Livonija (lat. Livonia, vācu Livland, t.i Līvzeme), viduslaikos oficiāls Ljas un Ig. nosaukums pēc viņu inkorporācijas sv. Romas vācu tautības imperijā. 13.gs. sākumā tā sauca tikai lībju apdzīvotos novadus Daugavas un Gaujas lejgalā, jo tos vispirms vācu misionāri un krustneši pakļāva savai varai kā katoļu misijas apgabalu. Kad katolizācija un vācu ekspansija iespiedās ari latg. cilts territorijā, kādu laiku lieto dvīņu nosaukumu Livonia et Letthia, bet pamazām Ljas vārds kā politisks apzīmējums izzūd no latīņu un vācu dokumentiem (sk. 1241.lapp.). Tas pats sakāms par kuršu, zemgaļu un sēļu zemēm, kuŗām Romas kūrija iecēla atsevišķus bīskapus. Bet kad tai neizdevās reālizēt savu nodomu par nacionālām katoļu baznīcas valstīm Baltijā un no visām iekaŗoto cilšu zemēm nācās noteiktu daļu piešķirt Vācu ordenim, ari Zemg., Kursa an Sēla figurē vairs tikai kā territoriāli jēdzieni, kamēr L. apzīmē visu 5 jaunradīto valstu konfederāciju: Rīgas archibīskapiju, Kurz., Tērbatas un SāmsalasVīkas bīskapijas, Vācu resp. L-as ordeņa valsti. Pēdējā bij lielāka (ap 67000 km2) nekā tagadējā Lja un gandrīz tikpat liela, cik visas 4 bīskapijas kopā; starp tām savukārt lielākā un politiski svarīgākā bij Rīgas archibīskapija. Vienību šai valstu sav-bai piešķīra 2 ārpolitiski faktori: a-os nepārtrauktas cīņas ar krievu agresiju, ko 13-15.gs. veda Novgorodas republika, bet sākot ar 16.gs. Maskavija; r-os politiska atkarība no pāvesta un ķeizara, kas savā starpā rivālizēja par vadonību R. Eiropā. No kanonisko tbu viedokļa L. kopš 1202 skaitījās par sv. Krēsla īpašumu ar nosaukumu terra matris (Māras zeme, ig. Maarjamaa), t.i. Dievmātei veltīta baznīcas valsts; turpretim no feodālo tbu viedokļa L. kopš 1207 bij inkorporēta sv. Romas imperijā kā tās province. Tas nozīmēja, ka 4 L. bīskapi kā territoriāli valdnieki bij ķeizara vasaļi un kā garīgi firsti varēja piedalīties Vācijas reichstāgā. Tomēr imperijas vājuma dēļ šī lēņtiesiskā atkarība līdz pat 1520 bij tīri teorētiska, un L. bīskapi to ignorēja. Turpretim viņu atkarība no Romas kūrijas bij tik liela, ka no 1245-1509 visi Rīgas archibīskapi principā bij pāvesta iecelti. Lai gan domkapitulam bij tba vēlēt bīskapus, tomēr pāvesti uzskatīja šis vēlēšanas par nenotikušām, piespiezdami ievēlētos kandidātus (t.s. elektus) Romā atteikties no savām tbām, ko kūrija motivēja ar to, ka L. nav vācu zeme, un tāpēc tur nav spēkā vispārējie noteikumi par domkapitulu un konkordātu. Pēc sava stāvokļa Rīgas archibīskaps bij augstākā amata persona L-ā, kuŗam kā sufragani bij pakļauti 3 L-as un 4 Prūsijas bīskapi. Kas attiecas uz L-as 5.konfederātu ordeņa mestru, tad viņš tikai 1530 ieguva imperijas firsta stāvokli un līdz tam bij atkarīgs kā no Vācu ordeņa virsmestra Prūsijā, tā teorētiski ari no Rīgas archibīskapa. Bet tā kā militāri bruņnieku ordenis bij stiprākais konfederāts un Prūsijā bij nodibinājis unitāru valsti, tad ari L-ā viņš centās panākt to pašu gan ar kailas varas politiku, gan diplomātiskā ceļā. Kopš 14.gs. L-as iekšējā vēsture ir gandrīz nepārtraukta cīņa starp ordeņa mestru un archibīskapu .(sk. Livonijas ordeņa valsts), kuŗā aktīvi piedalās ari pilsētas (sevišķi Rīga) un vasaļi. Bez lielām pūlēm jau 1290 panācis Kurzemes bīskapijas (sk.) inkorporāciju, ordenis mēģināja inkorporēt ari archibīskapiju, kas vairāk lāgiem tam ari izdevās, pie kam vairāki archibīskapi mira Italijas trimdā. Bet pēc Vācu ordeņa neveiksmēm kaujās ar Lietuvu un Poliju 15.gs. 1.pusē, ari L. mestram bij jāatsakās no savas hegemonijas politikas un jāmeklē izlīgums ar archibīskapu, dibinot jaunu starpvalstisku organu landtāgu (sk.). Tas atbilst Vācijas reichstāgam. Ar to L-ai bij pavērts ceļš no valstu sav-bas uz savienotām valstīm. Bet šo politiku neizdevās īstenot, jo turpinājās vecā rivālitāte starp mestru un archibīskapu, kas jo spilgti izpaudās cīņā par virskundzību Rīgā. Bez tam reformācija idejiski un kaŗa technika militāri tiktāl novājināja L-u, ka tā vairs nespēja saviem spēkiem atvairīt Maskavijas agresiju. Tāpēc abi lielie pretspēlētāji mestrs un archibīskaps bij spiesti meklēt palīdzību pie katoliskās Polijas, kas savukārt pamudināja protestantiskās pilsētas un bruņniecību orientēties uz Zviedriju un Dāniju. To izmantoja Maskavija un 1558 uzsāka Livonijas kaŗu (sk.), kuŗā iejaucās kaimiņu valstis. Šai kaŗā gāja bojā L. konfederācija. 1562 ordenis tika sekulārizēts, un pēdējais mestrs Ketlers kļuva par Polijas vasali, kam ar hercoga tbām piešķīra lēņos agrāko ordeņa territoriju Zemg. un Kurz-ē. Pārējo L-u sadalīja starp Zviedriju un Poliju. Lai gan hercogi līdz pat 1795 savā titulā paturēja agrāko L. nosaukumu (Kurz. un Zemg. hercogs Livonijā), tomēr tā bij tikai diplomātiska tradicija un valsts kancelejas stila klišeja bez reāla satura. Kopš 1562 L. kā politisks jēdziens nozīmē vairs tikai nelielu agrākās L-as daļu - proti Vidz-i, kas 1566-1629 bij Lietuvas province, saukta par Pārdaugavas hercogisti (sk.), lai to atšķirtu no Kurz. hercogvalsts, kas raugoties no Viļņas atradās viņpus Daugavas.
Latvju enciklopēdija. 2.sējums, 1531.-1532.lpp.
Ievietots: 19.11.2002.