Skutāns, G. Ceļš uz Beverīnu? Latvijas Vēsture. 1992. Nr.4(7), 61.-67.lpp.
__________________________________________________________________

Senās Latvijas vēstures avotos Beverīnas pils pazīstama kā ievērojams Tālavas nocietinājums. Diemžēl par tās atrašanās vietu historiogrāfijā, par spīti daudzajiem problēmas risinājumu mēģinājumiem, nav varējis izveidoties vienots uzskats. Materiālu pamatavots ir Livonijas senākā, tā saucamā Indriķa hronika, tekstā turpmāk vienkārši saukta par hroniku, atsaucēm iekavās norādot tās nodaļu un apakšnodaļu numurus. Beverīnas vārds hronikā no 1208. līdz 1216.gadam nosaukts 15 vietās; pie tam četras reizes ar to apzīmē Tālavas novada iedzīvotājus - Letti Bevernenses, Letti de beverin, kas sevišķi izcēlušies ar savu kareivīgumu. Pētījumā izmantoti 1211.gada Jersikas un 1224.gada Tālavas dalīšanas dokumenti, 1259.gada Papendorfas mācītāja Heinrika liecība par sadalīšanas robežām, XII gadsimta arābu ģeogrāfa Idrisī karte un ziņas par Rīgas senajiem nosaukumiem.

Pēc pieciem gadsimtiem pils nosaukumu pirmais no jauna piemin J.G.Arndts otrajā hronikas izdevumā (1753), kur Burtnieku ezeram piedēvē arī Beverīnas vārdu. Balstoties uz šo norādi, A.V.Hupels (1774, 1792), J.L.Bergers (1778) un J.K.Broce (1790) savos darbos pili novieto pie Burtniekiem. Pēc šīm atziņām karšu sastādītāji V.K.Frībe (1798), F.Krūze (1846), A.Rihters (1857) un arī K.A.Raaga savā sienas kartē to atzīmē pie Burtnieku ezera.

Pēc gadsimta jaunu viedokli izvirza grāfs K.G.Zīverss (1876, 1877), izvēloties Vaidavas pilskalnu. Viņam vēlāk pievienojas vairāki baltvācu senatnes pētnieki: A.Bīlenšteins (1892), K.Lēviss of Menārs (1914), T.Dēbners (1912). Pili savā Baltijas kartē šeit novieto arī M.Siliņš 1890.gadā, bet vēlāk viņa domas mainās.1887.gadā Valmieras draudzes skolotājs V.D.Balodis atrod jaunu pilskalnu Kauguru pagastā, kuru drīz pēc tam (1895, 1897) cenšas pierādīt par meklēto pili. Jānorāda, ka tēva uzskatus pārstāvēt turpina F.Balodis (1910, 1911, 1928).

1890.gadā Lēviss of Menārs izsakās par labu Trikātai, taču gadu gaitā savus uzskatus maina par labu Vaidavas pilskalnam. Lietgalietis - Krieviņš (1910) savukārt to mēģina meklēt Valmierā. Tāpat domā M.Siliņš un H.Lākmans (1933). Savā plašajā darbā P.Abuls (1924) pārskata visu iepriekšējo variantu neatbilstību Beverīnai, kuru viņš novieto Vijciema Celītkalnā.

E.Brastiņš pēc Latvijas pilskalnu izpētes izstrādā pamatotu hipotēzi par Beverīnu Raunas Tanīsa kalnā (1927, 1928), kuru apstrīd F.Balodis (1928). Pēc kara E.Brastiņa viedoklim pievienojas latviešu emigrācijas vēsturnieki E.Šturms (1947, 1948) un E.Dunsdorfs (1966, 1969). Šo viedokli turpina attīstīt arī šis mans darbs, jo tam pamatojumā ir minēto pētnieku izteiktie uzskati.

No Latvijas pēckara perioda vēsturniekiem risināmajam jautājumam vēl pievērsās Ē.Mugurēvičs(1956, 1965), iestājoties par Beverīnu Trikātā. Turpretī P.Stepiņš pili novieto (1982,1983, 1992) Vaidavā. Trimdā Beverīnas jautājumu apskata arī rubenietis A.Apsītis (1973), kurš pats vēl ir neziņā: Vaidava vai Valmiera? J.Urtāns 1988.gadā norāda uz Beverīnas iespējamību jaunatklātajā Viļumu pilskalnā. Es savā rakstā tai pašā gadā Valmieras rajona avīzē izsakos pret šādu varbūtību. Par Vijciemu dažkārt iestājas Valkas rajona novadpētnieki. A.Goba jautājumam pievēršas grāmatā Ceļš uz Bitarīnu·(1990). J.Graudonis, rakstot priekšvārdu E.Brastiņa grāmatas Beverīnas pilsvieta·(1992) pārpublicējumam, atbalsta Trikātas variantu.

Hronikā pirmās ziņas par Beverīnu ir no 1208.gada, kad Vidzemes leti cenšas panākt izlīgumu ar ugauņiem:· “... sūtīja letu (Lethorum) vecākie, Rūsiņs no Soteklas pils, Varidots no Autinas, Tālibalds no Beverīnas un arī Bertolds, bruņinieku brālis no Cēsīm, savus sūtņus uz Ugauniju ...” (XII. 6.)[1]. Šis uzskaitījums dod norādi par Vidzemes sadalījumu [62.lpp.] trīspadsmitā gadsimta sākumā, jo šeit katrs no vecākajiem pārstāv noteiktu zemi, bet nosauktās pilis ir konkrēto novadu stiprākie nocietinājumi. Šādu trīsdaļīgu Vidzemes dalījumu ļauj izdarīt arī hronikas ziņas par tā laika politiskajām norisēm Livonijā.

