158.) vai labāk atteikties.

(11159.) Un visu padoms skanēja,

(11160.) ka naidniekam bez cīniņa

(11161.) nekādu vaļu nedrīkst ļaut,

(11163.) Kad lēmums šāds nu pieņemts tika,

(11164.) to zemes ļaudīm ziņot lika.

(11165.) Pilsoņiem un krustnešiem -

(11166.) karotājiem nākamiem -

(11167.) kopā jāsajāj nu bija

(11168.) tur, kur mestrs norādīja.

(11169.) Tie mestra gribu izpildīja.

(11170.) Tad karaspēku apskatīja,

(11171.) ko cīņā vest pret pagāniem.

(11172.) Pustreša tūkstoša bij tiem.

(11173.) No igauņiem tur nebija

(11174.) neviena paša cilvēka.

(11176.) tad jāja tie uz māju pusi.

(11177.) Te ziņneši šurp atjoņoja,

(11178.) un tie nu mestram paziņoja,

(11179.) cik pagānu tur esot.

(11180.) Tie vēsti šādu nesot:

(11181.) septiņtūkstoš vīru skaitā

(11182.) esot šajā karagaitā.

(11183.) Vēl esot viņi dzirdējuši,

(11184.) ka zemgaļi te atnākuši

(11186.) un maz vairs sargu mājās tiem.

(11187.) Tad mestrs brāļiem padomu

(11188.) nu lūdza: ko tie ieteiktu,

(11189.) lai glābiņš būtu nelaimē

(11190.) un kristietībai Līvzemē

(11191.) kāds nenodarītu tik ļaunu.

(11192.) Tie teica: “Nenāks mums par kaunu,

(11193.) ka mēs tiem gribam ļaut

(11194.) bez cīņas sirot, graut.”[348]

(11195.) Tā atbildēja brāļi tam.

(11196.) “Mēs padomu dot nevaram,

(11197.) kā pretī stāt tiem tūkstošiem

(11198.) ar mūsu spēkiem niecīgiem.

(11199.) Ja igauņi būt' atnākuši,

(11200.) tie būt' mums cīņā derējuši.”

(11201.) Lūk, šo te nu bez vārdiem skaļiem

(11202.) tur mestrs runāja ar brāļiem.

(11203.) Bet mestrs tomēr negribēja,

(11204.) ka sapulce tā izčibēja,

(11206.) ko allaž pienākas tam dot.

(11207.) Kā brāļi viņam ieteica,

(11208.) viņš divus pulkus kārtoja

(11209.) un ceļā doties steidzināja.

(11210.) Tas viens uz Sidabreni[349] jāja,

(11211.) bet otrā ierindoja tos

(11212.) no kuršu zemes nākušos,

(11213.) tie jāja nu ar brāļu baru

(11214.) uz Zemgali, kā galvot varu,

(11215.) uz Dobeli tur viņi jāja

(11216.) un pili izlūkot tad gāja.

(11217.) Un viņiem būtu laimējies,

(11218.) ja nebūtu tā gadījies,

(11219.) ka ļaudis viņus pamanīja

(11220.) un tūdaļ prom jau pilī bija.

(11221.) Tie četrus tomēr nokāva

(11222.) un laupījumu pievāca.

(11223.) Tie nodedzināj' pilsētu[350]

(11224.) un atstāj' pliku laukumu.

(11225.) No darba viņi nebijās,

(11226.) tie dieva vārdā rosījās.

(11227.) Tā, lūk, šis gājiens nobeidzās.

(11228.) Nu Kurzemē tie atgriezās,

(11229.) un brāļi visā drīzumā

(11230.) jau sveiki bija Kuldīgā,

(11231.) tur viņus mīļi sagaidīja,

(11232.) un karagājiens galā bija.

(11233.) Nu kārta otram karpulkam,

(11234.) es teikšu jums, kā gāja tam.

(11235.) Tā Sidabrene minētā

(11236.) ir zemgaliešu novadā.[351]

(11237.) Prāts nesās tiem uz šo te pili.

(11239.) un slīkšņas, brikšņi daždažādi,

(11240.) jo ceļi turp nu bija tādi.

(11241.) Starp brāļiem bij dažs varonis.

(11242.) Viens bij tai godā nonācis,

(11243.) ka karogu tam uzticēja.

(11244.) Viņš to ar godam aizstāvēja

(11245.) un braši kāvās cīniņā,

(11246.) un godam aizjāja no tā,

(11247.) kad Villekīns tur tika kauts,

(11248.) kā man jums lasīt bija ļauts.

(11249.) Tiklīdz viņš pili ieraudzīja,

(11250.) ar savu pulku klāt viņš bija.

(11251.) Pie vārtiem piedrāzās tie braši,

(11252.) no zirgiem zemē lēca aši

(11253.) un visi pilī ielauzās,

(11254.) un prieks tiem krūtīs viļņojās.

(11255.) Tur ļaudis bij bez ieročiem,

(11256.) ko sist un durt nu tikās tiem.

(11257.) Pārdesmit sievu, vīriešu

(11258.) vēl pilī rada glābiņu.

(11259.) Tos, kas pie vārtiem palika

(11260.) un brāļus tālāk nelaida,

(11261.) tos tagad nomušīt nu nācās:

(11262.) tie brāļiem pārāk virsū mācās.

(11263.) Tas brālis, karogu kas nesa,

(11265.) it visus, kas tam ceļā bija:

(11266.) tiem brūces vairs ar nesadzija.

(11267.) Ar otru roku turēja

(11269.) nevienam darba aptrūcis,

(11270.) līdz ļaužu bars bij apkauts viss.

(11272.) kas rīkojās tur varen knaši

(11273.) ar dūrieniem un cirtieniem.

(11274.) Nu ņēmās viņi draudēt tiem,

(11275.) kas pilī bija sabēguši,

(11276.) un kājām skrēja iekarsuši

(11277.) ar karogu tad tuvcīņā,

(11278.) lai ielauztos pa vārtiem tā.

(11279.) Tur viņiem tika pretī dots

(11281.) pats karodznieks. No vārtiem brāļus

(11282.) ar stipriem sviedieniem kā cāļus

(11283.) drīz zemgalieši atsist spēja

(11284.) un vārtus cieši aizbultēja.

(11285.) Bij brāļi spiesti atkāpties.

(11286.) Pie viņu kājām it paties

(11287.) bij kaudzēm ļaužu, kaujā kautu,

(11288.) pat vezumā tos nesakrautu.

(11289.) Tad pulku steidza kopā vākt

(11290.) un lika uzbrukumu sākt.

(11291.) Un tad nu pēkšņi notika,

(11292.) ka dega visa pilsēta;

(11293.) par to sirds brāļiem skumjās mācās,

(11294.) ka projām jāt tik drīz tiem nācās.

