Zeļenkovs, A.^[*] Dažas piezīmes par metamo ierīču pielietošanu Livonijā 13.–14.gs. Grām: Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. II sējums. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2001. 240 lpp.>8.-32.lpp.
______________________________________________________________

[8.lpp.]

Dažas piezīmes par metamo ierīču pielietošanu Livonijā 13.–14.gs.

Vēsture liecina, ka ļoti nozīmīgas un stratēģiski svarīgas kaujas viduslaiku Eiropā tika izcīnītas pie militārajiem nocietinājumiem – pilīm un pilsētu sienām. Tāpēc prasmei iegūt savā varā ienaidnieka nocietinājumus, tāpat kā prasmei aizstāvēt savējos, bija ievērojama nozīme. Aplenkuma un arī pret to vērstajā aizsardzības taktikā svarīga bija kā nocietinājumu fortifikācija, tā arī bruņojums. Līdz pulvera šaujamieroču ieviešanai īpaša loma cīņā par nocietinājumiem bija smagām mehāniskajām ierīcēm, kas bija paredzētas nocietinājumu un to aizstāvju iznīcināšanai. Pie tām piederēja arī metamās ierīces, kas pēc funkcionālā pielietojuma uzskatāmas par pulvera artilērijas priekštecēm.

Metamās ierīces ir ietekmējušas militārās taktikas un fortifikācijas attīstību. Šīs ierīces liecina nevien par militārās tehnikas attīstību, bet arī par tehnisko progresu vispār. Tas arī pastiprina šī jautājuma nozīmi militārajā vēsturē.

Metamās ierīces iepazina jau senajā pasaulē. Liecības par tām nāk no dažādiem reģioniem – Asīrijas, Grieķijas, Romas, Tālajiem Austrumiem. Eiropā plašāku izplatību metamā artilērija piedzīvoja tikai sākot no 12. – 13.gs., savukārt pirmās ziņas par metamo ierīču pielietojumu Latvijas teritorijā un arī Livonijā attiecināmas uz 13.gadsimta sākumu.

Šajā darbā uzmanība tiks koncentrēta uz Livoniju, telpā ierobežotu teritoriju, kuras militārās tehnikas attīstība metamo ierīču izplatības laika posmā nebūtu reģionāli separējama un būtu skatāma vienkopus. Raksts nepretendē vispusīgi izsmelt visus ar metamajām ierīcēm Livonijā saistītos jautājumus, nedz arī uzskaitīt visus metamās artilērijas pielietošanas faktus šajā teritorijā. Raksta uzdevums ir sniegt ieskatu ar metamajām ierīcēm saistītajā problemātikā un autora novērojumos.

[9.lpp.]

Tēmai par metamo ierīču pielietošanu Latvijas teritorijā un Livonijā ir pieskārušies daži latviešu vēsturnieki[1]. Pētnieku uzmanība nav bijusi koncentrēta uz šo bruņojuma veidu kā tādu, bet tas skatīts visai virspusēji saistībā ar viduslaiku militārajām norisēm un bruņojumu Latvijas teritorijā vispār.

***

Informāciju par metamo ierīču pielietošanu Livonijā sniedz senākie rakstītie vēstures avoti par šo teritoriju – hronikas un atsevišķi dokumenti. Indriķa hronika[2] ir pirmais avots, kas apliecina metamās artilērijas klātbūtni Livonijā. Pēc hronikas autora sniegtajām ziņām, 1206.gadā Rīgas bīskapa Alberta sūtītais karaspēks uzbruka Daugavas līvu Mārtiņsalas (Holmes) pilij. Uzbrukuma laikā “..kristieši [šeit – uzbrucēji].. ar paterellām.. svieda pilī liesmas un akmeņus..”[3] un ieņēma pili, apspiežot līvu nemieru vilni.

Tas nav nejaušs pieminējums vai ārkārtas gadījuma apraksts. Drīz pēc tā seko karadarbības apraksti, kur visai bieži tiek piesauktas metamās ierīces. Jau tajā pašā 1206.gadā vācu ieņemto Mārtiņsalas pili aplenca Polockas kņaza Vladimira spēki. Arī šo aplencēju rīcībā bija metamā ierīce. Tiesa, pēc hronista stāstījuma, krieviem nebija veicies ar tās pielietošanu[4] un viņiem nācās aiziet neko nepanākušiem.

1210.gada jūlijā notika kuršu uzbrukums krustnešu galvenajam atbalsta punktam Baltijā - Rīgas pilsētai. Uzbrukuma aprakstā ir pieminēti Rīgas aizstāvju “..mašīnu akmeņu..”[5] ievainotie kurši. Šī ir pirmā zināmā kuršu saskarsme ar metamo ierīču darbību kaujā.

1211.gada sākumā krustneši savāca “…stipru karaspēku…”, kurā ietilpa arī letgaļi un līvi, un devās aplenkt Vilandes pili igauņu Sakalas novadā[6]. Martā notika minētās igauņu pils aplenkums, kura laikā “Vācieši uzstādīja mašīnas un, mezdami nakti un dienu akmeņus, grāva nocietinātās vietas, nogalināja cilvēkus…”[7]. Šī epizode ir pirmā avotos minētā igauņu saskarsme ar metamo artilēriju un, pēc hronista domām, “…igauņi…kaut ko tādu vēl nekad nebija redzējuši…”[8]. Aplenkuma rezultāts bija Vilandes pils aizstāvju padošanās.

Jau nākošajā 1212.gadā ar vācu metamās artilērijas iedarbību bija spiesti saskarties tā krustnešu sabiedroto – letgaļu un līvu –- daļa, kas uzsāka pretošanos krustnešu atnestajai varai t.s. Autīnes sacelšanās laikā. Tika aplenkts nemieru centrs –- Sateseles pils, un uzbrukuma laikā: “…vācieši ar paterellām [10.lpp.] dragāja pils aizsargsienu, svieda pilī daudz lielu akmeņu…”[9]. Aplenkums bija rezultatīvs: nemieri tika apspiesti.

Pils aplenkums. 13.gadsimta miniatūra no ‘Maciejowski Bible’. Attēlā redzama petarellas tipa metamā ierīce (Pēc Wyley S.F. Traction Trebuchets from History // [http://www.geocities.com/svenskildbiter/Trebuchet/traction.html])

Arī sakarā ar gatavošanos krustnešu un to sabiedroto karagājienam pret igauņu Sāmsalu 1217./1218.gada ziemā tiek minēta metamā ierīce[10]. Šis karagājiens gan netika realizēts, bet tā vietā notika iebrukums igauņu Hanilas novadā. Šeit gan metamās artilērijas izmantošana netiek apliecināta.

Minētajās Indriķa hronikā aprakstītajās krustnešu karadarbības epizodēs pret vietējām tautām – līviem, letgaļiem, kuršiem, igauņiem, zemgaļiem – jūtams iekarotāju pārākums. Hronists nevien jūtas idejiski pārāks, bet arī apraksta metamās ierīces kā dabīgu krustnešu priekšrocību. Proti, hronistam šķiet loģiski, ka vietējie iedzīvotāji neko tādu nepazīst. No hronikas stāstījuma izriet, ka metamās ierīces līdz ar to bija arī psiholoģiskais ierocis. Vismaz šādu hronista uztveri lieliski ilustrē 1220.gada sākumā krustnešu spēku veiktā zemgaļu Mežotnes pils aplenkuma apraksts: “Beidzot tika uzstādīta lielākā mašīna un uz pili mesti smagi akmeņi, un, kad viņi [zemgaļi] pilī ieraudzīja to apmērus, viņus pārņēma bailes”[11]. Metamās ierīces postošā darbība un, pēc hronikas autora, arī apjukums bijuši par iemeslu tam, ka aplenktie zemgaļi “…lūdza žēlastību un pazemīgi izlūdzās atļauju nokāpt pie bīskapa”[12]. Hronikas autors gan bija Rīgas [11.lpp.] bīskapa Alberta un krustnešu darbības aprakstītājs un slavinātājs, kas varēja pārspīlēt vietējo tautu, šajā gadījumā – zemgaļu, bijību vai pārbīli iespaidīgas metamās artilērijas priekšā.

