Ko cilvēka dvēsele skaidri atzīst, to spēj mute skaļi teikt, un ko neatzīst, to nebūt nevar teikt. Tā ir cilvēka gars! Bet ko var dvēsele atzīt? Kas ir tai iespējams? Par to ir gudrots varen daudz gan šā, gan tā. Daži atbild, visvairāk vācu lielais prātnieks Kants un viņa mācekļi, tā: “dvēsele atzīst vienmēr to, ka šis voi tas tikai šai tā liekās, izrādās, bet ne mūžam to, kas un kā tas tiešām ir, proti: to lietu pašu ne mūžam tu zināt nevari, un tāpēc mūsu zināšana no tās pašas tikai nieka, lieka lieta, kā kāda spoga, kas jebkuŗu spogulī spogot var.” Tā spoga rāda tavai labai rokai savu kreiso pretim, kā pie diviem vīriem, kas sev krūtīm pretīm stāv, bet ķert nevari to blēdi, kas sava ģīma kreisā pusē tādas pašas zīmes rāda, kādas tev tava ģīma labā pusē. Kad tev tās zīmes vaigā trūktu, saki, voi nebūtu jau piekrāpies? Bet ne vien tas ir vērā liekams, turklāt vēl jāpiemin, ka ne visi spoguļi rāda vienādi. Daži spogo tavu ģīmi šaurāku uh gaŗāku, citi īsāku un platāku; daži lielāku, citi mazāku nekā tas tev tiešām ir; daži spogo to pašu baltumu dzeltainu voi zaļainu, citi sarkainu jeb pasarkānu un jauki sārtu. Pie sveces gaišuma izskatās zilas drānas zaļainas; un tas būs tiešām sveces vaina. Kad nu tās pašas pie dienas gaišuma zilas redzi, voi tad nebūs jāsaka: tas ir tiešām saules vaina! - negribēdami vēl runāt no acu vainām, jo zināms ir, ka dažas acis tumši zilu no gaiši sarkanu nespēj izšķirt, un tumši sarkanu par citu kādu krāsu (pērvi) ierauga. - Kas nu pie tam tiešām tiesa lieta, to ātri vari skaitīt. Pats esi pirmais, otrs ir tas spogulis, kuŗā tu tikai tā spoga esi, kad tev krūtīm pretīm stāv. Bet spoga nav spogulī, kad trešais trūkst, ko gaišumu saucam. Ikkatra spoža lieta ir spogulis, ne tikai tas no glāzes vien, ko vāciskodami “spieģeli” saucam; ir tīrs rāmais ūdens spogot spoguļo, kā ikkatrs zināt var. Redz, kas rokai gludums, tas ir pie gaismas acīm spožums, jo tikai ikkatra tīri gluda, gāla [57.lpp.] lieta rādās pie gaismas spoža, tā acīm spīd un spoguļo, un tāpēc to saucam “spoguli.”

