Valdemars II Uzvarētājs (1170. - 28.03.1241.)

- Dānijas karalis [1202 - 1241]. Pievienojis Dānijas karaļa īpašumiem vairākus novadus Ziemeļvācijā, no kuriem gan daļu vēlāk zaudēja. Piedalījies krusta karos Baltijā
________________________________________________________________________________

Dzimis kā Dānijas karaļa Valdemara I Lielā un viņa sievas karalienes Sofijas (Novgorodas kņaza Vladimira meita) dēls. Estridu dinastijas loceklis. Par Dānijas karali kļuva pēc sava vecākā brāļa Dānijas karaļa Knuda VI nāves 1202.gadā.

Vēl pirms kļūšanas par karali no 1188.gada Valdemars bija Šlēsvigas hercogs. Drīz pēc kāpšanas tronī viņam uzticību zvērēja rinda Ziemeļvācijas zemju (t.sk. Lībeka, Hamburga). Īpašumus Ziemeļvācijā Valdemars paplašināja arī ar karadarbības palīdzību. Plaši novadi Baltijas jūras dienvidu piekrastē nonāca Dānijas karaļa pakļautībā. Strīdā par Svētās Romas impērijas kroni Valdemars nostājās imperatora Fridriha II pusē, par ko 1214.gadā imperators atzina Valdemara II virsvaru pār viņa ieguvumiem Ziemeļvācijā (Holšteina, Lauenburga, daļa Meklenburgas u.c.). Ar Valdemara varas un ietekmes pieaugumu neapmierināto Ziemeļvācijas firstu un pilsētu koalīciju Valdemars II sakāva.

Jau 1206.gadā Valdemars II devās krusta karā pret Sāmsalas igauņiem. Sāmsalā tika uzbūvēta pils, taču garnizons tajā netika atstāts un pili nācās nojaukt. Būtībā Valdemaram nācās pamest Sāmsalu bez paliekošiem ieguvumiem, ja neskaita vienīgi zināma skaita Sāmsalas igauņu kristīšanu katoļticībā.

1218.gada vasarā pie Valdemara II ieradās Rīgas bīskaps Alberts un Igaunijas bīskaps Teoderihs, kuri lūdza Dānijas karaļa atbalstu igauņu apdzīvoto zemju iekarošanā. Par šo atbalstu Livonijas bīskapi solīja nodot Valdemara rīcībā daļu iekaroto zemju. Atbildot uz šo aicinājumu Dānijas karalis ar karaspēku 1219.gadā ieradās Ziemeļigaunijā, kur Rēvelē uzbūvēja pili (arī Lindanise; tag. Tallinā). Pēc veiksmīgas karadarbības pret igauņiem Valdemars II nostiprinājās Ziemeļigaunijā, atstāja dāņu karavīrus Rēvelē un šajā pašā 1219.gadā atgriezās Dānijā.

Tā kā par atbalstu karā pret igauņiem Livonijas bīskapi bija Valdemaram apsolījuši virsvaru pār Igauniju, konfliktā ar Dānijas karaļa varu nonāca uz igauņu zemēm pretendējošais Zobenbrāļu ordenis. Arī Livonijas bīskapi vairījās no dāņu varas izplatības pār visiem igauņu novadiem. 1220.gadā Dānijas karalis vienojās ar Zobenbrāļu ordeni par igauņu zemju sadali, kurā tika ignorēts Rīgas bīskaps Alberts un viņa brālis - jaunieceltais Igaunijas bīskaps Hermanis Bukshēvdens. Reaģējot uz šo Valdemara II un zobenbrāļu separāto rīcību, 1220.gadā Rīgas bīskaps Alberts vērsās pēc palīdzības pie Svētās Romas impērijas ķeizara Fridriha II. Alberts apelēja pie tā, ka bija nodevis Livoniju impērijai un saņēmis to kā impērijas lēni. Fridrihs II tomēr ieteica Albertam atrisināt problēmu griežoties pie paša Dānijas karaļa. Alberts kopā ar Igaunijas bīskapu Hermani bija spiests doties pie Valdemara II un atzīt Dānijas karaļa virsvaru ne tikai pār Igauniju, bet pār visu Livoniju. Tika noteikts, ka Valdemara II virsvara stāsies spēkā tikai pēc Rīgas pilsētas, Livonijas garīdznieku un iedzīvotāju piekrišanas. Šī pakļaušanās bija tikai Livonijas bīskapu diplomātisks solis. To apliecināja 1221.gada notikumi, kad pārņemt tiesas varu Rīgā ieradās Dānijas karaļa pārstāvis Gotšalks. Dāņu bruņinieks tika nelabvēlīgi uzņemts un tāpēc drīz vien bija spiests pamest Rīgu.

