Dr. A.Bīlenšteins savā “Latviešu tautas un valodas robežas tagad un XIII gadusimtenī” (78. un 87.lpp.p.) manu hipotēzi par Jumeru-Sedu un Bebrinas pilskalnu ir noraidījis kā maldīgas pie malas. Cik pavirši viņš to ir darījis grāmatā, kura lai būtu par avotu vēlākiem pētniekiem, uz to aizrādīju jau “Austrumā” 1895. gada rakstā par Antini un Metimni.

Savā vēsturiski kritiskā apcerējumā par Jumeru (Indriķa hronikas “Imera” un Rīmju hronikas “Imere”) es izsacīju domas, ka hronists Indriķis mājojis Mujānos, kur varbūt atrodas arī viņa baznīca, Zilā-kalna, kā latviešu svētas vietas tuvumā (sk. “Austrums” Nr. 1 no 1897.g.). Pēc vairāk gadu ilgas pētīšanas un meklēšanas Jumeras lejā esmu daudz ko atradis, kas manas domas pilnīgi apstiprina.

Šī darba augļus pasniedzu še atklātībai.

Šī upe iztek no Kokmuižas “Deidera” purva (kurš savu nosaukumu ir dabujis vaj nu no ordeņa brāļa Teodorika, kas kaujā pie Jumeras 1223. g. krita, vaj arī no Jumeriešu robežnieka, bīskapa Alberta brāļa, Idumejas fogta Teodoriķa-Deidera) un dodas zem dažādiem nosaukumiem pa Krumpiņas, Tomēna, Paistalas, Cimpēnu, Vītulēnu, Silupītes, Tilgaļa, Silvēnu, Anuļa, Vējiņa, Peļņa, Draņķa, Ķikura, Nauča, Beitas, Karitēna lejām caur Kokmuižas uzstādināto dzirnavu ezeru un Melluma leju kā Jumeras upe uz Gauju. Labajā pusē viņa uzņem Kokmuižas “Sarkanā dambja” notekas, Kreiļa jeb Lielā purva notekas un Paipalas gravas ūdeņus [6.lpp.]; kreisajā pusē Mujānu uzstādinātā ezera un Spiksta lejas ūdeņus, Skuju braslu, Zīles lejas un Liepu laipas notekas, Dūķeru lejas ūdeņus un Cēļa-Brēmeļa jeb Magoņu lejas notekas.

Tā kā visi šie ūdeņi ir purvu un slīkšņu notekas, tad varam gan iedomāties, ka šī upe senlaikos bij bagāta ūdeņiem un varēja būt “ļauna upe” dziļā gravā, pie kuras ir “lieli meži, laužņi un slīkšņi”, sevišķi tad, kad šie vēl nebija nocirsti un nosusināti. To liecina visas minētās lejas un it īpaši Jumeras lejas krasti. Arī tagad Jumera ir diezgan bagāta ūdeņiem, vietām pat ziemā neaizsalst. Viņas ūdeņi dzen lielākās dzirnavas visā apkārtnē un ir bagāti zivīm, - pat ūdri vēl uzturas viņos, tā sauktajā “ūdru lejā”. No tiltiem, kas ved pār Jumeru, būtu minami: vecais tilts pie Jumeras mājām, pār kuru veda hronikas Cēsu ceļš pie Gaujas, asis 3 augstāks par tagadējām laipām, jaukā vietā, - Melluma tilts, pār kuru ved Rīgas lielceļš, - Kokmuižas [7.lpp.] dzirnavu dambis, pār kuru ved Limbažu ceļš, - Anuļa tilts un Mujānu dzirnavu dambis, pie kura atrodas Mujānu pils drupas, tā sauktais “baltais tornis”.

Tā tad pie Jumeras apgabala piederētu tagadējās Kokumuižas, Briežumuižas, Mujānu un Dūķermuižas un Jaunburtnieku muižas un viņu pagasti. Sevišķi jauks ir apgabals no Jumeras ietekas Gaujā līdz Mujāniem un Zilajam kalnam. Silta paliek sirds, ja pārskatam pa upes malu izkaisītās mājas vaj no Zilā kalna, vaj no Kapu kalna un Baznīcas kalna, kā arī visās citās jau minētās lejās. Tad mēs vēl saprotam, ko hronists ir gribējis sacīt ar savu: Latvieši, kas ap Jumeru dzīvoja (circa Ymeram habitantibus XI, 7).

