[11.lpp.]
Kr. Valdemāra domas par Pēterburgas Avīzēm.
1887.gadā Rīgas latv. biedrības Zinību komisijas derīgu grāmatu nodaļa izdeva rakstu krājumu Pēterburgas Avīžu Piemiņa. Tur ietilpa stāsti, zobugaļi un dzejoļi no min. laikraksta. Kr.Valdemārs piemiņas krājuma priekšvārdā izsaka Pēt. Avīžu. izdevēju uzskatus, un tālab iespiežam šo priekšvārdu visā pilnībā.
- Pēterburgas Avīzes apgādātāji nevar diezgan pateikties tiem kungiem, kas šīs avīzes iznākšanai (1.jūlijā 1862.gadā) grib piemiņu celt pēc pagājušiem 25 gadiem - īpašām grāmatiņām, kuŗu saturs būs izņemts iz Pēterburgas Avīzēm.
Slavenais vācu dziesminieks Šillers kādā vietā saka, ka rakstnieku dažreiz nevar vis pazīt no tam, ko viņš teic un raksta, bet no tam, ko viņš neteic un neraksta. Šis vārds itin kā zīmējas uz Pēterburgas Avīzēm. Šai lapai bij tas īpašīgs un sūrs liktens, daudz svarīgas lietas neteikt, lai gan lasītāji ilgodamies gaidīja, ka par tām runās.
Bet še mums jāatmin, zem kādiem svarīgiem apstākļiem toreiz iznāca Pēterburgas Avīzes. Gadu agrāki bija Krievijā dzimtsbūšana atcelta. Uz varenā ķeizara pavēli notika gandrīz it mierīgi tas, kas līdz tam laikam vēl nekur nebija tik lieliskā mērā noticis; Krievijā uz reizi 23 miljonu dzimtsļaudis tapa brīvi. Tolaik Ziemeļ-Amerikas brīvvalstīs valdība arī ņēmās iegūt brīvību 4 miljoniem melno vergu; bet no tam iznāca 4 gadu briesmīgs kaŗš, pie kam simtiem tūkstošu ļaužu paspēlēja dzīvību un valsts uz reiz iekrita dziļos parādos. Tad nu gan katrs var saprast, cik lieliski mēs Krievijas pavalstnieki gavilējām Pēterburgā, redzēdami, ka Krievijā svabadības dāvāšana izdevās daudz vieglāki un labāki. It īpaši Pēterburgā, kā valsts galvaspilsētā, kur šo vareno notikumu ar visiem viņa smalkumiem ikdienas apsprieda, īpaši tur vispārīga ievērība pagriezās uz pārlabošanām, kas caur dzimtsbūšanu atcelšanu bij ceramas. Nevaram [12.lpp.] brīnīties, ka toreiz arī par Baltijas lietām it karsti un nopietni sprieda un runāja, lai gan še dzimtbūšana daudz agrāki bij atcelta, tikai uz pavisam citāda pamata. Toreiz tie, kas gaidīja dažas pārlabošanas mūsu Baltijā, mēdza īpaša iemesla dēļ savas domas izteikt vācu valodā izdotās brošūrās un grāmatās. Pieminēsim tikai cien. fon Rūtenberga: Geschichte der Ostseeprovinzen, 1. un 2.sējums; viņa brošūru: Mecklenburg in Kurland; un tad: Edelmann und Bauer; nelaiķa A.Spāģa brošūru: Zustände des freien Bauernstandes in Kurland. (Šī brošūra bij rakstīta no A.Spāģa Vācijā); tās pašas grāmatas 10 reiz biezāku otru daļu (sarakstītu Pēterburgā); cien. stātsrāta, Rēveles cenzora Blagoveščenskija grāmatu: Der Este un sein Herr (šīs grāmatas druka tapa no manis izgādāta 1861.g. Vācijā); manu mazu brošūru: Baltische, namentlich livländische Bauernzustände. Cien. Blagoveščenskija raksts paskubināja Vācijā pazīstamo rakstnieku F.Hoffmanu sarakstīt vācu žurnālā Gartenlaube ļoti siltu lūgumu zem uzraksta: Eine deutsche Bitte für das arme Volk der Esten. Daudz citu rakstu nepieminēsim.
Saprotama lieta, ka Pēterburgas Avīzes izdevējiem dažas no Baltijas reformām un vajadzībām, kas pa daļai minētas brošūrā, pa daļai krievu žurnālos un it īpaši administrācijas rakstos bij iespiestas, nevarēja būt vienaldzīgas un svešas. Bet šīs lietas Pēterburgas Avīzēs pavisam palika neapspriestas un pat arī nepieminētas. Nav jāaizmirst, ka īpaši 1862.gadā poļu nemieri tapa diezgan draudīgi, tā kā valdībai nācās ļoti gŗūti uzturēt vajadzīgo mieru.
