Tā sauktie Valdmaņa protokoli.[1]

[1943.gada februārī, Rīgā]
__________________________________________________________

Trešdien, 1943.gada 27.janvāri, plkst. 16-os Latvijas SS un policijas vadītāja ģenerālmajora Šrēdera aicināti, pie viņa ieradās latviešu Pašpārvalde - gen. Dankers, prof. M.Prīmanis, J.Skujevics, V.Zāgars, O.Leimanis, P.Vanags un A.Valdmanis, bez tam vēl latviešu sporta vadītājs R.Plūme, pulkv. A.Silgailis un pulkv.-leitnants Veiss.

Ģen. Šrēders paskaidroja, ka esot klātesošos aicinājis, lai paziņotu, ka vācu vadonis atļāvis nodibināt latviešu brīvprātīgo leģionu ar nosaukumu Waffen-SS-Legion Lettland.

Latvieši arvien esot izteikuši vēlēšanos piedalīties cīņā pret lieliniecismu. Jau 32 000 latviešu esot šajā cīņā iesaistīti kā kārtības sargi (Schutzmänner). Šie vīri, no kuriem daļa esot piedalījusies frontē kaujās, esot atjaunojuši latvju tautas labo slavu un nomazgājuši tīru viņas vairogu, kurš aptraipīts boļševiku laikā. To sevišķi viņš gribot uzsvērt, jo viena daļa latviešu esot šo brīvprātīgo vervēšanas akciju noraidījuši, vēl vairāk - aktīvie vervētāji pat bieži saukti par savas tautas nodevējiem. Bet šie brīvprātīgie vīri ar savu nostāju un saviem darbiem panākuši to, ka vācu vadonis tagad dāvā latviešiem lielāku uzticību. Viņš, ģenerālis Šrēders, karsti aicinot šo izdevību izmantot. Latviešu tauta, lielā skaitā dodama brīvprātīgos karavīrus, ar to izcelšot[ies] visas Eiropas priekšplānā, aiziešot garām pat tādām tautām kā balamutīgajiem frančiem un beidzot patiesi panākšot stāvokli “Latviju latviešiem”. Nobeigumā ģen. Šrēders jautāja, ko lai viņš ziņojot Obergruppenführer’am Jekelnam: vai latviešu Pašpārvalde uzņemsies iniciatīvu leģiona uzstādīšanā? Īstenībā leģions jau pastāvot kopš vakardienas, viņa pamatsastāvā ieejot latviešu kārtības sargu 3 bataljoni, kas jau cīnījušies frontē. Vēlāk varēšot iesaistīt viņā vēl daļu no brīvprātīgajiem kārtības sargiem. Bet ģenerāldirektoru akcijai vajadzētu dot vēl kādus 5000-6000 jauniešus no studentu, vecāko ģimnāzistu un sportistu vidus, no to latviešu vidus, kas nav kūtri materiālisti, bet kvēli ideālisti. Viņš, gen. Šrēders, vienmēr bijis latviešu draugs un aizstāvis, lai tagad latvieši viņu nepametot. Bez tam lai atminot, ka lielinieki neesot tālu no Latvijas robežām.

Ģenerālim Šrēderam atbildēja tieslietu ģenerāldirektors A.Valdmanis, uzsverot, ka mēs, latvieši, vienmēr esam gribējuši iesaistīties cīņā pret lieliniecismu, ko mēs arī nekad neesam nevienam slēpuši. Bet paši vācieši apstākļus vienmēr veidojuši tā, ka mēs to neesam varējuši izdarīt. Kad pagājušā gada sākumā sāka vervēt brīvprātīgos kārtības sargu dienestam, daži no mums jau norādīja, ka cilvēkam, kuru grib sūtīt karā, jāzina, par ko viņš iet cīņā un varbūt nāvē. Mēs esam gribējuši cīnīties par savu tautu, par savu zemi, par savu sētu, par mūsu tautas vietu (Rang) Eiropā. Bez tam mēs esam gribējuši cīnīties nevis kā policisti algotņi, bet kā apgaroti karavīri.