Šī Latviešu svētnīca atrodas Jumeras apgabalā un pastāv no vairāk tā sauktiem Dievu kalniem. Kad ūdeņi vēl visu zemi apklāja, tad dievi šos kalnus kā augstākās vietas izvēlēja par saviem mitekļiem. Tā stāsta tautas teika. Kalni vienādi vairāk atbīdija ūdeņus un purvus un paši pacēlās augstāk. Neviena ļauna roka neiztika svētajiem kalniem un viņu milzu kokiem, nekad cirvis pie viņiem netika pielikts un viss ļaunums palika tālu nost no šīs vietas. Neviens neuzdrošinājās pat ne mazākā zariņa še nolauzt, jo kur dieviem pašiem nebija citu tempļu, kā svēto koku pazares, tur arī cilvēks nedrīkstēja aiztikt un sev namu celt; bailes no debesu uguņiem, kas reiz bija izpostījuši un nodedzinājuši kādu piemājotāju ar savu namiņu, atturēja nomesties še uz dzīvi.

Kā milzis šis kalns izceļas no apkārtējiem purviem ar saviem Dievu kalniem, Jāņu kalniem, Ķikus un Olu kalniem, Lauvu kalniem, Langvardiniem un Stabjānīšiem u.c. 400 pēdu augstumā. Še stāvēja svētā birzs, kur Jāņos visa tauta [10.lpp.] sapulcējās un Pērkonam, Potrimpam un Pikolam un svētajām čūskām ziedoja visādas mantas. Līdzās šai vietai stāv kalniņš kā cukura galva, kur senāk bijis avots svētais, kā ūdeņi visas kaites, sevišķi acis, spējuši dziedināt; še arī Jāņos dedzināja svētos uguņus, kas sauca apkārtni uz svētkiem un no šejienes atskanēja vara taures, uz ko tad no mājas uz māju tika atbildēts ar uguņiem un taurēm. Šis avots pēc teikas esot pazudis tādēļ, ka kāda nešķīsta sieviete mazgājusi viņā sava bērna autiņus; esot aiztecējis uz Burtnieku baznīcu, - pēc citiem nostāstiem uz Pleskavu, kas gan zīmējas uz kristīgās ticības pieņemšanu: Tālava, pie kuras piederēja arī Burtnieki, bij kristīta no Pleskavas krieviem un Pleskavā ir svētie avoti (kā Ольгинская святыня), kā ūdeņus kristīšanai piesolīja arī Jumeriešiem. No šī kalniņa redz: Burtnieku ezeru un baznīcu, Matīšu baznīcu, Dikļu baznīcu, Valmieru, Cēsis, utt. Lielajā Ziemeļu karā gribēja Kārlis XII Zilasa kalnājos nostiprināties. Zviedri iesāka svētos kokus nocirst un norakt dažus dievu kalnus. Uguņi mežos pacēlās, bet ar to arī līdz uztrauca visu apkārtni: ļaudis sapulcējās un uzsāka Zviedrus apkarot un padzīt. [11.lpp.] Kārlis XII jau tuvojās no Burtnieku puses ar savu karaspēku, bet apkārtējie purvi bij no lietus palikuši nepārejami un Zviedri aizgriezās uz citu pusi. Ļaudis uzdedzināja prieka uguņus un teica dievu varu, kas aizdzinusi Zviedrus [12.lpp.] no saviem mitekļiem. Būtu pieminama arī teika par dvīņubrāļiem Turus un Tuskus, kuri abi mīlējuši Burtnieku pilskunga meitu Lidu. Abi brāļi bijuši tik līdzīgi viens otram, ka pat māte viņus izšķīrusi tik caur zelta un sudraba gredzeniem viņu rokās. Lida iemīl Turu un abi norunā bēgt. Turus paliek viesos pie tēva un Tuskus tikmēr sarīko bēgšanu caur uzpirktu kalpoņu palīdzību. Lida to par Turu turēdama ar viņu aizbēg. Zilajā kalnā viņa rīta gaismā vēl reiz skatās atpakaļ uz tēva pili, bet Tuskus skubina tik tālāk. Te viņa atzīst savu pārskatīšanos, izrauj Tuskam zobenu un noduras, mirdama brāļa atriebību viltniekam novēlot. Te arī Turus ir klāt un abi brāļi krīt asiņainā divkaujā.