Tā nu runā tava roka citādu valodu nekā tavas acis, vari ar teikt, ka rokai citāds pratums, nekā acīm. Dvēsele saņem abu valodas, jo tā mājo ne tikai galvā, krūtīs vien: ikkatra asins lāsīte ir viņas mājoklis; visi locekļi ir viņas sulaiņi; acis, ausis, deguns, mēle, pirksti, smadzenes ir viņas gudrie vēstneši un spriedēji, ir, kā sakām, viņas prāti. Tie visi runā dvēselei ikkatrs savā valodā pēc sava pratuma, bet ikkatram ronas dažkārt arī savas vainas, tāpēc tiem nevisai ticēt var. Kad nu dvēselei visi prāti trūktu, nezinām, kas šī tad vēl būtu; voi gan gluži pats “tumšais tukšums”, - jo dvēseli ar acīm neredzam, ar ausīm nedzirdam, ar degunu neožam, ar mēli nebaudām, ar pirkstiem netaustām, un ar smadzenēm ne just, ne mast, ne minēt varētum, kad tās nebūtu. Ir nezinām, voi smadzenes vienas pašas arī ko mast un minēt varētu, kad visi citi prāti snaustu; domāt gan to varam, jo zinām, kad miegā guļam, dažkārt sapņot iesākam; bet īsti to zināt nevaram, jo tikpat pie sapņiem arī gan tā domāt varam: kad guļā miesas jeb asins kaut kur spiestas to smadzenēm zināmu dara, tad smadzenes no viena prāta vien, bet ne no visiem kopā taustītas iesāk sapņot no šā un tā, kā kādā atmiņā grābstīdamās. Miegā sapņot ir tikpat kā modā domāt, bet ne zināt, prātot; tāpēc nav sapņiem jātic, tie melo blēņas. Bet kad dvēsele ne snauzdama, bet pilnā modā būdama ar visiem saviem prātiem tomēr ne mūžam zināt nevar, kas un kā ikkatra lieta tiešām ir, kā prātnieks Kants māca, tad tiešām arī dvēsele no sevis “pašas” neko nezin, voi šī ir, voi neir. Dievs lai glābj un pasargā!

Tādēļ tam pretī atbild cits slavēts vācu prātnieks Hēgels un viņa mācekļi tā: cilvēka dvēsele spēj ar saviem prātiem atzīt tiešām to, kas un kā šis voi tas patiesi ir, un ne tikai to, kā šis voi tas tai liekas, izrādās. “Kāds” kaut kas taviem dvēseles prātiem rādās, “tas” ir ar “pats” un cits nekas. Tu velti tīko “pašu” šķirt no viņa rādījumiem, ko tu tavā pārgudrībā tikai par kādu “spogu” no “pašas” lietas ieraugi. “Pašu” gribi tu ķert ar kādu prātu, kas diemžēl tev vēl trūkstot, un [58.lpp.] ērmojies kā bērns, kas spogu meklē aiz spoguļa un atron tumsā tukšumu. Tas “pats” pēc kā tu meklē, bet ne tava dvēsele, ir tas “tumšais tukšums”; ir tāds “pašums”, kas bez nekāda īpašuma; tas blēdis, ko tu tavā stūrgalvībā cerē savādu un citādu, nekā tas tev rādās. Gods Dievam! Latviešu valodā trūkst tāds “pašums” bez visa īpašuma, tikpat kā visas “ādības” bez “šādības” un “tādības”; un sakām: “Gods Dievam”! ne no lielības, bet no pateicības ar pazemīgu prātu. Viss, kas “ir”, tas ir arī “kāds”, un ne “nekāds”, jo tāds pavisam nav un gluži tas pats “nekas”, kas Latviešu gudrā valodā “nieks”. Tu smādē dvēseli un viņas prātu, un uzteic blēža paslēpumus, kas dvēselei ne mūžam nenākot zināmi; tu netici tavai dvēselei, kas no Dieva, un dzenies pakaļ tukšām blēņām. Zini, viss, kas patiesi “ir”, stāv no mūžības jau gatavs cilvēku dvēselē, - tā spriež nu projām Hegels ar saviem mācekļiem, - bet visas būšanas, ko tu šeit laicībā un ārībā ieraugi; tās ir arī tikai ārīgās un laicīgās, un cits nekas. Laicība un ārība ir viņu tiesa, ja gribi tās tiesi tiesāt un palikt patiesībā un taisnībā. Tās ir no gara izlaistas ārībā un laicībā, kā kādā spogulī, kuŗā tās kā spogas gaŗām gaŗu spogo. Jo nekas nav ārībā un laicībā, kas nav jau bijis gaŗā, un nekas nav gaŗā, kas neklīst ārībā un laicībā. Nu redzi, kāds “plašums” šim un tam tas ir un kur tas stāv. Kad “pašu” gribi ķert, ķer tavā dvēselē, tur guļ tas “pašums”, pēc to tu ārā tīko, ar visām “ādībām”; tur tas kauls ar visu mies’ un ādu. Redz, dvēsele spēj visu, bez to vienu: tā nespēj zust, kad viss visapkārt zūd! - Voi tad nu visa pasaule nav niekos un dvēsele pats Dievs? Ak, debess tēvs, mūs glāb un pasargā!.

