Zeļenkovs, A.[*] Durbes kauja 1260. gada 13. jūlijā. Kuršu lomas atainojums vēstures avotos. Grām: Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. III sējums. Rīga: Latvijas Kara muzejs, 2002. 200 lpp.>8.-17.lpp.
_______________________________________________________________

Durbes kauja 1260. gada 13. jūlijā ir viena no spilgtākajām Baltijas tautu vēstures lappusēm. Durbes kauja kā viena no ievērojamākajām Vācu ordeņa karaspēka sakāvēm Baltijā ir pievērsusi pētnieku uzmanību. Atainojot kaujas norisi vēsturnieki dažkārt ietekmējušies no ideoloģijas un sabiedriskās domas tendencēm. Latviešu historiogrāfijā prevalē apstrīdams viedoklis, ka šajā kaujā pret krustnešiem cīnījās arī kurši. Cerams, ka raksts ierosinās pētnieku diskusijas šajā jautājumā[1].

Pēc tam, kad krustnešu atnestās varas kontrolē bija nonākuši līvu, igauņu, letgaļu, sēļu, kuršu un zemgaļu novadi, bet Lietuvas dižkunigaitis Mindaugs 1251. gadā pieņēma katolicismu[2], par svarīgāko Vācu ordeņa Livonijas atzara militārās ofensīvas mērķi kļuva Žemaitija. Mindaugs 1253. gadā bija atteicies no vairākiem novadiem, ieskaitot lielāko daļu Žemaitijas, par labu Vācu ordeņa Livonijas atzaram[3], un Livonijas mestri, tostarp Burhards no Hornhūzenas (1257. - 1260.), cītīgi centās realizēt Žemaitijas pakļaušanu. Par svarīgākajām ordeņa bāzēm kļuva Klaipēdas un Kuldīgas pilis, no kurām tika organizēti ordeņa karaspēka iebrukumi [9.lpp.] Žemaitijā. Sistemātiskie ordeņa karagājieni nedeva gaidītos rezultātus, žemaiši veiksmīgi pretojās ordeņa karapulkiem un guva vairākas uzvaras, no kurām zīmīgākā bija kaujā pie Skodas 1258. gadā[4]. Lai radītu pastāvīgu bāzi karadarbībai pret žemaišiem, Vācu ordeņa Livonijas un Prūsijas atzari vienotiem spēkiem līdzās žemaišu zemēm Karšavā 1259. gadā uzbūvēja Jurbarkas pili (Georgenburga; castrum…in monte sancti Georgii)[5]. Šai pilij bija jākļūst par stratēģiski svarīgāko bāzi žemaišu pakļaušanā Vācu ordenim. Taču drīz pēc vācu pils izbūves, žemaiši[6] tās tiešā tuvumā uzbūvēja savu nocietinājumu[7] un nopietni apdraudēja Jurbarkas garnizonu. Lai pavērstu notikumu gaitu krustnešiem labvēlīgā gultnē tika organizēts jauns karagājiens, kas noslēdzās ar Durbes kauju.

Autentiskas ziņas par Durbes kaujas norisi sniedz divas hronikas: Atskaņu hronika[8] (Livländische Reimchronik; sarakstīta 13. gs. 90. gados) un Dusburgas Pētera hronika[9] (Cronica terre Prussie, Chronicon terrae Prussiae; sarakstīta 14. gs. 20. gados). Atsevišķas ziņas par kauju sniedz arī zviedru Ērika hronika[10] (Erikskrönikan; sarakstīta 14. gadsimta 20. gados), kā arī citas vēlākas hronikas[11], kurās atrodamās ziņas par Durbes kauju ir [10.lpp.] atvasinātas no pirmajām divām hronikām. Dusburgas Pētera un Ērika hroniku autori, domājams, kā avotu izmantojuši arī Atskaņu hroniku[12]. Taču attiecībā uz Durbes kauju visas trīs minētās hronikas jāapskata kā neatkarīgi avoti, kas sniedz dažādas detaļas par kaujas norisi, turklāt Atskaņu un Dusburgas Pētera hronikas - principiāli atšķirīgu kuršu lomas atainojumu.

Lai nezaudētu savu atbalsta punktu Jurbarkā un dotu žemaišiem triecienu, mestrs Burhards nolēma organizēt apvienotu Vācu ordeņa Livonijas un Prūsijas atzaru spēku karagājienu. Ziņas par karagājiena organizēšanu sniedz Atskaņu hronika. Darbības saskaņošanai mestrs Burhards devās uz Prūsiju, kur tikās ar Vācu ordeņa Prūsijas atzara maršalu Heinrihu Botelu[13]. Prūsijā tika savākts ievērojams karaspēks, kas devās uz pulcēšanās vietu - Klaipēdas pili[14]. Šeit pat drīzumā ieradās arī ordeņa Livonijas atzara vienības. Pēc hroniku ziņām, sapulcējās liels karaspēks, kura rindās ietilpa gan Vācu ordeņa Prūsijas un Livonijas atzaru locekļi, gan pakļauto tautu karavīri: prūši, kurši, igauņi, “Prūsijas un Livonijas vienkāršie ļaudis” (…communis…populus Prussie et Lyvonie[15]; domājams, t.sk. letgaļi, līvi). Karaspēkam pievienojās arī Dānijas karaļa vasaļi no Ziemeļigaunijas un laicīgie krustneši - svētceļnieki - no citām katoļticīgajām zemēm, kas bija atsaukušies uz Romas pāvesta Aleksandra IV 1260. gada 20. februārī sankcionēto[16] Vācu ordeņa garīdznieku krusta karu sprediķi. Daudzskaitlīgā karaspēka vadību, acīmredzot, uzņēmās Livonijas mestrs Burhards no Hornhūzenas un Prūsijas maršals Heinrihs Botels.

Par pirmo izvirzīto karagājiena uzdevumu gan Atskaņu[17], gan Dusburgas Pētera hronika[18] atzīst atbalsta sniegšanu Jurbarkas pilij, kurā atradās abu atzaru brāļu garnizons[19]. Bez šaubām, karagājiena plāns neaprobežojās ar provianta un palīgspēku piegādi[20] vien, bet paredzēja konkrētas militāras operācijas pret žemaišiem. Taču krustnešu karaspēkam pienākusī ziņa, ka žemaiši iebrukuši kuršu zemē, lika mainīt sākotnējo virzienu. Krustnešu karaspēks, kas, pēc Dusburgas Pētera hronikas ziņām, bija jau bija devies ceļā, mainīja virzienu un sekoja žemaišu spēkiem[21]. Abu naidīgo pušu sadursme notika Durbes novadā kuršu Piemares zemē: “laukā pie Durbes upes” (in [11.lpp.] campo juxta fluvium Durbin), kā ziņo Dusburgas Pēteris[22], jeb “pie Durbes tur uz lauka cieta” (zû Dorben ûf dem velde breit), pēc Atskaņu hronikas[23]. Vēsturnieks P.Stepiņš kaujas vietu lokalizēja Durbes ezera dienvidos pie Durbes Vecupes ietekas ezerā[24].

Dusburgas Pētera hronika stāsta, ka pirms kaujas notikusi apspriede par nepieciešamību kaujā izmantot zirgus. Pēc Dānijas karaļa Tallinas bruņinieku ieteikuma tika nolemts cīnīties jāšus[25]. Minētā hronika informē arī par kuršu prasību pirms kaujas. Proti, kurši lūguši pēc kaujas atdot viņu rīcībā žemaišu sagūstītās kuršu sievietes un bērnus. Vācu ordeņa brāļi pret to nav iebilduši, taču tam pretojušies “Prūsijas un Livonijas vienkāršie ļaudis” (acīmredzot, vietējo tautu pārstāvji), kas vēlējušies, lai pēc kaujas iegūtais laupījums tiktu sadalīts pēc paražām[26].

Tiktāl hroniku ziņas saskan vai viena otru papildina, līdz nonāk pretrunā stāstot par kuršu lomu kaujā. Atskaņu hronika ziņo, ka īsi pirms kaujas kurši atteicās no cīnīšanās un kaujas lauku pameta[27]. Hronists kuršu rīcību motivēja šādi:

“Tie nolēmuši bija tā:
ja brāļiem šajā karlaukā
dzīvību nu zaudēt būs
un palīgspēki vārgi kļūs,
tad mēs bez kungiem dzīvosim
un vāciešiem ar sadosim,
kas Kurzemē še mitinās.”[28]

Savukārt, Dusburgas Pētera hronika stāsta, ka sākoties kaujai kurši “…kā atkritēji uzbruka kristiešiem no aizmugures…”[29], palīdzot žemaišiem sakaut krustnešu karaspēku. Hronists kuršu rīcību motivēja ar neapmierinātību, ko tajos izraisījis atteikums saņemt žemaišu sagūstītos kuršus[30].

Tātad avoti sniedz principiāli atšķirīgas ziņas par kuršu rīcību Durbes kaujā.

Durbes kaujas tematikai latviešu pētnieki ir pievērsušies galvenokārt kontekstā ar krusta kariem Baltijā. Reti kurā darbā autori pievērsās Durbes kaujas problemātikai attiecībā uz kuršu līdzdalību Vācu ordeņa karaspēka sakāvē. Mūsdienu latviešu historiogrāfijā pilnībā ir nostiprinājies viedoklis, ka kurši kaujas laikā pārgājuši žemaišu pusē. Šādu nostāju pamatojis [12.lpp.] vēsturnieks un arheologs P.Stepiņš, kurš 1967. gadā publicēja kaujai veltītu brošūru[31]. Stepiņš, skaidrojot avotu pretrunu jautājumā par kuršu lomu, norādīja, ka hroniku pretrunā vainojami to autori - “katrs kaut ko noklusējot vai sagrozot īstenību, nav atklājuši patiesību par kuršu lomu kaujā”[32]. Tuvāk nenorādītu iemeslu dēļ Stepiņš izvēlējās Dusburgas Pētera versiju un pārliecināti pieņēma, ka kurši kaujā piedalījās[33]. Stepiņa izvēle netika pamatota un tāpēc nav skaidri iemesli, kādēļ viņš pieņēma, ka Atskaņu hronikas autors būtu apzināti noklusējis faktu, kas izskaidrotu krustnešu karaspēka sakāvi.

Kuršu līdzdalība krustnešu karaspēka sakāvē pilnībā atbilda padomju historiogrāfijas pamatnostādnēm. Tās lielā mērā ietekmēja autoru viedokli interpretējot avotu pretrunu. Viens no padomju viduslaiku historiogrāfijas uzdevumiem bija - atainot vietējo tautu vienotu cīņu pret vācu “suņiem - bruņiniekiem” (Rittershund)[34]. Diemžēl par vēsturnieku secinājumu kritēriju bija kalpojis nevis pretrunīgo avotu izvērtējums, bet gan vēlme saskatīt varoņu pulkā kuršus.

Šeit der pieminēt arī padomju vēsturnieku ieviesto viedokli par igauņu rīcību Durbes kaujā. Dusburgas Pētera hronika kaujas sakarā nemin igauņus, bet par to atrašanos Vācu ordeņa apvienotajā karaspēkā stāsta Atskaņu hronika[35]. Minētā hronika vēsta, ka, redzot kuršu atkāpšanos, igauņi pievienojās kuršiem[36] - tātad, atkāpās. Daži vēsturnieki[37] neņēma vērā hronikas kontekstu un nonāca pie nepamatotas kompilācijas: igauņi arī kopā ar žemaišiem un kuršiem piedalījās krustnešu sakāvē. Proti, tika “apvienota” Dusburgas Pētera hronikas ziņa par kuršu piedalīšanos kaujā un Atskaņu hronikas vēstījums par igauņu pievienošanos kuršiem. Ja kuršu piedalīšanās kaujā vēl ir diskutabla, tad igauņu tieša līdzdalība krustnešu sakāvē viennozīmīgi ir nepamatota.

Kuršu līdzdalībai Durbes kaujā simpatizēja arī latviešu vēsturnieki, kas nebija pakļauti padomju vēstures doktrīnas ietekmei. Kā Latvijas 20.-30. gadu[38], [13.lpp.] tā trimdas vēsturnieki[39] parasti neiedziļinājās avotu pretrunā un pieņēma Dusburgas Pētera versiju. Retāk latviešu starpkaru posma un trimdas vēsturnieki[40] atkārtoja Atskaņu hronikas ziņas par kuršu aiziešanu no kaujas, bet pretrunas problemātikas izpēte izpalika.

Izņēmums ir vēsturnieks V.Biļķins, kas plašāk pievērsies kuršu militāri - politiskajai vēsturei[41]. Autors norādīja, ka hronikas sniedz pretrunīgas ziņas, taču konstatēja: “abu autoru ziņas var būt pareizas”[42]. Biļķins skaidroja, ka viena daļa kuršu karavīru pameta kaujas lauku, bet otra daļa - pievienojās žemaišiem[43]. Autors savus secinājumus pamatoja ar avotu pretrunas izskaidrojumu. Proti, Atskaņu hronikas autors aprakstījis ordeņa Kuldīgas vienības kuršu rīcību, bet Dusburgas Pēteris - ordeņa Klaipēdas vai Prūsijas vienības kuršu rīcību. Pēc autora versijas, abi hronisti bija informēti par dažādu kuršu karavīru grupu rīcību, kuru attiecināja uz visiem karaspēkā iesaistītajiem kuršu karavīriem[44]. Tātad pēc Biļķina, Dusburgas Pēteris nebija informēts par ordeņa Kuldīgas vienības kuršu aiziešanu no kaujas, bet Atskaņu hronikas autors nebija informēts par ordeņa Klaipēdas vai Prūsijas vienības kuršu nodevīgo uzbrukumu saviem sabiedrotajiem.

Biļķina versija ir visai hipotētiska un izpelnās iebildumus. Pirmkārt, par kuršu atrašanos ordeņa Prūsijas karaspēkā, ko neapstiprina avoti nedz šajā, nedz arī citos tā laika karagājienos. Tāpēc nav pamatojuma uzskatīt, ka kurši varētu atrasties ordeņa Prūsijas karaspēkā. Otrkārt, nav pamats objektīvi pieņemt, ka šajā laikā ordeņa Prūsijas atzara sakari ar Klaipēdu un informētība par tās vienību rīcību būtu ciešāki nekā Livonijas atzaram. Jānorāda, ka Klaipēdas pils tikai 1328. gadā tika iekļauta Vācu ordeņa Prūsijas provincē, bet līdz tam bija juridiski pakļauta Livonijas mestram[45]. Klaipēdas pils un ordeņa Livonijas provinces sakari Durbes kaujas norises un Atskaņu hronikas sarakstīšanas laikā bija ciešāki, nekā tās sakari ar Prūsijas provinci. Savukārt, Dusburgas Pētera hronikas sarakstīšanas laikā Klaipēdas pils joprojām bija Livonijas mestra jurisdikcijā, bet tās pievienošana Prūsijai tiek minēta jau Dusburgas Pētera hronikas vēlāk sarakstītajā pielikumā[46].

Savas versijas pamatojuma pretrunīgumu, iespējams, saskatīja arī pats V.Biļķins. Savā otrajā un plašākajā kuršu militāri - politiskajai vēsturei veltītajā darbā[47] autors to vairs neiekļāva. Biļķins tomēr palika pie savas tēzes: daļa kuršu pievienojās žemaišiem un cīnījās pret Vācu ordeņa karaspēku[48]. Kuršu separātā rīcība palika tuvāk neargumentēta.

Īstenībai atbilstošāks būtu pieņēmums, ka patiesu informāciju par kuršu darbību sniedz tikai viena no pretrunīgajām hronikām. Tāpēc kuršu rīcības pretrunas risinājums būtu meklējams avotu izvērtējumā. Dusburgas Pētera hronika ir autentiskākais Vācu ordeņa Prūsijas atzara stāstītājs vēstures avots līdz 14. gadsimta 20. gadiem. Tā kļuva par balstu visai turpmākajai Vācu ordeņa historiogrāfijai Prūsijā. Savukārt, Atskaņu hronika satur daudzas faktoloģiskas kļūdas, kas attiecināmas uz hronikas pirmo daļu (līdz 6500.-7500. rindām; t.i., aptuveni 1262./1263.gadam)[49]. Salīdzinot pēc šādas vispārinātas mērauklas, latviešu vēsturnieki neiedomājās apšaubīt Dusburgas Pētera hronikas ziņu patiesumu. Tomēr arī Atskaņu hronikas pirmajā daļā sniegtās ziņas laika posmā no 1227. gada sākuma ir izmantojamas kā avots[50].

Hroniku izvērtējumā, par kritēriju ņemot konkrēti Durbes kaujas epizodi, Atskaņu hronikai ir vairākas priekšrocības:

1. Atskaņu hronika ir rakstīta vairāk kā 30 gadus agrāk nekā Dusburgas Pētera hronika, un tātad laika ziņā ir notikumiem tuvāka;

2. Atskaņu hronika ir veltīta Vācu ordeņa Livonijas atzara darbības atainojumam, un tātad ir Livonijas un arī Kursas norisēm tuvāka (Dusburgas Pētera hronika ir “Prūsijas zemes hronika”);

3. Atskaņu hronika apraksta kauju plašāku ar Kursu saistītu militāri - politisko notikumu kontekstā (savukārt, Dusburgas Pētera hronikas informācija par Durbes kauju ir epizodiska).

Izvērtējot šos faktorus ir nesaprotams iemesls, kāpēc Durbes kaujas jautājumā Dusburgas Pētera hronikai būtu jādod priekšroka. Pat, ja daļa kuršu būtu pārgājusi žemaišu pusē, ko pēc V.Biļķina domām ataino Dusburgas Pēteris, nav saprotams, kāpēc Atskaņu hronikas autors to nepieminētu. Pat nelielas karaspēka vienības pāriešana ienaidnieka pusē bija ārkārtējs notikums, kas nevarēja paiet secen stāstījumā par kauju.

Reālāk ir pamatojama Dusburgas Pētera hronikas iespējamā neprecizitāte attiecībā uz Durbes kauju. Proti, “Prūsijas zemes hronikas” autors, kas bija no Durbes kaujas notikumiem tālāks kā hronoloģiski, tā reģionāli, varēja Durbes kaujas notikumu aprakstā iekļaut arī kaujai tūlīt sekojošos notikumus. [15.lpp.] Pēc Atskaņu hronikas ziņām, drīz pēc kaujas realizējās kuršu un žemaišu militārā sadarbība. Kurši, apelējot pie tā, “…ka tie īstā brīdī īsā laika sprīdī no Durbes atkāpās”[51], aicināja žemaišu karavīrus uz savām pilīm. Kopā ar žemaišiem kurši uzsāka karadarbību pret Vācu ordeņa spēkiem Kursā, padzina ordeņa garnizonus no pilīm[52]. Žemaišu un kuršu sadarbība cīņā pret krustnešiem, iespējams, varēja likt Dusburgas Pēterim “apvienot” abu tautu nopelnus krustnešu sakāvē 1260. gadā.

Ne tik tiešs, bet līdzīgs vispārinājums sastopams Vartbergas Hermaņa “Livonijas hronikā”[53], kas sarakstīta 14. gadsimta 70. gados, kā arī citās vēlākās hronikās[54]. Stāstā par Durbes kauju Vartbergas Hermanis iekļāva ziņas par 8 brāļu - bruņinieku nāvi Vārtājas pilī (Wartayen)[55]. Informācijas koncentrētība pilnībā atbilda Vartbergas Hermaņa hronikas konspektīvajam stāstījumam. Savukārt, Atskaņu hronika daudz plašāk vēsta par kuršu darbību šajā laikā, t.sk. 8 brāļu - bruņinieku sagūstīšanu Vārtājā (Warrach)[56].

Ja nav noskaidrota kuršu darbība Durbes kaujā, tad viennozīmīgas ir kuršu darbības sekas. Kurši cīnījās vai atkāpās - abos gadījumos tas veicināja Vācu ordeņa karaspēka sakāvi. Pēc Dusburgas Pētera hronikas ziņām, kuršu uzbrukums no aizmugures bija izšķirošais trieciens Vācu ordeņa karaspēkam[57].

Savukārt, Atskaņu hronika, stāstot par kuršu atkāpšanos, stāsta, ka tā notikusi pēkšņi un brāļi - bruņinieki to līdz kaujas sākumam nav pamanījuši[58]. Turklāt, kuršu rīcība pamudinājusi kaujas lauku pamest arī igauņus[59]. Iespējamā kuršu un arī igauņu atkāpšanās varēja būt smags trieciens krustnešu karaspēkam nevien karavīru skaita samazināšanās dēļ, bet arī kaujas ierindas izjaukšanas dēļ. Pēc ierastās kārtības, ordeņa smagi bruņotie karavīri kaujas ierindā izvietojās karaspēka centrā, bet tiem flangos - sabiedrotie (t.sk., vietējie karavīri)[60]. Šādu izvietojumu apstiprina arī citu 13. gadsimta Baltijā notikušu kauju apraksti avotos. Indriķa hronikā minētajā karadarbībā kā sirojumos, tā konkrētās kaujās tiek minēta vācu karavīru [16.lpp.] izvietošanās centrā[61], ko hronists komentē ar vārdiem: "…vāciešiem…kā parasti, piešķīra ceļu vidū…" (…Theuthonicis vero viam mediam more solito dimiserunt…)[62]. Vilandes kaujas (1217. g. 21. septembrī) aprakstā, kur norādīta vācu bruņinieku novietošanās centrā un sabiedroto (līvu, letgaļu) izvietošanās flangos, tiek parādīts šī izkārtojuma pielietojums kaujā[63]. Ordeņa bruņinieku izvietošanās centrā tiek minēta arī Karuzes kaujā (1270. g. 16. februārī) pret lietuviešiem, kad ordeņa karaspēkam flangos novietojas sabiedroto spēki (bīskapu un Dānijas karaļa Ziemeļigaunijas vasaļu vienības)[64].

Līdzīgu kārtību Durbes kaujā varētu apliecināt kuršu un igauņu aiziešana, ko jauktā ierindā nebūtu iespējams no ordeņa brāļiem nemanāmi realizēt. Kuršu un igauņu vienībām bija jāatrodas līdzās, t.i., vienā flangā, jo savādāk igauņi nevarētu sekot kuršu piemēram. Šajā gadījumā, aizejot kuršu un igauņu vienībām, tiktu izjaukta ordeņa karaspēka kaujas ierinda un flangs paliktu atsegts. Tas lielā mērā varētu sekmēt krustnešu karaspēka aplenkšanu[65] un sakāvi.

Kaujā krita vairāki tūkstoši krustnešu karaspēka karotāju, tajā skaitā karaspēka vadoņi - mestrs Burhards no Hornhūzenas un maršals Heinrihs Botels, 150 ordeņa brāļi-bruņinieki[66], zviedru aristokrāts Karls Ulfsons[67]. Krustnešu karaspēka zaudējumi bija ārkārtīgi lieli, par ko liecina kritušo ordeņa brāļu - bruņinieku skaits. Salīdzinājumam der pieminēt, ka citās ievērojamākajās 13.gadsimta kaujās Baltijā tika iznīcināts daudz mazāks brāļu - bruņinieku skaits: Saules kaujā (1236. g.) - 48[68]; Ledus kaujā (1242. g.) - 20[69]; Natangas kaujā (1249. g.) - 54[70]; Skodas kaujā (1258. g.) - 33[71]; Aizkraukles kaujā (1279. g.) - 71[72] u.t.t.

Pretruna kuršu lomas atainojumā neattiecas uz kaujas būtību: krustneši viennozīmīgi cieta grandiozu sakāvi. Tāpat arī kuršu rīcība - uzbrukums vai atkāpšanās - lielākā vai mazākā mērā izraisīja postošas sekas Vācu ordeņa [17.lpp.] karaspēkam. Kaujas sekas bija nevien Vācu ordeņa dzīvā spēka un komandējošā sastāva zaudējumi, bet arī kaujai sekojošie notikumi Baltijā. Drīz pēc Durbes kaujas cīņas par savu neatkarību atsāka kurši, kuru pakļaušana krustnešiem ilga līdz 1267. gadam. Savukārt, prūšu nemieri pārauga karā, kas ieguva nosaukumu Lielā prūšu sacelšanās (1260. - 1274. g.).

[*]Andris Zeļenkovs - Latvijas Kara muzeja Viduslaiku un jauno laiku vēstures nodaļas galvenais speciālists.

[1] Aicinājums uz diskusiju un atsevišķas šajā rakstā minētās atziņas izskanēja periodikā. Sk: Dedumietis D., Zeļenkovs A. Kuršu loma Durbes kaujā // Tēvijas Sargs. - 2000. - Nr.7. - 29.lpp.

[2] Senās Latvijas vēstures avoti. II sēj. 2.burtn. (1238. - 1256.g.). Izd. A.Švābe. - R., 1940. - Nr.334. u.c.

[3] Turpat, Nr.370., 372.; Gudavičius E. Kryžiaus karai Pabaltijyje ir Lietuva XIII amžiuje. - Vilnius, 1989. - p.180.

[4] Atskaņu hronika, 4820.-4871. rindas (Pēc Atskaņu hronika. Tulk. V.Bisenieks; Ē.Mugurēviča priekšvārds; Ē.Mugurēviča un K.Kļaviņa komentāri. - R., 1998. - 389 lpp.; turpmāk - AH); Gudavičius E. Kryžiaus karai Pabaltijyje ir Lietuva XIII amžiuje. - Vilnius, 1989. - p.180.

[5] Dusburgas Pētera hronika, III:83 (Pēc Chronicon Terrae Prussiae von Peter von Dusburg. Herausgegeben von M.Toeppen // Scriptores rerum Prussicarum. Erster Band. - Leipzig, 1861. - S.3-219. un Петр из Дусбурга. Хроника земли Прусской. Издание подготовила В.И.Матузова. - Москва, 1997. - 384 с.; turpmāk DPH); AH Jurbarkas pils saukta par Karšavas pili (Karschoven; AH, 5513.(5512.), 5537.(5536.), 5558.(5557.), 5814.(5812.) rindas).

[6] Šeit un 1260. gada karadarbības sakarā AH žemaiši tiek saukti par lietuviešiem (Lettowen). AH autors pieskaita žemaišus lietuviešiem, ko norāda formulējums “lietuvji, kurus sauc par žemaišiem” (Lettowen, die Sameiten sin genant u.tml.; AH, 4467.-4468., 5444.-5445. u.c. rindas). Arī DPH autors žemaišus sauc par lietuviešiem (Lethowini), neizdalot atsevišķi, par ko liecina DPH formulējums “lietuvieši no Žemaitijas” (Lethowini de Samethia; DPH, III:323, III:344.). Lietuvas karaļa Mindauga nepiedalīšanos Vācu ordeņa sakāvē pie Durbes un žemaišu patstāvīgo karadarbību pamatojis lietuviešu vēsturnieks E.Gudavičius (Гудавичюс Э.С. Литва в борьбе народов Прибалтики против агрессии немецких феодалов в XIII в.: Автореферат диссертации на соискание ученой степени доктора исторических наук. - Вильнюс, 1988. - с.34.).

[8] AH; skatīt atsauci nr. 4.

[9] DPH; skatīt atsauci nr. 5.

[10] Pēc Хроника Эрика. Перевод А.Ю.Желтухина; послесловие и комментарии А.Ю.Желтухина и А.А.Сванидзе. - Выборг, 1994. - 240 с. (turpmāk EH)

[11] Vartbergas Hermaņa hronika, S.33. (Pēc Hermanni de Wartberge. Chronicon Livoniae. Herausgegeben von Ernst Strehlke. - Leipzig, 1863. - IV + 172 S.; turpmāk VHH); Jerošinas Nikolaja hronika, 10513.-10732.rindas (Pēc Di Kronike von Pruzinlant des Nicolaus von Jeroschin. Herausgegeben von E.Strehlke // Scriptores rerum Prussicarum. Erster Band. - Leipzig, 1861. - S.291 - 624.); Johana Rennera hronika, S.43, 44. (Pēc Johann Renner’s Livländische Historien. Herausgegeben von R.Hausmann und K.Höhlbaum. - Göttingen, 1876. - XXXV + 427 S.); Baltazara Rusova hronika, 27.lpp. (Pēc Baltasars Rusovs. Livonijas kronika. Tulkojis E.Veispals. - R., 1926. - 214 lpp.; turpmāk BRH) u.c.

[12] Mugurēvičs Ē. Priekšvārds // Atskaņu hronika. - R., 1998. - 33.lpp.

[16] Popiežių bulės dėl kryžiaus žygių priekš prūsus ir lietuvius XIII a. Sudarė P.Pakarklis; Parengė, įvadą ir koment.parašė E.Gudavičius, A.Nikžentaitis. - Vilnius, 1987. - Nr.104.

[24] Stepiņš P. Durbes kauja. - R., 1967. - 10., 11.lpp.

[31] Stepiņš P. Durbes kauja. - R., 1967. - 32 lpp.

[37] T.Zeids (Latvijas PSR vēsture. 1.sēj. - R., 1953. - 84.lpp.), Ē.Mugurēvičs (Mugurēvičs Ē., Kļaviņš K. Komentāri // Atskaņu hronika. - R., 1998. - 336.lpp.) u.c.

[38] Juškevičš J. Kauja pie Durbes 23.julijā 1260.gadā // Aizsargs. - 1926. - Nr.6. - 165.-168.lpp. [raksta nosaukumā kļūda; kauja norisēja 13.jūlijā]; Grihns A. Durbes kauja // Brihwas Semes Ilustretais peelikums. - 1934. - Nr.46. - 362., 363.lpp.; Karlsons Ž. Ordeņa laikmets Latvijā. - R., 1936. - 23.lpp. u.c.

[39] Dunsdorfs E. Latvijas vēsture. Skolām un pašmācībai. - Lincoln, 1980. - 106., 115.lpp.; Švābe L. Junkurs Kārlis krita Durbes kaujā // Dzimtenes kalendārs 1983.gadam. - [b.v.], [b.g.] - 173.lpp.; Šterns I. Livoņu kaŗi ar igauņiem un leišiem // Universitas. - 1993. - Nr.70. - 41.lpp. u.c.

[40] [Zālītis F.] Durbes kauja // Latviešu Konversācijas Vārdnīca. III sējums. - R., 1928. - 1929. - 6080.-6082.sleja; Dunsdorfs E. Mūžīgais latviešu kaŗavīrs. - Melbourne, MCMLXVII - 73.lpp.

[41] Biļķins V. Kuršu brīvības cīņas. - Jelgava, 1936. - 55 lpp.

[47] Biļķins V. Kursa un kuršu cīņas. - Lincoln, 1967. - 285 lpp.

[49] Mugurēvičs Ē. Priekšvārds // Atskaņu hronika. - R., 1998. - 32.lpp.

[54] Piemēram, BRH, 27.lpp.

[60] Jautājumam par krustnešu un to sabiedroto karaspēka izvietojumu kaujā pieskaras D.Dedumietis (Sk: Dedumietis D. Livonijā 13. gadsimtā pielietotie ofensīvās un defensīvās taktikas paņēmieni // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. II. - R., 2001. - 39.-53.lpp.).

[61] Indriķa hronika, XXI:2,3; XXII:9; arī XXIII:9 (Pēc Indriķa hronika. Tulkojis Ā.Feldhūns; Ē.Mugurēviča priekšvārds un komentāri. - R., 1993. - 453 lpp.).

[67] EH, 292.-353. rindas; Deutsch - Ordens Necrologe. Mitgetheilt von M.Perlbach. - [b.v.], [b.g.] - S.365.; Желтухин А. Комментарии // Хроника Эрика. - Выборг, 1994. - с.188.; Švābe L. Junkurs Kārlis krita Durbes kaujā // Dzimtenes kalendārs 1983.gadam. - [b.v.], [b.g.] - 169.-178.lpp.

[68] AH, 1919., 1950. rindas; šeit gan Zobenbrāļu ordeņa brāļi - bruņinieki.

Publicēts: Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. III sējums. Rīga: Latvijas Kara muzejs, 2002. 200 lpp.>8.-17.lpp.

Ievietots: 21.10.2003.

HISTORIA.LV