Satura rādītājs

[65.lpp.]

Polemika ar “Pēt. Av.” pretniekiem.

Rīgas avīzes.Rigasche Zeitung”).

187-tā numurā viens rakstītājs izteic gaŗā rakstā, ka Pēterburgas latviešu avīzes, no kuŗām viņš lasījis pirmo līdz ceturto numuru, esot caur caurām tādas vien, kas Latviešus pagriežot uz nemieru un dumpi pret Vāciešiem. Visi četri numuri esot tādi vien, kas mudinājot ienaidu pret Vāciešiem.

Ja nu tā būtu riktīgi, tad jau šī rakstītāja vēlēšanās varētu gan tapt izpildīta un lapa aizliegta, jo mūsu visužēlīgais Ķeizars jau grib, ka visām viņa tautām būs dzīvot mierīgi kopā.

Bet ja nu apskatām, ko rakstītājs saka mūsu avīzēs, tad tīri jāsmejas. Pirmā numurā esot runāts par Krievu zemes gada tūkstotu, un tur sacīts, ka Latvieši piederot pie Slavu tautas. Un patiesi, minētā rakstā cien. Biezb. kungs saka gan: “Latvieti, redz jau tavā valodā esi vecu vecais un tuvākais radinieks Slavu tautas ciltij, esi ar viņām pusbrālībā, no vienādas tautas saknes cēlies, un visu Grieķu un Romnieku mutē daudz gadu simteņus Slavu tautas vārdu valkājis.” Brīnums! Tādus vārdus cienīgs Rīgas avīzes rakstītājs tur par nemieru cēlējiem. Liekas, ka viņš ir tas vienīgais, kas nezina, ka Latviešu un Leišu tauta ir Slavu tautas radiniece. Katrs mācīts cilvēks to zina mūsu dienās, šis rakstītājs vienīgs to nezina. Bet viņš zina to, ko neviens cits līdz šim nav zinājis: - ka nav brīv par to neko runāt. Kas to būtu domājis! Jau 10 un 20, ja 50 gadus par to runāts un drukāts, un nevienam līdz šim nav prātā nācis, ka to vajagot apslēpt.

Pēcāk top teikts, ka 3-šā numurā esot teikts, ka “Vāciešu Ķeizars” esot Italijas vienīgs ienaidnieks u.t.j.pr. un tas esot runāts pret Vāciešiem, jo citi vācu valdnieki, Koburgas hercogs Ernsts, Viļums, Prūšu ķēniņš un Bādu lielskungs nemaz neesot pieminēti. Te jāatbild: 3-šā numurā stāv, ka Estreiķu Ķeizars nu paliek viens pats, kas Italiju negrib atzīt par riktīgu; turklāt klammerā ir pielikts, “vācu” par izskaidrošanu, tāpēc ka daudz [66.lpp.] vecās latviešu grāmatās atrodam to nosauktu par vācu Ķeizaru. Hercogu Ernstu un Bādu lielkungu tur nepieminējām, tādēļ ka neviens prātīgs cilvēks tos tur nepieminētu - jo tiem līdz šim nav nekāda satikšanās ar Italiešiem bijusi. - Citā rakstā (ko var dvēsele atzīt?) esot nelabi runāts par Kantu un Hegelu, vācu filosofiem. Visuvairāk rakstītājs apsūdz mūsu dzirksteli, izslavēdams to par Kladderadatsch. Tās Latviešiem nemaz nevajagot, tā vēl esot par agri. Te nu redzam, ka rakstītājs grib gulēt un snaust vēl ilgāk; viņam viss par agri. Par to ne pušplēstu vārdu nerunā, cik ilgi tas vēl grib snaust. cik ilgi tas pavēlēs visai pasaulei klusu stāvēt un snaust ar viņu.

Tad nu izteiksim no savas puses, ko domājam, tādus rakstus lasot. Rakstītājs nav zinājis, ko rakstījis. Katrs prātīgs Rīgas avīzes lasītājs to pašu atradīs. Varbūt, ka viņš ar tādiem rakstiem mūs gan gribētu paskubināt uz piktiem rakstiem. Bet tas velti pūlēsies. Latviešu tauta ir mierīga tauta.

