[40.lpp.]
Valsts jeb tautas saimniecība.
(Politīga ekonomija).
Cienījami lasītāji! Manta ir tā lieta, pēc kā visi ļaudis dzenas. Kā vilks pēc laupījuma, tā ļaudis pēc mantām kāro. Neskaitāmas sūdzības pie tiesām ceļas mantas dēļ vien. To vērā ņemot vajadzētu domāt, ka manta tiešām ir tāda negantniece, tāda ļaužu samaitātāja, par kādu tā allaž nosaukta. Tas nu gan tā vis nav. Proti, mantas pie cilvēka dzīvības ir ļoti vajadzīgas. Caur mantām cilvēks paspēj savu dzīvību taisīt jaukāku un tāpēc arī ilgāku mūžu dzīvot. (Bagāti ļaudis caurcaurēm ņemot mūžu no 10 gadiem ilgāk dzīvo nekā nabagi ļaudis.) Turpretī bez mantām cilvēks savu dzīvību ne septiņas dienas nevilcinās. Tāpēc cilvēki savu dzīvību mīļodami, kas tiem no Dieva uzticēta, arī mantas mīļo. Dzīvība un mantas ir neatšķiŗamas lietas. Šīs mantas sagādāt, iedabūt cilvēks var tik caur darbu. Cilvēks nepiekusis strādādams mantas pelna un mantas izbrūķē. Šādu pastāvīgu mantu pelnīšanu un mantu izbrūķēšanu sauc par saimniecību (Wirtschaft). Katrs cilvēks šādā vīzē mantas caur darbu pelnīdams un mantas pie darba izbrūķēdams ved savu saimniecību. Bet cilvēks viens pats no citiem atšķīries uz ilgu laiku nevar pastāvēt: viņam biedrībā ar citiem kopā jādzīvo. Biedrības ir dažādas, tomēr kronis no visām biedrībām ir valsts un tauta. Valsts ir ļaužu biedrība, kas savas rektes un tiesas ar varu sargā. Arī valstij un tautai ir sava saimniecība, kas no ļaužu saimniecībām tik lielumā izšķiras: dažas lietas, kas cilvēka saimniecībā ir svešas, tautas saimniecībā ieņem godājamu vietu, kā ceļi, kaŗa spēks, kreposti u.t.j.pr. Katra saimniecība dibinās uz darbu. Tāpēc jau no veciem laikiem saprātīgi vīri lūkojuši darba dabu izmeklēt. Viņi savus gudrības krājumus īpašā mācībā noguldījuši, ko par valsts jeb tautas saimniecību sauc un priekš kuŗas svešs vārds ir politīga ekonomija, t.i. mācība par valsts nama turēšanu. Šī tautas saimniecība, kā mēs redzējām, izdod mācības par darba būšanu. To dzirdēdams dažs labs varbūt [41.lpp.] domās, tā ir nieka, blēņu mācība, jo kas gan pats nezinās darba būšanu? Ko tur vēl tik daudz izmeklēt! Liec rokas pie darba, un tu zini darba būšanu! Tomēr darbs nav vis tik prasta lieta, kā dažs no jums domā. Darba izzināšana ir it liela gudrība, uz kā tautu un valstu nabadzība un bagātība dibinās. Dažs labs un daža tauta no bērna dienām līdz lielam vecumam gŗūti strādā un tomēr nabadzībā paliek, tāpēc ka viņi darbu būšanu neprot. Cits otrs atkal daudz vieglāki strādā, un tomēr manta iekuļas. Tas caur to nākas, ka viņš strādā darbus, kas vairāk lonē. Pie katra darba trīs lietas vērā ņemamas: vieta, kur strādā, lieta, ko strādā, un spēki, kas strādā. Pie darba vietas vien, kas še viss nav apdomājams! Kalni un lejas, mikls un sauss gaiss, karstums un aukstums, upju tuvums un ūdeņu atstatums, pilsātu klātums un pilsātu tālums, trekna un liesa zeme, ļaužu biezums un ļaužu plānums, ceļi u.t.j.pr.
Nu nav vis vienalga, kuŗā katrā vietā darbu strādā; daža vieta pie vienādiem pūliņiem vairāk, daža mazāk peļņas piešķiŗ. Kuŗas tās ienesīgās vietas ir, par to mums ziņu dod tautas saimniecība. Vēl daudzkārtīgākas ir tās lietas, ko strādā. Varbūt jūs tās dažādās pastrādāšanas varēsiet pie vārda piesaukt, kas jūsu malā visas padarāmas. Bet jums galva reibtu, ja jūs dzirdētu visus vārdus no darbiem, kādi pasaulē tiek pastrādāti. Cik daždažādi darbi nav pie lepnas pils uzbūvēšanas un ieriktēšanas vien! Kā šie darbi pastrādājami, lai viņi vairāk peļņas dod un kuŗi darbi vairāk peļņas piešķiŗ, par to mums atkal ziņu dod tautas saimniecība, kas arī parāda, kādā vīzē šie dažādi darbi cits citam piepalīdzas voi arī cits citam skādēdami pretī stāv. Beidzot paši ļaudis, kas strādā, tautas saimniecībā tiek apspriesti. Viņa runā par to, ko verdzība un brīvība, ko drošība un nedrošība, ko mācība un glupība, ko tiklība un palaidnība, ko bagātība un nabadzība pie darba paspēj. Še stāsta, kādā vizē nabagi kopjami, caur ko lones ceļas un krītas un kā viņas starp strādniekiem pārdalās. Še arī pieder dažas lietas, iestādīšanas un biedrības, kas uz to der, darbu pašķirt, kā nauda, ceļi, bankas, .kredits, akcijas, asociacijas, skolas u.t.j.pr. Tad tautas saimniecība stāsta par ļaužu iekšķīgām vajadzībām, par ienākšanām [42.lpp.] un izdošanām, par dzimšanām un miršanām u.t.j.pr. Beidzot tautas saimniecība runā par mesliem, par muitu un par nodošanām, kādi pavalstniekiem jānes, kādā vizē viņi izceļami un par pavalstniekiem pārdalāmi u.t.j.pr. Ar vārdu sakot, tautas saimniecība visu apspriež un pārrunā, kam tik tas vārds manta piekrīt, lai nu šī manta parādās kā parādīdamās, voi nu gruntos un zemē, voi pastrādājumos, voi rektēs un brīvestībās u.t.j.pr.
Tautas saimniecība savas mācības par mantām un darbu dibina uz dabas likumiem, kas nav šķobāmi un grozāmi, uz dabas likumiem, kas pārkāpējus uz karstām pēdām pie mantām soda. Visas valdīšanas savas dažādās pārgrozīšanas pie pavalstniekiem un pie pašas valsts pastrādā pēc šiem dabas likumiem, ko tautas saimniecība izmeklējusi un par patiesību atzinusi. Tāpēc arī visas apgaismotas valdīšanas tautas saimniecību lielā godā tur, priekš kuŗas visās universitātēs ierāda īpašus mācāmus katedrus jeb krēslus, lai jauni ļaudis ar šīm jo vajadzīgām gudrībām var iepazīties un pēcāk valstij dienēdami lieti derēt. Bet tautas saimniecība un visvairāk mācība par darbu nepieder vis universitātēm vien - nē, visām ļaužu kārtām vajaga viņas mācības zināt. Tāpēc ar Vāczemē, Francijā un Anglijā ļaudis ne tik vien grāmatās iepazīstas ar tām ziņām, ko tautas saimniecība māca, bet arī jau ļaužu skolās ar šīm ziņām iedraudzējās. Angļu tauta, kas tā bagātākā pasaulē, zināms šo mācību par darbu vairāk cienī, nekā visas citas tautas; Angļu gudrais Adams Smit ir, tā sakot, darba izzināšanas iecēlējs. Angļiem ir vairāk nekā 4000 skolas un it jaukas grāmatas, kur šo mācību par darbu māca darba strādātājiem un amatniekiem.