Šinīs četrās šķirās iekrīt visas vērā liekamas lietas, ko par kapitālu sauc. Ja mēs viņas visas pie vārda gribētum piesaukt, tad mēs ar to varētum veselu grāmatu pildīt, un tomēr galā nenāktum. Bez tam vēl ir viena lieta, ko arī par kapitālu sauc, proti, garīgas dāvanas. Šis garīgs kapitāls arī nav smādējams, un tā tauta saucama jo laimīga, kas caur garīgu kapitālu citas tautas pārtrāpa. Francūži caur to, ka viņi arvien jaunas modes izdomā, visu Eiropu sev taisījuši par kalpiem, kas šīs jaunās modes ar jo dārgu naudu aizmaksā. Jo projām arī laba slava ir kapitāls. Krodzinieki, kopmaņi jeb prečotāji un avīžu apgādātāji to it labi sajūt.

Tā tad mēs nu zinām, kas kapitāls ir, proti, mantu krājums, kas uz to der, jaunas mantas nopelnīt. Šī lieta izrāda, ka kapitāls bez krāšanas nevar celties. Kā bites medu no neskaitāma pulka ziedu salasa, tā arī cilvēks kapitālu no darba augļiem sakrāj. Bet it kā bites savā starpā izšķiŗas strādniekos un traņās, tā arī ļaudis tikumos nav vienādi. Cits kā taurens tik grib lustēties, cits atkal kā skudre tik pie darba savu prieku atron. Tāpēc arī visi ļaudis nevar kapitālu sakrāt: Kapitāla krājējiem vajaga dažus priekus pieciest, vajaga dažiem kārumiem atsacīt. Še sakāms vārds savā vietā, kas skan: kas grasi netur godā, tas rubli neiemantos. Tomēr krāšana un taupīšana vien vēl vis nerada kapitālu: arī apdomība, samaņa un saprašana vajadzīga pie kapitāla [48.lpp.] iemantošanas. Dažs sīkstulis sakrājis labu tiesu mantas, nezina, ko ar to iesākt. Viņš to parok zemē voi paglabā cieti aizslēgtos šķirstos. Te viņa manta kā nomirusi guļ, nekādus augļus nenesdama. Turpretī cits otrs, kam ir samaņa un gaišs prāts, savu mantu laiž placī, lai palīdz citas mantas pelnīt. Tādā vizē ne reti Prūšu darba vīrs aiziet uz Ziemeļ-Ameriku. Tur viņš papriekš par algādzi pie cita dienestā stājas, tad mazumiņu kapitāla sakrājies uz paša roku strādā un pēdīgi par kungu paliek, kas citus strādniekus savā dienestā ņem. Ja viņš būtu tik krājis vien un savu krājumu pie dažādiem no jauna uzsāktiem darbiem nelaistu placī, tad viņš ne mūžam nebūtu par kungu palicis. Bet zināms, savas mantas tik tad un tur laidis placī, lai jaunas mantas pelna, ja un kur ir drošība. Šī drošība ir kapitāla pamats. Anglijā ir drošība jo liela, tāpēc tur arī kapitāli līdz debesīm sakrājušies. Turku zemē trūkst drošības, tāpēc viņa arī ir tukša no kapitāliem. It kā bites, ja viņām reizu reizēm ar dūlāju virsū iet un medu izņem, apskurbst voi projām bēg, tā arī cilvēks, ja viņam nav drošības, lusti uz darbu pazaudē voi projām dodas uz tādu zemi, kur ir drošība.

Kapitāls piemīt tādās zemēs, kur labas tiesas atronamas, kur pats cilvēks un viņa mantas ir droši, kur darbs ir svabads, t.i., kur neviens nav piespiests tik to voi to strādāt, bet kur ikkatrs sev var tādu dzīvi izvēlēt, kāda tam patīk, kāda tam vairāk peļņas ienes.

Visas tās lietas, kam tas vārds “kapitāls” pienākas, izšķiŗas divās lielās daļās, starp kuŗām abām robežas vilkt ir ļoti gŗūti. Proti, kapitāls ir voi nu stāvots kapitāls voi arī tekots kapitāls. Pie pirmā pieskaitāmas tādas lietas, kas stipras būdamas ilgi pastāv, kamēr pie tekoša kapitāla pieder tādas lietas, kas ātri nodilst voi citādā vīzē pie darba ātri pāriet. Stāvots kapitāls tā sakot ir tas ierocis, kās mantas pelna, un tekots kapitāls ir tā lieta, kas šo ieroci taisa ģeldīgu priekš pelnīšanas. Tā tad saimniekam zeme, ēkas, strādājami un slaucami lopi, rati, kamanas, arkli, skapji u.t.j.pr., būs stāvots kapitāls, turpretī ēdamas lietas, lopu barība, apģērbs, sēkla, malka, māla trauki, sveces, ziepes. darva u.t.j.pr. būs tekots kapitāls. Nauda, jebšu pa roku rokām [49.lpp.] tecēdama, stipruma dēļ ir stāvots kapitāls. Vaŗa kalējam vaiŗš un lietas, ko no vaŗa taisa, ir tekots kapitāls, turpretī vīndedzim un saimniecēm ir vaŗa katli un vaŗa kastroļi stāvots kapitāls. Kopmanim visas preces, jebšu jo stipras būdamas, ir tekots kapitāls, kas pircēju rokās allaž pārvēršas par stāvošu kapitālu. Stāvošam kapitālam lielumā arvien vajaga ar tekošu kapitālu saderībā būt. Ja kādam ir 800 pūra vietas labas zemes, bet nav tā iespēšana, visu pareizi apkopt, tad viņš vairāk pelnīs, ja kādu daļu no šī stāvošā kapitāla pārdod un par to pagādā vairāk tekoša kapitāla, kas atlikušāju daļu no stāvošā kapitāla taisa jo auglīgu. Turpretī arī allaž atgadās, ka vairāk pelņas ronas, ja tekošu kapitālu pamazina un stāvošu kapitālu paaugstina. Prečotājs jeb kopmanis ar mazumu iesākdams ar laiku allaž tik daudz pircēju dabū, ka priekš viņiem un arī priekš precēm rūmes pietrūkst. Te nu viņš kādu daļu no tekošā kapitāla ņem ārā, un ar to uzbūvē lielāku bodi, spīķeŗus, voi arī kuģus, ar ko pats savas preces var no svešurienes pievest. Tādā vīzē stāvošu kapitālu vairodams viņš vairāk pelna. Un tā vēl pie daudz citām lietām stāvošu kapitālu pavairojot lielāku peļņu dabū. Bet stāvošu kapitālu pavairo arīdzan caur to, ka viņu pārlabo. Grāvji, līdumi, pārplūdināšana pavairo stāvošu kapitālu zemes kopējiem, tāpat kā dzelža ceļi, kanāli, kuģi, fabrikas u.t.j.pr. visiem iedzīvotājiem. Vērpjamās mašīnas ievedot tagad Anglijā ikgadus tik kokvilnas (bomvillas) izvērpj, cik ar rokām strādādami visi iedzīvotāji no Anglijas, Francijas un Vāczemes kopā nepaspētu savērpt. Caur to kokvilnas drēbes dabūjušas virsroku pār nātnām drēbēm, tā kā ļaudis, kas citkārt ar linu vērpšanu un aušanu pūlējās, tagad pie zemes darbiem un citiem amatiem var strādāt. Caur to nu zināms atkal kapitāls vairojas.

Kapitāls ir mantu krājums no pagājušiem laikiem. Tāpēc jaunas ciltis arvien bagātākas, nekā vecas ciltis. Jo viņas kapitālu jau atron gatavu, ar ko var jaunas mantas pagādāt. Visas tās ievērošanas, mācības, un visi tie gudrības krājumi, kas no pašiem veciem laikiem sakrājušies, arī nāk jaunām ciltīm par labu. Kad nu tagad kapitāla vairāk pasaulē ir, tad lēti saprotams, ka tagad ir nabags vīrs var ātrāk kapitālu sakrāt, nekā priekš 50 voi [50.lpp.] 100 gadiem. Tāpēc arī tagad Angļu algādzis labāk dzīvo, nekā priekš 1000 gadiem ķēniņi un valdnieki.[1]

Kapitāls mūsu dienās ir kungs un valdnieks pār visu pasauli. Savās mājās jūs redziet ēkas, lopus, ieročus un dažas citas lietas. Ja jūs kāds prasa: caur ko viss tas cēlies? tad jūs varbūt atbildēsit: caur mūsu sviedriem. Tā atbildot jums ir taisnība un arī nav taisnība. Zināms, visas šīs pieminētās lietas bez jūsu sviedriem vis nevarētu pastāvēt, bet ja kapitāls jūsu darbus netaisītu auglīgus, tad arī nieks no jūsu darbiem būtu. Jūs rokās turiet Pēterburgas avīzes un pār tām priecājaties voi arī dusmojaties. Ja jūs kāds pavaicā: no kā jums nāk Pēterburgas avīzes? jūs varbūt sacīsit: no Latviešiem. Tā atbildēdami nebūsit vis niekus sacījuši. Tomēr īstais Pēterburgas avīžu apgādātājs jums ir kapitāls. Mūsu dienās dzelža ceļi un telegrafi pa visām zemēm iet krustām šķērsām. Kas tos cēlis un taisījis? Kapitāls. Jūs Rīgā būdami esiet redzējuši kuģus lielus un mazus, ar dažādām precēm piekŗautus; daži ved vīnu no Francijas un Spānijas, daži tērauda lietas un smalkus audumus no Anglijas, daži siļķes no Norvēģijas un Ollandas, daži tabāku no Amerikas, daži kafeju no Vakaru Indijas un Jāvas, daži perves no Brazīlijas un Austrumu Indijas u.t.j.pr. Kas nu visus šos kuģus ar visādām precēm no pasaules malu malām Rīgā kopā savedis? Kapitāls. Un tā kapitāls vēl daudz jo daudz citas lietas padara.
___________________________________________________________________

[1] Tik lielā mērā jaunlatv. jūsmo par moderno kapitālismu, ka nemaz nesaredz šīs iekārtas “ēnainās puses”. [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 109.lpp.]