Nikolajs, [ ] 1. N. (laikam Nicolaus de Nauen), Rīgas bīskaps 1231 - 53. Cēlies no Magdeburgas, kur ap 1227 - 28 bij Sv. Jaunavas baznīcas domkungs, premonstriešu ordeņa loceklis. Pēc bīskapa Alberta nāves (27.1.1229) Rīgas kapituls ievēlēja bīskapu N-u, bet Brēmenes virsbīskaps uz veco mētropolīta tiesību pamata iecēla turienes domkapitula locekli Albertu II Zuerbēru (sk.) Pāvests 4.4.1230 uzticēja strīda izšķiršanu savam legātam Vācijā un Dānijā kardinālim Otonam, kas šo uzdevumu savukārt uzlika vicelegātam Alnas Balduīnam (sk.). Ivērojot viņa ievāktās ziņas, kardinālis Otons N-u par Rīgas bīskapu, ko pāvests 8.4.1231 apstiprināja un laikam pats iesvētīja Romā. Sķiet, jau 1231 jūnijā N. ieradās Rīgā. N. neievēroja Balduīna rīkojumus (sk. Lamekins) un tiesības, bet kopīgi ar Zobenbrāļu ordeni un Rīgas pilsētu sadalīja Kursu un Mežotnes apgabalu Zemgalē līdzīgi savā starpā un tad no savas Kurzemes daļas piešķīra 1/6 Rīgai, bez tam vēl 1/3 Zemgales un Sāmsalas. Kad 22.9.1236 notika Saules kauja (sk.) un pēc tam kuršu un sāmu sacelšanās, ari N. ar pārējiem prelātiem atbalstīja lūgumu pāvestam, apvienot pilnīgi sakauto zobenbrāļu atliekas ar Vācu ordeni, ko 14.5.1237 pāvests ari apstiprināja (sk. Livonijas ordeņa valsts). N-a baznīcas valdnieka stāvokli apdraudēja Alberta Zauerbēra iecelšana par Prūsijas un Ljas virsbīskapu (1251), kuŗam tūlīt pēc N-a nāves bij domāts nodot Rīgu par mētropoli. Sakarā ar Zauerbēra jauno lomu, kūrija 1251 pārcēla Zemgales bīskapu Licelburgas Indriķi (sk.) uz Kurzemes bīskapiju, atcēla Zemgales diēcēzi un tās territōriju, atskaitot ordeņa trešdaļu, piešķīra Rīgas diēcēzei. N. dāvināja pusi Zemgales savam domkapitulam. Vispār viņš jau kopš 1239 paplašināja sava kapitula īpašumus ar dažiem zemes dāvinājumiem (citi no attiecīgiem dāvinājuma aktiem gan ir vēlāki viltojumi). Misijas interesēs N. veicināja dominikāņu (1234) un franciskāņu ordeņa apmešanos Rīgā. Ar Rīgas pilsētu N. vienmēr bij labās attiecībās: viņš izlēņoja pilsētai zemes Kursā, Zemgalē un Sāmsalā, paplašināja Rīgas pašvaldības tiesības saskaņā ar Visbijas pilsētas tiesībām un par spīti kādai (1237) legāta Viļuma pavēlei, 1244 atzina Rīgas aizliegumu atsavināt pilsētas zemes gabalus garīgu ordeņu labā, ko pāvests 1251 gan atkal atcēla. 1250 N. atjaunoja Rīgas namnieku un tirgotāju privilēģiju attiecībā uz brīvu un drošu ceļu, ko tiem bij piešķīris bīskaps Alberts. N. miris starp 25.8. un 11.1253. - Lit.: Ph. Schwartz, Kurland im 13.Jh. (1875); Fr. v. Bunge, Die Stadt Riga (1876); H. Hildebrand, Livonica, nr. 21 (1887); L. Arbusow sen., Livlands Geistlichkeit, IX 74, XVI 147; Fr. Schonebohm, Die Bestzung der livl. Bistümer (Mitteilungen aus d. liv. Gesch. 20, 313-324, 1910); G.A.Donne, Kardinal Wilhelm von Sabina, 159-161, 167-172 (1929); P.Johansen, Die Estlandliste des Liber Census Daniae I. 116-118, 721 (1933); N.Busch, Geschihte des Bistums Ösel, 11 u. t., 82 u. t. (1934).
Latviešu konversācijas vārdnīca. 15.sējums, 28958.-28960.sleja.
Ievietots: 27.12.2001.