Gan ilgi jāgaida, kamēr vienreiz patiesība gaismā nāk, bet viņa taču reiz nāk. Gadu simteņi ir mūsu dzimumam, mūsu brālībai un visiem mūsējiem ļaunu slavu cēluši. Kādas pasakas nav no mums izdaudzinātas! Cik veicīga valoda bija mūsu ienaidnieku emmām, kad tās sāka stāstīt briesmīgus notikumus no mums, vilkiem! Mēs dzīvojot bariem kopā un bez nekādas kaitināšanas krītot virsū cilvēkiem un lopiem, viņu asinis dzerdami un viņu kaulus starp saviem zobiem samaldami. Pa vienam mēs ielaužoties vientulīgās zemnieku mājās, žņaudzot apsargātājus suņus, plosot teļus, aitas un kumeļus, un pat saimnieku un saimnieci, ja tie pretī turoties, un pēdīgi ar saviem asiem zobiem kampjot pēc nenoziedzīgiem bērniņiem, kas vecākiem pakaļ brēc! -

Un tādiem meliem un rupjai netaisnībai ilgi jo ilgi ticēja! Un taču mēs vienumēr dzīvojam pazemīgi, līdzcietīgi un sātīgi visiem par godīgu priekšzīmi.

Vilki, apliecināt paši, citkārt mēs neesam sapulcējušies ap kādu nevainīgu voi nu uz kaŗa lauka, voi mežā no slepkava rokām kritušu, tur pie viņa līķa karstas asaras raudāt! - Kā mēs trīcējām no bailēm, kad redzējām mežā kādu bērniņu, labi zinādami, kādas briesmas tam var uzbrukt! - Un cikreiz negadījās, ka kāds ceļu zinātājs vilks apmaldījušos zēnus un meitenes mīlīgi satvēra, gribēdams tos uz mājām pārvadīt? Cik bērniņiem neesam līdzējuši ogas lasīt! - Cikreiz mēs reiznieku noguruša zirga vietā nestājāmies, gribēdami reiziniekam palīdzēt! Atmināties, mīļi brāļi, kā mēs paši daudzkārt nokusuši un izsalkuši bagātu zemnieku staļļos ielauzāmies, lai varētu priekš nabagiem novārgušiem sādžu iedzīvotājiem kādu cālīti un zostiņu pagādāt? Tādi darbi soģa priekšā gan netop slavēti; bet ko lai gan dara, ka mums ar vārgiem tāda līdzcietīga un žēlīga sirds no Dieva dota? [90.lpp.] Bet negribam paši sevi slavēt! Prātīgie gan jau paši ieskatīsies un mūs pareizi cienās. Mēs jau arī labprāt visiem par labu gribam savu upuri nest un ļauties, lai mūs tāpat cērp kā jērus. Kad tik starpības un liekas apmānīšanas zudīs, un cilvēki pret mums savas rokas izplatīs, tad mēs ar gavilēšanu pie viņu krūtīm sliesimies un brāļu mīlestībā skūpstīsimies. Tad ausīs mūsu zelta laiki. Vilki, brāļi, gaidīsim to lielu dienu, kā saulīti uzlecam un turēsim lielu mielastu.