- pirms tam arī - Latviešu SS brīvprātīgo leģions, Latviešu SS brīvprātīgo brigāde, 2.latviešu SS brīvprātīgo brigāde; 19.latviešu SS brīvprātīgo divīzija. No 1944.gada jūlija līdz 1944.gada augustam - Štrekenbaha kaujas grupa (Kampfgruppe Streckenbach)

- vāciski - Waffen-Grenadier Division der SS 19 (lett.Nr.2)

- latviešu militārais formējums Latviešu leģiona sastāvā Otrā pasaules kara laikā
_______________________________________________________________________________

1943.gada 23.janvārī Vācu reiha fīrers Ādolfs Hitlers “atļāva un pavēlēja” SS reihsfīreram Heinriham Himleram (Himmler) izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Šajā sakarā Himlers 24.janvārī, pēc atgriešanās no Austrumu frontes apmeklējuma, nosūtīja radiogrammu 2.SS brigādei[1], pavēlot pārformēt brigādi un uz tās sastāvā karojošo 19. un 21. latviešu aizsardzības dienesta (līdz 1942.gadam kartības dienests - Schutzmannschaft) bataljonu bāzes par Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Abus bataljonus janvāra beigās atvilka no kaujas līnijas un pārcēla uz Krasnoje Selo. 8.februārī tur ieradās arī 16.bataljons. Visus trīs bataljonus pārdēvēja: 21. Liepājas bataljonu par 1 Lettische Legion, 19. Latgales bataljonu - 2 Lettische Legion, 16. Zemgales bataljonu - 3 Lettische Legion - un apvienoja 1.latviešu kājnieku pulkā (ar 18.aprīļa pavēli 1.latviešu SS brīvprātīgo pulks), par komandieri nozīmējot pulkvedi Voldemāru Veisu, kurš Krasnoje Selo ieradās aprīļa sākumā. Bez minētajiem trīs bataljoniem pulka sastāvā saformēja kājnieku artilērijas (13.) rotu, prettanku artilērijas (14.) rotu un riteņbraucēju-slēpotāju (16.) rotu. Par vācu sakaru virsniekiem pulkā nozīmēja austriešus - haupšturmfīreru Breimani (Breimann) un haupšturmfīreru Breimeijeru (Breimeier).

Par pirmā bataljona komandieri iecēla kapteini K.Šnēbergu, kurš komandēšanu no vācu sakaru virsnieka policijas kapteiņa Jakoba (Jacob) pārņēma tikai 12.aprīlī. 2.bataljonu līdz 25.martam komandēja vācu sakaru virsnieks haupšārfīrers Breimanis, bet pēc tam pulkvežleitnants K.Aperāts. 3.leģiona bataljonu turpināja komandēt kapteinis (vēlāk majors) Kociņš (tieši pārformēšanas brīdī bataljona komandiera prombūtnes laikā viņa pienākumus izpildīja kapteinis J.Ozols).

Nedaudz vēlāk vienībā ieradās pulkvedis Kārlis Lobe, kurš uzsāka 2.latviešu jeb tā sauktā Imantas kājnieku pulka formēšanu. 1.aprīlī Krasnoje Selo rajonā no Rīgas ieradās pirmie 1.000 mobilizētie no Latvijas, kurus vācu pavēlniecība tūlīt pēc iesaukšanas, neskatoties uz Latvijas pašpārvaldes un leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska protestiem, bez apmācības nosūtīja uz fronti. 18.aprīlī 2.pulkā kā 1.bataljonu iekļāva 24.Talsu aizsardzības dienesta bataljonu (komandieris - kapteinis Skrauja), 19.aprīlī kā pulka 3.bataljonu - 26.Tukuma aizsardzības dienesta bataljonu (kopš maija komandieris - kapteinis Strīpnieks), bet 1.jūnijā kā 2.bataljonu -  18.Kurzemes (komandieris kapteinis V.Grants) aizsardzības dienesta bataljonu. Iekšējā lietošanā 2.pulks saglabāja agrākos bataljonu nosaukumus. Arī rotas tika nosauktas dažādos Latvijas vietvārdos un īpašvārdos.

15.martā vienību pārdēvēja par Latviešu SS brīvprātīgo brigādi, bet no 22.oktobra tā saucās 2.latviešu SS brīvprātīgo brigāde (2.Lett. SS Freiwillige Brigade). Par Latviešu SS brīvprātīgo brigādes komandieri iecēla brigadenfīreru un ģenerālmajoru Fricu fon Šolcu (Fritz von Scholtz). Pēc brigādes pādēvēšanas ar ģenerālmajora fon Šolca 18.aprīļa pavēli pulkiem piešķīra sekojošus nosaukumus: 1.latviešu SS brīvprātīgo pulks (SS-Freiw. Rgt. 1/lett.) un 2.latviešu brīvprātīgo pulks (SS-Freiw. Rgt. 2/lett.).

Vienlaikus ar kājnieku pulkiem martā sāka formēt artilērijas divizionu, par tā komandieri ieceļot kapteini Grāveli, sanitāro rotu (komandieris - majors Dr. J.Rublovskis) un citas vienības.

Pēc viena mēneša apmācības laikā no 29.aprīļa līdz 5.maijam brigādi pārcēla uz Volhovas frontes iecirkni Krečno rajonā, izvietojot Volhovas upes kreisajā krastā.

1943.gada 3.septembrī brigādes komandēšanu pārņēma standartenfīrers (pulkvedis) Hinrihs Šuldts (Hinricu Schuldt). Oktobra vidū pulkvedi V.Veisu iecēla par brigādes kājnieku priekšnieku, 1.pulka komandēšanu uz laiku pārņēma pulkvežleitnants K.Aperāts, bet 11.novembrī - majors R.Kociņš, kuru 16.decembrī savukārt nomainīja kapteinis N.Galdiņš. Par 1.pulka bataljonu komandieriem attiecīgi tika iecelti: 1.bataljonā - kapteinis Ž.Jansons, 2.bataljonā - G.Šeibelis, 3.bataljonā - V.Reinholds.

1943.gada 8.novembrī brigādes pirmo pulku pārdēvēja par 39.grenadieru (1.latviešu) pulku un 2.pulku par 40.grenadieru (2.latviešu) pulku.

1943.gada 31.decembrī brigādes sastāvā bija 8.033 vīri.

1944.gada 19.janvārī sakarā ar Ziemeļu frontes vispārējo stāvokli brigādei pozīcijas pie Volhovas nācās pamest, un tā ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas pie Gusi-Pjatiļici apmēram 10 km dienvidos no Piņevas-Lugas, kuras tā noturēja līdz 31.janvārim. 1.februārī divīzija atkāpās tālāk dienvidrietumu virzienā. 7.februārī tā uzbruka Veļeševas Gorai, lai atslogotu spiedienu uz kaimiņu divīziju. Pēc uzdevuma izpildīšanas brigāde ar nepārtrauktām kaujām turpināja atkāpšanos caur Dubrovku-Podubji-Maluju Utorgošu-Romanovičiem uz Pleskavu, ko sasniedza 25.februārī. Atkāpšanās laikā 24.februārī pie Zabolotjes krita 2.pulka 1.bataljona komandieris kapteinis Skrauja un 2.bataljona komandieris kapteinis Grants.

No Pleskavas brigādi pārvietoja uz Veļikajas upes (tā sauktajām Phanther) pozīcijām, kur tai ierādīja pozīcijas blakus 15.latviešu SS brīvprātīgo divīzijai uz ziemeļiem no tās.

1944.gada 7.janvārī Himlers izdeva pavēli brigādi pārformēt par 19.latviešu SS brīvprātīgo divīziju. Pēc nonākšanas Phanther pozīcijās 1944.gada 22.martā uzsāka brigādes pārformēšanu par divīziju. 1944.gada maijā divīziju pārdēvēja par 19. ieroču SS grenadieru divīziju (latviešu Nr.2) (Waffen-Grenadier Division der SS 19 (lett. Nr.2)).

Pārformējot brigādi par divīziju, tajā tika iedalīts trešais kājnieku pulks (6.kājnieku pulks). Pulku numerācija tika mainīta: 1.(39.)pulks kļuva par 42. (komandieris majors Galdiņš), 2.(40.) - par 43. (komandieris pulkvedis Lobe), bet 6. par 44.grenadieru pulku (komandieris pulkvežleitnants Kociņš) (Waffen-Grenadier Regiment der SS 42, 43, 44). Par 19.divīzijas kājnieku priekšnieku iecēla pulkvedi Veisu.

Martā abas latviešu divīzijas apvienoja 6.SS korpusā, ko komandēja ģenerālis fon Pfefers-Vildenbruhs (Pfeffer_Wildenbruch).

15.martā krita 19.divīzijas komandieris Šuldts, un tās pagaidu komandēšanu uzņēmās standartenfīrers Fridrihs-Vilhelms Boks (Friedtich-Wilhelm Bock). 13.aprīlī divīzijas komandēšanu pārņēma oberfīrers (ģenerālleitnants) Bruno Štrekenbahs (Strekenbach).

7.aprīlī ievainoja divīzijas kājnieku priekšnieku pulkvedi Veisu, kurš no gūtajiem ievainojumiem 16.aprīlī mira. Pēc viņa par divīzijas kājnieku priekšnieku kļuva pulkvedis Lobe, bet 43.pulka komandēšanu maija vidū pārņēma ar Jekelna pavēli no leģiona ģenerālinspekcijas uz fronti komandētais pulkvedis Plensners.

Aprīļa otrajā pusē 6.SS korpusu pārvietoja uz tā sauktajām Bardovo-Kudeveres pozīcijām 50km no Opočkas. Divīzijai atrodoties šajās pozīcijās, sāka formēt 19.(2.) artilērijas pulku.

1944.gada 30.jūnijā divīzijā bija 10.592 vīri, bet 1944.gada 20.septembrī - 12.507.

No 1944.gada jūnija līdz jūlija vidum divīzija bija iesaistīta atkāpšanās kaujās pie Latvijas robežas. 17.jūlijā abas latviešu divīzijas atkāpjoties pārgāja Latvijas robežu.

Jūlija otrajā pusē sakarā ar ievērojamajiem zaudējumiem, kādus divīzija cieta atkāpšanās kauju laikā, tā tika reducēta un nosaukta par Kampfgruppe Strekenbach. Pārdēvēja arī pulkus: 42.(1.) pulku - Kampfgruppe-bataillon 42; 43.(2.) pulku - Kampfgruppe-bataillon 43; 44.(6.) pulku - Kampfgruppe-bataillon 44. Taču oficiālajos sarakstos vienības paturēja iepriekšējos nosaukumus. Reducējot 19.divīzijas pulkus, daļu to sastāva nodeva 15.divīzijai. Savukārt, 15.(1.) artilērijas pulku un 15.sapieru bataljonu piedalīja 19.divīzijai. Divīzijas sastāvs pēc pārformēšanas bija šāds:

1) 42.(1.) pulks (komandieris - majors Galdiņš) - 6 strēlnieku rotas, štāba rota, kājnieku baterija, smagā rota ar vieglo granātmetēju vadu, smago granātmetēju vadu un prettanku lielgabalu vadu;

2) 43.(2.) pulks (komandieris - majors Strīpnieks) - 4 strēlnieku rotas, smagā un štāba rota;

3) 44.(6.) pulks (komandieris - pulkvežleitnants Kociņš) - 4 strēlnieku rotas, smagā un štāba rota;

4) 19.divīzijas papildinājumu bataljons jeb Laumaņa bataljons (komandieris - majors Laumanis) - 3 strēlnieku rotas un smagā rota;

5) 15.(1.) artilērijas pulks (komandieris - pulkvedis Skaistlauks) - 3 vieglie un viens smagais divizions;

6) 19.(2.) artilērijas pulks - 2 vieglie divizioni;

7) 15.sapieru bataljons (komandieris - virsleitnants Ījabs);

8) 19.sapieru bataljons (komandieris - pulkvežleitnants Saulītis);

9) 19.sakaru bataljons (komandieris - majors Gosepats (Gosepath));

10) 19.prettanku divizions;

11) 506. zenītartilērijas divizions.

27.jūlijā divīzija saņēma pavēli ieņemt Lubānas pozīcijas. 4./5. augusta naktī divīzija bija spiesta atiet uz Aiviekstes pozīcijām. Līdz oktobrim divīzija piedalījās aizstāvēšanās kaujās Vidzemē.

Augusta beigās visi divīzijas pulki saņēma papildinājumus un atmeta nosaukumus Kampfgruppe. Katrā grenadieru pulkā tagad bija divi bataljoni, kājnieku baterija, sapieru un sakaru vads.

Augusta beigās 43.(2.) pulka komandēšanu pārņēma līdzšinējās bataljona komandieris majors Rubenis, bet jau septembrī par pulka komandieri iecēla pulkvežleitnantu Robertu Osi.

10.oktobrī 19.divīzija forsēja Daugavu un atkāpās uz Kurzemi. Šajā laikā 19.divīzijas sastāvā bija:

1) 42.(1.) pulks (komandieris - majors Galdiņš, bataljonu komandieri - majors Reinholds un kapteinis Šeibelis);

2) 43.(2.) pulks (komandieris - pulkvedis Osis, bataljonu komandieri - kapteinis Krasts un kapteinis Ruks; 1945.gada martā pulka komandēšanu pārņēma majors Reinholds);

3) 44.(6.) pulks (komandieris - pulkvežleitnants Kociņš, bataljonu komandieri - majors Praudiņš un majors Zālītis);

4) 19.fizilieru (Laumaņa) bataljons (komandieris - majors Laumanis);

5) 15.(1.) artilērijas pulks (komandieris - pulkvedis Skaistlauks);

6) 19.(2.) artilērijas pulks (komandieris - pulkvežleitnants Grāvelis);

7) 19.prettanku divizions;

8) 19.sapieru bataljons (komandieris - pulkvežleitnants Taube).

Bez tam, 19.divīzijas sastāvā bija divas lauku lazaretes, kuras apkalpoja latviešu medicīniskais personāls.

1945.gada 15.janvārī 42.(1.) pulks tika nosaukts Valdemāra Veisa , bet 43.(2.) pulks - bijušā divīzijas komandiera Hinriha Šuldta vārdā.

Kurzemē divīzija piedalījās piecās no sešām Kurzemes lielkaujām.

Pēc pirmās Kurzemes lielkaujas, kurā 19.divīzija cieta ievērojamus zaudējumus, divīzijā iestājās morālā krīze, kas izpaudās biežā dezertēšanā. Šajā laikā kaujas vienības pameta aptuveni 500, bet Dundagas rajonā izvietoto papildinājumu depo - aptuveni 2.000 vīri. Lielākā daļa dezertējušo izklīda Dundagas mežos, bet daļa pievienojās Kureļa grupai. Krīzes galvenie iemesli meklējami apstāklī, ka nebija skaidrības par vācu nolūkiem attiecībā uz Kurzemes aizstāvēšanu, kā arī vācu pavēlniecības nolūkos pārcelt 19.divīziju uz Vācijas teritoriju. Tiklīdz novembrī kļuva skaidrs, ka vācu virspavēlniecība ir nolēmusi Kurzemi aizstāvēt, divīzijā ne tikai atgriezās daļa dezertieru, bet arī pieteicās lielāks skaits jaunu brīvprātīgo.

1945.gada martā, saskaņā ar Himlera pavēli, 19.divīzija saņēma papildinājumus - 2.500 vīru no Vācijā dislocētās 15.divīzijas. Šie papildinājumi, ievērojot 19.divīzijas lielos zaudējumus, sastādīja aptuveni 2/3 no tās kaujas sastāva. Kauju laikā Kurzemē divīzija zaudēja aptuveni 3.500 vīrus.

Novērtējot 19.divīzijas līdzdalību kaujās Kurzemē VI korpusa komandieris ģenerālis Krīgers (Krüger) 1945.gada februārī atzina to par labāko kājnieku divīziju Kurzemes cietoksnī [Puriņš, 1990, 12.apr.].

1945.gada 8.maijā tieši pulksten 14.00 divīzijas komandieris Štrekenbahs visu pulku un atsevišķo bataljonu komandieriem telefoniski nodeva pavēli par kapitulāciju. Šajā brīdī 19.divīzijas sastāvā bija 5200 vīru. Tikai nelielai daļai no viņiem izdevās ar kuģiem vai laivām evakuēties uz Vāciju vai nonākt Zviedrijā. Daļa divīzijas sastāva devās mežos, bet pārējie krita krievu gūstā.
______________________________________________________________

[1] 2.SS brigādes sastāvs bija internacionāls. Bez latviešu vienībām tajā ietilpa Holandiešu, Flāmu un Norvēģu leģioni.

Informācija citās enciklopēdijās: 

Bender, R.J., Taylor H.P. Uniforms, Organization and History of the Waffen-SS. Vol.5. San Jose, 1982, pp. 54.-118.

Latviešu kaŗavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā: Dokumentu un atmiņu krājums. 3.sējums, Latviešu leģions. Red. O.Freivalds. Västerås: Ziemeļblāzma, 1974. 133.lpp.-249.lpp.

Latviešu leģions. Varoņi, nacisti vai upuri? No Amerikas Savienoto Valstu Nacionālā arhīva kara noziegumu izmeklēšanas materiāliem 1945-1950. Sastādījis A.Ezergailis. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds. 1998. 128 lpp.

Puriņš, Ā. Latviešu leģionāri Otrajā pasaules karā. Jūrmala. 1990., 22.marts, 29.marts, 5.aprīlis, 12.aprīlis.

Silgailis A. Latviešu leģions. Dibināšana, formēšana un kauju gaitas Otrā pasaules kaŗā. Kopenhāgena: Imanta, 1962. 31.-54., 87.-190.lpp.

Rīga © 2001. Uģis Šulcs 

Ievietots: 28.06.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

Pēdējie labojumi un papildinājumi: 12.02.2002.

HISTORIA.LV