Izmaiņas Indriķa hronikas nostājā pret metamo ierīču pielietojumu ienesa 1222.gada notikumu apraksts: “Un daži no viņiem [Sāmsalas igauņiem] devās uz Varbolu un iepazinās ar prasmi rīkoties ar paterellu jeb mašīnu, ko dāņi bija uzdāvinājuši varboliešiem kā saviem padotajiem. Atgriezušies Sāmsalā, viņi sāka pagatavot paterellas un mašīnas un mācīja to arī citiem”[13]. Apguvuši metamās artilērijas izgatavošanu un pielietošanu, sāmsalieši aplenca dāņu pili Sāmsalā un šajā aplenkumā izmantoja 17 metamās ierīces. Pilī izvietotais dāņu un to sabiedroto vācu garnizons bija spiests pamest nocietinājumus. Taču lieta ar to nebeidzās, jo Sāmsalas igauņi aicināja pārējos igauņus uz nemieriem “…un mācīja viņus būvēt mašīnas, paterellas un citas kara ierīces”[14]. Hronista secinājums šādai musināšanai un metamo ierīču apguvei bija viens: “Un zemē dzima posts”[15].

Pēc hronikas, spēja rīkoties ar metamajām ierīcēm ievērojami pacēla igauņu karaspēka kaujasspējas un ļāva ar jaunu sparu cīnīties par savu zemi. Sākās jauns igauņu nemieru vilnis pret krustnešu atnesto varu. Igauņi nocietināja savas pilis, “…pagatavoja visās pilīs paterellas”[16] un izrādīja sīvu pretestību iekarotājiem. Turpmākās cīņas jau norisa ar metamo artilēriju abās karojošajās pusēs. Būdami aplenkti igauņi izmantoja “…paterellas un mašīnas pret kristiešu mašīnām…”[17], bet uzbrūkot darbojās “…ar vācu paņēmieniem…”[18]. Ar šiem vācu paņēmieniem hronists, bez šaubām, bija domājis aplenkumtehnikas, tās vidū metamās artilērijas pielietošanu[19].

Tomēr, neskatoties uz metamo ierīču pielietošanu un sadarbību ar krieviem, igauņu veiktie aplenkumi un aizstāvēšanās pret aplenkumiem bija ne visai veiksmīgi. Dāņu, vācu un to sabiedroto līvu, letgaļu spēku veiktie igauņu piļu aplenkumi bija veiksmīgāki… Rezultātā 1224.gada augustā ar Tērbatas pils ieņemšanu[20] beidzās igauņu apdzīvotās kontinenta daļas pakļaušana, bet 1227.gadā kapitulēja arī Sāmsalas igauņi[21].

Tātad, pēc Indriķa hronikas ziņām, metamās ierīces Livonijas teritorijā ienākušas ar krusta karotāju starpniecību. Protams, no Eiropas nākušās kristīgā karaspēka vienības centās izmantot visus tā laika militārās tehnikas sasniegumus, lai spētu iekarot un pakļaut Baltijas tautu apdzīvotās zemes. Vietējo tautu prasme pielietot metamās ierīces parādās tikai ar 1222.gada notikumu aprakstu un arī tā tiek minēta tikai igauņiem. Citu Livonijas tautu – letgaļu, līvu, zemgaļu, kuršu vai sēļu – prasmi pielietot metamās ierīces Indriķa hronika [12.lpp.] nemin. Nav, protams, pamata pieņemt, ka minēto tautu karavīri būtu plaši pielietojuši metamo artilēriju pret iebrucējiem, bet hronists to nav pieminējis.

Nav pamata arī apšaubīt no hronista teiktā izrietošo informāciju, ka metamās ierīces Latvijas un Igaunijas teritorijā ienāca līdz ar krusta karotājiem. Jau kopš 12.-13.gadsimta mijas krusta karotāji savā karadarbībā Livonijā izmantoja metamās ierīces. Tās tika vērstas pret visām minētajām Livonijas tautām. Atšķirība bija vienīgi gadaskaitļos. Pirmie ar vācu krustnešu uzbrukumiem saskārās līvi, tiem sekoja letgaļi, sēļi[22], igauņi, zemgaļi, kurši. Jāpiebilst, ka igauņi ar metamo artilēriju saskārās arī no dāņu iebrucēju puses. Savukārt, ar laiku vietējo tautu karavīri kā sabiedrotie piedalījās krustnešu karadarbībā, kurā tika pielietotas arī metamās ierīces. Galvenokārt šajā kopīgajā karadarbībā vietējās tautas arī apguva prasmi rīkoties ar metamo artilēriju. Arī jau minētā Sāmsalas igauņu iepazīšanās ar metamajām ierīcēm nāca caur militāro sadarbību, jo prasme tika apgūta no ierīces, “…ko dāņi bija uzdāvinājuši varboliešiem kā saviem padotajiem”[23]. Jāpieņem, ka Varbolas igauņi jau pirms sāmsaliešu atnākšanas pratuši rīkoties ar atstāto metamo ierīci, citādi dāvinājumam nebūtu jēgas.

Runājot par metamās artilērijas ieviešanos pie vietējo tautu karavīriem, kā arī krieviem, hronists uzsver vācu nozīmi. Proti, metamo ierīci krievi izgatavoja “…pēc vāciešu parauga…”[24], tāpat, kā augstāk jau minēts, igauņi un krievi “…ar vācu paņēmieniem…”[25] aplenca dāņu Lindanises pili. Tomēr vēlreiz jāuzsver, ka pirmā aprakstītā vietējo tautu karavīru, šajā gadījumā –- igauņu, iepazīšanās ar metamo artilēriju ir attiecināma nevis uz vācu ierīcēm, bet tieši dāņu. Tas nozīmē, ka metamo ierīču ieviešana attiecināma kā uz vācu, tā dāņu krustnešiem.

Tātad, pēc avotu sniegtajām ziņām, Livonijas teritorijā dzīvojošās tautas metamās ierīces iepazina no Rietumeiropas, galvenokārt, no vācu un dāņu zemēm. Neiedziļinoties pētnieku diskusijās par metamās artilērijas lietošanas iemaņu pārmantošanu no Romas impērijas laikiem vai nonākšanu Rietumeiropā no Bizantijas un citām austrumu zemēm[26], skaidri zināms, ka ne vēlāk kā 12.gadsimtā Rietumeiropā metamās ierīces pazina. Katrā gadījumā vācu un dāņu zemēs[27], no kurām šī prasme līdz ar pašiem nesējiem nonāca Livonijā.

Runājot par metamās artilērijas ieviešanos Livonijā, būtu jāpiemin arī atsevišķu personu loma. Proti, interesi izraisa fakts, ka pirmās ziņas par lielāku [13.lpp.] metamo ierīci, ko Indriķa hronikas autors sauc “lielu mašīnu”[28], saistītas ar konkrētām personām – diviem brālēniem, Dānijas karaļa Valdemara II māsu dēliem – Lauenburgas grāfu Albertu (Albrehtu) un Saksijas-Anhaltes hercogu Albertu (Albrehtu). 1217./1218.gada ziemā Lauenburgas Alberts bija karagājiena uz Sāmsalu organizētājs un “lielas mašīnas” izgatavošanas iniciators: “…grāfs Alberts gribēja pats sarīkot citu karagājienu uz Sāmsalu, lika pagatavot lielāku mašīnu un iedrošināja visus šim gājienam”[29]. Savukārt, Saksijas Alberts 1220.gada sākumā piedalījās Mežotnes aplenkumā, par ko hronists vēsta: “Beidzot tika uzstādīta lielākā mašīna… Pats hercogs uzņēmās darbināt mašīnu…”[30]. Turklāt hronists detalizēti apraksta pirmos trīs ierīces metienus, uzskaitot pils nocietinājumiem un aizstāvjiem nodarītos zaudējumus. Jādomā, ka hercogs labi mācēja darboties ar minēto ierīci, ja uzņēmās tās “darbināšanu”. Protams, šo augstdzimušo kungu loma metamās artilērijas izplatībā Livonijā nav jāpārvērtē, tomēr, šķiet, Livonijas krustnešiem varēja noderēt abu minēto personu militārā pieredze.

Livonijas krusta kariem sākoties, metamās ierīces bija krustnešu priekšrocība, salīdzinājumā ar vietējiem iedzīvotājiem. Taču šī priekšrocība un arī no tās izrietošais psiholoģiskais pārākums nevarēja būt ilgs. Kad vietējie iedzīvotāji iepazina metamo ierīču pielietošanu, šajā jomā prasme sāka izlīdzināties. Tāpēc nebūtu jāpieņem doma par metamo artilēriju kā vienu no izšķirīgākajiem faktoriem Livonijas tautu patstāvības zaudēšanai.