Jelgavas avīzēm.[1]

Jelgavas avīzēm, kā redzams, liekas, ka tagad izdevīgs laiks mūsu avīzes it rupji aplamāt, un tā tādā vizē mūs piespiež tām atbildēt. Mēs atbildēdami nevaram un negribam nebūt tik rupjus vārdus brūķēt, kā Jelgavas avīzēs 40-tā, 42-trā un 44-tā numurā bez bēdām ir brūķēti - bet mēs galā ticam, ka tagad neviens mums neliegs, tām jel drusciņ atbildēt uz tik daudz veltīgām apvainošanām, ko tā tagad lapu no lapas laiž dūšīgi vaļām. Mēs pietiksim, ielikdami šinī vienā pašā lapiņā tos mums piesūtītus mierīgākos preti-rakstus, un uz priekšu it labprāt atstāsim visus veltīgus strīdiņus ar Jelg. avīzēm, ja tai patiks, jo “arī vismierīgais nevar mieru turēt, ja kaimiņam miers nepatīk.”. Brīnums, ka Jelg. avīzes iespēj 40-tā numurā tiepties gaŗiem rakstiem par vienu vārdiņu “arvien” mūsu avīzēs un turklāt savā 42-trā numurā izlaist to pasaulē līdz šim vēl nedzirdētu ziņu: “Ziemeļ-Amerikā nav neviens goda vīrs, neviens īsti teicams cilvēks, ko citās avīzēs līdz beidzamam nebūtu ar dubļiem nomētājuši, un atkal neviens īsti nejēga, kas citās lapās neatrod izslavētājus.” Pēterburgas avīzes gan ilgi klusu cieta, negribēdamas [67.lpp.] veltīgi ķildoties un zinādamas, ka katrs prātīgs lasītājs jau pats spēs taisnu tiesu spriest par Jelg. Latv. avīžu iemesliem. Bet kad Jelg. Lat. avīzes nerimst ar saviem ļauniem rakstiem, tad šo vienu reiz ieliksim mūsu avīzēs dažas no tām atbildēm, kas mums no Vidzemes un Kurzemes piesūtītas un kas izrāda, kā lasītāji paši šinī lietā spriež.

It negribat jāsāk ar Jelgavas avīžu rakstītājiem bārties; viņi prot gan brangi Pēterburgas avīzes rakstus uz ļaunu izlemot un pārgrozīt; jā, un viņi to dara ar tik veicīgu un saldīgu valodu, ka vientiesīgs cilvēks, kas to lietu nepārprot, gandrīz viņiem var ticēt.

Neesmu Jelgavas avīžu ienaidnieks, nedz arī Pēterburgas avīžu draugs; bet tā jau iet pasaulē - kad redz, ka kādam par daudz un velti virsū mācas, tad dažs labs metas uz tā pusi, kam pārestību dara.