Pagājušā gadā šādus ideālus deklarēt nebija ļauts. Un tomēr radās tūkstoši latvju vīru un jaunekļu, kas šajos bataljonos pieteicās. Šie vīri vispirms ticēja tam, ka viņi tomēr būs īsti karavīri, jo mums tāda šucmaņu sistēma nemaz nebija pazīstama; tālāk, šie vīri-ideālisti bija pārliecināti, ka arī bez kāda nolīguma vācieši radīs vai atļaus radīt arī latvju zemē atkal Eiropas kārtību. Šie vīri tagad jutās satriecoši piekrāpti, viņu ticība vācu godprātam un taisnības apziņai ir salauzta. Kamēr viņi palīdzēja vāciem cīnīties par Eiropu, izrādījās, ka viņi cīnās par vācu Eiropu; cīnīties par uzvaru nozīmēja cīnīties par vācu lietu; cīņa frontē pret lieliniecismu un par tā iznīdēšanu nepavisam nekavēja vāciešus praktiski lieliniecismu atstāt spēkā un pat padziļināt. Nav mums šodien vairs zemnieka sētas, par ko cīnīties, jo tur atstāta spēkā lielinieku nacionalizācija; par tautas nākotni nevar cīnīties, jo nevar zināt, vai to maz drīkst pieminēt - tos, kas to dara, vācu drošības policija bāž cietumā; varbūt mēs vēl varētu aicināt cīņā par kailu dzīvību, par savu ādu, jo lielinieki tiešām ir durvju priekšā, - bet vai arī to neuzskatīs par ļaunprātīgu ienaidnieka propagandu?

Vēl viena lieta. 32 000 vīru nebūs pieteikušies galīgi brīvprātīgi. Mēs to skaidri nezinām, bet mums ir stāstīts, ka daudzi “brīvprātīgie” faktiski iestājušies bataljonos zem spaidiem. Kādu iespaidu šāda “brīvprātīga” vervēšana atstājusi mūsu tautā, to var katrs iedomāties. Tālāk. Vēl viena ideālistu daļa tomēr palika mājās - es saucu par ideālistiem visus tos, kas spējīgi kāpt uz barikādēm nevis par naudu vai citu mantu, bet par ideāliem, kaut arī dažreiz par maldu ideāliem. Šī ideālistu daļa varbūt nomaldījusies, meklēdama ceļu uz latviešu tautas labākiem likteņiem citur, ne vācu paspārnē. Šie ideālisti šodien sēž vācu politiskās policijas cietumā.

Tagad latvju ģenerāldirektoriem, pāris pulkvežiem un sporta vadītājiem būtu jāaicina latvju ideālisti brīvprātīgo leģionā. Kā to izdarīt? Visa mūsu zeme - un tas reiz jāpasaka pavisam atklāti, jo citādi šādas apspriedes ir bez nozīmes, - ir kā trula sastinguma pārņemta: daudziem jau liekas vienalga, vai mūs aprij lielinieks vai uzsūc vācietis - iespēju dzīvot neredz ne pie viena, ne pie otra. Kā vaina tā ir, ģenerāļa kungs? No kurienes lai tagad nāktu brīvprātīgie?

Un tomēr - es saprotu arī, ko nozīmētu atbilde, ka mēs leģionu noraidām. To varbūt neatreferēs vācu vadonim gluži tā, kā tas patiesībā ir, un mūsu tautu var ķert liktenis, ko tā nepavisam nebūs pelnījusi. Arī par to mums jādomā.

