[24.lpp.]
Valstību un tautu ziņas.
Kas dzīvo, pie tā var dzīvību manīt. Kam miesīga dzīvība ir, tas iet, skrej, lec, kustas un no tā visa nojūtam, ka tas dzīvs esot. Kas vairs nevar kustēt, tā sakām, tam ar nav dzīvības, tas pagalam, tas beigts. - Tāpat ar garīgu dzīvību. Kur viņa ir, tur to var manīt, tur tā jūtama garīgā darbošanā un kustēšanā; tur jākust un jāstrādā visiem gara ieročiem un locekļiem. Tie nevar snaust un mierā būt. Bet ja viņi vairs neko nevar sajust un saņemt, ja prāts un saprašana un visi garīgi spēki vairs nestrādā: tad ar garīgu dzīvību ir pagalam, ir beigts.
Jau daži dzīvnieki, lopi; zvēri, putni, vienatnē nedzīvo; cilvēkam pavisam ir nolikts biedrībā dzīvot. Cilvēki biedrojas pa famīlijām, pa ciltīm, pa tautām un daudzāk tautas atkal valstībā. Visiem, kas vienā biedrībā dzīvo, vajag sazināties. Vienam vajag otru saprast zināt, uz ko viņš dzenas, ko viņš grib u.t.j.pr. Priekš šās sazināšanās ir cilvēkam valoda dota. Valodā ir cilvēka garīgu spēku galotne. Ar to viņš var izsacīt, ko samanījis, sajutis, iegribējis, domājis. Ar valodu viens otram var izsacīt, [25.lpp.] kas tam ir, kas tam trūkst, pēc ko tas dzenas, ar vienu vārdu, kas viņš ir.
Ziemeļ-Amerikas valstību biedrībā vienā pašā gadā izdod vairāk kā 2800 avīzes. 350 no viņām ikdienas vienu nummuru driķē un šās pa gadu izdod pavisam 235 miljonus nummuru. Caur caurīm no šām pēdīgām katrai tai vajag būt līdz 800 tūkst. ņēmēju. Anglija par gadu izbrūķē 189 miljonus mārciņu papīru, par avīzēm un par grāmatām. Tas nāk vairāk kā 6 mārciņas uz galvas turklāt smalka papīra. Austrijā saraksta par gadu līdz pus cetorta simta avīzes un līdz 7000 citus driķu rakstus. Krievu zemē 1856.gadā izlaida tik 1425 driķētas grāmatas, 204 avīzes un laiku grāmatas; turklāt vēl ieveda vienu un vienu ceturto daļu miljona grāmatu no citām zemēm.
Ko šās valstības un tautas ar to grib aizsniegt? Kas cilvēkus dzen, tik ļoti ar rakstiem nodoties? Un viņi vēl vis nepietiek ar to, kas viņu pašu vidū sarakstīts; pa simtu tūkstošiem tie ved grāmatas iekšā no svešuma un lasa un lasa, un raksta paši un lasa atkal -? Voi avīžu rakstītāji un driķētāji tik vien grib, kā naudu nopelnīt? Zināms, savas iztikšanas katram vaijaga, lai nu to pelna šā voi tā. Bet kas viņu spiež pie rakstīšanas; ir citādi viņš varētu pelnīties. Voi lasītāji tik vien gaŗu laiku grib nokavēt? Voi to citādi nevarētu darīt, kā tas Dievam žēl daudzkārt notiek? Jeb voi viņi grib savu kārību pēc jaunām ziņām dzisināt? Tas tā būtu, kā kad no vēžu sulas paēst gribētu. Ir tas var notikt un daudzreiz notiek; un - atkal Dievam žēl - dažas avīzes uz to īpaši dzenas, ļaudis ar tādiem cukura pīrāgiem baŗot. Voi tas Amerikānietis, kas tālu no pilsētas dzīvodams par 5 un 6 avīzēm savus dolārus izmaksā un vakarā no darba mājā pārnācis viņas lasa, vairāk neko negrib, kā zināt, cik bērni ar zēvelkociņiem spēlēdami paši sev un citiem skādējuši, cik zagļi taī un taī mājā ielauzušies, jeb ar kādu, gudru stiķi dzirdēt, ko kāds zobugals iztaisījis jeb kā tas gudri atbildējis? Vai Englandietis (Anglis) vakarā voi nu kantori aizslēdzis jeb no fabrikas iznācis avīžu lapu rokā ņemdams citu neko nekāro, kā zināt, cik rudzu pūrs un sālsmuca u.t.j.pr. maksā un cik kuŗu un strūgu atnākuši -? un ka Ansis un Grieta [26.lpp.] precējušies, ļaudis tos izjaukt gribējuši, bet ka tiem tak pēdīgi izdevies saieties -?[1] Ar vienu vārdu jāprasa, kas avīzes ir? kas no tām pienākas gaidīt? Kāpēc Amerikānieši 2800 avīzes izdod, Angļi 180 miljonus mārciņu papīra sabrūķē un Krievi 1 ¼ miljonu grāmatu par gadu no svešuma ieved, bez tam, ko paši raksta.? -?