J-i kungs ļaunojas Jelg. avīžu 40-tā numurā par to rakstu, kas Pēt. av. 8-tā numurā “par krogiem” lasāms. J: teic, ka nav tiesa, ko kāds rakstītājs mūsu ļaudīm gribot iestāstīt, proti: ka Vāczemē mācītāji un skolmeisteri arvienu vakaros pie tādiem (dzērējiem, kam galvas iesilušas) krogos (Wirtshaus) eimot un ar tiem dzeŗot un lustējoties cilvēcības priekos. - J. raksta tāļāk: kuŗa draudze gan tādu dvēseles ganu mīlētu un cienītu - ne paši tie kroga dzērāji (tiesa!) tādu mācītāju negribētu!” Lasītāji mīļi, uzmeklēsim Pēt. av. 8-to numuru un lūkosim, arrīg tur tā būs rakstīts, kā J-i kungs teic? - Voi tur būs rakstīts: mācītāji Vāczemē iet ar kroga dzērājiem krogos jeb gastužos dzert un lustēties - ikdienas -? Tai vietā tā lasām: “Gastužu priekšā arvien ir placis, kur sādžinieki voi svētdienā pēc pusdienas jeb ar darba vakaros sapulcējas un biedrībā laiku pavada. Nama tēvi pie mierīga laika apakš kuplas liepas sēdēdami, alus mēru apkārt laizdami un avīzes lasīdami apspriež dažādas ziņas un notikumus, pārrunā par mājas darbiem u.t.j.pr. Arvien ar piebiedrojas sādžas mācītājs un skolmeisters un neliedzas ar’ daļu ņemt pie alus un vīna glāzes. Ja gaiss lietains jeb auksts (kālab J. k. to piemirsis), tad iet visi gastuzī iekšā. Un tā tur visi cits caur citu biedrojas, pār visiem valda viens gars. - Mācītājs tur ar visiem apietas kā viens cilvēks [68.lpp.] ar otru, viena pati mīlestības saite sien visus par vienas biedrības locekļiem, kuŗā katrs tīrus, skaidrus cilvēcības priekus bauda.” Lai nu saka, voi te viens vārds to izteic, ka Vāczemes sādžinieki savos gastužos iet dzert un dzīvot (to saprotam: rīt un plītēt), kā J. kungs to grib iemelst? Pēc manām domām rakstītājs caur savu rakstu “par krogiem” gribējis parādīt, ka tādā vidū, kur pie ļaudīm gars par miesu valda, caur to, ka laicīga labklāšana un garīga mācība tur izplatījusies un iesakņojusies, ka tur krogs netop vis padarīts par “elles pekli”; turpretī, ka tas paliek (kas jau no dabas iraid) derīgs mājoklis, tā kā, ja tur godīgi ļaudis godīgā vizē, kā Vāczemes ciemos, sapulcējas (ne dzert un dzīvot, kā J. to pārvērš, bet) vaļas brīžos laiku kavēdami par derīgām lietām kopā sarunāties: ka tad ir mācītājs un skolmeisters tur neatraujas, bet draudzības mīlestībā, kā jau cilvēkam ar cilvēku pieklājas saieties, ar ļaudīm apietas. Kad nu rakstītājs pielicis tos vārdus, ka viņi ir nesmādējot, pie alus un vīna malciņas tādos brīžos līdz ar draudzes locekļiem dalību ņemt, tad J-i k. šos vārdus nadzīgi uzķēris un pēc mūsu ļaužu tagadējās krogu dzīves spriezdams - par aplamu, nekārtīgu dzīvi un rakstu nosaucis. Vientiesīgs cilvēks to rakstu “par krogiem” ar patikšanu lasījis un nekādu ļaunu tanī nav atradis. Bet uz ļaunu pārgrozīt ir viegla lieta. Pēterb. avīžnieki jau arī varētu J-i rakstu izlemot, sacīdami, ka J-i k. caur saviem rakstiem “par Krievu zemes lauciniekiem” neko citu negribējis, kā vienīgi mūsu ļaudīm iestāstīt, lai saviem mācītājiem neaizmirst roku bučot, tad tie tos svētīs; turpretī ja nebučos, tad nesvētīs. Redz, ka viegli nākas ko pārgrozīt, kad ļaunas domas tur! -