(11295.) Kas pilsētā vien atradās,

(11296.) no karaspēka neglābās:

(11297.) ne lopi, nedz ar ļaudis.

(11298.) Dievs laupījumu skaudis

(11299.) tur brāļiem tiešām nebija:

(11300.) ja patiesība jāsaka,

(11301.) nekas tur pilī nenonāca,

(11302.) it visu brāļi līdzi vāca.

(11303.) Tai cīniņā bij nokautu

(11304.) pustreša simta cilvēku

(11305.) un sešdesmit bij gūstā ņemts.

(11306.) Tāds iznākums tiem bija lemts.

(11307.) No pils nu viņi projām jāja

(11308.) un līksmi dievu slavināja:

(11309.) ko saviem draugiem dot viņš prata,

(11310.) tas viss par labu jāuzskata,

(11311.) par to būs viņam godu dot -

(11312.) tik bezprātis to nesaprot.

(11313.) Pulks sveiks nu Rīgā pārnāca.

(11314.) Kurš kristīgais to redzēja,

(11315.) tas Jēzu Kristu slavināja,

(11316.) kā nākas, viņu daudzināja.

(11317.) Bij trešais rīts jau pienācis

(11318.) pēc tā, kas tur bij noticis,

(11319.) kad lepnais leišu pulks nu jāja,

(11320.) kur ceļš uz mājām vedināja, -

(11321.) tie savā zemē atgriezās.

(11322.) Bet zemgaļi nu bēdājās,

(11323.) kad savā zemē pārnāca

(11324.) un lielo postu redzēja,

(11325.) ka savas saimes zaudējuši.

(11326.) Tie vēlējās, kaut nebijuši

(11327.) nekad no mājām aizgājuši.

(11328.) Daudz mantu tie bij zaudējuši,

(11329.) ko neatgūt tiem vairs nudien.

(11330.) Nu sliktāk klājās tiem arvien.

(11331.) Uz mājām lietuvieši jāja,

(11332.) un sāpīgi pie sirds tiem gāja

(11333.) tās nedienas un ciešanas,

(11334.) kas zemgaļiem bij uzkrautas.

(11335.) Tie bēdu dziesmas dziedāja.

(11336.) Bet neilgs laiks vien pagāja,

(11337.) līdz atkal bija uzcelta

(11338.) no jauna viņu pilsēta.

(11339.) Tak drīz vien brāļi atnāca,

(11340.) to atkal nodedzināja.

(11341.) Tas zemgaļiem nu nepatika,

(11342.) un citur uzcelta tā tika.

(11343.) Bij Heiligenberga tuvumā,

(11344.) par postu zemgaļiem bij tā.

(11345.) Kad art tie vēlējās

(11346.) vai sējai taisījās,

(11347.) kaimiņi tad atnāca,

(11348.) vīrus, zirgus pievāca.

(11349.) Kad brāļiem bailes mitējās,

(11350.) tie atkal kopā pulcējās

(11351.) un atkal viņu zemē jāja

(11352.) un laupīja un dedzināja.

(11354.) ka divus pulkus redzēja,

(11355.) kā tie šīs abas pilsētas,

(11356.) kas bij ap pilīm uzceltas,

(11357.) pa reizei nodedzināja.

(11358.) Tur varoņdarbus darīja

(11359.) gan Raktē, gan ar Dobelē:

(11360.) neviens tos veikt tur nekavē.

(11361.) Kad brāļi tiem tur uzbruka,

(11362.) tad pilsētu tie atstāja.

(11363.) Bet tie, kas pilī nepamuka,

(11364.) kad brāļi viņiem virsū bruka,

(11365.) tie dzīvību nu pazaudēja,

(11366.) ja gūstā doties negribēja.

(11367.) Tiem lopus, mantu atņēma,

(11368.) par ko tie ļoti noskuma.

(11369.) Kad nāca laiks uz rudens pusi

(11370.) un labība bij nobriedusi,

(11371.) kā zāli to tad nokapāja:

(11372.) tā nu tiem zemgaļiem tur gāja.

(11373.) Bads visā zemē izcēlās.

(11374.) Lai kā tie arī pūlējās,

(11375.) tos brāļi mierā neatstāja

(11376.) un šurp no jauna pulkā jāja.

(11377.) Lai zemgaļi tos nemanītu,

(11378.) pirms laika projām neaizdzītu,

(11379.) tie citus ceļus meklēja,

(11380.) līdz beidzot ceļu atrada

(11381.) pa jūrmalu uz Dobeli.

(11382.) Bij nelaimīgi zemgaļi,

(11383.) tiem lielu postu nodarīja,

(11384.) kas viņus gauži nomocīja:

(11385.) tik daudz tur viņus šāva, sita.

(11386.) Tad uzmācās vēl bēda cita:

(11387.) no Heiligenbergas vīri nāca

(11388.) un bieži laupījumu vāca.

(11389.) Ko vārtu priekšā notvēra,

(11390.) tos gūstīja vai apsita.

(11391.) Tad bēdājās nu zemgaļi:

(11392.) tie kļuva pliki, nabagi.

(11393.) Un, kad nu bēdas tā tos māca,

(11394.) tad pēkšņi arī padoms nāca:

(11395.) Dobeli tie atstāja

(11396.) un projām no tās aizgāja,

(11397.) gan dikti nelaimīgi,

(11398.) bet tomēr apņēmīgi.

(11399.) Bij ļoti jāgaužas nu tiem,

(11401.) tāds ļaunums viņiem noticis,

(11402.) kāds tagad bija uzkritis.[352]

(11403.) Uz Rakti daļa no tiem gāja,

(11404.) uz Lietuvu tie citi jāja,

(11405.) tur glābiņu tie meklēja.

(11406.) Pēc tam, pēc laika neilga,

(11407.) Dobeli tad pelnos vērta.

(11408.) Simts mārciņu[353] tā bija vērta.

(11409.) Kad Dobele bij ieņemta,

(11411.) Tā kādu laiku pretojās.

(11412.) Bet tiem tik bieži uzmācās,

(11413.) ap pili dedzināts tā tika,

(11414.) ka tur vairs dzīvot nepatika.

(11415.) Turklāt vēl bads tos mocīja,

(11416.) tur daudzus arī apkāva.

(11417.) It drīz tie pili pameta

(11418.) un ordenim ar atstāja

(11419.) par ķīlu mantojumu savu,

(11420.) un devās citur meklēt slavu.

(11421.) Es neesmu to taujājis,

(11422.) kāds posts viss tiem tur noticis.

(11423.) Bij Heiligenbergā iecelts ticis

(11424.) kāds komturs, kā to mestrs licis.

(11425.) Tas viņu iepriecināja.

(11426.) Viņš ķīlu sadedzināja.

