Latviešu leģions
- oficiālais nosaukums - Latviešu SS brīvprātīgo leģions
- vāciski - Lettische SS Freiwilligen Legion
- ieroču SS un policijas sastāvā
esošo latviešu militāro formējumu kopums Otrā pasaules kara laikā
______________________________________________________________________________
1943.gada 23.janvārī Vācu reiha fīrers Ādolfs Hitlers atļāva un pavēlēja SS reihsfīreram Heinrihan Himleram (Himmler) izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Šajā sakarā Himlers 24.janvārī, pēc atgriešanās no Austrumu frontes apmeklējuma, nosūtīja radiogrammu 2.SS brigādei, pavēlot pārformēt brigādi un uz tās sastāvā karojošo 19. un 21. latviešu aizsardzības dienesta (līdz 1942.gadam kartības dienests - Schutzmannschaft) bataljonu bāzes par Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Ādolfa Hitlera formālā rakstiskā pavēle par leģiona formēšanu tika izdota tikai 10.februārī (skatīt dokumentu).
Latvijas pašpārvalde tikai 27.janvārī oficiāli uzzināja par leģiona dibināšanu (skatīt dokumentu). 23.februārī Latvijas ģenerālkomisārs Drekslers (Drechsler), pārkāpjot 1907.gada Hāgas konvenciju par okupētas juridisko statusu, izdeva pavēli darba pārvaldēm iesaukt 1919.-1924.gadā dzimušos Latvijas jauniešus militārā dienestā. Mobilizāciju veikšanai ar SS galvenās pārvaldes pavēli Rīgā izveidoja SS papildinājumu pārvaldi Austrumzemē (SS Erzatzkommando Ostland). Iespējamā latviešu karavīru izkliedēšana pa vācu militārajām vienībām bija radījusi lielu satraukumu latviešu sabiedrībā, tādēļ leģiona dibināšana tika uztverta kā iespēja daļēji aizsargāt latviešu karavīru intereses. 23.februārī pašpārvalde iesniedza Austrumzemes (Ostland) reihskomisāram Lozem (Lohse), Latvijas ģenerālkomisāram Dreksleram un SS un policijas augstākajam vadītājam Ostlandē ģenerālleitnantam (obergrupenfīreram) Jekelnam (Jeckeln) memorandu, kurā norādīja uz paredzētā latviešu iesaukuma karadienestā nelikumību un informēja, ka iespējamā leģiona formēšanas atbalstīšana no pašpārvaldes puses ir atkarīga no sekojošām minimālām prasībām:
1) par leģiona komandieri ieceļams ģenerālis Rūdolfs Bangerskis;
2) par viņa štāba priekšnieku - pulkvedis Arturs Silgailis;
3) katram iesaucamajam jābūt tiesībām pašam izvēlēties dienesta veidu (leģionā, vērmahtā vai darba dienestā);
4) leģions vismaz sešus mēnešus apmācāms Latvijas teritorijā;
5) leģions iesaistāms kaujās tikai Austrumu frontes ziemeļu sektorā;
6) leģionam jānodrošina tāda paša apgāde un tiesības kā vācu armijā.
Gandrīz neviena no minētajām prasībām netika realizēta.
Lai novērstu visas neskaidrības, kas bija radušās ar jēdziena Latviešu leģions ieviešanu, 1943.gada 26.maijā Himlers noteica, ka Nosaukums Latviešu leģions ir kopējs apzīmējums visām ieroču SS (Waffen-SS) un policijas sastāvā izveidotām latviešu vienībām. Latviešu leģions ir pakļauts SS reihsfīreram. Savukārt, Latvijas pašpārvalde un leģiona ģenerālinspektors Bangerskis ar Latviešu leģionu sliecās saprast visus latviešu militāros formējumus. 1944.gada 7.janvāra apspriedē par totālo mobilizāciju SS galvenās pārvaldes priekšnieks grupenfīrers Bergers (Berger) Bangerskim paziņoja, ka tāds jēdziens kā Latviešu leģions vairs nepastāvot, bet esot tikai atsevišķas karaspēka vienības, taču praksē šis nosaukums tika lietots arī turpmāk. Tā piemēram, 1944.gada 9.februārī Jekelns ģenerālkomisāra Drekslera preses nodaļai norādīja - uzskats, ka blakus apzīmējumam Latviešu SS brīvprātīgo leģions pastāv arī jēdziens Latviešu leģions, ir maldīgs, jo visas no latviešu vīriem saformētās ieroču SS un policijas vienības pieder pie Latviešu SS brīvprātīgo leģions, lūdzot turpmāk presē lietot tikai šo apzīmējumu.
