[3.lpp.]
Pēterburgas Avīžu pirmais gada gājums.
Latviešu sabiedrisko domu 19.gadusimtenī lielā mērā veidojuši trīs laikraksti, kas savā vērtībā un nozīmē pacēlās pāri visiem citiem periodiskās preses izdevumiem. Šie laikraksti, kas sevišķi vērā liekami, bija: Latviešu Avīzes, Pēterburgas Avīzes un Dienas Lapa. Pirmā avīze charakterizē mūsu rakstu vecos laikus, t.s. vācu periodu latv. literātūrā (1530.-1860.g.). Pēterburgas Avīzes ļoti zīmīgas mūsu nacionālās renesanses pēriodam (1860.-1890.g.). Dienas Lapa ir raksturīga mūsu sabiedrības diferenciācijai šķirās un strāvās, nostādāmās nemantīgo šķiru priekšgalā un pauzdama sociālisma mācību.
Latviešu Avīzes (1822.-1915.g.) izdeva un vadīja latviešu draugi no vācu mācītāju aprindām. Latv. Avīzēs draudzes smēlās baznīcu un misiones ziņas un stiprinājās savā ticībā. Lestenes mācītājs K.Vatsons, izdodams avīzi, rūpējās galven. kārtām gan par latviešu ļaužu prāta cilāšanu un sirds labošanu (sal. L. Av. 1822.g. 8.num.). Kultūras veicināšanas ziņā L. Avīzēm ir savi nenoliedzami nopelni. Bet vēstures gaismā noskaidrojas kas cits, daudz svarīgāka parādība, kas aizēno avīzes pozitīvo darbu, ko veica daži ļoti cienījami latv. draugi. - Šī laikraksta galvenais uzdevums bija uzturēt un stiprināt muižnieku un garīdznieku diktātūru kā sociālā, tā arī garīgā laukā. Lūk, kāpēc avīzi pabalstīja ar naudu Kurzemes muižniecība, kāpēc tai palīdzēja pats gubernātors un cita administrācija, kas pavēlēja pagastu valdēm to abonēt un tur iespiest savus ziņojumus un sludinājumus. Ilgus gadudesmitus L. Avīzes jo sīvi apkaŗoja tautas brīvības centienus, apkaŗoja tautas gribu izlauzt brīvu ceļu latv. kultūrai.
Šai klērikālai un reakcionārai polītikai nostājās pretim Pēterburgas Avīzes (1862.-1865.g.) un Dienas Lapa (1886.-1905.g.). Šie laikraksti nevien veidoja, bet arī izpauda latviešu sabiedrisko domu. Šie preses organi abi ļoti noteikti nostājās uz laicīgās kultūras [4.lpp.] viedokli, atstādami debesu valstības lietas Latviešu Avīžu pārziņā. Pēt. Avīzes un Dien. Lapa vienādi nīda un apkaŗoja muižnieku un garīdznieku varu Latvijā, cenzdamās nodrošināt mūsu tautai brīvu attīstību. Dienas Lapa nāca ar rādikāli dēmokratiskiem centieniem. Tā cieši saistījās ar mūsu topošā .prōlētāriata cīņām un idejām. Pēterburgas Avīzēs turpretīm izpaudās mūsu topošās lauku gruntniecības un pilsētas pilsonības enerģiskā uzstāšanās pret Baltijas pusfeodālo iekārtu un tās pārstāvjiem.
