Saturs

Šīs sadaļas teksts vidusaugšvācu valodā (04031.-05008.rinda)

Iepriekšējā sadaļa latviešu valodā (03014.-04027.rinda)

Nākamā sadaļa latviešu valodā (05007.-06026.rinda)

Atskaņu hronika (04028.-05006.)

(04030.) kas viņiem bija notikusi

(04031.) un viņiem gauži darījusi.

(04032.) Kad mestrs bija dzirdējis,

(04033.) ka sembju pulks jau atnācis,

(04034.) viņš ar brāļiem savējiem,

(04035.) zemes ļaudīm, krustnešiem

(04036.) pagānpulkam pretī slējās,

(04037.) vīrišķīgi aizstāvējās.

(04038.) Kā stāsta mums tā grāmata,

(04040.) ar pulkiem nonākuši bija.

(04041.) Kad mestrs viņus ieraudzīja,

(04042.) tad nebija vairs tur ko lūgties,

(04043.) drīz pretinieki sāka plūkties.

(04044.) Caur sembju pulkiem brāļi jāja

(04045.) un cērtot rokas vicināja,

(04046.) tur dzirdēj' šķēpus šķindam

(04047.) starp abu pulku rindām,

(04048.) caur bruņām asins spiedās

(04049.) un uz tērpiem šķiedās.

(04050.) Vēl laime bija kristīgajiem:

(04051.) caur šķēršļojumiem žogotajiem

(04052.) vēl daļa sveikā cauri tika,

(04053.) bet daļa tomēr kauta tika.

(04054.) Cirzdamies, ar cīņu sūru

(04055.) mestrs izlauzās uz jūru,

(04056.) bet daļu brāļu atstāja,

(04057.) kas zemē beigti gulēja.

(04058.) Kas laupīts bija sembiešiem,

(04059.) nu atkal atgriezās pie tiem.

(04060.) Daudz viņu arī apdauzīja,

(04061.) līdz kamēr cīņa galā bija.

(04062.) Mestrs tik ar cīņu sūru

(04063.) caur sprostu izlauzās uz jūru.

(04064.) Sakapāts bij viņa pulks,

(04065.) skatiens drūms bij, ne vairs spulgs.

(04066.) Zemi klāja kritušie.

(04067.) Viņš un pulki sakautie

(04068.) Kurzemē nu atgriezās,

(04069.) kas pie jūras atradās.

(04070.) Kad Klaipēdā viņš ieradās,

(04071.) viņš debestēvam pateicās,

(04072.) ka sveiks vēl viņš no cīņas nācis.

(04073.) Tad, savus pulkus kopā vācis,

(04074.) viņš atkal Rīgā atgriezās,

(04075.) kā vēstī ziņas patiesās.

(04076.) Tos kristīgos, kas Sembijā

(04077.) bij krituši tai cīniņā,

(04078.) lai visus dievam novēlam:

(04080.) Bij Žemaitijā varonis,

(04081.) žemaitiešu mīlulis,

(04082.) uz cīniņu viņš trauktin trauca,

(04083.) par Alemanu[184] viņu sauca.

(04084.) Viņa sirdī gaužas,

(04085.) gaužas sāpes graužas,

(04086.) žēls laužas viņam vaids,

(04087.) turklāt ir viņam naids,

(04088.) ka Mindaugs, ķēniņš šis,

(04091.) un ne vairs pagāni,

(04093.) nu kalpot pilnīgi

(04094.) tam dievam augstībā.

(04095.) Tad savā nodabā

(04096.) šis Alemans nu domāja

(04097.) un ilgi par to prātoja,

(04098.) kā pulkus kopā liedēt

(04099.) un sābrus kuršus biedēt.

(04100.) Tad sacīja viņš drosmīgi:

(04101.) “Ja labpatīk jums, žemaiši,

(04102.) es gribu uzsākt cīņu grūtu,

(04103.) kaut kaujā man ar jākrīt būtu,

(04104.) pret kuršiem, kuri kristījušies

(04105.) un ordeņbrāļiem nodevušies.”

(04107.) nu žemaiši. Viņš tālāk teica:

(04108.) “Kad kuršus būsim postījuši,

(04109.) to rindas gana deldējuši,

(04110.) tad ķēniņš Mindaugs sekos mums,

(04111.) lai kāds būs viņa sašutums.”

(04112.) Nu drīz vien žemaiši

(04115.) Vīri vareni

(04116.) bija pulcēti;

(04117.) tie karā posās priecīgi.

(04118.) Tad ceļā devās žemaiši,

(04119.) prāts nesās tiem uz Kurzemi.

(04120.) Tiem vīru nebij daudz pēc skaita,

(04121.) bet labi paveicās tiem gaita.

(04122.) Kad Kurzemē tie ieradās,

(04123.) tie rokas pilnas piegrābās.

(04124.) Kurši nevarēja spēt

(04125.) žemaišus vairs aizkavēt.

(04126.) Tad projām jāja žemaiši,

(04127.) līdz sievas, vīrus vezdami

(04128.) un daudz vēl cita laupījuma.

(04129.) Par to nu brāļi gauži skuma

(04130.) un lepnie kurši arī,

(04131.) kam dikti tikās kari,

(04132.) jo bij tie dēku kāri.

(04133.) Tie sacīja: “Tie bāri,

(04134.) kas palikuši pāri

(04135.) un apkārt klīst nu vāri,

(04136.) kaut spēku pietiks mums diez vai,

(04137.) ir jāatriebj vēl gadā šai.”

(04139.) daudz laupījuma saņēmušies,

(04140.) tad mestrs Anno uzzināja,

(04141.) cik slikti kuršiem karā gāja,

(04142.) kā postījuši Kurzemi

(04143.) bija ļaunie žemaiši.

(04144.) Lai atriebtos tiem par šo grēku,

(04145.) viņš dzīrās pulcēt karaspēku,

(04146.) lai remdētu caur šādu gribu

(04147.) žemaitiešu augstprātību.

(04148.) Viņš cēlās karagaitā jaunā,

(04149.) lai žemaitieši kristu kaunā.

(04150.) Nu varens gājiens rīkots tika,

(04151.) kur kristīgajiem labums tika.

(04152.) Tā sanākšana Rīgā bija.

(04153.) Mestrs Anno salasīja

(04154.) Rīgas krustnešus nu knašos,

(04155.) vīrus rosīgos un brašos,

(04156.) tos sapulcēja vienuviet

(04157.) un sacīja: “Nu parādiet,

(04158.) ka ņēmuši jūs esat krustu,

(04159.) lai dieva mīlestību justu.

(04161.) lai pēcāk varat priecāties!”

(04162.) Līvi, leti, igauņi

(04163.) nebija vairs lūdzami,

(04165.) šajā gaitā priecīgi.

(04167.) devās nu uz Zemgali.

(04168.) Nonācis pie zemgaļiem,

(04169.) mestrs paziņoja tiem,

(04170.) ka būs tiem līdzi taisīties:

(04171.) kas neklausīs, tam slikti ies.

(04172.) Vai tīk vai netīk, bija tiem

(04173.) jābūt ceļā gataviem.

(04174.) Kurši nāca uzticīgi

(04175.) cīņā doties vīrišķīgi.

(04176.) Pulks gāja ar to jauko domu

(04177.) gūt Žemaitijā labu lomu.