Jau 1206.gadā (X. 15.) pēc Lībijas paļaušanas Cēsu vendi un vairāki letu apdzīvoti novadi - Idumeja Braslas baseinā un Satekla Gaujas kreisajā krastā lejpus Cēsīm, Juglas augštecēs, kas hronikā acīmredzot tiek saukta par Letgali (Letthigallia, Leththigallia), nonāk vācu varā. Nedaudz vēlāk, 1208.gada (XI. 7.) pavasarī Gaujas labā krasta Tālavas novadi, kas līdz tam bija saglabājuši savu neatkarību, pakļaujas bīskapam Albertam. Kreisā krasta Tālavas daļa, kā arī Atzele tālāk austrumos, ir pakļauta Pleskavas krieviem (XI. 7., XVIII. 3., XX. 5.). Savukārt Autina un zemes dienvidos no tās ir pakļautas Jersikai, un tikai ar 1209.gadu pāriet bīskapa īpašumā (XIII. 4.). Tātad Vidzemei 1208.gada vasarā ir trīs kungi - vācieši, Pleskavas krievi un Jersikas kņazs. Bīskaps un ordenis jau valda pār rietumu Tālavu, Sateklu, Idumeju, kamēr pleskavieši vāc meslus austrumu Tālavā, bet Jersika - no Autines un dažiem citiem Centrālvidzemes novadiem. Acīmredzot minētie vecākie ir izvirzīti, vadoties pēc toreizējā zemes dalījuma triju kungu varā.

Beverīnas meklējumos pamatjautājums ir tās novietošana Gaujas labajā vai kreisajā krastā. To varam viegli veikt, vadoties pēc Tālavas politiskā dalījuma austrumu un rietumu daļā. Pēc hronikas ziņām par Imeras atrašanos upes labajā, bet Trikātas - Tālivalža dzīves vietas - kreisajā krastā (XV. 7., XVII. 2., XIX. 3.) robežu starp Tālavas daļām varam vilkt pa vienīgo dabisko šķirtni - plašo un mazapdzīvoto Gaujas senleju. Par Beverīnu kā Gaujas kreisā krasta Tālavas daļas pili liecina plašs faktu materiāls, kā, piemēram, 1208.gada (XII. 6.) un it sevišķi 1211.gada notikumi (XV. 7.), kad Beverīnas vecākie Dote un Paike lūdza no vāciem palīdzību. Tas norāda, ka beverīniešu un vāciešu starpā valdīja vienīgi sabiedroto attiecības, un tikai 1214.gadā (XVIII. 3.) Tālavas austrumu daļa pakļaujas vāciem, soloties turpmāk maksāt nodevas bīskapam un pieņemt katoļticību. Tādēļ 1216.gadā (XX. 5.) krievu meslu vācēji nodedzina Beverīnu un nedaudz vēlāk uzsāk kara darbību Vidzemē. Tādēļ Beverīna varēja atrasties vienīgi austrumos Gaujas tecējumam, kur dzīvoja zemes vecākais Tālibaldis un viņa dēli.

1211.gada Jersikas dalīšanas dokuments sniedz noteiktu ievirzi tālākiem meklējumiem. Uz šī dokumenta pamata bīskaps iegūst divas trešdaļas, bet ordenis - vienu trešdaļu Jersikas novadu Dienvidvidzemē (Lettia). Jersikas pils ar pieguļošajiem novadiem dalīšanā neietilpa, jo to bīskaps bija izlēņojis agrākajam Jersikas kņazistes valdniekam. Katrai daļai tiek uzrakstīta izlozes lapa (carta) un izlozēta no lasītnepratēja. Tālāk dokumenta teksts skan šādi “..Tādā kārtā divas kartes tika piešķirtas kunga bīskapa daļai, no kurām viena aptvēra pili Aszuti, pili Lepeni un Bebernines pierobežā (in confinio) esošos ciemus (vill[a]e), kas kādreiz piederēja Jersikas karalim, ar visiem atsevišķiem piederumiem, otra aptvēra pilis Autenini, Aleni ar viņu piederumiem. Kristus bruņiniekiem kā trešā viņiem piederīgā daļa tika piešķirta viena karte, kas aptvēra pilis Zerdeni, Negesti, Cesvaini ar viņu piederumiem. ...”[2]

Apskatot bīskapa zemju otro daļu, nav problēmu ar abu pilsnovadu novietojumu, jo vēsturnieku vairākums Autini bez šaubīšanās novieto Priekuļu Sārumkalnā, bet Aleni - Daugavas krastā, Oliņkalnā. No pirmās bīskapa daļas zināma ir Asotes atrašanās vieta Daugavas labajā krastā pie Jēkabpils, bet Lepenes pilsnovada atrašanās vietu var meklēt vai nu Lubānā, vai Liepkalnē. Pamatojoties uz senvārdu “Bebemine” un “Beverīna” etimoloģisko radniecību, 1947.gadā E.Šturms norāda uz to identitāti[3]. Tādā gadījumā minētie pierobežas novadi meklējami bīskapijas vēlākajos Dzērbenes, Ērgļu vai Bērzaunes pilsnovados, kas ir izšķirošs arguments pils novietošanai Tālavas dienvidu robežu tuvumā.