Praktiski vienlaikus ar ziņām par metamo ierīču pielietošanu no vācu puses nāk ziņas par šo ierīču pielietošanu no krievu puses. Šāda informācija parādās jau minētajā Polockas kņaza Vladimira spēku veiktā Mārtiņsalas pils aplenkuma (1206.gadā) aprakstā: “Arī krievi pēc vāciešu parauga izgatavoja nelielu mašīnu…”[31]. Šis avota fragments ir viena no pirmajām autentiskajām ziņām par krievu darbošanos ar metamajām ierīcēm. Hronists gan turpat piebilst: “… bet nepārzinādami akmeņu mešanas prasmi, ievainoja daudzus no savējiem, jo meta akmeņus uz aizmuguri”[32]. Neskatoties uz hronista kritisko krievu prasmes vērtējumu, citētā epizode vedina arī uz citu iespējamu metamās artilērijas ienākšanas virzienu - no austrumiem.

Krievu zinātnieku vidū nav vienprātības par metamo ierīču ienākšanas laiku Krievzemē[33]. Taču pētnieki ir vienprātīgi, ka plašāk metamā artilērija Krievzemē [14.lpp.] izplatījās 13.gs. vidū[34]. Krievzemē, tāpat kā citos reģionos, metamo ierīču iepazīšanas laiks ir relatīvs. Proti, atsevišķi novadi ārzemju sakaru dēļ varēja būt progresīvāki par tām krievu zemēm, kas bija nostāk no saskarsmes ar kaimiņvalstu militārajiem sasniegumiem un kas iepazinās ar metamo tehniku jau ar citu krievu novadu starpniecību. Tātad pie nosacīti progresīvākām krievu zemēm būtu pieskaitāmas tās, kas robežojās un konfliktēja ar svešzemju spēkiem. Pie šīm krievu zemēm piederētu arī tās, kas robežojās ar Livoniju, – Polocka, Pleskava, Novgoroda. Par to, no kurienes šīs krievu zemes apguva metamo artilēriju, nav neapgāžamu pierādījumu. Taču droši var teikt, ka, ja minēto novadu krievi neiepazinās ar metamajām ierīcēm no vācu krustnešiem Livonijā, tad šeit krievi guva lielisku pieredzi un papildināja savas zināšanas par metamajām ierīcēm. To bija iespējams veikt gan kopīgās krievu un krustnešu militārajās akcijās, gan arī savstarpējā karadarbībā[35]. 12./13.gadsimta mijā metamās ierīces Krievzemē bija jaunums, kuru krievu karavīri vēl pirms krustnešu ienākšanas, domājams, nebūs pielietojuši Livonijas teritorijā. Diemžēl trūkst pierādījumu rakstītajos avotos par krievu metamās tehnikas iespējamo lietošanu vai nelietošanu pirms krustnešu ienākšanas Livonijā. Taču sākot no 13.gadsimta, metamās tehnikas pielietošana Livonijā no krievu puses ir fakts. To apliecina gan minētās Indriķa hronikas epizodes par Polockas un Pleskavas krievu karadarbību Livonijā, gan arī krievu avoti. Piemēram, Novgorodas pirmā hronika stāsta, ka 1268.gadā (vai 1269.gadā) gatavojoties uzbrukumam Rakverei (Dānijas īpašumos Ziemeļigaunijā) novgorodieši “…sameklēja poroku meistarus un sāka gatavot porokus…” (…изыскаша мастеры порочные и начаша чинити порокы…)[36].

[15.lpp.]

Metamās ierīces Livonijas teritorijā lietoja arī lietuviešu spēki. Pēc Atskaņu hronikas[37] ziņām, 13.gadsimta 70.gados Lietuvas valdnieka Traidena karaspēks aplenca nesen uzbūvēto Vācu ordeņa Dinaburgas (Daugavpils) pili. Lai to spētu ieņemt “…ķēniņš būvēt vēlēja / tur četrus lielus akmeņmešus”[38]. Neskatoties uz metamās artilērijas pielietošanu un to, ka “…četras nedēļas / šī kauja turpinājās…”[39], lietuvieši Dinaburgas pili šoreiz ieņemt nespēja.

13.gadsimta nogalē krustnešu spēkiem pretestību Livonijā vēl izrādīja zemgaļi. Atskaņu hronikas autors arī piemin konkrētas cīņu epizodes Zemgalē, kur vācieši pielietoja metamās ierīces. Krustneši metamo artilēriju izmantoja kā uzbrūkot zemgaļu pilīm, tā aizstāvot savus nocietinājumus Zemgalē. Tā krustneši uzbrūkot Dobeles pilij,  “…akmeņmeti uztaisīja / un grāvja priekšā uzstādīja”[40]. Savukārt, pēc Heiligenbergas (Svētkalna) pils izbūves 1285./1286.gada ziemā ordenis pils aizsardzībai atstāja divas metamās ierīces, no kurām viena tika nostādīta kaujas gatavībā[41]. Un kad žemaišu spēki drīzumā aplenca Heiligenbergas pili, “…bij [vācu] akmeņmešiem jāstrādā”[42].

Ar zemgaļu pakļaušanu 1290.gadā noslēdzās svarīgs posms Livonijas vēsturē, kad tika apslāpēta aktīva vietējo tautu pretestība krustnešu atnestajai varai. Taču ar vietējo tautu pretestības apslāpēšanu karadarbība ar metamo ierīču pielietošanu Livonijā nebeidzās. Turpinājās Livonijas kungu – ordeņa, bīskapu un pilsētu – savstarpējie kari, kā arī Livonijas ārējie kari pret krieviem un lietuviešiem. Tā, piemēram, 1299.gada (datējums nav precīzi zināms) pret Vācu ordeni vērstais Rīgas pilsētas memorands liecina, ka ordeņa brāļi uzbrukumā Rīgas pilsētai izmantojuši arī mašīnas (metamās ierīces)[43].

Hronikas plaši apraksta Livonijas spēku iebrukumos Krievzemē un Lietuvā izmantoto metamo artilēriju, tā arī abu pēdējo valstu spēku militārās akcijas ar metamo ierīču pielietojumu Livonijas teritorijā. 1272.gadā vācu spēki vezdami līdzi metamās ierīces devās aplenkt Pleskavu, bet nespēja to ieņemt[44]. 1323.gadā “…atnāca vācieši pie Pleskavas…ar porokiem…” (…придоша Немци к Пскову… с пороки…)[45] un citām ierīcēm. Livonijas karaspēks aplenca pilsētu 18 dienas, taču atkal nesekmīgi[46]. 1341.gadā vācieši apdraudēja Pleskavas zemi, šoreiz ar krievu hronistu minēto ‘poroku’ palīdzību [16.lpp.] aplencot Izborsku. Taču arī šoreiz neveiksmīgi – pēc 10 dienu ilga aplenkuma bija spiesti aiziet[47].

Savas krievu kampaņas Vācu ordeņa spēki uz brīdi pārtrauca, lai vērstos pret nemieriem igauņu apdzīvotajos novados (t.s. Jurģa nakts sacelšanās 1343.–1345.g.). Avotos tiek minēts, ka 1344.gada februārī ordeņa Livonijas mestrs devās kopā ar ordeņa spēkiem no Livonijas un Prūsijas pret nemierniekiem Sāmsalā. Šī karagājiena laikā arī minēta metamā tehnika (mašīna)[48].

1368.gadā[49] ordeņa Livonijas mestra un Tērbatas bīskapa vadītais karaspēks ar jaunu sparu aplenca Izborsku, izmantojot metamās ierīces un citu aplenkuma tehniku[50]. Un atkal, neskatoties uz sagādāto aplenkuma tehniku, vāciešiem pēc ilgāka aplenkuma[51] bija jāaiziet neko nepanākušiem.

Ziņas par metamo ierīču pielietojumu 14.gadsimtā nāk arī no Livonijas – Lietuvas karadarbības zonas. Piemēram, 1330.gadā lietuviešu spēki ar dažādām mašīnām aplenca Piltenes pili[52]. Stāstot par ordeņa karadarbību ārpus Livonijas 1369.gadā pie Godesverderas pils, hronists Vartbergas Hermanis vairākkārt piemin lielāku skaitu gan lietuviešu, gan ordeņa rīcībā esošu mašīnu[53].

