Kureļa
grupa
- latviešu
militārais formējums Otrā pasaules kara laikā
_____________________________________________________________________________________________
1944.gada jūlija
otrajā pusē Rīgas apriņķa priekšnieks un 5. Rīgas aizsargu pulka
komandieris Veide, izpildot vācu rīkojumu noorganizēt no vēl atlikušajiem
Rīgas apriņķa aizsargiem pa vienam bataljonam Rīgā, Skrīveros un Slokā,
pilnvaroja ģenerāli Jāni Kureli apvienot militārā vienībā
3. un 4.iecirkņa aizsargus, nosaucot šo vienību par Rīgas aizsargu pulka
ģenerāļa Kureļa grupu. Ģenerālim Kurelim tika uzdots:
1)
vācu atkāpšanās
gadījumā aizstāvēt Daugavu starp Pļaviņām un Ķegumu;
2)
turēt gatavībā 200
vīru sūtīšanai uz Rīgu;
3)
organizēt partizānu
vienības krievu aizmugurē frontes tālākas atvilkšanas gadījumā.
Veides rīkojumu
apstiprināja aizsargu priekšnieks pulkvežleitnants Dzenītis.
Ģenerālis Kurelis bija Latvijas Centrālās Padomes (turpmāk LCP) vadītājs, taču faktiskā komisijas vadība atradās kapteiņa Kriša Upelnieka rokās, kurš nodibinoties Kureļa grupai kļuva par Kureļa štāba priekšnieku un tādējādi arī par faktisko vienības vadītāju.
1944.gada 22.jūlijā Ventspils apriņķa Tārgales pagasta Dzelmēs Upelnieks tikās ar LCP pārstāvi Leonīdu Siliņu, kurš kopā ar LCP locekļiem Rihardu Zandi un Pēteri Klibiķi 12.jūlijā bija nelegāli ieradies no Zviedrijas. Upelniekam jau bija zināms par Kureļa grupas paredzamo dibināšanu. Tika apspriests jautājums apr radiosakaru nodibināšanu ar Zviedriju. Pēc apspriedes Zande un Klibiķis devās uz Rīgu, kur vēlāk abi tika ieskaitīti Kureļa grupā. Zandes rīcībā nonāca divas rācijas - viena no Zviedrijas atvestā, otra no Upelnieka.
Jūlija beigās ģenerālis Kurelis, kapteinis Upelnieks,
virsleitnants Jānis Gregors, seržants Vilnis Pāvulāns, kā arī Zande un
Klibiķis devās uz Skrīveru pagasta Robežu mājām, kur
1944.gada 28.jūlijā tika uzsākta Kureļa grupas
formēšana. Pēc plāna līdz 12.augustam bija paredzēts nokomplektēt
1200 vīru vienību 12 rotas, tās apvienojot četros bataljonos, un
nepieciešamības gadījumā ieņemt fronti no Pļaviņām līdz Lielvārdei.
Tika izsūtīti uzsaukumi 26 pagastu valdēm, uzaicinot sapulcināt visus cīnīties
spējīgos vīrus. Tomēr cerētās atsaucības nebija. Augusta vidū bija
saformēts tikai tā sauktais Skrīveru bataljons ko komandēja pulkvežleitnants
J.Graudiņš, riteņbraucēju vads pie Kureļa štāba un saimniecības komanda
V.Pāvulāna vadībā. Leitnanta Roberta Rubeņa atsevišķā rota
Bebru pagastā, kurā bija iekļauti
aizsargi, kas līdz tam nebija piederējuši pie Kureļa grupas, pievienojās
Kureļa grupai tikai atkāpjoties no Skrīveru pagasta. Kopumā Skrīveru periodā
Kureļa grupā slēgtās vienībās bija 400-600 vīru, bet pasīvā grupā (tādi,
kas dzīvoja savās mājās ne grupas novietnē) 800-1200 vīru.
Grupas apbruņojuma
pamatā bija ieroči, kas saņemti no Rīgas aizsargu pulka krievu un franču
šautenes, un aptuveni divi automātiskie ieroči katrai rotai. Grupas ietērps
bija raibs, bet to centās pielāgot Latvijas armijas un Aizsargu uniformas
paraugiem.