Arī pēc hronikas (XII. 6.) aprēķināmie trīs Beverīnas attālumi sakrīt ar apskatīto norādi. No tiem divi vērsti pret Igaunijas dienvidu robežu, bet viens - uz Cēsīm. “Un viņi sūtīja pa nakti pie mestra Venno uz Cēsīm, kas toreiz tur bija, un lūdza nākt viņu vajāt igauņus. Viņš sasauca visus letus (Leththis) no apkārtnes un, kad kļuva rīts, nonāca Beverīnā un atrada, ka pagānu karaspēks jau aizgājis, un viņš vajāja viņus visu to dienu. Bet nākošā naktī uznāca ļoti liels aukstums, un tā kā kliboja gandrīz visi zirgi, viņi nevarēja ienaidnieku panākt, tāpēc ka tas, nokāvis kustoņus un atlaidis gūstekņus, bēga pa ceļu un, negaidot kaujas, ikviens atgriezās savā zemē. ..leti (Letthis) sanāca lielā daudzumā pie Beverīnas pils. Un viņi, uzģērbuši savus ieročus, devās uz priekšu vienas dienas gājumā un apstājās, sakārtoja savu karaspēku un gāja dienu un nakti un iegāja sakaliešu novadā.”[4]

No pirmā fragmenta uzzinām, ka latvieši drīz pēc igauņu aiziešanas pa vakara tumsu sūta ziņnesi, visticamāk jātnieku, pēc palīgspēkiem ienaidnieka vajāšanai. No Cēsu apkārtnes tūliņ tiek sasaukti karavīri, kuriem vajadzēja atrasties kaujas gatavībā nocietinājumos vai mežu slēptuvēs jau kopš igauņu iebrukuma sākuma. Citādi diez vai būtu iespējams nakts laikā savākt karaspēku un līdz ar rītu nokļūt visiem atpakaļ pilī. Pēc rakstīto avotu ziņām par karaspēku pārvietošanās ātrumiem līdzenā apvidū, kājnieki dienas pārgājienā var veikt 30 km, bet [63.lpp.] jātnieki - līdz 50 km.[5] No šiem nakts notikumiem vismazāko laiku (2-3 stundas) varam atvēlēt ziņneša ceļam, bet vienlīdz ilgākus (5-6 stundas) karaspēka sapulcēšanai un atpakaļceļam. Tas viss iekļaujas vēlā rudens 14 stundu nakts ietvaros. Ja pielīdzina šai naktī turp un atpakaļ veikto ceļu dienas gājienam, attālums starp Cēsīm un Beverīnu varētu būt 20-30 kilometri. Tā kā igauņus vajā arī visu nākamo dienu un vakaru, var secināt, ka līdz Ugaunijas dienvidu robežai ir krietni vairāk par 50 kilometriem. Otrajā gadījumā karavīri iet līdz Sakalas dienvidu robežai nakti un divas dienas - kopējais noietais attālums var būt apmēram 90 km. Tātad attālums līdz Cēsīm ir mazāks par 25 km, līdz Ugaunljai lielāks nekā 50 km un līdz Sakalai mazāks nekā 90 km. Šos izmērus iezīmējot kartē, redzam, ka meklējumi Gaujas kreisajā krastā jāattiecina uz Tālavas dienvidu novadiem.

Beverīnas ceļš hronikā minēts 1210.gada Imeras kaujas notikumu aprakstā (XIV. 8.). “… viņi [igauņi] atkāpās no Cēsu pils un pārgāja Gauju, un pie ezera, kas ir ceļā uz Beverīnu, viņi gulēja pa nakti un atpūtās. Bet brāļi no Cēsīm un Kaupo ar lībiešiem un latviešiem sekoja no rīta un apmetās pie tā pašā ezera brokastot un izsūtīja uz priekšu izlūkus un karaspēka sargus; daži no tiem atgriezās un paziņoja, ka igauņi ļoti strauji bēg pār Imeru…”[6]. No hronikas teksta var secināt, ka gar Gaujas labo krastu ir gājis ceļš no Cēsīm uz Imeru. Tā tuvumā atradās vārdā nenosaukts ezers, gar kuru, savukārt, iet ceļš uz Beverīnu. Lai gan nav skaidras norādes, var just, ka šeit ir runa par diviem dažādiem ceļiem, kuri minētā ezera apkaimē krustojas. Karaspēks, kura lielākā daļa ir kājnieki, dodas ceļā agri no rīta un iet līdz brokastlaikam. Vasaras dienā laiks no saules lēkta līdz brokastīm nepārsniedz 4 stundas, kurās ātrā tempā var veikt 10-15 kilometrus. No notikumu apraksta jūtams, ka līdz Jumarai nav vairs tālu, ne vairāk par 10 kilometriem, jo izlūki samērā īsā laikā paspēj atgriezties. Šādos attālumos iederas Briežu ezers, kuru dažkārt sauc arī par Līdaci, kas ar nelielo Rieviņu ezeru ir vienīgie labā krasta tuvumā.