Zilajā kalnā atrod daudzumu cilvēku kaulu un dažādas vecas naudas. Kalns vēl tagad pievelk dažādus apmeklētājus, gan pēc svētajām smiltīm ārstēšanai, gan izpriecāšanās dēļ, gan līgošanai, gan apskatīšanai, gan arī nopietnas senlaiku pārdomāšanas dēļ. Kalns pieder Mujānu muižai. Viņa galā ir tagad topogrāfiskiem nolūkiem uzcelts tornis, no kura jo labi var pārredzēt visu apkārtni. 14. gadusimtenī še stāvēja piemineklis Leišu firstam Ģediminam, kurš [Livonijas] ordeņa mestra Eberharda fon Monheima laikos 1322. gadā postīdams pārstaigāja Vidzemi un nepieejamās slīkšņās un laužņās bij nomaldījies no sava pulka. Aukstuma, bada un slāpju mocīts viņš beidzot nokļuva Zilajā kalnā, no kurienes tad tika novests pie sava karapulka. Viņa izglābšanai par piemiņu še cēla stabu ar vārdu un gada skaitli. 18. gadu simteņa sākumā šis piemineklis nopostīts.

Jumerieši visilgāk ir uzglabājuši savu patstāvību un neatkarību un ir stāvējuši savu priesteru vadībā; viņu apgabalā hronists nemin neviena atsevišķa vecākā, kā citur. Kad priesteris Alobrands 1208. gadā uzaicina Jumeriešus pieņemt kristīgu ticību, viņu pirmais darbs ir izzināt savu dievu prātu savā svētnīcā Zilajā kalnā vaj nu caur žerbiņu mešanu vaj arī caur balta likteņa zirga kāju speršanu pār priekšā turētu zīlēšanas koku - zizli. Iznākums ir par labu katoļiem un nevis Pleskavas krieviem, kas arī viņus bij uzaicinājusi kristīties, uz kuru atgadījumu laikam gan zīmējas teika par svētā avota nozušanu kalnagalā un pāriešanu Burtniekos, Pleskavā. Priesteris Alobrands bij jau kādus ciemus kristījis, kad bīskaps Alberts deva viņam savu mācekli Indriķi Latvieti par palīgu. Pēc pabeigtas kristīšanas tiek 1208.g. celta baznīca un viss apgabals nāk priestera Indriķa Latvieša pārvaldīšanā (XI, 7), viņš paliek un dzīvo pie saviem jumeriešiem kā viņu mācītājs, par kādu vēl minēts [15.lpp.] 1223. gadā (XXVII, 1). 1211. gadā sakalanieši aizdedzina latviešu ciemus ap Astijervu, t.i. Burtnieku ezeru, kas pēc Arndta hronikas agrāk saukts par “Burezeru” (vormals “Bur See” geheiscen) un nāk līdz Jumerai, posta un laupa, savaņģo sievas un bērnus. Pēc tam Lembits un Meme, sakalaniešu virsaiši iet pār Jumeru līdz baznīcai, aizdedzina arī to un noposta visu, kas priesterim pieder, aplaupa visu draudzi, atņem tai lopus un citu mantu, apkauj vīriešus, aizved sievas un bērnus, puisēnus un meitenes (XV, 1). 1218. gadā baznīca top atkal aizdedzināta no krieviem, kuri arī jumeriešu ciemus aplaupīja un aizdedzināja. Pēc tam viņi sapulcējās Ungurmuižā, t.i. Orelē un iet uz Straupi, kur to pašu dara (XXII, 4). 1223. gadā Jumeras baznīca top atkal apgānīta (XXVII, 1), ugaunieši un sakalanieši iet laupīdami un dedzinādami caur Livoniju, nonāk arī pie Jumeras baznīcas, kurā noliek par nakti savus zirgus un dzen visādas negantības svētā vietā ar savaņģotām sievām un meitām un noposta un nodedzina visu, kas priesterim piederēja, tiklab lauka augļus, kā ēkas un citu. Bet pēc tam igauņi tiek lieliski uzvarēti un sakauti, vairāk kā 600 krīt pie Jumeras tilta, citi beidzas mežā un purvu [16.lpp.] slīkšņās, citi noslīkst Gaujā (piemiņas akmens ar 4 krustiem pie Jumeras mājām un viens ar vienu krustu; pie Magoņu lejas arī krusta akmens un “Kaulu grava”). Priesteris Indriķis Latvietis - Jumerietis ir 1208. gadā (XI, 7) kā bīskapa Alberta māceklis minēts, par priesteri svaidīts viņš krista jumeriešus, (un arī laikam kaimiņus anteniešus, jo še neilgi atpakaļ vēl stāvēja Indriķēnu māju svētozols, tagad nodedzināts, kas visādā ziņā ar Indriķi stāv sakarā) ceļ viņiem baznīcu, kas viņa kopšanā tiek atdota.

