Skutāns, G. Piebalgas novads 13.gadsimtā. No pagātnes caur šodienu… XI Piebalgas novada kultūras svētku zinātniskās konferences materiāli. Red. Jānis Polis, [2002.] 53.lpp.>37.-43.lpp.
_______________________________________________________________

Studējot Latvijas Universitātē ir strādāts pie Centrālvidzemes latgaļu vēlā dzelzs laikmeta apdzīvoto vietu izvietojuma problemātikas, novadu robežu un seno ceļu maršrutu noteikšanas. Tā rezultātā izkristalizējušās jaunas atziņas par Piebalgas novada senvēsturi, galvenokārt apskatot latgaļu apdzīvotības vēsturiskās ģeogrāfijas jautājumus. Pētījumu gaitā 13. gadsimta dokumentu ziņas savietotas ar arheoloģijas materiālu, 17.-19.gadsimtu rakstu avotiem, izpētīta objektu pašreizējā situāciju dabā. Svarīgākās novitātes veiktas rekonstruējot Tālavas un Alenes novadu robežkontūras, veicot dokumentos minēto apdzīvoto vietu un nocietinājumu identifikācijas. Būtiska ir Alenes pils un 1224.gadā uzskaitīto 12 ciemu lokalizācija Piebalgas novada Dzērbenes, Taurenes un Vecpiebalgas pagastu teritorijā.

Avotu apskats. Indriķa hronikā (Feldhūns, Mugurēvičs 1993) aprakstīti 13.gadsimta pirmā ceturkšņa notikumi Vidzemē, kur ziņas par Centrālvidzemes latgaļiem ir no 1208. līdz 1225. gadam. Diemžēl hronikā nav minētas ar Piebalgas novadu, un vispār ar Gaujas augšteci droši saistāmas vietas vai personas, kaut gan šejienes latgaļi tika iekļauti Livonijā jau 1209.gadā un piedalījās vairumā no tā laika militārajām aktivitātēm.

Galveno materiālu par Piebalgas novada vēsturisko ģeogrāfiju 13.gadsimtā iegūstam no Rīgas bīskapa un Livonijas ordeņa dokumentācijas - tā saucamajām urkundēm, kurās fiksēta zemju sadale, pārdale un strīdīgie robežjautājumi. Uz Piebalgas novadu attiecināmi divi ar Jersikas sadali saistītie dokumenti, kuros parādās Alenes pilsnovads - 1211.gada Jersikas dalīšanas un 1213.gada zemju pārdales urkundes (LVA II, Nr. 63, 71).

Diemžēl paši pirmie Tālavas sadales dokumenti, kas sastādīti paralēli 1216.gadā notikušajai Igaunijas dalīšanai, nav saglabājušies, un varam izmantot tikai 1224. un 1259.gada urkundes no ordeņa-bīskapa robežattiecību dokumentācijas. Tās ievērojamas ar to, ka tajās pirmoreiz minēts Piebalgas vārds 12 uzskaitīto bīskapa ciemu vidū. Kā pētījumu gaitā noskaidrojās, daļa no urkundēs aprakstītajām vietām, tai skaitā arī 12 ciemi, neattiecas uz Tālavu. Patiesībā dokumenti stāsta par plašu zemju pārdali starp ordeni un bīskapu Centrālvidzemē un Gaujas labajā krastā - Imeras, Burtnieku, Tālavas, Alenes u.c. novados. (LVA II, Nr.106). Pirmais dokuments ir saglabājies divos rokrakstos - Krakovā un Stokholmā, un tajos ir atšķirības 4 vietvārdu rakstībā. Taču bez otra - 1259.gada priestera Heinriha detalizētās liecības robežstrīdā starp ordeni un bīskapu Burtniekos (Perlbahs 1881, 21; Abuls 1924, 44), kas sīkāk pārstāsta iepriekšējā dokumenta saturu, būtu daudz grūtāk noskaidrot minēto vietu izvietojumu.