Kā tas arī nebūtu, viens man ir skaidrs. Mums ir vienalga, kas notiek ar mūsu vārdiem, - blakus minot, es domāju, mēs savus labos vārdus jau sen esam pazaudējuši. Bet mums nav vienaldzīgi, vai savu labo vārdu, savu labo slavu patur vai pazaudē mūsu tauta un arī tie vācu vīri, kas mūsu tautai ir labvēlīgi. Ja mūsu tauta uzstāda brīvprātīgo leģionu, tad šai akcijai jāizdodas labi; ja turpretim nav izredzes brīvprātīgo leģionu saformēt, tad mūsu pienākums ir no šī uzdevuma atteikties, vienalga, kas arī notiktu. Mēs nevaram atļaut mūsu tautas nelabvēļiem teikt, ka latvieši leģionu prasījuši, atļauju saņēmuši un tad tomēr izrādījies, ka šai tautai ideālistu nav un visa lieta iebraukusi purvā.

Šī lieta nākusi pēkšņi, un tā mums jāpārdomā. Uzreiz mēs atbildi nevaram dot. Tikai vienu varam pateikt tūliņ: pašreizējos apstākļos mums brīvprātīgo ko dot nav. Vārds ir jums. Es acumirklī nerunāšu par Latvijas neatkarību - par to runāsim tad, kad runāsim par mobilizāciju. Bet, runājot par brīvprātīgiem, mēs runāsim par pilnīgu denacionalizāciju, par amnestiju apcietinātajiem latvju nacionālistiem, par pilnīgu līdztiesību ar vāciešiem algu, pensiju un pārtikas ziņā un par tiesību sargāt savu tautu savas zemes robežās. Tad varbūt dažus tūkstošus brīvprātīgo sadabūsim.

Prof. M.Prīmanis un ģen. O.Dankers visumā šiem ieskatiem pievienojās un arī no savas puses pasvītro mūsu labo gribu, no vienas puses, bet faktisko nespēju, no otras puses.

Ģen. Šrēders beigu vārdā principā piekrīt 4 punktu tālākvirzīšanai un lūdz ģenerāldirektoru padomi drīzāk ieņemt šinī jautājumā galīgu viedokli.

Ar to apspriedi slēdz.

1943.g. 29.janvārī plkst. 9.30 ģenerālkomisariāta telpās notika latviešu pašvaldības kopējā sēde ar ģenerālkomisariāta vadību. Sēdi vadīja ģenerālkomisārs Dr. Drekslers, un tanī no vācu puses vēl piedalījās augstākais SS un policijas vadītājs ģen. Šrēders, galveno nodaļu vadītāji Zimms un V.Borke; no latviešu puses piedalījās Pašpārvalde pilnā sastāvā: ģen. O.Dankers, prof. M.Prīmanis, V.Zāgars, J.Skujevics, O.Leimanis, P.Vanags un AValdmanis.

Ģenerālkomisāram sēdi atklājot, ģen. O.Dankers pateicās viņam par doto iespēju kopīgi pārrunāt dienas kārtībā paredzētos jautājumus, t.i.:

1) brīvprātīgo leģiona uzstādīšana,

2) latviešu tautas pieauguma veicināšana,

3) ierēdņu apcietināšana,

4) latviešu Pašpārvaldes stāvoklis.

Ģren. O.Dankers aizrāda, ka pirms dažām dienām ģen. Šrēders paziņojis, ka vācu vadonis atļāvis uzstādīt latviešu brīvprātīgo leģionu. Šis jautājums radījis lielākas grūtības. No vienas puses, mēs saprotam, ka latviešiem jāiesaistās cīņā pret lieliniecismu, cik vien iespējams, - no otras puses, mūsu zemē valda tādi apstākļi, kas cilvēkus no pieteikšanās brīvprātīgos attur. Vēl arvien mūsu zemē ir spēkā boļševiku likumi par īpašumu nacionalizāciju; klīst baumas, ka šos īpašumus latviešiem vairs neatdošot. ļoti smagu iespaidu atstāj nevienlīdzība tiesībās ar vāciešiem, smieklīgās pensijas, nesamērīgi zemās pārtikas normas. Tad vēl mums bažas rada vācu nostāja pret mūsu tautas pieaugumu: nupat pie budžeta apspriedēm paziņots, ka strīpojamas piemaksas daudzbērnu ģimenēm, laulības aizdevumi un tiek likvidēti bērnudārzi. Šāda nostāja nav savienojama ar mūsu tautas interesēm. Ja nu tagad Pašpārvaldei jāaicina latvju tautas dēli iestāties brīvprātīgo leģionā, tad būtu jāzina, ko tautai teikt.