Bet kā tad ar mācītāja Šulca[2] liecināšanām. kas J-i k. rakstam apakšā? Nevar saprast, voi Šulca kungs ar J-i kungu vienā prātā, proti, ka Pēterburgas avīzēs esot rakstīts: Vāczemē mācītāji eimot gastužos dzert jeb voi cienīgs Šulca mācītājs grib to izteikt, ka Vācz. mācītāji nebiedrojas pie skaidriem, tīriem (t.i. tādiem priekiem, ko Dievs vēlējis) cilvēcības priekiem ar saviem draudzes locekļiem - vienalga voi nu apakš liepas ārā jeb gastuzī iekšā. - Ja cien. Šulcs tās pirmējās [69.lpp.] domas tur, tad jau ir atbildēts; bet ja pēdējās, tad nevaru spriest; jo ticu, ka Šulca mācītājs tā stāstījis, kā Vāczemē redzējis, tomēr viena lieta te nav jāaizmirst, un to teikšu līdzībā. Kad kāds Vāczemnieks Kurzemē - Dobeles apriņķī Latviešu ļaužu kāzās būtu bijis, tad viņš par kāzām stāstīdams teiktu, ka mūziķis tur bijis teicams; tik un tik saimnieka dēli, cits uz pijolēm, cits uz lielo basi, cits uz stabulēm un taurēm, - un visi jauki spēlējuši; sievišķas vācu drēbēs un krinolinos ģērbušās u.t.j.pr. Bet kad nu cits svešnieks, kas Dobeles apriņķi nepazīst, citā kādā Kurzemes vietiņā - lai arī būtu divās jeb trijās vietās - ļaužu kāzas būs uzlūkojis, kur gluži citādi iet, kur pijolīte un bukarags uz danci aicina un kur sevišķas vecu vecās zemnieku modēs ģērbušās u.t.j.p.r - kad nu šis dzirdētu, ko viņš Vāczemnieks par Kurzemnieku kāzām teic, voi viņš neiesauksies: Tas nav tiesa! Ne tur tādu muziķu, ne tādu drēbju. Sapratīsi, cien. lasītājs, manas domas. Nepiemirsti ir to vēl, cik reiz Vāczeme lielāka par Kurzemi un neba cien. Šulca māc. Vāczemē visās vietās bijis. - Bet vēl neesam ar J-i kungu galā. J. saka vēl, tās ziņas Pēterburgas avīzes 8-tā numurā esot tāda pati negodīga, netaisna valoda un nicināšana, kā šī, kas stāsta: “Kungs esot savam kučieram - - - -” (skaties Jelg. Latv. avizē. 41.numurā).[3] Tādas valodas esot negodīgas un iekaitinot kristīgas baznīcas (voi uzirdat!) un pagasta tiesas - pat Ķeizara likumus (kas citādi pavēlot). Atkal jāteic līdzība. Jebšu nu gan varbūt J. kungs to nesapratīs, tomēr citi to sapratis. Mazotnē dzirdēju kādreiz kādu Vācu kalēju, kas kādam Latviešu vīriņam teica, lai viņu par Mārtiņiem atcerot ar kādu gužas (zoses) kāju. J. to laikam nesaprastu, viņš sacītu, kā augšā: “kā var gužas kāju prasīt? - Tā jau negodīga un netaisna valoda un nicināšana un iekaitina mūsu kristīgu baznīcu - -” bet rau! viņš zemnieciņš bij to sapratis; jo viņš atnesa kalējam, zināms ne vepri - ne arī gužas kāju, bet veselu gužu (zosi). J. k. rādās vīrs, kas smieklus neiemīl un dažas līdzības negrib saprast, un kam bez līdzības to (bet tad nebūtu bijis, ko pasmieties) tā vajadzēja izteikt: Kungs kādu mazumiņu pieliks kādam no saviem dieneŗiem - voi nu būtu kučierim, sulainim [70.lpp.] jeb pavāram, kas jau arī ne visi dumji zēni, kā J. domā; tāds nu gan būs mācāms, kad skrīveŗa amatu uzņems, bet to arī varēs pēc sava prāta locīt. - Lai nu J. kgs aplūkojas visapkārt, ārrīg neuzies tādas vietas, kur tiešām tā notiek.

Kāds Kurzemnieks.

Kādā vietā dzīvo pavecs vīrs, ar ko jau dažu labu gadu draudzību turēju, un pa Vidzemi reizojot, labprāt to pie sev uzņēmu un tam naktsmāju devu. Viņš man likās būt tas visprātīgākais Latviešu vidū, kas Latviešus pamācot, dažās bēdās iepriecējot, ikkatram, cik spēdams, padomu dodot un ikkatram labu vien novēlot u.t.j.pr. Bet tagad redzu, ka esmu piekrāpies, ar to draudzību vezdams. Visu, ko viņš man stāstīja, turēju par taisnību, bet nesen man acis atvērās un nu skaidri redzu, ka tos vārdus: Un ikkatram labu vien novēlu - tas velti mutē valkājis. Jo labu viņš tikpat man, kā arī citam nemaz nenovēl. Kāpēc? - to labi nezinu, izteikšu tikai pašu notikumu.

Šinī gadā, Juli mēnesī, satikos ceļā braukdams ar jaunu nepazīstamu biedri un sāku, gaŗa laika dēļ, ar viņu sarunāties. Un kad viņš man visu, ko prasīju, pareizi prata atbildēt, tad jo vairāk lūdzu, man tādas lietas izskaidrot, ko līdz šim nezināju un beidzot cēlu ar viņu draudzību.[4] - Kad nu atkal ar savu pirmajo draugu, veco pazīstamo satikos, stāstīju viņam, ka esmu sevim vēl vienu saprātīgu un gudru draugu mantojis un teicu: Priecājies nu līdz ar mani. Bet tavu brīnumu, cik viņš nikns par to palika! Laikam skaudības dēļ, ka ir šo jauno draugu savās mājās uzņemšu un apcienāšu, un mielasts neatliks viņam vienam pašam.