Grupas formēšanu traucēja arī apstāklis, ka ik dienas pēc vācu komandanta norīkojuma ierakumu darbiem bija jānozīmē 50-100 vīri, kā arī 20-30 vīri policijas un vācu drošības dienesta atbalsta punktiem. Bez tam aptuveni 15% no slēgto vienību sastāva atradās atvaļinājumos sakarā ar ražas novākšanas darbiem. Grupai nepietika arī virsnieku. Atsevišķas rotas veidoja tikai instruktori.
Jūlija beigās Zandem izdevās nodibināt radiosakarus ar Zviedrijas militārās izlūkošanas dienestu. Kureļa grupas uzņemtie radiosakari ar Zviedriju kalpoja par tiešas sazināšanās iespēju ar ārvalstīm arī LCP (līdz šim sakari tika uzturēti tikai ar kurjeru starpniecību). Pēc krievu izlaušanās līdz Tukumam Zande pārcēlās uz Rīgu, no kurienes sakarus ar Zviedriju viņam neizdevās atjaunot. Vācu spēkiem atjaunojot koridoru uz Kurzemi, viņš pārcēlās uz Ventspili, tādējādi patstāvīgu radiosakarus ar Zviedriju Kureļa grupa zaudēja.
Augusta otrajā
pusē pie ģenerāļa Kureļa ieradās vācu 16.armijas izlūkošanas vienības
(Frontaufklärungs-Kommando 204 bei AOK 16) pārstāvis Šūberts (Schubert)
un vienojās par sadarbību, kas izpaustos ziņu vākšanā, aizsargu nosūtīšanā
sevišķiem uzdevumiem ienaidnieka aizmugurē, kā arī partizānu grupu organizēšanā,
kuras atstājamas aiz frontes līnijas atkāpšanās gadījumā. Šūberts no
savas puses solīja bruņojumu. Saskaņā ar šo vienošanos augustā
ienaidnieka aizmugurē tika iesūtīta septiņu cilvēku liela grupa, kura vēlāk
netraucēti atgriezās un atkal pievienojās Kureļa grupai.
Partizānu
grupu organizēšanas plāns tika iesniegts 16.armijas izlūkošanas vienības
komandierim leitnantam Haselmanim (Hasselmann), kurš vēlāk šim nolūkam
piešķīra vienu autokravu apbruņojuma. Ar šiem ieročiem tika apbruņota
aptuveni 150 vīru liela vienība, kura, Kureļa grupai atkāpjoties, palika
ienaidnieka aizmugurē.
Septembra
otrajā pusē, vācu spēkiem uzsākot atkāpšanos, Kureļa grupai bija jāizšķiras
vai iesaistīties aktīvā kaujas darbībā. Ievērojot to, ka nekādi rīkojumi
no Rīgas apriņķa priekšnieka Veides netika saņemti, 18.septembrī grupas štāba
un virsnieku apspriedē nolēma frontes cīņās neiesaistīties un uzsākt atkāpšanos.
19.septembrī tika uzsākta mantu un ieroču krājumu pārvešana, bet naktī no
22. uz 23.septembri visas grupas atiešana caur Rīgu uz Kurzemi.
29.septembrī
Kureļa grupa nonāca Talsu apriņķa Strazdes muižas rajonā. Ierodoties
Kurzemē, Skrīveru bataljona un Kureļa grupas štāba vienībās bija atlikuši
tikai 274 vīri, neskaitot leitnanta Rubeņa rotu, kas izvietojās Ugāles
pagasta Ilziķu māju rajonā.
