[32.lpp.]
Kas zemniekam jāzin.
Neskaidrība pasaulē liekas iedzimusi. Bet viņa tak ir skaidrinājama. Dažas lietas, kas kādu laiku kā neuzminējamas [33.lpp.] mīklas rādījās, ar laiku palika skaidras. Dažas lietas ir, par ko desmitkārtīgi spriež, viens šā, otrs tā, kamēr beidzot atrod, ka nevienam patiesība nebij.
Par ne ko gan pie mums vairāk neskaidrībās nav, kā par to, kas zemniekam jāzina. Un tā neskaidrība nav ne tikai pie zemniekiem vien, bet pie visiem, pie austiem un zemiem, pie bagātiem un nabagiem, pie mācītiem un nemācītiem. Zemnieki paši dažā viducī ir lasīt nemācītos, ja mācītājs tos neuzdzītu; citos vidos tie ir vācu un krievu valodu iekāro. Muižnieki dažā vidū skolas ar bagātu roku apdāvina; citur jau labi ir, ja to visu vajadzīgāko var sameklēt. Daži mācīti vīri saka, zemniekam vairāk neko nevajagot zināt, kā bībeles stāstus, katķismi un baznīcā dziedamus meldiņus. Visa mācība, kas zemnieku bērniem skolās tiekot dota, cits nekas neesot - un arī citam nekam nevajagot būt - kā sataisīšana uz svēta vakarēdiena mācību.[1]. Kam lai nu tic?
Un šī neskaidrība ir skolās ir atrodama. Vienādības nemaz nav. Dažā māca vairāk, dažā mazāk. Dažā paliek skolnieki trīs un četras ziemas, dažā divas un āri tikai vienu vien. Dažā mācās līdz ar citām lietām ir kādu svešu valodu. Un tas viss ceļas caur neskaidrību par to, kas zemniekam jāzina. Bet kur šai neskaidrībai grunte? Caur ko tā ceļas? Bij reiz laiki, kur ir par vajadzīgu neturēja, ka zemnieks lasīt mācītos. Ir tagad vēl dažā draudzē vecīšus un vecenes atradīs, kas lasīšanu, ja ar drusku ir mācējuši, ir aizmirsuši. Bij gadu simteņi - un tie vēl vis nav ilgi, kur bruņinieki un muižnieki par kaunu turēja, rakstīt un lasīt mācīties. Karot, ar šķēpiem lauzties, uz jakti iet, tas bij viņu vienīgs darbs, kuŗu viņi priekš savas kārtas par cienīgu turēja. Zemnieka darbs bij art, ecēt, pļaut u.t.pr. - Kam tur likt laiku aizkavēt ar lasīšanu un dziedāšanu. Zemnieks toreiz visu to darīja, ko tagad sāk ar mašinēm pastrādāt, tāpēc ar ne domāt nevarēja no viņiem kādas zināšanas prasīt. Priekš debesīm viņi bij sataisīti. Bībelē stāv: kas tic un top kristīts, tas taps svēts. Kristīti visi bij.
Bet nu nāca atsvabināšana no dzimts būšanas. Turklāt ar sāka ieredzēt, ka zemnieki tak cits kas esot, [34.lpp.] kā zemeskopšanas mašines. Nu ar sāka atzīt, ka viņiem mācības un zināšanas un tāpēc skolas vajadzīgas esot. Priekš 1819-tā gada, kur no dzimts būšanas atsvabināja, maz vien Vidzemē skolas bij. Visās skolās prasīja katķismes mācību, bībeles stāstus, lasīšanu, dziedāšanu. Pagastu skolās citu neko nemācīja. Ja draudzes skolās rakstīšanu, rēķināšanu un citu kādu mācības gabalu pieņēma, tad ar to cits nodoms bij. Vajagot tak draudzes skrīveru, tiesnešu, magazīnes vecāku - tā sacīja - un tie tak bez rakstīšanas un rēķināšanas nevarot iztikt. No šā saprotams, ka nevis zemniekam, bet skrīveŗam, tiesnešam u.t.pr. rakstīšanu un rēķināšanu par vajadzīgu turēja. Priekš šās pasaules dzīves viņam it nekas nebija jāmācās. Visa mācība, ko savā mūžā dabūja dzirdēt, tikai no debess vien