Visās zemēs feodālisma ideologi nāca ar šīs pasaules noliegšanas mācībām. Šī zeme, teica viņi, ir tikai bēdu ieleja. Te velti būtu krāt mantas. Gādājiet tikai par savu dvēseli, neraizējaties par savu miesu, šo grēku avotu[1]. Debesīs visas ciešanas pārvērtīsies nebeidzamos priekos, tur visi vārgdieņi sajems savu goda kroni. - Šo tipisko viduslaiku mācību nesaudzīgi apkaŗoja it visur, t.s. trešās kārtas ideologi. Pilsoņi saprata, ka pasaules noliegšana tik stiprina aristokratiju. Kas cītīgi pieķeŗas debesīm, tas būs vājš cīnītājs zemes virsū. Kam rūp aizkapa dzīve, tas vienaldzīgi vēros kungu varmācības šai pasaulē. Viduslaiku mācību noārdīšanā jo spīdošus panākumus guva viskrasākie aristokratijas un garīdzniecības pretinieki - franču apgaismotāji, enciklopēdisti un materiālisti. Tie savos darbos pauda trešās kārtas centienus. Tāpat arī Pēterburgas Avīzes uzstājās pret kārdinātājiem ar debesu labumiem, aicinādamas latviešu tautu cieši turēties pie šīs zemes un cīnīties par šo zemi. Tāpēc Kr. Valdemārs it pareizi dara, zināmā mērā pielīdzinādams jaunlatviešu idejas enciklopēdistu mācībām[2]. Feodālisma piekritēju veciem baušļiem Pēterburgas Avīzes nostādīja pretīm jaunu aicinājumu: Tev būs še virs zemes mantas sakrāt, tev būs tavas miesas veselību un spirgtumu, un vēl var klāt pielikt - jaukumu, visu, visu, kas pie viņas pieder, vērā ņemt, jo tava miesa ir tava gara mājoklis[3]. Agrāk [5.lpp.] kungi latvietim tikai no debess vien runāja un aprāja tos latviešus, kas centās izkļūt ārā no sava posta, pacelties augstāk materiālā, sociālā un garīgā ziņā. Agrāk ļaudis mācītājiem ticēja, ka grēks esot to kārtu atstāt, kuŗā Dievs piedzimt licis. Bet laiki ir strauji grozījušies. Nu arī latvietis tapis cits. Pirmāk viņš bija zemes kukainis, tagad viņš ir zemes kungs. No nebūtības paceļoties un par varu kļūstot, franču trešā kārta lepni teica: Kas bija šī kārta? - Nekas! - Kas būs trešā kārta? - Viss! Vai augšā minētos jaunlatviešu vārdos par kukaini un kungu mēs, tiešām, nevarētu sadzirdēt atbalsu šim franču pilsoņu spārnotam teicienam? Tāpat kā earciklopēdisti, arī jaunlatvieši paļāvās progresam un cildināja to, ko tagad par labu atrod, reiz tak jāatmet. Šodien spīd kā zvaigzne, rītu mēslos. Bērnu bērni pa tēvu kapu virsām rāpājās.[4].
Veltīgi pūlējās tautai iegalvot, ka nevajagot virs zemes laimi meklēt. Laimība cilvēkam šai pasaulē ir vajadzīga kā ēšana un dzeršana. Tā kā pret ēšanu un dzeršanu nekāds sprediķis nepalīdz, tāpat arī pret laimību (Sal. rakstu Par krogiem). Ne par velti jaunlatviešu ienaidnieki Pet. Avīzēm pārmeta materialisma sludināšanu. Latv. Avīzes 1862.g. 9.numurā, piem., aizrādīja, ka jaunlatvieši runā par pasauli un pasaules lietām vien, un it reti par debess lietām. Zīmīgi atbild Pēterburgas Avīzes, jautādamas Jelgavas laikrakstam, kāpēc latviešu avīzēm būs pagalam citādām būt, kā visu citu tautu avīzēm. (Pasta taša 17.num.)
Ētisko uzskatu vēsture liecina, ka feodālās aristokratijas apziņā dzīvības jēdziens jo cieši saistās ar goda jēdzienu. Tikai tad vērts dzīvot, kad augstā cieņā ir dižciltīgā gods. Zaudēt godu, tas pats, kas zaudēt dzīvību. Pilsoņa pamata dziņa ir uzkrāt kapitālu. Jaunlatviešu mācību socioloģisko nozīmi noskaidro arī šī pieķeršanās mantai. Dzīvība un mantas ir neatšķiŗamas lietas[5]. Mūsu topošo pilsonību notēlo labi arī šie vārdi Rītā ceļoties un vakarā apgulstoties mums visiem mantas vien ir prātā (Sal. apcerēj. Manta). Kā gan lai neuztraucas [6.lpp.] klērikāļu prese? Kur tad paliek Dievs un svētas lūgšanas rītā un vakarā?
Dažkārt gan Pēt. Avīzēs iezogas arī veco laiku dogmas. Tās skaidri manāmas, piem., Līventala rakstos. Tāpat Biezbārža filosofiskais apcerējums Ko var dvēsele atzīt, nav gluži brīvs no svēto rakstu citējumiem. Beigās autors pat ieteic pazemībā nopūsties. Tomēr raksts nepatika Baltijas valdiniekiem. Te jau populārizēta vācu filosofa Hegeļa mācība, un tā piesātināta ar progresa ideju. Kam latvietim vajaga filosofēt? Arī Līventāls aicināja: Papriekš lai apstrādājam sirdis un tad galviņas. Pēterb. Avīzes un Biezbārdis domāja citādi - tā ir ērmīga lieta: Sirdi kopt bez galviņas!