Jaunu posmu aplenkuma taktikas un tehnikas attīstībā iezīmē 1377.gada vasaras karagājiena apraksts. Ordeņa karaspēks mestra vadībā bija devies pret krievu Jauno pili[54] (Polockas zemē), kuras aplenkumā tika izmantotas četras mašīnas un divas citas ierīces – sauktas ‘huke’[55]. Šīs divas citas, domājams, bija pulvera šaujamieroči[56]. Šaujampulvera artilērija ieviesās pamazām, un attiecīgi [17.lpp.] mehāniskās metamās ierīces tika izmantotas arī vēlāk. Pirmie lielgabali savā efektivitātē ļoti maz atšķīrās un pat sākumā, iespējams, bija vājāki par atsevišķām metamajām ierīcēm. Sākotnēji pulvera artilērijas šaušanas attālums bija neliels un tās lādiņi, tāpat kā metamajām ierīcēm, bija akmens lodes[57]. Tāpēc vismaz 15.gs. metamās ierīces tika pielietotas vienlaikus ar pulvera artilēriju un tika nomainītas tikai pamazām.

Metamās artilērijas un citas aplenkuma tehnikas izplatība un pielietojums ir cieši saistīti ar taktikas elementu – triecienuzbrukumu nocietinājumiem. Aplenkuma ierīces varēja sekmēt triecienuzbrukuma izdošanos un ar laiku kļuva par šo uzbrukumu neatņemamu sastāvdaļu. Izvērstā triecienuzbrukumā tika izmantots dažāda veida aplenkuma bruņojums – tarāni, aplenkumtorņi, metamās ierīces, kāpnes u.c. Liela nozīme bija arī lokiem un arbaletiem. Katrai bruņojuma daļai bija savas funkcijas aplenkuma un triecienuzbrukuma laikā.

Metamo ierīču galvenais uzdevums bija graut ienaidnieka nocietinājumus: aizsargsienas vai atsevišķus nocietinājumu elementus. To apliecina arī hronikas: “…uzstādīja mašīnas un mezdami nakti un dienu akmeņus, grāva nocietinātās vietas…”[58], “…ar paterellām dragāja pils aizsargsienu…”[59], “Tad akmeņmešu māka / nu sevi rādīt sāka, / tie akmeņus nu svieda / [un]…pilij viņi izgāza / daudz planku, bliežot varen braši”[60] u.c. Aizsargsienas posma nobrucināšana uzbrucējiem pavērtu vietu iebrukumam nocietinājuma iekšienē. Taču ne vienmēr bija nepieciešams nobrucināt aizsargsienu. Izvērsta uzbrukuma laikā pietika ar atsevišķu nocietinājuma elementu sagraušanu. Proti, bija nepieciešams sagraut virs aizsargsienas esošās konstrukcijas – brustvērus, erkerus u.c. –, kurās atradās un izrādīja pretestību nocietinājuma aizstāvji. Minēto nocietinājuma elementu iznīcināšana liedza aizstāvjiem aizsegu vai atbalsta vietu vispār, tādā veidā atstājot attiecīgo aizsargsienas sektoru bez aktīvas aizsardzības. To labi ilustrē Mežotnes pils aplenkuma (1220.gadā) epizode, kad hercogs Alberts darbojās ar “lielo mašīnu”: “…viņš svieda pirmo akmeni un sadragāja viņu [aizstāvju] erkeru līdz ar cilvēkiem tajā; svieda otru un nogāza zemē aizsargsienas dēļus un baļķus; svieda trešo un, iztriekdams to cauri trim lieliem aizsargsienas kokiem, sašķaidīja tos, ievainoja un nosita cilvēkus. To redzēdami pils ļaudis aizbēga no aizsargsienas un lūkoja nokļūt drošākās vietās…”[61]. Ar metamo ierīču palīdzību aplencējiem pietika salauzt aktīvās aizsardzības pretestību, un attiecīgajā nocietinājumu sektorā uzbrucēji varēja sūtīt dzīvo spēku, kas nocietinājuma tiešā tuvumā, izmantojot citus uzbrukuma elementus – kāpnes, tarānus u.c. –, mēģināja pārvarēt vai vairāk sagraut aizsargsienu un nokļūt nocietinājuma iekšpusē. [18.lpp.] Protams, pilnīgākai sienas sagraušanai no distances joprojām varēja izmantot metamās ierīces.

Metamās ierīces nevien grāva nocietinājumus, bet bija arī iedarbīgs līdzeklis pret ienaidnieka dzīvo spēku. Šeit jāmin gan pils vai pilsētas aizstāvji – iedzīvotāji, gan aiz nocietinājuma sienām patvērumu atradušie apkārtnes iedzīvotāji, kuri bieži vien arī piedalījās aizsardzībā. Tāpat hronikas piemin pils vai pilsētas un apkārtnes iedzīvotāju mājdzīvniekus, kas tiek iznīcināti ar metamo ierīču palīdzību. Jānorāda, ka tam arī ir liela nozīme, jo lopi bija aplenkto pārtika, kas ļāva izturēt laikietilpīgāku aplenkumu. Tā, piemēram, aplencot Vilandes pili 1211.gadā, uzbrucēji ar metamo ierīču mestajiem akmeņiem “…nogalināja cilvēkus un neskaitāmus lopus pilī, jo igauņi… savas mājas pret tik spēcīgiem triecieniem nebija nostiprinājuši”[62], vai Sateseles pili 1212.gadā, kad metamo ierīču sviestie akmeņi “…nogalināja cilvēkus un daudz lopu”[63].

Jau no dažām minētajām epizodēm redzams, ka galvenais metamo ierīču lādiņš bija akmens. Pateicoties savam smagumam un cietībai, tas bija piemērots gan koka un mūra nocietinājumu graušanai, gan dzīvā spēka iznīcināšanai. Akmens Livonijā bija arī ērti iegūstams un to sagādāja no tuvākās apkārtnes aplenkuma laikā. Tā lietuviešiem aplencot Dinaburgas pili un darbinot četras metamās ierīces, “…dien’, nakti ļaudis strādāja / un akmeņus klāt gādāja”[64].

Taču metamās ierīces tika izmantotas ne tikai kā trieciena iedarbības ierocis. Proti, avoti piemin arī degošus lādiņus: “…ar paterellām svieda pilī liesmas un akmeņus”[65]. Tuvāk šīs “liesmas” paskaidro krustnešu veiktais igauņu un krievu aizstāvētās Tērbatas pils aplenkums 1224.gada augustā: “…ar paterellām svieda pilī nokaitētu dzelzi vai podus ar uguni”[66]. Degošie lādiņi tika izmantoti pašu nocietinājumu un to iekšējās apbūves aizdedzināšanai. Izraisītais ugunsgrēks varēja iznīcināt nocietinājumu elementus un dzīvo spēku, vājinot aplenktā nocietinājuma aizsardzības spējas. Mestie aizdedzinošie lādiņi bija drauds nevien koka pilīm, bet arī mūra pilīm, kam daudzi nocietinājumu elementi un iekšējā apbūve bija no koka.

Metamo ierīču darbības priekšrocība bija tās darbība no attāluma, samazinot aplencēju dzīvā spēka zaudējumus, kuri būtu, darbojoties nocietinājuma tiešā tuvumā. Dažādas konstrukcijas un lieluma ierīcēm bija atšķirīgs darbības attālums. Neiedziļinoties metamo ierīču darbības attāluma analīzē, jāteic, ka arbaleta šauto bultu darbības attālums bija ne mazāks un pat lielāks nekā metamajām ierīcēm[67]. Kā liecība tam varētu būt Dusburgas Pētera “Prūsijas zemes hronikas”[68] [19.lpp.] epizode, kas stāsta par prūšu, sudāvu un lietuviešu kopīgo uzbrukumu Vācu ordeņa Vilovas (Wilow) pilij (Prūsijā) 13.gadsimta 60.gados. Aplenkuma laikā kāds pils aizstāvis ar arbaleta izšautu bultu “pienagloja” kāda aplencēja roku pie metamās ierīces, uz kuras pēdējais bija uzkāpis lai to salabotu[69]. Tātad, neskatoties uz metamo ierīču darbību no distances, pašas ierīces un tās darbinošie cilvēki bija aplenkto nocietinājumu aizstāvju bultu un arī tādu pašu metamo ierīču apdraudēti. Tāpēc parasti metamo ierīču veikto apšaudi atbalstīja arī aplencēju strēlnieki ar arbaletiem un lokiem. Piemēram, Tērbatas pils aplencēji “…daudzus ievainoja uz aizsargsienas augšas ar stopu bultām, citus nogalināja ar mašīnu metieniem”[70].