Ģenerālkomisārs jautā, vai tieslietu ģenerāldirektors A.Valdmanis nevēlas nekā teikt.

A.Valdmanis atbild, ka viņš šinī jautājumā jau izteicies apspriedē pie ģen. Šrēdera un pašreiz stāvokli aptuveni jau raksturoja viņa šefs ģen. Dankers. Šis jautājums nav paceļams atsevišķi, bet apskatāms kopā ar visiem pārējiem jautājumiem, kas aktuāli šinī zemē.

Vispirms par pašu leģionu. Te jākonstatē, ka vācu vadonis leģionu atļāvis - kādā gadījumā - tak laikam kāds viņu būs lūdzis - vai arī leģionu nodibināt ir pavēlēts - kādā gadījumā jāzina; kam šī pavēle dota. Pagaidām mēs to nezinām. Mēs zinām gan, ka pirms gada mēs šādu leģionu vēlējāmies, bet jau ap to laiku, kad igauņi savu leģionu dabūja, mēs sakarā ar mūsu zemē radītiem apstākļiem uzdevām ģen. Dankeram paziņot ģen. Šrēdera kungam, ka mēs vairs brīvprātīgo leģionu nevēlamies, jo neredzam iespējas tādu uzstādīt.

Kādi tad ir šie mūsu zemē radītie apstākļi, par kuriem jārunā?

Kad 1941.gada jūlijā vācu karaspēks padzina lieliniekus, visi latvieši ķērās pie ieročiem. Neviens nekā neprasīja, visi gribēja tikai palīdzēt. Nāca pirmais sitiens - pavēle latviešiem dažu dienu laikā nolikt un atdot ieročus. Latvieti kā cīņas biedru atstūma.

Tālāk. Esot pasludināts krusta karš pret lieliniecismu. Mēs nevarējām citādi kā uzskatīt pašu par sevi saprotamu, ka arī mūsu zemē tiks atjaunota eiropeiska kārtība, kāda te vienmēr bijusi. Mēs te redzam tomēr ko citu. Mēs pieskaramies mūsu zemes saimniecībai. Te notiekot uzbūves darbs (Aufbau), bet mēs to ievērtējam kā mūsu saimniecības noārdīšanu (Abbau). Šie rūgtie vārdi neattiecas ne uz V.Borkes kungu, ne uz ģenerālkomisāra kungu, jo mēs zinām, ka viņi arī gribētu citādi, tāpat kā mēs, bet taisni tādēļ jo vairāk mēs nesaprotam, kas te notiek.

Daudzus notikumus mums palīdz kvalificēt pati vācu prese. Ja mēs lasām vācu avīzes pirmajā lapas pusē lielu virsrakstu “Rūzvelts izvaro Libērijas nēģeru pašnoteikšanās tiesības”, tad mēs domājam - “un pie mums?” -, ja mēs lasām tanī pat avīzē, ka Irānā ieviesta dzimtbūšana, jo pēc angļu iesoļošanas Irānā persiešiem esot tik un tik dienas nedēļā vai mēnesī obligāti jāstrādā kalnraktuvēs, tad mums atkal jājautā - kā tas ir šeit? Un mūsu latviešu avīzīte, protams, uzticīgi un uzcītīgi tulko savas lielās vācu māsas gudros rakstus un visu kvalificē tāpat. Tāpēc nevajag brīnīties, ka mums daudzām lietām jau sen ir savi apzīmējumi.