1212. gadā (XVI, 3) minēts kā Raceburgas bīskapam Filipam piedotais priesteris tulks: Indriķis Latvietis (Henricus de Lettis). Še - Turaidā - viņš ir vienīgais, kas bauda lielāko cienību; nemierīgie lībieši gribēja pat bīskapu sagrābt, Indriķis aizliedz un viņam vienīgam klausa.

Vispār Indriķis darbojas kā tulks, misionārs un priesteris. Viņš prot latīniski, lībiski un latviski. Kad zemes iemītnieki izrādījās bīskapiem kādreiz neuzticami, tad viņi paģērēja un ņēma virsaišu dēlus ķīlām (IV, 4): Daugavas un Turaidas vecajie - turīgākie dod kādus 30 zēnus, kurus noveda Vācijā 1200. gadā. Šos ķīlām dotos jaunekļus atstāj Vācijā 1201. gadā (V, 1). Zemgaļi, Vestards, dod ķīlas no katras pils pa vienam (IX, 2) 1205. gadā. Aizkraukles lībieši dod ķīlas (IX, 9) 1205. gadā.

Tā Holmas priesteris Jānis ir Meinarda izpirkts Virlandes gūsteknis, Sigebergas klosterī audzināts (X, 7) 1206. gadā. Arī Holmas vecajie top aizvesti Vācijā (X, 9) 1206. gadā Rīgas prāvests ņem uz arhibīskapa pavēli visas Livonijas ievērojamāko vīru dēlus ķīlām 1206. gadā (X, 14). Filips leitis-latvietis pie bīskapa audzināts, tad tulks citiem 1212. gadā. Te mēs redzam, ka vecāko un cienīgāko dēlus ņem ķīlām, nosūta Vācijas klosteros mācīt, kas tad, atpakaļ nākuši ir tulki un māca citus. Arī Indriķis būs no tādiem. Ja viņam atdod Jumeras baznīcu līdz ar visu apgabalu, ir liecība, ka viņš no tiem ir cēlies, jo Jumerai nav cita neviena vecāka, kā Indriķis.

Abi kalni stāv viens otram pretīm Mujānu upītes malā, kur šī savienojas ar Zīles upīti un tad ietek Jumerā. Baznīcas kalns atrodas Mujānu Ķikuta tīrumos jaukā vietā, no kuras var pārredzēt Zilo kalnu, Kapu kalnu un visu apkārtni; tāpat arī no Kapu kalna, kas atrodas Dūķeru Jānēnu tīrumos. No Baznīcas kalna vairs tik akmeņu drupas redzamas, ar torni pret Zilo kalnu; kādu gabaliņu tālāk otras drupas, kur, kā domājams, ir stāvējis Indriķa dzīvoklis.

Kapu kalns pastāv no trim taisnstūriski garenām terasēm, kas vēl skaidri izšķiramas, cita par citu augstāka, ar vienu vienīgu vecu ozolu uz visa kalna, ap kuru atrodas senkapi. Ozola vecums pēc resnuma un izskata spriežot būs pie 600 gadiem; visādā ziņā viņš šeit stādīts par piemiņu, un kam gan citam, kā priesterim Indriķim, kura baznīca nav ne pusverstes attālumā un kurš, gribēdams savējos atvilkt no vēlēšanās tapt apraktiem Zilā kalnā, likās še apglabāties, kam tad apkārt apglabājās apgabala vecajie, jo tikai ap ozolu ir [22.lpp.] kapi un citur kalnā nekur. Izrakumi rāda, ka pie ozola ir rakušies zārku (dēļu-?) šķirstos ielikti, tālāk no ozola ar visām rotām bez šķirsta. Tā piemēram vienam, ar galvu pret vakariem, kā kristīti mēdz rakties, ap kaklu bij kauri gliemežu [vāku] rotu virkne, kreisā rokā dūcis, šķērsām pār krūtīm un labā rokā bronzas spieķis. (Vecas naudas, kā tas konversācijas vārdnīcā minēts, neesmu šeit nevienas atradis, arī neesmu par to ko dzirdējis.)

Velna pulkstens viņa (Bērmeta kalna-?) lejā ir liels akmens, ar iedobumu, pie kura varbūt Indriķis kristīja.

Stāsta, ka pie šī akmeņa atraduši metāla zirdziņu, ko žīds par 5 rubļiem nopircis.