1943.gada maijā leģiona sastāvā bija pavēlēts saformēt:
1) latviešu SS brigādi;
2) latviešu SS brīvprātīgo divīziju;
3) latviešu policijas bataljonus (Ar 1943.gada 24.maija rīkojumu latviešu kārtības dienesta bataljoni tika pārdēvēti par latviešu policijas bataljoniem un tie kļuva par Latviešu SS brīvprātīgo leģiona sastāvdaļu. Policijas sastāvā pakāpeniski tika iekļauti arī visi robežapsardzes un policijas brīvprātīgo pulki, kā arī savrupdienesta policisti.).
1943.gada 26.februārī izdeva pavēli par Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas formēšanu. To sāka formēt 23.martā. No 1943.gada oktobra līdz 1944.gada jūnijam tā karoja kā 15.latviešu SS brīvprātīgo divīzija, pēc tam tās nosaukums bija - 15.ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr.1) (Waffen-Grenadier Division der SS 15 (lett.Nr.1)).
Otra divīzija radās uz SS brigādes bāzes, kuru saskaņā ar Himlera 1944.gada 7.janvāra pavēli pārformēja par 19.latviešu SS brīvprātīgo divīziju. (No 1943.gada 24.janvāra brigāde saucās Latviešu SS brīvprātīgo leģions, no 15.marta - Latviešu SS brīvprātīgo brigāde, bet no 22.oktobra - 2.latviešu SS brīvprātīgo brigāde). 1944.gada maijā 19.latviešu SS brīvprātīgo divīziju pārdēvēja par 19. ieroču SS grenadieru divīziju (latviešu Nr.2) (Waffen-Grenadier Division der SS 19 (lett.Nr.2)).
Vienota leģiona pavēlniecība netika izveidota. Lai gan leģiona lietās pilnvarotais vācu ģenerālis Hansens (Hansen) sākotnēji apstiprināja, ka Rūdolfs Bangerskis ir iecelts par leģiona komandieri, 20.martā tika saņemta informācija, ka viņš iecelts tikai par Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas komandieri, bet 31.martā noskaidrojās, ka arī tas ir tikai pārpratums un patiesībā Bangerskis ir iecelts par leģiona ģenerālinspektoru. Par viņa štāba priekšnieku iecēla pulkvedi Aleksandru Plensneru. Tika solīts, ka ģenerālinspektora pilnvaras noteiks ar īpašu instrukciju, taču līdz pat kara beigām tas netika izdarīts. Bangerska stāvoklis bija visai nenoteikts, un, līdz ar to, viņa rīcības spējas stipri ierobežotas. Viņš netieši bija pakļauts Himleram un atradās tiešā Jekelna pakļautībā.
Par divīziju komandieriem drīkstēja būt vienīgi vācieši, un arī divīziju štābi bija komplektēti no vācu virsniekiem. Latviešu sakaru virsnieks pie divīzijas štāba bija kājnieku priekšnieks, attiecīgi, 15.divīzijā - virspulkvedis Silgailis, bet 19. divīzijā - pulkvedis Voldemārs Veiss, bet pēc tam - pulkvedis Kārlis Lobe. Kaujas laikā kājnieku priekšniekiem uzticēja dažādu kaujas grupu operatīvo vadību, un viņu rīcībā bija nelieli štābi - divi virsnieki un daži rakstveži. Latviešu virsniekiem uzticēja tikai kaujas vienību vadību, tas ir, viņi varēja darboties tikai kā pulka, bataljona vai rotas komandieri. Ar 1943.gada 24.maija pavēli Himlers par Latviešu SS brīvprātīgo brigādes komandieri iecēla ģenerālmajoru fon Šolcu (von Scholz), bet par Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas komandieri ģenerāli fon Pikleru-Burghausu (von Pückler-Burghaus).