runāja. Un citādi tas nevarēja būt. Šai pasaulē zemniekam nekas nepiederēja. Zeme paliekama vieta nebij, tā tam vairāk cits nerādījās, kā vergu ieleja, kur viņas iedzīvotājiem pa kārkliem un pa krūmiem, pa šās pasaules dūmiem jāstaigā bij. Kam tur vajadzēja rakstīšanas un rēķināšanas? ? kā tur patikās ziņas par Dieva radījumiem? kā tur varēja par dabas jaukumiem priecāties, kur viņš ne no tās vismazākās puķītes sacīt nevarēja: tā ir mana -? Un ja tam no kanceles Dievu kā taisnu un sirdsžēlīgu un mīļu - tēvu sludināja, kā viņš dabas brīnumos šo sirdsžēlību un mīlestību varēja uziet. Kā tur zemnieki nebij skolās dzenami? Atkal nāca citi laiki. Zemnieki no klausītājiem palika par rentniekiem. Caur šo pārmainīšanu vēl īsti mācījās visus tos labumus atzīt, ko brīva būšana nesa. Tagad vēl iesāka visu, ko darīja, papriekš pārlikt un pārdomāt. Tagad vēl sāka visus savus spēkus, miesīgus un garīgus, kustināt, jo sajuta, ka pasaule tak vis neesot no Dieva novēlēta cilvēkam par bēdu un raudu ieleju būt, ir pašam zemniekam nē. Lai gan tik vien nakts māja esot, ka neesot tik neprātīgi, uz ceļa pār mīlīgu, pieņēmīgu nakts māju gādāt. Un tāpēc tikai tagad varēja atzīt, ka zemniekam tak vairāk kā vajagot zināt, kā katķismi un bībeles stāstus, arī kā rakstīšanu un rēķināšanu. Zemnieki paši sāka mācības vairāk meklēt. Un jo vairāk mācījās, jo vairāk atzina, ka prāta apgaismošana ir pašam zemniekam derot. Cik daudzreiz neesmu [35.lpp.] dzirdējis tēvus ar bērniem runājot: kad manā laikā tādas skolas būtu bijušas, kā tagad ir, ak kāds labums man tagad nebūtu. Un - brīnums gan, un arī brīnums nē - tagad vēl atzina, ka itin tādi paši esot, kā visi citi Dieva radīti cilvēki. Daži ir iedrošinājās pavisam no savas kārtas iziet, lai gan dažreiz, ir no kanceles, runāja, ka grēks esot, to kārtu atstāt, kuŗā Dievs piedzimt licis. Kā tas saprotams, lai katrs sev izskaidro.
Visu šo kopā saņemdami atrodam, ka mūsu zemnieku mācībā trīs laiki izšķirami: 1. zemniekam nav neko vajadzīgs mācīties. Viņš pieder pie tiem zemes pīšļiem, uz kuŗiem pasaulē nācis, viņš tikai zemes kopšanas mašine; 2. zemnieks no tās saites, kas viņu līdz tam pie savas dzimtvietas saistīja, ir atsvabināts, bet pašpiederīgas vietas tam šaī pasaulē nav, kad tiek mācītas, tikai tādas lietas, kas pēdīgi uz viņu pasauli aizrāda. 3. Zemniekam paļauts šai pasaulē daudz maz ieriktēties; viņš sāk savus garīgus un miesīgus spēkus modināt un pēc prāta apgaismošanas cīsties.
Pie šā laika gabala beigām tagad stāvam. Caur Augstā Ķeizara žēlastību tagad var zemnieki par zemturiem palikt. Tā lieta tā pati, kas pirmāki, tikai gluži otrādi apgriezusies. Pirmāk piederēja zemnieks pie zemes, tagad pieder zeme pie zemnieka. Pirmāk viņš bij zemes kukainis, tagad viņš ir zemes kungs. Nu viņš vēl var patiesīgi iesākt sevi par cilvēku saukties, kam Dievs paradīzes dārzā uzvēlēja par zemi valdīt.
No šā visa skaidri redzams, ka ar laikiem viss grozās, ir gudru vīru padomi. Ko tagad par labu atrod, reiz tak jāatmet. Šodien spīd kā zvaigzne, rītu mēslos. Bērnu bērni pa tēvu kapu virsām rāpojas.