Jāzoves ciema atrašanās vietu varam noteikt pēc Raunā, 1431.gada 29.jūlijā izdotā dokumenta, ar kuru Rīgas arhibīskaps Henings izlēņo muižu Johanam Fogtam (LGU, Nr.260). Pēc 1601.gada (Švābe, 1933) un 1638.gada (LVA IV) zviedru arklu revīziju materiāliem un 1683.gada Cēsu pilsnovada kartes [38.lpp.] (Dunsdorfs, 1974) nosakāmas Dzērbenes, Piebalgas un Raunas pilsnovadu robežas, un atrodama arī lielākā daļa no minēto 12 ciemu nosaukumiem. 18.gadsimta draudžu robežas un galvenie ceļi atspoguļoti grāfa L.A.Mellina 1798.gadā izdotajā Cēsu apriņķu kartē (Mellin, 1798, Nr. II). Pilsvietu lokalizācijā izmantoti E.Brastiņa (Brastiņš, 1930) un J.Urtāna (Urtāns, 1995) Vidzemes pilskalnu uzmērījumi un apraksti.

Piebalgas senākā ģeogrāfija. Pēc arheoloģiskā materiāla izvietojuma, dabīgajām robežšķirtnēm (meži, purvi, upes u.c.), 17.-19.gadsimta pilsnovadu un draudžu robežām izdodas rekonstruēt Piebalgas 13.gadsimta novada kontūras. Toreiz tas aptvēra tikai Vecpiebalgas, Kaives, Inešu, Jaunpiebalgas, Taurenes un daļēji Zosēnu, Dzērbenes pagastus. Tā ziemeļu robeža ar Tālavu gāja pa mežainajiem Gaujas krastiem, bet dienvidu robežu veidoja Ogres augšteces meži tās kreisajā krastā. Rietumos Koknese zemes sākās ar Skujenes pagastu, bet austrumos ar Atzeli, kas ir jau no Rankas un Druvienas pagastiem. Drustu pagasts un Dzērbenes austrumu daļa piederēja Tālavai, un vēlāk ietilpa Raunas pilsnovadā. Šo teritoriju 13.gadsimtā var saistīt ar Jersikai piederošo Alenes novadu, kas minēts kopā ar Autini, kuras zemes atradās dienvidos no Cēsīm.

Vidējā un vēlajā dzelzs laikmetā Piebalgas novadu apdzīvo latgaļi, kuri atstājuši vismaz 12 līdzenos kapulaukus, 1 uzkalniņkapus, 3 ezerpilis un vairākus pilskalnus. Lai gan pilskalnos nav veikti izrakumi, vismaz 2 pilskalnus - Griškas kalnu Vecpiebalgā un Ķetu pilskalnu Dzērbenē tipoloģiski var saistīt ar šo laikmetu. Izrakumi veikti Jaunpiebalgas, Taurenes Lazdiņu, Drustu Skripstu, Zosēnu Kāpurkalna, Vecpiebalgas Raskumu un citos kapulaukos.

Piebalgā pie Silakroga, krustojās divi svarīgi ceļi, no kuriem Rīgas-Piebalgas- Alūksnes-Pleskavas ceļš jau kopš 12.gadsimta vistaisnāk savienoja Rīgu ar Ziemeļrietumu Krieviju. Tam bija arī ziemas variants, kas šķērsojot Alauksta ezeru caur Zosēniem gāja uz Jaunpiebalgu, kur savienojās ar galveno maģistrāli. Tieši pa šo ziemas ceļu vācu tirgotāji 13.gadsimta sākumā varēja doties uz Novgorodu, kā tas aprakstīts hronikā (IH, XI:7). Otrs ceļš no Cēsīm gāja caur Priekuļiem uz Piebalgu un tālāk uz Madonu, un, lai gan tam pēdējos gadsimtos nav bijusi liela nozīme, tā tradīcijas ir daudz senākas. Spriežot pēc dažādu laikmetu arheoloģijas pieminekļu - akmens krāvuma un uzkalniņkapu, latgaļu kapulauku un viduslaiku kapsētu izvietojuma tieši gar lielceļa malām, tas jau no pirmo iedzīvotāju ienākšanas bijis novada svarīgākā artērija. Acīmredzams, ka tieši pa šejieni 7.-8.gadsimtā Cēsu un Raunas novados no Dienvidvidzemes ienāca pirmie latgaļu ieceļotāji.