Leģiona vienību apbruņojums ietērps un uzturs bija līdzīgs vācu vienībām. Kā papildus atšķirības zīmes leģionāriem uz formastērpu kreisās piedurknes bija vairodziņš Latvijas nacionālajās krāsās ar uzrakstu Latvija. Sākotnēji SS zīmotņu vietā Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas (vēlāk 15.divīzijas) personālam bija lecošas saules simbols, Latviešu SS brīvprātīgo brigādes (vēlāk 19.divīzijas) personālam - ugunskrusts, bet robežsargu vienībām bija melnas zīmotnes. Ar 1943.gada 24.maija pavēli Himlers noteica, ka leģionāri turpmāk apbalvojami ar vācu karavīru ordeņiem nevis ar Ostmedaille, kā līdz šim.
1944.gada martā abas Latviešu leģiona divīzijas apvienoja 6.SS korpusā, ko komandēja ģenerālis fon Pfefers-Vildenbruhs (Pfeffer_Wildenbruch). Arī 6.SS korpusa komandējošais sastāvs bija komplektēts tikai no vācu virsniekiem. 1944.gada jūnijā par 6.SS korpusa komandieri iecēla ģenerālleitnantu fon Treienfeldu (von Treuenfeldt), bet augustā viņu nomainīja ģenerālis Krīgers (Krüger).
Reizē ar Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas formēšanu izveidoja leģiona apmācības un papildināšanas vienību (komandieris pulkvežleitnants Jansons). Tās novietne bija Cekulē pie Rīgas. Vēlāk to pārcēla uz Jelgavu un pārdēvēja par 15. apmācības un papildinājumu bataljonu. 1944.gada sākumā bataljonu pārveidoja par brigādi ar vācu komandieri. Brigādes sastāvā bija 19 vienības. Jūlija sākumā brigāde tika iesaistīta kaujās pie Jonišķiem (Lietuvā) un Jelgavā. Brigādes vienības cieta smagus zaudējumus un tika pilnībā izklīdinātas. To atliekas pārsūtīja uz Bērentu Austrumprūsijā, kur saformēja 15.SS grenadieru apmācības bataljonu. 1945.gadā bataljonu pārcēla uz Dancigas rajonu, kur tas kopā ar pārējām Austrumprūsijā atstātajām 15.divīzijas vienībām krita krievu gūstā.
Leģiona sastāvā tika ieskaitīti arī policijas bataljoni (iepriekš - kārtības dienesta bataljoni). Sākotnēji bija saformēti 30 šādi bataljoni, kas kopā sastādīja apmēram vienu kājnieku divīziju. Tie bija izkaisīti pa visu Austrumu fronti. Kā jau iepriekš minēts, sešus bataljonus apvienoja Latviešu SS brīvprātīgo brigādē (vēlāk 19.divīzija). 1943.gada 1.augustā vēl četru bataljonus apvienoja 1.Rīgas policijas pulkā, ieceļot par komandieri pulkvežleitnantu Meiju. 1944.gada februāra pirmajā pusē saformēja vēl divus pulkus - 2. un 3. policijas pulku. No jūlija visus trīs pulkus iesaistīja kaujās Daugavpils rajonā, kur tie cieta smagus zaudējumus. Pēc atkāpšanās no Daugavpils pulkus novietoja Bulduros, kur augusta otrajā pusē 2. un 3.pulku apvienoja ar 1.Rīgas policijas pulku, ko oktobrī pārcēla vispirms uz Dundagu, bet pēc tam nosūtīja uz Vāciju, iedalot to Latviešu lauku papildinājuma depo.