Bet nu jau redzu, dzirdu, kā daži muti plāta un iebrēcas: “tas tīko vācu prātniecību ievainot, un uzdrīkstas par tādām lietām runāt latviski. Tāds amats ir tam jāliedz; un ja tas grib ko teikt, lai teic un raksta vāciski. Latvietim tas nepieder, nepieder! Ko līdz tam zināt, kas pasaule un kas dvēsele? Tiesa gan, Latvietim trūkst tas augstais prāts, kas pārņemas vairāk, nekā skriet caur debess debesīm, tas paliek pazemībā pie cilvēku kārtas. Tas negrib izlīst no savas ādas, bet paceļ augstībā šo gudrību: “atzīsti cilvēks sevi pašu!” Un to tas [59.lpp.] spēj tik pilnīgi, ka arī ne lāsīte tam nepietrūkst. “Cilvēcīgai” dvēselei ir “cilvēcīgi” prāti, tikpat kā lopam savs lopa prāts, jo teikt jau nevaram, ka tas neko neprot. Un kas var liecināt, ka stādam laukā nav sava dvēsele, kamēr tas dveš, jo tak dzīvību un dvašu tam nenoliegsi! Un tāpat arī visām akmiņu kārtām, kas virs un apakš zemes, būs sava dvēsele, lai gan cilvēks līdz šim nespējis to labi ievērot. Jo arī tie nav vienumēr bijuši, un ir tapuši; viss, kas vēl nav, tas top. Bet neviens no visiem nespēj, kamēr tas dzīvs, no savas ādas ārā kļūt un otra ādā tikt; tāpat nespēj cilvēka dvēsele gluži tā, kā stāds un akmens dvest un prātēt. Jo neviens nezin, kas iekš cilvēka, ja ne tikai cilvēka dvēsele un pats Dievs; tā arī neviens nezin, kas iekš stāda un akmiņa, kā tikai Dievs, kas viņus radījis un viņu pašu dvēseles, kas gan gluži citādas nekā tava cilvēcīga dvēsele. Apcerē še labi, ko Apustulis Pāvils raksta Korintiešiem savas 1.grāmatas 2.nodaļā, 11-12 šķirā.

“Voi tad nu Dievs kāds skauģis, sīkstulis, kas nenovēl visas lietas izdibināt?” tā dzirdu dažus vācu prātniekus še pretī runājam. Zināms, viņš ir tāds skauģis, kas tev nav vēlējis tumsā grābstīties, ja tu pats negribi; viņš ir tas sīkstulis, kas visu tavā rokā devis, kamēr tu tavā ādā sēdi un negribi nedz lops, nedz zāle, nedz akmens būt, nedz arī kāds gaiss un tvaiks! Kas just un zināt grib, kas un kā otram iekšā ir un skan, tas grib no sevis ārā sprukt un cerē, citur kur ielīdis, tur savu prātu atkal sadabūt un ar otru, kam gluži savāds prāts, vienprātīgi sarunāties tiklab kā Vācietis, kas neprot ne vārdu latviski, ar Latvieti, kas neprot ne vārdu vāciski; jeb kā pirmīt sacījām: tiklab kā acs ar roku un auss ar degunu jeb mēli nevar sarunāties. “Cilvēks” esi ar cilvēcīgu prātu; ko tavi prāti kopā stāsta, tas lai ir tev pilna patiesība un taisnība; uz šo ticību esi tu pasaulē stādināts. Bet viens prasa un vaicā, kā Pilātus Jāņa Evanģēliumā 18,38: “Kas ir patiesība!” un melšas kā no liekas (relatīvas un subjektīvas), tā no īstas (absolūtas un objektīvas) zināšanas un patiesības, tiklab kā no diviem maizes rieceņiem, no kuŗiem to pirmo, kā ēdamo, jau ikkatrs ar saviem prātiem rokā turot; bet to otru meklējot, kas kā no tīra debess zelta - nezin kādā “aizprātā” vēl guļot. [60.lpp.] Kāda patiesība zināšanā var cilvēkam gan būt vēl protama, kad tā ar cilvēcīgiem prātiem nav ķeŗama? Voi neprātīga prātība jeb nepatiesa patiesība? Varbūt tu pasmejies, kur citi apdusmojas; kas man par to! taisnībai nav jāliedz ceļš, lišķi tura mīkstu mēli. Otrs uzpošas savā trakumā, skrien caur debess debesīm, un veco Dievu jeb nu pavisam nosizdams, jeb pārvērsdams par sumu visu to cilvēku, kas pasaulē jau bijuši un vēl mūžu mūžam nāks un būs, iesēžas pats līdz viņa mūžīgā goda krēslā. Še beidzot uzšķir 1. Mozus grāmatu un lasi, kas rakstīts 3.nodaļā, 1.-7. šķirā, un pazemībā nopūties, bet nesamais gara darbos pūlējies, tas ir tev vēlēts.[1]

