- pirms tam arī - Latviešu SS brīvprātīgo divīzija; 15.latviešu SS brīvprātīgo divīzija

- vāciski - Waffen-Grenadier Division der SS 15 (lett.Nr.1)

- latviešu militārais formējums Latviešu leģiona sastāvā Otrā pasaules kara laikā
____________________________________________________________________________

1943.gada 15.februārī SS Vadības galvenā pārvalde (SS-Führungshauptamt; saīsinājumā - SS-FHA) izdeva pavēli par Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas formēšanu Latviešu SS brīvprātīgo leģiona sastāvā, kā formēšanas sākuma datumu nosakot 25.februāri. 26.februārī sekoja detalizētāka pavēle (skatīt dokumentu) par jaunā formējuma veidošanu. 26.februāra pavēlē jaunformējamā divīzija bija apzīmēta kā 15.latviešu SS brīvprātīgo divīzija (tā bija pēc skaita piecpadsmitā waffen SS divīzija), taču sākotnēji divīzijas oficiālais nosaukums neietvēra kārtas skaitli un tas iespējams tika lietots tikai neoficiāli. Faktiski divīzijas formēšanu uzsāka tikai 23.martā. Divīzijas veidošanu un apmācību kontrolēja formēšanas štābs SS brigādenfīrera un ģenerālmajora Petera Hanzena (Hansen) vadībā, kura pilnvaras bija pielīdzināmas divīzijas komandiera pilnvarām. Ar 1943.gada 24.maija pavēli Himlers (Himmler) par divīzijas komandieri iecēla ģenerāli fon Pikleru-Burghausu (von Pückler-Burghaus). Par divīzijas kājnieku priekšnieku (Ia) (skatīt dokumentu) ar Hansena 19.marta pavēli bija iecelts virspulkvedis (standartenfīrers) Arturs Silgailis. No 1943.gada 22.oktobra līdz 1944.gada jūnijam tā karoja kā 15.latviešu SS brīvprātīgo divīzija, pēc tam tās nosaukums bija - 15.ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr.1) (Waffen-Grenadier Division der SS 15 (lett.Nr.1)).

Divīzijas sastāvā ietilpa:

1) 32.(3.) latviešu kājnieku pulks [1]; formēšanas pavēle 3.maijā; formēšanas vieta Paplaka; komandieris pulkvedis Arvids Krīpēns. Sākotnējais pulka nosaukums bija Paplakas SS brīvprātīgo un apmācības pulks (SS Feiwilligen und Ausbildungs Regiment Paplaken);

2) 33.(4.) latviešu kājnieku pulks; formēšanas pavēle 26.jūnijā; formēšanas vieta Vaiņode; komandieris pulkvedis Vilis Janums), pulka 1.bataljona formēšana tika uzsākta 19.novembrī, bet 2.bataljona - 17.novembrī;

3) 34.(5.) latviešu kājnieku pulks; formēšanas pavēle 12.jūlijā; formēšanas vieta Cēsis; komandieris pulkvedis Augusts Apsītis-Apse;

4) 15.(1.) artilērijas pulks; formēšanas sākums aprīļa beigās; formēšanas vieta Jelgava; komandieris virspulkvedis Skaistlauks;

5) 15.fizilieru (izlūku) bataljons; formēšanas pavēle 12.novembrī; formēšanas vieta Ventspils; komandieris kapteinis Lapainis;

6) 15.sapieru bataljons; formēšanas sākums augusta beigās; formēšanas vieta Ventspils; komandieris kapteinis Kļaviņš;

7) 15.prettanku bataljons; formēšanas pavēle 16.jūnijā; formēšanas vieta Grobiņa-Liepāja; komandieris kapteinis Tērziņš;

8) 15.zenītartilērijas divizions; formēšanas sākums jūlija pirmā puse; formēšanas vieta Lilaste; komandieris kapteinis Bergs;

9) 15.sakaru bataljons; formēšanas pavēle 1.augustā; formēšanas vieta Tukums un tā apkārtne; komandieris kapteinis Ziebergs;

10) 15.lauku papildinājuma bataljons; formēšanas sākums novembra beigās; formēšanas vieta Paplaka; komandieris majors Šmits.

Divīzijas sastāvā 1943.gada 31.decembrī kopskaitā bija 15.192 vīri, tai skaitā - 471 virsnieks, 1.330 instruktori un 13.391 kareivis, bet 1944.gada 30.jūnijā attiecīgi - 18.413, 541, 2.322, 15.550.

1943.gada novembrī divīziju nosūtīja uz fronti. Kā pirmā vienība uz fronti 12.novembrī devās 34.(5.) pulks. Dodoties uz fronti, daudzām vienībām trūka līdz pat 25% no personālsastāva, pulkos bija tikai divi bataljoni. Kaujas apbruņojumu divīzija saņēma tikai dažas dienas pirms izbraukšanas uz fronti. Trūka transporta līdzekļu un citu apgādes priekšmetu.