Pēc ierašanās Kurzemē Kureļa grupa atjaunoja sakarus ar LCP vadību Ventspilī. Ar LCP starpniecību tika nodibināti arī sakari ar Latvijas sūtni Stokholmā Sēju. Lai gan Kureļa grupas rīcībā bija no LCP saņemta rācija, nedz tās izvietojums Strazdes rajonā, nedz vēlākā novietne Annahitē to attāluma dēļ no jūras piekrastes nedeva iespēju uzturēt radiosakarus ar Zviedriju. Radiosakari ar Gotlandi tika uzturēti caur četrām LCP radiostacijām Kurzemē. ģenerālis Kurelis mēģināja saistīties ar starptautisko Sarkanā Krusta organizāciju, lai iegūtu no tās proviantu un medikamentu, taču Zviedru Sarkanais Krusts atbalstu tomēr nesniedza. Zviedru izlūkdienests pieprasīja informāciju par vācu un krievu armiju izvietojumu un darbību, gestapo (Geheime Staatspolizei) veiktajiem arestiem, civiliedzīvotāju izvešanu uz Vāciju, kā arī cita veida ziņas par stāvokli Latvijā. Šada rakstura informāciju kurelieši nosūtīja ar LCP organizētajām laivām. Vēlāk kureliešu šašutumu izraisīja ziņas, ka, saskaņā ar PSRS un ASV 1943.gadā noslēgto līgumu par savstarpēju slepenās informācijas apmaiņu, Latvijas nacionālās pretestības kustības dalībnieku savākto informāciju no ASV, Lielbritānijas un Zviedrijas izlūkdienestiem saņem arī PSRS.
1944.gada nogalē vācu drošības dienesti arvien lielāku uzmanību sāka pievērst tā sauktajiem "Zviedrijas braucējiem", tāpēc LCP pārstāvji lūdz Kureļa grupu sniegt bruņotu atbalstu piekrastes apsardzes nodrošināšanai. Kureļa grupa LCP rīcībā minētā uzdevuma veikšanai nodeva piecus bruņotus vīrus.
Kureļa grupa
atjaunoja arī sakarus ar vācu 212.izlūkošanas vienību. No tās komandiera
grupa saņēma rīkojumu uzsākt partizānu vienību formēšanu. Tika saformētas
17-18 šādas grupas, katrā no tām 10-40 vīru.
Kureļa grupas
skaitliskais sastāvs, piesakoties bēgļiem, aizsargiem un atstāto apriņķu
policistiem, sāka strauji pieaugt, un tās skaits sasniedza aptuveni 3000 vīru.
Grupa ieguva arī piecas kravas un četru vieglos automobiļus, kā arī trīs
motociklus.
Oktobrī
izvirzījās jautājums par karavīriem, kas bija atstājuši savas vienības un
vēlējās pievienoties Kureļa grupai. Tika pieprasīts 212.izlūkošanas vienības
komandiera leitnanta Haselmana viedoklis, kurš partizānu grupu formēšanai atļāva
piesaistīt arī karavīrus, kuru vienības vairs nebija Latvijā. Ievērojot
Haselmana dotos norādījumus, dezertējušie leģionāri turpmāk tika nosūtīti
uz 19.divīziju, izsniedzot tiem attiecīgus pavaddokumentus ceļam. Tiesa gan
lielākā daļa šo leģionāru
nenonāca norīkojuma vietā un, visticamāk, tika represēti. Kad ziņas par leģionāru
nosūtīšanu uz 19.divīziju plaši izplatījās, dezertieri sāka pieteikties
leitnanta Rubeņa vienībā.
Novembrī Rubeņa
rota tika pārveidota par Kureļa grupas 2.bataljonu, kas sastāvēja no divām
smagajām rotām, vienas ložmetēju rotas, vienas strēlnieku rotas,
ambulances, saimniecības vada un mīnmetēju vada kopā aptuveni 450 vīru.
Rubeņa bataljons bija izvietojies nepilnu 3 km rādiusā Ugāles pagasta Ilziķos,
Trebiņos un Vanagos. Tika izbūvēti bunkuri un aizsardzības līnijas.
Savukārt,
Kureļa grupa, lai nedotu vāciešiem iemeslu grupas izformēšanai, savas
aizsardzības nodrošināšanai nedarīja tikpat kā neko. Bezdarbība grupā
izraisīja nopietnas disciplīnas problēmas.
Oktobra beigās
Kureļa grupas štābs pārgāja uz Annahites stikla fabrikas telpām (tā
sauktie Stikli) Puzes pagastā, 12 km no Usmas dzelzceļa stacijas.
30.oktobrī
Kurelis saņēma uzaicinājumu 2.novembrī ierasties Talsos pie SS un policijas
augstākā vadītāja Ostlandē ģenerālleitnanta (obergrupenfīrera) Jekelna (Jeckeln)
uz pārrunām.
