[38.lpp.]
Par krogiem.
Sādžas mācītājs un skolmeisteris neliedzas ar daļu ņemt pie alus un vīna glāzes. Ja gaiss lietains jeb auksts, tad iet visi gastuzī iekšā. Un tā tur visi cits caur citu biedrojas, pār visiem valda viens gars. Zināms, nevajaga domāt, ka tur mācītājs un skolmeisters klāt ir, ka tur jau tūlīt ar visiem priekiem pagalam, ka tur tūlīt sāk no Dieva vārdiem runāt. Mācītājs tur ar visiem apietas kā viens cilvēks ar otru, viena pati mīlestības saite sien visus par vienas biedrības locekļiem, kuŗā katrs tīrus, skaidrus cilvēcības priekus bauda.[1]
Tā tad, pirmā kārtā redzējām, ka krogi jeb gastūži (tas vienalga) īsti no dabas nevis vien nakts mājas un apmešanās, bet it īpaši biedrošanās vietas ir; un otrā kārtā, ka no krogu un gastūžu būšanas uz visa tā apriņķa miesīgu un garīgu būšanu spriest var. Krogs ir visa pagasta ģīmis. Kas ar šām lietām labi iepazinies, var droši un riktīgi no krogā būšanas uz pagasta mājas būšanu spriest bez kā tam misētos. Bet, saprotams, ka tas jāzina, kā vaļā kroga ieriktēšana stāv, cik brīvības ļaudīm dotas uz viņa pārgrozīšanu uzspiesties
Lai tikai apskatāmies mūsu mazā zemītē. Kur atrod vairāk nešķīstību, dzeršanu un visvisādu negausību? Arvien tur, kur vislielākā nabadzība, kur saimnieks un saimniece ar bēdām apgulstas un uzceļas, kur sāpes, iekšķīgas un ārīgas tā prātu un sirdi sagrauž, ka viņš kā apdullis vairs nesajūt, ka cilvēks esot, tur, kur nekādi prieki, nekādas lustes tam prātu necilā, kur nopūtas un bēdas uz katra soļa gala, kā smags svaru akmins sirdi spiež. Ticīgā prātā gan viņš sauc uz Dievu; gan viņš zina, ka aiz kapa visām bēdām gals būs, bet viņš ar sajūt, ka viņam še virs zemes vajadzētu labi klāties. Tāpēc tas nāk, ka pamācīšanas tikai gluži, gluži reti vien un daudzreiz [39.lpp.] it neko nepalīdz. Laimība cilvēkam šai pasaulē ir vajadzīga kā ēšana un dzeršana. Tā kā pret ēšanu un dzeršanu nekāds sprediķis nepalīdz, tāpat ar pret laimību. Un ja cilvēks to nevar uz pienākamu vīzi iedabūties, tad viņš to sev ņemas uz nepienākamu vīzi.
Ticu, ka šo lasot nevienam prātā nenāks, ka
es dzērājus aizbildināt gribējis. Dieva pēc nē! Tikai uz to cītos, lasītājiem
dzeršanas sakni rādīt, lai tie uz aplamiem ceļiem nenopūlētos, viņu gribēdami
izravēt. Vēl vienreiz jāsaka: darāt cilvēku īsti par cilvēku, tad viņš
par lopu nepaliks. Ļaužu vadītāji, dodat saviem audzēkņiem, bez ko tie
nevar iztikt, tad tie pie tā neķersies, kas tiem skādīgs. Dodat viņiem
citus augstākus priekus, tad viņi paši no sevis, bez visas uzspiešanas šos
skādīgos atstās. Darāt viņus par cilvēku biedrības dzīviem locekļiem, tā
kā viena asiņu straume caur visām dzīslām iet tā kā tas viena cīnīšanās,
viens gala mērķis, viena dzīšanās savieno, - tad vien var ir
šie cilvēku biedrības vāji locekļi atkal par veseliem locekļiem un visa
miesa vesela palikt.[2]
________________________________________________________________
[1] Sal. Polemiku 67.l.p. [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 108.lpp.]
[2] Dzeršanas posts nav vis atsevišķas personas netikums, bet sociāls ļaunums, domāja jaunlatvieši. [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 109.lpp.]