Jauks skats atveras mūsu acīm no Bērmeta kalna pār apkārtējo leju un ja piedomājam klāt, ka (kā-?) Indriķis še sapulcēja ap sevi jumeriešus un mācīja un kristīja, tad garā paceļamies viņos vecos laikos un jūtam līdz viņu priekus un viņu bēdas.

Šis pilskalns atrodas Mujānu Cimpēnu lejā starp Jumaras upīti un lielāku slīkšņu, pār kuru vēl tagad nevar droši pāriet. Visa kalna garums ir apmēram 150 soļu, platums 25 soļi un augstums no slīkšņainās pļavas līdz virsai - 35 soļus. Viena daļa no pilskalna ir norakta un ar šīm zemēm uzdambēts ceļš pār slīkšņu, grāvis starp priekškalnu un galveno kalnu vēl skaidri izšķirams. Vieta grūti pieejama un domājams, kā rakumi rāda, ka zem uzdambētā ceļa ir bijusi pieejas vieta, t.i. zem ūdens virsas sakrauti lielāki akmeņi, ko ienaidnieks nevarēja zināt un tikai paši varēja droši pārstaigāt (tādi akmeņu krāvumi zem ūdens virsas, svešiem nezināmi, atrodas arī nāburgu Antēniešu purvos).

Kauli še atrodas 2-2 ½ pēdas dziļi, zem akmeņiem, kuri likti taisnās rindās no vienas un otras puses, tā ka līķis kā akmeņu skapī būtu ieslēgts un tad zemēm pārklāts bez kāda uzkalniņa, gluži līdzeni.

Rotas lietas bij pie vienas galvas un labās rokas, citu daļu pavisam trūka, kā tas mēdza karos notikt, kur galvas tad atpirka jeb atmainīja pret vaņģeniekiem un tad pa godam apglabāja. Kauli no bronzas zaļi. Galvaskausi pēc mērīšanas pieder latviešiem, bet bij arī citi.

Kauli atradās 2 ½ pēdas dziļi. Galva pagriezta uz kreiso pusi, zem zoda kreisā roka, atstutēta uz labās rokas, kura stāvēja šķērsām pār krūtīm. Kreisā kāja palikta zem labās, it kā viss stāvs būtu atlicies uz atgāznes un kaut ko pārdomātu. Rotas lietu un citu atlieku nebij. Galva vakara pusē, kājas uz rītiem. Abās pusēs bij likti akmeņi, pa pusei uz cietas zemes, pa pusei pār kapa malu, mainās viens pakaļ otra, tā ka viss sastāvs, kura garums 5 pēdas atrodas kā akmeņu skapī. Akmeņi bij tik lieli, ka vienam diezgan bij ko celt. Viss kaps aizbērts un nolīdzināts, tā, ka nekādas ārējas zīmes, ka te kaps, nebij redzamas.

Tā kā akmeņi nav dziļi zemē, tad ar dzelzs spieķi viegli atrodami. Citās vietās atrodas tikai galvaskausi, tāpat zem akmeņu likumiem. Vienai galvai bij arī labā roka un krūšu atslēgas kauls klāt; rokā divas aproces un gredzens ar 5 riņķiem, ap kaklu gredzens, gliemeži un dažādas pērles, krelles un vēl skanoši zvārguļi, [29.lpp.] rokā dūcis, ap galvu rotas audumi ar bronzas rotām izkrustots, kādēļ arī kakla āda un mati uzglabājušies, tāpat mazais pirkstiņš bronzas gredzenā vēl bij mīksts, bet zaļi melns. Viss tad ietīts drēbēs un ar sakti (arī bronzas) sasprausts ap kaklu un nolikts stāvu uz zemes. Kauli no bronzas bij palikuši zaļi. Drēbju atliekas ir ar bronzu cauraustas, ar pērļu uzšuvumiem. Viss kalns, kā rādās ir pilns šādiem akmeņu likumiem, kas iet taisnās rindās, kuru vidū tad atkal atsevišķi akmeņi, zem kuriem guļ kauli.

Jumeriešu kaimiņi antinieši sākuši celt baznīcu. Velns gribējis šo viņu nodomu izjaukt. Jau pacēlušies baznīcas mūri un arī vissvētākās vietas pamati. Velns sakampis Aiz-Zilākalna purvos milzīgu akmenu, lai uzmestu altārim. Gan steidzies velns, bet pusnakts bijusi klāt un Jēra gailis dziedājis. Velnam jāsteidzas mājās, bezdibeņos un akmins nokritis Jēra kaimiņos, Glumas purvā, kur vēl tagad atrodas; bet antiniešu, tagadējā Valmieras baznīca, stāv vēl šo baltu dienu.