Pēc kāda laika redzēju pirmo draugu kādā ļaužu pulkā stāvam un manu jauno draugu gānām, ka tas daudz lietas nesapratīgi darot, ka esot vienu nepatīkamu dziesmu izpaudis, kuŗu varot uz tā svēta dziesmu meldija: “Kā spoži spīd mans J.” dziedāt u.t.j.pr.[5]. Tūdaļ gāju pie sava jaunā drauga, gribēdams zināt, kādēļ viņš to darot. Jaunais draugs man to lietu drīz iztulkoja. Viņš teica, ka daudzreiz nesot grāmatas, kas bez pičakas tiekot stellētas; tur laikam būšot kāda tāda dziesma bijusi, bet kam tad vajagot visiem tur degunu [71.lpp.] bāzt iekšā, lai lasot, kam vārds rādot. Un vecais gan pats no sevis arī būšot pielicis klāt meldiju. - Manīju, ka pēdējam draugam nebij vis netaisnība. Un apdomādamies atradu, ka, ja mēs vecajam gribētu šādas vainas uzmeklēt, tad simtu reiz vairāk dabūtum. Jo jau priekš kādiem gadiem ir viņš dažas lustes dziesmiņas skandinājis, ko var uz svētu dziesmu meldijām dziedāt, kā:

1856.gadā (27.num.) vasaras dziesmiņu uz svētu dziesmu meldiju: Es tevi teicu žēlīgs Dievs;

1856.g. (1.num.) vienu mīklu uz to meldiju: Kas Dievam debesīs liek v.;

1858.g. (31.num.) pavasaras dziesmiņu uz to meld.: Es tevi teicu ž. D.;

1859.g. (17.num.) Gana pirmais prieks pavasarā, pirmo peršu pēc tā meld.: Kam tik dziļi bēdās kr.

To pēdēju dziesmu nav spējis visu pēc pieminētās meldijas saskandināt, jo vakars uznācis un pa tumsu nav lāgi varējis.

Tā nu, draugs mīļais, ja kāds dziedātu to piekrītamu meldiju, vienalga voi baznīcā, voi mājā un uzreiz viņam šautos prātā tavas pavasaras dziesmiņas 4.perša:

Krūmos pieguļnieki ballē,
Mundri kumeliņi zviedz;
Darba meita dziesmas trallē,
Gani lopus ganot kliedz, -

un tā vēl citas, saki, voi viņam dziedot nebūtu jāsmejas. - - -

Ja tagad pēc vecā drauga padoma gribētu darīt, tad visas līdz šim rakstītās ziņģu grāmatas un lustesdziesmu lapiņas būtu jāsadedzina, lai viņš varbūt nākošā ziemā tad brangi varētu sasildīties. Un lai tad vēlējam tādam gudriniekam labu laimi un priecājamies līdz uz siltu ziemu, kas caur degošām grāmatām celsies.

Tālāku šis mans vecs biedris, jeb tiešām runāts Jelg. Lat. av. savā 42.num. raksta, ka Pēt. avīzes nekādus Dieva vārdus nesludinājot. Tas nu gan nav visai tiesa, jo dažā vietā mēs arī tos dabūjam; bet daudz mēs Dieva vārdus no viņām nepaģēram. Kad mēs tos mīļojam, varam ņemt Jelg. Lat. av. Tik vienu sirsnīgu lūgšanu Jelg. Lat. avīžu apgādātājiem priekšā liekam: Nebārstāt savu Dieva vārda sēklu tik vien ar pilnu roku, [72.lpp.] bet gādājiet arī, ka tā pareizi top sēta un ne par samīšanu virs lielceļa. Nesējat to arī starp ērkšķiem un dadžiem, kā tas Dievamžēl pie jums vēl notiek; jo starp šādām un tādām lustes dziesmiņām un smieklu stāstiem un sludināšanām par zagtiem zirgiem neklājas Dieva vārdus ielikt. Tādi nieki un smiekli, voi nu papriekš, voi pēdīgi lasīti, neļauj Dieva vārdus tā apdomāt, kā pienākas.

Vidzemnieks.

_________________

1. Ar visu godbijāšanu, kas vien mums nākas dot, mēs nevaram ticēt, ka tur, kur īsts “gods”, īsta “bīšanās”, īsta “taisnība” bijusi, ka tā caur vienu avīžu rakstu būtu kā rīta salna no vēja aizpūšama.