Runājot par metamo ierīču funkcionālo pielietojumu, jāmin arī to iesaistīšana nocietinājumu aizsardzībā. Jau iepriekš ir minētas vairākas avotu epizodes, kad metamā artilērija tika izmantota piļu un pilsētu aizsardzībā. Gatavojoties karadarbībai – nocietinājuma aizstāvēšanai pret uzbrukumu, aizstāvji sarūpēja arī metamās ierīces. Tā, piemēram, gatavojoties krustnešu uzbrukumam, 1223.gada sākumā igauņi “…pagatavoja visās pilīs paterellas…”[71] vai, gatavojoties karadarbībai pret Tērvetes zemgaļiem, ordeņa spēki 1285./1286.g. ziemā uzbūvēja un apbruņoja Heiligenbergas pili: “Pils tika labi apgādāta, / ik vajadzība apdomāta. / Tur divi akmeņmeši bija, / no kuriem vienu uzstādīja”[72]. Protams, pilī varēja arī turēt ierīces, kas bija paredzētas karagājieniem ārpus pils. Taču pēdējā citētā hronikas epizode norāda, ka viena metamā ierīce tika novietota kaujas gatavībā uz potenciālo uzbrukuma pusi.

Ja metamās ierīces nocietinājuma aizstāvji nebija sarūpējuši pirms ienaidnieka uzbrukuma vispār vai pietiekošā daudzumā, tad tās tika pagatavotas turpat aplenkuma laikā. Tā, piemēram, Tērbatas aplenkuma laikā “…tie, kas bija pilī, pagatavoja mašīnas un paterellas…”[73]. Tomēr nocietinājumu aizstāvjiem, aplenkuma laikā būvējot metamās ierīces un apgādājot tās ar munīciju, bija ierobežota materiālu ieguve.

Aizsardzībā pielietojamai metamajai artilērijai bija atšķirīgs funkcionāls pielietojums. No pils vai pilsētas darbināmās ierīces bija vērstas galvenokārt pret ienaidnieka dzīvo spēku, kas uzbruka nocietinājumiem, kā arī pret ienaidnieka aplenkuma tehniku, tajā skaitā aplencēju metamajām ierīcēm. Aizstāvju ierīcēm nebija jāgrauj fundamentāli nocietinājumi. Ja aplencēji ierīkoja nocietinātu apmetni, tad noteikti aplenkto metamajām ierīcēm un arbaletiem nesasniedzamā zonā.

Triecienuzbrukums pilsētai. 14.gadsimta attēls. Labējā apakšējā stūrī - frondibollas (trebuše) tipa ierīce (Pēc Koch H.W. Ilustrierte Gescichte der Kriegszüge im Mittelalter. - Augsburg, 1998. - S.80.)

Pieskaroties metamo ierīču izmantošanai nocietinājumu aizsardzībā, tika konstatēts, ka aizsardzībai nepieciešamās metamās ierīces izgatavoja arī pašās pilīs. Savukārt, spēki, kas devās karagājienā pret nocietinājumiem, metamās ierīces gan ņēma līdzi, gan gatavoja uz vietas pie aplenktās pils. Šādas rīcības [20.lpp.] kritēriji varēja būt dažādi. Piemēram, neapgrūtinot sevi ar liekiem vezumiem, t.i. nevedot līdzi metamās ierīces, uzlabojās karaspēka mobilitāte. Tā avoti stāsta, ka 1223./1224.gada ziemā igauņu Lohu pils aplenkuma laikā, uzbrucēji pie pils “…pagatavoja mašīnas un paterellas…”[74]. Tas pats notika pie Tērbatas pils 1224.gadā[75], Dobeles pils ap 1280.gadu[76] u.c. Metamo ierīču vešana un [21.lpp.] būvēšana bija vairāk vai mazāk darbietilpīgs process, bez kura pēc iespējas mēģināja iztikt. Proti, ja bija iespēja ieņemt ienaidnieka nocietinājumus bez metamo ierīču atbalsta, tad to mēģināja darīt. Šeit minama hronikas epizode, kas stāsta par igauņu Leoles pils aplenkumu 1215.gadā: “Un visi [uzbrucēji] slavēja to Kungu, kas brīnumainā kārtā pili bija nodevis viņu rokās bez… mašīnu apšaudes”[77]. Jāpiebilst, ka pils nepadevās uzreiz, bet pēc cīņas. Līdzīgu plānu krustneši gribēja realizēt arī pret igauņu Muhu pili 1227.gada sākumā: “Tad vācieši vispirms uzbruka valnim, cerēdami uzkāpt pilī, taču tika atdzīti atpakaļ un ievainoti ar mestiem akmeņiem un šķēpiem un tāpēc bija spiesti cīnīties tiklab ar māku, kā ar spēku. Viņi uzstādīja mašīnas, ar paterellām svieda pilī akmeņus pret ienaidnieku paterellām”[78]. Tātad dažkārt uzbrucēji pie metamo ierīču izgatavošanas vai uzstādīšanas ķērās tikai tad, kad dzīvā spēka mēģinājums pārvarēt nocietinājuma aizsardzības sistēmu (sienas, vaļņus, grāvjus) un iekļūt pilī nebija izdevies. Savukārt, kad 13.gadsimta 70.gados Lietuvas valdnieks Traidens ar karaspēku pienāca pie ordeņa Dinaburgas pils, viņš konstatēja ka tās ieņemšanai jābūvē metamā artilērija: “Bet, tā kā pils bij varena, / tad ķēniņš būvēt vēlēja / tur četrus lielus akmeņmešus”[79]. Bez tam, dodoties karagājienā varēja neņemt līdzi ierīci, bet tikai atsevišķas tās izgatavošanai nepieciešamās svarīgākās detaļas. Piemēram, Palestīnā dažkārt tika piekopta arī tāda prakse, ka ieveda arī kokmateriālus, no kuriem būvēja dažādas ierīces[80]. Livonijas teritorijā nebija vajadzības speciāli tālu pārvadāt metamo ierīču izgatavošanai nepieciešamās koka detaļas, jo kokmateriāla trūkums nepastāvēja.

Metamās artilērijas pārvietošana līdzi karaspēkam tiek minēta galvenokārt tajos gadījumos, kad karagājienā devās liels karaspēks. Piemēram, 1211.gada sākumā krustneši un to sabiedrotie “…sagatavojās Vilandes pils aplenkumam Sakalā…savāca stipru karaspēku. Un viņi devās uz Sakalu un paņēma līdzi mazo mašīnu jeb paterellu, stopus un citus pils aplenkumam nepieciešamos rīkus”[81] vai 1220.gada sākumā krustnešu spēkiem dodoties karagājienā pret Mežotnes pili: “Un viņi ar četriem tūkstošiem vāciešu un vēl četriem tūkstošiem līvu un letu virzījās…, vezdami līdzi lielu mašīnu un citas mazākas, kā arī visas pārējās ierīces pils aplenkumam”[82]. Arī dodoties aplenkt nocietinājumus krievu zemēs Livonijas karaspēks metamo artilēriju ņēma līdzi. Tā, 1323.gadā “…atnāca vācieši pie Pleskavas…ar lielu spēku, ar porokiem…” (…придоша Немци к Пскову…в силе тяжце, с пороки...)[83], 1341.gadā “…vācieši atnāca pie Izborskas ar porokiem…” (…Немци придошя к Изборску с порокы…)[84], 1368.gadā “…atnāca [22.lpp.] vācieši pie Izborskas lielā spēkā, ar daudziem nodomiem, ar porokiem…” (…придоша Немци к Изборску в велице силе, с многыми замышлении, с порокы…)[85] u.c. Metamo ierīču līdzi vešanu diktēja vairāki apsvērumi. Piemēram, ar laiku attīstoties nocietinājumu fortifikācijai, samazinājās iespēja ieņemt ienaidnieka nocietinājumu triecienuzbrukumā bez metamās artilērijas atbalsta. Tāpēc doma par iespēju izvairīties no metamo ierīču gatavošanas ar laiku tika atmesta. Arī svešā, naidīgā zemē veikt ierīču izgatavošanu būtu problemātiskāk. Turklāt ar laiku atsevišķas metamās ierīces bija pietiekoši sarežģītas, lai to izgatavošanai un piemērošanai kaujai būtu nepieciešams ilgāks laiks.