Še nu skatīsimies atpakaļ uz to, ko augšā iesākumā sacīju. Kas dzīvo, pie to var dzīvību manīt. Tam ir samaņa, saprašana. Ko viņš redz un dzird, to viņš ar saviem gara spēkiem saņem, to apskata, par to spriež, papriekš pie sevim un vispēdīgi to izrunā. Kur tas viss nav, tur ar to pagalam. Avīzes lasīt tāpēc cits nekas vairāk nav, ka par tās sabiedrošanas būšanu, voi tā nu ir valstība, voi tauta, voi cilts, pie kuŗas katrs pieder, ziņas dabūt, kopā ar viņu sajust un domāt un runāt, tas ir: pie šās sabiedrošanas un pie visas cilvēcības dzīvības daļu ņemt. Kas tikai par sevi pūlējas un tālāk negrib zināt, kā to, kas līdz dārza sētai notiek, sacīdams: kas man par to būs? kam man to vajag zināt? tas vairs nepieder pie savas cilts, tautas, valstības. Ja viņu nesietu kāda ārīga saite pie tās, tad tas jau sen ir ārīgi būtu atšķīries. Viņš ir nokaltis zars, jo koka sulas straume to vairs neaizsniedz. Viņš ir nedzīvs, jo tas vairs nemana, kas pie citiem locekļiem notiek. Viņš ir un paliek arvienu vēl zars un stāv arī pie koka - ja to nenolauž -, bet viņš ir nokaltis zars.
Bet dažs labs sacīs: avīzes tikai par laicīgām lietām ziņu dodot un par mūžīgām maz runājot. Un īpaši šās avīzes mazāk runāšot par misijonas darbiem, par kristīgu draudzi, par Dieva vārdu mācību. Sacīs: kāda daļa esot Dieva valstībai ar pasauli? Kāda daļa Kristum ar Belijālu? Tādiem, kas tā jautātu, īsāki nevar atbildēt, nekā prasīdams: kas tad īsti Dieva valstība un pasaule ir? Jeb voi tas jau sevi pie Dieva valstības drīkst pieskaitīties, kas kungs, kungs! saka, jauki par Dieva valstību māk runāt u.t.pr.? Ap.Jānis saka: ja kas savu brāli nemīlē, ko tas redz, kā tas var Dievu mīlēt, ko tas neir redzējis. Dāvids runā, ko mēs Dievam varot dot? ja viņam vēršus gribot upurēt, viņam jau visi zvēri laukā piederot, no tiem viņš varot ņemt, cik patīkot. No šā visa redzam, ka Dievs mūs uz tuvākiem aizrāda. Ne vārdos vien, [27.lpp.] bet darbos vajag tavai garīgai dzīvībai izrādīties. Bet ja tu še pasaulē jau gribi Dievam kalpot, tad tev nevajag šās pasaules nosmādēt. Tas nav tiesa, ka Dievs šo pasauli cilvēkam par vergu ieleju radījis. Viņš grib, tas ir viņa nolikts prāts, ka visiem cilvēkiem ir še pasaulē būs labi klāties. Viņš grib, lai visi ir še virs zemes laimīgi ir. Tas ir grēcīga aplamība šo pasauli ar viņas mantām apsmādēt, pats sev savu krustu uzlikt, caur kūtrību, nesaprašanu u.t.pr. un tad uz augšu skatīdamies sacīt: tur, tur, tur būs visām bēdām gals. Tas ir grēks. Tev būs še virs zemes mantas sakrāt; tev būs par tavu labklāšanu gādāt; tev būs tavas miesas veselību un spirgtumu, un ar vēl var klāt pielikt - jaukumu, visu, visu, kas pie viņas pieder, vērā ņemt, jo tava miesa ir tava gara mājoklis. Par visām lietām: tev būs pie tavu brāļu, tavu tuvāku miesīgas un garīgas dzīvības daļu ņemt, tu nedrīksti tā vientulībā atrauties, sacīdams: kas man par to būs? es pats par sevi. - Ja kas prasītu, par ko vāģi un zirgi ir un lopi u.t.pr., tad varbūt visur atbildētu: zirgs priekš aršanas, vāģi, ko kungam darbos braukt, un viss, tā sakot, priekš uztura, bet reti kāds gadīsies, kas atbildēs, ka vāģi un lopi, un zirgi, un