2.novembrī
pulksten 15.00 Talsos sākās apspriede, kurā piedalījās Jekelns, viņa štāba
priekšnieks Jungklaus (Jungklau) un Ostlandes SD komandieris SS oberfīrers
Fukss (Fuchs), ģenerālis Kurelis un kapteinis Upelnieks. Pēc
apspriedes Jekelns izdeva rakstisku pavēli (skatīt
dokumentu), kurā uzdeva:
1)
ģenerāļa Kureļa
grupai sākot ar 3.novembri pāriet Jekelna tiešā padotībā un cieši
sadarboties ar SD priekšnieku;
2)
noorganizēt un apmācīt
sevišķi izmeklētus cilvēkus darbībai ienaidnieka aizmugurē un iesaistīties
bandu apkarošanā, aizliedzot grupā uzņemt dezertierus;
3)
visdrīzākā laikā
iesniegt pilnas ziņas par grupas sastāvu (tai skaitā vārdisku sarakstu) un
apbruņojumu.
Jekelns arī
uzaicināja Kureli publicēt uzsaukumu dezertieriem pieteikties attiecīgajās
iestādēs, piesolot pēc kara Latvijas valsts atjaunošanu. Uz Kureļa norādījumu,
ka viņš šādu uzsaukumu varētu parakstīt pēc tam, kad Jekelns solījumu
par Latvijas valsts atjaunošanu būtu publicējis, Jekelns neatbildēja.
Atkārtotas
apspriedes notika 5.novembrī Kureļa štābā un 8.novembrī Talsos.
5.novembrī
Upelnieks iesniedza informāciju par grupas slēgto vienību sastāvu (500
personām), apzināti neminot pārējos grupai pievienojušos vīrus.
Pēdējā sanāksmē
Kureļa grupu pārstāvēja kapteinis Upelnieks, bet vācu pusi Fukss, bet vēlāk
arī Jekelna štāba priekšnieks Jungklaus. Atkārtoti tika pārrunāts
dezertieru jautājums. Upelnieks norādīja uz nepieciešamību proklamēt
Latvijas valsts un armijas atjaunošanu, kas dotu iespēju mobilizēt latviešu
spēkus 50.000 vīru sastāvā. Fukss atbildējis, ka jau pastāvot Vācijas
valdības pozitīvs lēmums par Latvijas valsts atjaunošanu, taču to nevarot
izsludināt, jo to iztulkotu kā Vācijas vājumu. Fukss apsolīja izklāstīt
Upelnieka priekšlikumu Himleram (Himmler), jo tuvākajās dienās viņš
izlidošot uz Berlīni.
9.novembra rītā
par notikušo sarunu kapteinis Upelnieks informēja Kureļa grupas štāba
apspriedē. Tika nolemts neiesaistīties incidentos ar vāciešiem, un grupas
vadībai likās, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Taču jau 10.novembrī vācieši
sāka izlūkošanu un savu spēku savilkšanu ap Kureļa grupas vienību novietnēm.
14.novebrī vācu
spēki uzsāka Kureļa grupas atbruņošanas akciju. Pulksten 8.00 Kureļa štābā
ieradās SS obergrupenfīrers Jungkalus un nodeva Ziemeļu frontes virspavēlnieka
pavēli, kurā bija teikts, ka nav atzīstams par iespējamu, ka frontes
aizmugurē bez armijas vienībām atrodas vēl citas speciālas daļas, un tāpēc
viņš ir spiests likvidēt Kureļa vienību, paredzot sekojošu rīcību attiecībā
pret tās personālsastāvu:
1)
ar dezertieriem rīkoties
pēc noteikumiem;
2)
aizsargus un
policistus nosūtīt uz leģionu;
3)
karaklausībai nepakļautos
vietējos iedzīvotājus atbrīvot, bet pārējos iesaistīt darbos.
Nolasījis pavēli,
Jungklaus jautāja vai Kurelis tai piekrītot. Kurelis atbildēja, ka jā, bet
izteica iebildumus dezertieru jautājumā.
Sarunas laikā
izraisījās īsa apšaude, kuras rezultātā tika ievainoti 3 kurelieši un
nogalinātas divas civilistes.