Alenes pilsnovada identifikācija Piebalgā. Iepazīstoties ar Jersikas zemju sadales 1211. un 1213.gada dokumentiem, uzmanību piesaista Jersikai piederošais Alenes novads, kurš daudzkārt ir mainījis savu piederību bīskapa un ordeņa zemju savstarpējā dalīšanā. Šis apstāklis liecina par novada izdevīgo novietojumu svarīgu ceļu krustpunktā, kā arī par Cēsu tuvumu. Alenes novads, Jersiku sadalot, minēts vienotā zemes nogabalā ar Autines novadu. Autines novadu pašlaik visi pētnieki saista ar Cēsu apkārtni, bet pili - ar Priekuļu Sārumkalnu. Ja ziemeļos Autinei atrodas Idumeja, austrumos Tālava, rietumos Kokneses zemes, tad pareizais risinājums meklēt Aleni ir tikai dienvidaustrumos, Jersikas virzienā, Dzērbenes un [39.lpp.] Piebalgas pilsnovadu teritorijā. Šis novads vienīgais savienoja Autini ar galvenajiem Jersikas īpašumiem Ērgļu un Madonas apkārtnē.

Piebalgā Alene varēja atrasties tādēļ, ka pēc 1211.gada Jersikas dalīšanas pārējās divas trešdaļas veido kompaktu teritoriju Madonas apkārtnē un gar Daugavas labo krastu. Autini Sārumkalnā un Oliņkalnu, kas ir populārākā Alenes lokalizācija (Mugurēvičs 1977, 47), viena reģiona robežās ietvert nevar. Novietojot Aleni Oliņkalnā, bīskapa trešdaļa no Daugavas līdz Cēsīm zīmējās kā nedabiski izstiepta, 70 kilometru gara un apmēram 10 kilometrus plata josla, kas neatbilst faktiskajām novadu robežām. Oliņkalnā varbūt varētu meklēt 1211.gadā minēto Lepenes pili, kurai atrašanās vieta vēl līdz šim ir neskaidra. Tādā gadījumā šī bīskapa daļa sāktos no Asotes Krustpils apkārtnē, un caur Oliņkalnu-Lepeni stieptos līdz Ogres augštecei, kur atradās Bebernines pierobežas ciemi, veidojot visnotaļ reālas kultūrvēsturiskā reģiona robežas. Arī ordeņa daļa ar Cesvaini, Gerdeni (Sāviena), Nigesti (Bērzaunes apkārtne) veido kompaktu reģionu. Tāpat arī bīskapa pirmajai daļai ar Autini (Sārumkalns) un Aleni jāveido kompakta teritorija, jo citādi Jersikai piederošā Autine paliktu atšķirta no galvenās teritorijas.

No Piebalgas novadā fiksētājiem nocietinājumiem, kā vēlā dzelzs laikmetam vizuāli atbilstošus, varam izdalīt Dzērbenē Augsto kalnu (Brastiņs 1930, 96) un Ķetu pilskalnu (Urtāns 1995, 22), bet Vecpiebalgā Griškas kalnu (Brastiņs 1930, 113). Ķetu pilskalnu pēc bezripas keramikas atradumiem var datēt ar mūsu ēras I gadu tūkstoti, bet Augstais kalns tipoloģiski atbilst vācu ierīkotajiem koka nocietinājumiem 13.-14.gadsimtā, tāpēc viņos nevajadzētu meklēt Alenes pilsvietu. Bez tam viņi atrodas novada perifērijā, mežainā apvidū. Kā ticamākais atliek Griškas kalns, kas tipoloģiski ir līdzīgs citiem 13.gadsimta dokumentos fiksētajiem Jersikas pilskalniem Mārcienā, Cesvainē, Asotē un citur.