(11429.) tā vārdā sauca kādu pili

(11430.) tur Zemgalē, kur biezi sili.

(11431.) Daudz varoņu tur bija brašu -

(11432.) turp jājāj bij caur mežu plašu.

(11433.) Daudz ļauna tie bij darījuši:

(11434.) bij kristietību postījuši.

(11435.) Tas kremta dieva bruņiniekiem,

(11436.) tie sadusmojās ne par niekiem

(11437.) un pili lenca niknumā

(11438.) gan rītā, gan ar vakarā.

(11439.) Bez mitas brāļi pūlējās,

(11440.) no ūdens viņi nebijās,

(11441.) lai kāds ar iegadījās laiks,

(11443.) ja karā jāt tiem nolemts bija,

(11444.) tad tie nevienu netaupīja -

(11445.) ko vien tie prasīja,

(11446.) to ļaudis pildīja,

(11447.) vai karakalps, vai lēņa vīrs[354],

(11448.) vai netīrs bija darbs vai tīrs.

(11449.) Ar Rīgas bīskaps[355] līdzēja

(11450.) un savus ļaudis sūtīja,

(11451.) un kurši arī turpu trauca

(11452.) ar karaspēku, kad tos sauca:

(11453.) kā brāļi gribēja,

(11454.) tā kurši darīja.

(11455.) Tas pulks bij prāvs, kas karā gāja;

(11456.) uz Sidabreni tas nu jāja

(11457.) un turieniešus dzina briesmās.

(11458.) Tiem pilsēta tur dega liesmās

(11459.) daudz biežāk, nekā patikās.

(11460.) Kas laikus pilī neglābās,

(11461.) tos gūstā saņēma vai kāva.

(11462.) Posts zemei atspirgt neatļāva,

(11463.) un bēdu dziesmas skanēja,

(11464.) ko gauzdamies nu dziedāja

(11465.) tie nelaimīgie Zemgalē -

(11466.) gan Raktē, gan ar Dobelē.

(11467.) Tik bieži viņus aplaupīja,

(11468.) ka daži pat jau badā bija.

(11469.) Jau šaubas viņu prātus māca,

(11470.) kad pēkšņi dažiem padoms nāca,

(11471.) ko viņi darbos piepildīja

(11472.) un pareizi ar izdarīja:

(11473.) tie savām saimēm lika iet

(11474.) uz pili kopā vienuviet.

(11475.) Ar visām mantām drošībā

(11476.) tās gudri nonāca nu tā:

(11477.) nu saimes visas pilī bija,

(11478.) un it neviens to nemanīja;

(11479.) tad paši līdz tie iegāja.

(11480.) Un, kad nu tas tā notika,

(11481.) tie sauca vienā saukšanā

(11482.) un sacīja tiem citiem tā:

(11483.) “Kas sadzīvot ar brāļiem māk,

(11484.) tas lai ar mieru iekšā nāk!”

(11485.) Tā viņi ātri izpētīja,

(11486.) kurš no tiem viņu pusē bija.

(11487.) Kas pilsētā tur palika,

(11488.) tie bēdās dienas vadīja.

(11490.) tiem jābēg bija citur kur,

(11491.) jo bads tos nežēlīgi spieda.

(11492.) Un citi bijās nāves bieda:

(11493.) ka brāļi viņiem neuzkristu

(11494.) un viņus visus neapsistu.

(11495.) No Sidabrenes viņi muka,

(11496.) un nelaimes tiem virsū bruka

(11497.) par to, ka viņi aizgāja

(11498.) un Sidabreni atstāja.

(11499.) Tie apmetušies Lietuvā.

(11500.) Tur klīst tie tagad svešumā,

(11501.) un liels ir viņu zaudējums:

(11502.) tiem zudis tēvu mantojums.

(11504.) un pilī bija palikušies,

(11505.) tie varoņi bij braši.

(11506.) Tie lika sūtņiem aši

(11507.) nu skriet ar vēstīm savām

(11508.) caur mežiem un pār pļavām

(11509.) pie komtura uz Mītavu

(11510.) un darīt to tam zināmu,

(11511.) kas Sidabrenē noticis

(11512.) un ko to kopums nolēmis.

(11513.) Kad tam tas viss bij pasacīts

(11514.) un tā, kā nākas, izklāstīts,

(11515.) tie lūdza palīgus tiem dot

(11516.) un lai pats komturs atnākot

(11517.) un, kā tam patiktu,

(11518.) lai tā ar darītu.

(11519.) Par to nu komturs priecīgs bija

(11520.) un tā, kā lūgts, ar izdarīja,

(11521.) tai pašā mirklī apņēmies,

(11522.) ka daži brāļi līdzi ies.

(11523.) Bet daļai no šiem zemgaļiem

(11524.) bij jāpaliek par ķīlniekiem.

(11525.) Tad brāļus turp viņš sūtīja,

(11526.) to paražas kas zināja,

(11527.) tie arī stopus ņēma līdz.

(11528.) Un, kad nu tas bij padarīts,

(11529.) tad komturs ilgi nekavējās,

(11530.) vairs ilgāk gaidīt nevēlējās,

(11531.) viņš paziņot to lika,

(11532.) kā viņam ieteikts tika.

(11533.) Mestrs Kūno, brālis šis,

(11534.) kas drosmīgs bija varonis

(11535.) un Līvzemē bij mestra vietā,

(11536.) bij aizjājis kaut kādā lietā.

(11537.) Un, kamēr viņš bij izjājis,

(11538.) viņš savā vietā atstājis

(11539.) gudru vīru bija.

(11540.) Tam nu pavēstīja,

(11541.) kas Sidabrenē noticis.

(11542.) Un, kad tas bija dzirdējis,

(11543.) ka ķīlniekus tie gribot dot

(11544.) un kristīgi ar dzīvošot,

(11545.) tad viņš, kas mestra vietnieks bija,

(11546.) ar gudru prātu pavēstīja,

(11547.) ka ziņa viņu priecina.

(11548.) Viņš gudros brāļus sasauca,

(11550.) un tiem šo lietu priekšā lika.

(11551.) Viņš lūdza tiem nu padomu,

(11552.) kā lai šo lietu kārtotu,

(11553.) ka ordenim tas izdevīgi.

(11554.) Tie visi bija vienprātīgi,

(11555.) ka jāpieņem ir zemgaļi

(11556.) un jādodas tad steidzīgi

(11557.) ir Sidabreni nodedzināt:

(11558.) to vajagot nu pasteidzināt.

(11560.) tad brāļus aizsūtīja

(11561.) uz Mītavu jo aši.

(11562.) Turp jāja viņi knaši,

(11563.) ne mirkli neatpūtās

(11564.) šais ceļa gaitās grūtās,

(11565.) līdz beidzot galā nonāca.