visa manta ar priekš Dieva valstības esot. Bet dažs varbūt tūlīt būs ar bībeles vārdiem pie rokas. Jezus esot uz bagāto jaunekli sacījis, lai visu atstājot un tad lai šim pakaļ nākot. Kas to saka un tā domā, tas Jezus vārdu labi nav sapratis. Kā koks var augt, lapot, ziedēt un augļoties, ja tas zemē saknes neplēš. Jo platāks tas apakšā, jo kuplāks augšā. Kas var Dieva mīlestībā dzīvot, tas ir: pie savu tuvāku miesīgas un garīgas dzīvības kā dzīvs loceklis daļu ņemt, ar viņiem bēdāties, priecāties, cīsties, cerēt, ticēt, ja no viņiem neko nezina? un ja tu ar zinātu, ko tam dosi, ja neko par savu nevari saukt? Vēl reiz jāpiemin: nevajag bībeles vārdu aplam saprast. Laicīga manta mūs ne no Dieva, ne no Dieva mīlestības nenoved, bet tā mums visu to dod rokā, ar ko mēs varam viņa prātu piepildīt un izdarīt. Bet ir priekš laicīgas mantas sakrāšanas mācības vajag, kā priekš laicīgas dzīvošanas.
Kas dzīvo, pie tā var dzīvību manīt! To lai arvien vērā liekam. Voi Amerikā, kur 3000 avīzes lasa, nemaz kristīgas dzīvības nav? Jāatbild, vairāk, kā kur nevienas [28.lpp.] avīzes nelasa. Voi Angļos, kur 179 miljonu mārciņu papīra par gadu sabrūķē, kristīgas dzīvības nav? - Kur cēlās bībeles biedrības? Angļos. Kuŗa tauta tā ir, kas visvairāk par misijonām ir gādājusi. Tie ir Angļi. Kur ir tā zeme, kur biedrības priekš vājiem, nespēcīgiem un visvisādiem trūcīgiem bagātas dāvanas ar devīgu roku izdala, kur ļaudis tik daudz nerunā no Dieva valstības, bet dara priekš Dieva valstības, kur vīri ar prātīgu galvu un strādīgu roku gan miljonus ieņem, bet ar devīgu sirdi atkal miljonus zina izdot, tuvākiem par labu -? Kur ir šis laimīgs viducis? Jāatbild atkal: Angļos. Bet kur šie Angļi visu to mācās, par ko tos visa pasaule apbrīno? Viņu skolas vis nav tās pirmās; daudz citur ir labākas. Kur viņi visu to gudrību smeļ, par ko tie tā izslavēti? Te lai atbild tās 189 miljonu mārciņas papīra, ko viņi par gadu sabrūķē. Grāmatas, avīzes, tās ir viņu skolmeisteri.
Avīzes ir tā sakot valstību un tautu mutes un ausis. Caur viņām var visu dzirdēt, kas tālumā notiek, ar viņām katrs atkal tik pat tālu var aizrunāt. Daudz prāti arvien ir gudrāki kā viens pats. Katrs pārdomā, spriež, dod savu padomu; daudzreiz ceļas pretinieki; citi apskata to lietu no citas puses. Ceļas strīdes, kamēr patiesību atrod. Tā viens mācās no otra; katra padoms katram nāk par labu. Ko viens izdomājis, atradis, tas visu manta. Un tā visi, cits caur citu aug, stiprinājas, pieņemas; visi sazinās kā vienas miesas locekļi esoši; ja vienam locekļam kas kaiš, to tūlīt visa miesa zina; un visi citi ņemas šo vainu izlāpīt, šo trūkumu pildīt. Tā ceļas prāta apgaismošana. Prāts gan ir katram cilvēkam no Dieva dots; bet prāta apgaismošana viņam pašam ir jāmeklē. Tā stiprinājas saprašana. Tā ar no Dieva dota, bet pašam jāaudzina. Tā aug miesīgi un garīgi spēki, un cilvēki vēl īsti par cilvēkiem paliek. Caur to, ka viņš vienas biedrības dzīvs loceklis ir, viņš neko nepazaudē, bet vinnē; viņš sevi jūtas paaugstinātu, paceltu. Uz ko gruntējas Angļu staltība? Uz neko citu, kā uz to, ka katrs zina, viņš esot savas lielas stipras valstības dzīvs loceklis.