1943.gadā 34.(5.) pulka komandēšanu uz laiku uzņēmās divīzijas kājnieku priekšnieks virspulkvedis Silgailis, bet 1944.janvārī par pulka komandieri iecēla pulkvedi Dzenīti-Zeltiņu.

Divīzija uzdeva sākt atkāpšanās pozīciju ierīkošanu pie Veļikajas upes Sokoļņiku rajonā. Jauno karavīru pieradināšanai pie kaujas darbības divīzijas vīrus nelielās grupās pārmaiņus piedalīja vācu vienībām, kas atradās pirmajās kaujas līnijās. 1944.gada janvāra pirmajās dienās, sākoties krievu uzbrukumam, šīs grupas tika iesaistītas aktīvā kaujas darbībā un gāja divīzijai zudumā. Neskatoties uz latviešu komandieru protestiem, kaujām ieilgstot, 15. divīzijai arvien lielākā apmērā nācās piekomandēt atsevišķas savas vienības vācu divīzijām.

17.februārī divīzijas komandēšanu pārņēma policijas virsnieks Heilmans (Heilmann). Martā abas latviešu divīzijas apvienoja 6.SS korpusā, ko komandēja ģenerālis fon Pfefers-Vildenbruhs (Pfeffer_Wildenbruch).

No 1944.gada 14.janvāra līdz 15.februārim divīzija piedalījās aizstāvēšanās kaujās ziemeļos no Neviļas, no 1944.gada 4. līdz 12.martam pirmajās aizstāvēšanās kaujās pie Ostrovas un Pleskavas, no 1944.gada 26.marta līdz 11.aprīlim aizstāvēšanās kaujā ziemeļos no Opočkas, no 1944.gada 24.aprīļa līdz 21.jūnijam pozīciju kaujās karaspēka grupas Nord darbības rajonā, pēc tam atkāpšanās kaujās Latvijas virzienā.

26.jūnijā (32.) 3.pulka komandēšanu pulkvedis Krīpēns nodeva pulkvežleitnantam Aperātam. 16.jūlijā 32.(3.) pulks atkāpšanās kauju laikā gandrīz pilnībā tika iznīcināts, bet tā komandieris pulkvežleitnants Aperāts krita. Par pulka komandieri iecēla pulkvežleitnantu Celli.

17.jūlijā abas latviešu divīzijas atkāpjoties pārgāja Latvijas robežu. Pēc ierašanās Latvijā 15.divīzijas, kura bija cietusi ievērojamus zaudējumus atkāpšanās kauju laikā, atliekas atvilka no kaujas līnijas. Divīzijas smago apbruņojumu, kā arī daļu personālsastāva (kaujas sastāvam derīgos kareivjus un instruktorus) izdalīja 19.divīzijas papildināšanai. 19.divīzijas rīcībā atstāja arī 15.(1.) artilērijas pulku un 15.sapieru bataljonu. 31.jūlijā 15.divīziju izvietoja Siguldas rajonā, kur no visām atlikušajām kājnieku vienībām saformēja vienu kājnieku pulku pulkveža Dzenīša-Zeniņa vadībā. Pēc saformēšanas pulku pārdislocēja uz Koknesi, kur to piedalīja vācu 25.sapieru būvbataljonam. Pārējās 15.divīzijas vienības pārvietoja uz Straupes-Limbažu rajonu. Augusta otrajā pusē 15.divīzijas daļas no Rīgas ar kuģiem pārcēla uz karavīru apmācības novietojumu Westpreußen Konicas(Konitz) rajonā, lai to pārformētu no jauna. 15.(1.) artilērijas pulks, divīzijai pārceļoties uz Vāciju, palika Latvijā un tika pakļauts 19.divīzijai, bet 15.divīzijas sastāvā tika saformēts jauns 15.artilērijas pulks, par tā komandieri ieceļot pulkvežleitnantu Rēbergu.

1944.gada 21.jūlijā divīzijas komandēšanu pārņēma obrfīrers Herberts fon Obvurcers (von Obwurzer). 34.(5.) pulka komandēšanu uzdeva pulkvežleitnantam Vīksnem.

15.divīzijas jaunajai formēšanai izmantoja arī latviešu robežsargu pulku, latviešu brīvprātīgo policijas pulku, kā arī Latvijā izformētā kārtības policijas savrupdienesta personālu (1944.gada 14.maijā policijas savrupdienestu ieskaitīja leģiona sastāvā). Uz 15.divīziju tika pārcelti arī daļa no vīriem, kas sākotnēji bija mobilizēti citos dienesta veidos. Divīzijā tika uzņemti arī Valsts darba dienestā (Reichsarbeitsdienst - RAD) iesauktie jaunieši, kas pēc obligātā nokalpotā gada tika atbrīvoti no RAD un vēl atradās Vācijā. Viņu skaits sasniedza apmēram 1200 vīru. Uz 1944.gada 20.septembri divīzijas sastāvā bija 16.870 vīri, tai skaitā, 292 virsnieki, 1.522 instruktori un 15.056 kareivji [Puriņš, 1990, 12.apr.].

1944.gada beigās 15.divīzija atkal bija kaujas gatavībā un 1945.gadā piedalījās smagās cīņās Rietumprūsijā, Dancigas telpā, Pomerānijā, Meklenburgā un Brandenburgas novadā.

26.janvārī bez vēsts pazuda divīzijas komandieris Obvurcers. 3.februārī kaujā pie Landekas krita 32.(3.) pulka komandieris Rubenis un 15.artilērijas pulka komandieris kapteinis Eglītis, bet 34.(5.) pulka komandieris pulkvežleitnants Vīksne tika ievainots. Uz laiku divīzijas komandēšanu pārņēma oderfīrers Ādolfs Akss (Adolf Ax), bet 15.februārī par divīzijas komandieri iecēla oberfīreru Karlu Burku (Karl Burk). 34.(5.)pulka komandēšanu pārņēma majors Ķīlītis.

Februāra sākumā pilnībā izformēja 32.(3.) pulku un tā atliekas iedalīja 33.(4.) pulkā. 27.martā no Latviešu lauku papildinājuma depo izformēto 32.(3.) pulku saformēja no jauna.

Pēc smagajām kaujām uz 4.aprīli divīzijas sastāvā bija palikuši tikai aptuveni 250 virsnieki un 8000 instruktori un kareivji. [Puriņš, 1990, 4.apr.].

19.aprīlī divīzija saņēma pavēli sastādīt no divīzijas vienībām kaujas spējīgu pulku trīs bataljonu sastāvā. Puku sastādīja no 15.izlūku bataljona un no 32.(3.) un 33.(4.) pulku pirmajiem bataljoniem. Par šī pulka komandieri iecēla pulkvedi Janumu. Vācu pavēlniecība bija ieplānojusi pulku iesaistīt Berlīnes aizstāvēšanā. Saprotot, ka palikšana Berlīnē ir bezcerīga, Janums izlēma patvaļīgi ar savu pulku doties rietumu virzienā. 27.aprīlī pie Gīterglikas (Güterglück) pulks padevās amerikāņiem. Padošanās brīdī pulka sastāvā bija 40 virsnieki, 126 instruktori un 658 kareivji. Pārvietošanās laikā 15.izlūku bataljons vācu haupšturmfīrera Vallija (Wally) vadībā tika nošķirts no Januma grupas un tika iesaistīts Berlīnes aizstāvēšanas kaujās. Bataljons cieta ļoti smagus zaudējumus. 3.maijā aptuveni 80 izdzīvojušie oberšturmfīrera Neilanda (Valija adjutants) vadībā padevās krieviem.

Gandrīz visas atlikušās 15.divīzijas daļas (33.(4.), 34.(5.) pulks, prettanku divizions, divīzijas apgādes pulks, kā arī daļa artilēristu - aptuveni 5.000 vīru) uz 2.maiju bija koncentrējušās Šverinas mežā (Schweriner Forst), kur tajā pašā dienā pēc sazināšanās ar amerikāņiem divās grupās, attiecīgi pulksten 6.00 un 14.00 tās nolika ieročus.

32.(3.) pulka 3.bataljons padevās 2.maijā kanādiešiem ziemeļos no Šverinas ezera.
______________________________________________________________

[1] Sākotnēji 15.divīzijas kājnieku pulku kā nacionālo vienību numerācija bija 32.SS brīvprātīgo grenadieru pulks (1.latviešu), 33. - 2.latviešu. 1944.gada maijā pēc abu latviešu divīziju apvienošanas VI korpusā, 19.divīzijas pirmajiem diviem pulkiem tika piešķirti latviešu pulku 1. un 2.numurs, bet 15.divīzijas pulki attiecīgi tika pārdēvēti par 3. un 4.pulku. 34.pulks jau no tā dibināšanas tika apzīmēts kā 5.latviešu pulks.

Bender, R.J., Taylor H.P. Uniforms, Organization and History of the Waffen-SS. Vol.4. San Jose, 1975, pp. 58-103.

Bender, R.J., Taylor H.P. Uniforms, Organization and History of the Waffen-SS. Vol.5. San Jose, 1982, pp. 7-52, 247-250.

Latviešu leģions. Varoņi, nacisti vai upuri? No Amerikas Savienoto Valstu Nacionālā arhīva kara noziegumu izmeklēšanas materiāliem 1945-1950. Sastādījis A.Ezergailis. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds. 1998. 128 lpp.

Puriņš, Ā. Latviešu leģionāri Otrajā pasaules karā. Jūrmala. 1990., 22.marts, 29.marts, 5.aprīlis, 12.aprīlis.

Silgailis A. Latviešu leģions. Dibināšana, formēšana un kauju gaitas Otrā pasaules kaŗā. Kopenhāgena: Imanta, 1962. 55.-138., 191.-240., 347.-364.lpp.

Dokumenti

Rīga © 2001. Uģis Šulcs 

Ievietots: 28.06.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

Pēdējie labojumi un papildinājumi: 12.02.2002.

HISTORIA.LV