(11566.) Tur komturam tie ziņoja,

(11567.) ka viņam līdzi jādodoties.

(11568.) Tik lai viņš labi uzmanoties.

(11569.) Kad komturam tas zināms tika,

(11570.) viņš saviem brāļiem posties lika,

(11571.) lai būtu tie it mudīgi,

(11572.) kā pieklājas, ar gatavi,

(11573.) un jāja nu uz zemgaļiem

(11574.) ar daudziem brašiem varoņiem.

(11575.) Pie Sidabrenes mežmalā

(11576.) pulks apmetās tad atpūtā.

(11577.) Viņš brāļus lūdza uzgaidīt

(11578.) un devās pili izpētīt,

(11579.) lai tur nu tad ar gudru prātu

(11580.) to patiesību izzinātu.

(11581.) Ar kādu brāli viņš nu jāja

(11582.) un visu smalki izzināja.

(11583.) Ar viņu daži kalpi bija.

(11584.) Neviens tur viņu nemanīja,

(11585.) līdz viņš pie vārtiem pienāca.

(11586.) Tad viņu mīļi apsveica,

(11587.) pils ļaudīm prieks bij it paties,

(11588.) ka viņš pie tiem bij ieradies.

(11589.) Par mieru viņi norunāja,

(11590.) un viss pēc viņa prāta gāja.

(11591.) Tie savā starpā izlīga,

(11592.) un zemgaļus tas priecēja.

(11593.) Tad lika brāļus aicināt,

(11594.) un pulks ar prieku drīz bij klāt.

(11595.) Bet pili tagad atstāt nācās,

(11596.) un visi no tās ārā vācās,

(11597.) it visus lopus izdzīt lika,

(11598.) nekas tur iekšā nepalika.

(11599.) Tā brāļi tur nu strādāja,

(11600.) līdz pili nodedzināja.

(11601.) Tad tie no vaļņa aizgāja

(11602.) un priekā dievu slavēja,

(11603.) un tad ar ļaudīm, mantām jāja,

(11604.) ko ceļā labi apsargāja,

(11605.) un aizveda tos drīzumā

(11606.) it visus sveikus Mītavā.

(11607.) Kad Sidabrene liesmās gruva,

(11608.) tad zeme apkārt tukša kļuva.

(11610.) neviens pēc tam nav runājis.

(11612.) tad stāstīšu jums patiesību,

(11613.) kopš kuras dienas, kura rīta

(11614.) tā zeme tika nopostīta.

(11616.) kam apkārt lieli sili,

(11617.) Zemgaļzemē uzbūvēja

(11618.) un debestēvam uzticēja,

(11619.) tad dienā divpadsmitā,

(11620.) kopš uzcelta pils šitā,

(11621.) nāca tērvetieši

(11622.) un apņēmās nu cieši,

(11623.) ka savu pili nodedzinās.

(11624.) Pēc tam to nožēlot tie zinās.

(11625.) Pēc pirmā šāda gadījuma,

(11626.) par kuru pēcāk viņi skuma,

(11627.) gads ceturtais kad pienāca,

(11628.) tad vēl trīs pilis nodega,

(11629.) ko es jau kādreiz nosaucu

(11630.) un tagad vēlreiz nosaukšu,

(11631.) lai zin tās visa pasaule:

(11632.) tās Rakte bij un Dobele,

(11633.) un Sidabrene trešā bija.

(11634.) Tās visas uguns nopostīja,

(11635.) kad tūkstoš gadu un divsimt

(11636.) pēc tam, kad dievam nācās dzimt,

(11637.) un deviņi vēl desmiti

(11638.) jau projām bija aizlaisti;[356]

(11639.) tad valdīja ar gudru ziņu

(11640.) kāds slavens mestrs, sauca viņu

(11641.) par brāli Kūno. Brālis šis

(11642.) bij neaprakstāms skaistulis.

(11643.) Viņš Hacigenšteinā dzimis bija.

(11644.) Kā Zemgaļzemi nopostīja

(11647.) Tas, kas reiz manā vietā nāks,

(11648.) tas tad ar tālāk rakstīt sāks.

(11649.) Brālis Kūno minētais,

(11651.) Līvzemē bij darbojies

(11653.) Pēc tam tad viņu atcēla

(11654.) no minētā šī amata

(11655.) un citu brāli izraudzīja,

(11656.) kas Līvzemē nu mestrs bija, -

(11657.) par brāli Haltu[357] viņu sauca.

(11658.) No Mergentheimas[358] šurp viņš brauca,

(11659.) jo tur viņš tika ievēlēts.

(11660.) Viņš varonis bij neredzēts,

(11661.) un braša bija viņa stāja.

(11662.) Kad Līvzemē to uzzināja

(11663.) un vēstules bij lasītas,

(11665.) bij daudzas sirdis priecīgas.

(11666.) To mīlēja gan liels, gan mazs.

(11667.) Ne brāļi, nedz ar zemes ļaudis,

(11668.) neviens nav viņa laimi skaudis:

(11669.) tie laipni bij un padevīgi,

(11670.) to ticēt varat nešaubīgi.

(11671.) Viņš bija gudrs, iznesīgs

(11672.) un arī ļoti tikumīgs.

(11673.) Lai paklusēt nu man ir ļauts:

(11674.) jau garu runu pārāk daudz.

(11675.) Bij viņa laikā varonis,

(11676.) pēc izskata īsts brašulis,

(11677.) tas Kuldīgā bij izvēlēts,

(11678.) tam brāļus kopt bij uzticēts.[359]

(11679.) Un tad nu viņš reiz vienojās

(11680.) ar saviem brāļiem, ka tie jās

(11681.) pret leišiem karagājienā.

(11682.) Tā nosprieda tie klusībā.

(11683.) Kad viss pēc viņa prāta gāja,

(11684.) vairs kavēties viņš nedomāja.

(11685.) Viņš sūtņus kuršiem sūtīja,

(11686.) kas Kuldīgā tad sanāca

(11687.) ar prieku nu, kā nolikts bija,

(11688.) un it nekas tos nebaidīja,

(11689.) tie labprāt devās līdz šai gaitā.

(11690.) Bij trīsarpussimt vīru skaitā,

(11691.) kas bija karot sanākuši.

(11692.) Tie bija līdzi paņēmuši

(11693.) ar kalpiem divpadsmit vēl brāļu.

(11694.) Tad gāja tie nu ceļu tāļu,

(11695.) kurp brāļiem bija nodomāts:

(11696.) uz Lietuvu tiem nesās prāts.

(11697.) Pulks bija labi sakārtots,

(11698.) pēc karogiem viss sakopots.

(11699.) Pa priekšu gāja ceļveži,

(11700.) tiem pakaļ nāca kareivji,

(11701.) tie purvus, mežus izbradāja,

(11702.) pa sliktiem ceļiem izstaigāja,

(11704.) un likās, kāds tos dūkstīs viltu.