Ja nu lasītājs, kas viņos laikos Pēterburgas Avīzes nemaz nebūs dabūjis rokā, tagad ieskatīsies šīs avīzes piemiņas grāmatiņās, tad tas laikam brīnīsies, ka šī, no dažām pusēm pat tik dumpīgu izslavētā lapa, tik mierīgi un vispārīgi runā par šādām un tādām lietām, ko arī tagad avīzes apspriež it nopietni. Bet te atkal kas jāpiemin. Kas tagad lasa pazīstamos rakstus no franču rakstniekiem Voltēra (Voltaire) un Russo (Rousseau), tas mēdz brīnīties, kā šie raksti, kur nekas īpaši jauns nav teikts, iespēja 18. gadu simtenī tik stipri iesildīt lasītāju garus, nevien visā Francijā, bet pa daļai arī citur Eiropā. [13.lpp.] Nevaru liegt, kā arī mūsu dārgi cienījāmais Garlibs Merķelis, kā tas pats saka, caur Voltēra un Ruso rakstiem tapa uzskubināts, tik dedzīgi, karsti aizstāvēt latviešu un igauņu brīvestību un tiesības. Un tagad, - kāds brīnums! - var lasīt Voltēru un Ruso aukstām asinīm un tur atrast diezgan vainu un vāju domu, bet it maz ko jaunu. Ja nu tas tā var notikt ar tik slaveniem varoņiem, kādi bija minētie franču, rakstnieki, ko tad lai gaidām no tādiem niecīgiem rakstniekiem, kādi strādāja Pēterburgas Avīzēs Lieta ir tā, ka dažas cilvēcībai pie viņas attīstības ļoti svarīgas un derīgas domas, reiz izteiktas, paliek gandrīz par visas tautas īpašumu it īsā laikā, tā kā drīz jau tūkstoši runā un domā tāpat, kā iesākumā runājuši, vai tikai viens pats, vai pāris cilvēku. Ar poezijas rakstiem iet citādi; no tiem vispārīga publika gan mēdz izņemt dažus īsus, īpaši izdevīgus teikumus. Bet no visas poezijas publika nevar tik daudz sev piesavināt, kā no rakstiem par ļaužu labklāšanos, par valstsietaisēm, par reformām un citām šādām lietām. It ne reti notiek arī tā, ka tie, uz kuŗiem publika skatās un klausās kā uz praviešiem, īsā laikā top pārsniegti no jaunākās paaudzes, kas šiem uz kamiešiem stāvēdama, it viegli paceļas augstāki bez īpaši liela pūliņa.
Nezinu, vai ar šiem piezīmējumiem iespēšu atvainot mūs, Pēterburgas Avīžu rakstniekus, pret lasītājiem, kas tagad varbūt Pēterburgas Avīzes piemiņas rakstiņus pirks un nu arī kāros šinīs rakstos atrast diezgan svarīgu saturu; tie varbūt pukosies, ka neatrod tik daudz, kā bij cerējuši, lasīdami dažas izslavēšanas no draugu puses. Lūdzam vērā likt, ka priekš Pēterburgas Avīzēm tikai pastāvēja Latviešu Avīzes un Mājas Viesis. Abām avīzēm gan bij savi nopelni, bet Pēterburgas Avīzes ķērās pie daudz citādiem, toreiz latviešu rakstniecībā svešiem uzdevumiem. Veco (to laiku) Latviešu ortogrāfiju uz reiz nebūt nevarēja sviest pie malas; bij jāmēģina papriekš ievest šādas tādas mazas pārlabošanas un tad iet drusciņ tālāk. Tikai trīs gadus pastāvēja Pēterburgas Avīzes, un jau pēdējā gadā bija rakstības veidā vai ortogrāfijā spērusi ievērojamu soli uz priekšu; tagadējā Piemiņa iznāk, zināms, ar tagadējo ortogrāfiju. Kad paies vēl 25 gadi, tad latviešu ortogrāfija būs atkal cita.
[14.lpp.]
Par ārīgiem apstākļiem lasītājiem šis tas būs zināms. Pēterburgas Avīzēm pirmajā pusgadā, kad iesākumā es viens biju avīzes cenzors, un nelaiķis Juris Alunāns redaktors (par nelaimi J.Alunāns stipri saslima jau maija mēnesī 1862.gadā un nevarēja pats būt Pēterburgā, kad pirmie 10-15 numuri iznāca), gadījās 4000 abonenti, un toreiz šis skaits izlikās tik brīnišķīgi liels, ka cien. Latviešu Avīžu redaktors Šulca kungs it ļoti par to niknojās. Kad pēc arī avīzes virscenzūra, pēc daudz niknām sūdzībām, tapa pārcelta uz Rīgu, Pēterburgas Avīzēm 1863.gadā vēl bija 3300 abonentu. Pēc tam, kad avīzes izdošana pāri reizes tapa uz vairākiem mēnešiem aizturēta, abonentu skaits 1864.gadā vēl bij kādu 1500 liels. Daži apstākļi pamazināja abonentu skaitu vēl vairāk 1865.gadā, kad redakcija pasludināja, ka ar jūnija mēnesi avīzes izdošana beigsies, kas arī notika.