Valdošās šķiras, it sevišķi muižnieki, ar reliģijas palīdzību lielā mērā ietekmēja zemākā cilvēka šķīsto sirdi reakcijas interesēs. Ticības pamata balsti - Dievs, brīvā griba un nemirstīgā dvēsele arvien der kā labs līdzeklis pret dumpīgo garu. Dievs un nemirstīgā dvēsele dažkārt pieminēta Pēt. Avīzēs, bet it savādā nolūkā. Vairini savu prātu, kas tev pēc Dieva nolikšanas jādara, tad tu pats būsi pilnīgs vīrs, būsi cilvēks, pieaudzis cilvēks, un vadītāja tev nevajadzēs, ieteic autors apcerējumā Par skolām. Tā ir pilsonisko racionālistu parastā programa, kas pilnību ierauga prāta apgaismībā. Tur arī atbrīvošanās no nelūgtajiem kungiem un vadītājiem. Pat nemirstīgā dvēsele jaunlatviešiem der kā arguments pret kalpinātājiem. (Sal. Kas man no tam ienākas.) Pēterburgas Avīzes vērš latviešu uzmanību uz darbu un techniku. Kad Darvina teōrija vēl tikko bija dzimusi, šī garīdznieku apkaŗotā mācība atrada sev atbalsu Kr.Barona Mūžīgā kaŗa laukā. Technika latvietim varēja lieti derēt viņa dziņā no zemes kukaiņa pārvērsties par zemes kungu. Arī ekonomiskie, juridiskie un citi publicistiskie raksti virzīja mūsu pilsonisko domu pa jauniem - Eiropas kapitalistiskās kultūras ceļiem. Saimnieciskā sastinguma vietā jaunlatvieši godā cēla lielu rosību un it visur uzsvēra privātās iniciatīves lomu un nozīmi. Cilvēks pats še virs zemes ir savas laimes un nelaimes kaldinātājs, lasām Zemniecībā. Ļaudis tikumos nav vienādi. Cits kā taurēns tik grib lustēties, cits atkal kā skudra tik pie [7.lpp.] darba savu prieku atron. Tāpēc arī visi ļaudis nevar kapitālu sakrāt. (Sal. Kapitāls). Baltijas pusfeodālā iekārta ļoti ierobežoja latv. kapitāla augšanu un izplēšanos. Visur pasaulē liela rosība, pat Japana sūta savas preces pasaules tirgum. Skumja ir latv. tirgotāja sirds. Kādas preces tad no latviešiem tur būs aizvestas? Viņu vectēvu ūzas jeb biksas un svārki! Ko tad nu citu vedīs? - pārmezdams jautā autors rakstā Japāniešu sūtītie Pēterburgā. Ar zināmu prieku jaunlatvieši konstatē: Kapitāls mūsu dienās ir kungs un valdnieks pār visu ~pasauli. Dzelža ceļi, kanāli, kuģi, fabrikas u.t.j.pr. - ir lietas, kas paceļ visās tautās bagātibu arī pavairo kapitālu zemes kopējiem. (Ibid.) Šīs industriālās simpatijas tik stipras, ka par mašīnām runājot, Pēt. Avīzes aizmirst mašīnisma radīto bezdarbu; aizmirst, ka jaunizgudrojumi technikā vispirms nāk par labu kapitālam un nevis darba spēkam. Kur kapitāls valda, tur rodas arī tiesiska iekārta un dažādas pilsoniskas brīvības. Tur pats cilvēks un viņa mantas ir droši, tur darbs ir svabads. Tur ikkatrs sev var tādu dzīvi izvēlēt, kāda tam patīk, kāda tam vairāk peļņas ienes. (Ibid.)