Pie Kalna rijas rādoties ķēmi. Reiz kāds vīrs gājis no kroga uz mājām. Ceļā viņam jāiet gar Kalna riju; [30.lpp.] pulkstens varējis būt divpadsmit. Muižas ļaudis vēl neesot gājuši uz riju. Vīrs iet gar riju un dzird, ka rijā maļ, - klausās, klausās un iet tuvāk pie durvu šķirbas lūkoties: viss tumšs, uguns nav, vējš vien svilpojis gar rijas pakšiem. Gājējs atkāpies kādus soļus, noklausījies vēl un tad meties bēgt.

Reiz viens nopircis bodē piecas mārciņas lielu kamolu dzijas, piesējis akmeņu galā un nolaidis kamolu atšķetinādams dibenā. Kad viss kamols notecējis, no dibena saukts, lai laižot vēl otras piecas mārciņas un pats lai ejot līdz, tad redzēšot, kas būšot, jo tagad esot tik līdz pirmajam balkām.

Kāds bruņinieks agrāk tur apracis lielu podu naudas un tad vedis ar pieci jūgu vēršu lielo akmenu, ko uzlicis virsū. Naudai viņš nolicis laiku, kad atkal var izņemt un kas lai izņem. Reiz Paistalas puiši rakuši, bet no apakšas teikts, ka diezgan, lai met mieru un naktī sapinīs rakšana aizliegta, jo nauda noteikta citiem, ne viņiem.

Kāda vecenīte gājusi uz klēti sevis pēc un viņai rādījusies - jau sapnī - naudas kaste, lai tik ejot viena pati citiem nezinot par dienvidus laiku pie slīkšņa dzelmes un paņemot. Dienvidū viņa arī bridusi turp, bet kāds cits viņu pamanījis un uzsaucis: kur tu bridīsi? Un naudas kaste nozudusi.

Velns gribējis Gaujas tiltu taisīt un salasījis daudz akmeņu, mazos sabāzis aiz bikšu skrotes un lielo nesis padusē. Bet te gailis dziedājis un velns griezies riņķī, izbēris visus akmeņus un skrējis uz bezdibenu lielceļam pāri, pie kam uzminis uz viena akmeņa, kur vēl tagad velna kāju var redzēt.

Velnam saplīsušas bikses. Viņš nosēdies uz rijas jumta un tā kā citas adatas neatradis, tad ar ilksi lāpījis caurumus.

Kalna galā iztecējis avots svētais, ar kā ūdeni ārstējušies un sevišķi dziedinājuši vājas acis. Bet reiz viena nešķīsta sieviete (mauka) skalojusi avotā sava bērna lakatiņus un ūdens no tā laika pazudis un aiztecējis uz Burtnieku baznīcu, pēc citiem nostāstiem uz Pleskavu. Tagad vēl ar avotiņa smiltīm varot acis dziedināt.

Velns bijis pie Dieva viesos. Laiks uz māju steigties, jo pulkstens drīz 12. Te gaiļi dzied un Velns savu pulksteni aiz bikšu skrotes bāzdams ātrumā aizbāž garām un pulkstens nokrīt zemē. (Akmens uz visām pusēm apmēram 5 pēdas.)

Še esot baznīca ar visu zvanu (pulksteni) nogrimusi. Reiz esot zvans gandrīz jau bijis izcelts, bet grēcīgo cēlāju dēļ atkal nogrimis. Tagad vēl ap pulksten 12 naktī dzirdot viņa skaņas, viņu zvanot.

Netālu no vecos laikos bijušas baznīcas atrodas avotiņa pļava. Reiz māte ar savu meitu bijušas ganos. No viena avotiņa iznācis šķirstiņš. Tas atvēries un bijis pilns zelta naudas. Māte piegājusi pie šķirstiņa un gribējusi ņemt naudu, bet atskatījusies atpakaļ un redzējusi savu meitu zemē guļam. Nu nezinājusi, ko glābt, vaj šķirstiņu, vaj meitu. Skrējusi pie meitas un - šķirstiņš nozudis, bet meita palikusi dzīva.
_____________________________________________________________________

[*] Tekstā saglabāta autora lietotā latviešu valodas pareizrakstība. Labotas tikai acīmredzamas drukas kļūdas.

Ievietots: 24.01.2003.

HISTORIA.LV