Konfliktsituācija tika atrisināta 1222.gada vasarā, kad Valdemars II ar karaspēku ieradās Sāmsalā, kur uzsāka mūra pils būvi. Šeit ieradās arī Rīgas bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvins. Sarunu rezultātā karalis atteicās no virsvaras pār bīskapa un zobenbrāļu zemēm. Pabeidzis pils pamatnocietinājumu izbūvi, Valdemars II atgriezās Dānijā. Savukārt, jaunuzbūvētās pils garnizonā palika dāņu karavīri, kā arī Rīgas bīskapa karavīri un zobenbrāļi. Taču Rīgas bīskapa vīru, zobenbrāļu un dāņu militārā sadarbība Sāmsalā nebija ilgstoša. Neilgu laiku pēc karaļa karaspēka aiziešanas sāmsalieši sagatavojās karadarbībai, aplenca pili un piespieda tās garnizonu pili pamest.

Valdemara II ievērojamo stāvokli destabilizēja 1223.gada notikumi. Šī gada maijā Dānijas karalis nokļuva Šverīnas grāfa Heiriha gūstā. Gūstā Valdemars II bija līdz pat 1225.gada decembrim un šajā laikā viņa pozīcijas vājinājās kā Ziemeļvācijā, tā Baltijā. Karaļa vācu īpašumos sākās pret Valdemara II varu vērsta kustība, Holšteinā atgriezās grāfs Adolfs un tā atkrita no Dānijas. Dāņu karaspēks ar Orlamindes Albrehta vadībā tika sakauts. No Dānijas atkrita arī Ziemeļvācijas pilsētas. Valdemars bija spiests pieņemt smagus miera noteikumus. Tomēr atgriezies no gūsta, Valdemars II ar pāvesta apstiprinājumu lauza miera līgumu uzsāka karadarbību. Tomēr Bornhevedas kaujā (1227.g.) Dānijas karalis tika sakauts, neatjaunojis varu zaudētajos Ziemeļvācijas novados. Valdemars II bija spiests samierināties ar īpašumu samazināšanos un noslēgt mieru. Dānijas karaļa varā palika tikai neliela daļa no Valdemara II iekarojumiem.

Gūsta laikā pie Valdemara II ieradās Rīgas bīskaps Alberts un Igaunijas bīskaps Hermanis un panāca agrāk liegto atļauju Hermanim ierasties Livonijā. Gūsta laikā bīskapi un Zobenbrāļu ordenis sadalīja jauniekarotās zemes Baltijā bez Dānijas karaļa līdzdalības. Dāņu īpašumi Ziemeļigaunijā bija apdraudēti, izraisījās konflikti starp dāņiem un Livonijas vāciešiem par īpašumiem igauņu zemēs. Rezultātā dāņu Ziemeļigauniju ieņēma Zobenbrāļu ordenis. Tikai pēc Zobenbrāļu ordeņa sakāves Saules kaujā (1236.g.) un tā pievienošanas Vācu ordenim (1237.g.) tika noslēgts Stensbijas līgums (1238.g.), ar kuru Dānija atguva Ziemeļigauniju.

Pēc ievērojamām neveiksmēm ārpolitikā Valdemars II vairāk pievērsās valsts iekšpolitiskajām problēmām. Karaļa iekšpolitiskā darbības rezultāts bija “Zemes kadastra” (Liber Census Daniae; sākts 1231.g.) un Jitlandes likumu krājuma (Jüdske Lov; 1241.g.) izstrāde.

Valdemars II miris 1241.gada 28.martā. Viņš bija precējies divreiz: pirmo reizi 1205.gadā ar Čehijas karaļa Pržemisla I Otokara meitu Margaretu (m.1213.g.); otrreiz 1214.gadā ar Portugāles karaļa Sančo I meitu Berengariju (m.1221.g.). Karaļa pirmajā laulībā dzimušais mantinieks Valdemars mira 1231.gadā un Dānijas tronī pēc kārtas kāpa Valdemara II trīs dēli no otrās laulības: Eriks IV (1241. - 1250.), Abels (1250. - 1252.) un Kristofers I (1252. - 1259.).

Avoti:

Indriķa hronika. Tulk.: Feldhūns, Ā.; Priekšv. Un koment. Mugurēvičs, Ē. Zinātne, Rīga, 1993. (X 13, XXII 1, XXIII 2, 10, 11, XXIV 2, 4, 7, XXV 1, 2, 5, XXVI 2, 4, XXVIII 1, 7)

Literatūra:

Danmarks Historie. Bd.3. Kongemagt og Kirke 1060 - 1241 af H.Koch. København, 1963.

Jörgensen A.D. Waldemar Sejr. København, 1879.

Rīga © 2001. Andris Zeļenkovs, Latvijas Kara muzeja speciālists.

Ievietots: 10.05.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

HISTORIA.LV