Visiem cilvēkiem ir no zemes jādzīvo un no viņas jāuzturas. Noklīst no viņas neviens nekur nevar un citur kur palikt, kamēr vien dvēsele miesās atrodas; un kad tā izgājusi, ir tad paliek zemei no cilvēka viņas daļa. Cilvēks pie zemes vienu daļu pieder un pie viņas pielīp. Zeme nevien ir tas pamats, uz kuŗu cilvēks visu savu miesīgu (ārīgu,) būšanu gruntē, bet arī viņa garīgā būšana pēc zemes dažādības daudzkārtīga izrādās.

No kurienes gan tas viss nāk, ko mēs par “mantu” saucam? no kā sakām: “tas ir mans”; “man tas pieder” -? It nekur citur, kā no zemes. Mēs sakām, tas esot Dieva dāvana, un tas ir gluži riktīgi. Dievs zemei tādus spēkus pieradījis, ka tā mums šās dāvanas izdod. No zemes mēs viņas saņemam un Dievam par to pateicam. Bet tas it īpaši še vērā jāliek, ka mēs visu, visu, kas vien mums ir, nekur citur, kā no zemes dabūjam. Zeme ir tāpēc īsti mūsu pirmā manta, tas grunts kapitāls, kam viņa vērtība ne dārgos, ne lētos laikos nevar zust. Ikkatrs cilvēks, kas piedzimst, ir daļinieks pie šā kapitāla; tas viņam no Dieva dots; no viņa tam būs uzturēties un dzīvot, ar viņu priecāties un to vairot.

Mūsu dzīvība ir dažādīga. Bet šī dažādība nāk tikai caur to, kā cilvēks pret šo savu grunts kapitālu izturas. Cilvēks dažā vidū zemi un savu dzīvi, kā sacīt mēdz, iztaisa par paradīzi, dažā turpretī tā par posta tuksnesi paliek. Cilvēks pats še virs zemes ir savas laimes un nelaimes kaldinātājs. Visa tā svētība, kas tavā zemē guļ, uz kuŗas tu dzīvo, ir tavā varā; visi garīgi spēki, kas tev vienreiz dāvināti, ir tev, tu cilvēks, padoti; vairo šos tavus gara spēkus ar tiem spēkiem, ko Dievs tavam zemes stūrim devis, un tu redzēsi, ka tevim tas skaitlis iznāks, kas vien iznākt var.

Bet varbūt es te drusku neskaidri runāju; ņemsim tādas lietas, kuŗas ar rokām var grābt.

Prasīsim, uz ko gruntējas vienumēr valstības, tautas un cilts lielums? Nu, zināms, liela viņa ir tad, kad viņa garīgā apgaismošanā tik tālu ir nākusi, cik tālu viņa nākt [31.lpp.] var, cik tālu viņai no Dieva gara dāvanas būtu dotas. Bet 1ai tev ar kas zin kādas gara dāvanas būtu dotas, kā tu viņas audzēsi un vairosi, ja tev laicīgas mantas trūkst. Vāciešu sakāms vārds teic, par naudu varot vellam likt dancot. Voi tas tiesa, kas to var sacīt; bet tas ir tiesa. ka bez naudas nevar dabūt mācības un garīgu spēku audzināšanas. Ja nu nauda (un var sacīt caur caurēm visa laicīgā manta) tas kāpslis ir, pa kuŗu pie garīgas mantas kļūst, tad saprotams, ka katrai valstībai, tautai, ciltij, kas pie garīgas apgaismošanas grib nākt, papriekš jādzenas laicīgas mantas ienākt. Ikkatrs dzīvnieks papriekš uz to rauga, sevi uzturēties; tad vēl, otrā kārtā, tas raugās dzīvot. Ikkatrs cilvēks papriekš par savu vajadzīgu pārtikšanu gādā, tad vēl, otrā kārtā, tas raugās patīkami ieriktēties un visu to ieņemties, bez kā gan iztikt var, bet kas tomēr jauks un patīkams un, tā sakot, cilvēka dzīvību pušķo. Papriekš katrs stāds sulu no zemes velk priekš lapām, un, kad tās iztaisījušās un zemei vēl ir spēks pāri paliek, tad taisās pumpuri, ziedi un augļi. Ja zeme tik neauglīga, ja tam, īpaši šim stādam, vajadzīgā siltuma trūkst, tad labi, ka viņš lapas nes; pie ziediem un augļiem tas netiek! Šī līdzība pie cilvēku biedrībām ļoti derīga un vērā liekama. Bez laicīgas labklāšanas neviena tauta, valstība, cilts, ir neviens vienīgs cilvēks pie garīgām mantām netiek.[1] Laicīga labklāšana, valstības un tautas stiprums, spēks un prāta apgaismošana caur zināšanām un skunstēm, - visas šās lietas nešķiŗami pieder kopā. Ja vienu grib, tad visas vajag līdz ņemt; vienas pašas vien nemaz no tām nevar dabūt. Kas vienu stipru valstību un tautu grib, tam ar vajag prāta apgaismošanas un ļaužu laicīgas labklāšanas gribēt; un ja kur ļaužu apgaismošanai pretī turas, tur ne pie vienas no šām lietām nevar nākt.