Tālāk. Mūsu dzejniekiem vēl, šķiet, ir atļauts apdziedāt latvju tikumus, latvju zemi un pašu latvju tautu. Šis dzejas vācu cenzūra atļauj iespiest arī avīzēs. Bet, ja šādu dzejoli - pat ja tas būtu iespiests “Deutsche Zeitung im Ostland” - deklamē Brāļu kapos 15 gadu veca skolniecīte, tad to apcietina un tur cietumā.

Apcietināta un ievietota cietumos vesela rinda latvju patriotu. Par ko? Par to, šķiet, ka viņi dziedājuši jaukas un patriotiskas latvju dziesmas - tiesa gan, par nožēlošanu, nelegālās sanāksmēs. Bet kamdēļ šie cilvēki to darījuši? Vai ne aiz izmisuma, neredzēdami vairs nekādas izejas?

Un tagad es gribu runāt par mums pašiem, tā sauktajiem ģenerāldirektoriem, septiņiem izbālējušiem pīlāriem, kas pazaudējuši savu labo vārdu un bieži arī paši savā starpā viens uz otru nolūkojas no sāniem un greizi. Es gribu, lai jūs zinātu, ģenerālkomisāra kungs, kādi šie cilvēki izskatās savā iekšienē. Es to jums šodien gribu pateikt, jo ne vienmēr mums ir izdevība to darīt un ne vienmēr un visi mēs to jums varam pateikt.

Mums visiem ir viens kopējs un tikai viens ideāls un tikai viena vēlēšanās: lai tiktu atjaunota Latvijas brīvvalsts (Freistaat Lettland). Vienalga, ko mēs arī darītu un ko mēs runātu, - no šīs domas, no šī sapņa mēs vadāmies, rītā celdamies un vakarā savu darbu beigdami. Šeit, mums visiem septiņiem klātesot, es vēlreiz saku, ka neviens pats no mums nedomā citādi. Mēs ceram šo savu mērķi reiz sasniegt. Bet mēs gribētu saņemt Latvijas brīvvalsti taisni no vācu rokām (aus deutscher Hand) un ne no citām rokām. Teorētiski runājot, mēs to varbūt varētu saņemt arī no angļiem, bet tad mums jābīstas, ka šī jaunā godība ilgs atkal tikai 15-20 gadu un tad būs atkal beigas. Tamdēļ mēs gribam ar jums, vāciešiem, kopā turēties un kopā iet, bet neesiet jūs tie, kas stumjat mūs prom, kas paši mūs virzāt uz cita ceļa.

Mums bieži saka no vācu puses, lai mēs papriekšu parādot sevi darbos, tad jau nākšot arī alga. Tāds esot nacionālsociālisma princips, tas esot, izrādījies pareizs arī nacionālsociālisma cīņu laikā. Ticība savam vadonim esot vācu tautu pacēlusi varenumā un augstumos, tamdēļ arī lai mēs vienkārši ticot, ka būs labi.

Te tomēr ir liela starpība starp mums un jums. Jūs aicināja un aizrāva sev līdzi pašu tautas cilvēks, vīrs, kas ir kauls no jūsu kaula un miesa no jūsu miesas. Mēs piederam citai tautai. Mēs jūsu vadoni apbrīnojam, bet mēs zinām, ka viņš ir vācu tautas vadonis un mēs esam latvieši. Dievs vien zina vai tamdēļ nebūtu pareizāk turēties pie Gētes devīzes: “ja vēlies kaut ko saņemt, tad dodi pirmais” (“und wenn du nehmen willst, so gib”). Gēte to nav domājis tirgošanās nozīmē, un arī es to tā nedomāju. Bet ar šiem vārdiem ir gribēts teikt: paļāvību un uzticību sev tu vari prasīt tikai tad, ja pats esi jau paļāvies un uzticējies (wenn du selbst schon das Vertrauen entgegengebracht hast). Nelieciet mums, mazai tautai, pārbaudījumu virsū, kas nevienam nav pa spēkam.