Kapitālisms neapturami ierauj arī sievieti rūpniecības mutulī, noārdīdams vecos uzskatus par sievietes lomu sabiedrībā un ģimenē. Jaunlatvieši neraud veltīgas asaras par izpostīto ģimenes laimi, bet konstatē pašu ekonomisko parādību. Sievietes, lūk, maizi cep un desas dara pārdošanai, citiem par naudu drānas un dzijas , pērvē, ziepes vāra, sienas ar tapetēm izsit, grāmatas iesien, ādas ģērē, audeklus balina, sveces lej, bērnu rotiņas no koka izdrāž, grāmatas drukā u.t.j.pr. Francijā sievieši pie tiesām ir skrīveŗi, grāmatu vedējas un kasīŗi, un Amerikā viņas ir ārstes un advokati. Re, cik dažādi darbi sievišķiem vēl atliekas! - patētiski piebilst apcerējuma Ieroči un mašīnas autors. Kapitālisms t.t. nepieciešamit rada sievietes ēmancipāciju, un šo sievietes atbrīvošanos no agrākā jo šaurā dzīves loka, šo sievietes ievilkšanu dzīves plašumos apsveic Pēt. Avīzes. Arī šai ziņā Dienas Lapa gāja dažus gadudesmitus vēlāk to pašu ceļu, ko uzsāka jaunlatvieši. No rūpniecības latviešu pilsoņi agrāk nebaidījās, bet nīda agrāro zemju sastingumu.
[8.lpp.]
Pēt. Avīžu raksti noteikti progresīvi un dēmokrātiski.
Jau 1862.g. jaunlatvieši turēja par vajadzīgu mūsu tautu sadraudzēt ar parlamentarismu. Nekur parlaments neesot tik labi ieriktēts kā Anglijā. Plašā apcerējumā pirmo reiz latviešu tauta iepazīstas ar angļu konstitūciju, ar politisko tiesību, atbildīgas ministrijas, partiju cīņas u.c. jēdzieniem. Lai šī lieta nostiprinātos latvietim atmiņā, apcerējumā pasniegta viena no Pēt. Avīžu nedaudzām bildēm - angļu parlamenta ēkas attēls. Vēl arī citi mazāk svarīgi raksti daudzina parlamentu. Pat Zviedrijā rodas tādi likumi, ar kuŗiem tautas aizstāvēšana dabū tādu īstu grunti kā Beļģijā, un par to taču jāpriecājas (262.lpp.). Ne acumirkli šeit nedrīkstam aizmirst, ka visi min. raksti ir gājuši caur bargu cenzūru. Cik te nav darbojies cenzora sarkanais zīmulis, to dievi lai zina!
Daudz, ko mūsu avīžnieki nedrīkstēja atklāti izteikt, tie izteica aplinkus, piem., t.s. Pasta tašā vai arī allēgoriski. Mūsu tautas modinātāji nebija šķiru harmonijas akli piekritēji. Tie bija cīnītāji. Pašu teōriju par pretējo šķiru mīļo sadarbību un sirsnīgo sadzīvošanos feļetonists ļoti dzēlīgi zīmējis pasakā Ko vilki viens otram stāsta. Muižnieki ir šie vilki, kas gaida, ka ļaudis pie viņu krūtīm sliesies un brāļu mīlestībā skūpstīsies. Tad ausīs mūsu zelta laiki, jūsmo vilku orātors. Šāda šķiru naida kurināšana, kas saredzams šai pasakā, gaužām nepatika latviešu brīvības naidniekiem. Tie paši pārmetumi, kas bija jādzird jaunlatviešiem, vēlāk krita arī uz jaunstrāvniekiem.