2. Ar visu patiesību mums ir jāapliecina, ka mēs Pēterburgas avīzēs to rakstu: “kas man no tam ienākas”; lasīdami uz to ne domāt neesam domājuši liegties “sūdus mēst un ecēt”, tāpēc ka mēs tur lasījām, ka mums nemirstama dvēsele ir, ko jau mēs priekš tam no katķisma bijām izmācījušies. Arī droši mēs ticam, ka šā raksta pēc neviens kalps savu saimnieku neatstās.[6]

_________________

Lai arī Jelgavas avīžnieks vienā balsī Pēterburgas avīzes izslavē par nelabām, netaisnām, ļaunām u.t.j.pr. un turklāt izteic, ka savas avīzes nu taisīšot lielākas: tad tomēr tur pretī varam liecināt, ka, ja žēlīgs Dievs liks jaunu gadu piedzīvot, tad labāk maksāsim par Pēterburgas meliem 2 rub. s. nekā par lielām Jelg. taisnības avīzēm vienu rub. s.

Kārl Liepiņ, Dzērbenē.

16.oktobrī.

Pasta taša.

G-l kungam, P-ā: Jūsu labu dziesmiņu: “Ar prieka ielīksmotu balsi bez bēdām it kā zvirbulis dzied Latvietis - iekš saules gaismas iznācis” - nevaram tagad ieņemt mūsu dzirkstelē, tādēļ ka daži par daudz par to pukosies. Jūs tik jau atminiet, cik maktīgi pukojās [73.lpp.] daži ar to, ka bijām ieņēmuši vienu peršiņu dzirksteles 2.numurā no dziesminieka, kam likās, ka māc. G. par daudz skatās uz rīmēm un par maz uz to, ko ar vārdiem izsaka.[7] Bez tādas spriešanas par dziesmām un rakstiem zināms neviena tauta un neviena valoda nav varējusi iztikt; visi lielie Vāczemes dziesminieki ir tāpat viens otru priekšā ņēmuši, ko it viegli varam pierādīt. Kāpēc tad Latviešu dziesminieki tā nevarētu darīt viens ar otru, Latviešu dziesmām un rakstiem par it lielu labumu? - tā Jūs vaicāsiet. Bet mēs atbildam: viss labs lai nāk ar laiku! Kad daži lasītāji būs ar laiku iepazinušies ar mūsu rakstiem un gribu, tad vairs nedumposies par vienu pusvārdu, it kā par lielu nelaimi. Labs dziesminieks jau tāpēc nepaliks slikts, ka par viņu spriež cietu tiesu. Kas dziesmas raksta Latviešu valodā avīzēs, tas ir Latviešu dziesminieks, vai nu būtu kungs vai kalps, vienalga, par to valda tie paši likumi kā par visiem citiem dziesminiekiem visās valodās.

Kad nu tādā vizē izteicam, ka Latviešam, kā jau laimīgas Krievu valsts brīvam loceklam un īsti padevīgam pavalstniekam, arī vajaga brīv būt, kopt savas dziesmas un rakstus tā, kā visas citas tautas pasaulē dara - tad arī jāteic tiem daži vārdi, kas mums atsūtījuši dažus it jaukus rakstus, ka tik tādēļ vien nevaram ieņemt avīzēs, ka tie, pēc mūsu prāta, pa daudz sīvi. Avīžnieks, mierīgs cilvēks, mieru un labprātību starp visiem lasītājiem, kungiem un kalpiem, mācītājiem un skolmeisteriem, pilsātniekiem un lauciniekiem gribēdams kopt un uzturēt, nevar tādus sīvus rakstus brūķēt, kauču tie tik daudz no visām pusēm piesūtīti.

Pasta taša.

Z-s kungam R. gub. “Kad mani arī kultu, es nebrēktu, ja zinātu, ka tas būtu Pēt. av. par skādi” - paldies par šiem un citiem saldiem vārdiem Jūsu mīļā grāmatā un sūtiet lūdzami vēl kādus mudrus rakstus kā līdz šim; kam nedarītu priekus tā sajušana, ka Latvieši, kauču tāli aizgājuši, vēl karsti mīl savus brāļus Latviešus, ka tiem vēl sirds pukst mudīgāki, kad piemin Kurzemi vai [74.lpp.] Vidzemi, savu dzimumu, savu šūpuļa vietu un tās dziesmas un to valodu, kas tam vispirmāk no mātes lūpām skanēja un ausis un dvēseli sasildīja!

_________________

Jēcis. Saki, Pēci, kādēļ vecā māsa allaž māsu neieredz un nievā?