Pēc sarunas
Jungklaus paziņoja, ka visi virsnieki ir arestēti, bet Kurelis esot brīvs un
varot doties pie savas ģimenes.
Tajā laikā
bija ieradies pats Jekelns. Visas rotas pēc atbruņošanas (30 vīri no Kureļa
grupas nepakļāvās virsnieku aicinājumam un ieročus nenolika) tika nostādītas
pagalma vidū. Jekelns atbruņotajiem noturēja īsu uzrunu, kurā paziņoja, ka
visus virsniekus iznīcināšot, bet pret pārējiem izturēšoties kā pret
karagūstekņiem.
Pēc četrām
dienām Kureli izsauca uz Talsiem, kur viņu atbruņoja un atsavināja
dokumentus. Pēc tam Jekelns Kurelim paziņo, ka viņš tiek nosūtīts uz
Dancigu ģenerāļa Bangerska rīcībā. 20.novembra vakarā
Kurelis ar kuģi devās uz Vāciju.
14.novembrī
arestētie Kureļa grupas virsnieki kapteinis Upelnieks, pulkvedis Liepiņš,
pulkvežleitnants Graudiņš, kapteinis Mucenieks, virsleitnanti Gregors, Rasa
un Prikulis, leitnants Ankravs, kā arī darbvedis Valters un grupas saimniecības
priekšnieks Pāvulāns tika aizvesti uz Talsiem, bet no turienes pēc nopratināšanas
viņus 19.novembrī pārveda uz Liepāju. Tajā pašā dienā notika vācu kara
tiesas, kurā arestētajiem inkriminēja sakaru uzturēšanu ar anglosakšiem un
sacelšanās gatavošanu. Visiem apsūdzētajiem piesprieda nāves sodu. Pēc
kara tiesas sprieduma pulkvedi Pēteri Liepiņu, kapteini Kristapu Upelnieku,
kapteini Jūliju Mucenieku, virsleitnantus Jāni Gregoru, Rasu, Prikuli un
Filipsonu (no Rubeņa bataljona), kā arī darbvedi Valteru 19./20. novembra
naktī nošāva. Pulkvežleitnantu Graudiņu, leitnantu Ankravu un Pāvulānu apžēloja
un nosūtīja uz Štuthovas koncentrācijas nometni.
Ziņa par Kureļa
grupas virsnieku nošaušanu, pateicoties LCP, sasniedza arī ārvalstis.
Laikrakstā The Times par to bija publicēta tā Stokholmas speciālkorespondenta
ziņa.
Saskaņā ar
Latviešu leģiona ģenerālinspektora R.Bangerska 1944.gada 22.novembra rakstu
SS galvenās pārvaldes priekšniekam Bergeram (Berger) (skatīt
dokumentu), kas sastādīts,
atsaucoties uz Jekelna rakstu Štuthofas koncentrācijas nometnes pārvaldei,
454 Kureļa grupas vīri tika nosūtīti uz Štuthovas nometni (daļa kureliešu
bija izmukuši no Talsu cietuma). Jekelns norādījis, ka 356 no apcietināmajiem
kā dezertieri kādu laiku paturami koncentrācijas nometnē, bet atlikušie 98,
kas piederējuši policijas vienībām un gaisa izpalīgiem, nosūtāmi uz
Konicu Latviešu leģiona 15.divīzijas papildināšanai. Bangerskis,
atsaucoties uz apstākli, ka Kureļa grupa izveidota pēc vācu ierosmes, lūdza
atbrīvot arī minētos 356 vīrus. SS un policijas vadītājs SS grupenfīrers
Kacmans (Katzmann) komisijai, kas sastāvēja no trim SS tiesnešiem un
diviem leģiona ģenerālinspektora nozīmētiem Latviešu leģiona tiesnešiem
(leģiona sevišķās karatiesas priekšsēdētājs standartenfīrers Jānis
Palkavnieks un oberšturmbanfīrers Gailītis), uzdeva veikt pārbaudi (skatīt
dokumentu). Komisija
darbojās Štuthofā no 1944.gada 27. līdz 30.novembrim un atzina, ka uz leģionu
nosūtāmi 244, uz darba vienībām 87, bet paturami koncentrācijas nometnēs
34 vīri (skatīt dokumentu). Vairums no tiem, kurus neatbrīvoja, vēlāk gāja bojās koncentrācijas
nometnēs.