Āvīzes ir, tā sakot, valstību un tautu mutes un ausis, lasām 2.numurā. Pēterburgas Avīzēs ir daudz rakstu un ziņojumu par jauniem likumiem un tieslietu reformām Krievijā. Dažiem lasītājiem tie gan nebūs patīkami; tie labāk redzētu kādus jaukus stāstus par blēžiem Italijā, Parīzē un Berlīnē. Bet mums liekas šī likumu pārgrozīšana daudz, daudz vairāk vērā liekama mūsu lasītājiem, nekā kaut kāda ziņa par tālām svešām valstīm (18.num.). Redakcijas viedokli ļoti zīmīgi izteic arī kāds Pēterburgas Avīžu polemisks raksts vācu valodā: Uns liegt es ob, Schritt vor Schritt die allerersten politischen Begriffe in der demässigtesten Form vorzuführen. Tālāk avīzes [9.lpp.] mērķis ir - dass die beiden kleinen Sprachgebiete der Letten und Ehsten so rasch und so viel als möglich in lebendige Beziehung zur allgemein-europäischen Kultur gebracht werden, ohne ängstliches Mäkeln und egoistische Mass- und Gradbestimmungen. Šo uzdevumu Pēt. Avīzes spīdoši veikušas. Lūk, kāpēc ne visai pareizi būtu domāt, ka Pēt. Avīzē maz ziņu par tālām svešām zemēm. Somijā sanāk Saeima (Valsts diena). kur līdz ar citām reformām izlemj lūgt caru, lai atvēlot piņņu valodu visās tiesās ievest: Pēt. Avīzes tūlīt par šo svarīgo lietu informē lasītājus. Melnkalnieši un serbi sadumpojas pret turku varu. Italieši ar Garibaldi priekšgalā cīnās par savu patstāvību un apvienošanos, Amerikas ziemeļi kaŗo ar dienvidus vergu īpašniekiem par melnās rases atbrīvošanu no verdzības jūga. Viss tas rod sev atbalstu Pēt. Avīzēs.
Par poļu dumpi pret lielkrievu jūgu arī ļoti plaša informācija, diemžēl, no krievu reptīlu izdevumiem. Krieviskā orientācija noved dažkārt jaunlatviešus poļu brīvības cīnītāju nozākāšanu.
Krieviskā orientācija noved dažkārt jaunlatviešus carisma ideālizacijas. Aleksandrs II esot brīvības un taisnības atnesējs, tas visulabais lielvaldnieks Eiropā mūsu dienās (14.numurā). Slava un gods ķeizaram! (Ibid.). Latvietis esot vecu vecais un tuvākais radinieks slavu tautu ciltij. Krievu pirmie valdnieki - vaŗagi, esot no leišiem cēlušies, vairāk vietās ar lielu lepnumu aizrāda Pēterburgas Avīzes. Šādi raksti novirzīja vēlāk dažu labu tautisku, publicistu no dēmokratijas un progresa ceļa. Vēlāk jaunstrāvniekiem, bija lielā mērā jāapkaŗo šī krievu monarchijas idealizācija, lai atbrīvotu mūsu tautai ceļu uz dēmokratisko republiku.
Pēt. Avīzes 1.numurs iznāca 14.jūlijā 1862.g. un drīz vien guva lielu piekrišanu mūsu tautas apzinīgākā daļā.[6] Jau pirmajā pusgadā abonentu skaits pārsniedza Latv. Avīžu lasītāju skaitu. Pēt. Avīzē darbojās līdz: Kr.Valdemārs, Juris Alunāns, Kr.Barons, Biezbārdis, Dinsberģis, Zvaigznīte, Indriķis Alunāns u.c.
Parasti viņu raksti ievietoti bez autora paraksta, lai [10.lpp.] novērstu varbūtējās administrātīvās vajāšanas. Varbūt, ka paši autori arī nelūkojās uz saviem darbiem kā uz tīri individuāliem ražojumiem.
Pēt. Avīžu atbildīgais redaktors Kr.Valdemārs bija arī to cenzors. Bet, sakarā ar mācītāju un muižniek enerģiskiem soļiem pret Pēt. Avīzēm, laikraksta cenzēšanu pārcēla uz Rīgu. Tikai pirmie 15 numuri iznāca brīvākā Kr.Valdemāra vadībā.
Pasniegdami šeit rakstus no Pēt. Avīzēm vai. izvilkumus no tiem, ceram, ka tie tuvinās mūsu laiku ļaudis tautisko centienu pareizai izpratnei. Pat polemiskos rakstus u.c. piezīmes ievietojam šai krājumā. Jaunlatvieši taču ir cīnītāji. Tāpēc arī viņu polemikas nav ignorējamas, bet vērā liekamas. Ortografiju visur lietojam, tagadējo, izņemot dzejoli Prieka cerība, kas parauga dēļ iespiests Pēterburgas Avīžu rakstībā.
Edg. Šillers
___________________________________________________________________
[1] Latv. Av. 1862.g 2. № lasām šādu padomu lasītājiem: Kristīgs cilvēks, jel nepīksti, kad tev bēdu ērkšķi duŗ! Lai ir bēdas daudzkārt bada, bet tās tev uz debess vada.
[2] Sal. Kr.Valdemāra domas par Pēt. Avīzēm.
[3] Valstību un tautas ziņas.