Un kad nu šās avīzes valstību un tautu zinās uz priekšu stāstīs, kas katrā valstībā notiek, ko tā grib, dara u.t.pr. voi nu miera, voi kaŗa, voi prieku, voi bēdu [29.kpp.] laikos, kad dzirdēsim par tautu garīgiem darbiem, ko viņas izdomājušas, atradušas u.t.pr., lai ņemam to vērā, lai turam to priekšā sev par spieģeli, tad mācīsimies atzīt, kas paši esam, kas pie mums riktīgi, kas aplam, kas mums trūkst, kas nē. Pilnīgas avīzes ir visas pasaules laiku grāmata. Viņās tiek visi vērā liekami notikumi uzrakstīti. Viņas arī ir liela bilžu grāmata, kur katras tautas un valstības ģīmis gluži riktīgi nomālēts ir. Viņas arī ir rēķinu grāmata, kur valstību un tautu izdošanas un ieņemšanas gada galā skaidri saņemt un zināt var, voi viņām atlikums, voi parādi, voi tās uz priekšu tikušas, voi atpakaļ gājušas. Un par visām lietām viņas ir tā mēle, ar ko vienas sabiedrošanas (valstības- un tautas-) locekļi sarunājas.
Kas dzīvo - lai vēl vienreiz sakām, - pie tā var dzīvību manīt, tam ir valoda, tas runā. Lasītājs, še tev nu ir mēle; runā, ja dzīvs esi!
__________________
Ozoliņš. Kas jums tagad par skrīveri?
Bērziņš. Kunga kučieris. Kungs pāri zābaku kučierim pielicis, un šis ir skrīveŗa amatu pieņēmis.
Oz. Bet kučieris ne no tiesas lietām, ne no skrīveŗa amata neko neprot.
Bērz. Nieki, kungs gan pavēlēs, ko būs
spriest.[2]
________________________________________________________________
[1] Te manāma polemika ar Latv. Av. Un Māj. Viesi. Pēdējā avīze (1856.-1908.) iznāca Anša Leitāna vadībā. Noteiktu principu šai avīzei trūka. Sākumā min. lapā rakstīja arī jaunlatvieši, bet vēlāk, sadūrušies ar Leitāna veclatviskumu, viņi nodibināja savu laikrakstu - Pēt. Avīzes. Lat. Av. Un Māj. Viesis bija pildīts ar rakstiem kristīgā un anekdotiskā garā: par ugunsgrēkiem, par balli vecām sievām, par plūdu briesmām, romantiskiem gadījumiem u.t.t. Bet latv. Aizbildņi pat M. Viesī bija saskatījuši savas varas apdraudētāju! [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 108.lpp.]
[2] Latv. Av. 160.l.p. lasām par Pēt. Av.: Tā ir tāda pati negodīga un netaisna valoda un nicināšana, kā šī, kas stāsta: Kungs esot savam kučierim pāri zābaku pie lones pielicis, un tad to cēlis par tiesas skrīveri. Kaut gan ne nieka neprotot no likumiem, nekas nekaitot; jo kungs gan pavēlēs, kas tam jāspriež (!!).Tādas negodīgas valodas ļaudīs izlaižot, nicina un iekaitina nevien mūsu kristīgu baznīcu, bet arī mūsu pagasta-tiesas, tiesnešus, tiesas-skrīveŗus, kungus un paša Ķeizara likumus, pēc kuŗiem (un ne pēc kungu pavēlēšanas) pagasta-tiesā jāspriež un arī spriež, it kā Dievam un Ķeizaram zvērējuši un kā zinādami pēc dievbijīgas sirds un taisnības; - un tādas valodas arī vēl ļaudis musina uz nekārtīgām domām pret savien mācītājiem un valdniekiem! [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 109.lpp.]