(11705.) Bet priecīgi tie staigāja,

(11706.) līdz Lietuvā tie nonāca.

(11707.) Uz naktsguļu pulks apmetās.

(11708.) Nu teikšu jums, kā gadījās.

(11709.) No kalpiem ņēmis knašākos,

(11710.) bij komturs izsūtījis tos,

(11711.) lai ceļus viņi novērotu

(11712.) un zemi labi izlūkotu,

(11713.) kur brāļiem sirot nesās prāts,

(11714.) vai pretinieks tur būs tiem kāds.

(11715.) Nu leišu pulks bij sanācis,

(11716.) kā esmu to es dzirdējis,

(11717.) tie gribēj' zemi aizsargāt:

(11718.) bij izdevies tiem uzzināt,

(11719.) ka brāļi bija nākuši,

(11721.) Tie nu vairs ilgāk negaidīja,

(11722.) un labākie, kas zirgos bija,

(11723.) it prāvā pulkā kopā stāja

(11724.) un itin nikni tālāk jāja,

(11725.) līdz beidzot pēdas ieraudzīja,

(11726.) kur brāļu pulks vēl nesen bija.

(11727.) Par to no sirds tie priecājās

(11728.) un vēl jo ātrāk pasteidzās,

(11729.) līdz tur tie nonāca,

(11730.) kur pulku redzēja.

(11731.) Kurš jāšus nācis bija, tas,

(11732.) pēc tēvutēvu paražas,

(11733.) no zirga zemē lēca aši.

(11734.) Tie nekavējās vairs, bet knaši

(11735.) nu brāļu pulkam virsū skrēja.

(11736.) Tak brāļi atvairīties spēja

(11737.) un dūšīgi tiem pretī nesās.

(11738.) Tā, kājās stāvot, viņi tesās.

(11739.) Brāļi, tāpat kalpi ar,

(11741.) nu virsū metās pagānbaram

(11742.) ar karogu - to sacīt varam,

(11743.) līdz mežam tie tam pretī skrēja.

(11744.) Bet pagāni ar negulēja.

(11745.) Ar šķēpiem sviedās varoņi,

(11746.) gan kristīgie, gan pagāni.

(11747.) Vai kādu vēl lai mudina?

(11749.) un augstu turēj' varoņgaru,

(11750.) un brāļi nu ar savu baru

(11751.) virsū bruka pagāniem.

(11752.) Dievs žēlīgs palīdzēja tiem,

(11753.) tie cirtās, dūrās, cīkstējās,

(11754.) līdz pagāni tad atkāpās.

(11755.) Nu abām pusēm varoņi

(11756.) gulēja tur nokauti.

(11757.) Tad bēgt nu nācās pagāniem.

(11759.) ka tie nu bēga cits aiz cita,

(11760.) un dažam tīrā laime šķita,

(11761.) ka tas vēl kājām aizlasījās.

(11762.) Nakts tumsā projām aizlavījās

(11763.) no brāļiem tik daudz ienaidnieku.

(11764.) Bet brāļi atrada par prieku

(11765.) tai mežā drēbes, vairogus,

(11766.) kā arī šķēpus, zobenus.

(11768.) ko brāļi ar vēl sagūstīja.

(11769.) Tad viņi dievu slavēja,

(11771.) Un tad uz mājām viņi jāja.

(11772.) Tik reti atpūsties tie stāja,

(11773.) līdz tur tie nonāca,

(11774.) kur pili redzēja;

(11775.) tā pils bij Embūte[360],

(11776.) tā zeme - Kurzeme.

(11777.) Tie laupījumu paņēma -

(11778.) tā lieta man ir zināma -

(11779.) un brālīgi to sadalīja.

(11780.) No tā tad sava daļa bija

(11781.) ar debestēvam jāpiešķir,

(11782.) kas gādājis par viņiem ir.

(11783.) Tad tie vairs ilgi nedomāja,

(11784.) uz mājām Kurzemē tie jāja.

(11785.) Kad zināms tika Kuldīgā,

(11786.) ka pulks ir visā pilnībā

(11787.) sveiks, vesels mājās pārradies,

(11788.) bij pamats visiem priecāties.

(11789.) Tie Jēzu Kristu slavēja,

(11790.) kam pienākas tā godība,

(11791.) un arī viņa mīļo māti -

(11792.) tie abi tika cildināti;

(11793.) ir jārāda tiem godbijība,

(11794.) jo liela viņu labestība.

(11795.) Kad žēlastības dienās viņās,

(11796.) par ko jums stāstīju šais ziņās,

(11801.) bij iznīcinātas

(11802.) un nodedzinātas,

(11803.) pēc brāļu padoma tad vieda

(11804.) nu mestrs līdz ar viņiem sprieda,

(11806.) Tā lieta būtu apsveicama:

(11807.) tad varētu tie tālāk jāt

(11808.) un kristietību aizsargāt

(11809.) pret negantajiem pagāniem.

(11810.) Jo dieva spēks bij kristīgiem

(11811.) jau palīdzējis dažubrīd.

(11812.) Nu gribu es jums pastāstīt,

(11813.) kā leiši bij uz Kurzemi

(11814.) ar karaspēku nākuši.

(11815.) Par Talsiem[361] kādu pili sauca,

(11816.) turp tie nu kādu rītu trauca,

(11818.) Ar lielām mokām pilsētu

(11819.) kaut kādīgi vēl noturēja

(11820.) un arī pili paglābt spēja.

(11821.) Kas ārpusē tai atradās,

(11822.) no tiem tik retais izglābās:

(11823.) tie tika gūstīti vai kauti.

(11824.) Ar laupījumu pilni krauti

(11826.) Bet pils vēl stāvam palika.

(11827.) Kad pulkiem mājup griezties lika,

(11828.) tas pēkšņi viņiem aizliegts tika

(11829.) ar paša dieva palīdzību,

(11830.) kā jums to tūdaļ stāstīt gribu.

(11831.) Bij zināms kļuvis Mītavā,

(11832.) ka leiši karagājienā

(11833.) uz Kurzemi nu šurpu jāja.

(11834.) Kad Mītavā to uzzināja,

(11835.) tad komturs steidzīgi,

(11836.) kā brāļi lēmuši,

(11837.) vēstuli nu rakstīt lika,

(11838.) caur ko tas mestram zināms tika,

(11839.) kurš tanī laikā Rīgā bija.

(11840.) Kad vēstuli tam nolasīja,

(11841.) viņš vairs to lietu neatlika

(11842.) un brāļiem to nu izlemt lika,

(11843.) viņš lūdza vecu, lūdza jaunu,

(11844.) jo padoms nav nekad par ļaunu:

(11845.) lai teic, vai cīnīties

(11846.) vai labāk atteikties.