Iepazīstoties sīkāk ar šo ezeru apkārtni, senu ceļu konstatēt var tikai pie Briežiem, kur tā esamību apliecina jau 1798.gadā izdotais grāfa Mellina atlants[7]. Ceļš kartē iezīmēts no Briežumuižas (Palmhof) līdz Rubenei, un vēl mūsdienās labi saglabājies atsevišķos posmos. Svarīga norāde par tā vecumu ir novietojums gar Vaidavas ezera ielejas ziemeļu malu ziemeļrietumu dienvidaustrumu virzienā. Pati šī ieplaka ir ledāja izstumta vai ūdeņu izskalota subglaciālā vaga, kuras pašreiz sausajā gultnē atrodas Vaidavas, Anuļa, Rabuta un Briežu ezeru virkne. Ūdens līmenim nedaudz paaugstinoties, ieleju varēja jau akmens laikmetā izmantot kā taisnāko ceļu no Vaidavas baseina uz Gauju. Pie ielejas ūdeņu ietekas Gaujā vēl nesen pastāvēja Grīviņu pārceltuve, kuras senumu šeit pierāda pastāvīgs brasls pār upi, tās tiešais priekštecis. Kopumā ceļš gāja pa šādu maršrutu: Rubene - Zaķi - Rabuti - Brieži - Grīviņi - Kalāči - Irbītes - Rauna. No Raunas Baižkalna augstumiem varam tālumā saskatīt vienu no varbūtējiem galapunktiem - Zilokalnu, Ziemeļvidzemes ievērojamāko svētvietu.

Vēl jānoskaidro Cēsu-Jumaras ceļa atrašanās vieta pētāmo notikumu laikā, jo nereti šo seno Imeras ceļu uzskata par minēto Beverīnas, novietojot to tagadējā Cēsu - Rāmnieku - Valmieras lielceļa vietā. Veicot apvidus izpēti, atklājās, ka senākais ceļa variants nesakrīt ar tagadējo Cēsu lielceļu, kurš pēc ļaužu nostāstiem, šķiet, ierīkots tikai 17.gadsimtā. Sākotnēji tas virzījās gar pašu upes krastu, gandrīz kilometru sāņus no mūsdienu vietas, iekļaudamies Gaujas krasta ceļu sistēmā. Šie senie ceļi gāja gar abiem upes krastiem, un to izvietošanās saistāma ar pirmajām cilvēku takām Gaujas baseinā. Ieskatoties kartē, redzam, ka Briežezers atrodas gandrīz kilometru nost no krasta ceļa, pie ezera nokļūt var pa iepriekš minēto Raunas - Rubenes ceļu, kurš virzās gar pašu ezera krastu, un tātad arī atzīstams par meklēto.

No hronikas teksta secinām, ka Beverīna ir bijusi tuvāk Ugaunijai un Sakalai nekā Autine vai Satekla, jo no to novadiem karavīri parasti pulcējas šeit. Tas viss liecina par pils atrašanos kādā ievērojamā Tālavas centrā, kur krustojas Vidzemes galvenie ceļi. Beverīnas uzbūves iezīmes var nojaust jau no hronikas fragmenta (XII. 6.), kur tā pirmoreiz minēta kopā ar divu citu Vidzemes latviešu daļu pilīm Autini un Sateklu kā Austrumtālavas nocietinājums. Šo piļu atrašanās vietas ir pierādāmas Kvēpenes un Sārumu pilskalnos, kuri abi ir spēcīgi nocietinājumi, salīdzināmi ar tādiem pilskalniem kā Daugmale, Tērvete, Talsi vai Kuldīga. Tātad arī Beverīnai jābūt šāda tipa pilskalnam, nostiprinātam ar vareniem vaļņiem un guļbūves sienām. Šāds pieņēmums apstiprinās vairākās hronikas vietās, aprakstot divus spēcīgus igauņu uzbrukumus. No pirmā aplenkuma apraksta var noprast, ka pilij bijušas divas uzejas, ieeja no priekšas un sāniem (XII. 6.), bet otrajā atrodam ziņas par igauņu neveiksmīgo mēģinājumu to aizdedzināt. Tāpēc jādomā, ka tās vaļņu augstums bija pietiekoši liels, lai radītu uzbrucējiem zināmas problēmas sienu aizdedzināšanas un ieņemšanas jautājumā.

Vēl vienu norādi par Beverīnas raksturu var mēģināt piesaistīt no 12.gs. arābu ģeogrāfa Idrisī kartes[8], kurā parādīta Eiropas un Priekšāzijas ģeogrāfija tā laika izpratnē. Lai gan Eiropas ziemeļi attēloti ļoti shematiski un neprecīzi, šeit parādās Medsūna, kuru parasti diezgan vienprātīgi identificē [64.lpp.] ar Mežotni, un Bugrāda, tagadējās Pleskavas rajonā. Starp tām atrodam tādu interesantu nosaukumu kā Barūnia, kurš ir stipri līdzīgs meklētās Beverīnas vārdam. No kartes secināt var vienīgi to, ka minētā Barūnia atradās zemes iekšienē, netālu no kādas lielas upes krasta, kas pamatos sakrīt ar mūsu rīcībā esošo informāciju par Beverīnu.

Tāpēc lietderīgi ir noskaidrot nosacījumus, pie kādiem Beverīnas vārds varēja kļūt zināms Austrumu zemēs. Ziemeļeiropas vēsturē 9.-11.gs. pazīstams kā vikingu laiki, kad negaidīti uzplaukst pastāvīga tirdzniecība ar arābu zemēm. Šo laiku noriets iestājas vienpadsmitajā gadsimtā. Iegūtās zināšanas par rietumiem tomēr arābi saglabā un atspoguļo savos rakstos arī vēlākos gadsimtos, it sevišķi ziņas par Eiropas tirdzniecības centriem. Galvenais, t.s. austrumu ceļš uz arābu zemēm gāja caur Austrumbaltiju, pa jūru gar Igaunijas ziemeļiem uz Somu jūras līci, Ņevu, Lādogas augštecēm, bet tā atzari Latvijā - augšup pa Daugavu un Gauju. Kā rāda Rietumeiropas monētu atradumi[9] Vidzemē 11.gadsimtā, bija arī sauszemes variants no Gaujas lejteces gar upes kreiso krastu uz Cēsīm, tālāk gar Vidzemes augstienes ziemeļu malas priekškalnēm uz Veravu un Pleskavu. Tā tuvumā esošajos novadu centros varēja veidoties tirgus vietas, kur tika ierīkotas naktsmītnes un noliktavas. Pie šādiem nosacījumiem Beverīnas vārdu iespējams identificēt ar arābu kartes Barūniu.