Līdzi vestās metamās ierīces pārvietoja vairāk vai mazāk izjauktā veidā. Tikai atsevišķas ierīces (piemēram, arkballistas) bija transportējamas neizjauktas. Savukārt, citas viduslaiku metamās ierīces to konstrukcijas un lieluma dēļ neizjauktā veidā nebija iespējams pārvietot. Tā, piemēram, 1227.gada sākumā krustnešu spēki ieradās pie igauņu Valjalas pils, “…nometās pie tās un sagatavoja kara rīkus, proti, paterellas un lielu mašīnu…”[86]. Pie “sagatavošanas” piederēja metamo ierīču uzstādīšana kaujas pozīcijā, vajadzības gadījumā ieskaitot ierīču sakomplektēšanu no izjaukta stāvokļa.

Kā izriet no hroniku sniegtajām ziņām, pēc neveiksmīga triecienuzbrukuma nocietinājumam metamās ierīces tika iznīcinātas: sacirstas vai sadedzinātas. Tā, lietuviešiem pārtraucot Dinaburgas pils aplenkumu, hronists ieliek Lietuvas valdniekam Traidenam mutē vārdus: “Nu akmeņmešus sacērtiet, / es arī gribu mājās iet”[87]. Hronists turpina: “Tad lietuvieši… / pie akmeņmešiem piestājās, / visus četrus aši / saskaldīja knaši / un mājās atgriezās…”[88]. Arī vācieši pārtraucot Dobeles pils aplenkumu “…akmeņmeti saskaldīja…”[89] un, beidzot Izborskas aplenkumu, aizgāja “…nodedzinājuši porokus…un visas savas rezerves” (…пожегше порокы…и весь запас свой)[90]. Šāda rīcība izskaidrojama ar vēlmi neapgrūtināt karaspēka atkāpšanos pēc neveiksmīgā aplekuma no ienaidnieka nocietinājuma, kā arī ar nevēlēšanos atstāt ienaidniekam tik vērtīgas trofejas kā metamās ierīces. To, kas notiek ar metamajām ierīcēm pēc veiksmīga uzbrukuma, hronikas tuvāk tieši nepaskaidro. Jādomā, ka ierīces netika uzreiz steidzami iznīcinātas un tika izmantotas atbilstoši uzbrucēju plāniem. Tās, domājams, tika novietotas kaujas gatavībā attiecīgajā nocietinājumā, aiztransportētas glabāšanai vajadzīgajā vietā vai vestas tālāk, ja karagājiens turpinājās. Ja ierīces bija pārlieku traumētas vai arī netika paredzēts tās ilgāku laiku izmantot, tās iespējams arī iznīcināja.

Volkenbergas pils vieta. Ar biezu melnu līniju iezīmēta mūra siena (Pēc Tuulse A. Die Burgen in Estland und Letland. - Dorpat, 1942. - Abb.163. (S.239.))

Šķiet loģiski, ka pret nocietinājumiem vērstās tehnikas rašanās un attīstība veicināja arī pašu nocietinājumu attīstību. Tātad metamajām ierīcēm būtu jāatstāj [23.lpp.] paliekošas pēdas fortifikācijas attīstībā. Ja izejam no pieņēmuma, ka metamās ierīces ienāca Livonijas teritorijā līdz ar krusta karotāju iebrukumiem, tad jāpieņem, ka līdz saskarsmei ar krustnešiem vietējo tautu nocietinājumu attīstību metamā artilērija nevarēja ietekmēt. Šādam pieņēmumam par labu runā jau iepriekš citētā epizode, kad 1211.gada martā vācieši ar metamajām ierīcēm apšaudīja Vilandes pili. Aizstāvjiem bija lieli zaudējumi nocietinājumu un dzīvā spēka ziņā, “…jo igauņi, kas kaut ko tādu vēl nekad nebija redzējuši, savas mājas pret tik spēcīgiem triecieniem nebija nostiprinājuši”[91]. Vietējās tautas, šajā gadījumā – igauņi, bija nocietinājuši savas dzīvesvietas atbilstoši aplenkuma paņēmienu attīstībai šajā laikā šajā reģionā. Saskarsme ar vācu, dāņu un krievu aplenkuma tehniku, domājams, lika vietējām tautām vairāk nocietināt savas pilis. Pirmie nocietināšanas darbi, ko vietējie piļu iemītnieki varēja veikt, bija pilskalnu nogāžu pastāvināšana un zemes aizsargvaļņu palielināšana.

Protams, paši ienācēji no Rietumeiropas būvēja savus nocietinājumus saskaņā ar savu militāro pieredzi. Šeit kā vizuāli tveramākā atšķirība starp ienācēju un vietējo tautu nocietinājumiem bija mūra tehnikas izmantošana ordeņa un bīskapu nocietinājumos. Nevar apgalvot, ka tieši metamās tehnikas izplatība noteica mūra nocietinājumu ieviešanu Livonijā. Taču mūra nocietinājumi labāk pasargāja no metamo ierīču raidītiem triecieniem, nekā koka konstrukcijas nocietinājumi. Pirmie vācu nocietinājumi Livonijā nebija viscaur mūra tehnikā veikti. Daudzi nocietinājumu elementi un arī dažas pilis pilnībā bija vēl no koka. Kombinētajos mūra – koka nocietinājumos kā mūra elementi parādījās viena vai vairākas mūra aizsargsienas. Šīs mūra aizsargsienas bija vērstas pret to nocietinājuma [24.lpp.] pusi, no kuras bija gaidāms potenciāls triecienuzbrukums, arī metamo ierīču pielietojums. Savukārt tajās nocietinājuma pusēs, no kurām triecienuzbrukums bija neiespējams (dabīgie šķēršļi – gravas, nogāzes, ūdenstilpnes), dažkārt tika atstāta koka aizsargsiena. Šeit kā piemēru var minēt ap 13.gadsimta vidu būvēto Volkenbergas (Volkenburgas, Mākoņkalna, Padebešu kalna) pili, kas būvēta netālu no Rāznas ezera krasta augstā kalnā. Volkenbergas pilij bija tikai viena mūra aizsargsiena, kas bija vērsta pret priekšpili; mūra sienai pieslēdzās klāt koka sienas[92]. Vienas mūra sienas esamība atbilda tā laika praktiskajai vajadzībai, jo tikai no tās puses, pret kuru vērsta masīva 3 m bieza siena, bija iespējams triecienuzbrukums ar aplenkuma tehnikas izmantošanu. Pārējās koka aizsargsienas bija vērstas uz tām pusēm, kur bija augsta stāva nogāze. Vienlaikus mūra un koka aizsargsienas bija arī Aizkraukles vecākajā pilī, kas atradās Aizkraukles pilskalnā. Tur koka nocietinājumus papildināja divas 1,5 – 2 m biezas mūra aizsargsienas[93], kas bija vērstas uz “ārējo” – t.i. potenciālo uzbrukuma pusi. Mūra siena nav konstatēta stāvākajā pilskalna malā, kas vērsta pret pilsapmetni[94]. Mūra aizsargsiena, domājams, nav bijusi arī uz priekšpili vērstajā pilskalna malā, kur ierīkots ap 4 m augsts zemes aizsargvalnis[95]. Piemēram, Mārtiņsalas pilij, domājams, bija tikai trīs mūra aizsargsienas (3 m biezas), kas sargāja no visām iespējamajām triecienuzbrukuma pusēm. Savukārt, ceturtā pret Daugavu vērstā aizsargsiena, domājams, bija no koka[96], jo no šīs puses triecienuzbrukums ar aplenkuma tehnikas pielietošanu nebija gaidāms. Šādi kombinētas mūra un koka aizsargsienas bija arī citos 13.gadsimta nocietinājumos. Tātad sākotnēji vairumam piļu mūra aizsargsienu būvēja tajās nocietinājuma pusēs, kuras bija grūtāk aizsargājamas[97], bet koka aizsargsiena palika triecienuzbrukuma neaizskaramajos sektoros. 14.gadsimta otrajā pusē pieauga ar mūra aizsargsienām nocietināto piļu skaits[98], kur koka detaļas nocietinājumā tika samazinātas līdz minimumam. Šī tendence, šķiet, gan nebūs saistāma ar kardinālām izmaiņām aplenkuma tehnikas kvalitātē, bet ar praktiskiem apsvērumiem pils būvē un ekspluatācijā. Bez šaubām, mūra nocietinājumi joprojām tika celti, ņemot vērā aplenkuma tehnikas, to vidū metamo ierīču, iespējas.

[25.lpp.]

***

Spriežot pēc Eiropas analoģijas, Livonijā varēja tikt lietotas dažādas konstrukcijas viduslaiku metamās ierīces – arkballistas, katapultas, frondibollas, kā arī dažādas to modifikācijas. Citējot avotu tekstus, tika pieminēti dažādi metamo ierīču nosaukumi – paterellas, mašīnas, poroki, kā arī Atskaņu hronikas tulkotāja V.Bisenieka literārie “akmeņmeši”[99]. Gan minēto, gan arī citu metamo ierīču esošā un iespējamā nosaukuma un konstrukcijas jautājumi ir visai sarežģīti.

Indriķa hronikas autors savā latīņu valodā rakstītajā hronikā visas ierīces sauc par paterellām (patherella)[100] un vienkārši par mašīnām (machina)[101]. Apzīmējums ‘mašīna’, protams, Indriķa hronikā tiek lietots kā sugas vārds metamajām ierīcēm vispār. Domājams, Indriķa hronikas autors šo terminu neattiecināja uz citām aplenkuma ierīcēm; vismaz hronikā mašīnām netiek minēts cits funkcionālais pielietojums, kā tikai mešana. Par labu ‘mašīnai’ kā metamās ierīces apzīmējumam runā jau minētās epizodes ar mašīnu izmantošanu nocietinājumu aizsardzībā. Proti, nocietinājuma aizsardzībā pēc funkcionālā pielietojuma nevarēja izmantot citas ierīces – tarānus, parakumu aizsega ierīces, bīdāmo aplenkumtorni u.tml.

Citos latīņu valodā rakstītos avotos, tāpat kā Indriķa hronikā, figurē apzīmējums ‘mašīna’ (machina)[102]. Arī šeit ‘mašīna’ ir metamā ierīce. Citur Eiropā latīņu valodā rakstītajos avotos terminu ‘machina’ (arī ‘machinetum’, ‘machinella’) plaši pielietoja kā metamo ierīču apzīmējumu[103]. Nav šaubu, ka Vartbergas Hermaņa “Livonijas hronikā” plaši lietotais termins ‘mašīna’ ir dažādu metamo ierīču vispārējs apzīmējums. Šeit var minēt arī paša hronista teikto, ka lietuvieši Piltenes pili aplenca ar dažādām mašīnām (diversis machinis)[104], domājams, atšķirīgas konstrukcijas vai lieluma metamajām ierīcēm.

Savukārt, termina ‘paterella’ pielietojums ir diskutablāks. Neskaidrību ievieš dažādās Indriķa hronikas vietās lietotās frāzes: “mazā mašīna jeb paterella”[105], “paterellas un mašīnas”[106], “mazās mašīnas un paterellas”[107], “paterella jeb mašīna”[108] u.c. Tā kā hronists nav skaidri nodalījis terminu ‘paterella’, iespējams arī šis termins Indriķa hronikā lietots kā vispārīgs apzīmējums metamajām ierīcēm. Ja tā, tad, acīmredzot, hronists nesaskatīja metamo ierīču militārtehniskās nianses vai nesaskatīja par nozīmīgu tās izcelt. Jānorāda, ka ar ‘paterellu’ hronists neapzīmēja visas metamās ierīces, piemēram, skaidri tika nodalīta [26.lpp.] ‘lielā mašīna’ (machina magna)[109]. Ja hronists ar nosaukumu ‘paterella’ apzīmēja dažādas ierīces, tad, domājams, šīs ierīces bija līdzīgas konstrukcijas vai ierobežota lieluma. Tomēr droši var pieņemt, ka pat, ja Indriķa hronikā minētā ‘paterella’ ir vispārīgs apzīmējums, paterellas Latvijas teritorijā tika pielietotas.

13.gadsimta sākuma petarella. V.Abramova un A.Kirpičņikova rekonstrukcija (Кирпичников А.Н. Метательная артиллерия Древней Руси… - С.38)

Runājot par terminu ‘paterella’, jāatceras jau vēsturnieku agrāk minētais fakts, ka metamā ierīce ar šādu nosaukumu ‘patherella’, ‘paderella’, ‘petraria’ minēta vācu 13.-15.gadsimta sākuma avotos[110]. Jāteic, ka viens no šiem terminiem – ‘petraria’ – ir pielietots Rietumeiropā un no turienes nākušo krustnešu iekarotajās zemēs Tuvajos Austrumos jau no 12.gadsomta. Piemēram, krusta karu dalībnieks Tīras arhibīskaps Giljoms (Guilelmus; arī Vilhelms: dzīvojis 12.gadsimta 40.-90.gados) savā “Svētā kara vēsturē” (Belli sacri historia), kas sarakstīta 12.gadsimta 70.-80.gados, stāstot par krustnešu veikto [27.lpp.] Jēruzalemes aplenkumu 1099.gada vasarā, min, ka krustneši izmantojuši metamās ierīces, kuras sauktas manganas (mangana) vai petrarijas (petrariae)[111]. Pat ja pie Jeruzalemes nebija izmantotas tieši petrarijas, tad vismaz hronikas sarakstīšanas laikā šāda nosaukuma mašīnas pazina. Indriķa hronikā lietotais nosaukums ‘paterella’ ir cēlies no ‘petrarijas’ nosaukuma. Savukārt nosaukums ‘petrarija’ bija pazīstams nevien Rietumeiropā[112], bet jau agrāk [28.lpp.] Bizantijā[113]. Grieķu izcelsmes vārds ‘petrarija’ ir cēlies no vārda ‘petros’ - akmens, klints.

Frondibollas tipa ierīce. E.Violē Le Dika (Violett-Le-Duc) rekonstrukcija (Pēc Violett-Le-Duc. Encyclopédi Médiévale. - [b.v.], 2000. - P.453.)

Savukārt, vidusaugšvācu valodā sarakstītajā Atskaņu hronikā metamās ierīces tiek sauktas ‘blîde’ (kā minēts, atdzejotājs to tulkojis kā ‘akmeņmetis’)[114]. Vācijas, kā arī Skandināvijas viduslaiku avotos ir plaši sastopami līdzīgas cilmes termini ‘blinde’, ‘bleide’, ‘blida’, ‘blide’, ‘blye’, ‘belide’, ‘blyde’[115]. Tradicionāli šie termini lietoti konkrētas konstrukcijas metamo ierīču – atsvara metamās artilērijas – apzīmēšanai. Šī vāciskā termina ekvivalenti latīņu valodā ir ‘trebuchium’, ‘trabucos’, ‘tribok’, ‘trabucium’, ‘trabutium’[116] u.c. Literatūrā plašāk ieviesies no Francijas nākušais šīs ierīces apzīmējums ‘trebušē’ (trebuchet), kā arī sinonīms nosaukums ‘frondibolla’ (franču fronde – linga + grieķu ballein – mest). Latviešu literatūrā dažkārt tika lietots šo ierīču nosaukums, kas pārņemts no vācu valodas,- blida, blīda[117]. Domājams, ka minētā Indriķa hronikas ‘lielā mašīna’[118] ir tādas pašas konstrukcijas ierīce, kā Atskaņu hronikas ‘blîde’.

Tieši Indriķa hronikas ‘patherella’ un Atskaņu hronikas ‘blîde’ (turpmāk – frondibolla) ir divi drošāk sazīmējamie Livonijā lietoto metamo ierīču modeļi. Paterellas un frondibollas būtībā bija līdzīga principa metamās ierīces. Frondibollas tipa ierīces darbojās uz barobalistikas (smaguma spēka) principa: kustīgas sviras īsākajā galā tika iestiprināts atsvars, garākajam galam tika piestiprināta linga, kurā ievietoja lādiņu. Nostādot frondibollu mešanas gatavībā, atsvars tika pacelts, bet linga ar lādiņu tika novietota nospriegotā stāvoklī uz zemes. Palaižot frondibollu darbībā, tika izmantots atsvara smaguma spēks: atsvars lielā ātrumā rāva sev līdzi lingā ievietoto lādiņu. Savukārt, lādiņš atdalījās no lingas brīdī, kad noteiktajā leņķī atāķējās lingas stiprinājums. Šāda tipa ierīcēs kā atsvars varēja kalpot arī cilvēki, proti, to spēks. Tieši šīs ar rokām darbināmās ierīces, pēc pētnieku atzinuma, bija minētās paterellas[119]. Šajā gadījumā sviras īsākajā galā [29.lpp.] (atsvara vietā) tika piesieta viena vai vairākas virves, kuras strauji rāva cilvēki. Protams, atšķirībā no atsvara ierīcēm, ar cilvēka spēku darbināmās ierīces bija daudzkārt vājākas gan tālšāvības, gan lādiņa lieluma un smaguma ziņā.

Frondibollas tipa ierīce. R.Peina-Gellvija (Payne-Gallwey) rekonstrukcija. (Pēc Stone G.C. Glossary of the Construction, Decoration and Use of Arms and Armour in all countries and in all times. - New York, MCMLXI. - P.628.)

Par labu frondibollas vai paterellas tipa ierīču lietošanai liecina minētais krievu uzbrukums Mārtiņsalas pilij (1206.g.), kad Polockas kņaza Vladimira karaspēks aplenkuma vajadzībām “…izgatavoja nelielu mašīnu, bet…ievainoja daudzus no savējiem, jo meta akmeņus uz aizmuguri”[120]. Frondibollas un paterellas tipa ierīces ir vienīgās viduslaiku metamās ierīces, kas starta pozīcijā, pateicoties savai lādiņa kustības trajektorijai, spētu lādiņu izmest uz pretējo pusi. Tam par iemeslu varētu būt neskaitāmas “agrīno inženieru” kļūdas – lingas uzkabes āķis netika iestādīts pareizā leņķī, sviras mehānisms tika ierīkots par zemu un atsvars atsitās pret zemi (frondibollām) utt. Iespējams, tika pieļauta pirmā neprecizitāte, kuras rezultātā lādiņš atdalījās no lingas ātrāk un tika izmests pretējā virzienā.

Kā pēc citātiem bija redzams, krievu hronikās metamās ierīces tiek sauktas vienā nosaukumā – ‘poroks’ (порок, arī прак), kas lietots kā sugas vārds dažādām [30.lpp.] metamajām ierīcēm. Šis apzīmējums ir cēlies no vārda ‘linga’ (праща)[121] un loģiski būtu saistāms ar ierīcēm, kuru konstrukcijā ir tāda detaļa kā linga. Tomēr, domājams, realitāti atainojošās[122] 16.gadsimta miniatūrās 13.gadsimta poroki attēloti kā arkballistas tipa ierīces[123], kurām nav nekāda sakara ar lingu. Tātad, termini ‘mašīna’ un ‘poroks’ pēc lietošanas principa varētu būt vienādi. To, varētu ilustrēt arī 1368.gada Izborskas aplenkuma apraksts. Livonijas spēki, pēc Vartbergas Hermaņa sniegtajām ziņām, aplenkumā izmantoja “machinis et aliis instrumentis bellicis” (mašīnas un citus kara instrumentus)[124]. Savukārt Pleskavas hronika par šo pašu karagājienu teic: “…atnāca vācieši pie Izborskas…ar porokiem, ar tarāniem[125]…” (…придоша Немци к Изборску…с порокы, со възграды з бораны…)[126]. Avotos tarāni nav saukti par mašīnām; šajā gadījumā tie ietilpst apzīmējumā “citi kara instrumenti”, bet Vartbergas Hermaņa ‘mašīnas’ krievu hronists nosauca krievu metamo ierīču vārdā ‘poroki’.

Tomēr pieskaroties ‘poroku’ jautājumam interesi izraisa Nikona hronikas 16.gadsimta miniatūra, kas attēlo novgorodiešu gatavošanos karagājienam uz Livoniju 1268.gadā (vai 1969.gadā)[127]. Ja pieņemam, ka miniatūras autors godprātīgi pārzīmējis agrākus autentiskus attēlus[128], tad šajā karagājienā krievi ņēma līdzi arkballistas tipa metamās ierīces. Arkballista (arī arkbalista; latīņu arcus loks + ballista) bija ierīce, kas darbojās uz loka principa. Faktiski, tā bija grandiozs arbalets: lādiņš (šajā gadījumā apaļas akmens lodes) tika raidīts pa tekni ierīces korpusā ar liela loka un stiegras spēku. Protams, ar pieņēmumu, ka 16.gadsimta miniatūras autors kopēja autentiskus attēlus, ir par maz. Taču arkbalistas tipa ierīces Eiropā bija visai izplatītas un, iespējams, Livonijā tās arī lietoja.

13.-14.gadsimta arkbalistas tipa ierīces. V.Abramova un A.Kirpičņikova rekonstrukcija (Кирпичников А.Н. Метательная артиллерия Древней Руси… - С.43, 46.)

Ar apskatītajiem terminiem diskusija par metamo ierīču nosaukumiem un konstrukciju Livonijā nebeidzas. Diskusiju turpina gan neprecizitātes darbā ar avotiem[129], gan arī pilnīgi pamatotas norādes uz atsevišķu terminu skaidrojumu. [31.lpp.] Pie pēdējā jāmin viens no sarežģītākajiem un grūtāk izskaidrojamiem terminiem – Atskaņu hronikā minēto ‘ribaldi’ (ribalde, ribalt)[130]. Šādas ierīces pret vācu un kuršu aizstāvēto Embūtes pili 13.gadsimta 40.gados lietoja Lietuvas valdnieka Mindauga karaspēks: “Mindaugs lika savējiem / celt ribaldes pret vāciešiem, / lai tos, kas pilī, apdraudētu”[131]. Ribaldes izmanto arī krustneši aplencot zemgaļu Tērvetes pili 1281.gada augustā[132], žemaiši aplencot ordeņa Heiligenbergas pili ap 1286.gadu[133]. No ribaldes pielietojuma trūcīgajiem aprakstiem izriet, ka tā bijusi koka konstrukcijas aplenkuma ierīce un ka tā nebija nedz aplenkumtornis, nedz arī nosaukuma ‘blîde’ sinonīms[134]. Heiligenbergas pils aplenkuma aprakstā minētā frāze –“Ar kokiem viņi [aplencēji] svaidījās…”[135] [32.lpp.] – lika dažiem pētniekiem attiecināt šo svaidīšanos tieši uz ribaldēm un pieņemt, ka tās bija metamās ierīces[136]. Taču minētā hronikas frāze, kas, nav zināms, vai ir attiecināta uz ribaldēm, nav neapgāžams pierādījums. Tāpēc joprojām ribaldes skaidrojuma jautājums ir neatrisināts.

***

Noslēdzot ieskatu ar metamajām ierīcēm Livonijā saistītajos jautājumos vēlreiz jāatgādina, ka šeit apskatīti tikai daži aspekti. Rakstā minētajām problēmām un īpaši šeit neizskatītajiem jautājumiem ir nepieciešams plašāks izpētes darbs.

Minētās avotu ziņas par metamo ierīču izmantošanu Livonijā vai Livonijas spēku metamās artilērijas izmantošanu ārpus Livonijas robežām nav pilnīgas. Ir nepieciešams pētīt vēl daudzus Livonijas vēstures avotiem, kur varētu parādīties epizodes ar metamo ierīču pielietošanu. Lai pilnīgāk izprastu metamo ierīču funkcionālo pielietojumu ir jāstrādā arī ar citu Eiropas valstu avotiem. Bez tam šajā jautājumā lielāku skaidrību ieviestu materializētas metamo ierīču rekonstrukcijas un eksperimenti ar lādiņa smagumu, lidošanas attālumu un trieciena spēku pret koka un akmens konstrukcijām.

Avotu epizožu nav tik daudz, lai apskatot dažādus aspektus nenāktos citēt vienu un to pašu avota fragmentu. Tomēr šo fragmentu ir pietiekami, lai parādītu, ka metamajām ierīcēm bija ievērojama vieta tā laika militārajās norisēs. Cerams, šis raksts pievērsīs uzmanību šai mazpētītai militārās tehnikas nozarei.

The use of ballistic devices (arcballistas, trebuchets, etc.) was an inseparable part of military action in Livonia during this period. Tactics for fighting over fortifications, castles and walled cities was an important part of the medieval art of war. Before the advent of gunpowder, the use of various ballistic devices was a crucial part of such operations. Written sources from the period, show that ballistic devices were in use in Livonia by the beginning of the 13th Century, and their use continued until the widespread appearance of cannon in the area, in the last quarter of the 14th Century.

The article emphasizes information from original 13th and 14th Century sources and goes into some detail about the problems of using these weapons, as well as their mechanical functioning.

__________________________________________________

Publicēts: Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. II sējums. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2001. 240 lpp.>8.-32.lpp.

Ievietots: 19.02.2003.

Autora labojumi un papildinājumi 05.03.2003.

HISTORIA.LV