K.Biezbārdis.

Biezbārda kungu, kas ar saviem jaukiem rakstiem 3-šā nummurā mums devis apdomāt to, ko var dvēsele atzīt un kas tai ir spējams, lūdzam it sirsnīgi, lai ar savu vieglu spalviņu, kas šauj ārā spēcīgus vārdus, nākamā lapiņā lasītājiem dot apdomāt to: ko dvēselei būs atzīt un ko tai būs iespēt iekš tām 4-rām taisnības valstīm, kas zemes virsū nogruntētas un ko vecais ticības tēvs Mārtiņš Luters nosaucis ar tiem svešiem vārdiem: Justītia polītica, Justītia ceremoniālis, Justītia legālis un Justītia passīva (?). - Kad turklāt cerējām, ka savā atzīšanā neesam misējušies, to patiesību atraduši, ka tas gruntes pamats, uz ko visu cilvēku dvēseles labklāšana dibināta, iekš tām beidzamām divi taisnības valstīm: Just. leg. un Just. pass. patiesi atrodamas, un ka bez šo divu taisnības valstību likumiem, ja tos neņem vērā, tie spoguļi ko izlaiž ārā tās pirmējās divi taisnības valstības, daudzreiz nederīgi ir, - kā jau pasaules stāsti par pagānu tautām skaidru liecību dod -; tad jau varam droši paļauties, ka cienīgs Biezbārda kungs, kas mums lasītājiem devis apdomāt no svētiem rakstiem. 1. Moz. 3., 1.-7. lai pazemībā nopūšamies un nesamisuši garā darbojamies -, zinās īstu atbildi dot arī uz to jautāšanu 4-tā avīžu lapiņā: Kas zemniekam jāzina, - turklāt: par ko nopūsties un uz ko darboties -, un ne zemniekam vien, bet visām cilvēku dvēselēm, kas [61.lpp.] virs zemes dzīvo, augstmaņiem un sliktmaņiem, bagātiem un nabagiem, augstimācītiem un nemācītiem, avīžu rakstītājiem un lasītājiem. Cerējam arī, ka viss tas, kas līdz šim mūsu tautas brāļiem skolās mācīts, katķismis, bībeles stāsti un ticības mācības, turpmāk jo stiprāki, jo gruntīgāki jāmāca, un mums pieaugušiem pašu labuma dēļ vēl ikdienas vairāk jāmācās. Papriekš lai apstrādājam sirdis un tad galviņas. - Dievabijāšana visas gudrības iesākums; bez dievabijāšanas visa pasaules gudrība ir ģeķība, tīra ģeķība! Tāpēc dievabijāšanai būs valdīt par pasaules gudrībām!

Līventhal.