1944.gada janvārī, vācu 16. un 18.armijai atkāpjoties no Ļeņingradas, radās bažas par sarkanarmijas ielaušanos Latvijā. Tika pieņemts lēmums par sešu robežsargu pulku formēšanu. Marta otrajā pusē 1., 2. un 3. robežsargu pulku jau nosūtīja uz fronti 6.SS korpusa rīcībā. 1. un 2.pulka personālsastāvu izmantoja 15. un 19.divīzijas papildināšanai, bet no 3.pulka un 15.lauku papildinājuma bataljona izveidoja papildinājumu un apmācības centru. Aizsūtīto vietā sāka formēt jaunu 2.pulku. 16.aprīlī uz fronti Drisas rajonā nosūtīja 5.pulku, bet atlikušos trīs pulkus jūlija sākumā iesaistīja kaujās Daugavpils rajonā, kur tie cieta smagus zaudējumus. Pēc pulku atvilkšanas no kaujas līnijas 2. un 5. pulku apvienoja jaunā 7.pulkā, ko pārformēja par 106.(7.) grenadieru pulku un pakļāva 6.SS korpusam. Pārējo divu pulku atliekas vai nu iedalīja 19.divīzijā vai pārsūtīja uz Vāciju.
Bez militārām vienībām leģiona sastāvā Rīgā tika izveidota arī Latviešu leģiona lazarete. 1944.gada rudenī tā tika evakuēta uz Vāciju, sākotnēji uz Meklenburgu Šverīnas zemē, bet pēc tam uz Lībeku.
Leģiona karavīri bija pakļauti vācu kara tiesām. Pie katras divīzijas darbojās laku kara tiesa, kuras priekšsēdētājs bija attiecīgās divīzijas komandieris. Citos gadījumos leģionāru lietas iztiesāja 16.SS un policijas tiesa Rīgā. Leģionārus, kam bija piespriests sods, kas lielāks par 3 mēnešiem ieslodzījuma, nosūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni. Vieglāk sodītos nosūtīja uz soda rotu, kas bija izvietota Jelgavā, bet kopš 1944.gada - uz Bolderājā izvietoto soda bataljonu.
Divīziju personālsastāvu komplektēja gan apvienojot jau eksistējošās militārās vienības, gan veicot mobilizācijas.
Latviešu SS brīvprātīgo brigādē (vēlāk - 19.divīzija) apvienoja pavisam sešus latviešu aizsardzības dienesta bataljonus. Tie galvenokārt sastāvēja no brīvprātīgajiem, kas bataljonos bija iesaistījušies jau 1941.gadā.
Pēc 1943.gada 24.maija Latviešu leģiona divīzijās tika iekļauti arī latviešu policijas bataljoni. Ieroču SS tika ieskaitīti pieci policijas bataljoni. To sastāvā bija gan brīvprātīgie, gan mobilizētie.
Pēc 1944.gada augusta 15.divīzijas jaunajai formēšanai izmantoja arī latviešu robežsargu pulku, latviešu brīvprātīgo policijas pulku, kā arī Latvijā izformētā kārtības policijas savrupdienesta personālu (1944.gada 14.maijā policijas savrupdienestu ieskaitīja leģiona sastāvā).
Mobilizācija Latvijas teritorijā notika no 1943.gada marta līdz augustam, bet Kurzemē arī vēl septembrī un oktobrī. Pirmā iesaukšanas akcija noritēja no 1943.gada marta līdz augustam. Tika pārbaudīti 1919.-1925.gadā dzimušie. Mobilizāciju veica pamatojoties uz austrumu reihsministra Alfrēda Rozenberga (Rosenberg) 1941.gada 19.decembra Noteikumiem par darba pienākuma ieviešanu ieņemtajos Austrumu apgabalos. Ģenerālkomisariāta 3.nodaļas - Darba un sociālās pārvaldes - paspārnē izveidoja pārbaudes vadības štābu. Mobilizācijai pakļauto sarakstus sastādīja policija. Pirms pārbaudes noteica trim dienesta veidiem nepieciešamo iesaucamo skaitu: SS leģionam 15.500 (29,1%), vērmahtam - 22.000 (41,5%), civilajam darba dienestam - 15.600. Saskaņā ar pārbaudes veikšanas direktīvas 26.februāra labojumiem, mobilizējamiem ļāva brīvi izvēlēties vienu no trijiem dienesta veidiem, bet, ievērojot to, ka īsā laika sprīdī netika iegūta nepieciešamā proporcija starp minētajos dienesta veidos iesaistītajiem, no 8.marta tika piemērota atkal sākotnējā (16.februāra) direktīvas redakcija: ( ) pārbaudes vadītājs ieteic darba pienākumus pildošajam iestāties leģionā un, ja tas nenotiek, lemj par viņa nozīmēšanu par izpalīgu vai izšķirošā darba dienestā.