Pēcis. Tas jau lēti saprotams: Tai bail, ka caur jauno tā savus preciniekus un brūtgānus zaudē; un šinī lietā, kā tu pats zini, sievišķi, īpaši tie pavecie, ir ļoti kaitīgi un vairīgi.

J. Tiesa gan. Nu es arī saprotu, kāpēc pusmūža Latķina tik varen pukojas uz jauno Petrini.[8]

_________________

(Svētdien baznīcas priekšā. Sarunāšanās starp Latķini un viņas jauno pamāsu Petrini).

Petrine. Re, māsiņ, kur tēvs ar kādu vīru sarunājas pie kroga. Pagaidīsim drusciņ, lai varam reizā iet uz mājām.

Latķina. Voi tev kauna un goda nav, kroga vārdu savā mutē valkāt! Voi jaunai meitai pieklājas krogā stāvēt, tur dzert un plītēt, žūpot un dzīvot? Voi tas nav grēks un kauns? Tu negodīgā un nekaunīgā - Es labāk vēlētos, ka man nekādas māsas nebūtu!

Petrine. Piedod man, māsiņ, ja neviļot un nezinot tevi esmu aizkārusi. Iesim uz mājām!

Latķina. Ej uz mājām, ej! Man vēl jāiet uz, muižu, savu draudzeni Adelini apmeklēt.
_______________________________________________________________

[1] Kā skatījās “Latv. Av.” Uz “Pēt. Av.”? Labāko liecību sniedz, piem., 1862.g. 21. Nr., kur lasām par “Pēt. Av.”: “Nevaram liegties, ka tās arī dažas labas ziņas atnes, bet, diemžēl, tur arīdzan daudz tādu ziņu ir iekšā, kas nei derīgas, nei ieteicamas, un ko nevajadzēja ielikt avīzē.” [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 110.lpp.]

[2] Mācītājs R.Šulcs no 1849.-1866.g. vadīja “Latv. Avīzes” un bija sirdīgs jaunlatviešu ienaidnieks. [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 109.lpp.]

[3] “Latv. Av.” 160.l.p. lasām par “Pēt. Av.”: Tā ir tāda pati negodīga un netaisna valoda un nicināšana, kā šī, kas stāsta: “Kungs esot savam kučierim pāri zābaku pie lones pielicis, un tad to cēlis par tiesas skrīveri. Kaut gan ne nieka neprotot no likumiem, nekas nekaitot; jo kungs gan pavēlēs, kas tam jāspriež” (!!).Tādas negodīgas valodas ļaudīs izlaižot, nicina un iekaitina nevien mūsu kristīgu baznīcu, bet arī mūsu pagasta-tiesas, tiesnešus, tiesas-skrīveŗus, kungus un paša Ķeizara likumus, pēc kuŗiem (un ne pēc kungu pavēlēšanas) pagasta-tiesā jāspriež un arī spriež, it kā Dievam un Ķeizaram zvērējuši un kā zinādami pēc dievbijīgas sirds un taisnības; - un tādas valodas arī vēl ļaudis musina uz nekārtīgām domām pret savien mācītājiem un valdniekiem!” [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 109.lpp.]

[4] “Latv. Av.” Un “Pēterb. Avīzes” - Latķina un Petrine - vecais draugs un jaunais draugs. [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 110.lpp.]

[5] Polemika sakarā ar dzejoli par Grotu. “Latv Av.” 1862.g. 21. Nr. par šo “dzirksteles apsmiešanas dziesmu” teikts, ka tā “par lielu piedauzību un apgrēcību bijusi un vēl ir.” Par šo jautājumu sal. vēl “Pasta tašu” 73.l.p. [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 109.lpp.]

[6] Sal. 90.l.p.

[7] Šo “Pasta tašu” iespiežam, lai rādītu, ko Rīgas cenzūra atrada par “kaitīgu” un nosvītroja. - Cenzors ar melno krāsu licis aizkrāsot teikumu, kas sākas ar vārdiem: “Jūs tik jau atminiet, cik maktīgi u.t.t. Bez tam vēl tālāk aizkrāsoti vārdi: vai nu būtu kungs, vai kalps, vienalga.” [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 110.lpp.]

[8] “Latv. Av.” Un “Pēterb. Avīzes” - Latķina un Petrine - vecais draugs un jaunais draugs. [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 110.lpp.]

Satura rādītājs

HISTORIA.LV