Lielinieki esot tuvu mūsu robežām. To mēs zinām, visa zeme arī zina, kas latvju tautai sagaidāms, ja lieliniekiem izdotos šinī zemē vēlreiz iebrukt: nāve un iznīcība. Un tomēr - vai jums, ģenerālkomisāra kungs, neuzkrīt, ka visa zeme klusē, kāda drūma miera pārņemta. Tas ir drūms bezcerību miers, kas mūsu zemi pārņēmis, mēs vairs neredzam, uz ko likt savas cerības, neredzam arī īsti, kam dzīvot. Nevar dzīvot tikai naidam, nevar dzīvot tikai iznicināšanai, jābūt arī kādiem pozitīviem ideāliem. Jābūt kādai gaišai cerībai. Vācu tauta zina, par ko viņa cīnās: ne tikai lai iznicinātu lieliniecismu, bet arī lai nodrošinātu sev un saviem pēcnācējiem labāku un skaistāku dzīvi nekā līdz šim.

Par ko lai tagad iet cīņā latvieši? Ko viņiem teikt bez tā, ka jākauj lielinieki? Šķiet, ka mums nav vairāk nekā, ko teikt.

Ja nu tādos apstākļos no mums prasa, lai mēs aicinātu tautu karā, tad tas ir tikpat kā prasīt no mums, lai mēs neapbruņoti, kailām rokām pieveiktu lāci. Esot bijuši tādi laiki, kad vīri kailām rokām lāci uzveikuši, bet mūsu dienās tādus vairs nesastopam. Ja mums liks to darīt un mēs iesim, tad rezultāts šķiet skaidrs. Un, ja nu mēs tomēr neteiktu strupu “nē”, tad varbūt jūs padomātu, vai jūs nevarētu mums tomēr lāča pieveikšanai iedot kādu ieroci - ja ne bisi, tad varbūt kaut kabatas nazi. Varbūt mēs tad tomēr mēģinātu.

Šinī sakarībā man jāaizrāda uz vēl vienu lietu. No vācu puses mums pārmet tirgošanos, prasību uzstādīšanu. Varbūt mēs neprotam vācu valodā tik labi izteikties, un tāpēc rodas pārpratumi. Bet es nevaru atzīt, ka mēs uzstādītu prasības, ja mēs runājam tikai par cilvēka atribūtiem. Ja meža strādnieku sūta malku cirst un viņš lūdz cirvi, tad es te neredzu nekādu prasību uzstādīšanu; ja aicina vīrus karā un viņi prasa, par ko, jeb, pareizāk sakot, mēs viņiem gribam dot līdzi mērķus un ideālus, par ko cīnīties, tad mēs viņiem dodam līdzi tikai absolūti nepieciešamos karavīra atribūtus un nekā cita. Karavīrs, kas nezina, par ko viņš cīnās, ir viss kaut kas, bet tikai ne karavīrs. Mans šefs ģen. Dankers ievadā nosauca dažus punktus. Varbūt tie nav izsmeļoši, bet kaut kas tas ir. Ja jūs tos mums varētu dot, varbūt arī mēs kaut ko varētu sākt. Brīvprātīgo akcijai nekādu lielāku panākumu nevar būt, bet tūkstoši pāris varbūt pieteiksies.

Ģen. Schröder's aizrāda, ka lietuvji iepriekšējā dienā jau paziņojuši, ka viņi uzstāda leģionu 30 000 vīru sastāvā.

A.Valdmanis piezīmē, ka viņš lietuvju apstākļus nepazīstot, bet tomēr ir pārsteigts. Latvijā tomēr šāda atsaucība nav domājama.