Un nu, kur zemnieks par zemturi sevi zinās, kur viņš par cilvēku jūtas, lai prasām: kas nu zemniekam jāzina! Vai varēs ar katķismi un bībeles stāstiem un dziesmu grāmatu pietikt? Mans nodoms še nevar būt, zemnieka zināšanas vajadzības aprakstīt, tāpēc ka tiem, kas to zina, tas velti būtu, un nezinātnieki īsumā, kā man še būtu jāraksta, nesaprastu. Tikai to gan varētu prasīt: Kad nu zemnieks pats sev stāv un krīt, voi nebūs visas domas un visi prāti jāsaņem, par savu apakšniecību valdīt? Voi nebūs pēc dažām zināšanām [36.lpp.] jāmeklē; kuŗas līdz šim vērtēt nemācēja? Ar dabu, no kuŗas spēkiem viņš līdz šim bijās, tāpēc, ka viņus nepazina, voi ar tiem nebūs jāiepazīstas? Voi viņam no pasaules notikumiem tik vien vajadzēs zināt, kas tur birzes un eglūnas galā un aizdārzā notiek? Un ja viņam ar nekāds laicīgs labums no tā nenāktu kā zemes kopējam, tad tomēr viņš ir cilvēks, ar tādām pašām jušanām un iegribēšanām, kā visi citi, lai tie voi nu braukdami, voi jādami, voi istabā sēdēdami maizi pelna. Un viņam tādas pašas gara dāvanas, kā citiem, kuŗas tam būs, tā sakot, izaudzināt caur mācīšanos Dievam par godu, saviem tuvākiem par labu un sev pašam par prieku. Tie laiki, kur runāja un ticēja, ka zināšana uz lepnību vedot, ticu, gan jau būs beigušies.[2] Nezināšanas neviens vairs par pazemību nesauks. Par to var priecāties. Īsta, patiesa mācība un zināšana no lepnības attur, dara pazemīgu. Lepns ir tas cilvēks, kas nezina, cik viņš pats, cik citi cilvēki un cik Dievs cienījams, un šai nezināšanā sevi par vairāk un visu citu par mazāk novērtē. Kur tad šo zināšanu ņems, ja ne caur gruntīgu mācīšanos. Bet tur jāsargās no tādas apsvēpēšanas, kur skolnieki no skolas tādi iznāk, kā izdzēsta pagale. - Daži savā neprātībā prasa, ja kas savam bērnam vairāk ko liek mācīties, kā rakstīšanu un rēķināšanu, voi tad viņu par kungu mācīšot? Še rādās to laiku atskaņa, kur Latviešiem, kas toreiz visi zemnieki bij, nebij brīv neko mācīties. Mācība tikai tiem bij ļauta, kas pār viņiem valdīja. Tagad tas citādi.
Tagad, kur zemnieks īsti ;par cilvēku paliek,
mācības pirmais mērķis ir, viņu īsti par cilvēku audzināt, tas ir, par
saprātīgu cilvēku, kas savus miesas un dvēseles spēkus prot brūķēt. Un
tas pats mācības pirmais mērķis pie visām kārtām ir. Papriekš visi ir
cilvēki, tad vēl otrā reizē ir voi nu amatnieki, augsti voi zemi, valdītāji,
kā tiesneši, muižas kungi u.t.pr. Tāpēc ar pie visām kārtām mācības
pirmais mērķis ir audzēkņiem to dot, kas cilvēkiem vajadzīgs; tikai otrā
reizē katram vēl to sniedz, kas viņu kārtai un amatam derīgs ir.[3].
Tāpat tas nemaz vēl nav nospriests, kas [37.lpp.] zemniekam jāzina, cik viņam
īsti vajaga mācīties. Zviedru zemē zemnieki sūta savus bērnus uz augstām
skolām kā pie mums uz Tērpatu. Izmācījušies tie pārnāk mājās un strādā
darbu kā visi citi. Vāczemē dažs labs profesors (studentu mācītājs) uz
vecumu aiziet uz Ameriku, nopērk zemes gabalu, ko tur par lētāku naudu var
dabūt, kā tēvu zemē, un pavada savas pēdīgās dienas ar zemes kopšanu, un
viņa bērni ir zemturi.
____________________________________________________________________
[1] Pirmais mācības mērķis uz visu vīzi ir: Dieva bērnu audzināt, kristīgu cilvēku, ne tik vien pasaules bērnu, saprātīgu cilvēku; jo tu ar visu gudrību un mantu izputēsi un iznīksi, kad tavas gudrības iesākums nebūs dievadijāšanas, raksta Latv. Avīzes 1862.g. 156.l.p. Skolai pa priekšu esot jāgādā par ticību, un tikai vaļas brīžos, ja tādi būtu, skolotāji var gādāt arī par pasaules atzīšanu un gudrību. [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 108.lpp.]
[2] Pats vecākus pazīstu, kas savus dēlus vienīgi tāpēc vien skolā nelaida.
[3] Gluži pretējs ir Latv. Avīžu viedoklis. Kas ir zemnieks? Dr. A.Bīlenšteins atbild: Zemnieks ir vienā kārtā: zemes kopējs, otrā kārtā: cilvēks, trešā kārtā: kristīts Dieva bērns (L. Av. 1862.g. 151.l.p.). Turpretim, jaunlatviešiem zemnieks ir vispirms cilvēks, un latvieši tāpat cilvēki kā visi citi (P. Av. 1862.g. 76.l.p.). Lūk par kādu atziņu vēl bija spiesti cīnīties latv. modinātāji! [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 108.lpp.]