Pirmā mobilizācijas akcija deva šādus rezultātus:
1) SS leģions saņēma 17.971 vīru (50,3% no kopskaita);
2) vērmahts - 12.979 (36,4%);
3) pārējie pieprasītāji - 4769 (13,3%).
Otrā mobilizācija notika 1943.gada oktobrī/novembrī. Tika izdarīta 1919.-1924.gadā dzimušo pēcpārbaude un pilnīgs 1923.-1925.gadā dzimušo iesaukums. Trešā mobilizācija tika izdarīta 1943.gada decembrī/1944.gada janvārī, pārbaudot 1917.-1918.gadā un 1922.-1924.gadā dzimušos. Veicot otro un trešo pārbaudi, jau pašā sākumā atteicās no iedalījuma trijos dienesta veidos. Otrā un trešā mobilizācija ieroču SS deva 12.000 vīrus.
Tā kā otrā un trešā mobilizācija nedeva gaidītos rezultātus, mainīja iesaukšanas organizācijas struktūru. No 1944.gada 14.februāra iesaukšanu veica jaunizveidotā SS papildinājumu inspekcija Latvija (SS-Ersatzinspektion Lettland), ko vadīja Latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektors. No šī brīža rīkojumu par iesaukšanu karadienestā parakstīja vai nu Latvijas pašpārvaldes pirmais ģenerāldirektors Oskars Dankers vai Rūdolfs Bangerskis, tos pamatojot ar Latvijas kara klausības likumu. Taču, ievērojot to, ka pašpārvalde bija tikai vācu civilpārvaldes palīgorgāns, nevis likumīga Latvijas valdība, šīs mobilizācijas bija tikpat nelikumīgas kā iepriekš veiktās.
No 1944.gada februāra līdz aprīlim ar dažādām pavēlēm iesauca 1906.-1916. un 1919.-1921. gadā dzimušos, kā arī papildus pārbaudīja 1922.-1924.gadā dzimušos. Iesauca 42.600 vīru, taču tikai apmēram 1.000 nosūtīja uz SS divīzijām.
1944.gadā Latvijā izsludināja totālo mobilizāciju, kuras laikā tika pārbaudīti visi gadagājumi, sākot ar 1910.gadu, kā arī pilnībā aptverot 1924.-1926.gadā dzimušos, bet 1927.-1928.gadā dzimušos iesauca gaisa spēku izpalīgos. Līdz septembrim iesauca apmēram 19.000 vīru.
1944.gada rudenī 15.divīzijas papildināšanai tika uzņemti arī Valsts darba dienestā (Reichsarbeitsdienst - RAD) iesauktie jaunieši, kas pēc obligātā nokalpotā gada tika atbrīvoti no RAD un vēl atradās Vācijā. Viņu skaits sasniedza apmēram 1200 vīru.
Leģions tika papildināts arī ar dezertieriem no aizsardzības dienesta bataljoniem, kuri tur valdošo slikto apstākļu dēļ nelegāli pārgāja uz ieroču SS divīzijām. Šo personu skaits saprotamu iemeslu dēļ nav zināms.
Pēc mobilizāciju izsludināšanas zināms skaits personu pieteicās leģionā brīvprātīgi, taču, ievērojot to, ka arī mobilizētie oficiāli tika uzdoti par brīvprātīgajiem, patieso brīvprātīgo skaits nav fiksēts.