Dokumentos ir
minēts, ka uz Štuthofu ir nosūtīta vēl otra kureliešu grupa 298 cilvēku
sastāvā, no kuriem 270 vēlāk nosūtīti uz leģionu, bet pārējie 28 uz bēgļu
nometni [Biezais, 49].
Pretstatā
Kureļa grupas galvenajiem spēkiem, Rubeņa bataljons atteicās nolikt ieročus
un nolēma izrādīt pretestību vāciešiem. Rubeņa vienības štāba
izvietojumā Ugāles pagasta Ilziķos 14.novembrī
ieradās kāds vācu kapteinis ar tādiem pašiem noteikumiem. Leitnants
Rubenis lūdza 24 stundas laika rīkojuma izpildīšanai. Rubeņa bataljona štābu
bija ielenkuši aptuveni 70 SS un SD vīri, jo, acīmredzot, vācieši nezināja,
ka grupas sastāvs sasniedzis jau 450 vīru, kuriem vēl bija pieskaitāmi
simpatizētāji tuvākajā apkārtnē. Uzzinot par vienības štāba aplenkumu,
citas bataljona vienības, savukārt, ielenca vāciešus. Vācieši bez cīņas
atkāpās, ticis nošauts tikai viens vācu virsnieks, kurš esot mēģinājis
izrādīt pretestību.
Pulksten 18
Rubenis ar vienības komandieriem nolēma atiet uz drošākām pozīcijām un
vienība līdz ar vezumiem (kopā aptuveni 650 vīri) devās gar Usmas ezera
krastu dienvidu virzienā.
Vācu aviācija
kolonnu atklāja 16.novembra rītā. Starp Rendu un Mežzīlēm pie Pērkoņiem
bataljons aizturēja vācu žandarmērijas kapteini, kas Rubenim apliecināja,
ka Kuldīgas apriņķī, atšķirībā no Talsu apriņķa vācieši grupu nevajāšot.
17.novembrī kāds
vācu pulkvedis izkārtoja Rubenim un virsnieka vietniekam Šulcam tikšanos ar
Jekelnu, kura štābs tai laikā bija Lejasmeķos. Jekelns pieprasīja tūlītēju
padošanos, pretējā gadījumā solot bataljona iznīcināšanu. Bataljons jau
bija ielenkts no trim pusēm.
Pēc atgriešanās
nometnē Rubenis vienībai uzdeva izšķirties par padošanos vai pretošanās
turpināšanu. Bataljona karavīri vienprātīgi nolēma cīnīties. Bataljons
bija izvietots trijstūrī Pērkoņi-Mežzīles-Slujas ezers netāli no
Lielrendas.
Pirmā kauja
ar vāciešiem notika 18.novembrī. Pretuzbrukumā Rubeņa vīriem izdevās ieņemt
vācu štābu un atņemt vāciešiem divus mīnmetējus, divus ložmetējus,
lauka virtuvi un lielu daudzumu citu kara materiālu. Abās pusēs bija kritušie
un ievainotie. Smagi ievainots tika arī bataljona komandieris leitnants
Rubenis, kurš no ievainojumiem vēlāk mira. Pēc leitnanta Rubeņa nāves vienības
komandēšanu uzņēmās virsnieka vietnieks Druviņš, kurš 19.novembrī tos,
kas vēlējās, atlaida mājās. Pārējie nolēma turpināt cīņu. 20.novembrī
bataljons atkāpās uz Dižķīru mājām netālu no Abavas ietekas Ventā, kur
bez starpgadījumiem uzturējās līdz 5.decembrim. 50 rubenieši izsita kādu vācu
vienību no Cirkales mājām.
Kauju
starplaikā Rubeņa bataljonam savu palīdzību un sadarbību piedāvāja
Sarkanās bultas partizāni, taču bataljona vadība šo piedāvājumu
noraidīja.