(11847.) Tāds prāts bij visiem bruņiniekiem

(11848.) ka nedrīkst atļaut ienaidniekiem

(11849.) no zemes projām jāt:

(11850.) pret tiem būs cīņā stāt,

(11851.) tie jāapkauj ir tā kā cāļi.

(11852.) Tur bija arī sveši brāļi:

(11853.) no Vilandes, kā zināms man,

(11854.) no Veisenšteinas arīdzan.

(11855.) Kad visi tā nu izlēma,

(11856.) tad mestrs sūtņus sūtīja,

(11857.) uz Siguldu kas steigšus jāja.

(11858.) Kad tur šo vēsti uzzināja,

(11859.) tad Rīgā ieradās tie aši.

(11860.) Tur nāca varoņi it braši,

(11861.) ko sūtīja šurp pilsoņi,

(11862.) un līdzi devās krustneši,

(11863.) jo svēts ir paradums tiem šis.

(11864.) Kad karaspēks bij sanācis,

(11865.) daudz atpūsties tas neatļāvās,

(11866.) bet ātrāk tik uz priekšu rāvās,

(11867.) līdz kamēr turpu nonāca,

(11868.) kur kādu pili redzēja,

(11870.) un Mītava bij nosaukta.

(11871.) Par to tiem tur bij priecīgs prāts,

(11872.) jo nodoms tiem nu bija tāds:

(11873.) ja nebūtu šie atnākuši,

(11874.) tad palīgā būt' pasaukuši

(11875.) tie dievu, cerot paši spēt

(11876.) ienaidnieku uzvarēt.

(11877.) Nu atnācējus sveicināja

(11878.) un cīņā līdzi aicināja.

(11879.) Tad karaspēku sakārtoja,

(11880.) pēc karogiem to sakopoja,

(11881.) un devās tas uz Zemgali.

(11883.) kurp karaspēku aizvadīja, -

(11884.) tā tolaik itin plata bija -

(11885.) un tur tad mežā tuvējā

(11886.) pulks apmetās nu atpūtā.

(11887.) Tad izlūkos uz Kurzemi

(11888.) nu sūtņi tika sūtīti,

(11889.) kam ceļi bija zināmi,

(11890.) un nonāca tie mudīgi

(11891.) drīz vien tik tuvu lietuvjiem,

(11893.) Par to no sirds tie priecājās,

(11894.) bet neba ilgi kavējās:

(11895.) drīz vien jau atpakaļ tie bija

(11896.) un brāļiem par to pavēstīja;

(11897.) tie sacīja: “Nāk pagāni,

(11898.) tie laupījumu guvuši,

(11899.) tie redzami jau tuvumā.

(11900.) Es gribu pasacīt jums, kā

(11901.) tie viens ar otru runāja:

(11902.) “Pār upi tilts mums jātaisa.””

(11903.) Jau brāļi paši dzirdēja,

(11904.) kā leišu balsis skanēja.

(11905.) Tie visu nakti būvēja,

(11906.) līdz beidzot tiltu uzcēla.

(11907.) Otrā dienā rītausmā

(11908.) kristīgie nu darīj' tā:

(11909.) karaspēks viss kājām gāja,

(11910.) brāļi zirgus paglabāja,

(11911.) kas atstāti nu bija tiem.

(11912.) Vien jāšus dažiem varoņiem

(11913.) kā pirmiem uzbrukt leišiem lika,

(11914.) un arī vadons dots tiem tika:

(11915.) brālis Merkelīns[363] tas bija.

(11916.) To pagāni nu izbaudīja,

(11917.) kāds prieks bij tam un viņa baram,

(11918.) un arī mēs to sacīt varam.

(11919.) Uz upi leiši droši nāca,

(11920.) jo viņiem prātā neienāca,

(11921.) ka kāds ar viņiem cīnītos.

(11922.) Tur redzēj' ejam, jājam tos.

(11923.) Tad brālis Merkelīns

(11924.) nu uzklupa tiem grīns,

(11925.) un pagāni ar matīt sāca,

(11926.) ka kristīgo bars virsū nāca,

(11927.) tie atpakaļ tikt gribēja,

(11928.) bet pēkšņi tilts tiem sabruka.

(11929.) Tur nokauts tika valdniekdēls;

(11930.) bij tēvam izmisums nu žēls.

(11931.) Daudz pagānu tur galvas lika.

(11932.) Kāds pelēks mūks tā paglābts tika,

(11933.) ko Kurzemē bij lietuvji

(11934.) sev līdzi gūstā ņēmuši:

(11936.) Nu pagāniem tilts sabrucis.

(11937.) Pie upes brāļi pienāca,

(11938.) celt citu tiltu gribēja.

(11939.) Un tad tāds joks tur notikās,

(11940.) ka pagāni tur apsēdās,

(11941.) tie necentās ne kaut, ne zvelt,

(11942.) tie ļāva citu tiltu celt;

(11943.) nekā tie ļauna nedarīja,

(11944.) līdz jaunais tilts jau gatavs bija.

(11945.) Nu brāļi spēku guva dziesmās:

(11946.) “Glāb, svētā Marija, mūs briesmās!” -

(11947.) tā dieva dziesma atskanēja,

(11948.) un itin drīz jau viņi skrēja

(11950.) it naski virsū pagāniem.

(11951.) Vairs nebij pagāniem kur dēties,

(11952.) tie aši sāka aizstāvēties,

(11953.) tie varonīgi cīņā stāja

(11954.) un brāļu pulkam virsū gāja.

(11955.) Bet brāļi pretī nāca sprauni,

(11956.) tak dažam labam klājās ļauni:

(11957.) tur redzēja tos cērtamies,

(11958.) tie negribēja atkāpties,

(11959.) līdz beidzot bija krituši

(11960.) viens brālis un trīs vācieši.

(11961.) Daudz vairāk leišu nonāvēja.

(11962.) No kaujas bēgt tiem vajadzēja

(11963.) ar bailēm un ar mokām

(11964.) no kristīgajo rokām.

(11965.) To valdnieks saucās Mažeika[365],

(11967.) ko salaupījuši tie bija:

(11968.) tur brāļi daudz ko salasīja -

(11969.) gan bruņcepures, vairogus,

(11970.) gan šķēpus, gan ar zobenus,

(11971.) gan arī divarpussimt zirgu

(11972.) tie savāca pēc tam pa birgu.

(11973.) Kam kājām aizmukt laimējās,

(11974.) tas dzīvs no briesmām izglābās,

(11975.) un, kas vēl jāšus aizbēga,

(11976.) tam tiešām laime smaidīja.

(11978.) bet kristīgie tiem pakaļ trauca,

(11979.) un, ja tie kādu pamanīja,

(11980.) tam dzīvību tie nolaupīja.