K. Biezbārdis.

J.S.K. Kurz. Jums tiesa, ka Biezb. kunga raksts par dvēseli nebūs daudziem saprotams. Bet raksts ir labs, jau tādēļ, ka parāda, cik vedīgi un gludeni var runāt par tik augstām gudrībām latviešu valodā, kā filosofija ir, kauču valoda priekš šām gudrībām līdz šim vēl it nemaz nav iebrūķēta. Daudz jau nedosim tādus gŗūti saprotamus rakstus, kas lielākai lasītāju daļai nevar patikt, bet ja dažureiz mācītu lasītāju dēļ tādus dosim, tad jau tiešām zinām, ka citi lasītāji par to neļaunosies, it kā tie neļaunojas, kas lasa lielas krievu, vācu, franču un citas avīzes, un tur atrod vienu ziņu, kas der kurpniekam, otru, kas dakteŗam, trešu, kas kopmaņam, ceturtu, kas zemes kopējam, piektu, kas augstas gudrības kopējam, sestu, kas mašinu taisītājiem derīgs.

Cien. mācītājam V. no S. Vidzemē: Neņemiet par ļaunu, - ļaudis teic, ka Jūsu ruņas arī neesot īsti riktīgi latviskas. Ja nu mēs gribētum pie Jums skolā iet, latviešu valodu mācīties, tad jau lasītāji nevēlētu, sacīdami: “Kā var akls aklam ceļu rādīt!”[4]

P.K. Kungam Vidzemē. Jūsu raksti priekš dzirksteles, ar to iesākumu:

“Atkal viena lūgšana, (lūko Jelg. avīzēs).

Ak cienīgs, mīļais māc’tais Grot
Voi nevarētut Jūs mums dot
Ar’ kādu jaunu dziesmiņ’,
Kas skaidra tā, kā ūdentiņš
Un burbulē kā avotiņš -
Tos vārdus kā uz iesmiņ’

Tur sev tu tev.
Un tev tur sev
Ar sev par tev - ķeries, veries
Karies, turies un atsperies.

J.N. kungam L. muižā Kurz. Jūsu domas ir daudz jaukāki izteiktas vecā Stendera dziesmiņā:

“Viņā dienā tiesas kungs
Tiesas kungus tiesās,
Tur neģeldēs augstība,
Kas še der pie miesas.

Tur ne ģeld izmeklēta
Advokātu skola
Nedz tie pilni maciņi,
Ko pils kungam sola.”

[1] K.Biezbārža raksts ir pirmais filozofiskais mēģinājums latv. valodā. Apgāzis naivā reālisma mācību, Biezbārdis kritizē arī Kanta un Hēgeļa ideālismu. Paša Biezbārža viedoklis ne visai skaidrs. [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 109.lpp.]

[2] Šo atbildi uz Lieventāla kunga rakstu 10.num. uzņemdami zinām, ka Lieventāla kungs par to neļaunosies; šāds kaŗš ir garīgs kaŗš, kas arī draugu starpā ceļas, kas neskatās uz pašu rakstītāju, bet tik uz tām domām, ko rakstītājs aizstāv. Caur šādu garīgu strīdiņu patiesība gaismā nāk. Biezbārda un Lieventāla kungi abi Latviešu draugi bijuši un Latviešu draugi paliks un pūlēsies kā līdz šim, savus tautas brāļus pie gaismas vezdami. Redakcija.

[3] Pat M.Luters kļūdās un ir grēcinieks, - tādi vārdi bija kaut kas nedzirdēts, kaut kas zaimiem līdzīgs. Bet pret tiem formāli nespēja uzstāties “Pēt. Avīžu” ienaidnieki. [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 109.lpp.]

[5] Šeit izzobotas Apriķes mācītāja K.Grota garīgās “rīmes” “Latv. Avīzēs”. Tās iznāca 1867.gadā atsevišķā grāmatiņā “Iekš Kristus vien spīd žēlastības Saules dien!” [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 109.lpp.]