4.decembrī sākās
Rubeņa bataljona jauno pozīciju ielenkšana. Uzbrukumu uzsāka 5.decembrī. Vācieši
uzbrukumā iesaistīja 200 SS vīrus un 70 latviešu būvbataljona karavīrus
B.Jankava vadībā, taču, atklājuši, ka viņiem jācīnās pret kureliešiem,
būvbataljona vīri no tālākas cīņas atteicās. 7.decembrī vācieši kaujās
iesaistīja kādu vācu kājnieku bataljonu.
Pie Vēveriem
rubeniešiem izdevās ievilināt vāciešus slazdā. Vācu pusē krita majors
Helds (Held) un Salaspils koncentrācijas nometnes komandants SS oberšturmfīrers
Kurts Krauze (Krause), kā arī 11 citi vīri. Rubeņa bataljons zaudēja
virsnieka vietnieku Šulcu, smagi tika ievainots bataljona komandieris Druviņš.
8.decembrī
notika bataljona pēdējā sadursme ar vāciešiem, kad bataljona atliekām ar
lieliem zaudējumiem izdevās izlauzties no ielenkuma. Ielenkuma pārraušanā
rubeniešiem atbalstu sniedza Sarkanās bultas partizāni, dodot triecienu
vācu vienībām no aizmugures. Pēc tam pēdējais bataljona komandieris
Briedis vienību izformēja, atļaujot vīriem izklīst.
Saskaņā ar
Jekelna 1944.gada 21.novembra pārskatam (skatīt
dokumentu) pievienoto pielikumu par cīņām ar
kureliešiem un Rubeņa bataljonu, akcijā kopumā tika sagūstīti 1360 latviešu
karavīri, bet 24 krituši. Vācieši ieguvuši 770 šautenes, 41 mašīnpistoli,
18 pistoles, 5 tanku dūres, 3 vieglos un 3 vidējos mīnmetējus, 35 vieglos un
15 smagos ložmetējus un 2 tonnas munīcijas. Vācu puse akcijā zaudējusi 4
kritušos un 7 ievainotos (ziņojumā nav uzrādīti daudz lielākie SS un SD spēku
zaudējumi).
Savukārt,
9.decembrī vācu 16.armijas štābs ziņoja, ka partizāni zaudējuši 161
kritušo, bet vācieši 18 (arī šajā gadījumā vācu zaudējumu skaitā
neietilpa SS un SD kritušie).
70 līdz 90
Rubeņa bataljona vīru vēlāk pievienojās Sarkanajai bultai. 1945.gada
janvārī neatkarīgi darbojās vēl aptuveni 50 kureliešu, kuri operēja starp
Saldu un Skrundu. Cirkales rajonā kā slēgta vienība darbojās Rubeņa
bataljona 4.vads.
Informācija citās enciklopēdijās:
Latvju enciklopēdija. 1108.-1112.
Latvju enciklopēdija 1962-1982. 2.sēj. 229.-233.
Literatūra:
Andersons, E. Kurelieši. Literatūra un Māksla. 1990., 2.jūnijs, 12.-13., 15.lpp.
Andersons, E., Siliņš, L. Latvijas Centrālā Padome LCP. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943-1945. Upsala: LCP, 1994. 245.-375.lpp.
Bangerskis,
R. Mana mūža atmiņas. 4.grāmata. Kopenhāgena: Imanta, 1960.
9.-44.lpp.
Bender, R.J., Taylor H.P. Uniforms, Organization and History of the Waffen-SS. Vol.5. San Jose, 1982, pp. 98-100.
Biezais, H. Kurelieši. Nacionālās pretestības liecinieki. Itaka: Mežābele, 1991. 202 lpp.
Ērglis, Dz. Latvijas Centrālā padome un kurelieši. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1999. 4, 84.-103.llp.
Latviešu
karavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā: Dokumentu un atmiņu krājums. 5.sēj. Kaijas Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē.
Västerås: Daugavas Vanagu Centrālā Valde, 1977. 187.-191.lpp.
Pāri jūrai 1944./45. Red. Lasmane, V. Rīga: Memento Latvija, 1993. 130.-133.lpp.
Strods, H. Latvijas nacionālo partizānu karš 1944-1956. Rīga: Preses nams, 1996. 39., 47.-48.lpp.
Rīga
©
2001. Uģis Šulcs
Ievietots: 04.05.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu