Ārīgi uzlūkojot, mums dabā rādās prieks, laime un svētības pilnums, bet īsti sakot viņā vienumēr kaŗš un nemiets valda. Kur vien acis metam, visur ieraugām mūžīgu kaŗu starp dabas radījumiem. Viens zvērs žņaudz otru, viena zivs rij citus ūdeņa dzīvniekus, viena zāle voi stāds vēršas otru nomākt un pate jo tāļāki izplēsties. Putniņi uzturas no mušām, kukaiņiem, tārpiem, sēklām un tādēļ daudz dzīvības nomāc. Paši top atkal vajāti no vanagiem un citiem ienaidniekiem. Trūkums, bads, salnas un citas kaites tos pa tūkstošiem nicina. Tāpēc tik tie spēcīgākie, ātrākie jeb ar citiem tikumiem apdāvinātie var cerēt uz priekšu tikt un dzīvot. Ganībās, kas vienumēr top nomanītas, daudz zāļu izmirst un tik tās stiprākās un sīkstākās atliekas. Ja dažādu kviešu sēklu un pajuku sējam un bez atšķiršanas kuļam un atkal izsējam un tā j.pr., tad pēdīgi tik tā stiprākā, auglīgākā un tai zemē ģēldīgākā zorte vien atliekas. Daudzi stādi dārzos kopti aug, bet ārpusē tiem bojā jāiet, tāpēc ka nevar pret citām zālēm turēties. Visvairāk tādi dzīvnieki un augi, kas no vienādas slakas, jeb tā sakot rada ir, viens otru jo vairāk ienīst un deld. Tiem dabā tas pats vidus ir ierādīts, tas pats placis abiem patīk un tiem uzturu dod, tāpēc tā stiprākā, mundrākā zorte tai vājākai uzturu un barību atrauj, to apspiež un izstumj. Tādā vīzē ir daba liels kaŗa lauks, kur viens ar otru cīkstās, viens otru meklē nomākt, nevien caur savu stiprumu un plēsību, bet arī caur savu lielāku vaislību, caur savu sīkstāku dzīvību, caur savu žiglāku barības panākšanu un tā j.pr. Zaļi kukaiņi uz lapām un brūni uz kokumizas drīzāki un vieglāki uz priekšu top, nekā kukaiņi no citādas spalvas, tāpēc ka tie no viņu ienaidniekiem gŗūtāki ieraugāmi, bet savam laupījumam drīzāk var piekļūt un uzbrukt. Šo redzēdams, dažs nopūtīsies, ka neesot vairs tas miers pasaulē, kas bijis paradīzes dārzā, kur visi vēl vienprātīgi kopā dzīvoja. Bet labi apdomādami atrodam, ka daba caur šo kaŗu savus radījumus nevien uztur, bet arī pārlabo un [54.lpp.] pilnīgākus dara. Cilvēks sev ģeldīgus lopus un stādus audzinādams ņem priekš vaislas un sēklas tos brangākos un stiprākos, jo no labas zortes nāk laba vaisla. To pašu jo plašākā vīzē dara daba. Tā ir nospriedusi, ka katram savs uzturs ar spēku un gudrību jāpelna; tāpēc tas, kas ar spirgtāku miesu un garu dzimis, labāki savu dzīvību uzturēs, nekā viņa ņirpja brālis, kam drīzāk postā jāiet. Katrs derīgs īpašums, ko kāds dzimdams neviļu pārāk dabūjis, atkal viņa pēcnākamam iedzimst un par labu nāk, un tie par citiem jo vairāk augļojas. Turpretī tēva vainas pēcnākamus nīcin nīcina. Šis kaŗš par uzturu un dzīvību rāda, ka daba savus bērnus audzina un skolo. Tādā vīzē pamazām darbodamās var daba ar laiku, pēc simtiem, tūkstošiem augumiem, daudz ko iespēt. Pirmā kārtā tā pašus radījumus pārlabo un stiprina, un otrā kārtā tā katru lietu tai vietā un vidū iepasē, kuŗā tā ģeld un var turēties. Ja par provi liels aukstums kādu vidu pārņem, tad tik tie dzīvnieki tur var cerēt mist, kam labs kažoks jeb citāds patvērums. Tā izceļas slakas, kas mums rādās īpaši priekš katra vidus un gaisa radītas.

Mūsu pasaule arī nav vienumēr tāda izskatījusies, kā tagad. Zemes iekšu izmeklēdami atrada daudz dažādas atliekas no senu seniem zemes dzīvniekiem un stādiem, kas bojā gājuši, tādēļ ka ar laiku ciltis un slakas cēlās, kas kādā vizē bij pārākas par vecām un labāki pasēja pie zemes dabas. Tagadējā pasaule ir tā jaunākā un arī tagad tā stiprākā. To redzam vēl uz dažām vientulēm salām. Kanārijas un Jaun-Zelandes salās atradās tādi zvēri, kas šinīs klusās vietās no vecas pasaules bij glābušies. Bet tikko eiropieši pa jūŗu braukdami tās uzgāja un tur tagadējās lopu slakas aizveda, tie iedzīvnieki pret šiem jauniem nīcin iznīka. Uz tādu vīzi dabā visi radījumi pamazām pārvēršas un pārlabojas. Vecās, nespēcīgas slakas izmirst un jaunas, mundras nāk viņu vietā.

Tāpēc varam ar mierīgu prātu uz šo kaŗu skatīties, jo mūžam tas spēcīgākais, veselīgākais, mudrākais un gudrākais paliek uzvarētājs, un pasaule, lai gan pamazām, taču iet uz priekšu.[1]
_____________________________________________________________

[1] Šis apcerējums mēģina noskaidrot Darvina attīstības teoriju sugu izlases ceļā. Raksturīgi, ka paša cilvēka celšanās no dzīvnieku valsts nav apskatīta Kr.Barona rakstiņā. Šis jautājums bija baznīcai pārāk bīstams, lai par to iedrošinātos klaji runāt pat “Pēt. Avīzes”. [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 109.lpp.]