Pēc leģiona ģenerālinspekcijas datiem uz 1944.gada 1.jūliju leģiona vienību skaitliskais sastāvs sasniedza:
1) 15.divīzija - 14.241;
2) 19.divīzija - 12.298 (kopējais to personu skaits, kas dienējuši Latviešu SS brīvprātīgo divīzijās (15. un 19.divīzija) no to dibināšanas 1943.gada janvārī līdz kapitulācijai 1945.gada maijā ir ne mazāks kā 52.000);
3) Jelgavas brigāde - 4.907;
4) Robežsargu pulki - 12.118;
5) Policijas pulki un bataljoni - 14.884;
6) Policijas savrupdienests - 5.240.
C grupas palīgpolicijā (aizsargi) 22.262.
Aviācijas leģionā 628
Dažādās citās vienībās 972.[1]
KopāUz 1944.gada 1.jūliju, saskaņā ar ģenerālinspekcijas datiem, leģiona
zaudējumi sastādīja 2.723 kritušos un 644 mirušos (kopā 3.367), 2.417 bez vēsts pazudušos,
7.305 ievainotos. Zaudējumi no 1944.gada 1.jūlija līdz kapitulācijai nav
precīzi zināmi, taču tos vērtē ap 50-60.000 vīru (jāņem vērā, ka šis
zaudējumu apjoms tiek aprēķināts, balstoties uz paplašinātu izpratni par
Latviešu leģionu, ieskaitot tajā visus latviešu militāros formējumus).
____________________________________________________________________
[1] Skaitļi norādīti pēc Latvju enciklopēdija. Red. A.Švābe. 2.sējums. Stokholma: Trīs zvaigznes, 1952. 1317.lpp., kur tie sniegti atsaucoties uz Latviešu leģiona ģenerālinspekcijas datiem uz 1944.gada 1.jūliju. Savukārt R.Bangerska memuāros pārpublicētājā atskaites par Vācu armijas vienībās iesaistīto Latvijas pilsoņu skaitu uz 1944.gada 1.jūliju norakstā [Bangerskis, R. Mana mūža atmiņas. 3.grāmata. Kopenhāgena: Imanta, 1959. 134.-136.lpp.] sniegtie skaitļi atsevišķās pozīcijās atšķiras. Piemēram, kā 15. divīzijā esošo kopskaits norādīts 11.537., bet 19.divīzijā - 9.792. tanī pat laikā citās pozīcijās skaitļi pilnībā sakrīt. (Sīkāk skatīt dokumentu).
Informācija citās enciklopēdijās:
Latvju enciklopēdija. 1288.-1322.lpp.
Literatūra:
Bender, R.J., Taylor H.P. Uniforms, Organization and History of the Waffen-SS. Vol.4. San Jose, 1975, pp. 58-103.
Bender, R.J., Taylor H.P. Uniforms, Organization and History of the Waffen-SS. Vol.5. San Jose, 1982, pp. 7-118.
Latviešu leģions. Varoņi, nacisti vai upuri? No Amerikas Savienoto Valstu Nacionālā arhīva kara noziegumu izmeklēšanas materiāliem 1945-1950. Sastādījis A.Ezergailis. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1998. 128 lpp.
Lerhis, A. Latviešu karavīri Otrajā pasaules karā: ārpolitisks skatījums. Kurzemes Vārds. 2003., 12. martā, 7.lpp.
Mangulis, V. Latvia in the Wars of the 20th Century. Princeton Junction: Cognition Books, 1983, xxi, 207p. >pp.95-152.
Puriņš, Ā. Latviešu leģionāri Otrajā pasaules karā. Jūrmala. 1990., 22.marts, 29.marts, 5.aprīlis, 12.aprīlis.
Silgailis A. Latviešu leģions. Dibināšana, formēšana un kauju gaitas Otrā pasaules kaŗā. Kopenhāgena: Imanta, 1962. 400 lpp.
Rīga © 2001. Uģis Šulcs
Ievietots: 28.06.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu
Pēdējie labojumi un papildinājumi: 15.02.2002.