Leales bīskapija (1211-35). Zobenbrāļu iekarošanas politika, kas tiecās uz z-iem, pret Igauniju, spieda bīskapu Albertu pagaidām atlikt savus nodomus Daugavas apgabalā un līdzās ordenim ari nostiprināties Igaunijā. Tādēļ viņš 1211 vasarā iecēla Daugavgrīvas klostera abatu Teoderichu par Igaunijas bīskapu, nosakot amata sēdekli Lealē (ig. Lihula), Igaunijas Vīkā (ad titulum Lealensem in Estonia episcopus ordinatus). Attiecīgie bīskapi saucās dažreiz episcopus Lealensis, dažreiz ep. Estiensis, bet 1215 IV Laterāna koncilā pat de Hestia.- Pirmais bīskaps Teoderichs atstāja Rīgas bīskapu un savtīgos nolūkos pārgāja zobenbrāļu un Dānijas karaļa Valdemāra II pusē un kopā ar pēdējo viņš 1219 iebrauca Lindanisā (Tallinā), bet igauņi, uzbrukdami karaļa kaŗa nometnei, viņu nosita. Valdemārs iecēla par viņa pēcnācēju savu kapellānu Vescelīnu, bet Alberts- savu brāli Hermani (sk.), ko pāvests 1220 apstprināja amatā kā L-es bīskapu. Bet tā kā L-e bij izpostīta, Alberts 1224 noteica jaunajam bīskapam par diēcēzi Sakalu un Ugauniju, kur izcēlās Tērbatas b-a, bet Vīku ar L-i pievienoja savai Rīgas diēcēzei. Tomēr jaunieceltais bīskaps Hermanis pagaidām paturēja L. bīskapa titulu un kā tāds, piem., ari apzīmogoja pāvesta vicelegāta Balduīna līgumus ar kuršiem 28.12. 1230. un 17.1. 1231 (sk. Lamekins). Pēc Sāmsalas iekarošanas (1227) bīskaps Alberts 1227 beigās vai 1228 no šīs salas un no Vīkas ar L-i dibināja jaunu - Sāmsalas b-u (episcopatus Osiliensis) un iecēla tur par bīskapu Gotfrīdu, kas tomēr nevarēja noturēties pret ordeņa varu un Vīkas lieliem vasaļiem, lai gan Indriķis VII bij viņam jau piešķīris regālijas, un atstāja zemi. Tikai 10.9.1234 legāts Modenas Vilhelms atkal nodibināja Sāmsalas b-u, kurai piešķīra Vīku un L-i, iecēla par Sāmsalas bīskapu Indriķi, un 8.1.1235 atļāva Hermanim atvietot savu līdzšinējo L-es bīskapa nosaukumu ar Tērbatas bīskapa titulu. Hermanis toreiz ari atsacījās no visām tiesībām uz L-i, ko piešķīra Sāmsalas b-ai.- Visu Livoniju, ari L-es un pēc tam Sāmsalas b-as, territōriju dalīja savā starpā bīskapi un ordenis, kas 1238 saņēma ¼ Vīkas un ½ L-es. Jaunā pilī, ko sākumā nosauca par Akmeņpili (Stenborch), ordenis nodibināja komtureju, kas pastāvēja no 1241-1480, kad to apvienoja ar Pērnavas komtureju. L-es miestiņā (villa forensis) pie pils Sāmsalas bīskaps Hermanis, laikam ap 1289, nodibināja cisterciešu ordeņa sieviešu klosteri, ko jau min kāds 1293 raksts. Šis klosteris pārdzīvoja reformācijas laiku un gāja bojā (ap 1564) kaŗā starp Krieviju, Poliju un Zviedriju.- Lit.: L.Arbusow sen., Jahrbuch für Genealogie, 122 (1899), 148 (1905/6); tas pats, Livlands Geistlichkeit III, 322,335 (1911/13); C.Lörvis of Menar, Burgenlexikon für Altlivland, 76 (1922); G.A.Donner, KardinalWilhelm von Salina, 82 u.t. 99-104 (1929); P.Johansen, Die Estlandliste des Liber Census Daniae (1935); N.Bušs, Sāmsalas bīskapijas vēsture un satversme līdz 14 g.s. vidum (Atstātos rakstos I, 1-46, 1934).
Latviešu konversācijas vārdnīca. 12.sējums, 22698.-22699.sleja.
Ievietots: 24.10.2001.