Tālava (Tholowa, Tolowa), latgaļu zeme (terra), ko 31.3.1255 Aleksandrs IV galīgi apstiprina par Rīgas archibīskapijas īpašumu (Upemele, Metzepole, Tolewe et Selonie). 1224 dalamā grāmatā tā minēta kopā ar Atzeli (Agzele), ko vēl 1341 piemin ari Jaunākā atskaņu chronika (land tho Adsel), kamēr Indriķa chronika tai vietā runā tikai par T-u. Savukārt T-as vārds svešs krievu chronikām, un tās stāsta vienīgi par Atzeli (Очела). No tā jāsecina, ka T. un Adzele bij vienas cilts teritorijas 2 dažādi gali, ko rietumnieki sauca par T-u, bet austrumnieki par Adzeli. Domā, ka pēdējais nosaukums uzglabājies Kauguru pag. upītes un māju vārdā Adzalis. - Tā kā Vidzemes vietu vārdos piedēklis -ava bieži sastopams, tad celmu tol- mēģināja saistīt ar tāls (lš. tolus, J. Goldberģis, 1886) vai tūls, tuvs (t.i. zeme tuvu pie Gaujas, G.Fīrhūfs, 1876; A.Bīlenšteins, 1892; S.Anninskis, 1938). H.Visendorfs domā (1893), ka T-as vārds cēlies metatezes (sk.) ceļā no senā Latgales nosaukuma Lotowa, Lotwa, līdzīgi tam, kā Indra no Nīdra, Inflanty (Latgale poļu tekstos) no Nyflant, Liflanty. - K.Būga 1923, iziedams no Veļķu pag. māju vārda Telvieši, konstruēja *Telva, kas krievu mutē jau pirms 9 g.s. izrunāta kā Tolova. Diemžēl krievu avoti nemaz nepazīst šādu zemi. Tikai arabu ģeografs Ibn-el-Vardi (1349) piemin lasijuma ziņā nedrošo slavu (!) cilti Altava un tās galvas pilsētu Talu jeb Talwa. Tomēr šie pētnieki aizmirst, ka Z. Vidzemes latgaļi un Novgorodas zemes krievi bij samērā vēli (7-9 g.s.) ienācēji no d-iem in a-iem, kas, iespiezdamies somugru mītnēs, pa daļai savā mutē pārveidoja senos somugru nosaukumus. M. Fasmers ir pierādijis, ka baltu pirmciltis dzīvojušas pirms krievu z. ekspansijas nevien Pleskavas un Smoļenskas, bet pat Kalugas, Tveras un Maskavas zemēs. Tāpēc vispirms Pleskavas novadā, ko šķērso Lielupe (Великая) un tās kreisā pieteka Kudupe (Кудепь), jāmeklē T-as vārda sākumi. Te duras acīs, ka viduslaiku robežu starp Krieviju un Livoniju 135 km. garumā aizņem divu ezeru josla, ko igauņu jeb Peipsi (Чудское или Пейпус), bet latviešu daļā sauc par Tālabas jeb Pleskavas ezeru (Талабское или Псковское оз.). Tālabas ezerā savukārt ietek Толва un Толвица (ari:Толба, Толбица), iepretim kuru grīvai atrodas salas Талабск un Талавенец. Visus šos vārdus Fasmers atvasina no somugru tulva, pieteka, pali. Tāpat kā no igauņu Narvajõgi (Krāčupe) krievi dabūja Норова (*Норва), tāpat no Толва radās Толова (A. Švābe). Tā tad Pleskavas ezers, kas šķīra tālaviešus no pleskaviešiem, agrāk saucās par T-as ezeru. - T-as robežas varam noteikt aptuveni: r-os un dr-os tai bij kopēja robeža ar Visvalža Jersiku, z-os gar Straupes un Rubenes (Iduma un Imeras) draudzēm līdz Līdeces (Briedes) upei un tās ietekai Burtnieku (Astigerwe, no vespu ašti, kuģis vai ig. astia, trauks, medus trauks, un (järw, ezers) ezerā, tālāk pa Sedu līdz Cirgaļu, Zvārtavas un Gaujienas mežiem, kur līdz Lejasciemam pa kreisi no Gaujas palika T., pa labi sākās Adzele; tālāk pa Lejasciema, Beļavas un Kalncempju purviem līdz Aiviekstes baseinam un Lubānas ezeram, kur sākās Jersikas valsts robeža . 1224 dalamā grāmatā minētie 12 bīskapa novadi aptver ⅔ toreizējās T-as. Tos varam identificēt tikai pa daļai: Prebalge - Piebalga, Gulbana - Gulbene, Iovnate - Lizuma, Jaunatas, Zirvegale - Cirgaļu pag.,Jazoa, Jazowa - vēlākā Piebalgas kastelatura Yasouwe starp Skujeni un Dzērbeni. Turpretim zobenbrāļu T-ā 1224 minēts tikai Vijciems un vispār T-as z. gals no Gaujas līdz Burtniekiem. Tad pat sadalītā Adzeles zeme atradās uz a-iem un d-iem no T-as: zobenbrāļu ⅓ ietilpa Gaujiena un Alūksne, bīskapa ⅔ aptvēra tagadējās Latgales Abrenes un Ludzas apr.: Pornuwe - Liepnas pag. Purnava, Abelen - Baltinavas pag. Ābeļava, Abrene - šķiet tā paša pag. Abriņas. - Par T-as politisko vēsturi maz drošu ziņu . Latv. Indriķis (sk.) tēlo to atkarīgu no Novgorodas un Pleskavas republikas, baz tam igauņu un leišu apdraudētu. No Novgorodas analēm zinam, ka krievu meslu kundzība T-ā sākās tikai 1180 pēc Mstislava Drošsirdīgā nedēļu ilgā iebrukuma čudu un adzeliešu zemē, tā tad bīskapa Meinarda laikā. Vēlākās krievu tradicijas runā par pareizticības mesliem. Šo atkarību izmantoja vācieši, solīdami T-ai palīdzību pret krieviem, ja tā slēgs militaru savienību ar jauno okupacijas varu. Šāds līgums tika noslēgts pirms 1208, bet tas nav uzglabājies. No vācu puses to parakstija zobenbrāļu Cēsu komturs Bērtulis, no latgaļu - Sotekles Rūsiņš (sk.), Autīnes (sk.) Varidots un Beverīnas (sk.) Tālivaldis. Ar to tālavieši kļuva par vācu sabiedrotiem. Lai dabūtu savā varā Gaujas koridoru, zobenbrāļi veda pretigauņu politiku un šais nolūkos izmantoja veco latgaļu un igauņu naidu; pēdējie uzskatija tālaviešus par kolonistiem, kas spiežas viņu robežās un atņem viņiem daļu peļņas no vācu krievu transita tirdzniecības, kas virzienā uz Pleskavu gāja pa T-u, bet uz Novgorodu - cauri Ugaunijai. Vācu pamudināti, latgaļi 1208 uzaicināja igauņus uz konferenci, kas beidzās nesekmīgi. Pēc tam apvienotie vācu latgaļu-lībju spēki uzsāka karu pret igauņiem, kas ilga 4 gadus, līdz mēris un bads spieda noslēgt uz 3 gadiem mieru Turaidā. 1213 pavasari leiši iebruka T-ā, sagūstija triķatā Tālivaldi un viņa [jaunāko] dēlu Varibulu, bet vecākam dēlam Ramekam kopā ar zobenbrāļiem izdevās atbrīvot Tālivaldi. Jādomā, ka Varibuls palika leišu gūstā, kur tika nogalināts. Gadu pirms Turaidas līguma izbeigšanās, 1214 Tālivalža dēli nodeva sevi un savas valstis Rīgas bīskapa varā, kas nozīmēja, ka viņi no ordeņa sabiedrotiem kļūst par bīskapa pavalstniekiem. Viņi solīja atstāt pareizticību un pāriet katoļos, par ko bīskaps apņēmās sargāt T-u pret igauņiem un leišiem, kā arī noteica divreiz mazākus nodokļus (pūru labības no divzirgu zemes), nekā maksāja lībji un citi latgaļi. Ar šo līgumu bīskaps ieguva T-as z-u galu starp Gauju, Burtnieku ezeru, Sedu un Salacu. Pārējā T. un Adzele ar pašu Tālivaldi šai līgumā nepiedalījās. Viņa dēli kļuva par bīskapa vasaļiem (vīriem). 1215 viņi kopā ar bīskapa spēkiem atjaunoja karu pret igauņiem. Tālivalža dēli atgriezās ar lielu kara laupījumu un 3 podus ozeriņu (sk.) nodeva tēvam Beverīnā. Pēc dažiem mēnešiem igauņi savukārt izsirojot T-u, Trikātā sagūstījuši Tālivaldi (viņam no pirts nākot) un dzīvu sadedzinājuši (1215). Iespējams, ka Indriķa tēlojuma pamatā pa daļai ir ceļojošs mits, jo sv.Olava sāga stāsta par zviedru princesi Sigridu, kas dusmās likusi sadedzināt pirtī savu precinieku, krievu kundziņu Visvaldi (Visivaldr or Gardariki); krievu anales vēstī, ka Daumants 1263 licis nogalināt Mindaugu (sk.), kad viņš bez ieročiem atgriezies no pirts. - Pēc Tālivalža nāves turpinājās brāļu karš ar igauņiem, bet 1216 ziemā Pleskavas krievi ieradās T-ā pēc mesliem, nodedzināja dažas pilis un pieteica karu. Tad T-as vārds izzūd no avotiem līdz 1224, kad pēc D.Igaunijas iekarošanas un Livonijas-Krievijas kara izbeigšanās. Rīga slēdza mieru ar Novgorodu un Pleskavu, atzina krievu tiesības uz mesliem T-ā un sadalīja pašu T-u starp ordeni un Rīgas bīskapu: pēdējais dabūja 2/3, t.i. d. galu, bet zobenbrāļiem atdeva savu z. trešdaļu. Robežu nospraušanā piedalijās ari chronists Indriķis. Pēc tam sākās ordeņa sabiedroto d. tālaviešu katolizēšana. Latgaļu kungi ari še kļuva par bīskapa vasaļiem un paturēja savas pilis (tādu T-ā bij ap 40) un novadus. Bet tā kā bīskaps atteicās celt viņiem karos ar leišiem un krieviem nopostīto koka piļu vietā mūra, tad kādi 40 latgaļu vasaļi 13.gs. beigās izceļoja no Aiviekstes novada uz Lietavu, kas tai laikā kļuva par visu baltu cilšu emigrantu patvērumu, lai kopā ar leišiem turpinātu cīņu pret Vācu ordeni. - No 40 T-as pilskungiem Indriķa chronikā saukti vārdā tikai nedaudzi, proti tie, kas dzīvoja chronista novadā: g.k. Tālivaldis un viņa dēli. Jādomā gan, ka šis valdnieka vārds nav atvasināts no T-as nosaukuma, bet tautā lietots kā cildens pavārds, lai raksturotu viņa valsts plašumu (sal.: Jaroslavs Gudrais, Kārlis Lielais). P.Šmita domām, ka jāturas pie Zamoiska kodeka tradētās formas Talibaldus, nav pamata, kā to ja aizrādījis A.Augstkalns: b un v skaņu mija mūsu avotos ir parasta (pie., Aiviekste tiek rakstīta gan Evest, gan Ebest). Tā kā Tālivalža vecākais dēls jau bij vīra gados, tad savā nāves gadā (1215) tēvam vajadzēja būt pāri 50 g. Ramekas vārdu A.Augstkalns uzskata par divcelmu salikteni Rami-valdis (rāms, mierīgs), ko kara draugi varbūt saīsināja par Rameku. Nav ticams, ka no šī valdnieka vārda Ranka (Ramkava) dabūjusi savu nosaukumu: Ramekas lēnis atradās starp Vijciemu un Trikātu. Viņš mira starp 1224 un 1259. Jaunākā dēla Varibula vārda pirmā celmā vai nu latv. vara, vai skandinavu analoģijas (sal.: Ingware, Ivar). Trešā dēla vārds tradēts dažādi; īstā forma nav zināma: Drivinalde, Drunalde, Drunwalde. Ja pieņem celmu druva, tad Druvvaldis (varbūt atskaņas Druvienas vārdā); ja iziet no celma drivi- no druvi- (uzticīgs) tad Drivivaldis. Kāda ceturtā dēla vārds nav minēts; viņš krita kaujā 1220 pret sāmiem. No Adzeles kungiem Indriķis 1219 garām ejot runā par Meluke (pēc A.Augstkalna Mieluka vai taml.) un Warigribbe (kas grib varu).- Pretēji Novgorodas, Pleskavas un Polockas zemēm, T. nebij republika ar vēlētu kungu, bet dzimta karaļvalsts, kur tēvs, vēl dzīvs būdams, ierādija dēliem viņu tiesas. Jādomā, ka pēc Visvalža valsts parauga ari T-as pavalstīs valdija no Talivalža atkarīgi kungi, kas deva viņam meslus. Katram kungam bij līgti kara draugi - profesionali karavīri un ierēdņi. Par T-as valdnieku dinastijas un laulību saitēm ar citiem valdošiem namiem nekas nav zinams. T-as latgaļi bij pareizticīgi, viņiem bij savas baznīcas un mācītāji. - Lit.: A.Švābe, Tālava (Sējējs, 1936, nr.2 un 4).
[A.Švābe]
Latviešu konversācijas vārdnīca. 21. sējums, 42104.- 42110. sleja.
Ievietots: 08.01.2002.