(04178.) Kad nu pa ceļiem īsiem, gariem

(04179.) bij ļaudis sanākuši bariem,

(04181.) un it visiem bruņniekiem

(04182.) likās, ka nu laiks ir klāt

(04183.) zīmi dot, lai rindās stāt

(04184.) sāk ļaudis, pulkos sadaloties,

(04185.) lai cīņā varētu tie doties.

(04186.) Tā tie ar tūdaļ izdarīja

(04187.) un drīz pie robežas jau bija.

(04188.) Fogti pulkus pārlūkoja,

(04189.) aizsardzībai sakārtoja.

(04190.) Karogi bij uzticēti

(04191.) tiem, kas bija izredzēti,

(04192.) kas karakāri bij pēc skata

(04193.) un arī labi spēlēt prata

(04194.) attiecīgā gadījumā

(04195.) šādā skaistā uzvedumā.

(04196.) Bij tērpu šķiras daždažādas,

(04197.) lai jājot jukas nav nekādas.

(04198.) Tur karogu bij jūra tīri;

(04199.) tik gudri tomēr bija vīri,

(04200.) ka nešķīrās no savējā,

(04201.) un pienākuma apziņā

(04202.) tie savus kungus uzmanīja.

(04203.) Tiem kārtojoties, redzams bija,

(04205.) kam cīņai pacilāts bij gars.

(04207.) doti tika ceļveži.

(04209.) un arī krietni varoņi.

(04210.) Pulks nu bija nodrošināts

(04211.) un it krietni nostiprināts.

(04212.) Vienu no tiem sauca Tūšis,

(04213.) prasmīgs pēdu dzinējs būs šis.

(04214.) To otru sauca Mīļģerīns,

(04215.) tik drosmīgs tas, ka pārņem brīns.

(04216.) To trešo sauca Ģiņģeiķis,

(04217.) tik dūšīgs bij šis varonis,

(04219.) ienaidniekam nācās zust

(04220.) viņa priekšā katrā ziņā

(04221.) gan sturmēšanā, gan ar cīņā.

(04222.) Nu auļoja viss karaspēks,

(04223.) jo liels bij žemaitiešu grēks:

(04224.) par to nu viņus postīja

(04225.) un apkāva un spaidīja

(04226.) karapulki jaudīgi.

(04227.) Pat kurši nebij skaudīgi.

(04228.) Tai pulkā bija baskāji[186]

(04229.) un arī sprediķotāji[187].

(04230.) Bij sprediķotājiem liels spēks:

(04231.) drīz dega pirmais ugunsgrēks,

(04232.) un baskāji tiem pakaļ slāja

(04233.) un līdz ar viņiem dedzināja.[188]

(04234.) Tā dedzināja nu ar skubu

(04235.) ik māju un ik siena gubu

(04236.) tie, kas bij devušies šai gaitā

(04237.) ar brašu dūšu kuplā skaitā.

(04238.) Pulks jāja labā sardzībā,

(04239.) un izkārtots tas bija tā,

(04240.) ka var ik brīdi kaujā doties.

(04241.) Pēc medījuma lūkojoties,

(04242.) jāja vieni gaitu knašu,

(04243.) otri darīja to pašu,

(04244.) treši arī negulēja,

(04245.) postīja tie, cik vien spēja.

(04246.) Uz vakaru kad diena gāja,

(04247.) uz saldu naktsdusu tad stāja

(04248.) viss kristietības karapulks.

(04249.) Tik dažiem skatiens bij vēl spulgs:

(04250.) tie pa nakti medīt jāja.

(04251.) Medībās tiem labi gāja:

(04252.) vīrus, sievas, bērniņus

(04253.) guva tie un lopiņus.

(04254.) Ko līdzi paņemt nevarēja,

(04255.) turpat uz vietas nogalēja.

(04257.) un ļoti labi sargāja.

(04258.) Gan sargiem dažkārt pagāni

(04259.) virsū bruka neganti

(04260.) un sagādāja diezgan moku.

(04261.) Tiem atriebās ar vīra roku

(04262.) nu tie, kas bija sardzē likti,

(04263.) tie vīri bija itin pikti,

(04264.) tie pagāniem nu pretī stāja

(04265.) un viņu paurus zilināja.

(04266.) Kad rīta gaisma svīst jau sāca,

(04267.) tad sargi atpakaļu nāca.

(04268.) Tad karaspēks nu tālāk jāja

(04269.) un postīja un dedzināja.

(04270.) Tā laupot, postot, dedzinot

(04271.) bij pagājušas nemanot

(04272.) tiem deviņas jau dienas tur.

(04273.) Krustām šķērsām it visur

(04274.) postīt viņi nenostājās,

(04275.) maz bij to, kas pretī stājās.

(04276.) Bij vīriem mantu pilnas rokas,

(04279.) un tiem nu šādi teica:

(04280.) “Jums būs nu pulcēties

(04281.) un modri klausīties:

(04282.) kad karataure pūtīs,

(04283.) jums jābūt ceļa jūtīs.

(04284.) Saimniekam mēs samaksāsim,

(04285.) un tad atpakaļ mēs jāsim.

(04286.) Mums jājiens labi sokas,

(04288.) Gājienā mums labi gāja,

(04289.) maz bij to, kas pretī stāja.”

(04290.) Tad karataure pūsta tika

(04291.) un pulkam ceļā doties lika.

(04292.) Nu priecīgs bija pulks šis viss,

(04293.) ka tam tik labi izgājis.

(04294.) Nu uzsāka tas ceļojumu

(04295.) ar visu savu laupījumu.

(04296.) Devās prom ar godu, slavu

(04298.) Kad karapulks bij nonācis

(04299.) jau Zemgalē, tad, savācis

(04300.) kopā zemgaļus, pats mestrs

(04301.) pateicās tiem priecīgs, jestrs.

(04302.) Tad nu mestrs tālāk jāja,

(04303.) vīri viņam līdzi jāja,

(04304.) līdz atkal Rīgā ieradās,

(04305.) kur visas bēdas izbeidzās.

(04306.) Šajā laikā notika,

(04307.) ka ieradās pie pāvesta[190]

(04308.) pats Pope[191], lielmestrs. Viņš nācis

(04309.) un gājienu šo bija sācis,

(04310.) jo viņa prāts caur vārgšanām

(04311.) bij tāls nu mestra būšanām.

(04312.) Ar lielu lūgšanos

(04313.) un lielu plīšanos

(04314.) viņš beidzot panāca

(04315.) no paša pāvesta,

(04316.) ka atļāva nu viņa vietā

(04317.) likt brāli, kas nevienā lietā

(04318.) par kaunu nebūs ordenim.

(04319.) Tad mierīgs prāts nu bija šim.

(04320.) Viņš ordenim par patikšanu

(04321.) nu lūdza savu kapelānu,

(04322.) lai ātri raksta vēstules

(04323.) un komturiem tās projām nes,

(04325.) Bij miers nu viņam ļauts,

(04326.) prāts juta apskaidrību,

(04327.) sirds - dieva mīlestību.

(04328.) Vēstules šiem komturiem

(04329.) viņš sūtīja ar ziņnešiem.

(04330.) Kad vēstules tie izlasīja,

(04331.) tie visi paklausīgi bija

(04332.) un drīzā laikā ieradās

(04333.) tur, kur mestrs atradās,

(04335.) Uzņēma šos laipni tas.

(04336.) No Līvzemes bij ieradies

(04337.) kāds vīrs ar, garīgs it paties,

(04338.) par brāli Anno viņu sauca,

(04339.) un knaši viņš nu šurpu trauca.

(04340.) Kad viņi bija sanākuši

(04341.) un visi bija dzirdējuši,

(04342.) kāds viņu lielmestram ir prāts,

(04343.) tiem nepatika nodoms šāds,

(04344.) tiem likās, ka tas labs vis nav,

(04345.) tie sāka pretī runāt jau.

(04346.) Bet mestrs tomēr pierādīja,

(04347.) ka viņš nu atvaļināts bija.

(04348.) Tad brāļi tūdaļ apklusa:

(04349.) nu bija viņiem jāklausa.

(04350.) Pēc ordeņnolikuma tie,

(04351.) uz vēlēšanām sūtītie,

(04352.) par mestru Anno izraudzīja,

(04353.) no Līvzemes kas nācis bija.[193]

(04354.) Un brālis Pope priecīgs bija,

(04355.) uz priekšu viņš nu pagāja

(04356.) un atkāpās no amata.

(04357.) To viņa vietā Anno guva:

(04358.) par Vācu ordeņmestru kļuva.

(04359.) Kā amatzīmi pirkstā nu

(04361.) Bij brālis Pope vaļā ticis

(04363.) nu mestru Anno viņa vietā.

(04364.) Un Anno sacīja šai lietā:

(04365.) “Jūs brāļi, ja jūs patikšanu

(04366.) man darīt gribat, kā es manu,

(04367.) un sirdēstus man aiztaupīt,

(04368.) tad gādājiet jūs, lai tūlīt

(04369.) uz Līvzemi nu sūtīts tiktu

(04370.) kāds brālis, ko par mestru liktu.”

(04371.) Tie brāļi, kas bij klātu,

(04372.) nu ņēmās tādu prātu,

(04373.) ka labs tiem būšot vadonis

(04374.) Kēnigsbergas[195] komturis.

(04375.) Nekur no viņa paglābti

(04376.) nejutās tur pagāni:

(04377.) pazina, kā pienākas,

(04379.) Šis padoms ļoti patika

(04380.) nu lielmestram, kurš sacīja:

(04381.) “Viņš arī man bija padomā.”

(04382.) Tad ticībā un mīlībā

(04383.) mestrs žigli rakstīt lika

(04384.) vēstuli, kas nesta tika

(04385.) uz Prūšzemi. Ir zīmogu

(04386.) turp sūtīja ar padomu.

(04387.) Vēstule nu nonāca

(04388.) Prūšzemē pie Burharda

(04389.) no Hornhauzenes[196], kurš daudz prūšu

(04390.) bij mācījis ar drošu dūšu:

(04391.) prot ņemties viņš ar pagānībām

(04392.) un pagāniskām izdarībām.

(04393.) Šo vēsti Burhards saņēma

(04394.) un tūdaļ arī sacīja:

(04395.) “Ko lasu es šai vēstulē,

(04396.) tas izpildīts tiks Prūšzemē.

(04397.) Kas tīkams mestra amatam,

(04398.) būs tūdaļ notikties nu tam.”

(04399.) Tad ņēma viņš ar godcieņu

(04400.) Livonijas zīmogu.

(04401.) Bija nesis to kā vīrs

(04402.) mestrs Anno, sirdī tīrs,

(04403.) trīs gadu un pat vairāk vēl.

(04404.) Ko gan man tur sacīt vēl?

(04405.) Mestrs Burhards mudīgi

(04406.) devās nu uz Līvzemi.

(04407.) Nerakstīts tam bija likums:

(04408.) cieņā turams gods un tikums.

(04409.) Kad viņš ar lieliem pūliņiem

(04410.) pa ceļiem un pa lielceļiem

(04411.) tik ilgi jājis bija,

(04412.) ka jūru ieraudzīja,

(04413.) tad mudīgi viņš pagriezās,

(04414.) kur Daugava tam rādījās.

(04415.) Brāļi, kalpi, krustneši

(04416.) un vēl daudzi namnieki

(04417.) bij no Rīgas sanākuši,

(04418.) jo bij mestru gaidījuši.

(04419.) Nu atklātībā izpaudās,

(04420.) ka tie par mestru priecājās.

(04421.) Tie nu viņu saņēma,

(04422.) kā viņš godam pelnīja.

(04423.) Tie teica: “Mestr, godcienā

(04424.) šai norā mums jūs jācienā:

(04425.) vīnu mēs un medalu

(04426.) nesam jums kā dāvanu.”

(04427.) To tad nu mestrs apsvēra

(04428.) un viņiem šādi sacīja:

(04429.) “Par to lai dievs jūs atalgo

(04430.) ar dzīvošanu mūžīgo,

(04431.) ka mani uzņēmāt tā jūs:

(04432.) to izpelnīties man vēl būs.”

(04433.) Nu dzēra tie un līksmojās.

(04434.) Tad atpakaļ tie atgriezās

(04435.) tai jaukā Rīgas pilsētā.

(04436.) Tur tauta lūdza lūgšanā,

(04438.) un labiem darbiem ņiprina.

(04439.) Mestrs Burhards tagad Rīgā

(04440.) veidā ļoti tikumīgā

(04441.) savus draugus godāja,

(04442.) kā to tikums mācīja.

(04443.) Viņš bij pret draugiem miermīlīgs,

(04444.) pret ienaidniekiem bezbailīgs

(04445.) tāpat kā viņa kaimiņi.

(04446.) Nabagi un bagāti

(04447.) svētību tam vēlēja.

(04448.) Visi viņu slavēja:

(04449.) Prūšzemē un Līvzemē,

(04450.) visā plašā apkaimē.

(04451.) Viņš sūtīja uz Lietuvu

(04452.) Mindaugam daudz dāvanu.

(04453.) Par to, kas tika dāvināts,

(04454.) ķēniņam bij priecīgs prāts.

(04455.) Mindaugs mestram atmaksāja,

(04456.) dāvanas tam piegādāja

(04457.) līdz ar mīļiem sveicieniem,

(04458.) rakstveidā tam sūtītiem.

(04459.) Bij liela draudzība starp tiem;

(04460.) tā nepatika pagāniem:

(04461.) tie negribēja pieļaut to,

(04462.) draudzību šo brīnišķo.

(04463.) Kādā vēlā naktsstundā

(04464.) mestrs ņem un izdomā

(04465.) iet uz Kurzemi tūlīt

(04466.) un to pili apskatīt,

(04469.) skādējusi. Turpu steigdams,

(04470.) viņš pulkus saposa, tiem teikdams:

(04471.) “Lai ceļā šai uz Klaipēdu

(04472.) jums debestēvs dod svētību!”

(04473.) Tā sāka viņš šo gājienu

(04474.) steigšus vien uz Klaipēdu.

(04475.) Viņš jāja jūtām varonīgām

(04476.) gar jūras bangām mežonīgām,

(04477.) līdz nonāca viņš Klaipēdā

(04478.) un dzirdēja, ka tuvumā

(04479.) pie pils nu lepnie pagāni

(04480.) sev mežā turot nometni.

(04481.) Tad savā prātā domīgā

(04482.) sacīja viņš: “Šā vai tā

(04483.) tie sirot dosies nākamrīt.

(04484.) Dievs līdzēs mums tos atvairīt.”

(04485.) Visapkārt - brāļi rosmē raitā,

(04486.) to četrdesmit bija skaitā.

(04487.) Ar kurši nākuši bij līdz:

(04488.) piecsimt to bija izraudzīts.

(04489.) Kad rīta gaisma sārtojās,

(04490.) tad žemaiši jau kārtojās

(04492.) Mestrs teica: “Glābušies

(04493.) mēs bieži jau no šādām bēdām.”

(04494.) Ar savējiem uz karstām pēdām

(04495.) viņš paļāvīgi cīņā gāja,

(04496.) kur maksāja un atmaksāja.

(04497.) Ar kristīgajiem pagāni

(04498.) cīnījās it viltīgi.

(04499.) No pagāniem tur katra mala

(04500.) čumēt čumēja bez gala.

(04501.) Piecsimt bij vīru kristiešiem,

(04502.) ko turēties nu bija tiem.

(04503.) Daudz pagānu tur tika kauts:

(04504.) kam žēl, tam gauži gausties ļauts.

(04506.) kad pagāniem tam uzbrukt tika.

(04507.) Divpadsmit tur brāļu krita,

(04508.) arī kuršus stipri sita.

(04509.) Līdz ar brāli Bernhardu,

(04510.) viņu krietno komturu,

(04511.) vēl citi brāļi ievainoti

(04512.) šajā cīņā tika ļoti.

(04513.) Nu brāļu pulkam nācās doties,

(04514.) vīrišķīgi aizstāvoties,

(04515.) atpakaļ uz Klaipēdu.

(04516.) Es debestēvam novēlu

(04517.) tos brāļus, kas tur tika kauti;

(04518.) nav vārdi sērīgi man ļauti,

(04519.) jo zemes dzīves bēdu nastu

(04520.) ir atstājuši tie, lai rastu

(04521.) sev mūža prieku debesīs,

(04522.) kurš it nekad tiem nezudīs.

(04523.) Tur prieki būs tiem nebijuši:

(04524.) tie moceklību baudījuši.

(04525.) Par to mums nav ko šaubīties -

(04526.) ar dievu viņiem jautri ies.

(04528.) un no brūcēm atžirdzis,

(04529.) uz Rīgu tūdaļ jāja tas,

(04530.) jo gribēja viņš kargaitas

(04531.) pret žemaišiem no jauna sākt.

(04532.) Viņš lika pulkus kopā vākt,

(04533.) lai atmaksātu žemaišiem,

(04534.) ko tie bij darījuši šiem.

(04535.) Šo nodomu viņš apdomāja

(04536.) un tad to brāļiem vaļā klāja.

(04537.) Tie teica vēlīgi:

(04538.) “Tā dariet žēlīgi

(04539.) un lemiet galīgi,

(04540.) jo būs jums palīgi!”

(04541.) Par šo mierinājumu

(04542.) priecājās tad mestrs nu.

(04543.) Kad neilgs laiciņš pagāja,

(04544.) tad savus sūtņus sūtīja

(04545.) uz Rīgu niknie žemaitieši

(04546.) un mestram teica viņi tieši:

(04547.) ka viņiem dikti patiktu,

(04548.) ja līgtu miera līgumu,

(04549.) neviens lai turpmāk neciestu

(04550.) vairs it nekādu sirdēstu.

(04551.) Mestrs sūtņiem sacīja:

(04552.) “Jums būs drusku jāgaida,

(04553.) jo es pie brāļiem steigšu

(04554.) un jūsu lietu beigšu,

(04555.) kā brāļu starpā nolemts taps.”

(04556.) Šis padoms sūtņiem likās labs.

(04557.) Par viesiem rūpēties nu lika,

(04558.) kā klājas, uzņemti tie tika.

(04559.) Kad sūtņi projām aizjāja,

(04560.) tad komturus viņš sasauca.

(04561.) Ko mestrs bija ielūdzis,

(04562.) tas labprāt bija atnācis

(04563.) Rīgā steigšus arīdzan.

(04564.) Ko tur gari runāt man?

(04565.) Tur kristiešiem par svētību

(04566.) ar redzēj' arhibīskapu[198],

(04567.) un daudzi Rīgas pilsoņi

(04568.) uz apspriedi bij nākuši.

(04569.) Kad tie nu kopā sanāca,

(04570.) tie dievu kungu pielūdza,

(04571.) lai tas ar savu nāvi cēlo

(04572.) nu Žemaitijas ļaudis žēlo,

(04573.) lai ticībā tos atgrieztu

(04574.) un tiem to ceļu mācītu,

(04575.) ko ķēniņš Mindaugs izgāja,

(04576.) līdz kristietību pieņēma;

(04578.) viņš pagānkultu bija savu

(04579.) nesen pa daļai atstājis

(04580.) un kļuvis beidzot kristietis.

(04581.) Tā arī šoreiz likās tiem,

(04582.) ka atnācējiem žemaišiem

(04583.) ir kristīšanās nolūki.

(04584.) Bet nebij tie vēl gatavi.

(04585.) Lai tie nu ātri labotos,

(04587.) tiem divus gadus, vērojot,

(04588.) kā kristīgos tie cienīt prot.

(04589.) Šo lēmumu nu pieņēma

(04590.) un tad pēc sūtņiem sūtīja

(04591.) un visu nostāstīja tiem,

(04592.) kāds miers ir vēlams kristiešiem.

(04593.) Par to bij sirds tiem priecīga.

(04594.) Tie tādu mieru nolīga,

(04595.) kas divus gadus pastāvētu:

(04596.) to saku jums ar sirdi svētu.

(04597.) Miers tika apstiprināts tā,

(04598.) kā paredzēts tas līgumā.

(04599.) Kas bīskapam līdz atnāca,

(04600.) ar bīskapu ar aizgāja.

(04601.) Tur bij daudz krietnu bruņinieku,

(04603.) un mājup devās veicīgi.

(04604.) Ir mājup tiecās pagāni:

(04605.) jo katram, kas ir svešatnē,

(04606.) tak atgriezties tīk dzimtenē.

(04608.) un sirds tiem bija priecīga.

(04609.) Jāzina tas visiem jums,

(04610.) ka tāds ir zemes paradums:

(04611.) ja vīrs reiz vīram roku spiež,

(04614.) pie cilpas arī zvērēts[199] tas.

(04615.) Un tā nu tie no Rīgas šķīrās

(04616.) un atpakaļ uz mājām dzīrās,

(04617.) kur gaidīja tos Žemaitija.

(04618.) Tie kunigaišiem[200] pastāstīja,

(04619.) ka katrs bijis priecināts

(04620.) par to, cik ciešs bij mestram prāts.

(04621.) Kunigaiši klausījās,

(04622.) un tas viņiem patikās.

(04624.) gan nevarēja žēloties

(04625.) neviens, ka būtu pagāni

(04626.) rādījušies neganti:

(04627.) tiem mīļš un labs nu bija prāts,

(04628.) un miers bij labi pasargāts.

(04629.) Tos divus gadus Žemaitijā

(04630.) gan jāt, gan staigāt droši bija.

(04631.) Ar nevaj'dzēja žemaišiem

(04632.) staigāt cieši sargātiem

(04633.) pa dieva bruņinieku ārēm:

(04634.) nu vaļa bija tiem pārpārēm;

(04635.) tie varēja šai sakarā

(04636.) bez bažām rītā, vakarā

(04637.) droši iet un nebīties

(04639.) Kad šis laiks nu izbeidzās,

(04640.) žemaišiem prāts grozījās,

(04641.) tie atkal karu atsāka

(04642.) un daudziem pāri darīja.

(04643.) Tie bija ļoti augstprātīgi

(04644.) un cīņā varen drošsirdīgi,

(04645.) un liela bij tiem karamāka.

(04646.) Lūk, kā šo spēlīti tie sāka:[201]

(04648.) galva strādāja kam gaiši,

(04649.) lielas dzīres rīkoja,

(04650.) kur daudz biedru sanāca;

(04651.) tie ēda, dzēra, līksmojās

(04652.) šais goda dzīrēs dižajās.

(04653.) Tad izcilālais vīrs no tiem

(04654.) teica visiem pārējiem:

(04656.) daudz drošsirdīgu varoņu,

(04657.) un allaž man par vīra dūšu

(04658.) būs prieks, kamēr vien dzīvs es būšu.

(04659.) Jūs brašie žemaiši, nu jums

(04660.) ir jāgūst gods un laupījums.

(04661.) Jūs ilgi esat snauduši,

(04662.) nu jātrenc jums ir kristieši,

(04663.) jums jācērt ir ar vīra roku

(04664.) un jāsagādā tiem daudz moku.”

(04665.) Kunigaiši priecājās

(04666.) un tad svēti solījās

(04667.) šais dzīrēs doties cīņā bargā,

(04668.) lai viņu dievi viņus sargā.

(04669.) Kad cienāšana galā bija,

(04670.) trīstūkstoš vīru salasīja

(04671.) tie kopā un tad projām jāja

(04672.) un kuršu zemē iekšā gāja.

(04673.) Kad viņu upurpriesteris[202]

(04674.) bij zīlkociņu izmetis,

(04675.) viņš upurlopu nokāva

(04676.) un ļaudīm tūdaļ sacīja:

(04677.) “Priecājieties, žemaiši:

(04678.) šai karagaitā gaidāmi

(04679.) jums prieki, bēdas, labs un ļauns.

(04680.) Bet galā negaida jūs kauns:

(04681.) jūs būsit labi sargāti.

(04682.) Nu jāiet jums uz Kurzemi

(04683.) ar kristīgajiem cīnīties,

(04684.) tādēļ jums nebūs kavēties:

(04685.) ja trešo daļu dieviem dosit,

(04686.) tad svētību jūs iemantosit.

(04687.) Ja dievu prāts jums vēlīgs būs,

(04688.) tad viņi droši sargās jūs.

(04689.) ir dievi vērts to, ka bez ruņas

(04690.) mēs brašus vīrus, zirgus, bruņas

(04691.) upursārtā dedzinām

(04692.) pēc tēvutēvu paražām.”

(04693.) Tad atbildēja žemaiši:

(04694.) “To darīsim mēs priecīgi.

(04696.) ka cīniņā ar kristiešiem

(04697.) mēs kaujas lauku paturam

(04698.) un brāļus vārgus padarām,

(04699.) tad mēs bez kādas ruņas

(04700.) gan zirgus, gan ar bruņas

(04701.) dieviem dedzināsim.

(04702.) No šejienes nu jāsim

(04703.) mēs savu laimi pārbaudīt,

(04704.) un kuršiem kārīgiem tūlīt

(04705.) mēs droši pretī stāsim

(04706.) un raizes sagādāsim.

(04707.) Viņu sievas, viņu bērni,

(04708.) zirgi, govis, teļi pērni,

(04711.) Tad priecīgi mēs dalīsim

(04712.) to laupījumu, ko līdz šim

(04713.) ir ņēmis kuršu zobens ļauns:

(04714.) lai tagad gūst to vecs un jauns

(04715.) no tiem, kas līdzi nākuši.

(04716.) Brāļi netiks taupīti

(04717.) un it neviens no vāciešiem,

(04718.) kur vien mēs spēsim uzklupt tiem.

(04719.) Nu laiks ir klāt, nu jājam aši!”

(04720.) Pulks tūdaļ izvērsās jo plaši

(04721.) un devās plašā pasaulē.

(04722.) Pa to laiku Kurzemē

(04723.) brāļi - dieva bruņinieki -

(04724.) dzirdēja, ka tie nav nieki,

(04725.) ka žemaiši grib šurpu nākt

(04726.) un ne jau tikai jokus sākt.

(04727.) Kad brāļi apspriedušies bija,

(04728.) tad ziņnesi tie nosūtīja;

(04729.) uz Klaipēdu tam lika steigt

(04730.) un vāciešiem un brāļiem teikt,

(04731.) lai viņi ātri ierodoties

(04732.) un kuršus saucot līdzi doties.

(04733.) Kad Klaipēdā tas ieradās,

(04734.) tas vēsti tā, kā pienācās,

(04735.) nu visiem brāļiem pavēstīja.

(04736.) Viss jauno pulks tad priecīgs bija,

(04737.) cik vien to bija Klaipēdā.

(04738.) Vāci līksmā nebēdā

(04739.) arī līdzi taisījās.

(04740.) Arī kurši priecājās

(04741.) par šo jauko gājienu

(04742.) un posās tam ar centību.

(04743.) Tiem bruņcepures spīdēja

(04744.) un sudrabbruņas[203] mirdzēja.

(04745.) Tie knaši jāja lepnā barā

(04746.) un moži bija savā garā.

(04747.) Tie jāja nu ar mīļu prātu,

(04748.) lai pagānpulkus mierinātu.

(04749.) Kad brāļiem Kuldīgā

(04750.) šī ziņa priecīgā,

(04751.) ka brāļi Klaipēdā

(04752.) tiem steidzas palīgā,

(04753.) nu nāca zināma,

(04754.) tie priekā sacīja:

(04755.) “Naidnieku veiks mūsu kvēle!

(04756.) Mūsu sirds un mūsu mēle

(04757.) pratīs dievam pateikties.

(04758.) Mūsu raizes mitēsies.

(04759.) Žemaišiem mēs pretī stāsim,

(04760.) savu zemi aizsargāsim.”

(04761.) Tad klaipēdieši līksmībā

(04762.) iejāja nu Kuldīgā.

(04763.) Bernhards pats no Hārenes,

(04764.) varons īsts - to saku es -,

(04765.) knaši cēlās karagaitā

(04766.) ar saviem brāļiem brangā skaitā

(04767.) no Kuldīgas un Klaipēdas.

(04768.) Nu lūdza dievu tie, lai tas

(04769.) tiem piešķir savu vadību

(04770.) un dzīvošanu mūžīgu.

(04771.) Kurši gāja līksmu prātu.

(04772.) Kam zirga nebija, lai jātu,

(04773.) tas citiem pakaļ kājām skrēja

(04774.) uz Žemaitiju, cik tik spēja.

(04775.) Kad kuršu zemi postījuši

(04778.) tie drīzā laikā nonāca

(04779.) kādā jaukā novadā.

(04780.) Tiem krūtis pletās lepnumā,

(04781.) tiem laupījuma bija gana.

(04783.) viņš pakaļ gāja pagāniem

(04785.) lai uzbruktu tiem drīzumā.

(04786.) Viņš teica: “Brāļi, tuvumā

(04787.) šeit pagānpulki atrodas.

(04788.) Kas līdz mums nācis, lai nu tas

(04789.) par dievu domā: laiks ir klāt

(04790.) tiem niknā cīņā pretī stāt.

(04791.) Dzīvību mēs nežēlosim,

(04792.) sagūstītos atkarosim,

(04793.) ko projām vest grib žemaiši,

(04794.) mūsu ļaunie naidnieki.

(04795.) Brāļi nu un vāci jūs,

(04796.) katram no jums tagad būs

(04797.) ar dieva vārdu bruņoties

(04798.) un kā vīram cīnīties.”

(04800.) pie kuršiem, viņš: “Nu skatieties,

(04801.) ka cīnāties kā varoņi!

(04802.) Jūs pazīstat šo apkārtni,

(04803.) jūs zināt katru vietiņu.

(04804.) Tad nu jums vēl ko palūgšu:

(04805.) ejiet, lūdzami, pēc brīža,

(04806.) pēc diezgan īsa laika sprīža,

(04807.) ar pagānpulku cīnīties,

(04808.) kas jūsu zemē ieradies

(04809.) un jūs it krietni aplaupījis.

(04810.) Ja prāts pret tiem jums tāds būs bijis,

(04811.) ka atļausit tiem projām jāt,

(04812.) ar visu vākumu turklāt,

(04813.) nebūt tiem nebūs dusmīgs prāts,

(04814.) ka atvēlēts tiem kumoss šāds;

(04815.) tiem tiksies vēlreiz šurpu jāt

(04816.) jums zemi, mantu putināt.

(04817.) Lai moži stāj nu vīrs ikviens,

(04818.) lai pretī nerunā neviens!

(04819.) Nu aizstāvēties taisīsimies!

(04820.) Mēs tajā vietā cīnīsimies,

(04822.) Nu sieniet bruņcepures cieši,

(04823.) lai acīs mirdz jums skatiens spulgs:

(04824.) lūk, mūsu priekšā karapulks!”

(04825.) Tad brāļi, visi vācieši

(04826.) un kurši, pulkiem nākuši,

(04827.) cīņai gatavoties sāka,

(04828.) kā to prasa karamāka.

(04829.) Pēc gatavības pārbaudes

(04830.) Bernhards tad no Hārenes

(04831.) rokā ņēma karogu,

(04832.) un tad virsū bruka nu

(04833.) kristīgajie pagāniem:

(04834.) nebij vairs ko gaidīt tiem.

(04835.) Bet pagāni ar negantību

(04836.) rādīja tiem pretestību.

(04837.) Kad abas puses satikās,

(04838.) tad milzīgs cīniņš iesākās.

(04840.) un prom no cīņas spruka

(04843.) līdz brāļi sprukās bija.

(04844.) Kad vācieši to pamanīja,

(04845.) tie brāļus postā neatstāja

(04846.) un viņiem līdzi nāvē gāja.

(04847.) Tie kurši, kas bij uzticīgi,

(04848.) tie postu nesa vīrišķīgi.

(04849.) Tā cīņa bija varena,

(04850.) tur metamšķēpi lidoja,

(04851.) metieni bij tuvi, tāļi,

(04852.) brālis Bernhards, citi brāļi,

(04854.) visi dieva bruņnieki

(04855.) sita, cirta, dūra, kāva,

(04856.) daudzus pagānus tie pļāva.

(04857.) Asinis caur bruņām spiedās,

(04858.) karalauka smiltīs šķiedās.

(04859.) Karalaukā aizstāvoties,

(04860.) dabūja pie dieva doties

(04861.) trīsdesmit un vēl trīs brāļi.

(04862.) Lai žēlabas skan tuvi, tāļi!

(04863.) Kristīgie tad pagura.

(04864.) Žemaiši nu dalīja

(04865.) gūtos zirgus priecīgi

(04866.) un jutās sirdī laimīgi

(04867.) un savus dievus tencināja

(04868.) par to, ka cīņā labi gāja.

(04869.) Izcīnījuši šo cīņu,

(04870.) tie atgriezās ar gudru ziņu

(04871.) un ar laupījumu mājās.

(04872.) Bet drīz tie atkal bija kājās,

(04873.) lai dotu īstu kāvienu:

(04874.) tie jaunu karagājienu

(04875.) pret kristīgajiem norunāja,

(04876.) jo gājienā tiem labi gāja.

(04877.) Tiem prāts bij mīlīgs it paties:

(04878.) brangs kumoss bij tiem gadījies.

(04879.) Drīz pulki bij tiem savākti.

(04880.) Tie gribēja nu Kurzemi

(04881.) vēl vairāk šoreiz drupināt.

(04882.) Tiem bija prieks, ka lupināt

(04883.) tie iespēj šķīsto kristietību

(04884.) ar šādu gaužu pārestību.

(04885.) Kad leiši spēkus sapulcēja,

(04886.) tad arī brāļi negulēja:

(04887.) uz ceļiem un uz lielceļiem

(04888.) tie lika stāvēt izlūkiem.

(04889.) Tad uzzināja viens no tiem,

(04890.) kas padomā ir pagāniem.

(04891.) Viņš tūdaļ žigli projām jāja,

(04892.) nevienu mirkli nenostāja

(04893.) kaut vai uz brīdi atpūtā,

(04894.) līdz nonāca viņš Kuldīgā.

(04895.) Tur visu patiesi, kā bija,

(04896.) viņš turieniešiem izstāstīja.

(04897.) Kad tie šo vēsti dzirdēja,

(04898.) dažs vīrs tad gauži noskuma,

(04899.) jo nebija vēl apgausta

(04900.) tā nelaime, kas uzkrauta

(04901.) pēc pirmās cīņas viņiem bija,

(04902.) un tagad viņiem pavēstīja,

(04903.) ka šurpu dodas pagāni,

(04904.) kad ļaudis neuzticami

(04905.) vēl pašu rindās palikuši.

(04906.) To bija tie jau vērojuši:

(04907.) kad pagānbari brāļus beidza,

(04908.) dažs savu ādu glābt tik steidza.

(04909.) Bet uzticamie cits pēc cita

(04910.) ar brāļiem kopā kaujā krita.

(04911.) Dažs brašs un dūšīgs varonis

(04912.) no cīņas jūkļa izsprucis

(04913.) palaikam tik ar pūlēm ira;

(04914.) kam bija jāmirst, tie ar mira.

(04915.) Tā Kurzemē ar notika:

(04916.) kas bailīgs bij, tas aizbēga,

(04917.) bet drošam pārspēks virsū mācās,

(04918.) līdz asinīs tam peldēt nācās.

(04919.) Dažs drošu roku vairījis

(04920.) ir naidniekus un pārnācis

(04921.) ar godu mājās, taču pliks.

(04922.) Kurš šādi gan pie spēka tiks?

(04923.) Tāds bij tiem posts un nediena.

(04924.) Tad komturs brāļiem sacīja:

(04925.) “Brāļi, braši turieties!

(04926.) Kam jānotiek, tas notiksies.

(04927.) Ir raizēm gals jau saredzams,

(04928.) dievs labi dar ko darīdams.”

(04929.) Drīz ar ziņu izmisīgu

(04930.) sūtni sūtīja uz Rīgu.

(04932.) un šim ziņu nodeva.

(04933.) Un, kad nu mestrs uzzināja,

(04934.) ka kuršu zemi postīt jāja

(04935.) šurp lietuviešu varzas prāvas,

(04936.) viņš teica: “Mums tak jāaizstāvas.”

(04937.) Viņš lika doties ziņnešiem

(04938.) pie līviem, letiem, igauņiem.

(04939.) Brāļiem, ordeņvīriem nu

(04940.) viņš darīja to zināmu.

(04941.) Tie piekrita bez vārdiem gariem

(04942.) iet turp ar brīnum jaukiem bariem.

(04943.) Bij gatavi ar bīskapļaudis,

(04944.) kad mestrs bij tiem ziņu paudis.

(04945.) Ik fogts sev baru salasīja.

(04946.) Tā sanākšana Rīgā bija.

(04947.) Ar tiem, kas bij tā rīcībā,

(04948.) tad mestrs devās gājienā.

(04949.) Tie rikšoja un auļoja,

(04950.) neviens sev pūsties neļāva,

(04951.) līdz nonāca pie Kuldīgas.

(04952.) Tur ļāva, lai nu atlaižas

(04953.) tie zālītē un atpūšas.

(04954.) Bij brāļiem sirdis priecīgas.

(04955.) Cik brāļu vien tik pilī bija,

(04956.) tie dārgos viesus sagaidīja.

(04957.) Komturs arī nebij snaudis:

(04958.) ceļus sargāja tā ļaudis,

(04959.) naidnieks piekļūt nevarēja.

(04960.) Te pēkšņi sargs kāds šurpu skrēja

(04961.) un sacīja: “Nāk pagāni,

(04962.) es dzirdēju, tie neganti

(04963.) pie Klaipēdas grib ielauzties.”

(04964.) Nu traucās pret tiem cīnīties

(04965.) tie, kas mestram līdzi bija.

(04966.) Tos arī kurši pavadīja

(04967.) un zemgaļi, kam zināmi

(04969.) Nu kārtībā bij pulki tiem,

(04970.) lai pretī stātos pagāniem.

(04971.) Kam sardze uzticēta bija,

(04972.) tas brašus vīrus izraudzīja,

(04973.) kas labi ceļus pārzināja.

(04974.) Caur dažu dangu viņi jāja

(04976.) Pulks viņiem allaž sekoja.

(04977.) Tie skaistu lauku uzgāja,

(04978.) kur savas teltis saslēja

(04979.) pie kāda brīnum jauka strauta.

(04980.) Tur naktsdusa tiem bija ļauta.

(04981.) Otrā rītā agrumā

(04982.) sargi, kas bij nomodā,

(04983.) varen žigli skrēja šur',

(04984.) ziņojot, kā posta tur

(04985.) pa apkārtējiem novadiem;

(04987.) nebūs spēka kristiešiem

(04988.) stāties pretī pagāniem.

(04989.) Kad mestrs to nu dzirdēja,

(04990.) viņš brāļus kopā sasauca

(04991.) līdz ar viņu līdzgaitniekiem -

(04992.) visiem dieva bruņiniekiem -

(04994.) “Jūs dzirdējāt, kā mums še iet,”

(04995.) teica mestrs tikumīgi,

(04996.) “jūs dzirdējāt, cik izmisīgi,

(04997.) cik gauži bēdā kristietība,

(04998.) ka darīta tai pārestība.

(04999.) Ko darīt mums, nu apsveriet!

(05000.) Grib pagāni mums virsū iet:

(05001.) ja gribam ar tiem cīnīties,

(05002.) neviens tad nedrīkst kavēties.

(05003.) Nu sakiet man, kāds jūsu prāts?”

(05004.) Tam atbildēja varons kāds:

(05005.) “Jums vīru daudz: ko nenonāvēs,

(05006.) tie cīniņā jums blakus stāvēs.”

[184] Alemans (Aleman; liet. Alemanas, Elemonas) – viens no augstākajiem kunigaišiem, kas vadīja žemaišu brīvības cīņas (Biļķins 1967, 247).

[185] Sk. 142., 143., 144. piezīmi. (142. Tūšis (Tûsche; Tusze) – kunigaitis kādā Lietuvas ziemeļdaļas novadā (Stakauskas 1934, 133; Gudavičius 1984, 76).; 143 Miļģerīns (Milgerîn; Milgerutis) – Tūšes brālis kunigaitis kādā Lietuvas ziemeļdaļas novadā, šķiet, tagadējos Pasvales un Pakrojas rajonos (Stakauskas 1934, 133; Gudavičius 1984, 76).; 144 Ģiņģeiķis (Gingeike; Gingeke, Gineika) – Tūšes brālis, kunigaitis kādā Lietuvas ziemeļdaļas novadā, šķiet, tagadējā Pasvales rajonā (Stakauskas 1934, 56, 133; Gudavičius 1984, 71–76).)

[186] Baskāji (barvûßen) jeb minorīti (lat. minoritae, fratres minores) – franciskāņu ordeņa apzīmējums. Franciskāņi ir vecākais ubagotājmūku ordenis (1209), nosaukts dibinātāja Asīzes Franciska jeb Franciska Asīzieša (1182-122) vārdā (Bellucci 1992, 6-13). Ordeņa iekārtu noteica pāvesta 1223.gadā apstiprinātais reglaments, kas aizliedza kā privātīpašumu, tā kopīpašumu un prasīja, lai mūki iztiek no labprātīgiem ziedojumiem. Rīgā franciskāņi sastopami kopš 1233.gada; no turienes tie izvērsa misijas darbu Lietuvā un Krievijā (LKV 5, 1930–1931, 9125.–9127. sl.).

[187] Sprediķotāji (predigêre; lat. praedicatores) – dominikāņu ordeņa mūki, kuriem, tāpat kā franciskāņiem, nedrīkstēja piederēt laicīgais īpašums. Šā ordeņa dibinātājs (1216) ir mūks Dominiks (1170–1221) (Medeltiders ABC 1985, 90, 91). Principā dominikāņi bija pret krusta karu kustību. Baltijā dominikāņi ieceļoja jau 20.gados. Viņus atbalstīja bīskaps Alberts un pāvesta legāts Modēnas Guljelmo (LKV 3, 1928–1929, 5746.–5749. sl.).

[188] Līdz pat 13.gs. nogalei misijas jeb kristīgās ticības izplatīšanas jēdziens viduslaiku Eiropā nepavisam nebija saistīts ar toleranci. Tādēļ būtu kļūdaini pretstatīt mierīgu baznīcas misiju agresīvai krusta karotāju darbībai. Ticības ieviešanu ar uguni un zobenu atbalstīja kā bruņinieki, tā mūki. Viduslaikos parasti tomēr mūki aktīvā karadarbībā nepiedalījās, izņemot atsevišķus gadījumus, kad bija spiesti ķerties pie ieročiem aizstāvēšanās nolūkā. Iespējams, ka, pavadot Vācu ordeņa ekspedīcijas Livonijā, mūki bez dedzināšanām lietojuši vēl citas vardarbīgas metodes, taču, kā jau minēts, tie bija atsevišķi izņēmumi. Viduslaiku sabiedrībā mūki bija oratores, tas ir, tie, kas aizlūdz par citu dvēseles glābšanu, bet bruņinieki – bellatores, tātad karotāji. Varbūt akcentētajā mūku dedzināšanas kāres tēlojumā izpaužas hronista ironija attiecībā pret garīdzniecību (Siberry 1983).

[189] Sk. 146. piezīmi. (Vietējo iedzīvotāju piedalīšanās Vācu ordeņa rīkotajos karagājienos 13. un 14.gs. bija parasta parādība. Bartolomeja Honekes hronika sniedz ziņas arī par patstāvīgām vietējo karavīru akcijām vēl 14.gadsimtā. Nevācu karavīri ne vien piedalījās ordeņa sirojumos ārpus Livonijas, bet arī uzturējās ordeņa piļu garnizonos, turklāt pierobežas pilīs to bija pat vairāk nekā ordeņbrāļu. Viņi galvenokārt devās izlūku un ziņnešu gaitās (t.s. lauksargi – wartlude). Bez tam nevācu vasaļu un brīvnieku pienākums bija piedalīties ordeņa karagaitās. Vismaz 13.gs. vietējo tautu pārstāvjiem bija iespējams arī iegūt ordeņa bruņinieka statusu (Hehlbaum 1872; Šterns 1962).)

[190] Šajā laikā pāvests bija Aleksandrs IV.

[191] Osternas Popo jeb Pope (Pope von Ôsternâ) – Vācu ordeņa lielmestrs no 1252.gada līdz 1256.gadam, kad ģenerālkapitulā, kas notika Romā, viņš no amata atteicies (Šterns 1985, 372). Dzimis ap 1200.gadu Frankonijā, miris 1267.gadā Rēgensburgā (Lampe 1969, 485) Kā izriet no Dūsburgas Pētera hronikas, no 1241.gada līdz 1247.gadam ar pārtraukumiem bijis Prūsijas mestrs. Viņa valdīšanas laikā Vācu ordenis pakļāva Pomoži un lielu daļu no prūšu zemēm (arī Galindiju). Sadarbībā ar Čehijas karali 1254.–1255.gadā pakļāva sembju zemes, kur tad tika dibināta krustnešu Kēnigsberga (Dusburg 1861, 66, 200 u.c.; Biskup, Labuda 1988, 150–153).

[192] Līdzīgi kā Zobenbrāļu ordenī, arī Vācu ordenī pils pavēlnieku komturu sauca par mestru.

[193] Sk. 174. piezīmi. (Anno (Anne; Anno von Sangerhusen), Livonijas mestrs (1254–1256), lielmestrs (1257–1273). Lai gan mestra sociālā izcelsme nav droši zināma, pieņem, ka Zangerhauzenu dzimta cēlusies no Tīringenes landgrāfu ministeriāliem (Fenske, Militzer 1993, 559, 560).)

[194] Par lielmestra ārējo pazīšanas zīmi kalpoja īpaši veidots krusts, ko varēja nēsāt pie krūtīm vai kaklā uzkārtu. Pie regālijām, kas norāda uz ieņemamo amatu, piederēja zīmogs un gredzens, ko apliecina 13.gs. vidus statūti. Kā amata apstiprināšanas zīme kopš lielmestra Zalcas Hermaņa laikiem kalpoja īpašs gredzens (Inthronisationsring des Hochmeisters). Tas bija izliets no tīra zelta, ar dimanta ieslēgumiem un rubīna aci (800 Jahre, 1990, 357, 358; Abb. VI. 2.5).

[195] Kēnigsberga (Kunigesberg; latv. un liet. val. senāk – Karaļauči, kopš 1946. g. – Kaļiņingrada) vēstures dokumentos pirmoreiz minēta 1255.gadā, kad pēc Bohēmijas karaļa karagājiena pret sembiem uzcelta “karaļa pils”. Izrakumi liecina, ka tā bijusi koka celtne, jo Vācu ordeņa mūra nocietinājumi veidoti ap 1257.gadu, vēlāk papildināti, veidojot konventēkas tipa pili (Ulbrich 1932, 11; Ehrhardt 1987). Kēnigsberga celta prūšu pils Tvangstes vietā (Dusburg 1861, 92).

[196] Burhards no Hornhauzenes (Burkart von Hornhûsen; Burchard von Hornhausen) – Livonijas mestrs (1257–1260). Dzimtā puse Hornhauzene atrodas Austrumsaksijā, ap 16 km uz ziemeļaustrumiem no Halberštates. Burharda sociālā izcelsme neskaidra. Bijis bruņinieku brālis Prūsijā (1252), Zemlandes komturs (1254), Kēnigsbergas komturs (1255–1256) un mestra vietnieks Prūsijā (1254–1257). Kritis Durbes kaujā 1260.gada 13. jūlijā (Fenske, Militzer 1993, 347).

[197] Šī piezīme ir svarīga lietuvju tautas etniskās vēstures skaidrojumam viduslaikos. Neraugoties uz atšķirībām žemaišu valodā un kultūrā, hronists viņus uzskata par lietuvjiem.

[198] Arhibīskaps, kas te nav nosaukts vārdā, neapšaubāmi ir Alberts Suerbērs (miris 1273). Viņš 1246.gadā kļuva par Prūsijas arhibīskapu, kam bija pakļautas bīskapijas Livonijā un Igaunijā, kā arī piešķirtas pāvesta legāta tiesības Gotlandē, Holšteinā un Krievijā. Taču Prūsijā Alberts neatrada kopīgu valodu ar Vācu ordeņa vadību. Patstāvīgs baznīcas sēdeklis viņam atsvabinājās tikai pēc Rīgas bīskapa Nikolaja nāves 1253.gadā, un tad par Alberta rezidenci kļuva Rīga. Kā Rīgas arhibīskapam ar 1255.gadu viņam bija pakļautas septiņas bīskapijas Prūsijā un Livonijā (Goetze 1854, 69–73; Mugurēvičs 1995, 26–29).

[199] Viduslaikos bieži vien tika zvērēts pie kāda kulta priekšmeta. Zvērestam bija būtiska tiesiska nozīme (Dinzelbacher 1992, 747).

[200] Šajā gadījumā oriģināla kunigen latviešu valodā tulkots “kunigaiši”. Tie bija žemaišu dižciltīgie (lat. nobiles), kas ar saviem novadu valdījumiem veidoja konfederāciju (Пашуто 1959, 337–340). Hronikā lietotās formas kunic un konic, ko L. Meijers skaidro ar vācu K”nig (Meyer 1876, 379, 380), mūsu izdevumā atveidotas dažādi – vai nu vienkārši “valdnieks”, vai arī atbilstoši katras tautas tradicionālajam tālaika valdnieka apzīmējumam. Vācu, tāpat latviešu, historiogrāfijā tas ir ķēniņš, karalis, krievu – kņazs, lietuviešu – kunigaitis, arī ķēniņš. Kunic pamatā ir ģermāņu *kunja– “cilts” (Kluge 1975, 342), un ģermāņu *kunigaz nozīmējis “vīrs no dižciltīgas dzimtas” (Ekblom 1945, 14). No šīm ģermāņu formām veidojies arī valdnieka apzīmējums slāvu tautām – kņazs (Фасмер 1986, 266).

[201] 1258.gada otrajā pusē.

[202] Upurpriesteris (blûtekirl > isl. blóta – ziedot, upurēt, karl – cilvēks, vīrietis) – pagānu svētnieks, kas nogalināja upurējamo dzīvnieku vai cilvēku (LRC 1857, 300).

[203] Sudrabbruņas – bruņas no dzelzs, kas nospodrinātas mirdzēja kā sudrabs.

[204] Skoda (Schoten; liet. Skuodas) – tagad rajona centrs Lietuvas ziemeļrietumos pie Latvijas robežas. Kursas dalīšanas dokumentā 1253.gadā Skoda (Scoden) minēta kā apdzīvota vieta zemē, ko sauca par Cekli (LVA II, Nr. 371). Kauja pie Skodas notika 1258.gada otrajā pusē (Gudavičius 1989, 180).

Saturs

Šīs sadaļas teksts vidusaugšvācu valodā (04031.-05008.rinda)

Iepriekšējā sadaļa latviešu valodā (03014.-04027.rinda)

Nākamā sadaļa latviešu valodā (05007.-06026.rinda)

HISTORIA.LV