TĀLAVA (XIII gs. vēst. avotos Tolowa, Tholowa) - seno latgaļu valsts XII-XIII gs. Kopā ar tai piederošo Atzeles (kr. hronikās Очела) zemi (uz A no Gaujas augšteces) T. aizņēma liel. Daļu tag. Z-Vidzemes un Z-Latgali; Z tā robežojās ar Igauniju, A ar Pleskavas zemi, D - ar Jersiku, R - ar lībiešu novadiem. Politiskais centrs bija Beverīnas pils Trikātā. T. bija meslu atkarībā no Novgorodas un Pleskavas, un tās sabiedriski ekon. un politiskā iekārta, tāpat kā Jersikā, bija līdzīga krievu kņazistu iekārtai (daļa T. iedz. bija pareizticīgie).

XIII gs., pastiprinoties vācu feodāļu agresijai Baltijā, Zobenbrāļu ordeņa vadītājiem izdevās T. valdnieku Tālivaldi iesaistīt 1208-12 karā pret D-Igauniju. Cīņās T. tika ļoti izpostīta. 1214, katoļu baznīcas dažādu solījumu vilināti, Tālivalža dēli (Ramēka, Drivinaldis, Varibuls) ar viņiem piederošajām zemēm R-Tālavā kļuva par Rīgas bīskapa vasaļiem un pārgāja katoļticībā. Lai panāktu zemn. piekrišanu ticības maiņai, šais zemēs tika noteikta ievērojami zemāka feodālā rente (pūrs labības no divzirgu zemes) nekā citos vācu feodāļiem pakļautajos Ljas novados. Nav zināms, kādos apstākļos pārējā T. daļa nokļuva vācu feodāļu rokās; 1224 tie sadalīja savā starpā visu T., pilnīgi likvidējot latgaļu valsts pārvaldi. Turpmāk 2/3 T-as ietilpa Rīgas bīskapijā (no 1255 arhibīskapijā) un 1/3 (Z daļa) - Zobenbrāļu ordeņa (no 1237 Livonijas ordeņa) teritorijā. Tomēr gandrīz visu XIII gs. Vācu feodāļi bija spiesti atzīt Pleskavas un Novgorodas kņazu meslu vākšanas tiesības T-ā.

Lit. Moore H., Pirmatnējā kopienas iekārta un agrārā feodālā sabiedrība Latvijas PSR teritorijā, R., 1952.