Ģenerālkomisārs saka, ka viņš klausījies Valdmaņa runu kā labu improvizāciju uz klavierēm. Tur esot bijušas tēmas no filozofijas, politikas un arī dzīves. Visumā jau viņš mūsu bēdas un rūpes zinot un pazīstot, un, ja visas lietas nekārtojas tā, kā to mēs un arī viņš gribētu, tad mēs varot būt pārliecināti, ka viņš darot visu, kas viņa spēkos, lai stāvoklis grozītos. Attiecībā uz apcietinātiem jauniešiem viņš domājot, ka tie aizturēti nevis par dzejoļu deklamēšanu, bet par to, ka pārkāpuši aizliegumu kaut ko rīkot kapos. Tāpat katrai valsts varai jāapkaro slepenas sapulces. Bet ģen. Schröder's esot runājams par šo jauniešu amnestēšanu. Zīmējoties uz denacionalizāciju, viņš domājot, ka tā tagad beidzot nāk un pie tam nevis prēmijveidīgi, bet kā ģenerālā denacionalizācija. Tāpat esot pieņemts jaunais likums par pensijām un šķietot, ka arī attiecībā uz pārtikas normām latviešu un vācu starpā izšķirības vairs nebūs, kaut gan šo jautājumu komplicējot stāvoklis Somijā, kura esot vācu sabiedrotā un kur normas vēl zemākas nekā Latvijā. Kas beidzot attiecoties uz jautājumu par Latvijas neatkarību, tad pašreiz vēl to nedabūšot, jo to nevarot piešķirt ne viņš, ne reihskomisārs, ne Austrumu ministrs - tur vajadzīgs vācu vadoņa lēmums. Viņu vadoni mēs nepazīstot, bet viņš gan: tas visu izlemjot pats, bet pirms lēmuma visā lietā iedziļinājas ar vislielāko rūpību. Un tagad vadonim vienkārši neesot vaļas. Bet šis lēmums reiz nāks.

Kas zīmējoties uz brīvprātīgo vervēšanas rezultātu, tad viņš arī neesot nekāds optimists, jo garastāvoklis Latvijā viņam esot zināms. Bet varbūt vajadzētu iekārtot tā, lai smagumu sadalītu vienmērīgi. Ģenerālkomisārs jautā ģen. Dankeram, ko varētu darīt, lai leģionā dabūtu lielāku skaitu karavīru.

Ģen. Dankers atbild, ka varētu dažus - nedaudzus gada gājumus mobilizēt. Bet viņam neesot attiecīgās pilnvaras.

Ģenerālkomisārs un gen. Šrēders domā, ka attiecīgās pilnvaras ģen. Dankers varētu dabūt.

Galv. Nod. vad. Zimms saka, ka jautājums par pilnvarām būšot skaidrs tuvāko 7-10 dienu laikā.

Ģen. Šrēders liek priekšā uzsākt brīvprātīgo vervēšanu tūliņ. Nelielo mobilizāciju varētu izdarīt vēlāk, kad noskaidrosies pilnvaru jautājums ģen. Dankeram.

A.Valdmanis piezīmē, ka arī ģenerālkomisārs nupat šaubījies par to, vai brīvprātīgo akcijai būs kādi panākumi. Liek priekšā atlikt arī brīvprātīgo vervēšanu. Apspriedes dalībnieki vienojas atlikt arī brīvprātīgo vervēšanu.

Ģen. Dankers aizrāda, ka reihskomisārs strīpo budžeta summas, kas paredzētas daudzbērnu ģimeņu atbalstīšanai, bērnu dārzu uzturēšanai, kā arī aizdevumus, laulības noslēdzot. Bērnudārzus varētu pārņemt Tautas palīdzība, bet pārējām vajadzībām mums naudas nav.

Zimms apsola šo jautājumu vēlreiz pārrunāt un mēģināt panākt tā labvēlīgu atrisinājumu.

Ģen. Dankers aizrāda, ka tiek apcietināti ierēdņi, bez kā darbavietām par to ziņotu. Viņš lūdz par apcietināšanām turpmāk resora vadītājiem paziņot, kā arī galvenos vilcienos minēt apcietināšanas motīvus. Viņam jāatbild par personālpolitiku, un tamdēļ arī viņam vajadzētu zināt, kāpēc viņa apstiprinātus ierēdņus apcietina.

Zimms apsola šinī jautājumā panākt saskaņošanos ar vācu drošības policiju.