Perspektīvu faktu jautājuma galīgai izpratnei izdodas atrast senās Rīgas vārtu un ielu nosaukumos. Te pret Vidzemi vērstajā pilsētas mūrī ir vārtu tornis, ko viduslaiku dokumentos sauc par “beverporten”[10], kas burtiskā tulkojumā no viduslejasvācu valodas nozīmētu “bebru vārti”. Šāda nosaukuma izcelsme ir neizprotama, jo bebri Rīdzenē tolaik diez vai mitinājās. Tā kā vārda sakne ir ļoti radniecīga meklētās pils nosaukumam, ir pilnīgi iespējams šeit novietot vēl viena Beverīnas ceļa sākumu, kas vēlāk pazīstams kā Vidzemes lielceļš, pa kuru rīdzinieki devās vai nu karot, vai tirgoties ar igauņiem un krieviem. Vēlākajos gadsimtos uz šī paša lielceļa priekšpilsētas malā pastāv Raunas vārti[11].

Hronikā nav norādes par Beverīnu kā kāda valdnieka dzīves vietu, visdrīzāk pils uzskatāma par apkārtējo ciemu celtu nocietinājumu kara laikam. Parasti pils stāvēja tukša un neapdzīvota, kā tas parādās 1216.gada (XX. 5.) notikumos, kad krievu meslu vācēji bez grūtībām iekļūst pilī un to aizdedzina. Pilī varēja savākt un noglabāt ikgadējās nodevas, kamēr pēc tām ierodas meslu ievācēji, kā arī noglabāt līdz sadalei kopīgo kara laupījumu (XVIII. 5.). Pils tuvumā varēja atrasties arī tautas sapulču vieta, un jādomā, ka 1208.gada tautas sapulce notika šeit.

Līdz šim Beverīna meklēta deviņās vietās: Burtnieki (1753), Vaidava (1876), Kauguru Pekas kalns (1895), Trikāta (1890), Valmiera (1910), Vijciems (1924),Raunas Tanīsa kalns(1924), Viļumu pilskalns (1988) un Smiltene. Viedokli par Beverīnas iespējamo atrašanos Cērtenē dažkārt izsaka vietējie novadpētnieki, neizvēršot sīkākus pētījumus.

Vispirms jāpārskata četri varianti Gaujas labajā krastā, kas gan pēc iepriekš apskatītā pierādījuma par pils atrašanos kreisajā krastā automātiski atkrīt. Pirmais uzmanību piesaista Vaidavas pilskalns, kurā vēl nesen no jauna tika meklēta Beverīna. Iepazīstoties ar 1986.gada nelielo arheoloģisko izrakumu rezultātiem[12], atklājās, ka Vaidavas pilskalns ir samērā jauns nocietinājums, datējams ar 13.gadsimta sākumi, vācu ienākšanas laiku. To pašu norāda arī plakuma četrstūra forma un vaļņu īpatnējā uzbūve, kāda raksturīga Baterijas kalnam Straupē un Lielupes pilskalnam. Abi šie no latviešu pilskalniem atšķirīgie nocietinājumi uzskatāmi par pirmajiem kristietības izplatības centriem Lībijā un Idumejā. Arī Vaidavas pilskalnā var pierādīt novada fogta mītni Metimni, kura bija vācu ierīkots nocietinājums pēc 1208.gada.

No pārējiem labā krasta variantiem tūlīt atkrīt Burtnieki, kur nav atrodams sens pilskalns. Gandrīz tāds pats stāvoklis ir Valmierā, kur Lucas kalnā un pilsdrupās izrakumi neliecina par sena pilskalna pastāvēšanu. Par pēdējo labā krasta kandidātu - Viļumu pilskalnu pamatoti ir šaubas, vai tas vispār ir cilvēku radīts nocietinājums, jo trūkst drošu zemes darbu un kultūrslāņu pazīmju. Tas varētu būt uzskatāms par pagaidu paslēptuvi kara laikam, taču katrā ziņā ne jau par tik diženu pili kā mūsu meklētā. Pārliecinājušies, ka šai krastā nav atrodams kaut viens sens pilskalns, varam pievērsties austrumu Tālavai.

Tuvākais upes kreisajā krastā ir Pekas kalns, gar kura novadu ir gājusi abu Tālavas daļu robeža. Pilskalnam ir vidēji apmēri, aizsargbūves veidoja stāvžogu sienas. Tas neliecina par sevišķi spēcīgiem nocietinājumiem. Gaujas otrajā pusē, tikai dažus kilometrus augšup pa upi, atrodas hronikā 22 reizes minētā Imera, kuru nereti saista ar Beverīnu. Diemžēl šīs abas bieži nosauktās vietas ne reizi nav minētas savstarpējā saistībā, tāpēc to atrašanās tik tuvu kaimiņos ir neticama.

Beverīnas pierādījumam Vijciemā P.Abula plašajā darbā atklājas vairākas interesantas vietas. Apskatot pirmo hronikas norādi (XII. 6.), pieļausim, ka vienā naktī ziņnesim un karaspēkam izdevās turp un atpakaļ veikt attālumu no Vijciema līdz Cēsīm, krietni vairāk par simts kilometriem. Sekojot tālāk notikumu gaitai lasām, ka karaspēks vajā ienaidnieku visu dienu un pat vēl vakarā nenonāk Igaunijas robežu tuvumā. Ja karaspēku izejas punkts būtu Vijciemā, tad ar iepriekšējās nakts ātrumu tiem vajadzētu atrasties dziļi Igaunijā, starp [65.lpp.] Otepē un Tērbatu. No Vijciema līdz igauņu robežai ir tikai 20 km, bet pēc hronikas jābūt trīsreiz lielākam attālumam, līdz Cēsīm ir 55 km, jābūt divreiz mazākam. Nav šaubu, ka Beverīna še nevarēja būt. Pats pilskalns ir vāji nocietināts, tā abi valnīši nepārsniedz metra augstumu. Visdrīzāk tas varētu būt igauņu laikā ierīkots pagaidu nocietinājums, kura tālāka izbūve nav turpināta.

Trikāta minēta kā atsevišķa vieta hronikā, kaimiņos meklētajai pilij, un šeit nevar meklēt ne Beverīnu, nedz arī kādu citu 13.gs. nocietinājumu, par ko liecina Tālivalža nonāvēšanas apraksts 1215.gadā. Tur teikts, ka viņš, atgriezies no meža slēptuvēm, gatavojās iet pirtī. Ja pat novada vecākajam bija jāglābjas mežos, tad, acīmredzot, citas iespējas nebija. Ka Trikātā tiešām nav bijusi pils, liecina arī Tālivalža krišana leišu gūstā 1213.gadā (XVII. 2.). Pašu pilsdrupu āriene nerada iespaidu, ka zem tām būtu meklējams senlatviešu nocietinājums. Trikātai kaimiņos atrodas vēl Cērtenes pilskalns Smiltenē, kur arī ir iespējams meklēt Beverīnu. Lai gan šis ir spēcīgs nocietinājums, ar ļoti dziļu grāvi un augstu valni apjosts, taču šoreiz tas neliecina tam par labu. No noskaidrotajām pazīmēm ir zināms, ka Beverīnai bija divas uzejas, kamēr Cērtenes stāvajās nogāzēs pat vienu nākas grūti saskatīt. Tāpat arī nesakrīt attālums līdz Cēsīm un Smiltenei, bez tam jāšaubās, vai igauņi veltīgi tērētu spēkus un laiku, cenzdamies aizdedzināt tik augstu novietotus nocietinājumus.

Pēc šāda iespējamo variantu pārskata ir atlicis Raunas Tanīsa kalns, spēcīgi nocietināts pilskalns Vidzemes sirdī. Uzmanība jāpievērš Raunas ģeogrāfiskajam stāvoklim, jo šeit atrodas kā Tālavas, tā arī Vidzemes ģeogrāfiskais centrs. Tāpēc, atbilstoši tās novietojumam, te no visas Vidzemes saplūst apmēram piecpadsmit seni ceļi. Vēl tagad veci ļaudis mēdz teikt, ka visi ceļi ved uz Raunu. Kā nozīmīgākais no tiem atzīmējams Vidzemes lielceļš, tagadējā Rīgas - Pleskavas šoseja, kurš sākotnēji gāja no Cēsīm caur Raunu uz Smilteni, bet otrs atzars - nedaudz uz ziemeļiem no Raunas, caur Mārsnēniem un pāri Lisas augšteces palienei. Gar šo maģistrāli zīmīgi ir izvietojušies Vidzemes lielākie centri: Satekla Kvēpenē, vendu pils Cēsu Riekstu kalnā, Autine Sārumkalnā, Cērtene, kā arī Tanīsa kalns Raunā. Dzelzs laikmetā visi periodi raksturojas ar bagātīgiem kapulaukiem, ir savāktas ziņas par vismaz divdesmit somu akmens krāvumu kapu un ap desmit līdzeno kapulauku pastāvēšanu[13], kas liecina par ļoti blīvu apdzīvotību. Šeit atrasta romiešu nauda no Augusta un Vespasiana laikiem[14], bet no 11.gs. Abula - Amatas starpupē Rietumeiropas monētas konstatētas astoņās vietās[15], tai skaitā divi depozīti.

Raunas Tanīsa kalns iederas visu minēto pazīmju prasībās. Vispirms tas sakāms par Beverīnas attālumiem, jo no Raunas līdz Cēsīm ir 20 kilometri, līdz Ugaunijai mazāk par 70 un līdz Sakalai nedaudz vairāk par 70 kilometriem. Rauna atrodas Tālavas dienvidu daļā, tās novadam, jādomā, pa Rauņa upi ir bijusi rietumu robeža ar Autini, bet dienvidos - ar kādu citu Jersikas novadu. Tāpēc Bebernines pierobežā esošo novadu pieminēšana ir saprotama tikai saistībā ar Raunu. Iepriekš minētais Beverīnas ceļš orientēts virzienā Rubene - Rauna, un kura gala punkts ir Tanīsa kalns.

Pilskalns atrodas Rannas upes krastā, nedaudz lejpus no tās satekas ar Līčupi, un ir ierīkots uz īpatnēja kalna, kas būtībā ir senās krasta kraujas posms, denudācijas paliksnis. To no pārejās nogāzes atdala dziļa, senos ģeoloģiskos procesos veidojusies grava. Līdz ar to pils nocietinājumi principā dubultojas, jo kalnu no visām pusēm ietvēra stāvas upes ielejas kraujas, kuras šķērsot varēja pa speciāli ierīkotām nobrauktuvēm lēzenākajās vietās. Kalna plakums sasniedz 24-27 metru augstumu, tas ir 100 metru garš un 30 metru plats, kam apkārt 10 metru augstumā kalna sāni mākslīgi nostāvināti, bet ziemeļaustrumu galā vajadzīgais augstums panākts ar trīs metrus augstu uzbedumu, ziemeļu puses mala jau no dabas krauja un nepieejama[16]. 1927. un 1930.gada izrakumos konstatēta kalna apdzīvotība jau pirms 2000 gadiem, un vairāk kā divus metrus biezs kultūrslānis[17].

Pārejot pie pils uzbūves pazīmju apskata, uzmanību jāpievērš divām hronikā minētajām uzejām. Pilskalnā to pazīmes labi saglabājušās līdz pat mūsdienām, jo sānuzeja tiek lietota vēl tagad, bet kā gara ieplaka valnī ir saglabājusies liecība par galveno ieeju. Hronikā aprakstītā Robuma cīņas aina pils priekšā šeit kļūst viegli izprotama, kamēr mazajā Pekas kalnā, grūti pieejamajā Cērtenē un vāji nocietinātajā Celīškalnā tā ir grūti iedomājama. Tāpat pils sānu nogāze dienvidu malā un uzbedums ziemeļaustrumu galā nav tik zems, lai igauņiem bez pūlēm izdotos aizdedzināt, kā tas varētu notikt Vijciemā, taču nav arī tik augsts kā Cērtenē, lai to veikt liktos bezcerīgi.

Arheoloģiskajos izrakumos konstatēja, ka nocietinājumi sastāvēja no divām paralēlām guļbūves sienām. Galvenā vaļņa tuvumā atrasti varenas celtnes pamati, sastāvošas no diviem stāviem un pagraba, ar kopējo platību vairāk nekā 230 kvadrātmetri[18]. Priekš mums ir svarīgs izrakumos noskaidrotais fakts, ka 13.gs. sākumā šī celtne tikusi aizdedzināta, pa daļai nodegusi, bet pie palieku nojaukšanas tās griesti un grīda atstāta uz vietas un pārklāta ar zemi[19]. Tas attiecināms uz hronikas 1216.gada notikumiem, kad Pleskavas krievu meslu vācēji nodevīgi aizdedzina pili.

Visas iepriekš noskaidrotās Beverīnas pazīmes atbilst Raunas Tanīsa kalnam, tādēļ atliek vienīgi pievērsties pretargumentu apskatei. No tiem [66.lpp.] būtiskākais ir F.Baloža un J.Juškeviča Sateklas novietojums Raunām[20]. Šajā sakarībā atgriežoties pie sākumā apskatītā Vidzemes sadalījuma, atrodam jau 1208.gadā Rūsinu pārstāvam ordenim pakļauto Sateklas novadu, kuru austrumu robeža gāja pa līniju Cēsis-Āraiši-Amatas ieleja. Starp Raunu un šo robežu tolaik atradās vēl Jersikai piederošā Autine, kas vācu varā nonāk tikai pēc gada. Arī vēlāk Rūsins parādās saistībā ar Cēsu Bertoldu, tāpēc tā dzīvesvieta meklējama Cēsu apkārtnes ordeņa zemēs, Gaujas kreisajā krastā, kamēr Rauna vienmēr ir piederējusi bīskapam. Šeit gan var rasties iebildumi, ka arī Satekla kādā 1318.gada dokumentā minēta kā bīskapa pilsi[21]. Kvēpenes pilskalns, kur parasti mēdz šo pili novietot, atrodas uz Gaujas labā krasta, bīskapa daļā, bet tai pašā laikā Rūsins tiek minēts pretstatā ar labā krasta bīskapa ļaudīm (XIV. 5.). Kā lai to izskaidrojam? Atbildi uz to sniedz Trikātas Tālivalža piemērs, kurš, par spīti tam, ka dzīvojis no Beverīnas krietni patālu, tiek minēts kā vecākais no šīs pils. Tāpat ir bijis ar Rūsinu un Sateklu, jo pils meklējama labajā krastā, bet tās sēta varēja atrasties pretējā krastā. Pēc zemes sadalīšanas starp bīskapu un ordeni robeža tiek vilkta pa Gauju, pirmajam iekrita pils, bet otrs dabūja savā varā plašo novadu. Rūsins arī citur hronikā tiek saistīts ar Gaujas lejteces apvidu, ar Straupi (XIV. 10.), lībiešu vecākajiem (XIV. 10.) un Darbeļa pili Siguldā (XVI. 4.). Līdz ar to ir pietiekoši pamatota Sateklas atrašanās Kvēpenē.

Līdz šim atklāts jautājums ir arī par Beverīnas nosaukuma nozīmi, tā ātro nozušanu no vēstures avotiem. Tāpēc valodnieku vērtējumam hipotēzes līmenī tiek piedāvāts senvārda etimoloģijas jauns risinājums, veidojot šādu tā attīstības gaitu:

“Beverīna/bebernine - veverene - vaverane/va(i)ve + ra(u)na”.

Sākumforma “vave(+)rane” ir izteikti divdaļīga, kur saknes pirmajai daļai tuvākajā apkārtnē radniecīgu formu atrodam Raunas pietekas Vaives vārdā. Šī nosaukuma senā forma “Viva” minēta jau 1224.gada Tālavas dalīšanas dokumentā[22]. Šeit tā sauc tagadējās Raunas upes lejteci, pie kuras esošais ordeņa un bīskapa zemju robežnovads jeb ciems (villam apud Vivam fluvium sitam) meklējams vēlākajā Liepas un Mārsnēnu pagastā. Citā dokumentā[23] šeit minēts Vivanes ciems, kuram radniecīgu formu atrodam bīskapa daļas Tālavas ciemu nosaukumos, un tā etimoloģijas jautājums tiks skaidrots turpmāk. Saknes otrai pusei šeit atrodam radniecīgus vietvārdus rauna, raunis, raunaisis. Tātad pieļaujama ir iespēja, ka tagadējais Raunas nosaukums ir cēlies no Beverīnas vārda otras daļas, jeb, pareizāk sakot, Beverīnas vārds veidojies no senvārdiem “va(i)ve” un “ra(u)na”. Šķiet, ka ar vārdu “rauna” apzīmēja ciemu stāvajā upes ielejas augštecē pils tuvumā, bet ar “vave” vai “beve” ciemu vai viensētu kopumu Vidzemes augstienes ziemeļu nogāzē. Starp citu, Olaja Magnusa 16.gadsimta kartē Rauna tiek saukta par “Rineborg”[24], un šī forma ir identiska vārda “Beverin” otrajai daļai.

Tālavas 12 ciemu nosaukumi ir zināmi no 1224.gada zemes dalīšanas dokumenta bīskapa daļā. No tiem uzmanību piesaista ciems “leie”, kurš acīmredzot dokumentā ir stipri sagrozīts, jo šādam skaņu salikumam trūkst paralēles baltu toponīmikā. Līdz ar to iespējams izvirzīt hipotēzi, ka tas ir radniecīgs Beverīnas vārda pirmajai pusei. Šai laikā Beverīnas pils bija jau nodegusi, un tāpēc šī teritorija tika nosaukta pēc tuvākās lielākās apdzīvotās vietas. Starp citu, kādreizējais plašais Raunas pilsnovads dalījās Baižkalna un Raunas pagastā, un no pirmā pagasta nosaukuma varam iegūt vēl vienu apstiprinājumu izteiktajam viedoklim, veidojot vārdam šādu attīstības kopu.

Baižkalns - baiskalns - bai(e)skalns (bāves kalns) - vai(v)eskalns - vaives kalns - vaves kalns.

Var pieņemt, ka Beverīnas nosaukums ir veidojies no novada vārda “vave” jeb “vaive”, un pils atrašanās vietas nosaukuma “rane” jeb “rauna”, tātad “vaives rauna”.

Beverīnu Raunas Tanīsa kalnā pirmais centās pierādīt Ernests Brastiņš. Viņa 1927.gadā iznākusi grāmata “Beverīnas pilsvieta” ir pamats arī šai publikācijai: tajā es centos tālāk attīstīt E.Brastiņa izteiktās atziņas. Viņa uzskati veidojās no pieredzes, kas bija gūta, veicot Latvijas pilskalnu izpēti un uzmērīšanu, tāpēc to pareizību mūsdienās atkal vajadzētu pārbaudīt. Ar to Beverīnas atrašanās vietas pierādījumu varētu beigt. Protams, turpmākajā problēmas risinājuma gaitā izvērsīsies diskusijas, un vēlreiz nāksies sīkāk iztirzāt dažādo argumentu izklāstu vājās vietas. Jācer, ka arī turpmāk atradīsies ne mazums senatnes pētnieku, kuriem Beverīnas atrašanās vietas skaidrojumā būtu kas sakāms, un, ka viņu kopīgie pūliņi neļaus Beverīnai no jauna nogrimst aizmirstībā.

[1] Indriķa Livonijas chronika, tulkojis J.Kripēns. R, 1936, 67.lpp.

[2] Senās Latvijas vēstures avoti. I. burtnīca - R, 1937, Nr.63.

[4] Indriķa Livonijas chronika, tulkojis J.Kripēns. R, 1936, 69., 70.lpp.

[6] Indriķa Livonijas chronika, tulkojis J.Kripēns. R, 1936, 84.lpp.

[10] Dambe V. Rīgas ielu nosaukumi. // Onomastica Lettica / Atb.red. B.Laumane. - Rīga, Zinātne, 1990, 23.lpp.

[11] Catlaks G. Rīgas priekšpilsētas gadsimtu gaitā. Rīga 1991. 23., 32.lpp.

[12] Apals J., Apala Z Izrakumi Vaidavas pilskalnā un Raunas pilsdrupās. // Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheoloģijas un etnogrāfijas 1987. un 1988.gada pētījumu rezultātiem: Arheoloģija. Rīga, Zinātne, 1988. 18.lpp.

[13] Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas dokumentācijas centrālais arhīvs, In. Nr.30911/7637-10., 9.lapa.

[14] Šnore R. Seno monētu atradumi Latvijā. Rīga, 1937, 27.-44.lpp.

[16] Brastiņš E. Latvijas pilskalni. IV. Vidzeme. R, 1930. - 93.lpp.

[17] Izrakumi Raunas Tanīsa kalnā. Pieminekļu valdes izdevums - R, 1927, 22.lpp.

[20] Juškavics J. Rauna // Izglītības ministrijas mēnešraksts. - 1927. - Nr.10. - 285.lpp.

[22] Senās Latvijas vēstures avoti. I. burtnīca - R, 1937. Nr.106.

[23] Abuls P. Kur atradās Beverīna? R, 1924, 44.lpp.

HISTORIA.LV