(11981.) Uz mājām valdnieks bēdīgs jāja,

(11982.) no kaujas lauka projām gāja,

(11983.) kur dēls tam guļam palika,

(11984.) kad leišiem dūša sašļuka.

(11985.) Kad tas nu tā bij noticis,

(11986.) bij priecīgs katrs kristietis.

(11987.) Ko leiši, kuršos noķēruši,

(11988.) bij gūstā līdzi aizveduši,

(11989.) tie tika mierīgi un glīti

(11990.) no pagānrokām izpestīti.

(11991.) Kad zirgus, šķēpus, zobenus

(11992.) un bruņucepures, vairogus,

(11993.) ko pagāni bij pametuši,

(11994.) bij brāļi kopā savākuši,

(11995.) tie brālīgi tos sadalīja.

(11996.) No tā nu sava daļa bija

(11997.) ar debestēvam jāpiešķir,

(11998.) kas gādājis par viņiem ir.

(11999.) No Kurzemes kas nākuši

(12000.) un leišu gūstā bijuši,

(12001.) tie Kurzemē nu atgriezās.

(12002.) Par to nu radi priecājās.

(12003.) Tad kristīgo pulks saposās

(12004.) un Mītavā drīz ieradās.

(12005.) Tur sirsnīgi tos apsveica,

(12006.) kā mīļus draugus uzņēma.

(12007.) Kas bij no Rīgas nākuši

(12008.) un pulkam līdzi gājuši,

(12009.) tie Rīgā atkal atgriezās,

(12010.) par ko tie ļoti priecājās.

(12011.) Trīs beigti bija - lai tiem gods -,

(12013.) Kad tur to vēsti uzzināja,

(12014.) ka pulks nu priecīgs mājās jāja,

(12015.) tie Jēzu Kristu slavēja,

(12016.) kam pienākas tā godība,

(12017.) un Mariju, tā mīļo māti, -

(12018.) tie abi tika cildināti.

[348] Šajā 1289./1290.gada ziemā ordeņa mestra organizētajā akcijā sapulcinātais karaspēks pretēji pāvesta sludinātajiem principiem, ka jāaizsargā kristieši, pameta likteņa varā jau ticībai pievērstos arhibīskapa zemju iedzīvotājus un devās uz Zemgali, lai, izmantojot šīs zemes aizstāvju prombūtni, gūtu vieglu laupījumu.

[349] Sidrabrene, Sidrabre jeb Sidrabe (Sidobren, Sydobren, Sydober, Sydobre) pieder pie tām zemgaļu pilīm, kuras nav precīzi lokalizētas. Vispirms tā, balstoties uz dažiem vietvārdiem, tika meklēta Auces muižas vietā (Bielenstein 1869, 22), taču tur nav pilskalna. Ņemdams vērā toponīmus, kuri minēti 1426.gada robežlīgumā starp Livoniju un Lietuvas valsti (ein geberg Sydobber, Suddoberschen bergh; UB VII, Nr. 472, 473), J. Dērings (Sb. Kurl. 1882, 65-70, situācijas plāns pielikumā) izvirzīja hipotēzi, ka pils atradusies pie Jonišķiem, kur divu upju - Sidabres (Sidrabes) un Vilkaušes - satekā bijis sens nocietinājums. Tagad šis pilskalns, saukts Kalnelis (Lietuva, Jonišķu raj.), norakts grantī (Tautavičius 1975, 77). Ir izteikts arī apsvērums (Siliņš 1893, 174, 175), ka Sidrabes pils sākotnēji bijusi pie Platones Robežniekiem, tikai vēlāk pārcelta uz Jonišķu apkaimi. Ka Sidrabes pils atradusies pie Jonišķiem, tas pagaidām liekas visticamāk (Ozols 1971, 141). Vēl pastāv uzskats, ka tā atradusies pie Auces, kur ir pilskalns pie Incēniem un Mežakalns (Brastiņš 1926, 17-20). Te gan, jādomā, drīzāk bijusi Dobes pils (sk. 212. piez.). Ka Sidrabe būtu atradusies Silenes Augstajā kalnā (Skutāns 1991), arī nav pārliecinoši pierādāms, jo šai vietā droši vien bijis Silenes zemes centrs.

[350] Šī ir Hronikā minētā piektā reize, kad krustnešu karaspēks nodedzina Dobeles senpilsētu.

[351] Tā kā Sidrabe nav minēta 1254.gada Rietumzemgales sadalīšanas dokumentā, parasti pieņem, ka tā ietilpusi Upmales zemē (Bauer 1939, 322-326; Biļķins 1973, 209).

[352] Šāda ordeņbrāļu taktika un Zemgales pakāpeniska izpostīšana un okupācija vērtējama kā visīstākais genocīds pret zemgaļiem (Urban 1974, 29).

[353] Dobele - zemgaļu centrs - te novērtēta par 100 mārciņām, nav gan teikts, zemgaļu vai krustnešu izpratnē. Tā kā tolaik naudas apgrozībā noteicošā loma bija sudrabam, ticamāk, ka domāta sudraba, nevis zelta nauda – gold pounds -, kā tulkots angļu valodā (Smith, Urban 1977, 136); zelta valūtai 13.gs. Latvijā nebija nozīmes (Švābe 1940, 227). Lai gan neviens šo Hronikā minēto skaitli nav centies interpretēt, var domāt, ka Dobeles novērtējums hronista izpratnē bijis ap 40 kg sudraba.

[354] Lēņa vīrs - vasalis, kuram senjors (šajā gadījumā Rīgas arhibīskaps) nodevis valdījumā zemes īpašumu. Par to vasalim bija jāveic dažādi pienākumi senjora labā - 13.gs. tās bija galvenokārt karagaitas. Šo lēņa vīru vidū bija arī vietējas izcelsmes sīkie vasaļi, kurus viduslaikos sauca par leimaņiem (Šterns 1961, 47-92).

[355] Rīgas arhibīskaps šajā laikā (1286-1294) bija Johans II no Fehtas. Johana II izcelsme nav īsti skaidra, jo Ziemeļvācijā ir gan pilsēta, gan upe Fehta, taču tās atrodas dažādās vietās. Johans no Fehtas bijis Rīgas doma prāvests (1266-1278), Varmijas (Ermland) bīskaps (1278-1285), pēdējo dāvinājumu parakstījis 1294.gada februārī (Schonebohm 1907, 328, 329).