Kā augšā redzējām, tad visa laicīgā manta cilvēkiem no zemes nāk. Zeme ir tas avots, un zemes kopēju kārta tie bagātības smēlāji, tie kalnrači, kas mums viņas mantas pie gaismas ceļ, caur kuŗiem visas citas kārtas pie mantas tiek. Ja zemes kopēju kārta laicīgas mantas no zemes neizdabū, tad visai valstībai un tautai tikpat pie [32.lpp.] miesīgas, kā pie garīgas labklāšanas tas par skādi. Lai tik prasa vien: kur ceļas fabrikas un skunstīgu lietu izdomāšana? Kur ir pilsātos darbība un bagātība? kur ir dzelza ceļi un visu visādas mašīnas? ar vienu vārdu: kur ir industrija un visas tādas lietas, kas tautas spēku audzina un caur un ar kuŗām ceļas zināšanas un skunstes? - Itnekur citur, kā vien, kur zemniekam laicīga, labklāšana vēlēta, kur par to apdomīgi gādāts, ka zemes kopēju kārta ne ārīgi uz to spiesta, bet iekšķīgi dzīta visus savus spēkus kustina, to mantu, ko Dievs tai zemes stūrī licis, pie gaismas vest un brūķēt.

Ko par to lietu vēl tik daudz runāt. Visas tautas no gadu simteņiem priekš mums liecina. Visas Eiropas tautas un valstības parāda, ka viņas tad vien ziedēja un visu spēcīgas bij, kamēr zemes kopēju kārta turīga bij, kamēr tai svabadība bij izvēlēta, brīvīgi pēc visiem saviem spēkiem zemi kopt un uz viņas apstrādāšanu cīsties[2]. Tiklīdz kā kādā tautā zemnieku kārtu sāka spiest un sūkt, tiklīdz arī ar tautas un valstības bagātību un lielumu bij pagalam.

Zemes kopēju kārtas vērtība ar neizdzēšamiem rakstiem ir valstību un tautu stāstos norakstīta. Mūsu laikos tādu nevar vairs par īsti mācītu cilvēku turēt, kas tās lietas nezina. Tomēr atrodas, ka vairāk par zemes kopšanu, nekā par zemes kopēju kārtu runā. Labi gluži, visu apspriest, kas pie zemes kopšanas vajadzīgs; bet tas ir un paliek tiešām tiesa: kamēr zemes kopēju kārta nav kā vajadzīgs ietaisīta, zemes kopšana arvien slimos, un nekāda dakteŗa zāles tai nepalīdzēs.

Patiesi, valstības un tautas bagātība guļ zemes kopēju rokās. Ja šos ceļ, tad ceļas visa tauta, valstība. Kas šos neceļ, tas gan par sevi var gādāt, savu īpašu labumi domādams sakrāt, bet par visu valstību un tautu tas negādā.
_______________________________________________________________

[1] Es nerunāju še no tām garīgām mantām, kas uz mūžību, bet no tādām, kas še pat laicīgi vajadzīgas.