Prof. Prīmanis norāda, ka jau vairākkārt ģenerāldirektori runājuši par atkāpšanos no amatiem. Pirms dažiem mēnešiem par šādu nodomu ziņots ģenerālkomisāram arī rakstiski. Ģenerāldirektoru stāvoklis patiešām ļoti smags, pamazām viņi pazaudē sabiedrībā savu labo vārdu. Vajadzētu reiz skaidrību Pašpārvaldes lietās, sevišķi kompetenču jautājumā. Tā, piem., mēs nezinām, vai latviešu saimniecības ģenerāldirekcija vēl pastāv vai ne.

Ģenerālkomisārs atbild, ka arī viņš ir galīgā nemierā ar pašreizējo stāvokli zemes pārvaldīšanā. Šis jautājums atrisināsies visā drīzumā, bet arī jaunais stāvoklis vēl nebūs galīgais atrisinājums.

Sakarā ar A.Valdmaņa vārdiem, vairākkārt lietojot uzrunu “mein Chef General Dankers”, ģenerālkomisārs aizrāda, ka latviešu Pašpārvalde neesot koleģiāla pārvaldes iestāde it kā ar savu prezidentu priekšgalā. Nekāda prezidenta neesot, un tamdēļ viņš esot spiests aizrādīt, ka šāda uzruna, žīmējoties uz ģen. Dankeru, esot nevietā, jo citādi varētu gadīties, ka mēs sāktu atsaukties uz to, ka viņš, ģenerālkomisārs, netieši it kā atzinis kādu latviešu valdību.

Ģen. Dankers pateicas ģenerālkomisāram par doto iespēju izrunāties ar viņu atklāti par tiem jautājumiem, kas mums sāp.

Ar to sēdi slēdz.
_________________________________________________________________

Avots: Latvijas suverenitātes ideja likteņgriežos. Vācu okupācijas laika dokumenti 1941-1945. Sast. Samsons, V. Rīga: Zinātne, 1990. Nr.15, 94.-102.lpp.

Publicēts arī: Zemgals, B. Dienās baltās nebaltās. Rīga, 1998. 194 lpp.>92.-96., 98.-106.lpp. (Šajā publikācijā protokolu tekstā ievērojamas redakcionālas dabas atšķirības no šet publicētā varianta. Diemžēl publikācijā nav norādīts tajā izmantotā teksta avots.)

Dokumenta atrašanās vieta: LZA CA, 40.f., 5.apr., lieta “Mežakaķi”, 1.sēj., 208., 209., 214.-218.lp. Noraksts.

[1] 1943.gada 27.janvārī notika Pašpārvaldes ģenerāldirektoru tikšanās ar SS un policijas vadītāju Latvijā ģenerāli Valteru Šrēderu (Schröder), bet 29.janvārī ar ģenerāli Šrēderu un Latvijas ģenerālkomisāru Otto Dreksleru (Drechsler). Šo tikšanos laikā Pašpārvaldes pārstāvji (īpaši Alfrēds Valdmanis) saistībā ar vācu nodomu izveidot latviešu brīvprātīgo SS leģionu izvirzīja virkni prasību, tai skaitā skāra arī jautājumu par Latvijas autonomiju. Ievērojot to, ka pārrunas nedeva nekādus panākumus, un paredzot savu atbrīvošanu no ieņemamā amata Pašpārvaldē, A.Valdmanis uzrakstīja abu sanāksmju protokolus, kuri vēlāk ar pretošanās kustības dalībnieku atbalstu tika nelegāli izplatīti. Šie protokoli Latvijas historiogrāfijā visbiežāk tiek minēti kā “Valdmaņa protokoli”. [Skatīt: Samsons, V. Priekšvārds. Latvijas suverenitātes ideja likteņgriežos. Vācu okupācijas laika dokumenti 1941-1945. Sast. Samsons, V. Rīga: Zinātne, 1990. 5.-25.lpp.>17.-18.lpp.]

Ievietots: 08.07.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV