Dedumietis, D., Zeļenkovs, A. Kuršu loma Durbes kaujā. Tēvijas Sargs. 2000., Nr.7. 29.lpp.
__________________________________________________________________

Šogad aprit 740 gadi kopš Durbes kaujas, kas uzskatāma par vienu no lielākajām viduslaiku kaujām un katrā ziņā par lielāko XIII gadsimta kauju tagadējā Latvijas teritorijā. Durbes kauja notika 1260.gada 13.jūlijā starp Vācu ordeņa Prūsijas un Livonijas atzaru apvienotajiem spēkiem, no vienas puses, un lietuviešu karaspēku, no otras puses. Šī kauja ievērojama gan ar izraisītajām politiskajām sekām, gan ar krustnešu karaspēka dzīvā spēka zaudējumiem, kas ir milzīgi salīdzinot ar citām viduslaiku kaujām Baltijā. Pēc krustnešu sakāves cīņu par savu neatkarību atsāka pakļautie kurši, prūši, kā arī Sāmsalas igauņi. Krustnešiem bija nepieciešami gadu desmiti, lai atkal pakļautu minētās tautas.

Par Durbes kaujas militārajām un politiskajām sekām nevienam vēsturniekam šaubu nav. Taču pretrunas rada kuršu lomas izvērtējums kaujas norisē. Daudzi vēsturnieki apgalvo, ka kurši kopā ar lietuviešiem ir piedalījušies krustnešu sakaušanā pie Durbes.

Plašākas ziņas par Durbes kauju atrodamas divās viduslaiku hronikās. Pirmkārt, jāmin vecākā un tātad notikumiem tuvākā XIII gs. beigās sarakstītā Atskaņu hronika. Otrkārt, minama XIV gs. sarakstītā Dusburgas Pētera hronika, kas galveno uzmanību pievērš Vācu ordeņa Prūsijas atzara darbībai. Atsevišķas detaļas par Durbes kauju sniedz arī XIV gs. sarakstītā Ērika hronika un citi viduslaiku rakstītie avoti, kuros atrodamās ziņas par kauju ir atvasinātas no pirmajām divām hronikām.

1260.gada vasarā Klaipēdā tika sapulcināts ievērojams krustnešu karaspēks. Bez Vācu ordeņa Prūsijas un Livonijas atzaru brāļiem-bruņiniekiem un karakalpiem tajā ietilpa arī no Rietumeiropas atbraukušie piligrimi, Dānijas karaļa bruņinieki no Ziemeļigaunijas, prūši, kurši, igauņi. Kad karaspēka vadībai - Vācu ordeņa Livonijas atzara mestram Burhardam no Hornhūzenas un Prūsijas atzara maršalam Heinriham Botelam - izlūki paziņoja, ka lietuvieši iebrukuši Kurzemē, tika nolemts tiem sekot.

Krustnešu un lietuviešu karaspēki sastapās 13.jūlijā pie Durbes. Tieši no šī mirkļa sākas pētnieku domstarpības par turpmāko notikumu gaitu. To cēlonis meklējams avotu pretrunā, kuru dažādi autori saprot savādāk. Dusburgas Pētera hronika liecina, ka kurši, būdami krustnešu sabiedrotie, kaujas laikā uzbruka ordeņa spēkiem no mugurpuses. Savukārt, Atskaņu hronika vēsta, ka kurši pametuši krustnešu karaspēku pirms kaujas.

Tātad avoti sniedz divas principiāli atšķirīgas notikumu versijas. Diemžēl pētnieki ignorēja acīmredzamo avotu pretrunu un pieņēma, ka hronikas viena otru papildina. Par šo secinājumu kritēriju bija kalpojis nevis pretrunīgo avotu izvērtējums, bet gan vēlme saskatīt kuršus starp Durbes kaujas uzvarētājiem.

Apmēram 60 gadus pēc notikumiem sarakstītā Dusburgas Pētera hronika stāsta, ka kurši pirms kaujas mēģināja panākt, lai pēc kaujas lietuviešu sagūstītie kuršu ciltsbrāļi nonāk viņu rīcībā. Ordeņa karotāji tam piekrituši, bet pret to iebilduši prūši un livonieši (acīmredzot, letgaļi, lībieši). Tieši tāpēc, sākoties kaujai, kurši uzbrukuši krustnešu karaspēkam no aizmugures, kas pilnībā izšķīris kaujas gaitu.

Savukārt, aptuveni 30 gadus pēc kaujas sarakstītās Atskaņu hronikas autors stāsta, ka kurši slepus atkāpās no kaujas lauka īsi pirms kaujas. Viņu piemēram sekojuši arī igauņi. Atkāpšanās notikusi tik pēkšņi, ka krustneši kuršu un igauņu aiziešanu pamanījuši tikai pēc kaujas uzsākšanās.

Atrisināt pretrunu var vienīgi cenšoties noskaidrot, kurš avots ir patiess. Izvērtējot dažādus faktorus, jāsecina, ka lielāku uzticību vieš Atskaņu hronika. Tās anonīmais autors Livonijā ieradās apmēram 20 gadus pēc kaujas un bija notikumu un to dalībnieku laikabiedrs. Atskaņu hronikas autora darbs bija veltīts Livonijas ordeņa cīņu slavināšanai, tāpēc šķiet dīvaini, ka hronists būtu nepieminējis faktu, kas ļautu izskaidrot krustnešu sakāvi kaujā. Turklāt nepieminētais fakts bija tik klaja sabiedroto nodevība - “uzbrukums no aizmugures”, ko hronikas autors nebūtu atstājis bez ievērības. Atskaņu hronikas autors atsaucas tikai uz to, ka kurši nodevīgi aizgāja no kaujas. Hronists vēsta, ka kurši vēlāk pat prasīja atbalstu no lietuviešiem, apelējot pie tā, ka “laicīgi pametuši” krustnešus, ļaujot lietuviešiem tos sakaut.

Savukārt, Dusburgas Pēteris savu hroniku bija rakstījis vēlāk, tātad viņš bija tālāks no Durbes kaujas notikumiem. Nevar apšaubīt Dusburgas Pētera hronikas vispārīgo patiesumu, bet attiecībā uz Durbes kauju hronikas sniegtās ziņas ir pārvērtējamas. Šķiet dīvaini, ka kurši aiz naida pret prūšiem un livoniešiem, kas pretojās gūstekņu atgūšanai, būtu nostājušies pret ordeņa bruņiniekiem, kas bija gatavi atdot kuršiem gūstekņus. Turklāt, kurši ar to būtu nostājušies savu ciltsbrāļu gūstītāju - lietuviešu - pusē. Situācija ar kuršu gūstekņiem ir tik neadekvāta, ka tā, acīmredzot, ir jau vēlāku laiku uzslāņojums.

Reālākais iemesls, kāpēc varēja rasties Dusburgas Pētera kļūda, ir vispārinājums, kas iespējams radās no kaujai sekojošajiem notikumiem. Uzreiz pēc Durbes kaujas kurši uzsāka cīņu pret ordeni, nogalināja brāļu-bruņinieku garnizonus Kurzemes pilīs un stājās cīņas savienībā ar lietuviešiem. Iespējams tas lika Dusburgas Pēterim “apvienot” lietuviešu un kuršu nopelnus krustnešu sakāvē 1260.gadā. Savukārt, stāsts par kuršu gūstekņiem ir “sīkums”, kas atbilst viduslaiku hronistu kazuistiskam izklāstam.

Tātad objektīvs avotu izvērtējums liecina par to, ka kurši kaujas lauku pameta pirms kaujas un kaujā nepiedalījās. Nenoliedzami, kurši bija naidīgi noskaņoti pret krustnešiem, bet nevar piekrist neobjektīvajam vēsturnieku spriedumam par kuršu piedalīšanos kaujā. Nav vēsturiska pamata uzskatīt, ka kurši bija tik zemu krituši, lai nodevīgi uzbruktu no aizmugures lai arī netīkamiem, bet tomēr sabiedrotajiem.

Durbes kauja bija izcila lietuviešu karaspēka uzvara pār Vācu ordeņa apvienotajiem spēkiem. Kaujā krita vairāki tūkstoši krustnešu karaspēka karotāju, tajā skaitā karaspēka vadoņi - mestrs Burhards no Hornhūzenas un maršals Heinrihs Botels, 150 ordeņa brāļi-bruņinieki, zviedru princis Karls. Savukārt, kurši demonstrēja savas kaujasspējas un varonību uzreiz pēc kaujas, uzsākot cīņu pret krustnešiem. Kuršu cīņas par neatkarību ilga 7 gadus (1260. - 1267.), kurās kurši izcīnīja daudzas uzvaras. Kurši bija cildeni un drošsirdīgi karotāji, kas vairākkārt sakāva Vācu ordeņa bruņiniekus, tāpēc viņu cīņas slavai nav nepieciešami nepatiesi Durbes lauri.
_______________________________________________________________

Publicēts: Tēvijas Sargs. 2000., Nr.7. 29.lpp.

Ievietots: 28.02.2002.

HISTORIA.LV