[356] Sidrabes pils nodedzināšana un zemgaļu masveida došanās uz Lietuvu attiecināma uz 1289.gada beigām vai 1290.gada sākumu, kad Livonijas mestrs bija Kūno (Konrāds no Hatšteinas; sk. 345. piez.). Hronikas autora ziņas papildina pāvesta Klementa V (1305-1314) rakstā minētie fakti, ka Livonijas ordeņa vardarbības rezultātā vairāk nekā 100 000 abu dzimumu zemgaļu aizbēguši pie pagāniem (UB II, Nr. 630). Par Zemgales izpostīšanu raksta arī Vartbergs Hermanis (Wartberge 1863, 51). Ar šiem pāvesta un hronistu vēstījumiem par nežēlīgo vardarbību pret zemgaļiem saskan garīgo ordeņu locekļu liecības, kad viņus pratināja pāvesta kapelāns Francisks no Moljāno 1312.gadā (Seraphim 1912, XII 32, XVII 17). Atbildot uz šīm apsūdzībām, Vācu ordeņa prokurators principā tās nenoliedza, turklāt vēl papildināja, ka šajās akcijās piedalījušies arī Rīgas arhibīskapa vasaļi un Rīgas pilsoņi. Uz Lietuvu aizgājušo zemgaļu skaits gan ir pārspīlēts, jo liecinieki to neapstiprina (Biļķins 1973, 219).

[357] Halts (Holte; Haold, Halt) - Livonijas mestrs (1290-1293), Vācu ordeņa brālis (1282), Jervas fogts (1282-1287). Personvārda Halts izcelsme meklējama Austrumsaksijā, uz ziemeļiem no Harca kalniem, kur 13.gs. dižciltīgās dzimtās sastopams vārds Haolds (Fenske, Militzer 1993, 289, 290).

[358] Mergentheima (Mergentheim; Vācijas dienviddaļā, 45 km uz dienvidrietumiem no Vircburgas) 13.gs. ir pilsēta, kurā atrodas viena no ievērojamākajām Vācu ordeņa pilīm Eiropā. Mergentheima sākotnēji veidojusies no triju ietekmīgu feodāļu 1219.gada dāvinājuma Vācu ordenim, kas to pārvērta par komturijas centru ar reti lielu konventu (Benninghoven 1993, 46).

[359] Kuldīgas komturs, kas šai laikā droši vien ir Helmihs - tas minēts kādā 1291.gada dokumentā kopā ar mestru Haltu (UB I, Nr. 543; LRC 1857, 294).

[360] Pēc Embūtes kuršu pils (sk. 131. piez.) nopostīšanas un zemju sadalīšanas 1253.gadā Embūtes novads nonāk Kurzemes bīskapa pārvaldē (LVA II, Nr. 357, 358). Bīskapa pils celtniecībā 1265.gadā ar saviem līdzekļiem piedalījies arī Livonijas ordenis (Wartberge 1863, 44), tāpēc 13.gs. 90.gados pils ir ordeņa atbalsta punkts, ko apliecina kāds 1290.gada dokuments (UB I, Nr. 532).
Embūtes viduslaiku pils celta 0,5 km uz ziemeļiem no kuršu pilskalna (Liepājas raj. Embūtes pagastā) kāda strauta (Abbus) labajā krastā. Par pils sākotnējo izskatu nekas nav zināms, jo apaļie torņi ir jaunāku laiku veidojums, tāpat arī pils pārējo daļu iznīcinājusi vēlāka apbūve (Löwis of Menar 1922, 45; Tuulse 1942, 95).

[361] Talsu (Talsen) pils atradusies pilskalnā Talsu ezera austrumu krastā pie tagadējās slimnīcas. Talsu vārds rakstītajos avotos pirmoreiz parādās 1231.gadā starp 12 vārdā nosauktiem kuršu ciemiem (LVA II, Nr. 163). Kad 1253.gadā sadala iekarotās kuršu zemes, Talsu novads nonāk ordeņa pārvaldījumā (LVA II, Nr. 357, 358). Spriežot pēc dokumentiem, kurši saglabā vairākas īpašumtiesības. Tā kā par pilīm nekas nav teikts, jādomā, ka tās, kas nebija nopostītas, joprojām pastāvēja. Ņemot to vērā, var uzskatīt, ka Hronikā aprakstītie notikumi attiecas uz kuršu pili, nevis uz vācu celto pili Talsu Dzirnavkalnā, kā uzskatījuši daži piļu pētnieki (Lövis of Menar 1922, 116; Tuulse 1942, 234). Dokumentos vācu pils Talsos droši minēta tikai ar 1434.gadu (UB VIII, Nr. 821). Talsu pilskalna 3500 m2 lielo plakumu dienvidpusē norobežo septiņus metrus augsts zemes valnis, pārējās pusēs valnis ir zemāks. Pilskalnam ir priekšpils un 4,5 ha liela senpilsēta, kas ar nosaukumu “pilsāts” vēl minēta kādā 1422.gada dokumentā (pilsahten to Talsen). Arheoloģiskajos izrakumos (Karnups 1938) konstatēts, ka pilskalna augšējie slāņi attiecas uz 13.-14.gs., ko apliecina 16 monētas, no tām vēlākā ir ar 14. un 15.gs. miju datējams brakteāts (Pelda 1978, 130).

[362] Hronikā te minētā upe Schenen, pēc F. Krūzes domām, bijusi Ventas pieteka Vadakste (Kruse 1846, Karte; Meyer 1848, 372), turpretī A. Bīlenšteins, balstoties arī uz citiem avotiem, pierāda, ka tā ir Tērvetes pieteka Skujaine (Bielenstein 1892, 104; Siliņš 1893, 176).

[363] Merkelīns (Merkelîn) - Vācu ordeņa brālis Livonijā (Fenske, Militzer 1993, 447).

[364] Vigbolds Dozels (Wîcbolt Dosel) – cisterciešu ordeņa mūks Daugavgrīvā (Arbusow 1913, 280).

[365] Mažeika (Maseke) ir kāds tuvāk nenoskaidrots lietuvju valdnieks. Vartberges hronikā 1332.gadā minēts, ka Livonijas ordeņa karaspēks reiz iebrukuma laikā žemaišu teritorijā nonācis līdz Mazeikas un Vindeikas sētām (ad curias Mazeiken Windeikenque). E. Strēlke šīs vietas lokalizē tagadējā Širvintu rajonā (ziemeļrietumos no Viļņas), kur esot sastopami vietvārdi Moźeikiszki, Mazele, Musniki, kā arī Vindeiki, kas kā apdzīvota vieta saglabājusies līdz mūsdienām (Wartberge 1863, 66, 67). Taču pastāv arī cits viedoklis - ka Vartberges Hermaņa minētais toponīms Mazeiken gan saistāms ar lietuvju valdnieka Mažeikas vārdu, bet tas attiecināms uz tagadējiem Mažeiķiem (Nikžentaitis 1996, 25).

Saturs

Šīs sadaļas teksts vidusaugšvācu valodā (11032.-12017.rinda)

Iepriekšējā sadaļa latviešu valodā (10043.-11031.rinda)

HISTORIA.LV