Pārsteidz tas, ka neviens Alenes nosaukumu nav saistījis ar Alauksta ezera vārdu. Nosaukuma Alauksts izcelsme skaidrojama ar vārdiem Ale+luksts, no kuriem pirmais šķiet nebaltiskas izcelsmes, bet otrais latviešu valodā tiek lietots slapjas pļavas apzīmēšanai. Un tiešām - ziemeļos no Alauksta ezera līdz Gaujai stiepjas purvains līdzenums, kurā senāk varēja būtu plašas pļavas - Ales luksts. Somu valodās vārds ale tiek lietots ar nozīmi leja, tātad ezers, kas atrodas ielejā. Vēlāk novadam ap šo Ales ezeru, ar latviešu valodai tik raksturīgo piedēkli -ene izveidojās nosaukums Alene. Ja rakstu avotos minētā Alenes pils būtu saistāma ar Vecpiebalgas pilskalnu - Griškas kalnu, tad tam blakus, Alauksta krastā, varēja atrasties arī Ales ciems - tagadējās Vecmuižas vietā.

Tālavas ģeogrāfija un Piebalga. Dokumentos 1224. un 1259.gadā fiksētie 12 ciemi ir bijis klupšanas akmens, pie kura līdz šim apstājušies vēsturnieku centieni tikt skaidrībā ar Tālavas robežām un teritoriju. Ciematus centās izdalīt kā Tālavas ievērojamākos centrus, saistot ar kādu no ievērojamākajiem pilskalniem. Tādēļ redzam tos izkliedētus ārkārtīgi plašā teritorijā - no Raunas līdz Gulbenei un no Smiltenes līdz Piebalgai, pie tam nereti lokalizācijas veiktas bez piesaistes līdzīgam vietvārdam, neesot uz vietas attiecīgajā apvidū.

Plašo ciemu novietojumu vispirms jau liek apšaubīt Tālavas vēsturiskā materiāla analīze, pēc kuras tās teritoriju droši novietot var tikai nelielā Gaujas labā krasta apvidū. Tas neietver vēstures literatūrā Tālavai piedēvētās plašās teritorijas - [40.lpp.] Piebalgu, Gaujienu un Gulbeni. Tālavas novada centrs atradās Trikātā, un dokumentos šis apvidus fiksēts kā Rameķa īpašumā esošais novads. 1259.gadā fiksēts Idumejas fogta un Cēsu ordeņbrāļu maršruts, kas ved pa apskatāmo zemju robežām (Perlbach 1881, 21). Izejot no Cēsīm, tie vispirms nokļūst Vaidavas lejtecē, Vivanes ciemā, pēc tam nonāk pie Rameķa robežām līdz pat Trikātai un tālāk līdz Valkai (ciems Callia). Līdz ar to Rameķa zemes dienvidu robežu varam identificēt ar vēlāko ordeņa un bīskapa robežu, starp Trikātu no vienas puses un Smiltenes, Raunas pilstiesām no otras. Ja Rameķa zeme Trikātā bija Tālavas ordeņa trešdaļa, tad bīskapam pienākošās divas trešdaļas veidoja Raunas un Smiltenes pilsnovadi. Raunas novads saistāms ar hronikā minētajiem Beverīnas letiem (IH, XV,7), bet Smiltenes apkārtne ar Meluķa un Varigriba letiem (IH, XXIII:5; XXVI:12). Pārējās Tālavai tradicionāli pieskaitītās teritorijas Gaujienas un Gulbenes apkārtnē ir atdalītas ar lielo Smiltenes meža masīvu, un veido Atzeles novada kodolu.

Piebalgas 12 ciemi. Abos dokumentos ciemu nosaukumi, ar nelielām rakstības atšķirībām, fiksēti šādā secībā: Gibbe, Iovnate, Ieie, Ale, Zlavka, Saueke, Virevele, Zirvegale, Metsene, Gulbana, Iazoa, Prebalge. Līdzīgus māju nosaukumus atrodam starp Dzērbenes, Taurenes un Vecpiebalgas pagastu zemnieku saimniecībām. Šos vietvārdus var savirknēt gar Cēsu-Madonas lielceļu, posmā starp Kleķeriem un Vecpiebalgu. Ciemi sākās pie Dikļupes iztekas uz Veselavas un Dzērbenes pagastu robežas, un caur Taureni iet līdz vietai, kur lielceļš šķērso Gaujiņu un tālāk gar Alauksta krastu uz Vecpiebalgas centru. Iepriekšējā posmā šī robeža gāja augšup pa Rauņa upi un Dikļupes pieteku. Tā kā tālāk nevarēja izmantot robežai ērto upju tecējumu, maršruts bija jāfiksē pēc ceļmalā esošajiem ciematiem. Jāpieņem, ka bīskapa un ordeņa robeža šeit tika vilkta gar šo seno ceļu ar tādu domu, lai tas līdz ar ciematiem paliktu bīskapa pusē. Kā rāda 16.-18.gadsimta kartogrāfiskais materiāls, šai rajonā agrāk gāja Skujenes un Dzērbenes pilsnovadu robeža, kas Livonijas laikā attiecīgi piederēja bīskapam un ordenim.

Senrakstos minētos 12 ciemu novietojums apskatīts atbilstoši Cēsu-Vecpiebalgas ceļa maršrutam.

1. Kā pirmais būtu jāizdala ciemats Metsene, kurš varēja atrasties maršruta pašā sākumā, pie Dikļupes iztekas Kleķeru ciema vietā, mežainākajā ceļa posmā. Interesanta ir nosaukuma somiskās saknes mets- (latviski mežs) kombinācija ar galotni -ene. 1601.gadā Dzērbenē fiksēta saimniecība Mesmall Jacob (Švābe, 1933, 485), taču šis vietvārds līdz mūsdienām nav saglabājies.

2. Nosaukums Gulbana visticamāk jāsaista ar Gulbenes ezera rietuma krasta Meļļu un Šķeperu ciematiem Dzērbenes pagastā. Taču mājvārds Gulbji konstatējams arī otrajā posmā Vecpiebalgas pagastā (Endzelīns, 33), lai gan tā pastāvēšanu 17.gadsimtā neapstiprina arklu revīzijas. Gulbenes ezera pretējā krastā, pie Elku mājām konstatēts latgaļu vēlā dzelzs laikmeta kapulauks (LA, 276).

3. No Meļļiem ejot augšā Andrēnu kalnā nākamais ciemats ir Žvirguļi jeb Zvirguļi (Endzelīns, 20), kas identisks senraksta nosaukumam Zirvegale. 1601.gada zviedru arklu revīzijā Dzērbenes novadā ir minēts Schwirgulls Janus (Švābe, 1933, 485) [41.lpp.], bet 1638.gadā Schwirgull minēta jau kā pamesta saimniecība (LVA IV, 680). Šis nosaukums latviski skaidrojams kā Dzērvesgals, jo mājas atrodas tieši Dzērves upītes augštecē. Lai gan šī upīte pašlaik šo vārdu ir zaudējusi, tas saglabājies tagadējā Dzērbenes nosaukumā.

4. Nākamās maršrutā ir Dzērbenes Jaunietes (Endzelīns, 20), kas saistāmas ar Iovnate, arī Iounate, Iovnathe, kuras fiksētas jau 1601.gada zviedru arklu revīzijā kā Jaunetens (Švābe, 1933, 485). Nosaukuma etimoloģija saistāma ar augšzemnieku izloksnēs izplatīto vietvārdu Jaunsētas, kas atbilst viduslatviešu mājvārdam Jaunzemes. Kaimiņos pie Krustiņu mājām konstatēts latgaļu vēlā dzelzs laikmeta kapulauks (LA, 276).

5. Izzudušo ciemu Iazoa, Iazowa palīdz lokalizēt 1431.gada dokumentā minēta muiža, kas atrodas Gaujas abos krastos pie vietas Yasouwe, Piebalgas pilsnovadā (LGU, Nr.260). Šo beznosaukuma muižu Gaujas krastā varam identificēt kā Lodes muižu tagadējā Taurenes pagastā, kas ietilpa Piebalgas pilstiesā. Šeit Gaujas kreisajā krastā atrodas arī arheoloģiski pētītais Taurenes Lazdiņu 7.-12.gadsimta latgaļu kapulauks (LA, 276).

6. Vietvārds Gibbe, arī Gippe, saistāms ar Vecpiebalgas Gibuļu ciematu (Endzelīns, 20; 38). 1601.gadā Kāmeņu vakas sarakstā uzskaitīts Peter Gibs (Švābe, 1933, 465), bet 1638.gada revīzijā Gibben Dorff (LVA IV, 1288). Taču 1638.gada revīzijā šeit jau parādās arī forma Gibbüll Dorff (LVA IV, 1287), bet Lodesmuižā minēta pamesta saimniecība Gibbes (LVA IV, 1275). Līdzīgi mājvārdi ir izplatīti apkārtējos pagastos, kā, piemēram, Skujenē un Drustos Ģībēni (Endzelīns, 20; 38). Turpat pie Lejasģibuļu mājām konstatēts latgaļu vēlā dzelzs laikmeta kapulauks (LA, 276).

7. Ciemu Vireveli varētu saistīt ar Vecpiebalgas Žvirbuļiem jeb Žirbuļiem (Endzelīns, 33), kas ir lielceļa malā nākamais aiz Ģibuļiem. Vecpiebalgā 1638.gada revīzijā mājas minētas kā Wirwewer Dorff (LVA IV, 1287), bet 18.gadsimta kartē atzīmēts ezers Wirrol (Mellin, Nr.II).

8. Ciemu Saueke būtu jāsaista ar nākamo gar lielceļu virknē esošo Zeikaru Vecpiebalgas saimniecību (Endzelīns, 33). 1638.gada revīzijā Vecpiebalgā tā minēta kā Seikar Dorff (LVA IV, 1287). Taču 1601.gadā Piebalgas Kāmeņu vakā fiksēts arī Jacob Sukens (Švābe, 1933, 465), bet 1638.gadā Lodesmuižā uzskaitīta pamesta saimniecība Siukan (LVA IV, 1275). Kā tuvāka forma senraksta nosaukumam Jaunpiebalgas pagastā fiksētas mājas Seviķi (Endzelīns, 32).

9. Ciems Zlavka, Zlauka, arī Slauca, saistāms ar Vecpiebalgas Slavītēm (Endzelīns 1981, 33), kas parādās kā Jane Schlawitz 1601.gadā (Švābe, 1933, 467), bet 1638.gada revīzijā kā Slawit Dorff (LVA IV, 1286). Bez tam senrakstu formai identisks mājvārds Slavēkas konstatējams Raunas un Veismaņu pagastos (Endzelīns 35; 41).

10. Grūtāk atrast vietu ciemam Ieie, jo pieraksta dēļ ir sagrozīta tā sākotnējā forma. Līdzīgi vietvārdi konstatēti Vecpiebalgā kā Īvāni (Endzelīns, 33) un Dzērbenes pagastā kā Ievalči (Eevald) un Juvera ezers (Endzelīns, 20). 1638.gada revīzijā Jaunpiebalgas pagastā fiksēta zemnieku saimniecība Jewe (LVA IV, 1295). Taču neviens līdzīgs vietvārds nav fiksēts ceļa maršrutā.

11. Ciemats Ale acīmredzot saistāms ar mūsdienās iznīkušu ciematu, kas atradies tagadējās Vecmuižas vietā. Ja rakstu avotos minētā Alenes pils būtu saistāma ar Vecpiebalgas pilskalnu - Griškas kalnu, tad tam blakus varētu atrasties Ales ciems. Arklu revīzijas Dzērbenē uzrāda līdzīgu vietvārda formu - Beze Olis (Švābe, 1933, 485) un Jahn Allas (LVA IV, 682), taču līdz mūsdienām šīs mājas nav saglabājušās. Bez tam tuvumā ir Raunas Alēni, Vecpiebalgas Alītēni un Dzērbenes Auļi (Endzelīns 20, 33, 35).

12. Ciemu Prebalge jāsaista ar tagadējo Vecpiebalgu, Ineša ezerā ietekošās Balgas upītes krastā. Tā kā šeit vēlāk uzcēla mūra pili, ciemata nosaukums tika pārmantots visam pilsnovadam. Mulsina vietvārda krieviskais priedēklis pre-, kas gan varētu būt arī rokraksta kļūda. Taču tā kā 12.-13.gadsimtā Piebalga piederēja Jersikai, kura bija krieviem piederoša kņaziste, par to nebūtu jābrīnās. Netālu pie Vecpiebalgas mācītājmuižas konstatēts latgaļu vēlā dzelzs laikmeta kapulauks (LA, 276).

Jārēķinās ka daži ciemu nosaukumi ir izgājuši no aprites sakarā ar piļu vai muižu ierīkošanu viņu vietā, kā tas noticis ar Jazovu Taurenē, un Prebalgu, kur uzcelta Piebalgas bīskapa pils, un varbūt arī ar Ali- Vecmuižu. Iespējams ka grūtāk identificējamie ciemi Ieie, Metsene un Saueke arī meklējami vēlāk muižām pievienotājos laukos. Interesanti atzīmēt, ka tikai trīs ciematu nosaukumus izdodas izskaidrot ar latviešu valodas palīdzību - Jaunate (Jaunā sēta), Zirvegale (Dzērves gals) un Gulbana (Gulbene, Gulbji).

Domāju, ka šis pētījumu materiāls noderēs kā stimuls tālākajai Piebalgas senvēstures apzināšanai, būs atbalsts novadpētniecības darbā un izmantojams vietējo tūrisma maršrutu izstrādei. Taču autors apzinās, ka pētījumi pašlaik ir tikai sākuma stadijā, un apskatītajai problemātikai ieskicētas tikai kontūras. Jaunu vēstures avotu apzināšana un izpēte var dot būtiskas korekcijas šai darbā, kā arī pavērt daudzas pavisam jaunas Piebalgas pagātnes lapaspuses.
___________________________________________________________________

Abuls P. Kur atradās Beverīna? Rīga, 1924. 75 lpp.

Brastiņš E. Latvijas pilskalni. Vidzeme. Rīga, 1930. 210 lpp.

Endzelīns J. Latvijas vietu vārdi. - Darbu izlase. IV 1. Rīga, 1981. 13-302. lpp.

Indriķa hronika. Ā.Feldhūna tulkojums un priekšvārds, Ē.Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1993. 453 lpp.

Latvijas PSR arheoloģija. Rīga, 1974. 374 lpp., 204 attēli, 80 tabulas.

Latvijas vēstures avoti. 2. sēj.: Senās Latvijas vēstures avoti. 1.-2. burtnīca. Red. Švābe A.. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1937., 1940. 416 lpp., Nr.437.

Latvijas vēstures avoti. 4. sējums. Vidzemes 1638.g. arklu revīzija. E.Dunsdorfa redakcijā. 3. burtnīcas. Rīga, 1938.-1941. 1348 lpp.

Livländische Güterurkunden. Hrsg. von H.Bruining und N.Busch. Bd.I. Riga, 1908. L, 788 S. IX Taf.; Bd II.Riga, 1923, XXIII, 923 S.

Mugurēvičs Ē. Oliņkalna un Lokstenes pilsnovadi. 3.-14. gs. arheoloģijas pieminekļi. Rīga, 1977. 143 lpp., LIV tab.

Švābe A. Die älteste schwedische Landrevision Livlands. (1601). Latvijas Universitātes raksti. Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes sērija. II sējums, Nr. 3. Rīga. 1933. 337.-596. lpp.

Švābe A. Jersikas karaļvalsts. Senatne un Māksla. 1936, Nr. 1, 5.-32. lpp.

Urtāns J. Latvijas austrumu daļas jaunatklātie pilskalni. R., 1995. 128.lpp.

IH - Indriķa hronika, 1993

LA - Latvijas PSR arheoloģija.

LVA IV - Latvijas vēstures avoti. 4. sējums: Vidzemes 1638.g. arklu revīzija.

LVA II - Latvijas vēstures avoti. 2. sējums: Senās Latvijas vēstures avoti.
_____________________________________________________________________

Publicēts: No pagātnes caur šodienu… XI Piebalgas novada kultūras svētku zinātniskās konferences materiāli. Red. Jānis Polis, [2002.] 53.lpp.>37.-43.lpp.

Ievietots: 24.01.2003.

HISTORIA.LV